Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 7

Pirmo reizi piecu dienu laikā esmu labi izgulējies. Varbūt esmu pielicis punktu šai epizodei, nosūtot Anastasijai grāmatas. Kamēr skujos, neģēlis spogulī uzlūko mani ar vēsu, pelēku acu skatienu.

Melis.

Sasodīts!

Labi, labi. Es ceru, ka viņa piezvanīs. Viņa zina manu numuru.

Kad ieeju virtuvē, Džonsas kundze paceļ skatienu.

– Labrīt, Greja kungs.

– Labrīt, Geila.

– Ko vēlaties brokastīs?

– Omleti. Pateicos. – Es apsēžos pie letes, kamēr viņa gatavo ēdienu, un pāršķirstu The Wall Street Journal, The New York Times, kā arī The Seattle Times. Kamēr esmu iegrimis avīzēs, iezvanās telefons.

Eljots. Ko grib mans vecākais brālis?

– Eljot?

– Klau, vecais, man šajā nedēļas nogalē jātiek prom no Sietlas. Viens skuķis cenšas sagrābt manas olas, un man jābēg.

– Tavas olas?

– Jā. Tu zinātu, kas tas ir, ja pašam tās būtu.

Es izliekos nedzirdam dzēlienu, un piepeši man prātā iešaujas nebēdnīga doma. – Varbūt dosimies pārgājienā gar Portlendu? Šopēcpusdien. Paliksim tur. Svētdien atgriezīsimies.

– Izklausās labi. Lidosim čoperī, vai arī gribi braukt?

– Tas ir helikopters, Eljot, un es braukšu ar mašīnu. Pusdienlaikā atnāc uz biroju, un dosimies ceļā.

– Paldies, brāl. Esmu tev parādā. – Eljots beidz sarunu.

Viņam vienmēr bijis grūti savaldīties. Tāpat kā sievietēm, ar kurām viņš iesaistās dēkās. Lai kas būtu šī nelaimīgā meitene, viņa ir tikai kārtējā Eljota garajā nevērīgo sakaru sarakstā.

– Greja kungs? Ko gribēsiet ēst nedēļas nogalē?

– Sagatavo kaut ko vieglu un atstāj ledusskapī. Varbūt atgriezīšos sestdien.

Vai arī ne.

Viņa neatskatījās, Grej.

Esmu pavadījis lielāko daļu sava darba mūža, kontrolējot citu cilvēku cerības. Vajadzētu prast kontrolēt arī savējās.

ELJOTS GUĻ GANDRĪZ VISU CEĻU līdz Portlendai. Nabaga cilvēks laikam ir pārguris. Darbs un drāšanās: lūk, Eljota dzīves jēga. Viņš ir iekārtojies pasažiera sēdeklī un krāc.

Ļoti izklaidējošs ceļabiedrs.

Mēs sasniegsim Portlendu pēc trijiem, tāpēc es izmantoju bezroku sistēmu, lai piezvanītu Andreai.

– Jā, Greja kungs? – viņa pēc diviem signāliem atsaucas.

– Lūdzu, nokārto, lai uz “Hītmenu” piegādā divus kalnu velosipēdus.

– Cikos?

– Pulksten trijos.

– Vai velosipēdi paredzēti jums un brālim?

– Jā.

– Vai viņš ir apmēram sešas pēdas un divas collas garš?

– Jā.

– Tūlīt nokārtošu.

– Lieliski. – Es beidzu sarunu un piezvanu Teiloram, kurš atsaucas jau pēc viena signāla.

– Cikos būsi šeit?

– Apmēram deviņos.

– Vai atvedīsi R8?

– Labprāt, Greja kungs. – Arī Teiloru interesē automašīnas.

– Ļoti labi. – Es pārtraucu savienojumu un ieslēdzu mūziku skaļāk. Paskatīsimies, vai The Verve Eljotu nepamodinās. Mēs traucamies pa šoseju, un mans līksmais satraukums pieņemas spēkā.

