Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 7

Es nekur nespēju rast mieru. Kristjens jau vairāk nekā stundu ir ieslēdzies savā kabinetā. Es mēģināju lasīt, skatīties televīziju, sauļoties – piedienīgi apģērbta, protams – bet nevaru nomierināties un atbrīvoties no nepatīkamas sajūtas. Uzvilkusi šortus un t–kreklu, es noņemu smieklīgi dārgo aproci un uzmeklēju Teiloru.

– Greja kundze! – viņš mani sveicina, atrāvies no Entonija Bērdžesa romāna. Viņš sēž nelielajā salonā pie Kristjena kabineta.

– Es labprāt aizietu iepirkties.

– Protams, kundze. – Viņš pieceļas.

– Es paņemšu motociklu.

Teilors izbrīnīts paver muti. – Mmm… – Viņš sarauc pieri, zaudējis valodu.

– Es negribu traucēt Kristjenu.

Viņš apslāpē nopūtu. – Greja kundze, es… Manuprāt, Greja kungam tas nepatiktu, un es negribu zaudēt darbu.

Dieva dēļ! Man gribas veltīt viņam kādu izteiksmīgu skatienu, tomēr es tikai samiedzu acis un skaļi nopūšos, pauzdama savu bezspēcības pilno sašutumu par to, ka pati nedrīkstu noteikt savu likteni. Tomēr es nevēlos, lai Kristjens dusmojas uz Teiloru… vai mani. Droši pagājusi Teiloram garām, es pieklauvēju pie kabineta durvīm un eju iekšā.

Kristjens runā pa telefonu, atspiedies pret sarkankoka galdu. Viņš paceļ skatienu. – Pagaidi mirkli, Andrea, – viņš nomurmina klausulē un gaidpilni, pieklājīgi uzlūko mani. Kāpēc es jūtos kā iegājusi skolas direktora kabinetā? Vēl vakar šis vīrietis ieslēdza mani rokudzelžos. Tomēr es negrasos no viņa baidīties; viņš galu galā ir mans vīrs. Izslējusies taisna, es līksmi uzsmaidu viņam.

– Klau, es aizbraukšu iepirkties. Paņemšu līdzi apsardzi.

– Jā, labi. Ņem kādu no dvīņiem un arī Teiloru, – viņš atļauj, un es noprotu, ka noticis kaut kas svarīgs, jo viņš mani pat neiztaujā. Es lūkojos uz viņu, prātodama, vai nevaru kaut kā palīdzēt.

– Vai gribēji vēl kaut ko? – Kristjens jautā. Viņš gaida, kad iešu prom.

– Varbūt es varu tev kaut ko atnest? – es jautāju, un viņa sejā atplaukst kautrs smaids.

– Nē, Ana, man neko nevajag. Apkalpe par mani parūpēsies.

– Labi. – Man gribas viņu noskūpstīt. Un es to varu, jo viņš ir mans vīrs. Es apņēmīgi speru soli uz priekšu un uzspiežu skūpstu Kristjenam uz lūpām, viņu pārsteigdama.

– Andrea, es tev pārzvanīšu, – viņš nomurmina un noliek telefonu uz galda sev blakus. Ievilcis apskāvienā, viņš kaismīgi skūpsta mani. Kad esmu brīva, es strauji elpoju. Viņa acīs mirdz alkas.

– Tu novērs manu uzmanību. Man jātiek skaidrībā ar šo problēmu, lai es varētu atkal pievērsties medusmēnesim. – Kristjens ar rādītājpirkstu noglāsta manu vaigu un zodu, paceldams to augšup.

– Labi. Piedod.

– Nevajag atvainoties, sieva. Man patīk tava iejaukšanās.

– Viņš noskūpsta mani uz mutes kaktiņa.

– Ej, tērē naudu! – viņš novēl un atkāpjas.

– Taps darīts. – Es pavīpsnāju, iziedama no kabineta. Zemapziņa papurina galvu un sakniebj lūpas. Tu viņam nepateici, ka ņemsi ūdensmotociklu, viņa mani norāj, izdziedādama vārdus. Es izliekos viņu nedzirdam. Harpija!

Teilors pacietīgi gaida.

– Priekšnieks devis atļauju. Vai varam beidzot iet? – Es pasmaidu, negribēdama dot vaļu sarkasmam. Teilors pat neslēpj apbrīnu.

– Tikai pēc jums, Greja kundze.

Teilors pacietīgi izskaidro man, kā darbojas motocikla vadības pogas un kā ar to braukt. Viņš ir labs skolotājs, jo visu stāsta rāmi un neuzbāzīgi. Mēs stāvam motorlaivā, kas šūpojas rāmajā ostas ūdenī blakus jahtai. Gastons mūs vēro, aizslēpies aiz saulesbrillēm, un viens no jahtas apkalpes cilvēkiem vada motorlaivu. Mjā, man līdzi dodas trīs cilvēki tikai tāpēc, ka es gribu nedaudz iepirkties. Cik muļķīgi!

Aizvilkusi glābšanas vestes rāvējslēdzēju, es starojoši uzsmaidu Teiloram. Viņš pastiepj roku un palīdz man uzkāpt uz motocikla.

– Piestipriniet aizdedzes siksnu pie plaukstas locītavas, Greja kundze. Ja nokritīsiet, dzinējs automātiski izslēgsies, – viņš paskaidro.

– Labi.

– Vai esat gatava?

Es dedzīgi māju ar galvu.

– Nospiediet aizdedzi, kad aizslīdēsiet apmēram četru pēdu attālumā no laivas. Mēs jums sekosim.

– Labi.

Viņš atgrūž motociklu no laivas, un tas līgani ieslīd ostas ūdenī. Sagaidījusi mājienu, es nospiežu aizdedzes pogu, un dzinējs ierēcas.

– Tikai mieru, Greja kundze! – Teilors uzsauc. Es spiežu akseleratoru. Motocikls palecas uz priekšu un sastingst. Sasodīts! Kāpēc, kad to darīja Kristjens, viss izskatījās tik viegli? Es mēģinu vēlreiz un atkal apstājos. Divkārt Sasodīts!

– Uzmanīgāk ar jaudu, Greja kundze! – Teilors uzsauc.

