Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 5

Es piepeši esmu pavisam modra, un mans erotiskais sapnis jau ir aizmirsts.

– Vēl nupat es gulēju uz vēdera. Laikam miegā pagriezos, – es bikli čukstu, vārgi mēģinādama aizstāvēties.

Kristjena acīs blāzmo dusmas. Viņš pieliecas, paķer manu peldkostīma augšdaļu no sava krēsla un pasviež to man.

– Apģērbies! – viņš nošņāc.

– Kristjen, neviens taču neskatās.

– Un kā vēl skatās. Teilors un viņa apsargi noteikti priecājas par izrādi! – viņš atcērt.

Jēziņ! Kāpēc es visu laiku aizmirstu par apsargiem? Es pārbijusies ar plaukstām apklāju krūtis. Kopš ļaundara darbības rezultātā avarēja Kristjena helikopters, mums nemitīgi seko algoti cilvēki.

– Jā, – Kristjens sašutis apstiprina. – Un tevi varētu nofotografēt arī kāds glums, neģēlīgs paparaci. Vai gribi rēgoties uz Star žurnāla vāka? Šoreiz kaila?

Nolādēts! Paparaci! Velns un elle! Es steigšus uzrauju mugurā peldkostīma augšdaļu, neveikli sasiedama to. Esmu kļuvusi gluži bāla un nodrebinos. Prātā nelūgtas iezogas atmiņas par paparaci uzbrukumu pie Sietlas Neatkarīgās izdevniecības, kad tika izziņota mūsu saderināšanās. Tā galu galā ir daļa no dzīves kopā ar Kristjenu Greju.

– L’addition! – Kristjens skarbi uzsauc garām ejošajai viesmīlei. – Mēs dodamies prom, – viņš man paziņo.

– Tūlīt?

– Jā. Tūlīt.

Mjā, ar viņu nav vērts strīdēties.

Kristjens uzvelk šortus, kaut gan viņa peldbikses ir pavisam samirkušas, un uzrauj mugurā pelēku t–kreklu. Viesmīle jau pēc mirkļa atgriežas, nesdama viņa kredītkarti un rēķinu.

Es negribīgi iespīlējos savā tirkīzzilajā kleitā un apauju sandales. Kad viesmīle aizgājusi, Kristjens paķer grāmatu un telefonu un slēpj savu niknumu aiz lielām saulesbrillēm ar spoguļstikliem. No viņa plūst spriedzes un dusmu viļņi. Man sažņaudzas sirds. Katra otrā sieviete šajā pludmalē sauļojas ar kailām krūtīm, un tas nav nekāds noziegums. Mana peldkostīma augšdaļa uz šī fona izskatās savādi. Es klusībā nopūšos, ļaudamās nomāktībai. Man šķita, ka Kristjens saskatīs smieklīgo… varbūt… ja es būtu palikusi guļam uz vēdera. Tomēr viņa humora izjūta ir pagaisusi.

– Lūdzu, nedusmojies uz mani, – es nočukstu. Izņēmusi viņam no rokām grāmatu un telefonu, es ievietoju abus priekšmetus savā mugursomā.

– Ir jau par vēlu, – viņš klusi atbild. Pārāk klusi. – Iesim. – Viņš satver mani aiz rokas un pamāj Teiloram, kā arī abiem tā palīgiem, franču apsargiem Filipam un Gastonam. Abi ir dvīņi, vienādi kā divas ūdens lāses. Viņi pacietīgi vērojuši mūs un visus pārējos pludmalē, stāvēdami verandā. Kāpēc es vienmēr viņus aizmirstu? Kā tas iespējams? Teilors slēpjas aiz tumšām brillēm, un viņa seja ir kā akmenī tēsta. Velns, arī viņš uz mani dusmojas. Es neesmu radusi redzēt viņu ģērbušos tik vienkārši – šortos un melnā polo kreklā.

Kristjens izved mani caur viesnīcas vestibilu līdz ielai. Viņš turpina klusēt, gremdēdamies drūmās pārdomās, un pie visa vainīga esmu es. Teilors mums seko kopā ar saviem pavadoņiem.

– Uz kurieni mēs ejam? – es bikli ievaicājos, lūkodamās uz Kristjenu.

– Atpakaļ uz jahtu. – Viņš uz mani neskatās.

Man nav ne jausmas, cik ir pulkstenis; droši vien pieci vai seši vakarā. Kad sasniedzam piekrasti, Kristjens uzved mani uz piestātnes, kur šūpojas “Daiļās dāmas” motorlaiva un ūdensmotocikls. Viņš atraisa pēdējo, un es tikmēr pasniedzu Teiloram savu mugursomu. Skatiens, ko viņam veltu, ir nemiera pilns, bet Teilora sejas izteiksme ir tikpat neizdibināma kā Kristjenam. Es nosarkstu, atcerēdamās, ko viņš pludmalē redzējis.

– Lūdzu, Greja kundze. – Teilors iedod man glābšanas vesti no motorlaivas, un es to paklausīgi aplieku sev apkārt.

Kāpēc man vienīgajai nepieciešama veste? Kristjens un Teilors dīvaini saskatās. Sasodīts, vai viņš dusmojas arī uz Teiloru? Pēc tam Kristjens pārbauda manas vestes siksnas un savelk vidējo ciešāk.

