Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 10

– Vai tā varētu būt? – Kristjens izbrīnīts jautā.

– Profils ir viņējais. – Es norādu uz ekrānu. – Un auskars, plecu līnija… Arī miesasbūve līdzinās viņam. Džeks droši vien nēsā parūku… vai arī nogriezis un nokrāsojis matus.

– Bārnij, vai tu dzirdi? – Kristjens noliek telefonu uz galda un ieslēdz skaļruni. – Šķiet, ka esi rūpīgi pētījusi savu bijušo priekšnieku, sieva, – viņš noņurd, izklausīdamies neapmierināts. Es sadusmota raucu pieri, bet mani glābj Bārnijs.

– Jā, Greja kungs. Es dzirdēju, ko teica jūsu sieva. Šobrīd es izmantoju seju atpazīšanas programmu, lai pārskatītu visus digitālos kadrus. Noskaidrosim, kādās uzņēmuma vietās šis sūdabrālis… atvainojiet, kundze… šis cilvēks ir paviesojies.

Es satraukta uzlūkoju Kristjenu, bet viņš neliekas dzirdējis Bārnija lietoto lamuvārdu. Viņš uzmanīgi pēta kadru.

– Kāpēc Džekam vajadzētu ielauzties tavā firmā? – es jautāju.

Kristjens parausta plecus. – Varbūt viņš vēlas atriebties. Nezinu. Dažreiz nav skaidrs, kāpēc cilvēki kaut ko dara. Šobrīd mani tikai māc dusmas, ka tu esi strādājusi plecu pie pleca ar tādu draņķi. – Cieši sakniebis lūpas, viņš apliek roku man ap vidukli.

– Mūsu rīcībā ir arī viņa datora saturs, – Bārnijs piebilst. – Jā, atceros. Vai esi sameklējis Haida adresi? – Kristjens asi painteresējas.

– Esmu.

– Ziņo Velčam.

– Protams. Pārskatīšu arī pilsētas novērošanas kameru saturu un mēģināšu izsekot viņu.

– Noskaidro, kāda viņam ir mašīna.

– Klausos.

– Vai tiešām Bārnijs to visu var izdarīt? – es čukstu.

Kristjens pamāj, lepni smaidīdams.

– Ko jūs atradāt Džeka datorā? – es klusi jautāju.

Viņa sejā parādās skarba izteiksme, un viņš papurina galvu. – Neko īpašu, – viņš nosaka un sakniebj lūpas.

– Pastāsti!

– Nē.

– Ar ko tas bija saistīts? Ar mani vai tevi?

– Mani. – Viņš nopūšas.

– Kas tas bija? Kaut kas par tavu dzīvesveidu?

Kristjens papurina galvu un pieliek pirkstu man pie lūpām, lai es apklustu. Es sašutusi raucu pieri, bet viņš samiedz acis, brīdinādams, ka man jāpievalda mēle.

– Divtūkstoš sestā gada Camaro. Nosūtīšu datus arī Velčam, – Bārnijs dedzīgi ziņo.

– Lieliski. Noskaidro, kurās telpās tam maitasgabalam izdevies pabūt. Un salīdzini šo attēlu ar viņa fotogrāfiju Sietlas Neatkarīgās izdevniecības dokumentācijā. – Kristjens skeptiski palūkojas uz mani. – Es vēlos pārliecināties, vai tiešām esam atraduši īsto.

– Tas jau ir izdarīts, un Greja kundzei ir taisnība. Šis cilvēks ir Džeks Haids.

Es atplaukstu smaidā. Nu, vai redzi? Es varu būt noderīga. Kristjens noglāsta manu muguru.

– Vareni, sieva. – Viņš pasmaida, jau atmetis īdzīgumu, un vēršas pie Bārnija. – Ziņo man, kad būsi izsekojis visām Haida darbībām mūsu ēkā. Pārbaudi arī visus pārējos īpašumus, kuriem viņš varētu būt ticis klāt, un informē apsargus, lai tie varētu pārmeklēt telpas.

– Klausos.

– Pateicos, Bārnij. – Kristjens beidz sarunu.

– Šķiet, ka tu, sieva, esi ne vien dekoratīva, bet arī noderīga. – Kristjena acis uzjautrinājumā nerātni iegailas, tātad viņš mani tikai ķircina.

– Dekoratīva? – Es saraucu pieri, tēlodama dusmas.