– Jā, jā, – es noņurdu un atkārtoju mēģinājumu, nospiezdama sviru ļoti piesardzīgi, un motocikls pabrauc uz priekšu, bet šoreiz neapstājas. Urrā! Tas virzās tālāk. Uzvara! Man sajūsmā gribas spiegt un klaigāt, bet es apvaldu šo vēlmi un uzmanīgi vadu motociklu tālāk prom no jahtas. Aiz muguras skan dobjā motorlaivas rēkoņa. Es atkal nospiežu sviru, un motocikls traucas uz priekšu, lidojot virs ūdens. Matus bužina silta vēja brāzma, abās pusēs motociklam mirdz sīkas ūdens lāsītes, un es jūtos brīva. Vareni! Tagad es saprotu, kāpēc Kristjens nekad neļauj man ķerties pie stūres.

Man negribas doties uz krasta pusi un beigt izklaidi, tāpēc es apsviežos un virzu motociklu lokā gar stalto jahtu. Ir tik interesanti! Es ignorēju Teiloru un pārējos aizmugurē un vēl vienu reizi apbraucu apkārt jahtai. Pašās loka beigās es pamanu Kristjenu uz klāja. Šķiet, viņš lūkojas uz mani, izbrīnā pavēris muti, bet ir grūti saskatīt viņa sejas izteiksmi. Es pārdroši noņemu plaukstu no roktura un dedzīgi pamāju Kristjenam. Viņš izskatās kā akmenī cirsts, bet beigu beigās paceļ roku un aprauti pamāj. Man ir grūti noprast, ko viņš domā, un es jūtu, ka diezin vai vēlos to uzzināt, tāpēc dodos uz krasta pusi, traukdamās pa Vidusjūras zilgmi, uz kuras mirguļo pēcpusdienas saules stari.

Piestātnē es pagaidu Teiloru, kurš piebrauc man klāt. Viņš izskatās sadrūmis, un mani pārņem bailes, kaut gan Gastons šķiet nedaudz uzjautrināts. Varbūt noticis kaut kas tāds, kas atvēsinājis abu attiecības? Tomēr es noprotu, ka iemesls droši vien slēpjas manī. Gastons izkāpj no motorlaivas un piesien to pietauvošanās vietā, bet Teilors tikmēr māj, lai es tuvojos. Rīkodamās ļoti uzmanīgi, es ievirzu motociklu blakus laivai. Viņš nedaudz atslābst.

– Izslēdziet dzinēju, Greja kundze, – viņš rāmi nosaka, satver rokturi un sniedzas man pretī, lai palīdzētu iekāpt motorlaivā. Es to veikli izdaru, priecādamās, ka nenokritu.

– Greja kundze, – Teilors nobažījies ieminas, un viņa vaigi sārtojas. – Greja kungs nedaudz satraucas, ja izmantojat motociklu. – Viņš gandrīz mīņājas, kauna pārņemts, un es saprotu, ka viņš saņēmis dusmu pilnu zvanu no Kristjena. Mans nabaga vīrs, kurš tik slimīgi pārņemts ar drošību… Ko man ar tevi darīt?

Es mierīgi uzsmaidu Teiloram. – Saprotu. Bet Greja kunga šeit nav, un, ja viņš nedaudz satraucas, esmu pārliecināta, ka viņš būs tik laipns un pats man to pateiks, kad es atgriezīšos uz jahtas.

Teilors saraujas. – Labi, Greja kundze, – viņš klusi piekrīt un pasniedz man rokassomiņu.

Izkāpjot no laivas, es ar acs kaktiņu pamanu viņa negribīgo smaidu un arī pati tik tikko savaldos, lai nesāktu smaidīt. Teilors man ir ļoti tuvs, bet man nepatīk saņemt rājienus no viņa mutes. Viņš nav ne mans tēvs, ne vīrs.

Es nopūšos. Kristjens dusmojas… un viņam šobrīd jau pietiek iemeslu raizēm. Kāpēc es viņam sagādāju vēl vienas? Stāvēdama krastā un gaidīdama Teiloru, es jūtu telefonu novibrējam somiņā un izņemu to ārā. Melodija Your Love is King nozīmē, ka man zvana Kristjens.

– Sveiks, – es nomurminu.

– Sveika, – viņš atņem.

– Es atgriezīšos uz jahtas. Nedusmojies.

Viņš izbrīnīts ievelk elpu. – Mmm…

– Tomēr man bija jautri, – es nočukstu.

Kristjens nopūšas. – Labi, es nevēlos liegt tev prieku, sieva. Tikai uzmanies. Lūdzu.

Oho! Man ir atļauts izklaidēties! – Protams. Vai man tev kaut ko atvest no pilsētas?

– Tikai tevi pašu. Neskartu un vienā gabalā.

– Pacentīšos izpildīt tavu vēlmi, Grej.

– Priecājos, to dzirdot, sieva.

– Mēs cenšamies apmierināt klientu vēlmes, – es smiedamās atgādinu.

Viņa balsī dzirdams smaids. – Man zvana kāds cits. Uz redzi, mazā.

– Uz redzi, Kristjen.

Viņš beidz sarunu. Ūdensmotocikla krīze ir novērsta! Teilors atver man mašīnas durvis, un es iesēžos tajā, piemiegdama viņam ar aci. Viņš uzjautrināts papurina galvu.

Mašīnā es ieslēdzu e–pasta programmu tālrunī.

No: Anastasija Greja

Temats: Pateicos

Datums: 17.08.2011. 16:55

Kam: Kristjens Grejs

Par to, ka nebiji pārāk īgns.

Tava mīlošā sieva (skūpstu)

No: Kristjens Grejs

Temats: Cenšos saglabāt mieru

Datums: 17.08.2011. 16:59

Kam: Anastasija Greja

Nav par ko. Pacenties atgriezties vienā gabalā.

Tas nav lūgums.

Kristjens Grejs,

Grey Enterprises Holding, Inc. vadītājs un par drošību pārāk norūpējies vīrs

Es pasmaidu, izlasījusi viņa atbildi. Mans mīļais despots!

Kāpēc es gribēju iepirkties? Man riebjas iepirkties. Bet man ir nojausma, kāpēc, un es apņēmīgi paeju garām Šaneles, Guči, Diora un pārējo dizaineru veikaliem. Beigu beigās mazā, pārbāztā, tūristiem domātā tirgotavā es atrodu pretindi savai nomāktībai. Tā ir neliela sudraba ķēdīte, kas liekama ap potīti. To rotā sīkas sirsniņas un mazi zvaniņi. Tā patīkami šķind, kad to pakrata, un maksā piecus eiro. Es to aplieku ap kāju tūlīt pēc samaksāšanas. Lūk, šī manta man piestāv, tā atbilst manai būtībai. Es nekavējoties jūtos daudz labāk. Man nemūžam negribētos zaudēt saikni ar meiteni, kurai patīk šāda ķēdīte. Dziļi sevī es zinu, ka mani mulsina ne tikai Kristjens, bet arī viņa bagātība. Vai es jebkad pie tās pieradīšu?

