Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 9

– Vai tev jau ir kaut kas padomā? – Kristjens klusi jautā, cieši vērodams mani. Es paraustu plecus, piepeši satraukta un aizelsusies. Nezinu, kas vainojams – pakaļdzīšanās, adrenalīns, sliktais noskaņojums, kas mani bija pārņēmis iepriekš… Es nesaprotu iemeslu, tomēr vēlos šo piedzīvojumu. Ļoti vēlos. Kristjena sejā pavīd mulsums. – Pikantas spēles? – viņš jautā, un viņa balss līdzinās glāstam.

Es pamāju, juzdama, ka vaigos iekvēlojas sārtums. Kāpēc manī modies kauns? Mēs abi kopā esam bieži ļāvušies erotiskām nodarbēm. Viņš galu galā ir mans vīrs! Vai es kaunos tāpēc, ka to vēlos un baidos atzīties? Zemapziņa mani pārmetoši uzlūko. Nedomā tik daudz!

– Carte blanche? – Kristjens čukst un vēro mani, it kā mēģinādams nolasīt domas.

Interesanti, kas ietilpst šajā carte blanche? – Jā, – es satraukta nomurminu, nokļuvusi tvīksmīga nemiera varā. Viņa lūpās nesteidzīgi atplaukst seksīgs smaids.

– Nāc līdzi, – viņš mani aicina, paraudams uz kāpņu pusi. Viņa nodomi ir nepārprotami. Rotaļu istaba!

Kāpņu augšgalā viņš atlaiž manu roku un atslēdz rotaļu istabas durvis. Pie atslēgas pielikts piekariņš ar uzrakstu “JĀ”, ko es viņam nesen uzdāvināju.

– Lūdzu, sieva, – viņš nosaka un plaši atver durvis.

Rotaļu istabā valda tīkami pazīstams aromāts – āda, koks un tīrīšanas līdzeklis. Es nosarkstu, jo apzinos, ka Džonsas kundze mūsu medusmēneša laikā bijusi šeit un visu spodrinājusi. Kad ienākam, Kristjens ieslēdz nespodro, liego gaismu, kas apspīd tumši sarkanās sienas. Es vēroju savu vīru, piesātinātas un kvēlas kaisles pārņemta. Ko viņš tagad darīs? Viņš aizslēdz durvis un pagriežas, domīgi vēro mani un pēc brīža uzjautrināts pašūpo galvu.

– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš piesardzīgi jautā.

– Tevi, – es izdvešu.

Kristjens pavīpsnā. – Mani tu jau esi dabūjusi. Tajā brīdī, kad iekriti manā kabinetā.

– Nu, tad pārsteidz mani, Grej.

Viņš savelk lūpas smaidā, kas vēstī par apslāpētu jautrību un daudzsološu miesaskāri. – Kā vēlies, sieva. – Viņš sakrusto rokas virs krūtīm un pieliek pirkstu pie mutes, mani vērodams. – Sāksim ar to, ka atbrīvosim tevi no visām drēbēm. – Paspēris soli uz priekšu, viņš satver manas īsās audekla jaciņas apakšmalu, paver to un nogrūž man pār pleciem. Jaka nokrīt uz grīdas, un Kristjens satver manu melno blūzi.

– Pacel rokas.

Es paklausu, un viņš mani izģērbj. Pieliecies tuvāk, viņš maigi noskūpsta mani uz lūpām, un viņa acīs mirdz valdzinošs iekāres un mīlestības apvienojums. Blūze nokļūst uz grīdas blakus jakai.

– Ņem, – es nočukstu, nemierīgi uzlūkodama savu vīru, un sniedzu viņam matu gumiju, ko biju aplikusi ap plaukstas locītavu. Kristjens sastingst un nedaudz iepleš acis, bet viņa sejas izteiksme neko nepauž. Pēc brīža viņš pieņem gumiju.

– Pagriezies, – viņš pavēl.

Es atvieglota pasmaidu un nekavējoties paklausu. Izskatās, ka šo nelielo problēmu esam atrisinājuši. Kristjens saņem manus matus kopā, ātri tos sapin un nostiprina ar gumiju. Viņš parauj bizi, un es atliecu galvu.

– Prātīga doma, sieva, – viņš iečukst man ausī un viegli iekožas ļipiņā. – Pagriezies un novelc svārkus. Ļauj, lai tie nokrīt uz grīdas. – Viņš atkāpjas, un es pagriežos pret viņu. Lūkodamās Kristjenam acīs, es atpogāju svārkus un pavelku lejup rāvējslēdzēju. Kuplie svārki noslīd lejup un izplājas man pie kājām.

– Izkāp ārā, – Kristjens nosaka. Es speru soli viņam tuvāk, un viņš, veikli nometies uz ceļiem, satver manas labās kājas potīti. Kamēr viņš prasmīgi atsprādzē sandales, es ar vienu roku atbalstos pret sienu zem tapām, uz kurām reiz bija pakarinātas pātagas, stibas un lāpstiņas. Palikusi tikai pletne un jātnieka pātaga. Es ziņkāri nopētu abus priekšmetus. Vai viņš izmantos šos?

