Читать книгу Brīvība piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 6

Es ar šausmu pilnu skatienu veros uz sarkanajiem plankumiem, kas sedz manas krūtis. Uzsūktie zilumi! Man ir zilumi! Esmu precējusies ar vienu no cienījamākajiem Amerikas uzņēmējiem, un viņš man uzsūcis zilumus. Kāpēc es to nejutu? Manos vaigos iesitas sārtums. Skaidrs, kāpēc – seksa meistars izmantoja pret mani savas apbrīnojamās spējas.

Zemapziņa pablenž uz mani pār savām bibliotekāres brillēm un nosodoši paklakšķina mēli, bet dieviete ir sabrukusi uz krēsla un nav spējīga piedalīties sarunā. Es lūkojos uz savu atspulgu. Rokudzelži atstājuši sarkanus nobrāzumus uz plaukstu locītavām. Arī tur noteikti būs zilumi. Es aplūkoju potītes – tās ir tikpat sarkanas. Rodas iespaids, ka esmu cietusi kādā negadījumā. Es vēroju sevi, mēģinādama aptvert, kā izskatos. Pēdējā laikā mans augums ir pavisam citāds. Tas ir tik tikko manāmi mainījies, kopš iepazinos ar Kristjenu… Es esmu slaidāka un spēcīgāka, mani mati mirdz un ir labi apgriezti. Nagi ir manikirēti, kājām veikts pedikīrs, uzacis ieguvušas lielisku formu. Es pirmo reizi mūžā esmu labi kopta… izņemot šos baisos mīlas kodumus.

Šobrīd man negribas domāt par skaistumkopšanu. Esmu pārāk nikna. Kā viņš uzdrošinājās šādi iezīmēt manu augumu? Gluži kā pusaudzis! Mēs kopā esam pavisam neilgi, bet Kristjens vēl nekad nav uzsūcis man zilumus. Es izskatos drausmīgi. Un es zinu, kāpēc viņš tā rīkojās. Sasodītais despots! Nu tā! Mana zemapziņa sakrusto rokas zem krūtīm; šoreiz viņš spēris soli par tālu. Es sparīgi izeju no vannasistabas un nozūdu lielajā skapī, rūpīgi vairīdamās pamest skatienu uz Kristjena pusi. Nometusi rītasvārkus, es uzvelku sporta bikses un kreklu. Atpinusi bizi, es paņemu suku no nelielās kumodes un laižu to pār sapinkātajiem matiem.

– Anastasija! – Kristjens mani pasauc, un es sadzirdu nemieru viņa balsī. – Vai viss ir labi?

Es izliekos viņu nedzirdam. Vai viss ir labi? Nē, viss ir slikti! Domāju, ka visa turpmākā medusmēneša laikā es nevarēšu nēsāt peldkostīmu, nemaz nerunājot par neticami dārgo bikini. Mani piepeši pārņem svelošs niknums. Kā viņš uzdrīkstējās? Tūlīt es viņam parādīšu, cik viss ir labi! Es dusmās kūsāju. Jā, arī es varu uzvesties kā pusaudze! Atgriezusies guļamistabā, es metu viņam ar suku, pagriežos un aizeju, bet pakavējos pietiekami ilgi, lai redzētu, cik pārsteigts ir Kristjens, cik zibenīgi viņš paceļ roku un aizsedz galvu. Suka tikai atsitas pret viņa apakšdelmu un nokrīt uz gultas. Izskrējusi no kajītes, es metos augšā pa kāpnēm uz klāja, bēgdama uz priekšgala pusi. Man nedaudz jānomierinās. Visapkārt valda tumsa, un gaiss ir patīkami silts. Vējā jaušams Vidusjūras aromāts, bet no krasta vēdī jasmīnu un buganvileju smarža. “Daiļā dāma” bez redzamas piepūles slīd pa rāmo, kobaltzilo jūru, un es ar elkoņiem atbalstos pret koka reliņiem, vērodama attālo krastu, kur mirgo un spīguļo sīkas gaismiņas. Es dziļi ievilku elpu un pamazām nomierinos. Kristjens nostājas man aiz muguras; es viņa klātbūtni sajūtu, vēl pirms dzirdu soļus.

– Tu uz mani dusmojies, – viņš nočukst.

– Vai tiešām, Šerlok?

– Cik ļoti?

– Skalā no viens līdz desmit manas dusmas sasniedz atzīmi “piecdesmit”. Piemēroti, vai ne?

– Tu esi tik dusmīga? – Viņš izklausās vienlaikus pārsteigts un apbrīnas pilns.

– Jā. Tik ļoti, ka esmu gatava uz vardarbību, – es nosaku, runādama caur sakostiem zobiem.

Mans vīrs klusē, un es pagriezusies viņu uzlūkoju. Viņš mani vēro, bažīgi iepletis acis. Viņš nav pat mēģinājis man pieskarties, un tas līdz ar viņa sejas izteiksmi liek man noprast, ka viņš jūtas kā no laivas izmests.

– Kristjen, tev jābeidz šie centieni pār mani valdīt. Tu jau paskaidroji man savu nostāju pludmalē. Turklāt ļoti iedarbīgi, ja pareizi atceros.

Viņš tik tikko manāmi parausta plecus. – Nu, tagad tu vairs nenovilksi peldkostīma augšdaļu, – viņš gražīgi nomurmina.

Un tas attaisno šādu rīcību? Es saniknota uzlūkoju Kristjenu. – Man nepatīk, ka tu uz manis atstāj pēdas. Vismaz ne tik daudz. Tas ir stingrais ierobežojums! – es nošņācu.

– Man nepatīk, ka tu cilvēku acu priekšā izģērbies. Tas savukārt ir mans stingrais ierobežojums, – viņš atcērt.

– Šķiet, to jau esam noskaidrojuši, – es caur sakostiem zobiem atcērtu. – Paskaties uz mani! – Es pavelku kreklu lejup, atklādama krūšu augšdaļu. Kristjens lūkojas man acīs, bet izskatās samulsis un nedrošs. Viņš nav radis redzēt mani tik dusmīgu. Vai tiešām viņš nesaprot, ko izdarījis? Vai nesaprot, cik muļķīgi tas ir? Man gribas uz viņu kliegt, tomēr es savaldos, jo negribu spert soli par tālu. Dievam vien zināms, kā viņš varētu reaģēt. Pēc brīža Kristjens nopūšas un paceļ plaukstas, rādīdams, ka ir samierinājies.

– Labi, labi, – viņš nosaka. – Es saprotu.