Teilors un Gastons uzticīgi seko man caur tūristu pūļiem, un es drīz vien aizmirstu viņu klātbūtni. Es gribu kaut ko nopirkt Kristjenam, lai novērstu viņa domas no notikumiem Sietlā. Ko uzdāvināt cilvēkam, kuram pieder viss? Es apstājos nelielā laukumā, ko ieskauj veikali, un aplūkoju tos visus pēc kārtas. Pamanījusi elektronikas veikalu, es atceros viesošanos galerijā un Luvrā. Toreiz mēs aplūkojām Milosas Venēru… Man ausīs skan Kristjena vārdi: “Mēs visi spējam apbrīnot sievietes augumu. Mums patīk uz to skatīties jebkādā veidolā – marmorā, eļļas krāsās, satīnā vai uz lielā ekrāna.”

Man prātā iešaujas kāda pārdroša doma. Vajag tikai izvēlēties īsto, un man palīdzēt spēs viens vienīgs cilvēks. Izvilkusi no somiņas telefonu, es piezvanu Hosē.

– Kas…? – viņš samiegojies nomurmina.

– Hosē, te Ana.

– Ana, sveika! Kur tu esi? Vai viss labi? – Viņš izklausās možāks un norūpējies.

– Es esmu Kannās, Francijas dienvidos, un man klājas lieliski.

– Francijas dienvidos? Vai kaut kādā smalkā viesnīcā?

– Mmm… nē. Mēs dzīvojam laivā.

– Laivā?

– Lielā laivā, – es nopūtusies paskaidroju.

– Sapratu. – Viņa balss šķiet manāmi atvēsusi. Laikam nevajadzēja viņam zvanīt. Negribu klausīties nosodījumos.

– Hosē, man nepieciešams tavs padoms.

– Padoms? – Viņš izklausās pārsteigts. – Jā, protams, – viņš nosaka, runādams jau daudz draudzīgāk. Es pastāstu viņam savu plānu.

Pēc divām stundām Teilors palīdz man izkāpt no motorlaivas uz klāja. Gastons kopā ar kādu apkalpes vīru piesien motociklu. Kristjens nekur nav manāms, un es aizsteidzos uz mūsu kajīti, lai iesaiņotu dāvanu. Mani pārņēmis bērnišķīgs prieks.

– Tu ilgi biji prom. – Kristjens mani iztrūcina brīdī, kad es piestiprinu pēdējo līmlentes strēmeli. Es pagriežos un redzu viņu stāvam kajītes durvīs; viņš cieši vēro mani. Vai vēl joprojām esmu kritusi nežēlastībā motocikla dēļ? Vai arī viņš tikai domā par ugunsgrēku savā birojā?

– Kas notiek Sietlā? Vai tavā birojā viss kārtībā? – es bikli ievaicājos.

– Apmēram, – Kristjens nosaka. Viņa sejā parādās un tūlīt pat nozūd aizkaitinājums.

– Es nedaudz iepirkos. – To paziņodama, es ceru uzlabot Kristjena noskaņojumu, vienlaikus lūgdama Dievu, kaut viņa īgnums nebūtu vērsts pret mani. Viņš sirsnīgi pasmaida, un es aptveru, ka viss ir labi.

– Ko tu nopirki?

– Šo. – Es uzlieku pēdu uz gultas un parādu Kristjenam ķēdīti.

– Ļoti glīta, – viņš nosaka. Pienācis tuvāk, viņš pieskaras sīkajiem zvaniņiem, un rota patīkami nošķind. Atkal saraucis pieri, Kristjens laiž pirkstus pār sarkano švīku, un man pār kāju pārskrien skudriņas.

– Un šo. – Es parādu viņam kastīti, cerēdama novērst uzmanību.

– Tas ir man? – Kristjens izbrīnīts jautā. Es kautri pamāju. Viņš paņem dāvanu un uzmanīgi to papurina. Atplaucis zēniskā, žilbinošā smaidā, viņš apsēžas uz gultas, satver mani aiz zoda un noskūpsta.

– Pateicos, – viņš nosaka, un viņa sejā jaušams bikls prieks.

– Tu vēl neesi atvēris dāvanu.

– Man patiks, lai kas tas būtu. – Kristjens mirdzošām acīm lūkojas uz mani. – Es reti saņemu dāvanas.

– Ir grūti tev kaut ko nopirkt. Tev galu galā viss jau ir.

– Man esi tu.

– Taisnība. – Es viņam uzsmaidu. Jā, Kristjen, es tev piederu.

Viņš ātri norauj ietinamo papīru. – Kamera? – Viņš izbrīnīts uzlūko mani.

– Es zinu, ka tev jau ir digitālais aparāts, bet šis domāts… hmm… portretiem un tamlīdzīgi. Tur ir divi objektīvi.

Kristjens apjucis samirkšķina acis.

– Šodien, kad bijām galerijā, tev patika Florensas Dellas fotogrāfijas. Un es atcerējos, ko teici Luvrā. Un bija vēl tie citi attēli. – Es noriju siekalas, pūlēdamās atvairīt atmiņas par kasti, ko atradu viņa skapī.

Kristjens aiztur elpu un iepleš acis, beidzot sapratis, par ko ir runa, un es steidzīgi turpinu, baidīdamās zaudēt drosmi.

– Man šķita, ka tev patiktu… Mmm… fotografēt mani.

– Fotografēt. Tevi? – Viņš izbrīnīts lūkojas uz mani, nepievērsdams uzmanību kastei, ko tur uz ceļiem.

Es pamāju, izmisīgi cenzdamās saprast, ko Kristjens domā. Pēc brīža viņš atkal palūkojas uz kasti un pieskaras kameras attēlam uz vāka. Viņa kustībā jaušama savāda bijība. Ko tas nozīmē? Es nebiju gaidījusi šādu reakciju, un zemapziņa pārmetoši skatās uz mani. Kristjens nekad neizturas atbilstoši manām iedomām. Viņš paceļ skatienu un tajā pavīd… kas? Sāpes?