Vai grāmatas jau piegādātas? Es labprāt vēlreiz piezvanītu Andreai, bet zinu, ka jau esmu uzdevis viņai daudz darba. Turklāt negribu dot darbiniekiem iemeslu tenkot. Parasti es tā nerīkojos.

Kāpēc tu vispār sūtīji grāmatas?

Jo vēlos viņu atkal satikt.

Mēs pabraucam garām Vankūveras pagriezienam, un es prātoju, vai viņa jau nokārtojusi eksāmenu.

– Klau, kur mēs esam? – Eljots jautā.

– Un, skat, viņš mostas, – es noņurdu. – Esam gandrīz klāt. Brauksim ar kalnu velosipēdiem.

– Tiešām?

– Jā.

– Vareni… Atceries, kā tētis veda mūs izbraucienos?

– Jā. – Es papurinu galvu. Mans tēvs ir īsts renesanses cilvēks: akadēmiķis, sportists, labi jūtas pilsētā, vēl labāk dabas plašumos. Viņš pieņēma trīs adoptētus bērnus… un es vienīgais nepiepildīju viņa cerības.

Tomēr starp mums izveidojās saikne, pirms sākās mani pusaudža gadi. Tēvs bija mans varonis. Viņš veda mūs pārgājienos un dažādos brīvdabas pasākumos, arī tagad man tie patīk. Mēs burājām, braucām ar kajakiem un velosipēdiem.

Pubertāte visu sabojāja.

– Es nospriedu, ka vēlā pēcpusdienā vairs nebūs laika pārgājienam.

– Prātīgi.

– No kā tu bēdz?

– Vecais, esmu pieradis mīlēt un pamest. Tu jau to zini. Bez saistībām. Tiklīdz meičas uzzina, ka man ir savs uzņēmums, viņām prātā rodas savādas domas. – Viņš iesāņus uzlūko mani. – Tu rīkojies prātīgi, turot daiktu biksēs.

– Mēs nerunājam par manu daiktu, mēs runājam par tavējo un meiteni, kas pēdējā iepazinusies ar tā aso galu.

Eljots iespurdzas. – Jau sen vairs neskaitu. Labi, pietiks par mani. Kā klājas aizraujošajā tirdzniecības un finanšu pasaulē?

– Vai tevi tas tiešām interesē? – Es izbrīnīts palūkojos uz viņu.

– Nē, – viņš attrauc, un es pasmejos par viņa apātiju un ierobežoto vārdu krājumu.

– Kā veicas darbā? – es jautāju.

– Vai interesējies par savu ieguldījumu?

– Kā vienmēr. – Tas ir mans darbs.

– Pirms nedēļas sākām darbus “Spokanas Ēdenes” projektā, un viss notiek saskaņā ar plānu, bet pagājusi tikai nedēļa. – Eljots parausta plecus. Nevērīgā āriene slēpj vides aizsardzības karotāja dvēseli. Viņa kaismīgie uzskati par pašpietiekamo dzīvesveidu izraisījuši dažas kvēlas diskusijas pie svētdienas vakariņu galda ģimenes lokā, un jaunākais projekts ir lēts, videi draudzīgs mājokļu projekts uz ziemeļiem no Sietlas.

– Es ceru izveidot jauno saimniecības ūdeņu atkārtotās izmantošanas sistēmu, par ko stāstīju. Tas nozīmēs, ka ūdens patēriņš un rēķini samazināsies par divdesmit pieciem procentiem.

– Iespaidīgi.

– Cerams.

Mēs klusējot iebraucam Portlendas centrā. Kad sasniedzam pazemes autostāvvietu pie viesnīcas, kur pēdējoreiz redzēju Anu, Eljots nosaka: – Mēs šovakar palaidīsim garām spēli.

– Varbūt vari pasēdēt pie televizora. Atpūtini daiktu un paskaties beisbolu.

– Sarunāts.

IR GRŪTI NEATPALIKT NO ELJOTA. Viņš traucas pa taku tikpat pārgalvīgi un nevērīgi, kā dara visu pārējo savā dzīvē. Eljots ir bezbailīgs, un es viņu tāpēc apbrīnoju. Bet šādā ātrumā nav iespējams baudīt skaisto skatu. Tik tikko pamanu koši zaļos kokus, kas pazib garām, un vēroju taku, lai izvairītos no bedrēm.