– Ļoti, – viņš klusi piekrīt un maigi noskūpsta mani uz lūpām.

– Tu esi daudz dekoratīvāks nekā es, Grej.

Viņš pasmaida un skūpsta mani spēcīgāk, apvīdams manu bizi ap plaukstas locītavu un pievilkdams mani sev klāt. Kad mēs beidzot viens no otra atraujamies, mana sirds pukst straujāk.

– Vai esi izsalkusi? – Kristjens jautā.

– Nē.

– Toties es esmu.

– Ko tu vēlies? – Nu… ēdienu.

– Varu tev kaut ko pagatavot, – es spurgdama solu.

– Man patīk šī skaņa.

– Piedāvājums gatavot ēst?

– Tavi spurdzieni. – Viņš noskūpsta mani uz matiem, un es pieceļos kājās.

– Ko vēlēsieties vakariņās, kungs? – es mīlīgi painteresējos.

Viņš samiedz acis. – Vai tu mani ķircini, sieva?

– Protams, Grej… pavēlniek.

Kristjena lūpās atplaukst sfinksas cienīgs smaids. – Es vēl joprojām varu pārmest tevi pār celi, – viņš kārdinoši nomurmina.

– Zinu, – es smejot atbildu. Ar plaukstām atbalstījusies pret krēsla paroceņiem, es pieliecos un Kristjenu noskūpstu. – Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tevi mīlu. Bet pagaidām tev nāksies kaut kur paslēpt savu niezošo plaukstu, jo tu esi izsalcis.

Viņš kautri pasmaida, un mana sirds mīlā sažņaudzas.

– Sieva, sieva, ko man ar tevi darīt?

– Atbildēt uz jautājumu. Ko vēlies vakariņās?

– Kaut ko vieglu. Pārsteidz mani, – viņš nosaka, atsaukdams man atmiņā vārdus, ko viņam veltīju rotaļu istabā.

– Pamēģināšu. – Es līganā gaitā izeju no kabineta un dodos uz virtuvi, bet vīlusies redzu, ka tur vēl ir Džonsas kundze.

– Labdien!

– Sveicināta, Greja kundze. Vai esat gatava vakariņām?

– Mmm…

Viņa kaut ko maisa katlā, no kura plūst kārdinošs aromāts.

– Es grasījos pagatavot sev un Greja kungam sviestmaizes.

Džonsas kundze brīdi klusē. – Jā, labi, – viņa nosaka. – Greja kungam garšo franču maize. Saldētavā ir daži sviestmaizēm piemēroti gabali. Es labprāt tās jums pagatavošu, kundze.

– Protams. Bet es gribētu to izdarīt pati.

– Saprotu. Es jums netraucēšu.

– Ko jūs gatavojat?

– Boloņas mērci. To iespējams apēst arī vēlāk. Es to sasaldēšu. – Viņa sirsnīgi pasmaida un izslēdz plīti.

– Kādas sviestmaizes Kristjenam garšo?

– Ak, Greja kundze, varat tajā samest jebko. Ja vien sastāvdaļas būs uz franču maizes, viņš apēdīs to visu. – Mēs sasmaidāmies.

– Labi, pateicos. – Es sameklēju saldētavā plastmasas maisiņus, kuros salikti franču maizes gabali. Uzlikusi divus no tiem uz šķīvja, es ieslēdzu mikroviļņu krāsnī atkausēšanas režīmu un atskatos. Džonsas kundze ir nozudusi. Es saraucu pieri, atgriezdamās pie ledusskapja un sākdama meklēt sastāvdaļas. Acīmredzot man pašai nāksies pārrunāt ar Džonsas kundzi, kā mēs turpmāk sadarbosimies. Man patīk doma, ka es varētu gatavot Kristjenam ēdienu nedēļas nogalēs, un es nebūt neiebilstu, ja Džonsas kundze to darītu darba dienās. Atgriežoties mājās pēc darba, man nepavisam negribēsies stāvēt pie plīts. Hmm… tas nedaudz līdzinās Kristjena iedibinātajam Pakļauto režīmam. Es papurinu galvu. Nedrīkstu pārāk aizrauties ar šādām domām.

Ledusskapī ir šķiņķis, un sānu atvilktnē es atrodu nogatavinātu avokado. Kad esmu to saberzusi putriņā un pievienoju sāli un citrona sulu, Kristjens iznāk no kabineta, rokā turēdams jaunās mājas plānus. Viņš noliek papīra lapas uz brokastu letes, pienāk man klāt un ievelk apskāvienā, noskūpstīdams mani uz kakla.