Kristjens apsēžas uz papēžiem, mani vērodams; viņš man noāvis kurpes, un tagad man mugurā ir tikai mežģīņu krūšturis un biksītes. – Uz tevi ir patīkami skatīties, sieva. – Viņš spēji izslejas, satver mani ap gurniem un pievelk sev klāt, ieslēpdams degunu man starp kājām. – Tu smaržo pēc sevis, manis un seksa, – viņš nosaka, strauji ievilkdams elpu. – Reibinoši. – Viņš noskūpsta mani caur plāno audumu, un es notrīsu, viņa vārdu aizkustināta. Šķiet, ka it viss manī izkūst. Kristjens ir sasodīti… nerātns. Paņēmis manas drēbes un sandales, viņš veikli pieceļas kājās, kustēdamies ar sportista cienīgu grāciju.

– Nostājies pie galda, – viņš rāmi nosaka, pamādams tā virzienā, un pagriezies pieiet pie noslēpumainās lādes. Aši paraudzījies uz mani, viņš pavīpsnā. – Skaties uz sienu, – Kristjens pavēl. – Tādējādi tu nezināsi, kas man padomā. Mans pienākums ir izpatikt, sieva, un tu gribēji pārsteigumu.

Es novēršos, bet uzmanīgi klausos; mana dzirde piepeši kļuvusi ārkārtīgi smalka. Kristjenam padodas modināt manī cerību, uzkurināt iekāri… likt man gaidīt. Es dzirdu, kā viņš noliek manas kurpes un laikam arī drēbes uz lādes; pēc tam viņa kurpes noklaudz, nomestas uz grīdas viena pēc otras. Hmm… man patīk baskājains Kristjens. Pēc mirkļa es dzirdu, kā viņš atrauj atvilktni.

Rotaļlietas! Mmm, kā man patīk šī neziņa! Atvilktne tiek aizvērta, un es elpoju straujāk. Kā gan šī necilā skaņa spēj pārvērst mani par drebošu nervu čupiņu? Neko nesaprotu. Atskaņotājs klusi iešņācas, un es nojaušu, ka gaidāms muzikāls pavadījums. Ieskanas sērīgas, pieklusinātas klavieru skaņas. Es nepazīstu šo melodiju. Drīz klavierēm piebalso elektriskā ģitāra. Kas tas ir? Vīrieša balss runā par nebaidīšanos no nāves, es tik tikko spēju izšķirt vārdus.

Kristjens nesteigdamies tuvojas man, basajām pēdām plīkšķot pret koka grīdu. Es sajūtu viņu sev aiz muguras, un atskan žēlabaina sievietes balss.

– Tātad tu vēlies vardarbību, sieva? – Kristjens klusi vaicā man pie kreisās auss.

– Hmm.

– Tev man jāpavēl rimties, ja vairs nespēsi izturēt. Tiklīdz dzirdēšu pavēli, es visu pārtraukšu. Vai saproti?

– Jā.

– Tev jāapsola.

Es spēji ievelku elpu. Kas viņam, nolāpīts, ir padomā? – Apsolu, – es satraukta nomurminu, atcerējusies Kristjena vārdus: Negribu tev nodarīt sāpes, bet ļoti labprāt parotaļātos.

– Malacis. – Viņš pieliecas, noskūpsta manu kailo plecu, aizāķē pirkstu aiz krūštura lencītes un novelk zem tās līniju pār manu ādu. Es tik tikko apslāpēju vaidu. Kā viņam izdodas pat nieka pieskārienu padarīt tik erotisku?

– Velc nost, – Kristjens iečukst man ausī. Es steigšus paklausu, un krūšturis nokrīt uz grīdas.

Viņš laiž plaukstas man pār muguru, iebīda abus īkšķus aiz biksīšu malas un noslidina tās lejup.

– Izkāp, – viņš pavēl. Arī šoreiz es paklausu un izkāpju no biksītēm. Viņš noskūpsta mani uz dibena un pieceļas.

– Es tev aizsegšu acis, lai visas izjūtas būtu spēcīgākas. – Viņš uzliek man uz acīm masku, un pasaule iegrimst tumsā. Dziedātāja nesakarīgi vaid, papildinādama sērīgo, izjusto melodiju.

– Pieliecies un apgulies uz galda, – Kristjens klusi nosaka. – Nekavējies.

Es nevilcinādamās pārliecos pār galda malu un ar visu ķermeņa augšdaļu atbalstos pret gludi nopulēto koku, piespiezdama seju pie cietās virsmas. Tā ir vēsa un nedaudz smaržo pēc bišu vaska ar citrona aromātu.

– Izstiep rokas un pieķeries pie tālākās malas.

Mmm… Es ar abām plaukstām satveru galdu. Tas ir plats, tāpēc manas rokas ir plati ieplestas.

– Ja palaidīsi galdu vaļā, es tevi nopēršu. Vai saprati?

