Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 8

Es sakustos un instinktīvi stiepjos pēc Kristjena, bet satveru tikai tukšumu. Nē! Es steigšus atveru acis un satraukta lūkojos apkārt. Kristjens mani vēro, nosēdies uz neliela, mīksta atzveltnes krēsla blakus gultai. Viņš pieliecas, noliek kaut ko uz grīdas un apguļas man blakus. Viņam kājās ir šorti ar apgrieztām starām, bet mugurā pelēks sporta krekls.

– Nesatraucies, viss ir labi, – viņš klusā, maigā balsī mani mierina, gluži kā runādams ar lamatās iedzītu zvēru, un saudzīgi atglauž man aiz auss matu šķipsnu. Es nekavējoties nomierinos, bet redzu, ka Kristjens neveiksmīgi cenšas slēpt savas bažas.

– Tu pēdējās pāris dienās esi bijusi ļoti nervoza, – viņš nosaka, nopietni mani uzlūkodams.

– Man nekas nekaiš, Kristjen. – Es savelku lūpas tik možā smaidā, cik vien spēju, jo nevēlos atklāt, kā mani satraukusi dedzināšana. Prātā nemitīgi uzpeld atmiņas par to, kā helikopters tika sabojāts un Kristjens pazuda; mana sirds sažņaudzas, kad atceros baismīgo tukšumu un neaprakstāmās sāpes, kas mani toreiz mocīja. Es cenšos apslāpēt atmiņas un turpinu smaidīt.

– Vai tu vēroji mani guļam?

– Jā, – Kristjens atbild, nenolaizdams skatienu no manis. – Tu runāji.

– Vai tiešām? – Nolāpīts! Ko es teicu?

– Tu raizējies, – viņš piebilst, un viņa acīs redzamas bažas. Vai man neko neizdosies noslēpt no šī vīrieša? Viņš paliecas uz priekšu un noskūpsta mani starp uzacīm.

– Kad tu rauc pieri, šeit izveidojas neliels kāsis. To ir patīkami skūpstīt. Neuztraucies, meitenīt, es par tevi parūpēšos.

– Ne jau par sevi es uztraucos, bet gan par tevi, – es noņurdu. – Kurš rūpējas par tevi?

Kristjens iecietīgi smaida. – Esmu pietiekami liels un neglīts, lai pats sevi pieskatītu. Labi, Ana, celies. Pirms dosimies mājup, es vēlos kaut ko paveikt. – Viņa sejā atplaukst zēniskais smaids, kas it kā apliecina “jā, man tiešām ir tikai divdesmit astoņi gadi”, un viņš uzsit man pa dibenu. Es satrūkusies iebrēcos un atceros, ka šodien mēs atgriezīsimies Sietlā, un mani atkal pārņem drūmas domas. Negribas doties prom. Iespēja pavadīt visu diennakti pie Kristjena sāniem bija lieliska, un es vēl neesmu gatava dalīt viņa laiku ar uzņēmumu un ģimeni. Mēs baudījām svētlaimīgu medusmēnesi. Bija gan daži nepatīkami mirkļi, bet tā noteikti ir normāla parādība jaunlaulāto dzīvē… vai ne?

Bet Kristjens nespēj apslāpēt savu zēna prieku, un tas pielīp arī man, par spīti nomāktībai. Viņš ar elegantu kustību pieceļas no gultas, un es ieinteresēta viņam sekoju. Kas viņam prātā?

Kristjens nostiprina atslēgu pie manas plaukstas locītavas.

– Tu vēlies, lai es sēžos pie stūres?

– Jā. – Kristjens smaida. – Vai nav pārāk cieši?

– Normāli. Vai tāpēc tev mugurā ir glābšanas veste? – Es saraucu uzaci.

– Jā.

Man neizdodas apslāpēt smieklus. – Tu acīmredzami uzticies manām spējām, Grej.

– Kā vienmēr, sieva.

– Nemāci mani!

Kristjens kā aizstāvēdamies paceļ rokas, bet smaida. – Vai es to uzdrošinātos?

– Jā! Un tu mēdz tā darīt, un šeit mēs nevaram apstādināt mašīnu ceļa malā un strīdēties.

– Trāpīgi teikts, sieva. Vai mēs visu dienu stāvēsim uz platformas, apspriežot tavas braukšanas prasmes, vai arī dosimies izklaidēties?

– Trāpīgi, Grej. – Es satveru ūdensmotocikla rokturus un uzkāpju tam virsū. Kristjens iekārtojas aiz manis un ar kāju atsperas no jahtas. Teilors un abi matroži mūs uzjautrināti vēro. Kristjens pavirzās uz priekšu, apvij rokas man apkārt un piespiež augšstilbus klāt manējiem. Lūk, kāpēc man patīk šis transporta līdzeklis! Es ielieku atslēgu aizdedzē un nospiežu pogu, un dzinējs ierūcas.

– Gatavs? – es uzsaucu Kristjenam, pārkliegdama troksni.

– Cik vien iespējams, – viņš atbild, pietuvinājis lūpas manai ausij.

Es uzmanīgi pavelku sviru, un motocikls atvirzās no jahtas. Tas kustas tik rāmi un mierīgi, ka mani pārņem nepacietība. Kristjens apskauj mani ciešāk. Es vēlreiz pavelku sviru, mēs traucamies uz priekšu, un es priecīga jūtu, ka motocikls neapstājas.

– Uzmanīgāk! – Kristjens sauc, bet es dzirdu sajūsmu viņa balsī. Motocikls joņo garām jahtai uz atklātās jūras pusi. Mēs esam izmetuši enkuru pie Senlorēnduvēras, un tālumā manāma Nicas Cote d’Azur lidosta, kas šķietami uzcelta tieši uz ūdens. Kopš iepriekšējā vakara, kad atbraucām, es jau esmu dzirdējusi dažas lidmašīnas nolaižamies. Manuprāt, nekaitētu aplūkot to tuvāk.

Mēs traucamies pretī lidostai, gandrīz lidojot virs ūdens. Mani pārņēmusi sajūsma, un es priecājos, ka Kristjens ļāva man sēsties pie stūres. Bažas, kas mani mākušas pēdējās divas dienas, pagaist kā nebijušas, un mēs tuvojamies lidostai.

– Nākamreiz ņemsim divus motociklus! – Kristjens uzsauc. Es plati smaidu, jo mani patīkami satrauc doma, ka mēs varētu sacensties.

Mēs lidojam pa vēso, zilo jūru pretī kaut kam, kas līdzinās skrejceļa galam, un piepeši mani iztrūcina lidmašīnas dārdi virs galvas. Tie ir tik skaļi, ka es ļaujos panikai, strauji pagriežos un vienlaikus parauju droseli, noturēdama to par bremzēm.

– Ana! – Kristjens iesaucas, bet ir jau par vēlu. Es nokrītu no motocikla, vēzēdama rokas un kājas, un aizrauju Kristjenu sev līdzi. Mēs abi iegāžamies ūdenī, uzsitot milzu šļakatas.

Es kliegdama grimstu kristālskaidrajā zilgmē un noriju lielu malku Vidusjūras ūdens. Mēs esam tālu no krasta, un ūdens ir auksts, bet glābšanas veste jau pēc mirkļa uzrauj mani augšā. Es izslauku ūdeni no acīm un pametu skatienu apkārt, meklējot Kristjenu. Viņš jau tuvojas man. Motocikls rāmi līgojas dažu pēdu attālumā, un tā dzinējs ir apklusis.

– Vai tev nekas nekaiš? – Kristjens ir sasniedzis mani un šķiet pārbijies.

– Nē, – es nosēcu, bet nespēju apvaldīt līksmi. Lūk, Kristjen, nekas sliktāks nevar notikt, ja braucam ar ūdensmotociklu! Viņš ievelk mani apskāvienā un ar abām plaukstām aptver manu galvu, rūpīgi nopētīdams seju.

– Nu re, nebija nemaz slikti! – es smejos.

Pēc brīža Kristjens pavīpsnā, acīmredzami juzdamies atvieglots. – Jā, nebija gan. Tikai es tagad esmu slapjš, – viņš rotaļīgi noņurd.

– Es arī.

– Tu man patīc slapja. – Viņš veltī man neķītru skatienu.

– Kristjen! – es viņu norāju, cenzdamās tēlot sašutumu. Viņš smaida, izskatīdamies neprātīgi pievilcīgs, un pieliecies kvēli noskūpsta mani. Kad viņš atvirzās, es tik tikko spēju paelpot.

– Labi, dosimies atpakaļ. Mums jānomazgājas dušā. Es sēdīšos pie stūres.

Mēs dīki pavadām laiku British Airways pirmās klases pasažieru atpūtas telpā Hītrovā pie Londonas, gaidot reisu uz Sietlu. Kristjens lasa Financial Times. Es izņemu no somas viņa kameru, jo gribu nofotografēt savu vīru. Viņš izskatās ļoti seksīgs savā parastajā baltajā kreklā un džinsos, aizspraudis saulesbrilles aiz kakla izgriezuma. Zibspuldzes uzliesmojums viņu iztraucē, viņš samirkšķina acis un kautri pasmaida.

– Kā tu jūties, sieva? – viņš jautā.