Brauciena beigās abi esam netīri un piekusuši.

– Jau sen neesmu tā izklaidējies ar drēbēm mugurā, – Eljots paziņo, kad atdodam velosipēdus “Hītmena” darbiniekam.

– Jā, – es piekrītu un atceros, kā apskāvu Anastasiju, glābjot viņu no velosipēdista. Viņas siltumu, krūtis, kas pieglaustas man klāt, patīkamo smaržu.

Tobrīd biju apģērbts… – Jā, – es atkārtoju.

Braucot uz augšējo stāvu, mēs ieskatāmies telefonā. Man ir vairākas vēstules, divas īsziņas no Elinas ar jautājumu, ko darīšu nedēļas nogalē, bet nav neviena neatbildēta zvana no Anastasijas. Pulkstenis ir gandrīz septiņi, un viņa noteikti jau saņēmusi grāmatas. Šī doma sabojā man omu; atkal esmu mērojis tālo ceļu no Portlendas, ķerstot veltu cerību.

– Velns, tā meiča man zvanījusi piecas reizes un atsūtījusi četras īsziņas. Vai viņa nesaprot, cik izmisusi izskatās? – Eljots sūkstās.

– Varbūt viņa ir stāvoklī.

Eljots nobāl, un es iesmejos.

– Nav smieklīgi, asprāti, – viņš noņurd. – Turklāt mēs neesam tik sen pazīstami. Un tik bieži.

ĀTRI NOMAZGĀJIES DUŠĀ, es eju uz Eljota numuru, un mēs apsēžamies pie televizora, lai noskatītos Mariners spēli pret San Diego Padres. Mēs pasūtām steiku, salātus, ceptus kartupeļus un alu. Es atlaižos dīvānā, lai izbaudītu spēli un Eljota patīkamo sabiedrību. Esmu samierinājies ar domu, ka Anastasija nezvanīs. Mariners ir vadībā, un izskatās, ka spēle būs interesanta.

Diemžēl tā nav, kaut gan Mariners uzvar ar trīs punktu pārsvaru.

Urrā! Mēs ar Eljotu saskandinām alus pudeles.

Kamēr komentētāji vienmuļi analizē spēles gaitu, ievibrējas mans telefons, un ekrānā parādās Stīlas jaunkundzes numurs.

– Anastasija? – Es neslēpju ne izbrīnu, ne prieku. Fonā skan troksnis; izklausās, ka viņa ir jautrā ballītē vai bārā. Eljots palūkojas uz mani, tāpēc es pieceļos un aizeju nostāk.

– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas? – Viņa runā šļupstēdama, un man pār muguru pārskrien baiļu trīsas.

– Anastasija, vai tev nekas nekaiš? Tu dīvaini runā.

– Ne jau es esmu dīvaina, bet gan tu! – Tā izklausās pēc apsūdzības.

– Anastasija, vai tu esi dzērusi?

Sasodīts! Ar ko viņa ir kopā? Vai fotogrāfu? Kur ir viņas draudzene Keita?

– Kāda tev daļa? – Viņa izklausās īgna un kareivīga, un es zinu, ka viņa ir piedzērusies, bet jāpārliecinās, vai viss ir labi.

– Mani tas… interesē. Kur tu esi?

– Bārā.

– Kurā bārā? – Runā! Mani pārņem nepacietība. Viņa ir jauna sieviete, piedzērusies, kaut kur Portlendā. Ana nav drošībā.

– Portlendas bārā.

– Kā tu tiksi mājās? – Es paberzēju virsdeguni, velti cerot, ka tas palīdzēs atgūt pacietību.

– Gan jau atradīšu iespēju.

Ko tas nozīmē? Vai viņa grasās sēsties pie stūres? Es atkal jautāju, kurā bārā Ana ir, bet viņa izliekas to nedzirdam.

– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?