– Jā.

– Vai tu vēlies, lai es tevi noperu, Anastasija?

Visi mani muskuļi, kas atrodas zem jostasvietas, saldkaisli saspringst. Es apjaušu, ka to vēlos jau kopš pusdienām, kad Kristjens man piedraudēja, un ne pakaļdzīšanās, ne mīlēšanās pēc tam nav spējusi apmierināt manas alkas.

– Jā, – es aizsmakusi nočukstu.

– Kāpēc?

Vai tiešām nepieciešams kāds iemesls? Es paraustu plecus.

– Runā, – viņš aicina.

– Mmm…

Un piepeši viņš man spēcīgi uzsit pa dibenu.

– Au! – es iesaucos.

– Klusē.

Kristjens maigi paberzē vietu, pa kuru nupat iesita. Noliecies man pāri tā, ka gurni iespiežas man pēcpusē, viņš uzspiež skūpstu starp lāpstiņām un laiž lūpas pār manu muguru. Viņš ir novilcis kreklu, tāpēc krūšu matiņi kutina manu ādu, bet piebriedušais loceklis, raupjā džinsa auduma slēpts, tiecas man pretī.

– Paver kājas, – Kristjens pavēl.

Es ieplešu kājas.

– Platāk.

Es iestenējusies paklausu.

– Laba meitene, – Kristjens nosaka. Viņš ar pirkstu velk līniju lejup pār manu muguru un dibena vaigiem, pieskardamies ānusam, kas instinktīvi saraujas.

– Šeit mēs nedaudz izklaidēsimies, – viņš nočukst.

Oho!

Pirksts turpina ceļu pār starpeni un nesteidzīgi ieslīd manī.

– Tu jau esi mitra, Anastasija. Vai tās ir atskaņas no mūsu iepriekšējā piedzīvojuma? Vai arī kaut kas pavisam jauns?

Es ievaidos, un viņš brīdi virza pirkstu iekšā un ārā, sagādādams izjūtas, kas liek man tiekties pretī viņa plaukstai.

– Mmm, Ana, man šķiet, ka atbilde ir – abējādi. Man šķiet, ka tev patīk būt šeit, šādā pozā. Kad tu piederi man.

Jā… ak Dievs, jā. Viņš atrauj roku un vēlreiz spēcīgi uzšauj man pa dibenu.

– Runā, – viņš aizsmacis mani mudina.

– Jā, jā, – es elsoju.

Kristjens atkal man iesit, un es iekliedzos, pirms viņš ieslidina manī divus pirkstus un nekavējoties tos izvelk. Izmantodams manas maksts mitrumu kā lubrikantu, viņš ieberzē to apkārt ānusam.

– Ko tu darīsi? – es aizelsusies jautāju. Vai viņš… vai viņš iekļūs tur?

– Ne to, kas tev padomā, – Kristjens mani mierina. – Es jau teicu, Ana, ka mēs virzīsimies soli pa solim. – Es dzirdu, kā no tūbiņas tiek izspiests šķidrums, un viņa pirksti atkal masē mani tur, uzklājot lubrikantu. Bailes cīnās ar sajūsmu, ko rada nezināmais, un es notrīsu. Viņš man atkal iesit, šoreiz zemāk, trāpīdams pa kājstarpi. Es ievaidos. Ir tik… labi!

– Nekusties, – Kristjens brīdina, – Un nepalaid vaļā galdu.

– Aha.

– Šis ir lubrikants. – Viņš uzziež to vēl nedaudz. Es cenšos nekustēties, bet sirds strauji, nevienmērīgi pukst, un mani caurstrāvo vienlaikus iekāre un bailes.

– Ana, es jau sen vēlos mesties šajā piedzīvojumā kopā ar tevi.

Es iestenos un jūtu kaut ko vēsu un metālisku pieskaramies manam mugurkaulam.

– Esmu tev sagatavojis nelielu dāvanu, – Kristjens nočukst.

Manu gara acu priekšā parādās aina no reizes, kad viņš man izrādīja savu kolekciju. Nevar būt! Anālais aizbāznis.

Kristjens novelk ar to līniju starp maniem dibena vaigiem.

Mmm…

– Es to ļoti lēni ievirzīšu tevī iekšā.

Saldkaislu gaidu un izbīļa pārņemta, spēji ievelku elpu.

– Vai sāpēs?

– Nē, meitenīt. Tas nav liels. Kad rotaļlieta būs tevī, es tevi spēcīgi izdrāzīšu.

Man tik tikko izdodas nesabrukt. Kristjens noliecas pār mani un atkal noskūpsta starp lāpstiņām.

– Vai esi gatava? – viņš čukst.

Gatava? Vai esmu gatava kaut kam tādam?

– Jā, – es klusi nomurminu, jūtot, ka mute izkaltusi. Kristjens atkal ar pirkstu velk līniju pār manu dibenu un starpeni, pirms ieslidina pirkstu manī. Izrādās, tas ir īkšķis. Viņš ar plaukstu aptver manu kājstarpi un saudzīgi noglāsta klitoru. Es ievaidos, baudīdama sajūtas. Nepārtraucis šīs burvīgās kustības, Kristjens uzmanīgi un lēni iebīda auksto aizbāzni manī.

