Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 6

Nē! Kliedziens atbalsojas pret guļamistabas sienām un pamodina mani no murgiem. Es mirkstu sviedros, apkārt vēdī skāba alus, cigarešu un nabadzības smārds, un no stūra uzglūn dzēruma sitienu drauds. Piecēlies sēdus, es atbalstu galvu plaukstās un mēģinu nomierināties, līdz sirds pukst lēnāk un es varu paelpot. Tas atkārtojas jau ceturto nakti. Ielūkojies pulkstenī, es redzu, ka tas rāda trīs.

Man būs divas svarīgas sanāksmes rīt… šodien… un nepieciešama skaidra galva. Sasodīts, ko vien es neatdotu par spirdzinoša miega nakti! Turklāt jāspēlē golfs ar Bastilu. Vajadzētu atcelt šo tikšanos; doma par golfu un zaudējumu vēl vairāk pasliktina manu drūmo noskaņojumu.

Izkāpis no gultas, es nesteidzīgi dodos uz virtuvi. Ielējis glāzē ūdeni, es pamanu savu atspulgu stikla sienā. Esmu ģērbies tikai pidžamas biksēs un novēršos, riebuma pārņemts.

Tu viņu atraidīji. Viņa tevi gribēja.

Un tu viņu atraidīji.

Tas bija viņas pašas labā.

Šīs domas mani nomoka jau vairākas dienas. Viņas daiļā seja bez brīdinājuma parādās prātā un spīdzina mani. Ja mans psihoterapeits būtu atgriezies no atvaļinājuma Anglijā, es varētu viņam piezvanīt. Viņa gvelztās gudrības palīdzētu man nejusties tik slikti.

Grej, viņa bija tikai glīta meitene.

Varbūt man vajag kādu izklaidi, piemēram, jaunu Pakļauto. Kopš Sūzanas pagājis pārāk ilgs laiks. Apsveru iespēju no rīta piezvanīt Elinai. Viņa man vienmēr atrod piemērotas kandidātes. Bet patiesībā es negribu nevienu jaunu meiteni.

Es vēlos Anu.

Nespēju aizmirst viņas vilšanos, sāpju pilno sašutumu un nicinājumu. Viņa aizgāja neatskatījusies. Varbūt es raisīju viņā cerības, aicinot uz kafiju, un tās sagrāvu.

Vajadzētu izdomāt, kā atvainoties. Tad es varētu aizmirst visu šo nožēlojamo kļūdu un izmest meiteni no prāta. Atstājis glāzi izlietnē, kur to nomazgās mājkalpotāja, es atgriežos gultā.

RADIOPULKSTENIS SĀK SKANĒT četrdesmit piecas minūtes pēc pieciem. Es vēroju griestus. Neesmu gulējis un jūtos pārguris.

Tas ir neprāts.

Radio ziņu programma palīdz novērst domas no Anas, līdz izdzirdu otro vēsti. Diktors stāsta par reta manuskripta pārdošanu; Londonā izsolē tiek piedāvāts nepabeigts Džeinas Ostinas romāns “Votsoni”.

Grāmatas.

Jēziņ! Pat ziņu raidījumi man atgādina par meiteni grāmattārpu.

Viņa ir neglābjama romantiķe un jūsmo par angļu literatūras klasiku. Arī man tā patīk, bet citu iemeslu dēļ. Man nav ne Džeinas Ostinas, ne māsu Brontē pirmizdevumu, toties ir divas Tomasa Hārdija grāmatas.

Protams! Tieši tā! Lūk, ko es varu paveikt.

Jau pēc brīža esmu bibliotēkā, un uz biljarda galda ir gan “Džūda Neievērojamais”, gan “Tesa no d’Erbervilu cilts” trīs sējumos. Abas grāmatas ir drūmas, par traģiskiem tematiem.

Hārdijam bija melna, baisa dvēsele.

Kā man.

Es atvairu šo domu un nopētu grāmatas. Kaut gan “Džūda” ir labāk saglabājusies, šaubu nav. Šajā darbā nav grēku izpirkšanas, tāpēc sūtīšu viņai “Tesu” ar piemērotu citātu. Zinu, ka tā nav pati romantiskākā grāmata, ņemot vērā visu slikto, kas notiek ar galveno varoni, tomēr viņa kaut nedaudz izbauda romantisku mīlestību gleznainajā Anglijas lauku idillē. Un Tesa atriebjas vīrietim, kurš viņu sāpinājis.