– Mana baskājainā sieva virtuvē, – viņš nomurmina.

– Vai izteiciens neskan citādi? “Baskājainā grūtniece sieva virtuvē?” – es vīpsnādama painteresējos.

Kristjens piepeši ir stings kā marmora statuja. – Pagaidām vēl nē, – viņš paziņo, un es viņa balsī dzirdu nepārprotamu izbīli.

– Nē, nē, nepavisam!

Viņš manāmi atslābst. – Šajā ziņā esam vienisprātis, sieva.

– Bet tu vēlies bērnus, vai ne?

– Jā, protams. Kaut kad. Bet pagaidām neesmu gatavs ar kādu dalīt tavu laiku. – Viņš atkal noskūpsta mani uz kakla.

Dalīt…?

– Ko tu gatavo? Izskatās garšīgi. – Kristjens piespiež lūpas man aiz auss, un es nojaušu, ka viņš mēģina novērst manu uzmanību. Pār muguru pārskrien tīkamas tirpas.

– Sviestmaizes, – es atbildu.

– Mans iecienītais ēdiens, – viņš smaidīdams nosaka un viegli iekožas man auss ļipiņā. Es iegrūžu elkoni viņam ribās.

– Sieva, tu esi mani ievainojusi! – Viņš saķer sānu, tēlodams sāpes.

– Ņerga, – es pārmetoši nomurminu.

– Ņerga? – viņš pārsteigts atkārto un uzsit man pa dibenu. Es protestēdama iebrēcos. – Gatavo man rijamo, skuķi! Un vēlāk es tev parādīšu, kāds ņerga esmu. – Vēlreiz rotaļīgi ieplājis man pa pēcpusi, viņš pieiet pie ledusskapja.

– Vai vēlies glāzi vīna?

– Jā, lūdzu, – es atsaucos.

Kristjens izklāj Džias zīmētos rasējumus uz brokastu letes. Viņas darbs patiesi ir lielisks.

– Man patīk ierosinājums izveidot visu pirmā stāva tālāko sienu no stikla, bet…

– Bet? – Kristjens mani pamudina.

Es nopūšos. – Negribu atņemt mājai tās īpašo gaisotni.

– Gaisotni?

– Jā. Džia piedāvā krasas pārmaiņas, bet… nu… es iemīlēju māju tādu, kāda tā ir. Ar visiem trūkumiem.

Kristjens sarauc pieri. Izskatās, ka viņš neizprot manu domu.

– Man patīk māja tāda, kāda tā ir šobrīd, – es nočukstu. Vai viņš sadusmosies?

Viņš vērīgi nopēta mani. – Es gribu māju, kas atbilst tavām vēlmēm. Lai kādas tās būtu. Šis nams pieder tev.

– Es gribu, lai arī tev tas patiktu. Lai tu justos laimīgs.

– Manai laimei pietiek ar to, ka būšu tev blakus. Ļoti vienkārši, Ana. – Viņš nenovērsdamies lūkojas uz mani, šos vārdus teikdams pavisam nopietni. Es samirkšķinu acis, sirdij priekā sažņaudzoties. Viņš tiešām mani mīl.

– Nu… – Es noriju siekalas, pūlēdamās atbrīvoties no emociju kamola kaklā. – Man patīk stikla siena. Varbūt varam palūgt Džiu to iekļaut mājas kopējā dizainā, bet darīt to pieticīgāk.

Kristjens pasmaida. – Protams. Kā vēlies. Ko teiksi par otrā stāva un pagraba plāniem?

– Tie man patīk.

– Lieliski.

Es saņemu drosmi, lai uzdotu svarīgāko jautājumu. – Vai tu gribi iekļaut arī rotaļu istabu? – Tiklīdz izrunāju šos vārdus, es jūtu, ka vaigos sakāpj jau sen pazīstamais sārtums.

Kristjens paceļ uzacis.

– Un tu? – viņš izbrīnīts un uzjautrināts painteresējas.

Es paraustu plecus. – Nu… ja tu tā vēlies.

Kristjens brīdi vēro mani. – Pagaidām nepieņemsim nekādu konkrētu lēmumu. Tā galu galā būs mūsu ģimenes māja.