– Derēs, – viņš saīdzis nomurmina, vēl joprojām uz mani neskatīdamies. Velns!

Kristjens graciozi uzkāpj uz ūdensmotocikla un, aicinādams mani pievienoties, pastiepj roku. Cieši to satvērusi, es pamanos pārmest kāju pār sēdekli aiz viņa tā, ka neiekrītu ūdenī, bet Teilors un dvīņi tikmēr iesēžas motorlaivā. Kristjens ar kāju atgrūžas no piestātnes, un motocikls līgani izpeld jūrā.

– Turies, – viņš pavēl, un es aplieku rokas viņam apkārt. Tieši šī iemesla dēļ man patīk braukt ar ūdensmotociklu. Es cieši apskauju Kristjenu un piespiežu degunu viņam pie muguras, ar izbrīnu atceroties laiku, kad viņš nemūžam nepieļautu šādus pieskārienus. Viņš smaržo labi… pēc Kristjena un jūras. Kristjen, piedod man. Lūdzu.

Viņš saspringst un, nedaudz atmaidzis, brīdina: – Uzmanīgi! – Es uzspiežu skūpstu viņam uz muguras un pieglaužu vaigu pie tās, vērodama piestātni, kur sapulcējušies vairāki atpūtnieki un lūkojas uz mums.

Kristjens pagriež atslēgu, un dzinējs ierēcas. Pietiek ar vienu ātruma pārslēga kustību, lai motocikls palēktos uz priekšu un aiztrauktos pār vēso, tumšo ūdens klaju uz “Daiļās dāmas” pusi. Es pieķeros Kristjenam ciešāk, izbaudīdama satraucošo ātrumu. Visi Kristjena auguma izcilnie muskuļi redzami kā uz delnas. Es piespiežos pie viņa.

Teilors ar motorlaivu piebrauc mums līdzās. Kristjens uz viņu palūkojas un palielina ātrumu, un mēs traucamies uz priekšu, aizlidojot pār ūdens virsmu kā izveicīgi aizmests olis. Teilors pārspīlēti papurina galvu, kā samierinājies ar likteni, un dodas jahtas virzienā, bet Kristjens pašaujas “Daiļajai dāmai” garām un izbrauc atklātā jūrā.

Ūdens šļakatas lāso pār mums, siltais vējš appūš seju un rausta manus zirgastē sasietos matus. Ir tik labi! Varbūt šis aizraujošais brauciens kliedēs Kristjena nelāgo omu. Es neredzu viņa seju, bet zinu, ka viņš bauda katru mirkli, beidzot aizmirsis visas raizes, un uzvedas atbilstoši savam vecumam.

Viņš vada motociklu lielā puslokā, un es aplūkoju krastmalu – laivas piestātnē, dzelteno, balto un smilškrāsas mozaīku, ko veido biroju un dzīvokļu ēkas, bet aiz tām slejas roboti kalni. Viss izskatās pavisam nesakārtots atšķirībā no ģeometriski pareizajiem kvartāliem, pie kādiem esmu pieradusi, bet ainava ir ļoti gleznaina. Kristjens pamet skatienu pār plecu, un viņa lūpās jaušams smaids.

– Vēlreiz? – viņš pārkliedz motora rēkoņu.

Es dedzīgi māju ar galvu. Viņš žilbinoši uzsmaida man, parauj droseli un atkal joņo apkārt “Daiļajai lēdijai”, bet pēc tam atklātā jūrā… un šķiet, ka man ir piedots.

– Tu esi apdegusi, – Kristjens rāmi nosaka, atsprādzēdams manu glābšanas vesti. Es bažīgi cenšos izprast viņa noskaņojumu. Mēs esam uz jahtas klāja, un viens no stjuartiem klusi stāv blakus, gaidīdams manu glābšanas vesti. Kristjens viņam to pasniedz.

– Vai vēlēsieties vēl kaut ko, kungs? – jauneklis painteresējas. Man patīk viņa franciskā izruna. Kristjens palūkojas uz mani, noņem saulesbrilles un iekarina tās sava t–krekla apkaklē.

– Varbūt gribi iedzert? – viņš jautā man.

– Vai man noderētu alkohols?

Kristjens pieliec galvu uz sāniem. – Kāpēc tu tā vaicā? – Viņa balss ir pavisam klusa.

– Tu zini iemeslu.

Viņš sarauc pieri, it kā gribētu kaut ko apsvērt.

Kas gan viņam padomā?

– Divas glāzes džina ar toniku, lūdzu. Arī riekstus un olīvas, – viņš saka stjuartam, kurš pamāj un steidzīgi nozūd.

– Vai tu domā, ka es tevi sodīšu? – Kristjena balss ir zīdaini maiga.

– Vai tu to vēlies?

– Jā.

– Kādā veidā?

– Kaut ko izdomāšu. Varbūt vēlāk, kad būsi izbaudījusi savu dzērienu. – Un tas ir juteklisks drauds. Es noriju siekalas, un mana iekšējā dieviete, līdz šim rātni tvērusi saules starus savā iedomātajā pasaulē, piepeši sarosās.

Kristjens atkal sarauc pieri.

– Vai tu vēlies sodu?