– Kāpēc tev šķiet, ka es to vēlos? – viņš samulsis jautā.

Nē, nē, nē! Tu teici, ka tev patiks…

– Vai tad tā nav? – es jautāju, cenzdamās nepievērst uzmanību zemapziņai, kas interesējas, kāpēc vispār kāds gribētu fotografēt mani kailu. Kristjens norij siekalas un izlaiž pirkstus caur matiem. Viņš šķiet apjucis un izbiedēts, bet pēc brīža dziļi ievelk elpu.

– Parasti man šādas fotogrāfijas bijušas kā nodrošinājums, Ana. Es zinu, ka pārāk ilgi esmu izturējies pret sievietēm kā pret īpašumu, – viņš nosaka un apklust.

– Vai tu domā, ka fotogrāfiju uzņemšana būtu… īpašumtiesību apliecinājums? – Man piepeši aizraujas elpa un no sejas atplūst asinis.

Kristjens samiedz acis. – Es esmu ļoti apjucis, – viņš nočukst. Viņa acis plati ieplešas, un tajās pavīd kaut kas neizprotami trausls.

Velns! Vai es esmu vainīga? Tāpēc, ka pajautāju par viņa miesīgo māti? Varbūt viņu tā satraucis ugunsgrēks birojā?

– Kāpēc? – es nočukstu, sajuzdama baiļu garšu mutē. Man šķita, ka Kristjens jūtas laimīgs. Mēs abi esam laimīgi. Biju domājusi, ka es padaru viņu laimīgu. Es negribu viņu samulsināt. Vai tā ir? Manas domas sagriežas virpulī. Viņš gandrīz trīs nedēļas nav apmeklējis Flinnu. Vai problēmas slēpjas tur? Vai tāpēc Kristjens pamazām sabrūk? Varbūt man piezvanīt Flinnam? Bet piepeši pār mani nāk neparasti dziļa atklāsme, kāda droši vien mani piemeklēs tikai vienu reizi mūžā. Ugunsgrēks, helikopters, ūdensmotocikls… Kristjens ir nobijies, viņš baidās par manu drošību un to aptvēra, kad ieraudzīja sarkanās zīmes man uz ādas. Viņš jau visu dienu par tām domā un samulsina pats sevi, jo nav radis justies nelāgi, kad nodara sāpes. Šī doma liek man nodrebināties. Kristjens parausta plecus un atkal pievērš skatienu manai plaukstas locītavai, ko vairs neslēpj pēcpusdienā nopirktā aproce. Trāpīts!

– Šīm svītrām nav nekādas nozīmes, Kristjen. – Es paceļu roku, rādīdama viņam švīku, kas jau gandrīz izzudusi. – Tu man piešķīri drošības paroli. Paklau, vakar man bija labi. Es lieliski pavadīju laiku. Neļaujies vairs drūmām domām, jo man patīk raupjš sekss. Es tev to jau esmu teikusi. – Manā sejā ielīst sārtums, un es cenšos apslāpēt bailes, kas pieņemas spēkā.

Kristjens cieši vēro mani, un ir grūti saprast, kas viņam prātā. Varbūt viņš apsver manus vārdus. Es steidzīgi turpinu runāt.

– Vai tu satraucies ugunsgrēka dēļ? Vai domā, ka tam ir kāda saistība ar helikopteru? Vai tāpēc tevi māc bažas? Runā ar mani, Kristjen, lūdzu!

Viņš skatās uz mani, neko neteikdams, un pār mums atkal plešas klusums, tāpat kā pēcpusdienā. Man ir skaidrs, ka viņš neko nestāstīs.

– Nevajag pārāk daudz domāt, Kristjen, – es klusi viņu norāju, un šie vārdi atbalsojas istabā, atsaucot atmiņā pagātnes notikumus; to pašu viņš teica man par savu muļķīgo līgumu. Nocēlusi kastīti viņam no kājām, es to atveru. Kristjens bezkaislīgi vēro mani, it kā es būtu kāds savāds, svešs radījums. Zinādama, ka dedzīgais pārdevējs veikalā jau sagatavojis kameru darbam, es satveru to un noņemu objektīva vāciņu. Pacēlusi kameru tā, ka skatu meklētājā parādās viņa glītā, izmisuma pārveidotā seja, es nospiežu pogu un turu to piespiestu, līdz nākamajām paaudzēm digitālā formā saglabāti desmiti attēlu ar Kristjena izbiedēto sejas izteiksmi.

– Tādā gadījumā es izturēšos pret tevi kā pret īpašumu, – es nomurminu un vēlreiz nospiežu slēdzi. Pēdējā kadrā redzams, ka viņš tik tikko manāmi sarāvis lūpas. Nākamajā kadru sērijā viņš jau smaida… gandrīz nejaušami, tomēr smaida. Es atkal nospiežu slēdzi un redzu, kā spriedze pamet viņa augumu un viņš uzmet lūpu, turklāt ļoti pārspīlēti un muļķīgi, un es iespurdzos. Paldies Dievam! Ir atgriezies mans mūžam mainīgais Kristjens, un es ļoti priecājos, viņu redzot.

– Man šķita, ka dāvana domāta man, – Kristjens īdzīgi nomurmina, bet man liekas, ka tas ir labdabīgs joks.

– Nu, es uzskatīju, ka tā sniegs izklaidi, bet kamera acīmredzot ir sieviešu apspiešanas simbols. – Es turpinu uzņemt attēlus un skatos, kā uzjautrinājums viņa sejā kļūst arvien redzamāks. Nākamajā brīdī Kristjena acis satumst, un viņa izteiksmē pavīd kaut kas plēsonīgs.

– Vai tu vēlies, lai es tevi apspiežu? – viņš zīdaini maigā balsī painteresējas.

– Nē, nepavisam, – es nomurminu, atkal spiezdama slēdzi.

– Es varu tevi apspiest tā, ka tu to vēl ilgi atcerēsies, – viņš glāsmaini piedraud.

– Zinu, Grej. Tu jau vairākas reizes esi to pierādījis.

Kristjens manāmi sadugst. Velns! Es nolaižu kameru un lūkojos uz viņu.

– Kas tev kaiš, Kristjen? – Manā balsī ir skaidri saklausāma nepacietība. Runā taču!

Viņš klusē. Rrr! Mans vīrs ir sasodīti kaitinošs. Es atkal paceļu kameru.

– Runā, – es atkārtoju.