Mani pārsteidz vilšanās, kas iedzeļ sirdī. Laikam jau viņam taisnība, kaut gan… kad mums paredzēta ģimene? Droši vien aizritēs daudzi gadi.

– Turklāt mēs varam improvizēt.

– Man patīk improvizācijas, – es nočukstu.

Kristjens atplaukst smaidā. – Es vēlos kaut ko ar tevi apspriest. – Viņš pamāj guļamistabas virzienā, un mēs sākam ilgu, visaptverošu sarunu par vannasistabām un atsevišķiem skapjiem.

Kad esam pabeiguši, ir jau pusdesmit.

– Vai tu atkal ķersies pie darba? – es jautāju, redzot, kā Kristjens saritina plānus.

– Nē, ja tu to nevēlies. – Viņš pasmaida. – Ko tu gribi darīt?

– Mēs varētu paskatīties televīziju. – Es negribu lasīt un negribu arī doties uz gultu… pagaidām.

– Labi, – Kristjens nevilcinoties piekrīt, un mēs dodamies uz istabu, kurā ir televizors.

Līdz šim mēs šeit esam sēdējuši tikai četras reizes, un Kristjens parasti lasa grāmatu. Televīzija viņu itin nemaz neinteresē. Es saritinos viņam blakus uz dīvāna, pavelku kājas zem sevis un atbalstu galvu Kristjenam uz pleca. Viņš ar vadības pulti ieslēdz platekrāna televizoru un nevērīgi pārslēdz kanālus.

– Vai ir kāda īpaša draza, ko vēlies noskatīties?

– Tu neesi televīzijas piekritējs, vai ne? – es sarkastiski painteresējos.

Viņš papurina galvu. – Velti izšķiests laiks. Bet es kaut ko paskatīšos kopā ar tevi.

– Es iedomājos, ka mēs varētu pamaigoties.

Kristjens spēji pagriež galvu un uzlūko mani. – Maigoties? – Viņš uz mani skatās tā, it kā man piepeši būtu izaugusi otra galva, un pārtrauc bezjēdzīgo pārslēgšanu. Televizorā redzama kāda pārliecīgi izgaismota ziepju opera spāņu valodā.

– Jā. – Kāpēc viņš šķiet šausmu pārņemts?

– Mēs varētu doties uz gultu un maigoties tur.

– To mēs darām visu laiku. Kad tu pēdējo reizi ar kādu maigojies televizora priekšā? – es kautri painteresējos, bet manā balsī jaušama ķircinoša pieskaņa.

Vīrs parausta plecus un papurina galvu. Atkal sācis spaidīt tālvadības pults pogas, viņš pārslēdz vēl dažus kanālus, pirms atrod vecu “X failu” sēriju.

– Kristjen?

– Es nekad to neesmu darījis, – viņš klusi nosaka.

– Pat ar Bargo Kundzi nē?

Viņš nicīgi iespurdzas. – Ana, mums ar Bargo Kundzi bija daudz dažādu nodarbju. Maigošanās neietilpa to sarakstā. – Viņš pavīpsnā un samiedz acis; tajās atmirdz uzjautrinājuma pilna ziņkāre. – Un tu?

Es piesarkstu. – Protams. – Nu, vismaz nedaudz…

– Kā, lūdzu? Ar ko?

Ak vai… Es negribēju sākt šādu sarunu.

– Runā! – viņš neatlaižas.

Es pētu savus pirkstus, savijusi tos kopā. Kristjens saudzīgi apklāj manas plaukstas ar savējo. Es paceļu skatienu un redzu, ka viņš smaida.

– Mani tas tiešām interesē. Lai es varētu līdz nemaņai piekaut vainīgo.

Es iespurdzos. – Nu, pirmajā reizē…

– Pirmajā! Tātad tas nebija tikai viens neģēlis? – viņš noņurd.

Mani atkal pārņem smiekli. – Kāpēc esi tik pārsteigts, Grej?

Viņš sarauc pieri, izlaiž pirkstus caur matiem un vēro mani, it kā es piepeši viņam rādītos citā gaismā. Pēc brīža viņš parausta plecus. – Nezinu. Nu… tev galu galā trūka pieredzes.

Es pietvīkstu. – Kopš satiku tevi, esmu iekavēto atguvusi ar uzviju.

– Taisnība. – Kristjens smaida. – Runā. Es gribu zināt.