Kā viņš to zina? – Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem, – es pietvīkusi nomurminu.

– Piemēram? – Viņš apslāpē smaidu.

– No tā, vai tu vēlies man nodarīt sāpes.

Kristjens sakniebj lūpas; no humora vairs nav ne vēsts.

Viņš pieliecas un noskūpsta mani uz pieres.

– Anastasija, tu esi mana sieva, nevis Pakļautā. Es nekad nevēlos tev nodarīt sāpes. Tagad tev jau tas būtu jāzina. Tikai… tikai neizģērbies citu acu priekšā. Es negribu, lai tavs kailums nonāktu dzeltenajā presē. Arī tu to nevēlies, un domāju, ka tas neiepriecinātu arī tavu māti un Reju.

Rejs! Sasodīts! Manu patēvu ķertu trieka. Es sevi klusībā norāju par tik muļķīgu rīcību.

Stjuarts atnes mūsu dzērienus un uzkodas, ko novieto uz tīkkoka galda.

– Apsēdies, – Kristjens pavēl. Es paklausu un iekārtojos uz saliekamā krēsla. Kristjens apsēžas man blakus un pasniedz glāzi ar džinu un toniku.

– Priekā, Greja kundze.

– Priekā, Greja kungs. – Es nobaudu pirmo malku. Dzēriens ir veldzējošs, vēss un gards. Es paceļu skatienu un redzu, ka Kristjens uzmanīgi vēro mani, bet viņa sejas izteiksme ir neizdibināma. Tas ir ļoti kaitinoši… Nezinu, vai viņš vēl joprojām dusmojas, tāpēc izmantoju ierasto uzmanības novēršanas paņēmienu.

– Kam pieder šī jahta? – es jautāju.

– Angļu bruņiniekam. Kaut kādam seram. Viņa vecvectēvs atvēra pārtikas veikalu. Viņa meita apprecējās ar kādu no Eiropas kroņprinčiem.

Oho! – Milzu bagātnieks?

Kristjens piepeši šķiet piesardzīgs. – Jā.

– Tāpat kā tu, – es nosaku.

– Jā.

Ak tā.

– Un tu, – Kristjens nočukst un iemet mutē olīvu. Es strauji samirkšķinu acis un atceros, kāds viņš izskatījās smokingā un sudrabotajā vestē, kad lūkojās uz mani kāzu ceremonijas laikā, un viņa acīs kvēloja patiesa mīlestība.

– Viss, kas pieder man, tagad pieder tev, – viņš skaļā, skaidrā balsī citē laulību zvērestu.

Viss? – Tas ir dīvaini. Vēl nesen man nebija nekā, un tagad, – es ar rokas mājienu norādu uz apkārtējo greznību, – ir tik daudz.

– Tu drīz pieradīsi.

– Nedomāju, ka tas jebkad notiks.

Uz klāja iznāk Teilors. – Jums zvana, Greja kungs. – Kristjens sarauc pieri, bet pieņem sniegto telefonu.

– Grejs, – viņš skarbi nosaka un piecēlies nostājas jahtas priekšgalā.

Es lūkojos uz jūru, neklausīdamās viņa sarunā; ja nemaldos, viņam zvana Roza, helikoptera otrā pilote. Es esmu bagāta… sasodīti bagāta. Neesmu neko darījusi, lai nopelnītu šo naudu, tikai apprecējusies ar bagātu vīru. Es nodrebinos, atcerēdamās sarunu par pirmslaulību līgumu. Tā norisinājās svētdienā pēc Kristjena dzimšanas dienas, un mēs sēdējām pie virtuves galda, laiski brokastodami. Mēs ar Eljotu, Keitu un Greisu spriedām par to, kāpēc šķiņķis ir labāks par desām, bet Keriks un Kristjens tikmēr lasīja svētdienas avīzi…

– Skatieties! – Mia iesaucas, nolikdama klēpjdatoru uz virtuves galda mums pretī. – Sietlas ziņu lapā ir raksts par tavu saderināšanos, Kristjen.

– Jau? – Greisa pārsteigta ievaicājas. Viņa sakniebj lūpas, acīmredzami iedomājusies kaut ko nepatīkamu. Kristjens sarauc pieri.

Mia izlasa rakstu skaļi. – Esam saņēmuši ziņas, ka Sietlas iekārojamākais vecpuisis, pats Kristjens Grejs, beidzot ir nomakšķerēts, un gaisā jau skan kāzu zvani. Kas ir šī ļoti, ļoti laimīgā dāma? Mēs esam devušies viņas vārda medībās. Un domājam, ka šobrīd viņa lasa sasodīti garu pirmslaulību līgumu!

Kristjena māsa iespurdzas un spēji apklust, jo Kristjens viņu skarbi uzlūko. Iestājas klusums, un gaisotne Greju virtuvē spēji kļūst ledaina.

Ak nē! Pirmslaulību līgums? Man šī doma pat nebija ienākusi prātā. Es noriju siekalas un jūtu, ka no sejas atplūst asinis. Lūdzu, kaut zeme atvērtos! Kristjens neveikli sagrozās uz krēsla, un es bažīgi uzlūkoju viņu.

– Nē, – viņš ar lūpām izveido vārdu. – Kristjen, – Keriks uzmanīgi ieminas.