– Man ir skumji, jo jāatgriežas mājās, – es atbildu. – Man patīk dienas, kad tu visu savu laiku velti man.

Kristjens satver manu plaukstu, paceļ to pie lūpām un saudzīgi noskūpsta. – Man arī.

– Bet? – es jautāju, saklausījusi šo mazo, nepateikto vārdu teikuma beigās.

Kristjens sarauc pieri. – Bet? – viņš stūrgalvīgi atkārto. Es pieliecu galvu uz sāniem, veltīdama viņam savu “runā!” skatienu, ko esmu slīpējusi pēdējo dienu laikā. Kristjens nopūšas un saloka avīzi. – Es vēlos, kaut šis dedzinātājs būtu notverts un vairs netraucētu mums dzīvot.

– Ak tā! – Es saprotu viņa vēlmi, tomēr mani pārsteidz tāda atklātība.

– Ja Velčs kaut ko tādu pieļaus vēlreiz, es viņu izkastrēšu, – Kristjens apsola, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas, dzirdot šādu draudīgumu viņa balsī. Viņš bezkaislīgi vēro mani, un es nezinu, kas notiek. Varbūt viņš gaida kādu vieglprātīgu piezīmi? Es izdaru vienīgo, ko spēju iedomāties, lai kliedētu piepešo spriedzi, proti, paceļu kameru un nofotografēju savu vīru.

– Guļava, mosties! Esam mājās, – Kristjens nosaka.

– Hmm, – es atņurdu, negribēdama pamest vilinošo sapni, kurā mēs ar Kristjenu esam uz piknika segas Kjūgārdenā. Es esmu ļoti nogurusi. Ceļošana izsmeļ spēkus pat pirmajā klasē. Ja nemaldos, mēs pavadījām gaisā vairāk nekā astoņpadsmit stundas; gurduma dēļ es vairs nejūtu laika ritumu. Manas durvis atveras, un Kristjens liecas pār mani. Viņš atsprādzē drošības jostu un paceļ mani uz rokām.

– Izbeidz, es varu iet pati, – es miegaini protestēju. Kristjens iesmejas. – Man tevi jāpārnes pār slieksni.

Es apviju rokas viņam ap kaklu. – Augšā līdz pat trīsdesmitajam stāvam? – Es smaidu, izaicinādama viņu.

– Sieva, tu man par lielu prieku esi pieņēmusies svarā.

– Kā, lūdzu?

Viņš atplaukst platā smaidā. – Ja neiebilsti, mēs izmantosim liftu. – Viņš draudīgi samiedz acis, kaut gan es zinu, ka viņš mani tikai ķircina.

Teilors atver Eskalas ēkas vestibila durvis un smaida. – Laipni lūdzu mājās, Greja kungs un kundze.

– Pateicos, Teilor, – Kristjens nosaka.

Es aši uzsmaidu Teiloram un vēroju, kā viņš atgriežas pie mašīnas, kur pie stūres jau gaida Sojers.

– Kāpēc tu teici, ka esmu pieņēmusies svarā? – Es saīgusi uzlūkoju Kristjenu. Viņš piespiež mani ciešāk pie krūtīm, nesdams caur vestibilu, un smaida vēl platāk.

– Ne īpaši daudz, – viņš apliecina, bet piepeši šķiet sadrūmis.

– Kas noticis? – Es cenšos apvaldīt paniku, kas ieskanas manā balsī.

– Tu esi atguvusi daļu no tā svara, ko zaudēji, kad mani pameti, – Kristjens klusi nosaka, spiezdams lifta izsaukšanas pogu. Viņa vaibsti saspringst.

Es jūtu dzēlienu sirdī, vērojot, kā viņš ļaujas šim piepešajam izmisumam. – Kristjen! – Es pieglaužu plaukstu pie viņa vaiga un ieviju pirkstus matos, pievilkdama viņu sev tuvāk. – Ja es toreiz neaizietu, vai tu tagad būtu man blakus? Šeit un tagad?

Kristjena acis, zili pelēkas kā negaisa mākonis, nekavējoties atmaigst, un viņa lūpās parādās mans iemīļotais, kautrais smaids. – Nē, – viņš atzīst un ieiet liftā, neizlaizdams mani no rokām. Viņš pieliecas un maigi noskūpsta mani. – Nē, sieva, tā nebūtu. Bet es zinātu, ka varu parūpēties par tavu drošību, jo tu man nepretotos.

Viņa balsī ieskanas nožēla… Mjā.

– Man patīk pretoties, – es piesardzīgi nosaku.

– Zinu. Un mani tas padarījis ļoti… laimīgu. – Viņš apjucis uzsmaida man.

Paldies Dievam! – Kaut gan esmu resna? – es nočukstu.

Kristjens iesmejas. – Kaut gan esi resna. – Viņš atkal mani noskūpsta, šoreiz kvēlāk, un es velku viņu sev tuvāk klāt. Mūsu mēles savijas lēnā, erotiskā dejā. Kad atskan signāls, kas vēsta, ka lifts sasniedzis Kristjena dzīvokli, mums abiem trūkst elpas.

– Ļoti laimīgu, – viņš nomurmina. Viņa smaidā uzplaiksnī kaut kas bīstams, plakstiņi ir nolaisti zemu pār acīm, un tajās daudzsološi zib iekāre. Papurinājis galvu, it kā atgūdamies, Kristjens ienes mani priekšnamā.

– Esi sveicināta mājās, sieva. – Viņš atkal mani noskūpsta, šoreiz daudz šķīstāk, un veltī man savu neatkārtojamo smaidu, acīm priekā mirdzot.

– Esi sveicināts mājās, vīrs. – Arī es staroju, un mana sirds atsaucas viņa aicinājumam, līksmes pārpildīta.

Kristjenam vajadzētu nolikt mani zemē, bet viņš šķērso priekšnamu, nes mani pa gaiteni līdz lielajai istabai un nosēdina uz iebūvētā virtuves galda tā, ka manas kājas šūpojas pār tā malu. Viņš sameklē divas šampanieša glāzes un izņem no ledusskapja pudeli – mūsu iecienīto Bollinger. Atvēris pudeli tik veikli, ka neviena lāse netiek izšķiesta, Kristjens ielej sārto šķidrumu glāzēs un vienu pasniedz man, pats nostādamies man starp kājām.

– Iedzersim par mums, sieva.

– Par mums, vīrs, – es nočukstu, bikli smaidīdama. Mēs saskandinām un iemalkojam šampanieti.

– Es zinu, ka esi nogurusi, – Kristjens klusi nosaka, paberzēdams degunu pret manējo. – Bet es ļoti labprāt dotos uz gultu… un negulētu. – Viņš noskūpsta mani uz lūpu kaktiņa. – Šī būs pirmā nakts kopš atgriešanās, un tagad tu patiesi piederi man. – Viņš bārsta skūpstus pār manu kaklu, balsij apdziestot. Sietlā ir jau gandrīz vakars, un es esmu pārgurusi, tomēr jūtu pavēderē uzliesmojam iekāri.

Kristjens rāmi dus man blakus, un es vēroju rītausmas sārtās un zeltītās švīkas aiz milzīgajiem logiem. Viņš pārmetis roku man pār krūtīm, un es mēģinu pieskaņot savu elpošanu viņējai, lai atkal ieslīgtu miegā, bet man nekas neizdodas. Mans ķermenis vēl darbojas pēc Griničas laika, tāpēc esmu nomodā un prāts drudžaini darbojas.

Pēdējās trīs nedēļas bijušas notikumiem pārbagātas… Kuru gan es cenšos piemānīt? Runa ir par pēdējiem trim mēnešiem. Manas kājas šķietami jau ilgi nav skārušas zemi. Un tagad es esmu Kristjena Greja sieva, precējusies ar glītu, seksīgu, dāsnu, šausminoši bagātu vīrieti. Neviena sieviete pat sapņos nevarētu satikt tik lielisku cilvēku. Un tik strauji!

Es pagriežos uz sāniem un aplūkoju Kristjenu. Zinu, ka viņš vēro mani guļam, bet man šāda iespēja rodas reti. Miegā viņš izskatās jauns un bezrūpīgs. Garās skropstas apēno vaigus, uz zoda rēgojas daži bārdas rugāji, izteiksmīgās lūpas ir nedaudz pavērtas un atslābinātas. Viņš dziļi elpo. Es gribu viņu skūpstīt, ieslidināt mēli viņa mutē, noglāstīt maigos un vienlaikus asos rugājus. Man jāapvalda vēlme viņam pieskarties, jo nebūtu labi viņu modināt. Hmm… es varētu gluži vienkārši satvert viņa auss ļipiņu zobos un pakošļāt to. Zemapziņa nikna pablenž uz mani pār brillēm, atrāvusies no Čārlza Dikensa kopoto rakstu otrā sējuma, un norāj mani. Liec nabaga cilvēku mierā, Ana.

Pirmdien man jāatgriežas darbā. Mums atlikusi tikai šī diena, pirms atjaunosim ierasto kārtību. Būs dīvaini neredzēt Kristjenu visu dienu, ja pēdējās trīs nedēļas kopā pavadījām gandrīz katru minūti. Es atlaižos gultā un pētu griestus. Tik ciešai tuvībai vajadzētu radīt nomācošu sajūtu, bet tā gluži vienkārši nav. Mani sajūsmināja ik mirklis, pat mūsu strīdi. Ik mirklis… izņemot vēsti par ugunsgrēku Kristjena kompānijā.

