Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 3

Māmiņ! Māmiņ! Māmiņa guļ uz grīdas. Viņa guļ jau ilgi. Es izsukāju viņai matus, jo viņai tas patīk. Viņa nepamostas. Es viņu sapurinu. Māmiņ! Man sāp vēders. Es gribu ēst. Viņa šeit nav. Man slāpst. Es ieeju virtuvē, pievelku krēslu pie izlietnes un padzeros. Ūdens apšļaksta manu zilo džemperi. Māmiņa vēl joprojām guļ. Mosties, māmiņ! Viņa nekustas. Viņa ir auksta. Es paņemu savu segu un apsedzu māmiņu, un pats apguļos viņai blakus uz lipīgā, zaļā paklāja. Māmiņa vēl joprojām iemigusi. Man ir divas rotaļu mašīnītes. Tās brauc pa grīdu, uz kuras guļ māmiņa. Viņa laikam ir slima. Es meklēju kaut ko ēdamu. Saldētavā ir zirņi. Tie ir auksti. Es tos lēnām apēdu. Man atkal sāp vēders. Es guļu blakus māmiņai. Zirņu vairs nav. Saldētavā ir kaut kas cits. Tas nelāgi ož. Es to nolaizu, un mana mēle pielīp. Es gausi ēdu dīvaino atradumu. Garša ir riebīga. Es iedzeru ūdeni. Es rotaļājos ar mašīnām un guļu blakus māmiņai. Viņa ir ļoti auksta un nemostas. Durvis atsprāgst vaļā. Es apsedzu māmiņu ar segu. Viņš ir ieradies. Velns! Kas te, pie joda, noticis? Sasodīts, trakā maita! Nolādēts, nolādēts! Vācies no ceļa, sīkais mēsls! Viņš man iesper, un galva atsitas pret grīdu. Tā sāp. Viņš kādam piezvana un aiziet. Viņš aizslēdz durvis. Es apguļos blakus māmiņai. Man sāp galva. Atnāk policiste. Nē. Nē. Nē. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Es palieku pie māmiņas. Nē. Ejiet prom. Policistei rokās ir mana sega, un viņa mani satver. Es kliedzu. Māmiņ! Māmiņ! Es gribu pie māmiņas. Vārdu vairs nav. Es nespēju izrunāt vārdus. Māmiņa mani nedzird. Man nav vārdu.

– Kristjen! Kristjen! – Viņas balsī skan trauksme, un tā izvelk viņu no murgu un izmisuma dzīlēm. – Es esmu šeit. Tepat.

Viņš pamostas un redz, ka Ana ir noliekusies pār viņu, sagrābusi viņu aiz pleciem un purina. Meitenes sejā jaušamas raizes, zilās acis ir plati ieplestas, un tajās mirdz asaras.

– Ana. – Viņa balss pārvērtusies par aizsmakušu čukstu, un mutē jaušama kodīgā baiļu garša. – Tu esi šeit.

– Protams!

– Es sapnī redzēju…

– Zinu. Es esmu tepat blakus.

– Ana. – Viņš izdveš sievietes vārdu, un tas kļūst par amuletu pret melno, smacējošo paniku, kas pārņēmusi viņu visu.

– Kuš, es esmu šeit. – Ana apvijas viņam apkārt, ar saviem locekļiem viņu sargādama, un sievietes miesas siltums ielīst viņā, atvairot ēnas un bailes. Viņa ir saules starojums, viņa ir gaisma… viņa pieder Kristjenam.

– Lūdzu, nestrīdēsimies, – viņš aizsmacis nosaka un apskauj Anu.

– Labi.

– Zvērests. Nepakļaušanās. Es to spēšu. Mēs atradīsim kādu iespēju. – Vārdi traucas viņam pār lūpām, veidojot dažādu emociju, mulsuma un nemiera jūkli.

– Jā. Protams. Mēs vienmēr atradīsim iespēju, – viņa čukst un noskūpsta Kristjenu, apklusinot viņu un atsaucot atpakaļ tagadnē.