– Es par to vairs nerunāšu, – Kristjens atcērt. Viņa tēvs uzmet man nemierpilnu skatienu un paver muti, gribēdams kaut ko teikt.

– Nekāda pirmslaulību līguma! – Kristjens skaļi paziņo, gandrīz kliegdams, un sadrūmis ķeras pie avīzes, ignorēdams visus pārējos, kas sēž pie galda. Viņi pārmaiņus uzlūko mani un viņu… un pēc tam cītīgi vairās uz mums skatīties.

– Kristjen, – es klusi ierunājos. – Es parakstīšu visu, ko jūs ar Greja kungu vēlaties. – Tā galu galā nebūtu pirmā reize, kad viņš liek man kaut ko parakstīt. Kristjens paceļ skatienu un saniknots pablenž uz mani.

– Nē! – viņš noskalda. Es atkal nobālēju.

– Tas domāts, lai aizsargātu tevi.

– Kristjen, Ana… man šķiet, jums par to vajadzētu aprunāties divatā, – Greisa mūs norāj, pārmetoši uzlūkodama Keriku un Miu. Izskatās, ka arī viņiem draud nepatikšanas.

– Ana, runa nav par tevi, – Keriks kā mierinādams nosaka. – Un uzrunā mani vārdā, lūdzu.

Kristjens salti samiedz acis, vērodams tēvu, un man sažņaudzas sirds. Velns, viņš ir patiesi nikns.

Visi sāk dedzīgi sarunāties; Mia un Keita pielec kājās, lai nokoptu galdu.

– Es dodu priekšroku desai! – Eljots iesaucas.

Savukārt es pētu savus savītos pirkstus. Cerams, Kristjena vecāki mani neuzskata par vieglas dzīves tīkotāju. Kristjens pasniedzas un saudzīgi satver abas manas plaukstas savējā.

– Izbeidz.

Kā viņš zina, kas man prātā?

– Neklausies, ko saka mans tēvs, – Kristjens noteic tik klusi, ka to dzirdu tikai es. – Viņš ir ļoti sadusmots par Elinu. Viss, ko viņš sacīja, bija mērķēts pret mani. Žēl, ka māte nespēja apvaldīt mēli.

Es zinu, ka Kristjens vēl joprojām nav atguvies pēc iepriekšējā vakarā notikušās “sarunas” ar Keriku par savu dēku ar Elinu.

– Viņam ir taisnība, Kristjen. Tu esi ļoti bagāts, un es mūsu kopējam katlam varu piedāvāt tikai savus studiju parādus. Kristjens sadrūmis uzlūko mani. – Anastasija, ja tu mani pametīsi, varēsi ņemt līdzi visu, kas man pieder. Reiz tu jau mani pameti. Es zinu, kāda ir sajūta.

Apžēliņ! – Tas bija citādi, – es nočukstu, viņa sāpju aizkustināta. – Bet… varbūt tu gribēsi pamest mani. – No šīs domas man kļūst nelabi.

Viņš iespurdzas un nicīgi pašūpo galvu.

– Kristjen, tu zini, ka es varētu izdarīt kaut ko neticami muļķīgu, un tu… – Es atkal piekaļu skatienu savītajiem pirkstiem, juzdama sāpju dzēlienu sirdī, un nespēju pabeigt teikumu. Zaudēt Kristjenu… tas būtu neizturami.

– Izbeidz. Tūlīt pat. Par šo tematu mēs vairs nerunāsim, Ana. Punkts. Nekādu pirmslaulību līgumu. Ne tagad, ne vēlāk. – Viņš velta man izteiksmīgu skatienu, pavēlēdams klusēt, un es paklausu. Pēc tam viņš pievēršas Greisai. – Māt, vai mēs drīkstam rīkot kāzas šeit?

Kopš tās reizes Kristjens nav pat ieminējies par līgumu. Viņš izmantojis katru izdevību, lai man apliecinātu, ka visa viņa nauda pieder arī man. Es nodrebinos, atcerējusies neprātīgo iepirkšanās gājienu kopā ar Kerolainu Ektoni no Neiman Marcus; Kristjens uzstāja, lai iegādājos visu nepieciešamo medusmēnesim. Pat mans peldkostīms maksāja piecsimt četrdesmit dolārus. Protams, tas ir ļoti glīts, bet es uzskatu, ka ir muļķīgi tērēt tādu summu par četriem auduma trīsstūrīšiem.

– Tu pieradīsi, – Kristjens izrauj mani no pārdomām, atkal apsēzdamies pie galda.

– Pie kā?

– Pie naudas, – viņš paskaidro, pacēlis skatienu pret debesīm.

Varbūt pēc kāda laika, Kristjen. Es piebīdu viņam tuvāk nelielu šķīvi ar sālītām mandelēm un Indijas riekstiem.

– Jūsu rieksti, kungs, – es nosaku, cenzdamās apvaldīt smieklus. Man gribas iedvest sarunā nedaudz humora, lai kliedētu drūmās domas un atmiņas par kļūmi ar peldkostīmu.

Kristjens pasmīn. – Mani rieksti ilgojas pēc tevis. – Paķēris mandeli, viņš iemet to mutē, acīm mirdzot priekā par joku. Viņš aplaiza lūpas. – Dzer savu džinu. Mēs iesim uz gultu.