Aleluja!

– Lieliski!

Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Piedod! Lūdzu, nedusmojies uz mani. – Viņš beidzot izskatās nožēlas pilns un izmanto vārdus, ko parasti lietoju es.

– Dažreiz tu uzvedies kā muļķa puika, – es viņu norāju, tomēr manā balsī vairs nav cīņas spara, un viņš to jūt. Spēris soli man tuvāk, viņš bikli paceļ roku un atglauž matu šķipsnu man aiz auss.

– Zinu, – viņš klusi atzīst. – Man vēl daudz jāmācās.

Es atceros doktora Flinna vārdus… Emocionālā ziņā Kristjens ir pusaudzis, Ana. Viņš izgriezis šo attīstības posmu no savas dzīves, iepludinājis visu enerģiju uzņēmējdarbībā un guvis pārsteidzošus panākumus. Tagad viņam tas pats jāizdara ar savu jūtu pasauli.

Mana sirds nedaudz atmaigst.

– Mums abiem daudz jāapgūst. – Es nopūšos un piesardzīgi uzlieku plaukstu viņam virs sirds. Kristjens nesaraujas, kā mēdza to darīt, tomēr sastingst. Viņš apklāj manu plaukstu ar savējo un kautri pasmaida.

– Nupat es uzzināju, ka tu met spēcīgi un trāpīgi, sieva. Man tas nekad nebūtu ienācis prātā, bet es tevi galu galā vienmēr novērtēju pārāk zemu. Tu mani nemitīgi pārsteidz. Es saraucu uzaci. – Rejs mani apmācīja. Es ļoti labi metu un šauju, Kristjen, un tu rīkotos prātīgi, ja to paturētu atmiņā.

– Centīšos, sieva. Vai vismaz parūpēšos, lai visa iespējamā munīcija būtu pienaglota pie grīdas un tev nebūtu pieejams ierocis. – Viņš pavīpsnā.

Arī es pasmīnu, samiegdama acis. – Man ir radoša domāšana.

– Taisnība, – Kristjens nočukst un, atlaidis manu plaukstu, ievelk mani apskāvienā. Viņš iegremdē degunu manos matos. Arī es apviju rokas viņam apkārt, spiezdama viņu cieši sev klāt, un jūtu, kā pamazām zūd viņa spriedze.

– Vai man ir piedots?

– Un man?

Es jūtu viņu pasmaidām. – Jā, – viņš atbild.

– Tev arī.

Mēs ilgi stāvam apskāvušies, un es aizmirstu savas dusmas. Viņš tiešām labi smaržo, kaut gan uzvedas kā pusaudzis. Kā gan es spētu viņam pretoties?

– Vai esi izsalkusi? – Kristjens pēc brīža jautā. Es esmu aizvērusi acis un atbalstījusi galvu viņam pret krūtīm.

– Jā. Izbadējusies. Visa šī… hmm… slodze uzlabojusi manu apetīti. Bet es neesmu ģērbusies piemēroti vakariņām. – Domāju, ka manas sporta bikses un krekls izpelnītos nosodošus skatienus ēdamistabā.

– Manās acīs tu izskaties lieliski, Anastasija. Turklāt šī jahta uz visu nedēļu pieder mums. Abi varam ģērbties, kā vēlamies. Uzskati to par brīvā apģērba dienu Rivjērā. Lai nu kā, es gribēju pavakariņot uz klāja.

– Jā, labprāt.

Viņš man dāvā kvēlu skūpstu, kurā jaušams lūgums piedot, un mēs abi, rokās sadevušies, ejam uz priekšgala pusi, kur mūs jau gaida gaspačo zupa.

Stjuarts pasniedz mums crème brulée un smalkjūtīgi nozūd.

– Kāpēc tu vienmēr sapin man matus? – es jautāju Kristjenam, ziņkāres pārņemta. Mēs sēžam viens otram blakus pie galda, un es esmu aizāķējusi apakšstilbu viņam aiz kājas. Viņš sastingst, turēdams rokā deserta karoti, un sarauc pieri.

– Negribu, lai tavi mati kaut kur aizķertos, – viņš klusi paskaidro un iegrimst domās. – Tas laikam ir pieradums, – viņš prāto un piepeši iepleš acis, trauksmes pārņemts.

Ko viņš atcerējās? Tas ir kaut kas sāpīgs, kāda agrīnās bērnības atmiņa. Negribu viņam par to atgādināt. Pieliekusies vīram klāt, es uzlieku pirkstu viņam uz lūpām.

– Nē, nav svarīgi. Mani tikai māca ziņkāre. – Es veltu viņam sirsnīgu, uzmundrinošu smaidu. Kristjens šķiet piesardzīgs, bet jau pēc brīža manāmi atslābinās, un es redzu viņa atvieglojumu. Es pieliecos un noskūpstu viņu uz mutes kaktiņa.

– Kristjen, es tevi mīlu. – Manus vārdus dzirdot, viņš kautri pasmaida, un man sažņaudzas sirds. – Es tevi vienmēr mīlēšu.

– Es tevi arī, – viņš klusi atbild.

– Par spīti manai nepakļāvībai? – Es paceļu uzaci.

– Tavas nepakļāvības dēļ, Anastasija. – Viņš plati smaida. Es ar karoti ielaužu apdedzinātā cukura garozu, kas klāj desertu, un papurinu galvu. Vai es jebkad spēšu izprast šo vīrieti? Hmm, krēms garšo brīnišķīgi.

Tiklīdz stjuarts ir aiznesis deserta traukus, Kristjens pasniedzas pēc sārtā vīna pudeles un piepilda manu glāzi. Es pārliecinos, ka esam divatā, un jautāju: – Kāpēc tu man aizliedzi apmeklēt tualeti?

– Vai tiešām vēlies to zināt? – Kristjens pasmaida, un viņa acīs iedegas baudkāra uguns.

– Varbūt. – Es uzlūkoju viņu, nolaidusi skropstas, un iemalkoju vīnu.

– Jo pilnāks urīnpūslis, jo spēcīgāks orgasms, Ana.

Es nosarkstu. – Ak tā! – Nujā, tas izskaidro daudzus jautājumus.

Kristjens smaida un izskatās kaitinoši viszinīgs. Vai es vienmēr jutīšos kā nepraša viņam blakus?

– Jā. Nu… – Es izmisīgi meklēju kādu jaunu sarunas tematu, un Kristjens par mani apžēlojas.

– Ko tu vēlies šovakar darīt? – Viņš piešķiebj galvu, veltīdams man greizu smaidu.