Lūkodamās sava vīra pelēkajās acīs, es mēģinu izprast viņa noskaņojumu. Vai viņš sadusmosies? Vai arī viņa interese ir patiesa? Es nevēlos, lai viņš saīgst… Tādos brīžos viņš kļūst neciešams.

– Vai tiešām gribi, lai es pastāstu?

Kristjens nesteidzīgi paloka galvu, un viņa lūpas savelkas uzjautrinājuma un pašpārliecības smaidā.

– Es brīdi dzīvoju Teksasā pie mātes un viņas trešā vīra. Toreiz mācījos desmitajā klasē. Puiša vārds bija Bredlijs, un viņš bija mans partneris fizikas laboratorijas darbos.

– Cik tev bija gadu?

– Piecpadsmit.

– Ar ko viņš tagad nodarbojas?

– Nezinu.

– Līdz kurai pozīcijai viņš tika?

– Kristjen! – es viņu norāju… un viņš piepeši satver manus ceļgalus, pēc tam pieķeras potītēm un pagāž mani tā, ka es nokrītu uz dīvāna. Jau nākamajā mirklī viņš ir uzgūlies man virsū un iebīdījis kāju starp manējām. Es nevaru pakustēties, un viss noticis tik pēkšņi, ka es pārsteigta iekliedzos. Kristjens satver manas rokas un paceļ tās augšup man virs galvas.

– Tātad šis Bredlijs… vai viņš sasniedza pirmo pozīciju? – Kristjens jautā, ar degunu novilkdams līniju pār manējo, un maigi noskūpsta manu lūpu kaktiņu.

– Jā, – es nomurminu. Viņš satver mani aiz zoda, ar mēli ielauzdamies mutē, un es ļaujos viņa kvēlajiem skūpstiem.

– Šādi? – Kristjens vaicā, nedaudz atraudamies.

– Nē… nepavisam, – es ar pūlēm izdvešu, juzdama, kā visas asinis aizplūst lejup.

Atlaidis manu zodu, Kristjens laiž plaukstu pār manu augumu un sasniedz krūti.

– Vai viņš darīja šādi? Vai pieskārās tev tā, kā to daru es? – Īkšķis skar manu krūtsgalu caur krekla audumu, un Kristjens atkārto maigo kustību, līdz krūtsgals saspringst.

– Nē. – Es notrīsu viņa skavās.

– Vai viņš tika līdz otrajai pozīcijai? – Kristjens čukst man ausī, laizdams plaukstu lejup pār manām ribām un vidukli līdz gurnam. Satvēris auss ļipiņu starp zobiem, viņš to saudzīgi parauj.

– Nē, – es dvešu.

Televizorā Malders kaut ko runā par noziedzniekiem, kuri FIB neinteresē.

Kristjens uz brīdi pierimst, nedaudz paslejas un ar tālvadības pulti izslēdz skaņu, vērodams mani.

– Un sāncensis numur divi? Vai viņš tika tālāk par otro pozīciju?

Kristjena acis kvēlo… dusmās? Uzbudinājumā? Ir grūti saprast, kas vainojams. Viņš apguļas man blakus un ieslidina roku zem manām sporta biksēm.

– Nē, – es nočukstu, viņa kaislīgā skatiena savažota. Kristjens viltīgi pasmaida.

– Lieliski. – Viņš ar plaukstu aptver manu kājstarpi. – Tev nav apakšveļas, sieva. Man tas patīk. – Viņš atkal mani noskūpsta, ar pirkstiem turpinādams vīt savus valgus. Īkšķis viegli skar klitoru, mani kārdinot, un viņš mokoši lēni ievirza rādītājpirkstu manī.

– Mums vajadzēja tikai maigoties, – es ievaidējusies atgādinu.

Kristjens sastingst. – Man šķita, ka mēs to šobrīd darām.

– Nē. Bez seksa.

– Kā, lūdzu? – Bez seksa…

– Tātad bez seksa? – Kristjens izvelk roku man no biksēm. – Pamēģini. – Viņš laiž rādītājpirkstu man pār lūpām, un es sajūtu savu sāļo garšu. Atsaukdams atmiņā iepriekšējo kustību, viņš ievirza pirkstu man mutē un pagriežas, iekārtodamies man starp kājām. Viņa loceklis spiežas man klāt, un viņš vairākas reizes spēji sakustas. Bikšu audums berzējas pret mani ļoti patīkamā vietā, un es spēji ievelku elpu. Viņš atkārto darbību, pieglauzdamies man klāt.