Jau?

– Dzer, – viņš atkārto, un viņa acis satumst.

Ak vai, ar šādu skatienu iespējams uzkarsēt visu pasauli. Es paņemu glāzi un iztukšoju to, lūkodamās Kristjenam acīs. Viņš nedaudz paver muti, un es saskatu mēles galiņu viņam aiz zobiem. Viņš baudkāri uzsmaida man un ar vienu plūstošu kustību pieceļas. Noliecies man pāri, viņš ar abām plaukstām atspiežas pret mana krēsla roku balstiem.

– Lai tu atcerētos, ka tā uzvesties nedrīkst. Seko man. Un neej uz tualeti, – viņš iečukst man ausī.

Man aizraujas elpa. Neiet uz tualeti? Cik rupji! Mana zemapziņa satrūkusies paceļ skatienu no grāmatas – “Čārlza Dikensa kopotie raksti, 1. sējums”.

– Nav tā, kā tu domā. – Kristjens pavīpsnā un sniedz man roku. – Uzticies man. – Viņš izskatās seksīgs un labsirdīgs.

Kā gan es varētu pretoties?

– Labi. – Es satveru viņa plaukstu, jo gluži vienkārši uzticētu viņam pat savu dzīvību. Ko viņš ieplānojis? Mana sirds sāk dauzīties straujāk, līksmas nepacietības pārņemta.

Kristjens ved mani pār klāju uz grezno, skaisti iekārtoto salonu, pēc tam pa šauru gaiteni caur ēdamistabu un lejup pa kāpnēm uz lielo kajīti.

No rīta kāds ir kajīti iztīrījis un saklājis gultu. Telpa ir pievilcīga. Abās pusēs ir pa iluminatoram, elegantās mēbeles darinātas no tumša valrieksta koka, sienas ir krēma krāsā, un viss apvilkts ar zeltītu un sarkanu audumu.

Kristjens atlaiž manu roku, novelk t–kreklu un nosviež to uz krēsla. Viņš izkāpj no sandalēm un ar vienu strauju kustību novelk šortus un peldbikses. Mmm… Vai man nekad neapniks vērot viņu kailu? Šis vīrietis ir neticami pievilcīgs, un viņš ir mans. Kristjena āda mirdz – arī viņu ietekmējuši saules stari. Viņa mati ir atauguši garāki un slīgst pār pieri. Man ir ļoti, ļoti paveicies.

Viņš satver manu zodu, to nedaudz pavilkdams, līdz es izlaižu apakšlūpu no zobu tvēriena, un pārlaiž īkšķi pār to.

– Tā ir labāk. – Kristjens pagriežas un pieiet pie milzīgā skapja, kur glabā savas drēbes. Viņš izņem no pašas pēdējās atvilktnes divus metāla rokudzelžu pārus un acu masku, kādas parasti tiek izmantotas lidmašīnā.

Rokudzelži! Mēs nekad neesam tos izmantojuši. Es satraukta pametu skatienu uz gultu. Kur viņš grasās tos piestiprināt? Kristjens pagriežas un rāmi vēro mani; viņa acis savādi mirdz.

– Šie var sagādāt sāpes. Ja pārāk stipri pavilksi rokas, tie iegrauzīsies ādā. – Viņš paceļ vienu pāri augstāk. – Bet šobrīd es ļoti vēlos tevi saslēgt šajos.

Velns un elle! Man izkalst mute.

– Ņem. – Kristjens gariem soļiem pienāk klāt un pasniedz rokudzelžus man. – Vai vēlies tos vispirms aptaustīt?

Dzelži šķiet izturīgi, un metāls ir vēss. Es ceru, ka man nekad nenāksies nokļūt šādās važās citos apstākļos, ne tikai rotaļu laikā.

Kristjens uzmanīgi vēro mani.

– Kur ir atslēgas? – es iejautājos, balsij trīsot.

Viņš atver plaukstu, atklādams skatienam nelielu metāla atslēgu. – Ar šo var atvērt abus dzelžus. Patiesībā visus, kas man pieder.

Cik dzelžu viņam ir? Neatceros, ka būtu tos redzējusi lielajā senlietu lādē.

Kristjens ar rādītājpirkstu noglāsta manu vaigu un virza to lejup līdz mutei. Viņš pieliecas, it kā grasīdamies mani noskūpstīt.

– Vai vēlies parotaļāties? – viņš klusi jautā, un es jūtu visas asinis saplūstam zemāk par jostasvietu.

– Jā, – es izdvešu.

Viņš pasmaida. – Lieliski. – Viņš uzspiež man uz pieres pavisam vieglu skūpstu. – Mums vajadzēs paroli.

Kā, lūdzu?

– Ar “izbeidz” mums nepietiks, jo tu to droši vien teiksi, bet nedomāsi nopietni. – Viņš paberzē manu degunu ar savējo; tā ir vienīgā saskarsme starp mums.

Mana sirds strauji pukst. Velns… Kā viņam izdodas mani tā ietekmēt ar dažiem vārdiem?

– Tev nesāpēs. Sajūtas būs spēcīgas. Ļoti spēcīgas, jo es tev neļaušu kustēties. Vai piekrīti?