– Au! – es skaļi ievaidos, šīs svešādās sajūtas iztrūcināta, un muskuļi iebilst pret šādu ielaušanos. Kristjens apļo īkšķi manī un iegrūž rotaļlietu vēl dziļāk; tā virzās pavisam brīvi, un es nezinu, kas vainojams – varbūt esmu pārāk uzbudināta, varbūt viņš novērsis manu uzmanību ar saviem prasmīgajiem pirkstiem, – bet mans augums to pieņem.

Priekšmets ir smags… un nepierasts… tur!

– Jā, meitenīt.

Un es sajūtu… tur, kur man pieskaras viņa īkšķis… un aizbāznis spiež uz… o, jā… Viņš nesteidzīgi pagriež rotaļlietu, un no manas mutes izlaužas stiepts vaids.

– Kristjen, – es nomurminu, pārvērzdama viņa vārdu par nesakarīgu mantru, un pamazām pielāgojos jaunajām sajūtām.

– Laba meitene, – viņš nosaka un laiž brīvo plaukstu lejup man pār sāniem līdz gurnam. Viņš nesteidzīgi izvelk īkšķi, un es dzirdu pazīstamo skaņu, kad tiek atvilkts rāvējslēdzējs. Satvēris mani aiz abiem gurniem, viņš pierauj mani sev tuvāk, un es ieplešu kājas vēl platāk. Viņa pēdas skar manējās. – Nelaid vaļā galdu, Ana, – viņš brīdina.

– Jā, – es izdvešu.

– Tātad vardarbīgi? Saki man, ja kļūst pārāk grūti. Vai saprati?

– Jā, – es čukstu, un viņš ietriecas manī, vienlaikus vilkdams mani sev tuvāk. Aizbāznis ieslīd dziļāk…

– Au! – es iesaucos.

Kristjens sastingst, elpodams straujāk, un es velku gaisu plaušās tikpat steidzīgi kā viņš, pūlēdamās apjaust visu notiekošo: kairo piepildījuma sajūtu, vilinošo apziņu, ka daru kaut ko aizliegtu, erotisko baudu, kas izplūst uz āru no manām dzīlēm. Viņš saudzīgi pavelk aizbāzni.

O, jā… Es ievaidos un dzirdu, kā Kristjens strauji ievelk elpu; skaņā jaušama tīra, nepārprotama bauda, un tā uzkarsē manas asinis. Vai es jebkad esmu jutusies tik neķītra, tik…?

– Vēlreiz? – viņš čukst.

– Jā.

– Necelies no galda, – viņš pavēl, nedaudz atraujas un atkal ietriecas manī.

Jā… tieši šo es gribēju. – Jā, – es stenu.

Kristjens kāpina tempu, elpodams skaļāk, un kustas arvien dedzīgāk.

– Ana, – viņš izdveš un satver aizbāzni, nesteidzīgi to pavilkdams ārā un iebīdīdams iekšā. Sajūta ir neaprakstāma, un man šķiet, ka es tūlīt zaudēšu samaņu uz galda. Viņš ne reizi nesajauc ritmu, iegūdams mani vēl un vēl, kustēdamies manī strauji un spēcīgi, līdz es jūtu muskuļus saspringstam.

– Velns! – es ievaidos, gatavodamās ļauties orgasmam.

– Jā, meitenīt, – Kristjens sten.

– Lūdzu! – es iesaucos un pat nezinu, ko vēlos – lai viņš rimstas, lai nekad nerimstas, lai vēlreiz pavelk aizbāzni. Mana miesa saspringst arvien vairāk, aptverot gan Kristjena locekli, gan rotaļlietu.

– Tieši tā, – viņš izdveš un spēcīgi uzsit man pa dibenu, un es beidzu – vēl un vēl, es krītu un virpuļoju, itin viss manī pulsē, un Kristjens saudzīgi izvelk aizbāzni.

– Jā! – es iekliedzos, un Kristjens, satvēris manus gurnus, skaļi sasniedz savu kulmināciju, neļaujot man pakustēties.

Sieviete vēl joprojām dzied. Kristjens šajā istabā vienmēr uzliek mūziku atkārtošanas režīmā. Dīvaini. Esmu ieritinājusies sava vīra skavās viņam uz ceļgaliem, mūsu kājas savijušās kopā, bet mana galva balstās uz viņa krūtīm. Mēs guļam uz rotaļu istabas grīdas pie galda.

– Laipni lūdzu atpakaļ pasaulē, – Kristjens nosaka un noņem man masku. Es samirkšķinu acis, pielāgodamās blāvajai gaismai. Satvēris mani aiz zoda, Kristjens maigi noskūpsta mani uz lūpām, satraukti lūkodamies man acīs. Es paceļu roku un noglāstu viņa vaigu, un viņš pasmaida.