Visu, ko gribi, Kristjen. Varbūt vēlreiz pārbaudīsim tavu pieņēmumu par pūsli? Es paraustu plecus.

– Man ir zināms, ko es vēlos, – viņš noņurd. Paķēris savu vīna glāzi, viņš pieceļas un sniedz man roku. – Nāc līdzi!

Es satveru viņa plaukstu, un viņš ieved mani salona kajītē. Uz kumodes ir nolikts mūzikas atskaņotājs, un viņš to ieslēdz.

– Padejosim? – Kristjens ievelk mani apskāvienā.

– Ja tu uzstāj.

– Es uzstāju, sieva.

Atskan glāsmaina, banāla melodija. Vai kaut kas līdzīgs Latīņamerikas ritmiem? Kristjens man uzsmaida un sāk kustēties, aizraudams mani sev līdzi virpulī pa salona grīdu.

Sāk dziedāt vīrietis, kura balss atgādina siltu, izkusušu karameli. Es šo dziesmu zinu, bet nevaru atcerēties nosaukumu. Kristjens noliec mani zemu pie grīdas, un es pārsteigta iesaucos, bet jau nākamajā mirklī sāku smieties. Viņš labsirdīgi smaida, pieceļ mani un griež apkārt, turēdams aiz rokas.

– Tu dejo lieliski, – es atzīstu. – Pat rodas iespaids, ka es protu dejot.

Kristjens man veltī savu sfinksas smaidu, bet klusē, un man ienāk prātā, ka viņš domā par Bargo Kundzi, sievieti, kas viņam iemācīja dejot… un drāzties. Es sen nebiju atcerējusies Elinu. Kristjens par viņu nav ieminējies kopš savas dzimšanas dienas, un, cik man zināms, arī viņu lietišķās attiecības ir pārtrauktas. Man tomēr negribīgi jāatzīst, ka viņa bijusi fantastiska skolotāja.

Vēlreiz noliecis mani atmuguriski, Kristjens aši noskūpsta mani uz lūpām.

– Man pietrūktu tavas mīlas, – es nomurminu, citēdama dziesmas tekstu.

– Man tavas mīlas pietrūktu vēl vairāk, – viņš nosaka un griež mani virpulī. Pēc tam viņš klusi dzied vārdus man ausī tā, ka man saļogās kājas.

Dziesma beidzas, un Kristjens uzlūko mani ar satumsušām, mirdzošām acīm, kurās vairs nav ne miņas no humora. Man piepeši aizraujas elpa.

– Vai nāksi pie manis gultā? – viņš čukst, un tas ir kvēls lūgums, kas liek manai sirdij sažņaugties.

Kristjen, es tev piederu jau kopš brīža, kad teicu jāvārdu – pirms divarpus nedēļām. Bet es zinu, ka šādi viņš atvainojas un pārliecinās, vai esam salabuši pēc strīda.

Kad es pamostos, caur iluminatoriem iespīd saule, un uz kajītes griestiem rotājas ūdens atspīdumi. Kristjens nekur nav redzams. Es smaidīdama izstaipos. Hmm… man nav iebildumu pret soda seksu, kam seko samierināšanās sekss. Gulties blakus saniknotam Kristjenam vai tādam, kurš ir gatavs uz visu, lai man atvainotos – sajūtas ir pavisam atšķirīgas. Ir grūti izlemt, kurš no abiem šiem vīriešiem man patīk labāk.

Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Atvērusi durvis, es ieraugu Kristjenu, kurš skuj bārdu un ir kails; viņam ap vidukli apmests tikai dvielis. Viņš pagriežas un atplaukst platā smaidā, nemaz nedusmodamies, ka esmu viņu iztraucējusi. Izrādās, Kristjens nekad neaizslēdz durvis, ja ir vienīgais cilvēks kādā telpā. Šīs rīcības iemesls ir pārāk skumjš, un es negribu par to domāt.

– Labrīt, sieva, – viņš mani sveicina, priekā starodams.

– Tev arī labrīt. – Es smaidu un vēroju, kā viņš skujas. Man ļoti patīk uz viņu lūkoties. Kristjens paceļ zodu un ar gariem, rūpīgiem vēzieniem laiž skuvekli zem tā, un es pieķeru sevi neapzināti atkārtojam viņa darbības. Es nostiepju apakšlūpu brīdī, kad to pašu dara viņš, lai noskūtu ūsas. Kristjens pagriežas un pavīpsnā, bet pusi viņa sejas vēl joprojām sedz putas.

– Vai tev patīk priekšnesums? – viņš painteresējas.

Ak, Kristjen, es tevi varētu vērot stundām ilgi. – Viens no visu laiku labākajiem, – es nomurminu. Viņš pieliecas un aši mani noskūpsta, nosmērēdams manu vaigu ar putām.

– Vai gribi, lai es atkal izmantoju šo uz tavas ādas? – viņš nerātni nočukst un parāda man skuvekli.

Es sakniebju lūpas, izlikdamās, ka esmu apvainojusies. – Nē, nākamreiz es izmēģināšu vasku. – Atceros, kā Kristjens Londonā līksmoja, atklājis, ka esmu izmantojusi viņa prombūtni (viņš devās uz kādu tikšanos), lai ziņkāres dēļ noskūtu kaunuma matus. Protams, man neizdevās izpatikt viņa perfekcionista prasībām…

– Ko tu, velns un elle, esi izdarījusi? – Kristjens iesaucas, nespējot apvaldīt šausmu pilno uzjautrinājumu. Viņš pieceļas sēdus gultā mūsu viesnīcas istabā netālu no Pikadilli laukuma, ieslēdz lampu un lūkojas uz mani, iepletis muti. Ir apmēram pusnakts. Es pietvīkstu tikpat sarkana kā rotaļu istabas palagi un mēģinu pavilkt savu satīna naktstērpu zemāk, lai Kristjens mani neredzētu, bet viņš satver mani aiz rokas.

– Ana!

– Es… hmm, noskuvos.

– To es redzu. Kāpēc? – Viņš smaida līdz ausīm.

Es paslēpju seju plaukstās. Kāpēc mani pārņēmis tāds kauns?

– Ana, – viņš klusi ierunājas un atņem manu roku no sejas. – Neslēpies. – Viņš kož lūpā, lai nesmietos. – Atbildi. Kāpēc? – Viņa acis uzjautrināti dzirkstī. Kāpēc viņam tas šķiet tik smieklīgi?

– Nesmejies par mani.