Man pār muguru pārskrien saltas tirpas. Kurš vēlētu Kristjenam ļaunu? Es domās pārcilāju visas iespējamības. Kāds darījumu partneris? Bijusī Pakļautā? Neapmierināts darbinieks? Man nav ne jausmas, un Kristjens neko nestāsta, tikai laiku pa laikam pamet man jaunumu druskas, cenzdamies pasargāt no sliktākā. Es nopūšos. Mans bruņinieks mirdzoši baltās un melnās bruņās vienmēr mēģina mani saudzēt. Kā man panākt, lai viņš ir atklātāks?

Kristjens sakustas, un es sastingstu, jo nevēlos viņu modināt, bet panāku tieši pretējo. Sasodīts! Man pievēršas divu spožu acu skatiens.

– Kas noticis?

– Nekas. Turpini gulēt, – es smaidīdama mudinu. Viņš izstaipās, ar plaukstām paberzē seju un uzsmaida man.

– Lidojuma sekas? – viņš noprasa. – Vai tā to sauc? Es nevaru iemigt.

– Manā rīcībā ir zāles, kas dziedē visu. Un tās paredzētas tieši tev, meitenīt. – Viņš plati smaida kā mazs zēns, un es paceļu skatienu pret griestiem, bet nespēju apvaldīt smieklus. Visas drūmās domas ir aizslaucītas kā nebijušas, un es ar zobiem satveru viņa auss ļipiņu.

Mēs ar Kristjenu sēžam Audi R8 un braucam tilta virzienā. Mums paredzētas svētdienas vakariņas viņa vecāku namā, rīkotas par godu tam, ka esam atgriezušies. Piedalīsies visi radinieki, kā arī Keita un Ītans. Būs savādi uzturēties citu cilvēku sabiedrībā pēc tik ilgas vienatnes. No rīta man nebija izdevības aprunāties ar Kristjenu. Viņš pavadīja laiku savā kabinetā, bet es tikmēr izkravāju mantas. Kristjens teica, ka man tas nav jādara, par visu parūpēšoties Džonsas kundze. Tomēr tas ir vēl kaut kas jauns, pie kā man jāpierod – kalpotāju esamība mājās. Es izklaidīgi laižu pirkstus pār durvju ādas apšuvumu, mēģinādama aizgaiņāt savādas domas. Mani moka nelāgas sajūtas. Varbūt vainojams nogurums pēc lidojuma? Dedzināšana?

– Vai tu ļautu man sēsties pie stūres šai mašīnai? – es iejautājos un pati satrūkstos. Nebiju domājusi šos vārdus teikt skaļi.

– Protams, – Kristjens smaidīdams atbild. – Viss, kas pieder man, ir tavs. Tomēr, ja saskrāpēsi sānus, es tevi ievedīšu sarkanajā sāpju istabā. – Viņš aši pamet skatienu uz mani, savilcis lūpas ļaunīgā smaidā.

Vai! Es skatos uz viņu, pavērusi muti. Vai tas ir joks?

– Tu joko. Tu mani sodītu par mašīnas sabojāšanu? Vai mašīnu tu mīli vairāk nekā mani? – es ķircinādama apjautājos.

– Gandrīz, – viņš piekrīt un saspiež manu ceļgalu. – Bet mašīna nesilda manus sānus naktī.

– Esmu pārliecināta, ka to var nokārtot. Tu varētu gulēt salonā, – es atcērtu.

Kristjens iesmejas. – Mēs esam mājās tikai dienu, un tu mani jau izdzen no dzīvokļa. – Viņš šķiet sajūsmināts un smaida līdz ausīm, un, kaut gan es vēlos dusmoties, tas nav iespējams, ja viņam ir šāds noskaņojums. Es beidzot pamanu, ka Kristjens ir daudz līksmāks, kopš iznāca no sava kabineta. Un es apjaušu, ka uzvedos tik gražīgi, jo mums jāatgriežas īstenībā un es nezinu, vai viņš atkal pārvērtīsies par noslēgto Kristjenu, kāds bija pirms medusmēneša, vai arī man būs iespēja paturēt jauno, uzlaboto variantu.

– Kāpēc tu esi tik priecīgs? – es pavaicāju.

Kristjens atkal atplaukst žilbinošā smaidā. – Tāpēc, ka šī saruna ir ļoti… normāla.

– Normāla! – Es nicīgi iespurcos. – Ne jau pēc trim nedēļām laulībā!

Viņa smaids nozūd.

– Joks, Kristjen, – es steigšus nosaku, jo negribu bojāt viņa noskaņojumu. Reizēm viņš ir ārkārtīgi nepārliecināts pats par sevi. Droši vien tā bijis vienmēr, bet līdz šim viņš šo nedrošību slēpis aiz biedējošās izturēšanās. Kristjenu ķircināt ir ļoti viegli – laikam tāpēc, ka viņš nav pie tā pieradis. Tā ir īsta atklāsme, un mani atkal pārsteidz doma, ka mums vēl daudz jāuzzina vienam par otru.

– Neuztraucies, es izmantošu Saab, – es noņurdu un pagriezusies lūkojos ārā pa logu, cenzdamās atbrīvoties no nelāgā noskaņojuma.

– Ana, kas noticis?

– Nekas.

– Reizēm tu esi ļoti kaitinoša, Ana. Runā!

Es vīpsnādama pagriežos. – Tu esi tāds pats, Grej.

Viņš sarauc pieri un klusi nosaka: – Es cenšos.

– Zinu. Es arī. – Mans noskaņojums nedaudz uzlabojas, un es pasmaidu.

Keriks ir uzlicis galvā pavāra cepuri un apsējis priekšautu ar uzrakstu “Saņemta atļauja grilēt”. Viņš stāv pie grila un izskatās ārkārtīgi smieklīgs. Es pasmaidu ik reizi, kad palūkojos uz viņu. Jāatzīst, ka es jūtos daudz priecīgāka. Mēs visi sēžam pie galda Greja ģimenes mājas terasē un baudām vasaras beigu saules starus. Greisa un Mia liek uz galda dažādus salātus, bet Eljots un Kristjens apmainās draudzīgiem dzēlieniem un pārrunā jaunās mājas celtniecības plānus. Ītans un Keita mani iztaujā par medusmēnesi. Kristjens ir satvēris manu roku un izklaidīgi rotaļājas ar laulību un saderināšanās gredzeniem.

– Ja tev izdosies vienoties ar Džiu par visiem plāniem, man ir brīvs laiks no septembra līdz novembra vidum, un es varu iesaistīt visu brigādi, – Eljots nosaka, vienlaikus izstaipīdamies un aplikdams roku Keitai ap pleciem. Mana draudzene apmierināta smaida.

– Džia rītvakar atnāks, un mēs apspriedīsim plānus, – Kristjens atbild. – Ceru, ka vienosimies. – Viņš pagriežas un gaidpilni uzlūko mani.

Es par šo tikšanos dzirdu pirmo reizi.

– Protams. – Es smaidu, lai nesatrauktu Kristjena radus, bet patiesībā atkal ieslīgstu nomāktībā. Kāpēc viņš pieņem šādus lēmumus, neapspriežoties ar mani? Varbūt mani vairāk satrauc doma, ka Džia, apveltīta ar kārdinošiem gurniem un pilnīgām krūtīm, ģērbusies dārgos tērpos un apslacījusies ar smaržām, atkal izaicinoši uzsmaidīs manam vīram? Zemapziņa pārmetoši skatās uz mani. Viņš nav tev sagādājis nevienu iemeslu greizsirdībai. Sasodīts, mans noskaņojums šodien svārstās kā neprātīgs. Kas ar mani notiek?

– Ana! – Keita iesaucas, izraudama mani no pārdomām. – Vai tu vēl esi Francijas dienvidos?

– Jā, – es smaidīdama apstiprinu.

– Tu ļoti labi izskaties, – viņa nosaka, bet vienlaikus sarauc pieri.

– Jūs abi esat glīti un starojoši, – Greisa smaidīdama paziņo, un Eljots tikmēr piepilda mūsu glāzes.

– Par jauno pāri! – Keriks priecīgs paceļ glāzi, un visi pie galda sēdošie atkārto šos vārdus.

– Un apsveicam Ītanu, kurš iekļuvis maģistra programmā Sietlas Universitātē, – Mia lepni piebilst. Viņa veltī Ītanam dievināšanas pilnu smaidu, un Ītans pavīpsnā. Interesanti, vai Miai izdevies mazināt Keitas brāļa pretestību? Man ir grūti par to spriest.

Es klausos pārējo sarunās. Kristjens stāsta par mūsu piedzīvojumiem pēdējo triju nedēļu laikā, reizēm kaut ko izpušķodams. Viņš šķiet ļoti mierīgs un savaldīgs; raizes par dedzināšanu ir aizmirstas. Toties es nespēju atbrīvoties no drūmajām domām un ēdu pavisam negribīgi. Vakar Kristjens paziņoja, ka esmu resna. Viņš jokoja! Zemapziņa atkal mani norāj. Ītans netīšām apgāž glāzi, un tā nokrīt uz terases; visi iztrūkstas un sāk rosīties, lai satīrītu izlijušo šķidrumu.