Tomēr tas nav galvenais. Ana pieminēja, ka Hārdijs ir viņas iecienītais rakstnieks, un viņa noteikti nekad nav pat redzējusi pirmizdevumu, nemaz nerunājot par tā iegādi.

“Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs.” Atceros viņas nosodījuma pilno piezīmi no intervijas. Jā. Man patīk kļūt par īpašnieku tam, kam vēlāk pieaugs vērtība. Piemēram, pirmizdevumiem.

Atguvis mieru un savaldību, es pat jūtos nedaudz apmierināts ar sevi, dodos uz skapja pusi un pārģērbjos skriešanas drēbēs.

SĒŽOT AIZMUGURĒJĀ SĒDEKLĪ, es pāršķirstu pirmo grāmatu, meklējot citātu, un vienlaikus prātoju, kad Anai būs pēdējais eksāmens. Es lasīju šo grāmatu pirms daudziem gadiem un sižetu atceros miglaini. Pusaudža gados romāni bija mans patvērums. Māte mēdza brīnīties par to, ka lasu; Eljots to nedarīja. Es alku pēc iespējas aizbēgt, ko nodrošināja romāni. Viņam tas nebija nepieciešams.

– Greja kungs, – Teilors ierunājas. – Esam klāt. – Viņš izkāpj no mašīnas un atver durvis. – Divos gaidīšu jūs, lai vestu uz golfa spēli.

Es pamāju un ieeju “Greja namā”, turot grāmatas padusē. Jauniņā administratore man koķeti pamāj.

Katru dienu… kā apnicīga melodija.

Es izliekos viņu neredzam un eju uz liftu, kas ved tieši uz manu stāvu.

– Labrīt, Greja kungs, – apsargs Berijs mani sveicina un nospiež izsaukuma pogu.

– Kā klājas tavam dēlam, Berij?

– Labāk, Greja kungs. – Priecājos, to dzirdot.

Es ieeju liftā, un tas traucas uz divdesmito stāvu. Tur mani jau gaida Andrea.

– Labrīt, Greja kungs. Roza vēlas aprunāties par Dārfūras projektu. Bārnijs lūdza dažas minūtes…

Es paceļu roku, viņu apklusinot. – Pagaidām par to aizmirsti. Sazvani Velču un noskaidro, kad Flinns atgriezīsies no atvaļinājuma. Pēc sarunas ar Velču turpināsim apspriest dienas grafiku.

– Labi, Greja kungs.

– Un man vajag divkāršo espreso. Liec, lai Olīvija pagatavo dzērienu.

Bet nākamajā mirklī es pametu skatienu apkārt un nemanu Olīviju. Jūtos atvieglots. Meitene nemitīgi sapņaini vēro mani, un tas ir sasodīti kaitinoši.

– Vai vēlaties pienu? – Andrea jautā.

Laba meitene. Es pasmaidu.

– Ne šodien. – Man patīk mulsināt savus padotos, kuri nekad nezina, kāda kafija man garšo.

– Labi, Greja kungs. – Viņa izskatās apmierināta ar sevi, turklāt pamatoti. Līdz šim viņa ir labākā personiskā asistente, kas pie manis strādājusi.

Pēc trim minūtēm es jau runāju ar Velču.

– Pirms nedēļas tu man sagatavoji pārskatu par Anastasiju Stīlu. Viņa studē Vankūveras universitātē.

– Jā, Greja kungs. Atceros.

– Noskaidro, kad viņai ir pēdējais eksāmens, un nekavējoties ziņo man.

– Labi. Vai vēlaties vēl kaut ko?

– Nē, tas ir viss. – Es beidzu sarunu un vēroju grāmatas uz sava galda. Jāatrod citāts.

ROZA, MANA LABĀ ROKA un izpilddirektore, aizrautīgi runā:

– Sudānas varas iestādes izsniegs atļauju ievest kravu ostā. Bet mūsu cilvēki bažījas par sauszemes ceļu līdz Dārfūrai. Viņi šobrīd izstrādā risku novērtējumu, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī tas ir. – Acīmredzot loģistika sagādā problēmas; viņa nav tik priecīga kā parasti.

– Mēs varētu nomest kravu no gaisa.

– Kristjen, izmaksas būtu…

– Zinu. Pagaidīsim, ko izdomās mūsu NVO draugi.