– Anastasij, kur tu esi? Nosauc bāru tūlīt pat.

Kā viņa tiks mājās?

– Tu esi tik… valdonīgs. – Viņa ķiķina. Jebkurā citā brīdī man tas šķistu valdzinoši. Bet šobrīd gribu parādīt, cik valdonīgs spēju būt. Viņa mani padara traku.

– Pie visiem velniem, Ana, kur tu esi?

Viņa atkal iespurdzas. Velns parāvis, viņa par mani smejas! Atkal!

– Portlendā… tālu no Sietlas.

– Kur tieši Portlendā?

– Arlabunakti, Kristjen. – Saruna pārtrūkst.

– Ana!

Viņa nolika klausuli! Es satriekts lūkojos uz telefonu. Neviens nav tādā veidā pārtraucis sarunu ar mani. Kas, pie visiem velniem…?

– Kas noticis? – Eljots uzsauc.

– Nupat saņēmu dzēruma zvanu. – Es paskatos uz brāli, un viņš pārsteigts paver muti.

– Tu?

– Jā. – Es nospiežu atzvana pogu, cenšoties nezaudēt savaldību un apslāpēt nemieru.

– Sveiks, – viņa bikli atsaucas. Troksnis vairs nav tik skaļš. – Es braucu tev pakaļ, – es salti paziņoju, mēģinot neļaut vaļu dusmām, un aizcērtu telefonu.

– Man jāaizbrauc pakaļ meitenei un jāved viņa mājās. Vai vēlies pievienoties?

Eljots uz mani skatās tā, it kā man piepeši būtu izaugušas vēl trīs galvas.

– Tu? Ar meiču? Tas man jāredz. – Eljots paķer sporta kurpes un auj tās kājās.

– Man tikai jāpiezvana. – Es ieeju guļamistabā, pūloties izlemt, kam zvanīt: Bārnijam vai Velčam. Bārnijs ir pieredzējušākais inženieris mana uzņēmuma telekomunikāciju nodaļā. Viņš ir ģeniāls tehniķis. Bet tas, ko man vajag, nav gluži likumīgi.

Labāk neiesaistīt manu kompāniju.

Es piezvanu Velčam un jau pēc brīža dzirdu viņa sēcošo balsi.

– Jā, Greja kungs?

– Es ļoti gribētu zināt, kur šobrīd ir Anastasija Stīla.

– Saprotu. – Viņš brīdi klusē. – Es visu nokārtošu, Greja kungs.

Es apzinos, ka pārkāpju likumu, bet varbūt viņai draud briesmas.

– Pateicos.

– Piezvanīšu pēc dažām minūtēm.

Eljots priecīgs berzē rokas un muļķīgi smaida.

Ak kungs!

– Es to nelaistu garām ne par kādu naudu, – viņš saka, ļauni priecādamies.

– Paņemšu mašīnas atslēgas. Pēc piecām minūtēm gaidīšu stāvvietā, – es noņurdu, cenšoties izlikties, ka neredzu viņa pašapmierināto sejas izteiksmi.

BĀRS IR PĀRPILDĪTS, tajā drūzmējas studenti, kas apņēmušies izklaidēties. Skaļruņos dārd kaut kāda indie mūzika, un uz deju grīdas saspiedušies raustās cilvēki.

Es jūtos vecs.

Viņa ir kaut kur šeit.

Eljots stāv man aiz muguras. – Vai tu viņu redzi? – viņš sauc, pārkliedzot troksni. Pārlaidis skatienu telpai, es pamanu Ketrīnu Kevanu. Viņa ir kopā ar draugiem, tikai vīriešiem, un sēž pie galdiņa. No Anas nav ne miņas, bet uz galda ir daudz mazo glāzīšu un alus glāžu.

Pārbaudīsim, vai Kevanas jaunkundze Anai ir tikpat laba draudzene kā Ana viņai.

Kad nostājamies pie galdiņa, viņa pārsteigta uzlūko mani. – Ketrīna, – es viņu sveicinu, un viņa ierunājas, pirms pagūstu apjautāties par Anu.