– Es nesmejos. Piedod. Es esmu… sajūsmināts, – viņš nosaka.

– Nu…

– Atbildi. Kāpēc?

Es dziļi ievelku elpu. – Šorīt, kad devies uz tikšanos, es mazgājos dušā un atcerējos tavus noteikumus.

Kristjens samirkšķina acis. No viņa sejas nozūd uzjautrinājums, un viņš piesardzīgi vēro mani.

– Es tos uzskaitīju prātā, atcerēdamās arī savus uzskatus par tiem, un iedomājos par skaistumkopšanas salonu, un tad es nospriedu… ka tev tas patīk. Bet man pietrūka drosmes, lai dotos uz vaksāciju. – Mana balss izdziest līdz čukstam.

Kristjens lūkojas uz mani, un viņa acis mirdz – šoreiz nevis uzjautrinājumā par manu amizanto uzvedību, bet gan mīlestībā pret mani.

– Ana, – viņš izdveš un pieliecies mani noskūpsta. – Tu mani sajūsmini, – viņš nočukst, mūsu lūpām saskaroties. Ar abām rokām aptvēris manu seju, viņš dāvā vēl vienu skūpstu.

Pēc ilga, aizrautīga mirkļa viņš atraujas un atbalstās pret elkoni. Viņa acīs atkal uzdzirkstī jautrība.

– Es vēlos rūpīgi nopētīt tavu paveikto darbu, sieva.

– Kā, lūdzu? Nē! – Viņš noteikti joko! Es ar plaukstām apklāju savu nesen atkailināto vietu.

– Nu nē, Anastasija. – Kristjens satver manas rokas un atvirza tās, ar strauju kustību nomezdamies ceļos man starp kājām tā, ka es nevaru pakustēties. Viņa skatiens ir tik kvēls, ka spētu aizdedzināt sausu malku. Pirms es pagūstu uzliesmot, viņš pieliecas un virza lūpas lejup pār kailo vēderu tieši līdz kājstarpei. Es sakustos zem viņa, negribīgi pakļaudamās neizbēgamajam.

– Tā, kas te ir? – Kristjens uzspiež skūpstu vietā, kur līdz šim rītam rotājās mani kaunuma mati, un piepeši paberzē savu rugājiem apaugušo zodu pret manu miesu.

– Au! – es iesaucos. Āda ir neticami jutīga.

Kristjena skatiens pievēršas man, un viņa acīs pavīd iekāre. – Tu esi palaidusi garām šo vietu, – viņš nomurmina un saudzīgi pieskaras man.

– Ak tā… Nolādēts, – es nosaku, cerēdama, ka ar to šī nepatīkamā apskate beigsies.

– Man iešāvās prātā doma. – Viņš kails izlec no gultas un nozūd vannasistabā.

Ar ko viņš nodarbojas? Jau pēc mirkļa Kristjens atgriežas, nesdams līdzi ūdens glāzi, lielu krūzi, manu skuvekli, savu skūšanās otu, ziepes un dvieli. Viņš visu noliek uz naktsgaldiņa, paturēdams tikai dvieli, un lūkojas uz mani.

Nu nē! Zemapziņa nomet Dikensa kopotos rakstus, izlec no atpūtas krēsla un iespiež rokas gurnos.

– Nē, nē, nē! – es spalgi paziņoju.

– Sieva, ja ir paveicams darbs, tas jāpaveic kārtīgi. Pacel gurnus augstāk. – Viņa acis ir pelēkas gluži kā vasaras debesis vētras laikā.

– Kristjen! Tu mani neskūsi.

Viņš piešķiebj galvu. – Kāpēc gan nē?

Es pietvīkstu. Vai tad tas nav acīmredzams? – Jo tas ir pārāk… pārāk…

– Intīmi? – viņš čukst. – Ana, mani sajūsmina intimitāte, kad esmu tev blakus, un tu to zini. Turklāt mums ir bijuši daudz neķītrāki piedzīvojumi; kāpēc tu esi nolēmusi kautrēties tieši šobrīd? Šo tava ķermeņa daļu es pazīstu labāk nekā tu pati.

Es pārsteigta uzlūkoju Kristjenu. Ak, šis iedomīgais… jā, viņam ir taisnība… bet tik un tā! – Tas nav pareizi! – Mana balss skan klīrīgi un spalgi.

– Nē, tas ir seksīgi.

Tiešām? – Vai tevi tas uzbudina? – Man neizdodas apslāpēt izbrīnu.

Kristjens nicīgi iespurdzas. – Vai neredzi? – Viņš paskatās uz savu piebriedušo locekli. – Es vēlos tevi noskūt, – viņš čukst.

Nu labi, pie visiem velniem! Es atguļos un pārmetu roku pār seju, lai man nebūtu jāskatās uz notiekošo.

– Ja tevi tas iepriecinās, Kristjen, uz priekšu! Tu esi perverss, – es nomurminu, paceldama gurnus, un viņš pagrūž man apakšā dvieli, bet pēc tam noskūpsta uz augšstilba iekšpuses.

– Jā, meitenīt, tev taisnība. Izcili perverss.

Nošļakst ūdens; Kristjens iemērc skūšanās otu ūdens glāzē un pēc tam paskalo to krūzē. Satvēris manu kreiso potīti, viņš paver manas kājas un apsēžas starp tām tā, ka gulta ieliecas. – Man šobrīd ļoti gribas tevi sasiet, – viņš nomurmina.

– Es apsolu, ka nekustēšos.

– Ļoti labi.

Putām pārklātā otiņa noslīd pār manu kaunumu, un es spēji ievelku elpu. Tā ir silta. Acīmredzot ūdens glāzē ir karsts. Es nedaudz pagrozos. Kut… bet patīkami.

– Nekusties, – Kristjens mani norāj un atkal pavēzē otu. – Vai arī es tiešām tevi sasiešu, – viņš brīdinādams piebilst, un man pār muguru pārskrien saldas tirpas.

– Vai esi to jau darījis? – es bikli ievaicājos, kad viņš pasniedzas pēc skuvekļa.

– Nē.

– Ļoti labi. – Es atplaukstu smaidā.

– Atkal kaut kas jauns, sieva.

– Hmm. Man patīk jauni piedzīvojumi.

– Man arī. Ķeramies klāt. – Un Kristjens laiž skuvekli pār manu jutīgo miesu, rīkodamies pārsteidzoši saudzīgi. – Nekusties, – viņš izklaidīgi pavēl, un es noprotu, ka viņš visu uzmanību velta darbam.