– Vai šo tu vēlies? – viņš čukst un vienmērīgi kustina gurnus.

– Jā, – es stenēdama atbildu.

Kristjens atkal pievēršas maniem krūtsgaliem, tos maigi glāstīdams, un ar zobiem viegli skrāpē manu žokli. – Vai zini, cik iekārojama esi, Ana? – viņš aizsmacis jautā, spiezdamies man klāt. Es atveru muti, mēģinādama pateikt kaut ko saprotamu, bet nekas neizdodas, un es spēju vien skaļi vaidēt. Kristjens saudzīgi iekožas man apakšlūpā, un pēc brīža es sajūtu viņa mēli mutē. Viņš atbrīvo manu plaukstas locītavu, un es alkaini laižu rokas pār viņa pleciem un ieviju pirkstus matos, bet viņš tikmēr turpina mani skūpstīt. Kad parauju Kristjena matus, viņš iestenas un ielūkojas man acīs.

– Mmm…

– Vai tev patīk mani pieskārieni? – es čukstu.

Viņš uz mirkli sarauc pieri, it kā nesaprastu jautājumu, un pārtrauc kustības. – Protams. Es tos dievinu, Ana. Ja runa ir par taviem pieskārieniem, es jūtos kā izsalkušais bagātīgās dzīrēs, – viņš kaismīgi apliecina.

Oho!

Kristjens nometas ceļos man starp kājām un pierauj mani sēdus, lai varētu novilkt krekliņu. Zem tā esmu kaila. Satvēris sava krekla malu, viņš novelk to pār galvu un nomet uz grīdas, pirms uzceļ mani sev uz kājām, salicis plaukstas tieši man virs dibena.

– Pieskaries man, – viņš dveš.

O jā… Es bikli pastiepju roku un ar pirkstu galiem viegli skaru viņa krūšu matiņus un apdegumu rētas. Kristjens spēji ievelk elpu, un viņa acu zīlītes paplašinās, bet iemesls nav bailes. Tā ir jutekliska atsaukšanās uz manu glāstu. Viņš uzmanīgi vēro mani, kamēr es liegi laižu pirkstus pār viņa ādu no viena krūtsgala līdz otram. Tie saspringst. Es pieliecos un apberu viņa krūtis ar skūpstiem, vienlaikus virzīdama plaukstas viņa plecu virzienā un juzdama stingros, gluži kā akmenī cirstos muskuļus. Mans vīrs ir lieliskā fiziskā formā.

– Es tevi gribu, – viņš nomurmina, un šie vārdi ir kā zaļā gaisma manam libido. Es ieviju pirkstus viņa matos un pavelku viņa galvu atpakaļ, sākdama kaislīgu skūpstu; man pavēderē šaudās karstas liesmas. Kristjens ievaidas un nogrūž mani uz dīvāna. Piecēlies sēdus, viņš norauj manas sporta bikses un vienlaikus atvelk rāvējslēdzēju.

– Pēdējā pozīcija, – viņš nočukst un ar strauju kustību piepilda mani.

– Āāā… – es iestenos, un viņš sastingst, ar abām plaukstām aptvēris manu seju.

– Es tevi mīlu, sieva, – viņš nomurmina un ļoti lēni, maigi mīlējas ar mani, līdz es sašķīstu sīkās lauskās, saukdama viņa vārdu un apvīdamās viņam apkārt, alkdama palikt viņa skavās līdz mūža beigām.

Es guļu Kristjenam uz krūtīm. Mēs esam uz grīdas pie televizora.

– Klau, mēs izlaidām trešo pozīciju. – Es ar pirkstiem izzīmēju līnijas uz viņa vēdera muskuļiem.

Kristjens iesmejas. – Nākamreiz. – Viņš noskūpsta mani uz galvvidus.

Es paceļu skatienu un pievēršos televizora ekrānam, kur vīd “X failu” pēdējie kadri. Kristjens pasniedzas pēc tālvadības pults un ieslēdz skaņu.

– Vai tev seriāls patika? – es jautāju.

– Jā, bērnībā.

Hmm… Kristjens bērnībā… kikbokss, “X faili” un aizliegums pieskarties.

– Un tev? – viņš apvaicājas.

– Es biju pārāk maza, kad to rādīja.

– Tu esi ļoti jauna. – Kristjens sirsnīgi smaida. – Man patīk ar tevi maigoties, sieva.