– Kristjen, kāds pārsteigums! – viņa pārkliedz troksni. Trīs jaunie vīrieši pie galdiņa nopēta mūs ar Eljotu, un viņu sejā jaušama naidīga piesardzība.

– Biju tuvumā.

– Un kas ir šis? – Viņa starojoši uzsmaida Eljotam, atkal mani pārtraucot. Kaitinoša sieviete.

– Mans brālis Eljots. Eljot, šī ir Ketrīna Kevana. Kur ir Ana?

Ketrīnas smaids kļūst vēl platāks, un es pārsteigts redzu, ka Eljots viņai velta tādu pašu.

– Ana laikam izgāja ārā paelpot svaigu gaisu, – Kevana atbild, bet neskatās uz mani. Viņa redz tikai manu brāli, kurš sievietes ātri pamet. Labi, lai viņa pati pieņem lēmumus.

– Ārā? Kur? – es saucu.

– Tur. – Viņa norāda uz divviru durvīm bāra tālākajā galā. Es laužos cauri pūlim, pametis trīs neapmierinātos vīriešus un Kevanu un Eljotu, kuri apmainās smaidiem.

Aiz divviru durvīm ir rinda uz sieviešu tualeti un tālāk durvis, aiz kurām paveras tā pati stāvvieta, kur mēs ar Eljotu nupat bijām.

Izgājis ārā, es nokļūstu laukumiņā starp puķu dobēm, kur vairāki cilvēki smēķē, dzer, sarunājas. Skūpstās. Es pamanu Anu.

Sasodīts! Viņa ir kopā ar fotogrāfu, kaut gan nespodrajā gaismā ir grūti saskatīt vīrieša seju. Viņš ir Anu apskāvis, bet viņa laikam cenšas izvairīties. Vīrietis kaut ko klusi pasaka un noskūpsta viņas žokli.

– Nē, Hosē! – viņa iesaucas, un viss ir skaidrs. Viņa cenšas Hosē atgrūst.

Viņa to nevēlas.

Pirmajā mirklī es gribu noraut viņam galvu. Savilcis plaukstas dūrēs, es ātri pieeju abiem klāt. – Meitene teica “nē”. – Mana balss klusumā izskan salti un biedējoši, bet es cenšos savaldīties.

Hosē atlaiž Anu, un viņa apreibusi lūkojas uz mani.

– Grej, – jauneklis skarbi nosaka, un man jāsakopo viss gribasspēks, lai es neietriektu dūri viņa vilšanās pilnajā sejā.

Ana norīstās, pieliecas un sāk vemt.

Velns un elle!

– Ana, Dios mío! – Hosē strauji atkāpjas, riebuma pārņemts.

Stulbenis.

Es satveru Anas matus un paceļu tos, kamēr viņa turpina vemt visu, ko vakara laikā uzņēmusi. Diemžēl viņa neko daudz nav ēdusi. Aplicis roku meitenei ap pleciem, es pavedu viņu nostāk no ziņkārajiem skatītājiem un tuvāk dobei. – Ja vemsi vēlreiz, dari to šeit. Es tevi pieturēšu. – Te ir tumšāks. Neviens netraucēs. Viņa vemj vēl un vēl, pieturoties pie ķieģeļiem. Mani pārņem žēlums. Kad kuņģis ir tukšs, viņa turpina ilgi rīstīties.

Nabadzītei ir tiešām slikti.

Viņas augums beidzot atslābst, un šķiet, ka viss beidzies. Palaidis Anu vaļā, es sniedzu viņai mutautu, ko, pats sev par pārsteigumu, atradu jakas iekškabatā.

Paldies, Džonsas kundze.

Noslaucījusi muti, Ana pagriežas un atbalstās pret ķieģeļiem, vairoties skatīties man acīs. Viņa ir nokaunējusies. Tomēr es ārkārtīgi priecājos viņu redzēt. Manas dusmas pret fotogrāfu ir pagaisušas. Es priecājos stāvēt Portlendas studentu bāra stāvvietā kopā ar Anastasiju Stīlas jaunkundzi.