– Ja tūlīt pat neizrausies no sava īgnuma, es tevi aizvedīšu uz laivu namiņu un beidzot kārtīgi nopēršu, – Kristjens čukst.

Es pārsteigta ievelku elpu un skatos uz viņu, pavērusi muti. Ko tas nozīmē? Vai viņš mani tīšām izaicina?

– Tu neuzdrošinātos! – es norūcu, un kaut kur dziļi manī pamostas senais, tīkamais satraukums. Kristjens paceļ uzaci. Protams, viņš ne mirkli nevilcinātos. Es aši pametu skatienu uz Keitu galda otrā pusē. Viņa ieinteresēta vēro mūs.

Es atkal pievēršos Kristjenam un draudīgi samiedzu acis.

– Tev vispirms nāktos mani notvert… un man kājās ir zempapēžu kurpes, – es nošņācu.

– Es lieliski izklaidētos, tevi ķerot, – viņš čukst, baudkāri smaidīdams, un man šķiet, ka viņš joko.

Manos vaigos ielīst sārtums, bet es jūtos neizskaidrojami labāk.

Kamēr ēdam desertu – zemenes un putukrējumu, – sākas lietus. Mēs pielecam kājās un, savākuši šķīvjus un glāzes, nesam tās uz virtuvi.

– Labi, ka negaiss pagaidīja, līdz paēdām, – Greisa apmierināta nosaka, un mēs sapulcējamies viesistabā. Kristjens apsēžas pie melnajām, mirdzošajām klavierēm, nospiež kluso pedāli un sāk spēlēt kādu melodiju, kas šķiet pazīstama, bet es neatceros tās nosaukumu.

Greisa jautā, kā man patika Senpoldevānsa.

Viņa apmeklējusi šo vietu pirms daudziem gadiem savā medusmēnesī kopā ar Keriku, un es nospriežu, ka tā ir laba zīme, jo abi tagad ir ļoti laimīgi. Keita un Eljots ir iekārtojušies uz liela, mīksta dīvāna, bet Ītans, Mia un Keriks aizrautīgi sarunājas par psiholoģiju.

Piepeši visi Greji apklust un izbrīnīti lūkojas uz Kristjenu.

Kas noticis?

Kristjens klusi dzied, sēdēdams pie klavierēm. Mēs visi aizrautīgi ieklausāmies viņa liegajā, melodiskajā balsī un dziesmas Wherever you will go tekstā. Es jau iepriekš esmu dzirdējusi viņu dziedam; vai pārējiem šī ir pirmā reize? Viņš apraujas, tiklīdz sadzird, ka istabā valda kapa klusums. Keita jautājoši uzlūko mani, un es paraustu plecus. Kristjens pagriežas uz klavieru soliņa un sarauc pieri; viņu laikam mulsina atskārsme, ka viņš nokļuvis visu uzmanības centrā.

– Turpini, – Greisa uzmanīgi mudina dēlu. – Es nekad neesmu dzirdējusi tevi dziedam, Kristjen. Nemūžam. – Viņa lūkojas uz manu vīru ar apbrīnas pilnu skatienu. Viņš sēž uz soliņa, izklaidīgi skatīdamies uz Greisu, un pēc brīža parausta plecus, aši uzlūko mani un pievēršas stikla durvīm. Pārējie piepeši sāk nervozi pļāpāt, un es vienīgā turpinu vērot savu mīļoto vīru.

Greisa liek man novērsties no viņa, satverot manas plaukstas un piepeši ieraujot mani apskāvienā.

– Jaukā meitene! Pateicos tev, pateicos! – viņa čukst tā, ka to dzirdu tikai es. Man kaklā iespriežas kamols.

– Nu… – Es atbildu uz Greisas apskāvienu, īsti nesaprazdama, par ko viņa man pateicas. Greisa smaida, acīm mirdzot, un noskūpsta mani uz vaiga. Ko es esmu paveikusi?

– Tūlīt uzvārīšu tēju, – viņa aizsmakusi sola, un es dzirdu aizturētās asaras viņas balsī.

Kristjens ir piecēlies kājās un lūkojas laukā pa lielajām stikla durvīm. Es pieeju viņam klāt.

– Sveiks, – es nomurminu.

– Sveika. – Viņš apliek roku man ap vidukli un pievelk mani tuvāk, un es ieslidinu plaukstu viņa džinsu aizmugurējā kabatā. Mēs vērojam lietus strūklas aiz stikla.

– Vai jūties labāk?

Es pamāju.

– Lieliski.

– Tu proti apklusināt visus istabā.

– Es ar to nodarbojos ikdienā, – viņš smaidīdams nosaka.

– Darbā – jā, bet ne šeit.

– Tev taisnība.

– Neviens nav dzirdējis tevi dziedam? Nekad?

– Tā izskatās, – viņš skarbi nosaka. – Vai esi gatava doties prom?

Es vēroju Kristjenu, mēģinādama izprast viņa noskaņojumu. Viņš šķiet mierīgs un maigs, tomēr es saskatu viņa sejā nelielu apjukumu, tāpēc nolemju mainīt sarunas tematu.

– Vai tu mani nopērsi? – es čukstu, un man vēderā piepeši parādās tauriņi. Iespējams, ka man tas ir nepieciešams… Varbūt man pietrūka tieši šīs daļas no mūsu dzīves.

Kristjens lūkojas uz mani, un viņa acis satumst.

– Es negribu tev nodarīt sāpes, bet ļoti labprāt parotaļātos.

To dzirdot, es satraukta pārlaižu skatienu istabai, bet neviens mūs nedzird.

– Tikai tad, ja būsi nerātna, sieva, – Kristjens pieliecies iečukst man ausī.

Kā viņam izdodas iedvest tik daudz jutekliska solījuma tikai sešos vārdos?

– Pamēģināšu kaut ko izdomāt, – es smaidīdama apsolu.

Atvadījušies no Kristjena ģimenes, mēs pieejam pie mašīnas.

– Ņem. – Kristjens pasviež man atslēgas. – Tikai neietriecies nekur, – viņš ļoti nopietni piebilst, – citādi es dusmās ārdīšos.

Man izkalst mute. Viņš ļaus man vadīt viņa mašīnu? Iekšējā dieviete sparīgi uzvelk savus ādas cimdus un zemās kurpes, saukdama: Urrā!

– Vai esi pārliecināts? – es izbrīnīta jautāju.

– Pasteidzies, pirms esmu pārdomājis.

Nekad vēl neesmu smaidījusi tik plati. Kristjens paceļ skatienu pret debesīm un atver šofera puses durvis, lai es varētu iekāpt. Viņš vēl nav apgājis mašīnai apkārt, kad es jau iedarbinu dzinēju, un viņš aši iekārtojas man blakus.

– Nespēj novaldīt savu nepacietību, sieva? – viņš smīkņādams painteresējas.

– Un kā vēl!

Es lēnām braucu atmuguriski un pagriežu mašīnu iebraucamajā ceļā. Man izdodas nenoslāpēt dzinēju, un es pati esmu par to pārsteigta. Sajūgs atsaucas pat uz vieglāko pieskārienu. Uzmanīgi vadīdama mašīnu, es ielūkojos atpakaļskata spogulī un redzu, ka Sojers un Raiens iekāpj Audi SUV. Man nebija ne jausmas, ka apsargi mums sekojuši. Es brīdi pakavējos, pirms izbraucu uz ielas.

– Vai esi pārliecināts?

– Jā, – Kristjens saspringts apliecina, un es nojaušu, ka tā nebūt nav. Ak, mans nabaga, nabaga Kristjens. Gribas pasmieties par viņu un vienlaikus arī par sevi, jo mani pārņēmusi tīkama trauksme. Kaut kur dziļi sevī es pat nedaudz vēlos atrauties no Sojera un Raiena – tāpat vien, prieka pēc. Paskatījusies uz abām pusēm, es izvadu mašīnu uz ielas. Kristjens saraujas, un es nespēju pretoties kārei viņu paķircināt. Iela ir tukša. Es nospiežu gāzes pedāli, un mēs traucamies uz priekšu.

– Ana, uzmanīgāk! – Kristjens sauc. – Lēnāk, citādi nogalināsi mūs abus.

Es nekavējoties palēninu gaitu. Mjā, šī mašīna patiešām ir ātra!

– Piedod, – es nomurminu, cenzdamās izklausīties nožēlas pārņemta, bet man tas neizdodas. Kristjens pavīpsnā, bet man šķiet, ka tādējādi viņš cenšas slēpt atvieglojumu.

– Uzskatīsim to par nerātnību, – viņš nevērīgi nosaka, un es tūlīt pat sāku braukt vēl lēnāk. Ieskatījusies spogulī, es nekur neredzu Audi SUV. Aiz mums brauc tikai kāda mašīna ar aptumšotiem logiem. Es iztēlojos, kā Sojers un Raiens izmisīgi cenšas mūs panākt, un neizskaidrojama iemesla dēļ jūtu sajūsmas tirpas pārskrienam pār kauliem. Tomēr es nevēlos piebiedēt savam mīļotajam vīram sirdstrieku, tāpēc nolemju uzvesties prātīgi un braucu lēnām. Mana pārliecība par sevi arvien pieņemas spēkā, un es tuvojos tiltam.