Jau pēc dažām minūtēm viņš paķer dvieli un noslauka no manis liekās putas.

– Lūk, tā jau ir labāk, – viņš nospriež, un es beidzot paceļu roku, lai varētu uz viņu paskatīties. Kristjens atraujas un apbrīno savu veikumu.

– Vai esi apmierināts? – es aizsmakusi jautāju.

– Ļoti. – Viņš viltīgi pasmaida un nesteidzīgi ieslidina pirkstu manī.

– Bet tas bija jautri, – Kristjens nosaka. Viņa acīs uzplaiksnī viegls uzjautrinājums.

– Tev jā, varbūt. – Es uzmetu lūpu, bet viņam taisnība, tas bija… uzbudinoši.

– Ja pareizi atceros, pēc tam sekoja ļoti patīkama nodarbe. – Kristjens atkal ķeras pie skūšanās. Es steidzīgi pievēršu skatienu saviem pirkstiem. Jā, tas bija patīkami. Man nebija ne jausmas, ka matiņu noskūšana ir tik svarīga.

– Es tevi tikai ķircinu. Vai tad tā nedara visi vīri, kas neglābjami iemīlējušies savā sievā? – Kristjens satver mani aiz zoda un vēro, mēģinādams nolasīt manas domas. Viņa acīs piepeši manāma piesardzība.

Hmm… pienācis laiks atriebei.

– Apsēdies, – es nomurminu.

Viņš turpina mani vērot, neizpratnes pārņemts. Es saudzīgi pagrūžu viņu tuvāk baltajam vannasistabas soliņam. Kristjens apjucis uz tā apsēžas, un es izņemu viņam no rokas skuvekli.

– Ana, – viņš brīdina, atskārtis, kas man padomā. Es pieliecos un noskūpstu viņu.

– Atliec galvu, – es nočukstu.

Viņš vilcinās.

– Aci pret aci, Kristjen.

Viņa acīs atplaiksnī piesardzība un uzjautrinājums apvienojumā ar neticību. – Vai tu zini, ko dari? – viņš klusi apvaicājas. Es lēni, uzsvērti papurinu galvu, mēģinādama izlikties ļoti nopietna. Kristjens aizver acis, pašūpo galvu un kā padodamies atliec to atpakaļ.

Jēzus, viņš tiešām ļaus, lai es viņu noskuju! Es bikli ieslidinu pirkstus Kristjena mitrajos matos uz pieres un cieši tos satveru, lai turētu viņa galvu nekustīgu. Viņš ievelk elpu, samiedz acis ciešāk un paver lūpas. Es ļoti saudzīgi velku skuvekli augšup no kakla līdz zodam, atstādama sliedi putās.

Kristjens izpūš elpu.

– Vai domāji, ka es tevi savainošu?

– Es nekad nezinu, ko tu darīsi, Ana, bet nē… vismaz ne tīšām.

Skuveklis atkal ceļo pa viņa kaklu, veidojot platāku sliedi.

– Es nemūžam tevi nesavainotu tīši, Kristjen.

Viņš atver acis un apvij rokas man apkārt, un es uzmanīgi novelku skuvekli lejup pār viņa vaigu.

– Zinu, – viņš nosaka, pieliekdams galvu tā, lai man būtu vieglāk strādāt. Jau pēc diviem skuvekļa vēzieniem esmu visu pabeigusi.

– Lūk. Un neizlēju ne pili asiņu! – es lepni paziņoju.

Kristjens virza rokas augšup gar manu kāju, pavilkdams augšup naktstērpu un pieraudams mani tuvāk tā, ka es apsēžos jāteniski viņam virsū un pieķeros pie augšdelmiem, lai nenokristu. Viņš tiešām ir ļoti muskuļots.

– Vai drīkstu tevi šodien kaut kur aizvest?

– Mēs nesauļosimies? – Es dzēlīgi saraucu uzaci.

Kristjens satraucies aplaiza lūpas. – Nē. Nesauļosimies. Man šķita, ka tu varētu dot priekšroku kaut kam citam.

– Nu, tā kā tu mani pārklāji ar zilumiem un liedzi jebkādu iespēju sauļoties, kāpēc gan ne?

Viņš nolemj nepievērst uzmanību manam tonim (ļoti prātīgi). – Mums nāksies tālu braukt, bet lasīju, ka tas ir tā vērts. Tēvs ieteica apciemot šo vietu. Tas ir ciemats kalna galā, Senpoldevānsa. Tur ir vairākas mākslas galerijas. Es iedomājos, ka mēs varētu izvēlēties kādu gleznu vai skulptūru jaunajai mājai, ja redzēsim kaut ko interesantu.

Es atliecos un uzlūkoju Kristjenu. Mākslas darbi… viņš grib iegādāties gleznas. Kā gan es varētu pirkt gleznas?

– Kas noticis? – viņš jautā.

– Kristjen, es neko nesaprotu no mākslas.

Viņš parausta plecus un iecietīgi uzsmaida man. – Mēs nopirksim tikai to, kas mums patiks. Runa nav par līdzekļu ieguldīšanu.

Ieguldīšanu? Sasodīts!

– Kas noticis? – Kristjens atkārto.

Es papurinu galvu.

– Paklau, es saprotu, ka mēs tikai nupat saņēmām arhitektes rasējumus, bet nekas slikts nenotiks, ja aplūkosim dažas gleznas, un tas ciemats ir ļoti sens. Saglabājies no viduslaikiem.

Ak jā, arhitekte. Kāpēc Kristjens man atgādināja par to sievieti? Džia Mateo ir Eljota draudzene un iekārtojusi Kristjena namu Aspenā. Kad tikāmies, viņa nemitīgi centās pieskarties Kristjenam.

– Nu, kas tevi nomāc? – Kristjens iesaucas. Es papurinu galvu. – Atbildi! – viņš uzstāj.

Kā lai viņam pasaku, ka mani tracina Džia? Šī nepatika nav izskaidrojama. Es negribu izskatīties pēc greizsirdīgas sievas.

– Vai tiešām tu vēl dusmojies par vakardienu? – Kristjens nopūšas un ar degunu pieskaras manām krūtīm.

– Nē. Tikai esmu izsalkusi, – es nomurminu, lieliski apzinādamās, ka šādi novērsīšu viņa uzmanību.

– Kāpēc tu uzreiz to neteici? – Kristjens saudzīgi noceļ mani sev no kājām un pieceļas.