– Nekas, – viņš nosaka un piepeši nozūd no skatu meklētāja. Viņš ar vienu strauju, plūstošu kustību notrauc kameras kasti uz grīdas, satver mani un nogrūž uz gultas, pats apsēzdamies jāteniski man virsū.

– Eu! – es iesaucos un atkal fotografēju Kristjenu, iemūžinādama viņa smaidu, kurā jaušami nelāgi nodomi. Viņš satver kameras objektīvu, un mēs nonākam apgrieztās lomās – viņš pavērš kameru pret mani un nospiež slēdzi.

– Tātad tu vēlies, lai es tevi fotografēju, sieva? – viņš uzjautrināts noprasa. Es redzu tikai viņa izspūrušos matus un izteiksmīgo muti, kas savilkta platā smaidā. – Nu, sāksim ar to, ka tev vajadzētu smieties, – viņš paziņo un sāk nežēlīgi kutināt mani zem ribām. Es spiedzu, smejos un lokos zem viņa, beigu beigās satverdama viņu aiz rokas, lai apturētu. Viņš smaida vēl platāk un turpina, vienlaikus uzņemdams fotogrāfijas.

– Nē! Beidz! – es saucu.

– Vai tu joko? – Kristjens noņurd un noliek kameru uz grīdas mums blakus, lai varētu mani spīdzināt ar abām rokām.

– Kristjen! – es smiedamās un sprauslādama protestēju. Viņš nekad vēl nav mani kutinājis. Es svaidu galvu turpu šurpu, mēģinu izlocīties no viņa tvēriena, spurdzu un grūžu viņa rokas prom, bet viņš neatkāpjas un smaidīdams priecājas par manām mokām.

– Kristjen, izbeidz! – es lūdzos, un viņš piepeši rimstas. Satvēris manas rokas, viņš piespiež tās pie grīdas abpus manai galvai un slienas man pāri. Es aizelsusies cenšos atgūties pēc smieklu lēkmes. Arī Kristjens elpo tikpat saraustīti, un viņa acīs plaiksnī… kas? Manas plaušas atsakās darboties. Izbrīns? Mīlestība? Bijība? Jēziņ, tas ir tas īpašais skatiens!

– Tu. Esi. Skaista, – viņš nosaka.

Es lūkojos uz viņa mīļo, saspringto seju, un man šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi mūžā. Aizvēris acis, viņš pieliecas un skūpsta mani, bijības pārņemts. Redzot viņu šādu, tik atklātu un padevīgu manis dēļ, es jūtu savu libido pamostamies. Mmm… Kristjens atlaiž manas rokas, ar abām plaukstām aptver manu galvu un ievij pirkstus matos, saudzīgi turēdams mani nekustīgu, un manu miesu pārņem iekāre, atbildot uz viņa skūpstu. Un piepeši šis skūpsts mainās, tas vairs nav mīlošs, bijīgs un apbrīnas pilns, bet gan kvēls, dziļš un prasīgs. Viņa mēle ielaužas manā mutē un ņem, nevis dod. Skūpstā parādās kaut kas izmisīgs un alkains. Iekāre izplūst pa manām dzīslām, pamodinot visus muskuļus un nervu šķiedras, bet vienlaikus parādās arī trauksme.

Kristjen, kas ar tevi notiek?

Viņš spēji ievelk elpu un iestenas. – Ko tu ar mani dari? – viņš apjucis nočukst un piepeši uzguļas man virsū tā, ka esmu iespiesta matracī. Ar vienu roku viņš satver mani aiz zoda, bet otru laiž pār manu augumu, skardams krūtis, vidukli un gurnu, līdz aptver dibenu. Kristjens vēlreiz mani noskūpsta, iebīda ceļgalu man starp kājām tā, ka esmu spiesta saliekt savējo, un berzējas pret mani. Es jūtu viņa piebriedušo locekli, kas izspīlē bikšu audumu. Kad tas spiežas man klāt, es aizelsusies ievaidos, ļaudamās viņa drudžainajai kaislei. Kaut gan dziļi prātā ieskanas trauksmes zvani, es nepievēršu tiem uzmanību, jo zinu, ka Kristjens mani grib, ka esmu viņam vajadzīga, un šis ir viņa iecienītais paņēmiens, kā veidot saikni ar mani. Es viņu skūpstu, kaisles uzbangojuma pārņemta, un laižu pirkstus caur viņa matiem, satverdama tos un cieši turēdama. Viņš garšo dievīgi un smaržo pēc Kristjena, mana Kristjena.

Piepeši sastindzis, viņš pieceļas un uzvelk stāvus arī mani. Esmu pavisam noreibusi. Viņš atpogā manus šortus un spēji nometas ceļos, paraudams tos lejup līdz ar biksītēm, un es vēl neesmu paguvusi atgūties, kad jau guļu uz gultas zem Kristjena, un viņš atver savu bikšu rāvējslēdzēju. Oho! Viņš pat negrasās novilkt drēbes. Abām plaukstām aptvēris manu galvu, viņš bez jebkādas priekšspēles ielaužas manī tā, ka es pārsteigta iekliedzos, vienlaikus dzirdot, kā caur viņa sakostajiem zobiem šņācot plūst elpa.

Brīdi pierimis, Kristjens sakustina gurnus, iekļūdams dziļāk, un es ievaidos.

– Man tevi vajag, – viņš dobjā balsī noņurd un maigi kodī manu ādu gar žokli, pirms turpina spēcīgo skūpstu. Es apviju rokas un kājas viņam apkārt, pieglaužot viņu sev tuvāk, jo esmu apņēmusies izgaisināt viņa raizes, un viņš sāk kustēties… tā, it kā censtos ierāpties manī iekšā. Viņš atkārto šo drudžaino, instinktīvo, izmisuma pilno kustību, un es jau gatavojos ļauties šim neprātīgajam ritmam, vēl prātodama, kas Kristjenu nomāc. Bet mana miesa uzvar un aizgaiņā domas, un es kāpju arvien augstāk, līdz mani pārņem brīnišķīgas sajūtas, es atbildu uz katru Kristjena grūdienu ar savējo. Viņš skaļi elpo man ausī, un es zinu, ka viņš aizmirsies manī… Es elsodama skaļi ievaidos. Šī viņa vēlme pēc manis ir neprātīgi erotiska. Es sniedzos… sniedzos… un viņš dzen mani augstāk, pārņemdams mani visu, iegūdams mani, un es to vēlos, ļoti vēlos… mūsu abu labā.