Kristjens piepeši izgrūž lāstu un pūlas izvilkt no bikšu aizmugurējās kabatas savu telefonu.

– Nu? – viņš skarbi uzrunā zvanītāju. – Nē, – viņš pēc mirkļa nosaka un pamet skatienu atpakaļ. – Jā.

Arī es ieskatos spogulī, bet neredzu neko dīvainu, tikai dažas mašīnas. SUV no mums šķir četras mašīnas, un mēs visi braucam vienmērīgā ātrumā.

– Saprotu. – Kristjens skaļi nopūšas un paberzē pieri; no viņa lieliem viļņiem plūst spriedze. Kaut kas nav labi.

– Jā… Nezinu. – Viņš palūkojas uz mani un nedaudz atvirza telefonu no auss. – Viss ir kārtībā. Brauc vien tālāk, – viņš rāmi nosaka, man uzsmaidīdams, bet viņa acīs vīd nemiers. Velns! Es jūtu adrenalīna uzplūdu asinīs. Viņš atkal pievēršas sarunas biedram.

– Labi, uz tilta. Tiklīdz to sasniegsim. Jā… sarunāts.

Kristjens ievieto telefonu tam paredzētajā statīvā, lai nevajadzētu izmantot rokas.

– Kas noticis, Kristjen?

– Nenolaid skatienu no ceļa, Ana, – viņš klusi pavēl.

Es braucu Sietlas virzienā un pametu skatienu uz Kristjenu. Viņš lūkojas taisni uz priekšu.

– Negribu, lai tevi pārņem panika, – viņš rāmi nosaka. – Bet, tiklīdz sasniegsim tilta uzbrauktuvi, tev jāspiež gāzes pedālis grīdā. Mums seko.

Seko! Velns un elle! Man rīklē iespriežas kamols, sirds strauji dauzās, pār galvas ādu skrien tirpas un kakls aizžņaudzas. Kas mums seko? Mans skatiens pievēršas spogulim, un es redzu, ka aiz mums tiešām brauc tā pati mašīna ar aptumšotajiem stikliem, ko manīju iepriekš. Es samiedzu acis, pūlēdamās saskatīt vadītāju, bet tas neizdodas.

– Skaties, kur brauc, meitenīt, – Kristjens saudzīgi nosaka. Viņa balsī šoreiz neskan niknums, ko es parasti dzirdu, kad runa ir par manām autovadītājas prasmēm.

Savaldies! Es domās sevi iepļaukāju, lai nomāktu bailes, kas grasās mani pārņemt savā varā. Ja nu sekotājs ir bruņots? Ja viņam ir ierocis un vēlme nogalināt Kristjenu? Esmu spiesta apslāpēt nelabumu.

– Kā mēs zinām, ka mums seko? – Mana balss pārvērtusies par spalgu, trīsošu čukstu.

– Dodžam aiz mums ir viltotas numura zīmes.

Kā viņš to zina?

Kad tuvojamies tiltam, es ieslēdzu pagrieziena signālu. Ir vēla pēcpusdiena, un pārsegums ir slapjš, kaut gan lietus mitējies. Par laimi, mašīnu ir maz.

Es atceros, ko Rejs man teica kādā no daudzajām lekcijām par pašaizsardzību. Ja ļausies panikai, tu visticamāk iesi bojā vai smagi savainosies, Anij. Es dziļi ievelku elpu, mēģinādama nomierināties. Mūsu sekotājs vēl ļaunu Kristjenam. Mans prāts pamazām skaidrojas, un arī vēders vairs nevelkas čokurā. Mans pienākums ir rūpēties par Kristjena drošību. Es gribēju braukt ar šo mašīnu, turklāt braukt ātri. Tagad man dota iespēja. Es ieķeros stūrē un vēl reizi palūkojos spogulī.

Tumšā mašīna mūs jau gandrīz panākusi.

Kristjens izbijies pamet skatienu uz mani, kad es piepeši palēninu gaitu un nogaidu. Sekotājs ir spiests apstāties, līdz mašīnu plūsmā rodas pārrāvums. Un tad es pārslēdzu ātrumu un iespiežu pedāli grīdā. R8 aiztraucas uz priekšu tā, ka mēs abi tiekam iespiesti sēdeklī. Spidometrs rāda septiņdesmit piecas jūdzes stundā.

– Uzmanīgi, meitenīt, – Kristjens rāmi brīdina, kaut gan esmu pārliecināta, ka viņš nemaz nav rāms.

Es šaudos starp divām satiksmes joslām kā dambretes kauliņš, lavierēdama starp mašīnām un kravas automobiļiem. Uz šī tilta mēs esam ļoti tuvu ezeram, tāpēc šķiet, ka lidojam virs ūdens. Es apņēmīgi ignorēju dusmu un pārmetuma pilnos skatienus, ko man velta citi vadītāji. Kristjens ir saņēmis abas plaukstas kopā virs ceļiem un nekustas, un, kaut gan manas domas drudžaini joņo, es brīdi ieprātojos, ka viņš tādējādi cenšas mani netraucēt.

– Laba meitene, – viņš klusi uzmundrina mani un pamet skatienu atpakaļ. – Es vairs neredzu to dodžu.

– Mēs braucam aiz objekta, Greja kungs, – telefonā ieskanas Sojera balss. – Viņš mēģina jūs panākt. Mēs centīsimies piekļūt viņam blakus un ievirzīties starp viņa mašīnu un jūsējo.

– Ļoti labi. Mana sieva ar visu tiek galā lieliski. Ja satiksmes plūsma būs tikpat reta kā šobrīd – un izskatās, ka tā ir, – mēs pēc dažām minūtēm pametīsim tiltu.

– Jā, Greja kungs.

Mēs pabrāžamies garām tilta vadības tornim, un es apjaušu, ka esam pusceļā pāri Vašingtona ezeram. Ātrums vēl joprojām sasniedz septiņdesmit piecas jūdzes.

– Tu visu dari pareizi, Ana, – Kristjens atkārto, atkal pamezdams skatienu atpakaļ. Vienu gaistošu mirkli viņa tonis man atsauc atmiņā mūsu pirmo piedzīvojumu rotaļu istabā, kad viņš pacietīgi uzmundrināja mani. Es aši aizgaiņāju šo domu, lai nekas nenovērstu uzmanību no ceļa.

– Uz kurieni man jābrauc? – es jautāju, nedaudz nomierinājusies. Tagad es izjūtu mašīnu. To vadīt ir ļoti patīkami, motors darbojas klusi un nevainojami. Grūti pat noticēt, cik ātri mēs braucam. Šajā mašīnā tas ir viegli paveicams.

– Greja kundze, brauciet uz šoseju I–5 un pēc tam uz dienvidiem. Mūs interesē, vai dodžs jums sekos arī turpmāk, – Sojers nosaka. Luksoforā deg zaļā gaisma – paldies Dievam! – un es traucos tālāk, nervozi pamezdama skatienu uz Kristjenu. Viņš, mani iedrošinādams, uzsmaida, bet jau nākamajā mirklī liekas sadrūmis.

– Velns! – viņš klusi nosaka.

Nobraucot no tilta, mums priekšā ir mašīnu rinda, un esmu spiesta palēnināt gaitu. Es ieskatos spogulī un pamanu dodžu.

– Apmēram aiz desmit mašīnām?

– Jā, redzu, – Kristjens apstiprina, lūkodamies pa šauro aizmugures logu. – Kas tas varētu būt?

– Interesanti. Vai ir skaidri zināms, ka pie stūres sēž vīrietis? – es jautāju, vērsdamās pie statīvā iestiprinātā telefona.

– Nē, Greja kundze. Varētu būt arī sieviete. Logi ir pārāk tumši.

– Sieviete? – Kristjens atkārto.

Es paraustu plecus. – Varbūt tava Elina? – es ieminos, nenovērsdama skatienu no ceļa.

Kristjens sastingst un izņem telefonu no statīva. – Viņa nav mana Elina, – viņš noņurd. – Mēs neesam sarunājušies kopš manas dzimšanas dienas. Un viņa tā nerīkotos. Tas nav viņas dabā.

– Leila?

– Es tev jau teicu, ka viņa ir Konektikutā pie saviem vecākiem.

– Vai esi pārliecināts?

Viņš brīdi klusē. – Nē. Bet domāju, ka Leilas vecāki būtu sazinājušies ar Flinnu, ja viņa aizbēgtu. Parunāsim par to mājās. Pagaidām domā tikai par ceļu.

– Varbūt tā bija tikai parasta mašīna un nesekoja mums.

– Es negribu riskēt. Vismaz ne tad, kad uz spēles ir tava drošība, – Kristjens atcērt un atkal ievieto telefonu statīvā, lai mēs varētu sarunāties ar apsargiem.

Tā kā es šobrīd nevēlos Kristjenu kaitināt (varbūt vēlāk), es iekožu mēlē. Par laimi, mašīnu ir mazāk. Man izdodas aiztraukties pār Mauntleikas krustojumu uz šosejas pusi, stūrējot gar pārējām mašīnām.