Senpoldevānsa ir nocietināts viduslaiku ciemats kalna galā, viena no gleznainākajām vietām, ko savā mūžā esmu redzējusi. Es staigāju pa šaurajām, bruģētajām ieliņām, sadevusies rokās ar Kristjenu un ieslēpusi plaukstu viņa šortu aizmugurējā kabatā. Teilors un Gastons vai Filips – es nespēju viņus atšķirt – mums seko. Mēs paejam garām ar kokiem apaugušam laukumam, kur trīs veci vīri, no kuriem viens, par spīti tveicei, nēsā bereti, cenšas trāpīt mērķī ar bumbu. Laukumā ir daudz tūristu, bet es jūtos labi pie Kristjena sāniem. Ir daudz, ko redzēt – nelielas sānielas, kas ved uz pagalmiem ar smalkām akmens strūklakām, senas un modernas skulptūras, mazi, aizraujoši veikaliņi.

Pirmajā mākslas galerijā Kristjens izklaidīgi vēro erotiskās fotogrāfijas, košļādams saulesbriļļu kājiņu. Fotogrāfijas, kurās dažādās pozās attēlotas kailas sievietes, ir uzņēmusi Florensa Della.

– Tas nav gluži tas, ko biju iztēlojusies, – es neapmierināta noņurdu. Šie attēli atsauc man atmiņā fotogrāfiju kasti, ko atradu Kristjena skapī… mūsu skapī. Interesanti, vai viņš tās iznīcināja?

– Es arī nē, – Kristjens smaidīdams atbild. Viņš satver manu roku, un mēs pieejam pie nākamā mākslinieka darbiem. Es izklaidīgi prātoju, vai vajadzētu ļaut Kristjenam mani fotografēt.

Mēs nostājamies pie kādas sievietes gleznām, kas veltītas klusajai dabai – augļiem un dārzeņiem, kas izzīmēti ļoti skaidrā palielinājumā un ar bagātīgām, košām krāsām.

– Šīs man patīk. – Es norādu uz trim piparu gleznām. – Tās man atgādina, kā tu kapāji dārzeņus manā dzīvoklī. – Es iespurdzos, un Kristjens nesekmīgi cenšas slēpt uzjautrinājumu.

– Manuprāt, es to izdarīju diezgan veiksmīgi, – viņš noņurd. – Tikai pārāk lēni. Turklāt… – Viņš ievelk mani apskāvienā. – Tu novērsi manu uzmanību. Kur tu tās novietotu?

– Par ko tu runā?

Kristjens rotaļīgi satver zobos manu ausi. – Par gleznām. Kur tu tās novietotu? – Viņš iekož man auss ļipiņā, un sajūtas aizstīgo līdz pat klēpim.

– Virtuvē, – es nomurminu. – Hmm. Laba doma, sieva.

Es samiedzu acis, cenzdamās saskatīt cenu. Katra glezna maksā piecus tūkstošus eiro. Augstā debess!

– Cik dārgas! – es izdvešu.

– Nu un? – Viņš ar degunu paberzē manu ausi. – Ir laiks pierast, Ana. – Palaidis mani vaļā, viņš piesoļo pie galda, kur sēž jauna sieviete, ģērbusies baltā, un nenolaiž skatienu no mana vīra. Es apvaldu vēlmi izbolīt acis un pievēršos gleznām. Pieci tūkstoši eiro… šausmas!

Mēs esam paēduši pusdienas un laiski dzeram kafiju Lesentpolas viesnīcā. Visapkārt paveras brīnišķīgs skats uz lauku ainavu. Vīna dārzi un saulespuķu lauki veido kaut ko līdzīgu lupatu segai pār līdzenumu, un šur tur manāmas mazas, glītas franču zemnieku mājiņas. Diena ir tik jauka un skaidra, ka mēs pat varam saskatīt jūru, kas nespodri mirgo pie apvāršņa.

Kristjens izrauj mani no pārdomām. – Tu man vaicāji, kāpēc es pinu tavus matus, – viņš nomurmina. Mani izbiedē viņa balss tonis. Viņš izskatās… vainīgs.

– Jā. – Ak vai…

– Man šķiet, ka narkomāne ļāva man rotaļāties ar viņas matiem. Nezinu, vai tās ir atmiņas vai tikai sapnis.

Oho! Viņa miesīgā māte.

Kristjens lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma. Es jūtu sirdi sažņaudzamies. Ko man teikt, kad viņš pavēsta kaut ko šādu?

– Man patīk, ka tu rotaļājies ar maniem matiem, – es vilcinādamās atbildu.

Kristjena acīs uzplaiksnī nedrošība. – Vai tiešām?

– Jā. – Tā ir taisnība. Es satveru viņa roku. – Manuprāt, tu mīlēji savu miesīgo māti, Kristjen.

Viņš iepleš acis un brīdi stingi vēro mani. Vai esmu spērusi soli par tālu? Lūdzu, Kristjen, saki taču kaut ko! Bet viņš vēl joprojām klusē, pievērsis man savu pelēko acu skatienu.

Viņš šķiet kā apmaldījies.

Pēc brīža Kristjens palūkojas uz manu plaukstu, kas apklāj viņējo, un sarauc pieri.

– Saki kaut ko, – es nočukstu, jo vairs nespēju izturēt šo klusumu.

Kristjens papurina galvu un dziļi ievelk elpu.

– Iesim. – Viņš atlaiž manu roku un pieceļas. Vai esmu pārkāpusi kādu robežu? Man nav ne jausmas. Es nobīstos un nezinu, kā rīkoties – teikt vēl kaut ko vai izlikties, ka nekas nav noticis. Pēdējā iespēja man šķiet pieņemamāka, un es paklausīgi sekoju viņam.

Kad esam izgājuši no restorāna, Kristjens satver manu plaukstu.

– Uz kurieni vēlies doties?

Viņš runā! Un nedusmojas uz mani – paldies Dievam! Es atvieglota nopūšos un paraustu plecus. – Man tikai prieks, ka tu ar mani vēl joprojām runā.

– Tu jau zini, ka man nepatīk pieminēt visas tās šausmas. Tā ir pagātne. Viss, – viņš klusi nosaka.

Nē, Kristjen, tā nav. Šī doma mani skumdina, un es pirmo reizi sev jautāju, vai tās patiesi reiz paliks pagātnē. Viņš vienmēr būs piecdesmit dēmonu apsēsts… mans nabaga Kristjens. Vai es vēlos, lai viņš mainās? Nē, ne gluži… bet es vēlos, lai viņš jūtas mīlēts. Es pametu skatienu uz viņu un brīdi baudu viņa valdzinošo pievilcību… un viņš ir mans. Un mani apbur ne tikai viņa glītā seja un skaistais augums. Mani fascinē tas, kas slēpjas aiz šīs nevainojamās ārienes – viņa trauslā, daudz cietusī dvēsele.