Mmm, izklausās seksīgi. Es elpoju pārāk skaļi. Velns, es jau esmu sākusi elsot. Paldies Dievam, ka esmu ar šo vīrieti precējusies, citādi mani pārņemtu kauns. Es pievēršu skatienu viņa kailumam.

– Jā, – es tik tikko dzirdami atbildu.

– Izvēlies vārdu, Ana.

Mm…?

– Drošības paroli, – viņš klusi paskaidro.

– Konfekte, – es elsodama nosaku.

– Konfekte? – viņš uzjautrināts atkārto.

– Jā.

Kristjens smaidīdams iztaisnojas un lūkojas uz mani. – Interesanta izvēle. Pacel rokas.

Es paklausu, un Kristjens satver manas kleitas apakšmalu. Novilcis to man pār galvu, viņš nomet kleitu uz grīdas un pastiepj roku. Es viņam atdodu dzelžus. Viņš novieto abus komplektus uz galdiņa pie gultas kopā ar acu masku un norauj no gultas pārklāju, ļaudams tam nokrist zemē.

– Pagriezies.

Es pagriežos, un viņš atraisa manu peldkostīma augšdaļu. Arī tā nokļūst uz grīdas.

– Rīt es to pielīmēšu tev pie ādas, – Kristjens nomurmina un parauj gumiju, kas satur manus matus. Viņš saņem biezās cirtas vienā plaukstā un saudzīgi pavelk tās tuvāk, un es speru soli viņam klāt, atspiezdamās pret viņa krūtīm. Un piebriedušo locekli. Es spēji ievelku elpu, un Kristjens, parāvis manu galvu sāņus, noskūpsta mani uz kakla.

– Tu biji ļoti nepaklausīga, – viņš nomurmina man pie auss, un es jūtu saldkaislas tirpas pārskrienam pār muguru.

– Jā, – es nočukstu.

– Hmm. Un kā mēs tagad rīkosimies?

– Mēģināsim ar to sadzīvot, – es izdvešu. Kristjena liegie, laiskie skūpsti mani padara traku. Viņš pasmaida, piespiedis lūpas man pie kakla.

– Ak, sieva, tu vienmēr esi bijusi optimiste.

Viņš iztaisnojas. Uzmanīgi sadalījis manus matus trijās šķipsnās, viņš tos nesteidzīgi sapin un sasien ar gumiju. Saudzīgi paraustījis bizi, viņš pieliecas man pie auss. – Es tev sniegšu mācību, – viņš nomurmina.

Kustēdamies ļoti strauji, Kristjens satver mani ap vidukli, apsēžas uz gultas un pārmet mani sev pār ceļgalu tā, ka es sajūtu viņa locekli sev pie vēdera. Viņš vienu reizi spēcīgi uzsit man pa dibenu. Es iekliedzos un jau nākamajā mirklī guļu uz muguras gultā, bet viņš lūkojas uz mani ar dūmakaini pelēkām acīm. Esmu gatava uzsprāgt.

– Vai zini, cik skaista tu esi? – Kristjens virza pirkstus augšup pār mana stilba iekšpusi, un es jūtu kņudoņu… itin visur. Nenovērsdams skatienu no manis, viņš pieceļas no gultas un paņem abus rokudzelžus. Satvēris manu kreiso kāju, viņš apliek skavu ap potīti.

Es spēji ievelku elpu.

Kristjens paceļ manu labo kāju un apliek ap to otru dzelžu skavu. Abas manas kājas ir saslēgtas dzelžos, un man nav ne jausmas, kur viņš grasās tos piestiprināt.

– Piecelies sēdus, – viņš pavēl, un es nekavējoties paklausu.

– Aptver ar rokām ceļgalus.

Es samirkšķinu acis, bet pievelku ceļgalus pie krūtīm, lai varētu apvīt rokas tiem apkārt. Kristjens satver mani aiz zoda un uzspiež maigu, miklu skūpstu man uz lūpām. Jau nākamajā mirklī man uz acīm ir maska. Es neko neredzu un dzirdu tikai savu straujo elpu, kā arī ūdens šļakstus ap jahtas sāniem, kuģim lēni šūpojoties jūrā.

Vareni. Es jau esmu neticami uzbudināta.

– Kāda ir parole, Anastasija?

– Konfekte.

– Ļoti labi. – Kristjens satver manu kreiso roku un apliek skavu tai apkārt, bet pēc tam to pašu izdara ar otru roku. Kreisā roka ir savažota ar kreiso potīti, bet labā plauksta – ar labo. Es nevaru iztaisnot kājas. Sasodīts!

– Un tagad es tevi drāzīšu, līdz sāksi kliegt, – Kristjens klusi nosaka.

Es spēji izgrūžu elpu.

Viņš satver mani aiz papēžiem un pagrūž, līdz es atmuguriski nokrītu uz gultas. Man nav citas iespējas, kā vien turēt kājas saliektas. Es pavelku dzelžus, un tie piekļaujas pat vēl ciešāk. Viņam taisnība… tie iegraužas ādā pietiekami spēcīgi, lai radītu sāpes… Esmu sasieta un bezpalīdzīga, ieslodzīta laivā, un sajūta ir ļoti dīvaina. Kristjens pašķir manas potītes, un es ievaidos.