Viņa ieslēpj seju plaukstās, saraujas un vainīgi palūkojas uz mani. Pievērsusies durvīm, viņa bargi lūkojas man pār plecu. Droši vien uz savu “draugu”.

– Es, jā… es tevi pagaidīšu iekšā, – Hosē nomurmina, bet es pat nepagriežos, lai viņu salti nopētītu, un Ana mani iepriecina, izliekoties viņu neredzam. Mēs abi saskatāmies.

– Man ļoti žēl, – viņa pēc brīža nosaka, burzīdama mīksto audumu pirkstos.

Labi, izklaidēsimies mazliet.

– Par ko tev ir žēl, Anastasija?

– Pārsvarā par telefona zvanu. Par to, ka man kļuva slikti. Saraksts ir garš, – viņa nomurmina.

– Tā ir noticis ar visiem, varbūt vienīgi ne tik vērienīgi kā tev. – Kāpēc man ir tik patīkami ķircināt šo jauno sievieti? – Ir jāzina mērs, Anastasija. Jā, es pats bieži mēdzu pārkāpt robežas, bet tu šoreiz pārspēji visu. Vai tāda uzvedība tev ir raksturīga?

Varbūt viņai ir problēmas ar alkoholu. Šī doma mani satrauc, un es sāku apsvērt iespēju zvanīt mātei un noskaidrot labas rehabilitācijas iestādes nosaukumu.

Ana brīdi rauc pieri, it kā dusmotos. Starp uzacīm veidojas kāsis, un es apslāpēju vēlmi to noskūpstīt. Bet viņas balsī ieskanas nožēla.

– Nē, – viņa atbild. – Līdz šim ne reizi neesmu piedzērusies, un šobrīd man nav vēlmes kaut ko tādu atkārtot. – Viņa palūkojas uz mani, acīm aizmiglojoties, un sagrīļojas. Varbūt viņa zaudēs samaņu. Nedomājot ne mirkli, es paceļu viņu uz rokām.

Ana ir pārsteidzoši viegla. Pārāk viegla. Skaidrs, kāpēc viņa ir tā piedzērusies.

– Es nogādāšu tevi mājās.

– Man jāpasaka Keitai, – viņa iebilst, atbalstot galvu pret manu plecu.

– Viņai visu paskaidros mans brālis.

– Kā, lūdzu?

– Mans brālis Eljots šobrīd runā ar Kevanas jaunkundzi.

– Kāpēc?

– Viņš bija kopā ar mani, kad tu piezvanīji.

– Sietlā?

– Nē. Es dzīvoju viesnīcā “Hītmens”.

Un manas bezcerīgās medības nupat vainagojās panākumiem.

– Kā tu mani atradi?

– Pēc mobilā telefona signāla, Anastasija. – Es soļoju uz mašīnu. Gribu aizvest viņu mājās. – Vai tev ir jaka vai somiņa?

– Jā… jā, ir gan. Lūdzu, Kristjen, man jāaprunājas ar Keitu. Viņa satrauksies.

Es apstājos un iekožu mēlē. Kevana nesatraucās, ka Ana ir ārā viena pati ar savu pārāk dedzīgo fotogrāfu. Rodrigess. Tā viņu sauc. Vai īsta draudzene tā rīkojas? Bāra gaisma apspīd meitenes raižpilno seju.

Kaut gan tas ir grūti, es nolieku viņu zemē un piekrītu ievest iekšā. Sadevušies rokās, mēs atgriežamies bārā un apstājamies pie Keitas galdiņa. Viens no jaunajiem vīriešiem tur sēž vēl joprojām, izskatīdamies neapmierināts un pamests.

– Kur ir Keita? – Ana skaļi jautā.

– Dejo, – jauneklis atbild un drūmi palūkojas uz deju grīdas pusi. Ana paņem jaku un somiņu, bet piepeši satver manu roku.

Es sastingstu.

Sasodīts!

Sirds piepeši sitas neizturami strauji, un iznirst tumsa, kas sagrābj mani aiz kakla un žņaudz.