Kristjens veltī man savu parasto skatienu, kurā uzjautrinājums sajaucas ar piesardzību, veidojot seksīgu kokteili. Viņš apskauj mani ap pleciem, un mēs laužamies cauri tūristu pūlim līdz vietai, kur Filips vai Gastons atstājis ietilpīgo Mercedes mašīnu. Es ieslēpju plaukstu Kristjena šortu aizmugurējā kabatā, priecādamās, ka viņš nedusmojas. Bet, patiesību sakot… kurš četrus gadus vecs bērns nemīl savu māti, lai cik slikta tā būtu? Es skaļi nopūšos un apskauju viņu ciešāk. Aiz mums slapstās apsargi, un es sāku prātot, vai viņi paēduši.

Mēs apstājamies pie neliela veikaliņa, kur tirgo skaistas dārglietas. Kristjens ielūkojas skatlogā un pievērš skatienu man. Satvēris manu plaukstu, viņš pārlaiž īkšķi pār dzelžu atstāto sarkano svītru, kas jau gandrīz izzudusi, un nopēta to.

– Man nesāp, – es apliecinu. Kristjens pagriežas, atbrīvodams manu roku no savas šortu kabatas, un satver arī to, saudzīgi pagriezdams, lai varētu aplūkot locītavu. Platīna Omega pulkstenis, ko viņš man uzdāvināja pie brokastu galda pirmajā Londonā pavadītajā rītā, aizsedz sarkano svītru.

Katru reizi, kad redzu gravējumu, man saļogās ceļgali.

Anastasija,

Tu esi mans Kaut Kas Vairāk

Mana mīla, visa mana dzīve

Kristjens

Par spīti visai savai cīņai ar dēmoniem, mans vīrs spēj būt ļoti romantisks. Es lūkojos uz neskaidrajiem iespiedumiem uz locītavas. Un dažreiz viņš ir īsts mežonis. Palaidis manu kreiso plaukstu vaļā, viņš satver manu zodu un norūpējies ielūkojas man sejā.

– Man nesāp, – es atkārtoju. Kristjens paceļ manu roku pie lūpām un kā atvainodamies viegli noskūpsta locītavu.

– Iesim, – viņš aicina un ieved mani veikalā.

– Lūk. – Kristjens paceļ nupat iegādāto platīna rokassprādzi. Tā ir brīnišķīga, ļoti smalki izstrādāta, rotāta ar nelieliem, abstraktiem puķu rakstiem, kam vidū iestiprināti sīki briljantiņi. Viņš apliek nieciņu man ap roku. Sprādze ir plata un līdzinās aprocei, un noslēpj sarkano svītru. Turklāt maksāja trīsdesmit tūkstošus eiro, es nodomāju, kaut gan man bija grūti saprast sarunu ar pārdevēju, kas norisinājās franciski. Nekad vēl neesmu nēsājusi kaut ko tik dārgu.

– Tā jau ir labāk, – Kristjens nomurmina.

– Labāk? – es čukstu, ieskatīdamās viņa mirdzošajās, pelēkajās acīs, un jūtu, ka uz mums ar greizsirdības un pārmetuma pilnu skatienu lūkojas kalsnā pārdevēja.

– Tu zini, kāpēc, – Kristjens nedroši nosaka.

– Man tas nav vajadzīgs. – Es papurinu roku, un sprādze sakustas. Tā uztver pēcpusdienas gaismu, kas ieplūst caur veikaliņa logu, un briljanti met sīkas, dzirkstošas varavīksnes uz telpas sienām.

– Toties man ir, – Kristjens kaismīgi paskaidro.

Kāpēc? Kāpēc viņam tas vajadzīgs? Vai viņš jūtas vainīgs? Par ko? Par atstātajām pēdām? Par savu miesīgo māti? Par to, ka neatklāja man savas jūtas? Ak, mans nabaga Kristjen…

– Nē, tā nav. Tu man jau esi devis ļoti daudz. Brīnišķīgu medusmēnesi, Londonu, Parīzi, Rivjēru… un tevi pašu. Man ir ļoti paveicies, – es nočukstu, un viņa acis atmaigst.

– Nē, Anastasija, paveicies ir man.

– Paldies. – Es pastiepjos uz pirkstgaliem, apviju rokas Kristjenam ap kaklu un noskūpstu viņu… ne jau tāpēc, ka viņš man uzdāvināja rokassprādzi, bet gan tāpēc, ka viņš pieder man.

Sēžot mašīnā, Kristjens gremdējas pārdomās un lūkojas uz košajiem saulespuķu laukiem. Ziedi griež galvu pretī saulei un bauda tās starus. Viens no dvīņiem – laikam Gastons – ir pie stūres, un Teilors sēž viņam blakus. Kristjens kaut ko prāto. Es satveru viņa roku un iedrošinādama saspiežu to. Viņš palūkojas uz mani, atbrīvo plaukstu un noglāsta manu ceļgalu. Man mugurā ir īsi, kupli svārki baltā un zilā krāsā, ko papildina zila, pieguļoša blūze bez piedurknēm. Kristjens brīdi vilcinās, un es nezinu, kādu virzienu viņš izvēlēsies – lejup vai augšup. Es saspringstu, gaidīdama viņa maigo pieskārienu, un man aizraujas elpa. Ko viņš darīs? Viņš izvēlas laist plaukstu lejup, piepeši satver manu potīti un pavelk kāju sev uz ceļiem. Es ar visu augumu pagriežos uz viņa pusi.

– Dod arī otru!

Es satraukta palūkojos uz Teiloru un Gastonu, kas cītīgi raugās uz priekšu, un uzlieku Kristjenam uz ceļiem otru pēdu. Viņš rāmi nospiež kādu pogu durvīs. No paneļa mums priekšā izslīd viegli ietonēta stikla siena, un pēc desmit sekundēm mēs jau esam nošķirti no apsargiem. Mjā… lūk, kāpēc šīs mašīnas aizmugurē ir tik daudz vietas!