– Kas notiks, ja mūs apturēs policisti? – es jautāju.

– Tas būtu ļoti labi.

– Tā kā runa ir par manu autovadītājas apliecību, es atļaušos nepiekrist.

– Par to pagaidām nesatraucies, – viņš nosaka, un es dzirdu viņa balsī negaidītu humora pieskaņu.

Atkal nospiedusi gāzes pedāli, es sasniedzu septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā. Jā, šī mašīna nav no lēnajām. Man patīk tās atsaucība. Spidometrs rāda jau astoņdesmit piecas jūdzes. Nekad neesmu braukusi tik ātri; no manas vabolītes varēja izspiest tikai piecdesmit jūdzes stundā.

– Viņš apdzinis pārējos satiksmes dalībniekus un palielinājis ātrumu, – Sojers rāmi ziņo telefonā. – Līdz deviņdesmit.

Sasodīts. Ātrāk! Es nospiežu gāzes pedāli, un dzinējs iedūcas; mēs traucamies ar deviņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā un tuvojamies krustojumam.

– Turpini, Ana, – Kristjens nomurmina.

Es uz brīdi palēninu gaitu, jo mēs sasniedzam krustojumu ar I–5 šoseju. Uz tās ir salīdzinoši maz mašīnu, un nepieciešama tikai sekunde, lai es nokļūtu ātrajā joslā. Es nospiežu gāzes pedāli, un brīnišķīgais R8 traucas uz priekšu; mēs aizjoņojam pa kreiso joslu, bet pārējie mirstīgie paraujas malā, dodami mums ceļu. Ja es nebūtu tā pārbijusies, man šis mirklis sagādātu daudz prieka.

– Viņš brauc ar simt jūdzēm stundā, Greja kungs.

– Neatpaliec no viņa, Lūk! – Kristjens viņam pavēl.

Lūk?

Ātrajā joslā iebrauc kravas automobilis – Nolāpīts! – un es nospiežu bremžu pedāli.

– Stulbenis! – Kristjens nolamā vadītāju, kad mēs inerces dēļ paliecamies uz priekšu. Es noskaitu pateicības lūgšanu par drošības jostām.

– Apbrauc viņam apkārt, Ana, – Kristjens noteic, sakodis zobus. Es ielūkojos spoguļos un šķērsoju uzreiz trīs joslas. Mēs patraucamies garām lēnākajām mašīnām un atgriežamies ātrajā joslā.

– Lieliski pastrādāts, sieva, – Kristjens atzinīgi nosaka. – Kur ir policisti, kad mums viņi vajadzīgi?

– Es negribu soda kvīti, Kristjen, – nomurminu, vērodama ceļu. – Vai tu esi kādu saņēmis, braucot ar šo mašīnu?

– Nē, – viņš atbild, bet es ar acs kaktiņu pamanu viņa smīnu.

– Vai tevi kāds apturējis?

– Jā.

– Ak tā!

– Viss atkarīgs no šarma. Skaties uz ceļu. Sojer, kur ir dodžs?

– Nupat sasniedza simt desmit jūdžu ātrumu, Greja kungs, – Sojers atbild.

Velns un elle! Mana sirds mežonīgi dauzās. Vai es varētu braukt ātrāk? Es nospiežu gāzes pedāli un traucos garām pārējām mašīnām.

– Nozibini priekšējās gaismas, – Kristjens pavēl, kad mums priekšā braucošais Ford Mustang nepavirzās malā.

– Bet tas būs nepieklājīgi.

– Tādā gadījumā esi nepieklājīga! – viņš atcērt.

Jēzus, nomierinies taču! – Kur ir priekšējo gaismu slēdzis?

– Pavelc indikatoru uz savu pusi.

Es paklausu, un Mustang pavirzās, kaut gan vadītājs parāda man rupju žestu. Es pašaujos viņam garām.

– Pats viņš ir nepieklājīgs, – Kristjens noņurd un pievēršas man. – Nogriezies uz Stjuarta ielas!

Klausos, priekšniek!

– Mēs izmantosim Stjuarta ielas nobrauktuvi, – Kristjens ziņo Sojeram.

– Brauciet uz Eskalu.

Es palēninu gaitu, ielūkojos spoguļos, ieslēdzu pagrieziena signālu un pārsteidzoši viegli šķērsoju četras šosejas joslas, nobraucot lejā. Mēs dodamies uz dienvidiem pa Stjuarta ielu. Tā ir klusa, un mašīnu ir maz. Kur visi pazuduši?

– Mums sasodīti paveicies ar satiksmes plūsmu. Bet tas nozīmē, ka arī dodžam paveicās. Turpini braukt, Ana. Ved mūs mājās.

– Neatceros ceļu, – es nomurminu. Doma, ka dodžs mums vēl joprojām seko, manī raisa paniku.

– Uz dienvidiem. Turpini braukt, līdz likšu apstāties. – Kristjens atkal šķiet satraukts. Es aiztraucos garām trim kvartāliem, bet Jeilas avēnijas luksoforā iedegas dzeltenā gaisma.

– Brauc, Ana! – Kristjens man uzkliedz. Es tik spēcīgi salecos, ka nospiežu gāzes pedāli, un mēs abi tiekam iemesti sēdeklī. Jau parādījusies sarkanā gaisma.

– Viņš nogriežas uz Stjuarta ielas, – Sojers ziņo.

– Nepazaudē viņu, Lūk.

– Lūk?

– Tā viņu sauc.

Es paskatos uz Kristjenu un redzu, ka viņš uz mani lūkojas kā uz prātu zaudējušu. – Skaties uz ceļu! – viņš noskalda.

– Lūks Sojers? – es jautāju, nelikdamās manām viņa balss toni.

– Jā! – viņš aizkaitināts atcērt.

– Ak tā. – Kāpēc es to nezināju? Sojers pēdējās sešas nedēļas mani pavadījis uz darbu, bet es pat nezināju viņa vārdu.

– Taisnība, kundze, – Sojers nosaka, mani iztrūcinādams, kaut gan runā tikpat rāmi un vienmuļi kā parasti. – Objekts brauc pa Stjuarta ielu. Arvien palielinādams ātrumu.

– Brauc, Ana. Pietiks pļāpāt, – Kristjens noņurd.

– Esam apstājušies pie pirmā Stjuarta ielas luksofora, – Sojers ziņo.

– Ana, griez šurp! Pasteidzies! – Kristjens man uzsauc, norādīdams uz stāvvietu Borena avēnijas dienvidu pusē. Es pagriežu stūri, un riepas nošvīkst pret asfaltu, mašīnai iebraucot pārpildītajā stāvvietā.

– Apkārt! Ātri! – Kristjens sauc. Es braucu uz stāvvietas tālāko galu, cik ātri vien spēju, līdz no ielas mūs vairs nevar saskatīt. – Tur, – Kristjens norāda uz brīvu vietu. Nolādēts, viņš grib, lai iebraucu tajā!

– Uz priekšu! – viņš nepacietīgi pavēl, un es paklausu, nevainojami novietodama mašīnu. Tā droši vien ir vienīgā reize mūžā, kad man tas izdevies.

– Mēs slēpjamies stāvvietā starp Stjuarta ielu un Borena avēniju, – Kristjens ierunā telefonā.

– Sapratu. – Sojers izklausās aizkaitināts. – Palieciet tur, mēs sekosim objektam.

Kristjens pagriežas un nopēta manu seju. – Vai viss kārtībā?

– Jā, – es nočukstu.

Kristjens pasmīn. – Dodža vadītājs mūs nedzird, starp citu.

Un es iesmejos.

– Mēs braucam garām krustojumam, Greja kungs. Es redzu stāvvietu. Viņš pabraucis jums garām.

Mēs abi vienlaikus atviegloti atgāžamies sēdeklī.

– Tu lieliski brauci, sieva. – Kristjens maigi noglāsta manu vaigu, un es satrūkstos, jūtot šo pieskārienu. Tikai tagad es aptveru, ka esmu aizturējusi elpu, un izpūšu to.

– Vai tas nozīmē, ka tu vairs nesūkstīsies par manām vadītājas prasmēm? – es painteresējos. Kristjens smejas, atbrīvodamies no ilgi krātās spriedzes.

– To es nevaru apsolīt.

– Pateicos, ka ļāvi sēsties pie stūres. It īpaši šādos apstākļos. – Es izmisīgi cenšos runāt jautri.

– Varbūt tagad braukt vajadzētu man.

– Patiesību sakot, nedomāju, ka šobrīd spēšu izkāpt un apmainīties ar tevi vietām. Manas kājas ir ļenganas kā želeja. – Es piepeši sāku trīcēt un drebēt.

– Vainojams adrenalīns, meitenīt, – Kristjens nosaka. – Tu visu paveici lieliski, tāpat kā vienmēr. Tu mani sajūsmini, Ana. Un nekad neliec man vilties. – Viņš ar plaukstas virspusi maigi pieskaras manam vaigam, lūkodamies uz mani ar mīlas, baiļu un nožēlas pilnām acīm… tik daudz emociju vienlaikus… un viņa vārdi ir pēdējais piliens. No manas aizžņaugtās rīkles izlaužas viens vienīgs šņuksts, un es sāku raudāt.