– Keita dejo! – Ana uzsauc, un viņas elpa kutina manu ausi, novēršot domas no bailēm. Tumsa spēji pazūd, un arī sirds pukst normāli.

Ko tas nozīmē?

Es paceļu acis pret griestiem, slēpjot apjukumu, un vedu Anu pie bāra. Pasūtījis lielu ūdens glāzi, es sniedzu to viņai.

– Dzer.

Nopētījusi mani pār glāzes malu, viņa iemalko ūdeni.

– Visu! – es pavēlu. Ceru, ka ar to būs gana, lai izvairītos no drausmīgām paģirām nākamajā rītā.

Kas ar viņu būtu noticis, ja es neiejauktos? Ar šo domu pietiek, lai noskaņojums sabojātos.

Un es domāju par to, kas nupat notika ar mani.

Viņas pieskāriens. Mana reakcija.

Noskaņojums kļūst vēl sliktāks.

Ana nedaudz sagrīļojas, tāpēc es uzlieku roku viņai uz pleca. Man patīk šī saikne, kad es viņai pieskaros. Viņa ir kā eļļa, kas izlieta pār maniem vētrainajiem, baisajiem viļņiem.

Hmm… puķains apraksts, Grej.

Viņa iztukšo glāzi, un es to nolieku uz letes.

Labi. Viņa grib aprunāties ar savu tā dēvēto draudzeni. Es pārlaižu skatienu pārpildītajai deju grīdai, bažīgi domājot par visiem šiem augumiem, kas grūdīsies man virsū, kad lauzīsimies cauri.

Dziļi ievilcis elpu, es satveru Anas roku un vedu viņu uz deju grīdas pusi. Viņa vilcinās, tomēr vienīgais veids, kā aprunāties ar draudzeni, ir dejot ar mani. Kad Eljots sāk izklaidēties, viņu vairs nav iespējams apturēt. Tā beidzās viņa klusais vakars mājās.

Es viegli parauju Anu, un viņa ir manās skavās.

To es spēju paciest. Ja zinu, ka viņa man pieskarsies, viss ir labi. Varu to izturēt, it īpaši ar jaku mugurā. Es virzos tuvāk Eljotam un Keitai, kas piesaista visu skatienus.

Eljots turpina dejot, bet pieliecas man tuvāk, kad nostājamies blakus, un neticīgi nopēta mūs abus.

– Es vedu Anu mājās. Pasaki Keitai! – es iekliedzu Eljotam ausī.

Viņš pamāj un ierauj Kevanu skavās.

Labi. Esmu gatavs vest mazo grāmatu mīļotāju mājās, bet viņa kāda neizskaidrojam iemesla dēļ šķiet atturīga. Viņa bažīgi vēro Kevanu. Kad esam atvirzījušies no deju grīdas, viņa pārmaiņus uzlūko Keitu un mani, nedaudz grīļodamās.

– Velns…! – Notiek brīnums, un man izdodas viņu noķert, kad viņa zaudē samaņu bāra vidū. Rodas kārdinājums pārmest meiteni pār plecu, bet mēs piesaistītu pārāk daudz uzmanības, tāpēc paceļu viņu uz rokām, piespiežu pie krūtīm un nesu līdz mašīnai.

– Jēzus, – es noņurdu, vienlaikus izvelkot no kabatas atslēgu un turot Anu. Man kaut kā izdodas iesēdināt viņu pasažiera vietā un piesprādzēt siksnu.

– Ana. – Es viņu viegli sapurinu, jo viņa ir biedējoši klusa. – Ana!

Viņa kaut ko nomurmina, un es apjaušu, ka viņa vēl nav atguvusi samaņu. Zinu, ka vajadzētu vest viņu mājās, bet līdz Vankūverai ir tāls ceļš, un es nezinu, vai viņai atkal kļūs slikti. Negribu, lai mans Audi ož pēc vēmekļiem. Es jau jūtu smārdu, kas uzvējo no viņas drēbēm.