– Vai es izpildīju uzdevumu? – viņš uzjautrināts painteresējas.

Es saraucu pieri. – Uzdevumu?

– Tu gribēji kaut ko vardarbīgu, – viņš saudzīgi atgādina.

Es pasmaidu, gluži vienkārši nespēdama savaldīties. – Jā. Tev viss lieliski izdevās…

Kristjens sarauc uzacis un atbild uz manu smaidu. – Ļoti priecājos, to dzirdot. Šobrīd tu izskaties lieliski izdrāzta un ļoti skaista. – Viņš ar garajiem pirkstiem noglāsta manu vaigu.

– Tā arī jūtos, – es apmierināta nomurrāju.

Kristjens pieliecas un maigi noskūpsta mani; viņa lūpas ir patīkamas, siltas un padevīgas. – Tu nekad man nesagādā vilšanos. – Viņš atraujas un vēro mani. – Kā tu jūties? – Viņa balsī ieskanas rūpes.

– Labi, – es nomurminu, koši pietvīkdama. – Lieliski izdrāzta. – Es kautri pasmaidu.

– Sieva, tev ir šausmīgi nerātna mēle. – Kristjens tēlo, ka ir apvainojies, bet es saklausu viņa balsī uzjautrinājumu.

– Tāpēc, ka esmu precēta ar šausmīgi nerātnu puisi, Grej.

Viņa seja atplaukst burvīgi muļķīgā smaidā, un es nespēju uz to neatbildēt. – Man prieks, ka tu ar viņu apprecējies, – Kristjens nosaka. Satvēris manu bizi, viņš paceļ to pie lūpām un bijīgi noskūpsta, acīm mīlestībā starojot. Kā gan iespējams pretoties šādam vīrietim?

Es pasniedzos pēc viņa kreisās plaukstas un uzspiežu skūpstu uz laulību gredzena – vienkāršas platīna stīpiņas, kādu nēsāju arī es. – Mans, – es nočukstu.

– Tavs, – Kristjens piekrīt. Viņš apvij roku man apkārt un iegremdē degunu manos matos. – Vai vēlies, lai sagatavoju tev vannu?

– Hmm. Tikai tad, ja man pievienosies.

– Labi, – viņš nosaka. Nolicis mani stāvus uz grīdas, viņš pieceļas arī pats. Viņam kājās vēl joprojām ir džinsi.

– Vai tu uzvilksi savus… hmm… otrus džinsus?

Kristjens samulsis rauc pieri. – Kādus otrus?

– Tos, ko mēdzi nēsāt šeit.

– Tos džinsus? – Viņš apjucis samirkšķina acis.

– Tu tajos izskaties ļoti iekārojams.

– Vai tiešām?

– Jā. Sasodīti iekārojams.

Viņš kautri pasmaida. – Tevis dēļ, sieva, varbūt tos arī uzvilkšu. – Viņš pieliecies noskūpsta mani un paķer no galda nelielo bļodu, kurā ielikts aizbāznis, lubrikanta tūbiņa, acu maska un manas biksītes.

– Kurš tīra rotaļlietas? – es jautāju, kopā ar Kristjenu pieiedama pie lādes.

Viņš izbrīnīts uzlūko mani, it kā nesaprastu jautājumu. – Es. Un Džonsas kundze.

– Kā, lūdzu?

Viņš pamāj, izskatīdamies vienlaikus uzjautrināts un nokaunējies, pirms izslēdz mūziku. – Nu… hmm…

– Iepriekš to darīja tavas Pakļautās? – es pabeidzu teikumu viņa vietā, un viņš atvainodamies parausta plecus.

– Ņem. – Kristjens pasniedz man savu kreklu, un es to uzvelku, ievīstīdamās audumā. Tas vēl glabā viņa smaržu, un visas bažas par aizbāžņa mazgāšanu pagaist. Viņš atstāj mantas uz lādes un, satvēris manu roku, atslēdz rotaļu istabas durvis. Mēs nokāpjam lejā, un es padevīgi sekoju savam vīram.

Nemiers, nelāgais noskaņojums, satraukuma trīsas, bailes un adrenalīna uzplūdi pakaļdzīšanās laikā – tas viss ir nozudis. Es esmu pilnīgi rāma, piesātinājusies un mierīga. Kad ieejam vannasistabā, es skaļi nožāvājos un izstaipos, beidzot pilnīgi apmierināta ar sevi.

– Kas noticis? – Kristjens jautā, pagriezdams krānu.

Es papurinu galvu.

– Runā, – viņš klusi lūdz un ielej ūdenī eļļu ar jasmīnu aromātu. Istabu piepilda patīkama, jutekliska smarža.

Es piesarkstu. – Man tikai ir labāk.

Kristjens pasmaida. – Tevi šodien bija pārņēmis savāds noskaņojums, sieva. – Viņš pieceļas un ievelk mani apskāvienā. – Es zinu, ka tu raizējies par nesenajiem notikumiem. Man ļoti žēl, ka esi tajos iesaistīta. Nezinu, kas vainojams; varbūt kāds bijušais darbinieks vai sāncensis pūlas atriebties. Ja manis dēļ ar tevi notiktu kaut kas slikts… – Viņa balss izdziest līdz sāpju pilnam čukstam. Es apviju rokas viņam apkārt.