– Pievienojies man, – viņš elš un izslejas virs manis. Esmu spiesta izlaist viņu no sava tvēriena.

– Atver acis, – viņš pavēl. – Man tevi jāredz. – Viņa balsī skan trauksmains lūgums. Mani plakstiņi trīsot paceļas, un es redzu Kristjenu virs sevis. Viņa seja ir kaislē saspringusi, acīs jaušamas alkainas ilgas. Viņa kvēle un mīlestība ir pēdējais grūdiens, kas man nepieciešams. Es atmetu galvu atpakaļ un ļaujos orgasmam.

– Ana! – Kristjens iesaucas un pievienojas man. Vēl daži grūdieni, un viņš sabrūk virs manis. Pēc brīža viņš pagriežas tā, ka es guļu viņam virsū, un mēs abi vēl esam savienoti. Es pamazām atgūstos, mans augums pierimst un vairs nepulsē, un man gribas pajokot par apspiešanu un īpašumtiesībām, bet es iekožu mēlē, jo neesmu pārliecināta par Kristjena noskaņojumu. Pacēlusi galvu, es nopētu viņa seju. Viņš ir aizvēris acis un apvijis rokas man apkārt ciešā apskāvienā. Es uzspiežu skūpstu viņa krūtīm, ko sedz plānais krekla audums.

– Pastāsti man, kas tevi nomāc, Kristjen, – es klusi lūdzu un bažīgi gaidu, vai tagad, guvis apmierinājumu, viņš beidzot runās. Viņš apskauj mani vēl ciešāk, bet neatbild. Acīmredzot viņš negrasās man neko atklāt. Mani pārņem iedvesma.

– Es svinīgi apsolu būt uzticīga sabiedrotā gan slimībā, gan veselībā, būt tev blakus labos laikos un sliktos, dalīties ar tevi priekos un bēdās, – es nomurminu.

Kristjens sastingst. Viņš atver acis un lūkojas uz mani ar neizdibināmu skatienu, bet es turpinu atkārtot laulību zvērestu.

– Es apsolu mīlēt tevi bez nosacījumiem, atbalstīt tavus centienus un sapņus, godāt un cienīt tevi, smieties un raudāt kopā ar tevi, atklāt tev savus sapņus un cerības, sniegt tev mierinājumu brīžos, kad tas būs nepieciešams. – Es apklustu un gaidu. Kristjens mani vēro, pavēris lūpas, bet neko nesaka.

– Un mīlēt tevi līdz nāvei. – Es nopūšos.

– Ana, Ana, – viņš nočukst un atkal sakustas, pārtraukdams mūsu ciešo tuvību tā, ka guļam sānu pie sāna. Izmantodams pirkstu kauliņus, viņš noglāsta manu vaigu.

– Svinīgi apsolu, ka saudzēšu un lološu mūsu savienību un tevi, – Kristjens aizsmacis čukst. – Apsolu uzticīgi mīlēt tevi, atsakoties no visām pārējām, labos laikos un sliktos, slimībā un veselībā, lai kādos ceļos mūs aizvestu dzīve. Es tevi sargāšu, uzticēšos un cienīšu tevi. Es dalīšos tavos priekos un bēdās un sniegšu mierinājumu, kad tas būs vajadzīgs. Apsolu tevi dievināt, atbalstīt tavus sapņus un cerības un gādāt par tavu sirdsmieru. Viss, kas pieder man, tagad ir tavs. Es tev dāvāju savu roku, sirdi un mīlestību no šī mirkļa, kamēr vien abi būsim dzīvi.

Man acīs sariešas asaras. Kristjens atmaidzis lūkojas uz mani.

– Neraudi, – viņš nosaka, ar īkšķi uztverdams asaru no mana vaiga.

– Kāpēc tu ar mani nerunā? Lūdzu, Kristjen!

Viņš aizver acis, it kā sāpju pārņemts.

– Kristjen, es solīju tev sniegt mierinājumu brīžos, kad tev tas nepieciešams. Lūdzu, neliec man lauzt solījumu.

Viņš nopūšas un sadrūmis atver acis. – Ugunsgrēks tika izraisīts tīšuprāt, – viņš nosaka, piepeši izskatīdamies ļoti jauns un neaizsargāts.

Sasodīts!

– Un mani māc raizes, ka vainīgais vēršas pret mani personiski. Un, ja tā ir… – Viņš apklust, nespēdams turpināt iesākto.

– … viņi varētu trāpīt man, – es nočukstu. Kristjens nobāl, un es aptveru, ka beidzot esmu uzminējusi viņa bažu iemeslu. Es noglāstu viņa seju.

– Paldies, – es nomurminu. Viņš sarauc pieri. – Par ko?

– Par to, ka man pateici.

Kristjens papurina galvu, un viņa lūpās ataust smaida atblāzma. – Tu spēj būt ļoti pārliecinoša, sieva.

– Un tu spēj vārīties pats savu domu un raižu sulā līdz nāvei. Droši vien nomirsi no sirdstriekas, pirms sasniegsi četrdesmit gadu vecumu, bet man tu būsi vajadzīgs vēl ilgi pēc tam.

– Tu mani nobeigsi. Redzot tevi uz ūdensmotocikla… Man tiešām gandrīz apstājās sirds. – Kristjens atkrīt uz gultas un ar plaukstu apsedz acis, un es jūtu, kā viņš nodreb.

– Kristjen, pat mazi bērni brauc ar ūdensmotocikliem. Vai spēj iedomāties, kas ar tevi notiks, kad mēs viesosimies tavā Aspenas namā un es pirmo reizi uzkāpšu uz slēpēm?

Viņš spēji ievelk elpu un pagriežas pret mani, un, kad ieraugu šausmas viņa sejā, man gribas smieties.

– Mūsu namā, – viņš pēc brīža nosaka.

Es izliekos to nedzirdam. – Kristjen, es esmu pieaugusi sieviete, turklāt daudz izturīgāka, nekā šķiet. Kad tu to beidzot sapratīsi?

Viņš parausta plecus un sakniebj lūpas. Es nospriežu, ka prātīgāk būtu mainīt sarunas tematu.

– Vai policijai ir zināms, ka notika ļaunprātīga dedzināšana?

– Jā, – Kristjens nopietni apliecina.

– Ļoti labi.

– Apsardze turpmāk būs stingrāka, – viņš lietišķi nosaka. – Saprotu. – Es paceļu galvu un palūkojos uz savu vīru. Viņš vēl joprojām ir ģērbies šortos un kreklā, un arī man mugurā ir krekls. Mjā, šis tiešām bija “viens, divi, gatavs” variants. Es iespurdzos.