Viņš noskūpsta mana augšstilba iekšpusi, un man gribas locīties, bet tas nav iespējams. Nevaru atrast atbalsta punktu, lai izliektu gurnus. Manas kājas ir paceltas virs gultas, un es nevaru pakustēties.

– Tev nāksies izjust visu baudu līdz pēdējai pilei, Anastasija. Bez spirināšanās, – Kristjens noņurd, virzīdamies augstāk gar manu augumu un bārstīdams skūpstus gar bikini biksīšu malu. Viņš pavelk aukliņas, kas to satur sānos, un auduma trīsstūrīši noslīgst lejup. Esmu kaila un pakļauta viņa iegribām. Viņš noskūpsta mani uz vēdera un ar zobiem viegli skar nabu.

– Mmm, – es nopūšos. Nebūs viegli… Man nebija ne jausmas. Kristjens virzās augšup līdz krūtīm, pa ceļam maigi skūpstīdams un kodīdams ādu.

– Kuš, kuš, – viņš mani mierina. – Tu esi ļoti skaista, Ana. Es iestenos, nepiepildītu alku mocīta. Citreiz es šādā brīdī jau cilātu gurnus, atsaukdamās uz Kristjena pieskārieniem savā ritmā, bet tagad nevaru pakustēties. Es ievaidējusies pavelku dzelžus, un metāls iegraužas man ādā.

– Āāā! – es iesaucos. Bet patiesībā sāpes mani nemaz nesatrauc.

– Tu mani padari traku, – Kristjens nočukst. – Tāpēc es tev atbildēšu ar to pašu. – Viņš ir gandrīz uzgūlies man virsū, balstot svaru uz elkoņiem, un pievēršas manām krūtīm. Viņš viegli iekožas tajās, nolaiza krūtsgalus, pavirpina tos starp pirkstiem, līdz mani pārņem neprāts. Kristjens nerimstas, un es vairs nespēju valdīties. Lūdzu, lūdzu! Viņa loceklis spiežas man klāt.

– Kristjen, – es elsoju un jūtu, kā viņa lūpas savelkas uzvaras smaidā.

– Vai man panākt, lai beidz šādi? – viņš noņurd, ar mēli skardams manu krūtsgalu, un tas saspringst vēl vairāk. – Tu zini, ka es to spēju. – Viņš spēcīgi iesūc krūtsgalu mutē, un es iekliedzos; bauda kā zibens šautra aizjoņo no krūtīm līdz pat gurniem. Es bezpalīdzīga pavelku dzelžus, nokļuvusi sajūtu varā.

– Jā, – es šņukstu.

– Nē, meitenīt, tas būtu pārāk vienkārši.

– Kristjen… lūdzu.

– Kuš. – Viņš ar zobiem viegli skrāpē manu zodu, virzīdamies augšup līdz mutei, un es spēji ievelku elpu. Viņš mani noskūpsta. Prasmīgā mēle ielaužas man starp lūpām, izgaršo un izpēta mani, valda pār manām sajūtām, bet es atbildu uz šo izaicinājumu, un mūsu mēles savijas kopīgā dejā. Viņš garšo pēc vēsa džina un Kristjena Greja, un smaržo pēc jūras. Viņš satver manu zodu tā, ka nevaru pakustināt galvu.

– Mierīgi, meitenīt. Tikai mieru, – viņš nočukst, ar lūpām skardams manu muti.

– Es gribu tevi redzēt.

– Nē, Ana. Šādi tavas izjūtas būs spēcīgākas. – Un, rīkodamies mokoši lēni, Kristjens sasprindzina gurnus un daļēji iekļūst manī. Citreiz es paceltu gurnus viņam pretī, bet tagad nevaru pakustēties. Viņš atraujas.

– Kristjen, lūdzu!

– Vēlreiz? – viņš aizsmacis ķircina mani.

– Kristjen!

Viņš atkārto kustību un atkal atraujas, vienlaikus mani skūpstīdams un virpinādams krūtsgalu pirkstos. Visi mani nervu gali ir pārkairināti.

– Nē!

– Vai tu mani gribi, Anastasija?

– Jā, – es izmisusi apstiprinu.

– Pasaki to, – viņš nomurmina, skaļi elpodams, un vēlreiz kā spīdzinādams iekļūst manī… un atraujas.

– Es tevi gribu. Lūdzu, – es šņukstu.

Man pie auss atskan viņa klusā nopūta.

– Un tu mani dabūsi, Anastasija.

Viņš izslejas un ietriecas manī. Es iekliedzos un atmetu galvu, paraudama dzelžus; Kristjens skar manu pašu jutīgāko vietu, un mani visu pārņem saldkaislas tirpas; tās ir brīnišķīgas, neizturamas mokas, un es nespēju pakustēties. Viņš sastingst, pirms sāk apļot gurnus, un kustība atbalsojas kaut kur dziļi manī.

– Kāpēc tu man pretojies, Ana?

– Kristjen, izbeidz…

Viņš vēlreiz apļo gurnus, izlikdamies nedzirdam lūgumu;

lēni izvilcis locekli ārā, viņš atkal ietriecas manī.

– Runā! Kāpēc? – viņš nošņāc, un es neskaidri apjaušu, ka viņš runā caur sakostiem zobiem.