– Man ar tevi arī, Grej. – Es noskūpstu viņu uz krūtīm, un mēs klusēdami vērojam, kā beidzas sērija un sākas reklāmas.

– Šīs trīs nedēļas bija brīnišķīgas. Neņemot vērā pakaļdzīšanos, ugunsgrēkus un jukušu bijušo priekšnieku. Mēs it kā mitinājāmies paši savā pasaulē, – es sapņaini nomurminu.

– Hmm, – Kristjens dobji noņurd. – Nezinu, vai jau esmu gatavs atdot pārējiem daļu tava laika.

– Rīt atgriezīsimies īstenībā, – es saku, cenzdamās apslāpēt skumjas.

Kristjens nopūšas un izlaiž pirkstus caur matiem. – Apsardze strādās pastiprinātā režīmā… – Es viņu apklusinu, uzliekot plaukstu uz lūpām. Negribu atkal dzirdēt šo lekciju.

– Zinu. Es uzvedīšos prātīgi. Apsolu. – Un tas man atgādina… Es atbalstos uz elkoņiem, lai varētu ielūkoties viņam sejā. – Kāpēc tu kliedzi uz Sojeru?

Kristjens piepeši sastingst. Ak nē…

– Tāpēc, ka mums kāds sekoja.

– Tā nebija Sojera vaina.

Viņš bezkaislīgi uzlūko mani. – Apsargi nedrīkstēja pieļaut, lai izraujies viņiem tik tālu priekšā. Viņi apzinās, ka tā bija kļūda.

Es piesarkstu, vainas apziņas pārņemta, un atkal noguļos viņam uz krūtīm. Vainīga biju es, jo vēlējos atrauties no apsargiem.

– Tā nebija…

– Pietiek! – Kristjens mani spēji pārtrauc. – Mēs par to nerunāsim, Anastasija. Viņi pieļāva kļūdu, un tas vairs nenotiks.

Anastasija! Es kļūstu par Anastasiju tad, kad esmu izpelnījusies viņa dusmas, tāpat kā toreiz, kad vēl dzīvoju ar māti.

– Labi, – es nomurminu, cenzdamās pielabināties. Man negribas strīdēties. – Vai Raiens panāca to sievieti dodžā?

– Nē. Un es neesmu pārliecināts, ka tā bija sieviete.

– Kāpēc? – Es atkal paceļu skatienu.

– Sojers redzēja kādu cilvēku ar zirgastē sasietiem matiem, bet nepaguva to labi aplūkot. Viņš pieņēma, ka pie stūres sēdējusi sieviete. Tagad, kad esi atpazinusi to draņķi, ir pilnīgi iespējams, ka tas bija viņš. Haids mēdza nēsāt matus šādi. – Kristjena balsī ieskanas nepārprotams riebums.

Es nesaprotu, kā uztvert šo vēsti. Kristjens novērš manu uzmanību, pārvilkdams plaukstu pār kailo muguru.

– Ja ar tevi kaut kas notiktu… – viņš nomurmina, nopietni uzlūkodams mani.

– Zinu, – es nočukstu. – Man ir tādas pašas jūtas pret tevi.

– Iesim, tev salst, – viņš saka, piecēlies sēdus. – Dosimies uz gultu. Tur varam izmēģināt trešo pozīciju. – Viņš baudkāri uzsmaida man, tikpat mainīgs kā vienmēr – kaislīgs, saniknots, izbijies, seksīgs… mans piecdesmit dēmonu māktais Kristjens. Es satveru viņa plaukstu, viņš pieceļ mani kājās, un es pavisam kaila sekoju viņam uz guļamistabu.

Nākamajā rītā mēs piebraucam pie Sietlas Neatkarīgās izdevniecības ēkas, un Kristjens saspiež manu plaukstu. Viņš savā tumši zilajā uzvalkā un pieskaņotajā kaklasaitē ļoti līdzinās ietekmīgam uzņēmējam, un es pasmaidu. Pēdējā reize, kad viņš ģērbās tik eleganti, bija balets Montekarlo.

– Tu zini, ka tev tas nav jādara, vai ne? – Kristjens klusi painteresējas. Es tik tikko apvaldu vēlmi izbolīt acis.

– Zinu, – es nočukstu, negribēdama, lai mani sadzird Sojers vai Raiens, kas sēž priekšā. Kristjens sarauc pieri, un es pasmaidu.