– Kas tevi uzjautrina? – Kristjens apjucis vaicā.

– Tu. – Es?

– Jā. Tu. Tev mugurā ir drēbes.

– Ak jā, pareizi. – Viņš palūkojas uz sevi, atkal pievērš skatienu man, un viņa sejā atplaukst plats smaids.

– Nu, sieva, tu jau zini, cik grūti man novaldīt rokas tavā klātbūtnē. It īpaši, ja tu spurdz kā skolniece.

Ak jā, viņš taču mani kutināja. Brr! Es apsēžos jāteniski Kristjenam virsū, bet viņš nekavējoties noprot, kas man padomā, un satver mani aiz abām plaukstu locītavām.

– Nē, – viņš brīdina, un balsī nav ne vēsts no humora.

Es uzmetu lūpu, bet nospriežu, ka viņš vēl nav tam gatavs.

– Lūdzu, nevajag, – Kristjens nočukst. – Es to nespētu izturēt. Bērnībā mani neviens nekutināja. – Viņš apklust, un es atslābinu rokas, lai viņam nevajadzētu tās turēt.

– Keriks kutināja Eljotu un Miu, un tas izskatījās jautri, bet es… man…

Es pielieku pirkstu viņam pie lūpām un nosaku: – Zinu, zinu, nevajag. – Saudzīgi noskūpstījusi vīru uz mutes, es saritinos viņam pie krūtīm. Manī pamostas senā, pazīstamā smeldze un dziļās skumjas, ko jūtu, kad domāju par mazo Kristjenu. Šī vīrieša labā esmu gatava uz visu, jo es viņu ārkārtīgi mīlu.

Viņš apvij rokas man apkārt un iegremdē degunu matos, dziļi ieelpodams to smaržu un vienlaikus glāstīdams man muguru. Nezinu, cik ilgi mēs tā guļam, bet beigu beigās es laužu patīkamo klusumu.

– Kāds ir ilgākais laiks, ko esi pavadījis, neapmeklējot doktoru Flinnu?

– Divas nedēļas. Kāpēc tu jautā? Vai tevi pārņēmusi nevaldāma vēlme mani kutināt?

– Nē, – es iesmējusies atbildu. – Man šķiet, ka viņš tev palīdz.

Kristjens nicīgi iespurcas. – Un kā vēl! Es viņam maksāju pietiekami. – Viņš saudzīgi parauj mani aiz matiem, panākdams, ka es paceļu galvu un ielūkojos viņam sejā.

– Vai tu satraucies par manu labsajūtu, sieva? – viņš klusi jautā.

– Katrai krietnai sievai jādomā par sava mīļotā vīra labsajūtu, Kristjen, – es ķircinādama paziņoju.

– Mīļotā? – viņš čukstus atkārto, un viņa lūpās tas pārvēršas par ārkārtīgi svarīgu jautājumu.

– Kvēli mīļotā. – Es pavirzos uz priekšu, lai varētu Kristjenu noskūpstīt, un viņš kautri pasmaida.

– Vai vēlies izkāpt krastā un paēst?

– Es gribu ēst tur, kur tev labpatiks.

– Lieliski. – Kristjens smaida. – Uz klāja es varu parūpēties par tavu drošību. Un pateikties par dāvanu. – Viņš satver kameru un, turēdams to izstieptā rokā, nofotografē mūs abus šajā pēckutināšanas, pēcseksa, pēcgrēksūdzes apskāvienā.

– Man bija prieks to pasniegt. – Es pasmaidu, un viņa acis iegailas.

Mēs klīstam pa krāšņajām, apzeltītajām astoņpadsmitā gadsimta Versaļas pils telpām. Reiz tā bija necila medību rezidence, bet Saules karalis to pārvērta par satriecošu, greznu varas centru. Tomēr jau pirms astoņpadsmitā gadsimta beigām šajā pilī mitinājās pēdējie absolūtās monarhijas pārstāvji.

Visvairāk mani līdz šim ielīksmojusi Spoguļu zāle. Pa rietumu puses logiem ieplūst agrīnās pēcpusdienas saules gaisma; tā apspīd spoguļus, kas izkārtoti gar pretējo sienu, un apmirdz zeltītos rotājumus un milzīgos kristāla kroņlukturus. Skats ir elpu aizraujošs.

– Ir interesanti pavērot, kas notiek ar lielummānijas pārņemtiem despotiem, kuri nošķiras no pasaules šādā greznībā, – es klusi nosaku Kristjenam pie auss. Viņš palūkojas uz mani un uzjautrināts piešķiebj galvu.

– Ko tu ar to vēlies pavēstīt, sieva?

– Tikai skaļi domāju, Kristjen. – Es bezrūpīgi pamāju, norādīdama uz apkārtni. Viņš smīkņādams seko man uz istabas centru, kur es nostājos un aizgrābta vēroju skatu – brīnišķīgo dārzu, kas spoguļojas stiklā, un brīnišķīgo Kristjenu Greju, manu vīru, kurš atklāti lūkojas uz mani ar mirdzošām acīm.

– Es tev uzceltu šādu pili, – viņš nočukst. – Tikai tādēļ, lai redzētu, kā gaisma apzeltī tavus matus šeit, šajā mirklī. – Viņš atglauž šķipsnu man aiz auss. – Tu līdzinies eņģelim. – Noskūpstījis mani zem auss ļipiņas, viņš satver manu roku un nosaka: – Lūk, uz ko mēs, despoti, esam gatavi savu mīļoto sieviešu dēļ.

Kautri smaidīdama, es pietvīkstu un sekoju Kristjenam plašajā zālē.

– Par ko tu domā? – Kristjens klusi jautā, malkodams kafiju. Mēs nupat esam paēduši vakariņas.

– Par Versaļu.

– Tā bija pārliecīgi grezna, vai ne? – Viņš smaida. Es pārlaižu skatienu pār jahtas ēdamistabu, kas iekārtota tikai nedaudz gaumīgāk, bet tikpat krāšņi, un sakniebju lūpas.

– Jahta nepavisam nav tik uzkrītoša, – Kristjens kā aizstāvēdamies nosaka.

– Zinu. Te ir ļoti jauki. Medusmēnesis ir lielisks.

– Vai tiešām? – viņš jautā, patiesi izbrīnīts. Un viņa lūpās atkal parādās biklais smaids.