– Ja nu kaut kas notiktu ar tevi, Kristjen? – es beidzot paužu savas bailes vārdos.

Viņš lūkojas uz mani. – Mēs visu noskaidrosim. Labi, velc kreklu nost un kāp vannā.

– Vai tev nav jārunā ar Sojeru?

– Sojers pagaidīs. – Kristjens sakniebj lūpas, un mani pārņem žēlums pret miesassargu. Kā viņam izdevies saniknot manu vīru?

Kristjens palīdz man atbrīvoties no krekla un sarauc pieri, ieraudzījis manas krūtis. Uz tām vēl ir gandrīz pagaisušie zilumi no mīlas kodumiem, ko viņš man sagādāja medusmēneša laikā, bet es nolemju šoreiz viņu par tiem neķircināt.

– Interesanti, vai Raiens panāca dodžu?

– Mēs to noskaidrosim pēc vannas. Kāp iekšā. – Viņš sniedz man roku. Es nostājos karstajā, smaržīgajā ūdenī un piesardzīgi apsēžos.

– Au! – Dibens nedaudz smeldz, un karstais ūdens liek man sarauties.

– Mierīgi, Ana, – Kristjens mani brīdina, bet jau nākamajā mirklī nepatīkamās sajūtas pagaist.

Viņš izģērbjas un iekāpj man aiz muguras, pievilkdams mani sev pie krūtīm. Es iekārtojos viņam starp kājām, un mēs apmierināti, laiski guļam karstajā ūdenī. Es zīmēju līnijas viņam uz kājām, un viņš saudzīgi burza manu bizi.

– Mums jāpārrunā jaunās mājas celtniecības plāni. Vēlāk šajā vakarā, labi?

– Protams. – Tā sieviete atgriezīsies. Mana zemapziņa atrauj skatienu no Dikensa kopoto rakstu trešā sējuma un sarauc pieri. Es viņai piekrītu. No manām lūpām izlaužas nopūta. Diemžēl Džias Mateo veidotais projekts ir brīnišķīgs.

– Man jāsagatavojas darbam, – es nočukstu.

Kristjens sastingst. – Tu zini, ka tev nav jāatgriežas darbā, – viņš nomurmina.

Tikai ne to! – Kristjen, mēs par to jau runājām. Lūdzu, nesāc šo strīdu atkal.

Viņš parauj manu bizi tā, ka es atliecu galvu. – Tas bija tikai atgādinājums. – Viņš maigi noskūpsta mani uz lūpām.

Uzvilkusi sporta bikses un jaku, es dodos paņemt drēbes no rotaļu istabas. Kad šķērsoju priekšnamu, es dzirdu kabinetā Kristjena pacelto balsi un sastingstu.

– Kur tu, pie velna, biji?

Izklausās, ka viņš kliedz uz Sojeru. Es saraujos un metos uz rotaļu istabu augšstāvā. Man tiešām negribas klausīties, kā viņš rāj nabaga apsargu, jo es vēl joprojām baidos no Kristjena, kad viņš auro. Nabaga Sojers! Man vismaz ir iespēja atbildot kliegt Kristjenam pretī.

Paķērusi savas drēbes un Kristjena kurpes, es pamanu porcelāna trauku uz lādes; tajā vēl joprojām rēgojas aizbāznis. Laikam vajadzētu to notīrīt. Es pievienoju rotaļlietu pārējām mantām un atgriežos lejā, nervozi pametot skatienu uz kabineta pusi, bet tur valda klusums. Paldies Dievam!

Rītvakar atgriezīsies Teilors, un viņa klātbūtnē Kristjens parasti ir mierīgāks. Šodien un rīt Teilors pavada laiku pie savas meitas. Es izklaidīgi prātoju, vai man reiz būs izdevība ar meiteni iepazīties.

No saimniecības telpas iznāk Džonsas kundze. Mēs viena otru iztrūcinām.

– Greja kundze! Nemaz jūs neredzēju.

Ak tad nu esmu Greja kundze! – Sveicināta, Džonsas kundze.

– Laipni lūdzu mājās. Un apsveicu! – Viņa smaida.

– Lūdzu, sauciet mani par Anu.

– Es nejustos ērti, tā rīkojoties, Greja kundze.

Kāpēc visam jāmainās tikai tāpēc, ka man pirkstā ir gredzens?

– Vai vēlaties pārskatīt šīs nedēļas ēdienkarti? – Džonsas kundze painteresējas, gaidpilni uzlūkodama mani.

Kādu ēdienkarti?

– Mmm… – Jāatzīst, ka nekad nebiju gatavojusies uzklausīt šādu jautājumu.