– Tomēr man gribas atgriezties darbā, – es turpinu. – Tu taču to saproti. – Es pieliekusies noskūpstu Kristjenu, bet viņš vēl joprojām ir sadrūmis. – Kas noticis?

Viņš nedroši palūkojas uz Raienu; Sojers nupat izkāpis no mašīnas. – Es ilgošos pēc tā laika, ko tu veltīji tikai man.

Es noglāstu viņa vaigu. – Abpusēji. Medusmēnesis bija brīnišķīgs. Pateicos.

– Ej uz darbu, sieva.

– Tu arī, Grej.

Sojers atver durvis. Es vēl pēdējo reizi paspiežu Kristjena roku un izkāpju ārā. Pirms ieeju ēkā, es vēl pamāju savam vīram. Sojers man seko.

– Sveika, Ana! – Klēra man uzsmaida, sēdēdama pie sava galda priekšnamā.

– Labrīt, Klēra, – es smaidīdama atbildu.

– Tu lieliski izskaties. Vai medusmēnesis bija labs?

– Brīnišķīgs, pateicos. Kas notika šeit?

– Vecajam Roučam klājas tāpat kā parasti, bet apsardze ir daudz stingrāka, un mūsu serveru telpā notiek remonts. Bet Hanna tev visu pastāstīs.

Par to es nemaz nešaubos. Draudzīgi uzsmaidījusi Klērai, es dodos uz savu kabinetu.

Hanna ir mana asistente. Viņa ir gara auguma sieviete, ļoti kalsna un tik neticami izdarīga, ka dažreiz mani pat biedē. Bet pret mani viņa izturas sirsnīgi, kaut gan ir dažus gadus vecāka. Viņa jau ir sagatavojusi man kafiju ar pienu – tā ir vienīgā tase, ko es ļauju viņai atnest.

– Labrīt, Hanna! – es viņu sveicinu.

– Sveicināta, Ana! Kā tev klājās medusmēnesī?

– Brīnišķīgi. Lūk, dāvana tev! – Es nolieku uz asistentes galda nelielo smaržu pudelīti, ko viņai nopirku, un viņa sajūsmināta sit plaukstas.

– Paldies! – Hanna aizrautīgi nosaka. – Steidzamākās vēstules jau ir uz tava galda, un Roučs labprāt tevi pieņemtu desmitos. Pagaidām nekādu citu ziņu nav.

– Lieliski. Paldies. Un pateicos par kafiju. – Iegājusi savā kabinetā, es nolieku portfeli uz galda un aplūkoju vēstuļu kaudzi. Man būs daudz darba.

Brīdi pirms desmitiem pie durvīm kāds bikli pieklauvē.

– Ienāciet!

Elizabete pabāž galvu durvju spraugā. – Sveika, Ana! Gribēju tikai apsveikt tevi ar atgriešanos.

– Labrīt! Patiesību sakot, kopš sāku lasīt visas šīs vēstules, es vēlos atgriezties Francijas dienvidos.

Elizabete iesmejas, bet šī skaņa ir savādi neīsta. Es piešķiebju galvu un vēroju viņu, kā to parasti dara Kristjens.

– Man prieks, ka esi atgriezusies, – viņa nosaka. – Pēc dažām minūtēm tiksimies pie Rouča.

– Labi, – es nomurminu, un viņa aizver durvis. Es sadrūmusi lūkojos uz tām. Kas Elizabeti nomāc? Es paraustu plecus. Datorā atskan signāls; esmu saņēmusi ziņu no Kristjena.

No: Kristjens Grejs

Temats: Nepaklausīgas sievas

Datums: 22.08.2011. 09:56

Kam: Anastasija Stīla

Sieva!

Es Tev nosūtīju zemāk redzamo vēstuli, un tā atnāca atpakaļ. Tāpēc, ka neesi mainījusi savu uzvārdu.

Vai vēlies man kaut ko pateikt?

Kristjens Grejs,

Grey Enterprises Holding, Inc. vadītājs

Pielikums:

No: Kristjens Grejs

Temats: Pašiem sava pasaule

Datums: 22.08.2011. 09:32

Kam: Anastasija Greja

Greja kundze!

Man ļoti patika apzināt visas pozīcijas kopā ar Tevi. Ceru, ka Tava pirmā diena darbā būs lieliska. Es jau ilgojos pēc mūsu nošķirtās pasaules.