– Labi, – viņa piekrīt un nopūšas. – Es gaidu arī atļauju no Valsts departamenta.

Es aizkaitināts paceļu skatienu uz griestiem. Sasodītā birokrātija!

– Ja vajadzēs piepildīt kabatas vai panākt senatora Blandino iejaukšanos, dod ziņu.

– Nākamais jautājums ir par jauno rūpnīcu. Tu jau zini, ka Detroitā ir lieliski nodokļu atvieglojumi. Es nosūtīju tev kopsavilkumu.

– Zinu. Bet… Vai tiešām vajag Detroitu?

– Nezinu, kādi tev iebildumi pret to. Detroita atbilst mūsu kritērijiem.

– Labi, saki Billam, lai sameklē iespējamās pamestās rūpnieciskās zonas. Un vēlreiz pārbaudīsim pieejamās teritorijas. Varbūt kāda cita pašvaldība piedāvās labākus nosacījumus.

– Bills jau nosūtīja Rutu tikties ar Detroitas pamesto rūpniecisko zonu atjaunošanas atbildīgo, kurš ir ļoti pretimnākošs, bet likšu viņam vēlreiz pameklēt.

Iezvanās mans telefons.

– Jā? – es uzrūcu Andreai. Viņa zina, ka man nepatīk traucējumi sanāksmju laikā.

– Jums zvana Velčs.

Pulkstenis rāda pusdivpadsmit. Viņš darbojas ātri. – Savieno.

Es pamāju Rozai, lai viņa paliek sēžam.

– Greja kungs?

– Velč. Kādi jaunumi?

– Stīlas jaunkundzes pēdējais eksāmens ir rīt, divdesmitajā maijā.

Sasodīts! Laika ir pavisam maz.

– Labi. Tas arī viss, ko man vajadzēja. – Es beidzu sarunu. – Roza, pacieties mirkli.

Es atkal paceļu telefonu, un Andrea atsaucas nekavējoties. – Andrea, pēc stundas man vajag tukšu apsveikuma kartīti, – es paziņoju un nolieku klausuli. – Labi, Roza, par ko mēs runājām?

PUSVIENOS OLĪVIJA atnes man pusdienas. Viņa ir gara auguma, vijīga, glīta meitene, bet viņas skatienā diemžēl visu laiku vīd ilgas. Viņai rokā ir paplāte, un es ceru, ka uz tās ir kaut kas ēdams. Pēc rosīgā rīta esmu izbadējies. Viņa dreb, noliekot paplāti uz galda.

Tunča salāti. Labi. Šoreiz viņa nav kļūdījusies.

Olīvija novieto uz galda arī trīs dažāda izmēra baltas kartītes ar atbilstošām aploksnēm.

– Lieliski, – es nomurminu, klusībā piebilstot: “Un tagad ej prom!” Viņa paklausīgi aizsteidzas.

Es apēdu kumosu salātu, lai remdētu izsalkumu, un sniedzos pēc pildspalvas. Citāts ir izvēlēts. Brīdinājums. Es rīkojos pareizi, aizejot no viņas. Ne jau visi vīrieši ir romantiski varoņi. Izņemšu vārdu “vīrieši”. Viņa sapratīs.

Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.

Es ievietoju kartīti aploksnē un uzrakstu Anas adresi, kas iededzināta manā atmiņā, kopš izlasīju Velča sagatavoto pārskatu. Kad nospiežu pogu, atsaucas Andrea.

– Jā, Greja kungs.

– Ienāc, lūdzu.

– Tūlīt, Greja kungs.

Pēc brīža viņa nostājas durvīs.

– Iesaiņo šīs grāmatas un nosūti Anastasijai Stīlai, meitenei, kura pagājušonedēļ mani intervēja. Lūk, viņas adrese.

– Tūlīt, Greja kungs.

– Rīt tām jābūt pie adresāta.

– Labi. Vai gribēsiet vēl kaut ko? – Jā. Sameklē man aizvietotājus.

– Šīm grāmatām?

– Jā. Pirmizdevumus. Uzdod to Olīvijai.

– Kādas grāmatas?

– “Tesa no d’Erbervilu cilts”.

– Labi, ser. – Viņa man uzsmaida un aiziet.

Kāpēc Andrea smaida? Nekad neesmu to redzējis. Atvairījis šo domu, es prātoju, vai šīs grāmatas redzu pēdējo reizi, un nedaudz ceru, ka tā nav.