Viņa pasmaida. – Kad sāku strādāt pie Greja kunga, mēs katru svētdienas vakaru apspriedām nākamajai nedēļai paredzēto ēdienkarti, un es pierakstīju visus produktus, kas viņam būtu nepieciešami.

– Saprotu.

– Vai man izmazgāt šīs drēbes? – viņa jautā un izstiepj roku, grasīdamās tās paņemt.

– Mmm… nē. Vispār man tās vēl vajadzīgas. – Un tās slēpj trauku ar rotaļlietu! Es pietvīkstu koši sarkana. Pat nesaprotu, kāpēc vēl spēju ielūkoties Džonsas kundzei acīs. Viņa zina, ar ko mēs nodarbojamies, jo uzkopj rotaļu istabu. Ir ļoti dīvaini apjaust, ka nekas no manis darītā nepaliek noslēpumā.

– Protams, Greja kundze. Kad būsiet gatava, es labprāt ar jums visu apspriestu.

– Pateicos.

Sojers nobālis iznāk no Kristjena kabineta, mūs pārtraukdams, un steidzīgi šķērso lielo istabu. Viņš aprauti pamāj, neskatīdamies mums acīs, un paslēpjas Teilora kabinetā. Es priecājos par viņa parādīšanos, jo nevēlos šobrīd runāt ar Džonsas kundzi par seksa rīkiem vai ēdienkartēm. Aši uzsmaidījusi viņai, es aizbēgu uz guļamistabu. Vai man jebkad izdosies pierast pie tā, ka manā rīcībā ir kalpotāji? Es papurinu galvu. Varbūt kādreiz…

Es nometu Kristjena kurpes zemē un savas drēbes atstāju uz gultas, bet trauku ar rotaļlietu aiznesu uz vannasistabu, aizdomīgi to nopētot. Aizbāznis izskatās nekaitīgs un pārsteidzoši tīrs. Es nevēlos kavēties pārdomās par to un steidzīgi nomazgāju priekšmetu ar ziepēm un ūdeni. Vai ar to pietiks? Jāpajautā seksa meistaram, vai nevajadzētu rotaļlietu sterilizēt. Es nodrebinos, par to prātodama.

Kristjens ir nodevis bibliotēku manā rīcībā, un es par to esmu sajūsmināta. Telpā novietots balts, glīts koka galds, pie kura varu strādāt. Es nolieku uz tā savu klēpjdatoru un pārlūkoju piezīmes par pieciem manuskriptiem, ko izlasīju medusmēneša gaitā.

Jā, man ir viss vajadzīgais. Es nedaudz baidos atgriezties darbā, tomēr nedrīkstu to pieminēt Kristjena klātbūtnē. Viņš izmantotu šādu izdevību un piespiestu mani aiziet no izdevniecības. Es atceros, ka Rouču gandrīz ķēra trieka, uzzinot par manu gaidāmo laulību un līgavaini. Neilgi pēc tam es saņēmu apstiprinājumu, ka redaktores vieta piešķirta man. Tagad es saprotu, ka iemesls bija manas kāzas ar priekšnieku. Doma nav patīkama. Es vairs neesmu redaktora vietas izpildītāja; es, Anastasija Stīla, esmu kļuvusi par pilntiesīgu redaktori.

Kristjens vēl nezina, ka es darbā nemainīšu uzvārdu; man trūkst drosmes viņam to pateikt. Manuprāt, iemesls ir pamatots. Man nedaudz jāattālinās no vīra, bet es zinu, ka viņš sāks strīdu, to uzzinājis. Varbūt vajadzētu ar viņu aprunāties jau šovakar.

Es atlaižos krēslā un ķeros pie pēdējā darba, kas man šodien paredzēts. Klēpjdatora pulkstenis rāda, ka ir jau septiņi. Kristjens vēl nav iznācis no sava kabineta, tātad man ir laiks. Izņēmusi atmiņas karti no jaunās fotokameras, es to pievienoju datoram un pārnesu fotogrāfijas uz to. Kamēr attēli tiek kopēti, es kavējos pārdomās par aizvadīto dienu. Vai Raiens atgriezies? Vai arī vēl brauc uz Portlendu? Vai viņš notvēris noslēpumaino sievieti? Vai Kristjens saņēmis kādu vēsti? Man nepieciešamas atbildes. Es zinu, ka Kristjens ir aizņemts, bet man tas nerūp, jo es vēlos saprast, kas notiek, un piepeši jūtos nedaudz aizvainota, jo Kristjens man neko nestāsta. Grasīdamās doties uz kabinetu un runāt ar viņu, es pieceļos, bet tajā pašā mirklī uz ekrāna parādās attēli no mūsu medusmēneša pēdējām dienām.

Žēlīgā debess!