– Nē, Ana, nē. Lūdzu, neraudi. – Kaut gan mašīnā nav daudz vietas, Kristjenam izdodas pārvilkt mani pār rokasbremzi un nosēdināt sev uz ceļiem. Atglaudis manus matus no sejas, viņš skūpsta mani uz acīm un vaigiem, un es apviju rokas viņam apkārt, klusi šņukstēdama viņam pie kakla. Kristjens ieslēpj degunu man matos un cieši apskauj mani, un mēs ilgi sēžam, klusēdami un turēdamies viens pie otra.

Mūs iztrūcina Sojera balss. – Objekts palēninājis gaitu pie Eskalas. Viņš izpēta teritoriju.

– Sekojiet viņam, – Kristjens pavēl.

Es ar plaukstas virspusi noslauku degunu un dziļi ievelku elpu, mēģinādama nomierināties.

– Izmanto manu kreklu. – Kristjens noskūpsta mani uz deniņiem.

– Piedod, – es nomurminu, kaunēdamās par savām asarām.

– Par ko? Nevajag justies vainīgai.

Es atkal noslauku degunu. Viņš satver mani aiz zoda un viegli noskūpsta uz lūpām. – Kad tu raudi, tavas lūpas kļūst ļoti maigas, mana skaistā, drosmīgā meitene, – viņš nomurmina.

– Skūpsti mani vēl.

Kristjens sastingst, vienu roku uzlicis man uz muguras, bet otru uz dibena.

– Skūpsti mani, – es izdvešu un vēroju, kā viņš paver lūpas, spēji ievilkdams elpu. Pārliecies man pāri, viņš izņem telefonu no statīva un nosviež to uz vadītāja sēdekļa blakus manām sandalēs tērptajām kājām. Jau nākamajā mirklī viņa mute ir uz manējās, un viņš ievij labās rokas pirkstus man matos, lai es nekustētos, bet kreiso pieglauž manam vaigam. Viņa mēle ielaužas man starp lūpām, un es to uztveru ar prieku. Adrenalīns pārvēršas par iekāri, kas strāvo man cauri. Es pieglaužu abas plaukstas viņa sejai un laižu pirkstus pār viņa bārdas rugājiem, izbaudīdama sava vīra garšu. Mana drudžainā atsaucība liek viņam dobji ievaidēties, un visi mani pavēderes muskuļi kaislē saspringst. Kristjens virza plaukstu lejup, skardams manu krūti, vidukli un dibenu. Es nedaudz pabīdos sānis.

– Mm, – viņš nosaka un aizelsies atraujas no manis.

– Kas noticis? – es klusi jautāju, vēl joprojām ar lūpām skardama viņa muti.

– Ana, mēs esam Sietlas autostāvvietā.

– Un?

– Šobrīd man ļoti gribas tevi izdrāzt, un tu kusties uz manis… un man kļūst grūti savaldīties.

Šos vārdus dzirdot, es zaudēju kontroli pār savu iekāri, un visi muskuļi atkal saspringst.

– Ņem mani. – Es noskūpstu Kristjena mutes kaktiņu. Es viņu vēlos. Tūlīt pat. Straujais brauciens uzkarsējis manas asinis. Tas biedēja… un šīs bailes ir iekvēlinājušas manu libido. Kristjens atraujas un satumsušām acīm vēro mani, zemu nolaidis plakstiņus.

– Šeit? – viņš aizsmacis jautā.

Man izkalst mute. Kā viņam izdodas mani uzbudināt ar vienu vienīgu vārdu? – Jā. Es tevi gribu. Tagad.

Kristjens piešķiebj galvu un brīdi vēro mani. – Pārdroša rīcība, sieva, – viņš nočukst, kad jau šķietami pagājusi mūžība, un ciešāk satver manus matus, savīdams tos mezglā virs skausta. Viņš mani atkal skūpsta, šoreiz jau spēcīgāk. Otra plauksta slīd lejup pār dibenu līdz augšstilbam. Es saudzīgi paraustu viņa matus, kas atauguši garāki nekā parasti.

– Man prieks, ka tev mugurā ir svārki, – Kristjens nomurmina un, ieslidinājis roku zem maniem svārkiem, ko rotā zili un balti raksti, noglāsta ādu. Es atkal sakustos viņam uz ceļiem un dzirdu, cik spēji viņš ievelk elpu.

– Nekusties, – viņš noņurd un ar plaukstu aptver manu kājstarpi; es nekavējoties sastingstu. Īkšķis noglāsta klitoru, un man aizraujas elpa. Patīkamas sajūtas gluži kā strāva ieplūst dziļi, dziļi manī.

– Mierīgi, – Kristjens nočukst un vēlreiz mani noskūpsta, ar īkšķi vilkdams lokus uz plānajām, caurspīdīgajām mežģīņu biksītēm. Viņš nesteidzīgi ieslidina divus pirkstus aiz tām un iekļūst manī. Es ievaidos un virzu gurnus tuvāk viņa plaukstai.

– Lūdzu, – es čukstu.

– Tu esi gatava, – Kristjens saka, mokoši lēni virzīdams pirkstus manī iekšā un ārā. – Vai pakaļdzīšanās tevi uzbudina?

– Mani uzbudini tu.

Viņa lūpās atplaukst plēsīgs smaids, un viņš piepeši atrauj pirkstus. Iebīdījis roku man zem ceļgaliem, viņš negaidot paceļ mani un pagriež ar seju pret priekšējo stiklu.

– Apsēdies jāteniski, – viņš pavēl un saliek kājas kopā. Es paklausu, nolaizdama kājas uz grīdas abpus viņējām. Kristjens pārlaiž rokas pār maniem augšstilbiem lejup un augšup, pavilkdams manus svārkus.

– Plaukstas uz maniem ceļgaliem, Ana. Pieliecies. Pacel gaisā savu burvīgo pēcpusi. Uzmanies, lai neapdauzītu galvu.

Oho! Mēs tiešām ļausimies savām dziņām atklātā stāvlaukumā! Es aši pārlaižu skatienu apkārtnei un nevienu neredzu, bet jūtu tīkama satraukuma tirpas pārskrienam pār muguru. Visiem pieejams stāvlaukums! Cik… pikanti! Kristjens sakustas zem manis, un es saklausu, kā viņš atvelk rāvējslēdzēju. Ar vienu roku apskāvis mani ap vidukli, viņš ar otru pabīda malā mežģīņu biksītes un ar vienu strauju kustību iekļūst manī.

– Jā! – es skaļi iesaucos, tiekdamās Kristjenam pretī, un viņš sakož zobus. Pacēlis roku man līdz kaklam, viņš satver to un izpleš pirkstus, pievelk mani tuvāk un pagrūž galvu tā, lai varētu noskūpstīt manu kaklu. Otru plaukstu viņš uzliek man uz gurna, un mēs sākam kustēties kopā.

Es atsperos pret grīdu, Kristjens grūžas man pretī, iekšā un ārā. Sajūta ir… Es skaļi ievaidos. Šādi viņš iekļūst ļoti dziļi. Ar kreiso plaukstu satvērusi rokas bremzi, es atbalstu otru pret durvīm. Kristjens satver zobos manu auss ļipiņu un pavelk to, gandrīz nodarīdams sāpes. Viņš cilā gurnus augšup lejup, un es viņam pieskaņojos, līdz esam atraduši ritmu, un viņš virza roku zem maniem svārkiem līdz vietai, kur sastopas augšstilbi, ar pirkstiem maigi skardams klitoru zem plānā biksīšu auduma.

– Jā!

– Centies. Ātri, – viņš noņurd man pie auss, sakodis zobus. – Mums jābeidz ātri, Ana. – Un viņš uzspiež spēcīgāk.

– Mmm! – Es jūtu pirmos baudas priekšvēstnešus mostamies dziļi sevī.

– Ļaujies, meitenīt, – Kristjens aizelsies saka man pie auss. – Es vēlos tevi dzirdēt.

Es atkal ievaidos un metos sajūtu virpulī, cieši aizmiegusi acis. Viņa balss pie manas auss, elpa uz kakla, baudas viļņi no vietām, kur viņš mani skar ar pirkstiem un ietiecas dziļi manī, un es vairs nespēju savaldīties. Mana miesa pārņem vadību, alkstot pēc ļaušanās.

– Jā, – Kristjens sten, un es uz brīdi atveru acis, lūkojoties uz mašīnas audekla jumtu, bet pēc brīža tās cieši aizmiedzu un beidzu.

– Ana, Ana, – viņš murmina, apbrīnas pārņemts, pirms apvij abas rokas man apkārt, vēl pēdējo reizi paceļ gurnus un sastingst, ļaudamies savai kulminācijai.

Kristjens ar degunu noglāsta manu žokli un maigi noskūpsta kaklu, vaigu, deniņus, bet es tikmēr guļu uz viņa, atbalstījusi galvu pret viņa kaklu.

– Vai atbrīvojies no spriedzes, sieva? – Kristjens atkal ar zobiem satver manu auss ļipiņu un pavelk to. Mans augums ir izsmelts, pilnīgi iztukšots, un es ieņaudos, juzdama, kā viņš smaida.

– Manējā pilnīgi noteikti ir pagaisusi, – viņš nosaka, pabīdīdams mani nostāk. – Vai esi zaudējusi valodu?