Pār manām lūpām izlaužas nesakarīgs vaids… Sajūtas ir pārāk spēcīgas!

– Runā!

– Kristjen…

– Ana, man jāzina.

Viņš atkal ietriecas manī, šoreiz pavisam dziļi, un es jūtu kāpinājumu… tas ir visaptverošs un ietin mani kā segā, plūstot no pavēderes līdz visiem locekļiem, līdz visām ciešajām metāla skavām.

– Nezinu! – es iekliedzos. – Tāpēc, ka varu! Tāpēc, ka mīlu tevi! Lūdzu, Kristjen!

Viņš skaļi iestenas un piepilda mani, vēl un vēlreiz, un atkal, un es grimstu arvien dziļāk baudas jūrā. Ne mans prāts, ne miesa vairs nespēj izturēt šo uzbrukumu. Es vēlos iztaisnot kājas, pārņemt kontroli pār savu gaidāmo orgasmu, bet nevaru… esmu bezpalīdzīga. Kristjens valda pār mani, viņš var ar mani darīt visu, ko vēlas… Man acīs sariešas asaras. Tas ir pārāk… Es nevaru viņu apturēt. Un nemaz negribu viņu apturēt… Es gribu… gribu… nē, nē… pārāk daudz…

– Tieši tā, – Kristjens noņurd. – Ļaujies, Ana!

Un es ļaujos, skaļi kliegdama; orgasms pārņem savā varā visu manu miesu gluži kā liesma, kas izšaujas man cauri, aprijot visu savā ceļā. Kad tas ir beidzies, es jūtu asaras līstam pār seju un esmu gluži kā izmocīta; mans augums vēl trīs un dreb.

Un es sajūtu, ka Kristjens nedaudz atraujas, bet neizslīd no manis. Viņš nometas uz ceļiem un pievelk mani sev klāt. Ar vienu roku aptvēris manu pakausi, viņš uzliek otru uz mana vidukļa, un es jūtu viņa spējo kulmināciju sevī, arī pati vēl neatguvusies pēc savējās. Es jūtos iztukšota, nogurusi, nokļuvusi ellē… vai debesīs. Mūs abus pārņēmis neprātīgs hedonisms.

Kristjens norauj masku un noskūpsta mani. Viņš skūpsta manas acis, degunu, vaigus, nožāvēdams asaras, un abām plaukstām aptver manu seju.

– Es tevi mīlu, sieva, – viņš nočukst. – Kaut gan tu mani padari traku, es tev blakus jūtos dzīvs. – Man nav spēka atvērt acis vai muti un atbildēt. Viņš ļoti saudzīgi nogulda mani un atraujas.

Es protestēdama kaut ko noņurdu. Kristjens izkāpj no gultas un atsprādzē rokudzelžus. Atbrīvojis mani, viņš maigi paberzē apsārtušās plaukstu locītavas un potītes, pirms apguļas blakus un ievelk mani apskāvienā. Es iztaisnoju kājas. Mmm, ļoti labi. Es jūtos lieliski. Šis orgasms neapšaubāmi bija visspēcīgākais, kādu esmu piedzīvojusi. Hmm… valdonīgā Kristjena Greja soda drāziens.

Vajadzēs arī turpmāk pieļaut dažādus pārkāpumus.

Mani pamodina spiediens urīnpūslī. Atvērusi acis, es apjūku. Ārā ir tumšs. Kur es esmu? Londonā? Parīzē? Nē, uz jahtas klāja. Es jūtu, kā laiva šūpojas ūdenī, un dzirdu kluso dzinēja dūkoņu. Mēs esam devušies ceļā. Dīvaini. Kristjens sēž man blakus un strādā ar datoru. Viņš ir ģērbies baltā lina kreklā un raupja auduma biksēs; viņa mati vēl ir slapji. Es saožu tīro nupat mazgātas miesas un Kristjena Greja smaržu… Mmm.

– Labrīt, – viņš nomurmina, sirsnīgi uzlūkodams mani.

– Labrīt. – Es pasmaidu, piepeši nokautrējusies. – Cik ilgi es gulēju?

– Tikai stundu.

– Kāpēc mēs esam jūrā?

– Vakar mēs gājām uz restorānu, baletu un kazino. Es nospriedu, ka šovakar mēs varētu paēst tepat. Pavadīsim klusu nakti divatā.

Es atplaukstu platā smaidā. – Kur mēs dodamies?

– Uz Kannām.

– Labi. – Es izstaipu savus nogurušos muskuļus. Darbs ar Klodu sporta zālē nav mani sagatavojis šai pēcpusdienai. Es uzmanīgi pieceļos, jo man vajag apmeklēt vannasistabu. Paķērusi zīda rītasvārkus, es steidzīgi ietinos tajos. Kāpēc mani pārņēmis tāds biklums? Es jūtu sev pievērsto Kristjena skatienu. Kad palūkojos uz viņu, mans vīrs pievēršas klēpjdatoram, saraucis pieri.

Kamēr es izklaidīgi mazgāju rokas, atsaukdama atmiņā kazino pavadīto vakaru, mani rītasvārki paveras. Es satriekta lūkojos uz savu atspulgu.

Žēlīgā debess! Ko viņš man nodarījis?