Tajos visos esmu redzama es. Iemigusi, ļoti daudzos attēlos iemigusi, mani mati aizsedz seju vai izplūst pār spilvenu, lūpas ir pavērtas… Un vienā es pat sūkāju īkšķi! Neesmu to darījusi jau gadiem ilgi! Attēlu ir ļoti daudz. Man nebija ne jausmas, ka Kristjens mani fotografējis. Vairāki attēli uzņemti no tāluma; vienā no tiem esmu pārliekusies pār jahtas margām un domīgi veros tālumā. Kā es nepamanīju, ka Kristjens mani fotografē? Es pasmaidu, redzot attēlus, kuros esmu saritinājusies zem viņa un smejos, mani mati plīvo, un es cenšos atvairīt viņa pirkstus, kas mani kutinot spīdzina. Ir arī fotogrāfija, kur mēs abi esam lielās kajītes gultā un viņš turēja kameru izstieptā rokā. Es esmu iekārtojusies Kristjenam uz krūtīm, un viņš lūkojas uz kameru, acis iepletis, tik jauns… un iemīlējies. Ar otru plaukstu viņš aptvēris manu galvu, un es smaidu kā mīlas apmāta muļķe, bet nespēju novērst skatienu no Kristjena, sava skaistā vīrieša, kura mati pēc seksa ir sajaukti, pelēkās acis mirdz, lūpas pavērtas smaidā. Mans izskatīgais vīrs, kurš nespēj paciest kutināšanu, bet vēl nesen nevarēja pat izturēt pieskārienus, toties tagad tiem ļaujas. Vajadzēs viņam pajautāt, vai viņam mani glāsti patīk vai arī viņš tos piecieš, lai sagādātu prieku man.

Es saraucu pieri, lūkodamās uz Kristjena attēlu; piepeši esmu nokļuvusi savu pāri plūstošo jūtu varā. Pasaulē ir kāds, kurš vēl viņam ļaunu; vispirms tika sabojāts helikopters, pēc tam uzņēmuma ēkā notika ugunsgrēks, un šodien mēs bēgām no mašīnas. Es spēji ievelku elpu un ar plaukstu aizspiežu sev muti, mēģinādama apslāpēt šņukstu. Dators mani vairs neinteresē; es pielecu kājās, jau atmetusi savu iepriekšējo nodomu viņam kaut ko pārmest. Tagad es tikai vēlos pārliecināties, ka viņam nekas nekaiš.

Pat nepieklauvējusi, es iebrāžos kabinetā. Kristjens sēž pie galda un runā pa telefonu. Viņš pārsteigts un aizkaitināts paceļ skatienu, bet nepatika izgaist, tiklīdz viņš ierauga mani.

– Tātad uzlabot attēlu nav iespējams? – viņš saka, turpinādams sarunu, bet nenolaiž skatienu no manis. Es nevilcinādamās apeju galdam apkārt, un viņš izbrīnīts pagriežas krēslā, acīmredzami domādams: “Kas viņai vajadzīgs?” Kad ierāpjos Kristjenam uz ceļiem, viņš apjucis sarauc uzacis. Es apviju rokas viņam ap kaklu un pieglaužos tuvāk. Kristjens uzmanīgi apliek roku man apkārt.

– Mmm… jā, Bārnij. Pagaidi vienu mirkli. – Viņš piespiež telefonu pie pleca.

– Ana, kas noticis?

Es papurinu galvu. Kristjens satver mani aiz zoda un ielūkojas acīs. Es atbrīvoju galvu no viņa tvēriena, iekārtojos viņam zem zoda un saritinos vēl mazāka. Kristjens apmulsis apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz pakauša.

– Labi, Bārnij, atkārto, ko teici! – Viņš turpina sarunu, iespiedis telefonu starp ausi un plecu, un nospiež kādu taustiņu datorā. Uz ekrāna parādās graudains, melnbalts novērošanas kameras kadrs. Tajā redzams gaišā kombinezonā tērpies vīrietis ar tumšiem matiem. Kristjens nospiež citu taustiņu, un vīrietis iet kameras virzienā, pieliecis galvu. Kad viņš pietuvojies kamerai, Kristjens aptur kadru. Novērojamais stāv spoži baltā istabā, un viņam kreisajā pusē ir augstu, melnu skapju rinda. Tā droši vien ir kompānijas serveru telpa.

– Vēlreiz, Bārnij.

Ap kameras nofilmētā vīrieša galvu piepeši parādās rāmis, un attēls tiek palielināts. Es aizgrābta pieceļos sēdus.

– Vai to šobrīd veic Bārnijs? – es klusi painteresējos.

– Jā, – Kristjens apstiprina. – Vai vari padarīt attēlu kaut nedaudz skaidrāku? – viņš jautā Bārnijam.

Attēls brīdi ņirb, līdz kļūst asāks, pievēršoties vīrietim, kurš apzināti lūkojas uz grīdu un vairās no kameras. Es viņu vēroju un piepeši jūtu, kā pār muguru pārskrien šermuļi. Man šķiet, ka jau esmu redzējusi šo seju. Viņam ir īsi, nekārtīgi, melni mati, kas izskatās savādi un nekopti… un nupat fokusētajā attēlā es saskatu arī nelielo auskara riņķi.

Oho! Es zinu, kas viņš ir.

– Kristjen, – es nočukstu. – Tas ir Džeks Haids.