– Protams!

– Atlikušas tikai divas dienas. Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlies aplūkot vai izdarīt?

– Gribu tikai būt kopā ar tevi, – es klusi atbildu. Kristjens pieceļas, apiet galdam apkārt un noskūpsta mani uz pieres.

– Vai varēsi iztikt bez manis apmēram stundu? Man jāizlasa vēstules, jānoskaidro, kas notiek mājās.

– Protams, – es moži atbildu, cenzdamās slēpt vilšanos, ka vajadzēs stundu pavadīt bez Kristjena. Vai mana vēlme ik mirkli būt viņam blakus ir dīvaina?

– Pateicos par kameru, – viņš nomurmina un dodas uz kabinetu.

Es atgriežos kajītē un nospriežu, ka arī man nekaitētu ieskatīties pastkastītē. Atvērusi klēpjdatoru, es lasu vēstules no mātes un Keitas; viņas stāsta man jaunākās tenkas un jautā, kā norit medusmēnesis. Lieliski, līdz kāds nolēma izraisīt ugunsgrēku Kristjena uzņēmumā… Kad pabeidzu rakstīt atbildi mātei, pastkastītē parādās jauna vēstule no Keitas.

No: Ketrīna L. Kevana

Datums: 17.08.2011. 11:45

Kam: Anastasija Greja

Temats: Ārprāts!

Ana, es nupat uzzināju, ka Kristjena birojs dedzis. Vai domā, ka tas bija tīši?

Keita

Mana draudzene ir pie datora! Es steigšus ieslēdzu savu nesen atklāto rotaļlietu – Skype programmu – un redzu, ka viņa ir pieslēgusies tai. Es aši rakstu ziņu.

Ana: Čau, vai esi te?

Keita: JĀ, Ana! Kā tev klājas? Kā patīk medusmēnesis?

Vai redzēji manu vēstuli? Vai Kristjens zina, kas notika?

Ana: Man klājas labi. Medusmēnesis ir lielisks. Jā, es izlasīju vēstuli. Jā, Kristjens zina.

Keita: Man jau tā šķita. Nav īpaši daudz informācijas par notikušo. Un Eljots man neko nestāsta.

Ana: Vai tu meklē faktus jaunam rakstam?

Keita: Tu mani pārāk labi pazīsti.

Ana: Kristjens man neko daudz nav atklājis.

Keita: Eljots uzzināja no Greisas!

Sasodīts, nedomāju, ka Kristjens vēlētos, lai šī vēsts aplido visu Sietlu. Es izmēģinu savu iecienīto taktiku Keitas uzmanības novēršanai.

Ana: Kā klājas Eljotam un Ītanam?

Keita: Ītans iekļuva psiholoģijas maģistra programmā Sietlas Universitātē. Eljots ir burvīgs.

Ana: Malacis Ītans!

Keita: Kā uzvedas tavs bijušais pavēlnieks?

Ana: Keita!

Keita: Kas ir?

Ana: TU LIELISKI ZINI, KAS!

Keita: Labi. Atvaino.

Ana: Viņš uzvedas lieliski. Pat izcili :)

Keita: Labi, es esmu apmierināta, ja tu jūties laimīga.

Ana: Es esmu septītajās debesīs.

Keita: :) Man jādodas. Vai varam aprunāties vēlāk?

Ana: Nezinu. Pārliecinies, vai esmu pieslēgusies. Laika joslas ir fui!

Keita: Taisnība. Mīlu tevi, Ana.

Ana: Es tevi arī. Uz redzi.

Keita: Uz redzi. <3

Mani nemaz nepārsteidz atklāsme, ka draudzene jau uzodusi sensāciju. Es paceļu acis pret griestiem un izslēdzu programmu, pirms Kristjens ieraudzījis mūsu sarunu. Viņam nepatiktu piezīme par bijušo pavēlnieku, un es neesmu pārliecināta, ka viņš patiesi ir bijušais…

Es skaļi nopūšos. Keita visu zina kopš tā liktenīgā vakara trīs nedēļas pirms kāzām, kad es beidzot kritu par upuri draudzenes prašņāšanai. Bija patīkami beidzot ar kādu aprunāties.

Ieskatījusies pulkstenī, es secinu, ka aizritējusi jau stunda kopš vakariņām, un es ilgojos pēc sava vīra, tāpēc atgriežos uz klāja. Varbūt viņš jau beidzis strādāt.

Es esmu Spoguļu zālē, un Kristjens stāv man blakus. Viņa sejā rotājas mīlestības un sirsnības pilns smaids. Tu līdzinies eņģelim. Es atbildu uz viņa smaidu, bet ielūkojos spogulī un redzu, ka esmu viena pelēcīgā, nemīlīgā istabā. Nē! Es spēji pagriežu galvu un redzu, ka Kristjens vēl joprojām smaida, bet izskatās skumjš un nožēlas pārņemts. Viņš atglauž matu šķipsnu man aiz auss, pirms klusēdams pagriežas un nesteidzīgi aiziet. Viņa soļi atbalsojas starp spoguļiem, un viņš šķērso milzīgo zāli, līdz sasniedz greznās divviru durvis tās galā… vientuļš vīrietis bez atspulga… un es pamostos, alkaini kampdama gaisu. Mani pārņēmušas neprāta bailes.

– Ana, – tumsā man blakus bažīgi iečukstas Kristjens.

Viņš ir tepat. Drošībā. Mani pārņem atvieglojums.

– Kristjen, – es sēcu, mēģinādama apvaldīt sirdi, kas pukst pārāk strauji. Viņš ievelk mani apskāvienā, un es tikai tagad aptveru, ka man pār vaigiem plūst asaras.

– Ana, kas noticis? – Viņš notrauš sāļās lāses man no ādas, un viņa balsī ir jaušams nemiers.

– Nekas. Es tikai redzēju muļķīgu sapni.

Viņš noskūpsta mani uz pieres un asaru slacītajiem vaigiem, cenzdamies mierināt. – Tikai nelāgs sapnis, meitenīt, – viņš nosaka. – Es par tevi parūpēšos. Viss būs labi.

Es dziļi ieelpoju Kristjena smaržu un apvijos viņam apkārt, pūlēdamās nedomāt par bēdām un zaudējuma sāpēm, ko jutu sapnī, un šajā mirklī es saprotu, no kā es patiesībā baidos visvairāk – no tā, ka varētu pazaudēt Kristjenu.