Pieņēmis lēmumu, es braucu uz “Hītmenu”, atgādinot sev, ka daru to Anas labā.

Jā, iestāsti to sev, Grej.

LIFTĀ VIŅA IEMIGUSI GUĻ MANĀS ROKĀS. Jānovelk viņai džinsi un kurpes. Šauro telpu piepilda skābens vēmekļu smārds. Man gribētos viņu nomazgāt, bet tādējādi es pārkāptu pieklājības robežas.

Vai tās jau nav pārkāptas?

Viesnīcas istabā es nometu viņas somiņu uz dīvāna, ienesu meiteni guļamistabā un noguldu. Viņa vēlreiz kaut ko nomurmina, bet nepamostas.

Es steigšus noauju viņas kurpes, novelku zeķes un ielieku visu plastmasas drēbju maisā, ko nodrošina viesnīca. Pēc tam es novelku viņas džinsus un ielūkojos kabatās, pirms ielieku bikses maisā. Viņa atkrīt uz gultas, izpletusies kā jūraszvaigzne, izstiepusi bālās rokas un kājas, un es brīdi iztēlojos šīs kājas apvītas sev ap vidu, kamēr plaukstu locītavas piesietas pie mana Svētā Andreja krusta. Uz ceļgala ir gandrīz izbalojis zilums, un es prātoju, vai tas radās, iekrītot manā kabinetā.

Kopš tās reizes viņa ir iezīmēta. Kā es.

Es pieceļu Anu sēdus, un viņa atver acis.

– Sveika, Ana, – es nočukstu, nesteidzīgi novelkot viņai jaku.

– Grej. Lūpas, – viņa noņurd.

– Jā, mīlulīt. – Es saudzīgi noguldu viņu. Meitene atkal aizver acis un pagriežas uz sāniem, bet šoreiz savelkas čokurā. Viņa izskatās maza un neaizsargāta. Es viņu apsedzu un noskūpstu uz matiem. Netīrās drēbes ir novilktas, un atkal uzvējo viņas smarža. Āboli, rudens, svaigs, gards aromāts… Ana. Viņas lūpas ir pavērtas, skropstas slīgst pār bālajiem vaigiem, un āda izskatās nevainojama. Es sev ļauju viņai pieskarties tikai vienu reizi, noglāstot vaigu ar rādītājpirkstu.

– Dusi saldi, – es nosaku un atgriežos dzīvojamā istabā, lai papildinātu mazgājamās veļas sarakstu. Kad tas ir pabeigts, es nolieku maisu aiz durvīm, lai kalpotāji visu paņemtu un iztīrītu.

Man jāpārbauda e-pasts, bet vispirms aizsūtu īsziņu Velčam, liekot noskaidrot, vai Hosē Rodrigesam ir krimināla pagātne. Mani māc ziņkāre. Gribu zināt, vai viņš izmanto jaunas, piedzērušās sievietes. Pēc tam ķeros pie Stīlas jaunkundzes drēbju problēmas un rakstu vēstuli Teiloram.

No: Kristjens Grejs

Temats: Anastasija Stīla

Datums: 20.05.2011. 23:46

Kam: Dž. B. Teilors

Labrīt!

Lūdzu, sagādā Stīlas jaunkundzei tālāk minētos piederumus un atsūti uz manu parasto numuru pirms plkst. 10.00.

Džinsi: zili, 4. izmērs Blūze: zila, skaista, 4. izmērs Sporta kurpes: melnas, 7. izmērs Zeķes: 7. izmērs Apakšveļa: biksītes – S izmērs, krūšturis – apmēram 34C

Paldies.

Kristjens Grejs,

Grey Enterprises Holding, Inc.

Tiklīdz vēstule nosūtīta, es rakstu īsziņu Eljotam.

Ana ir pie manis. Ja esi ar Keitu, pasaki.

Viņš atbild:

Skaidrs. Cerams, dabūsi padrāzties. Tev to ļoti vajag ;)

Es to izlasu un iespurdzos.

Tev taisnība, Eljot. Ļoti vajag.

Atveru darba e-pastu un sāku lasīt.