– Jā, – es noņurdu.

– Tu esi sasodīti miesaskāra būtne, vai ne? Man nebija ne jausmas, ka tev patīk sekss vietās, kur to redz citi.

Es izbijusies pieceļos sēdus, un Kristjens saspringst. – Neviens mūs nenovēro, vai ne? – Es satraukta pētu stāvlaukumu.

– Vai tu domā, ka es ļautu kādam redzēt savu sievu orgasma brīdī? – Kristjens mierinādams noglāsta man muguru, bet viņa balsī ieskanas kaut kas tāds, ka es nodrebinos.

Pagriezusies pret viņu, es šķelmīgi pasmaidu.

– Sekss mašīnā! – es lepni paziņoju.

Kristjens pasmaida un atglauž matu šķipsnu man aiz auss. – Dosimies mājās. Es sēdīšos pie stūres.

Viņš atver durvis, lai es varētu izkāpt pirmā. Nostājusies pie mašīnas, es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Kristjens aši aizvelk rāvējslēdzēju, pirms seko man un satver durvis, ļaudams man apsēsties. Gariem soļiem apgājis mašīnai apkārt, viņš iekārtojas pie stūres, sameklē telefonu un piezvana.

– Kur ir Sojers? – viņš skarbi vaicā. – Un dodžs? Kāpēc Sojers nav pie tevis?

Kristjens uzmanīgi klausās, ko atbild Raiens (es vismaz pieņemu, ka tas ir viņš).

– Sieviete? – Kristjens pārsteigts izdveš. – Nepazaudē viņu. – Beidzis sarunu, Kristjens pievēršas man.

Mašīnu vadīja sieviete? Kas tā varētu būt? Elina? Leila?

– Dodžam pie stūres bija sieviete?

– Tā izskatās, – viņš klusi apstiprina un pārskaities sakniebj lūpas. – Brauksim mājās, – viņš nomurmina un iedarbina mašīnu. Dzinējs ierēcas, un Kristjens veikli brauc atmuguriski.

– Kur ir… mmm, objekts? Un ko tas vispār nozīmē? Izklausās dīvaini.

Kristjens pasmīn; mēs izbraucam no stāvvietas un atgriežamies uz Stjuarta ielas.

– Tā tiek apzīmēts izsekojamais. Raiens reiz strādāja FIB.

– FIB?

– Nemaz nejautā. – Kristjens papurina galvu. Ir acīmredzams, ka viņš iegrimis pārdomās.

– Nu labi, kur ir šis sieviešu dzimtes objekts?

– Uz I–5 lielceļa. Brauc dienvidu virzienā. – Viņš norūpējies palūkojas uz mani.

Oho! Dažu sekunžu laikā Kristjens paguvis būt kaislīgs, rāms un trauksmes pilns. Es noglāstu viņa augšstilbu, laiski vilkdama pirkstus augšup pa džinsu iekšpusi, un ceru uzlabot viņa noskaņojumu. Kristjens ar vienu roku atlaiž stūri un aptur manu plaukstu.

– Nē, – viņš nosaka. – Esam jau gandrīz klāt. Tu droši vien nevēlies, lai iekļūstam negadījumā triju kvartālu attālumā no mājām. – Viņš paceļ manu plaukstu pie lūpām un noskūpsta rādītājpirkstu, tādējādi mīkstinādams atraidījumu. Savaldīgs, rāms, valdonīgs… Mans Kristjens. Un viņam pirmo reizi pēdējā laikā izdevies likt man justies kā nerātnam bērnam. Es atrauju roku un brīdi sēžu klusēdama.

– Sieviete?

– Tā izskatās. – Kristjens nopūšas, iebrauc Eskalas pazemes stāvvietā un ievada piekļuves kodu drošības panelī. Vārti atveras, un viņš prasmīgi novieto mašīnu tai atvēlētajā nodalījumā.

– Man patīk šī mašīna, – es nomurminu.

– Man arī. Un man patika tas, kā to vadīji… un nesadragāji.

– Drīksti man tādu uzdāvināt dzimšanas dienā. – Es pavīpsnāju.

Kristjens izbrīnīts paver muti un vēro, kā es izkāpju no mašīnas.

– Baltu, protams, – es piebilstu, plati smaidīdama.

Arī viņa lūpās atplaukst smaids. – Anastasija Greja, tu vienmēr mani pārsteidz.

Es aizveru durvis un apeju mašīnai apkārt, gaidīdama Kristjenu. Viņš graciozi izkāpj, pievērsis man savu īpašo skatienu… to, kas uzrunā kaut ko dziļi slēptu manī. Es šo skatienu lieliski pazīstu. Nostājies man pretī, viņš pieliecas un nočukst: – Tev patīk mašīna. Man patīk mašīna. Esmu tevi izdrāzis tajā… varbūt tagad vajadzētu pamēģināt uz tās.

Man aizraujas elpa… un stāvvietā iebrauc elegants BMW sudraba krāsā. Kristjens satraukts uz to palūkojas, bet jau nākamajā mirklī viņa skatienā uzplaiksnī aizkaitinājums, un viņš viltīgi uzsmaida man.

– Izskatās, ka neesam vieni. Iesim! – Viņš satver manu roku un dodas uz lifta pusi. Kamēr gaidām, mums blakus nostājas BMW vadītājs. Viņš ir jauns un ģērbies vienkārši; garie, tumšie mati ir sakārtoti pakāpeniskā griezumā. Puisis izskatās pēc kāda plašsaziņas līdzekļa darbinieka.

– Labdien! – viņš sasveicinās, mums sirsnīgi uzsmaidīdams.

Kristjens apliek roku man apkārt un pieklājīgi pamāj.

– Es nupat ievācos. Sešpadsmitajā dzīvoklī.

– Sveiki! – Es atbildu uz viņa smaidu. Puisim ir patīkamas, brūnas acis.

Lifta durvis atveras, un mēs visi ieejam iekšā. Kristjens bezkaislīgi uzlūko mani.

– Jūs esat Kristjens Grejs, – jauneklis ierunājas.

Kristjens saspringts pasmaida.

– Mans vārds ir Noa Logans. – Kaimiņš pastiepj roku, un Kristjens to negribīgi paspiež. – Kurš stāvs? – Noa jautā.

– Man jāievada kods.

– Ak tā!

– Augšējais dzīvoklis.

– Saprotu. – Noa plati smaida. – Protams. – Viņš nospiež astotā stāva pogu, un durvis aizveras. – Jūs droši vien esat Greja kundze?

– Jā. – Es pieklājīgi pasmaidu, un mēs sarokojamies. Noa nedaudz piesarkst un skatās uz mani mazliet ilgāk, nekā vajadzētu. Arī es pietvīkstu, un Kristjena apskāviens kļūst ciešāks.

– Kad jūs pārvācāties uz šejieni? – es jautāju. – Iepriekšējā nedēļas nogalē. Māja ir lieliska.

Iestājas neveikls klusums, pirms lifts apstājas Noa stāvā. – Bija patīkami ar jums abiem iepazīties, – viņš atvieglots nosaka un iziet ārā. Durvis viņam aiz muguras klusi aizveras. Kristjens ievada nepieciešamo kodu, un lifts atkal ceļas augšup.

– Jauks puisis, – es nomurminu. – Vēl nekad neesmu sastapusi kādu no kaimiņiem.

Kristjens sarauc pieri. – Man tas patīk.

– Tikai tāpēc, ka esi vientuļnieks. Man Noa šķita diezgan sirsnīgs.

– Vientuļnieks?

– Jā. Iestrēdzis savā ziloņkaula tornī, – es rāmi paskaidroju. Kristjens uzjautrināts savelk lūpas.

– Mūsu ziloņkaula tornī. Un tev, sieva, laikam uzradies jauns pielūdzējs.

Es paceļu skatienu pret griestiem. – Kristjen, tu laikam visus uzskati par pielūdzējiem.

– Vai tu nupat izbolīji acis?

Mana sirds iepukstas straujāk. – Protams, – es nočukstu, balsij nedaudz aizķeroties.

Kristjens piešķiebj galvu, acīm gailot, un viņa sejā vienlaikus jaušas augstprātība un uzjautrinājums. – Kā man uz to atbildēt?

– Vēlams, vardarbīgi.

Viņš samirkšķina acis, mēģinādams slēpt pārsteigumu. – Vardarbīgi?

– Jā, lūdzu.

– Tu gribi vēl?

Es lēni paloku galvu. Lifta durvis atveras, un mēs esam mājās.

– Cik vardarbīgi? – Kristjens klusi jautā, acīm satumstot.

Es tikai lūkojos uz viņu un neatbildu. Viņš uz mirkli piever acis, satver mani aiz rokas un ievelk priekšnamā.

Kad ieskrienam dzīvoklī, tur jau stāv Sojers, gaidpilni uzlūkodams mūs.

– Sojer, es pieņemšu ziņojumu pēc stundas, – Kristjens nosaka.

– Labi, kungs. – Sojers pagriežas un ieiet Teilora kabinetā.

Mums ir stunda laika!

Kristjens pievērš skatienu man. – Tātad vardarbīgi?

Es pamāju.

– Tev paveicies, sieva. Šodien esmu gatavs izpildīt tavus lūgumus.