– Es gribu apskatīt tavas potītes, – Kristjens klusi paskaidro. Viņa acīs uzplaiksnī bažas. Dzelžu pēdas? Sasodīts, es jau domāju, ka tas ir aizmirsts. Ja palikušas kādas svītras, tās ir aizslēptas aiz manu sandaļu siksniņām. Neatceros, ka no rīta būtu kaut ko redzējusi. Kristjens ar īkšķi maigi noglāsta manas labās kājas pēdu, un es saraujos. Viņa lūpas savelkas smaidā, un viņš ātri atraisa siksniņu. Ieraugot tumšo, sarkano švīku, viņš pārstāj smaidīt.

– Nesāp, – es nomurminu. Kristjena sejā jaušamas skumjas, un viņš sakniebj lūpas. Es nopurinu sandali uz grīdas, un viņš pamāj, it kā man noticējis, tomēr es jūtu, ka viņš atkal ieslīdzis savās drūmajās pārdomās. Izklaidīgi glāstīdams manu pēdu, viņš pagriežas un lūkojas ārā pa mašīnas logu.

– Klau, ko gan citu tu domāji ieraudzīt? – es klusi pajautāju. Kristjens paskatās uz mani un parausta plecus.

– Nebiju domājis, ka šo švīku izskats liks man justies tā, kā es šobrīd jūtos, – viņš atzīst.

Ak tā! Vēl nupat viņš bija noslēgts, bet nu jau ir ar mieru runāt atklāti. Cik… raksturīgi Kristjenam. Man ir grūti izsekot viņa noskaņojuma maiņām.

– Kā tu jūties?

Viņa acis ir drūmas. – Neveikli, – viņš nomurmina.

Nē… Es atsprādzēju drošības jostu un pievirzos Kristjenam tuvāk, nenoņemdama kājas viņam no ceļiem. Man gribas ieritināties viņam tuvāk, un es tā rīkotos, ja priekšējā sēdeklī būtu tikai Teilors. Bet apziņa, ka tur ir arī Gastons, mani apvalda par spīti nodalījumam. Ja vien būtu tumšāks… Es satveru Kristjena rokas.

– Man nepatīk vienīgi zilumi, – es nočukstu. – Viss pārējais… tas, ko tu izdarīji… – Es pieklusinu balsi vēl vairāk. – Ar dzelžiem… Tas man patika. Pat vairāk nekā patika. Tas bija lieliski. To tu vari ar mani darīt jebkurā laikā.

Kristjens nedaudz sagrozās. – Lieliski? – Mana iekšējā dieviete satrūkusies atrauj skatienu no Džekijas Kolinsas grāmatas.

– Jā. – Es smaidu. Sakustinājusi kāju pirkstus, es jūtu viņa miesu pamostamies un redzu, kā viņš paver lūpas, spēji ievilkdams elpu.

– Tev jāpiesprādzējas, sieva, – Kristjens klusi brīdina, un es atkārtoju žestu ar kāju pirkstiem. Viņa acis satumst, un viņš brīdinādams satver manu potīti. Vai viņš vēlas, lai es rimstos? Vai arī turpinu? Viņš sarauc pieri un sastingst, un pēc brīža izņem no kabatas savu telefonu, vienlaikus ielūkodamies pulkstenī. Acīmredzot kāds piezvanījis, un Kristjens šķiet sadrūmis.

– Jā, Bārnij? – viņš asi nosaka.

Velns! Atkal esam spiesti pārtraukt iesākto darba dēļ. Es gribu atraut kājas, bet Kristjens satver manu potīti ciešāk.

– Serveru telpā? – viņš neticīgi pārjautā. – Vai iedarbojās ugunsdzēšanas sistēma?

Uguns! Es noceļu kājas uz grīdas, un šoreiz Kristjens mani neaizkavē. Piesprādzējusi drošības jostu, es nervozi grozu trīsdesmit tūkstošus eiro vērto rokassprādzi. Kristjens atkal nospiež pogu savas puses roku balstā, un nodalījums slīd lejup.

– Vai kāds ievainots? Un bojājumi? Saprotu… Kad? – Kristjens atkal ielūkojas pulkstenī un izvelk pirkstus caur matiem. – Nē. Ne ugunsdzēsēju departamentu, ne policiju. Vismaz ne pagaidām.

Kristjena biroju ēkā noticis ugunsgrēks? Es izbrīnīta skatos uz viņu, domām joņojot. Teilors pagriežas, lai varētu dzirdēt Kristjena teikto.

– Labi, man nepieciešams vispusīgs ziņojums par bojājumiem. Un jāpārbauda visi, kas varējuši piekļūt telpām pēdējo piecu dienu laikā, ieskaitot apkopējus… Sameklē Andreu un pasaki, lai viņa man piezvana. Jā, argons laikam ir tikpat iedarbīgs, vērtīgāks par zeltu.

Ziņojums? Argons? Es kaut ko atceros no ķīmijas stundām skolā… Ja nemaldos, tas bija kāds ķīmiskais elements.

– Es saprotu, ka ir agrs… Atsūti man ziņu pēc divām stundām… Nē, man jāzina. Paldies, ka piezvanīji. – Kristjens beidz sarunu un nekavējoties sastāda citu telefona numuru.

– Velč? Labi… Kad? – Kristjens atkal ielūkojas pulkstenī. – Tātad stunda… Jā… Visu diennakti datu glabātavā… Jā. – Viņš atvieno zvanu.

– Filip, man pēc stundas jābūt uz klāja.

– Labi, Monsieur.

Ā, tātad šis ir Filips, nevis Gastons. Mašīna palielina ātrumu.

Kristjens palūkojas uz mani. Viņa sejas izteiksme ir neizdibināma.

– Vai kāds ir cietis? – es klusi jautāju.

Viņš papurina galvu. – Bojājumu ir pavisam nedaudz. – Satvēris manu roku, viņš to nomierinoši saspiež. – Nesatraucies. Mani ļaudis jau ķērušies pie darba. – Kristjens atkal ir pašpārliecinātais uzņēmuma vadītājs, kurš par visu var parūpēties un nemaz nav izsists no līdzsvara.

– Kur sākās uguns?

– Serveru telpā.

– Greja namā?

– Jā.

Viņš atbild aprauti, tāpēc es nojaušu, ka viņš nevēlas par to runāt.

– Kāpēc bojājumu ir tik maz?

– Istabā ierīkota ļoti laba ugunsdzēšanas sistēma.

Nu, protams.

– Ana, lūdzu… nesatraucies.

– Es nemaz nesatraucos. – Tomēr tie ir meli.

– Mēs vēl nezinām, vai tā tiešām bija ļaunprātīga dedzināšana, – viņš nosaka, pareizi uzminējis mana nemiera cēloni. Es izbijusies paceļu plaukstu pie kakla. Vispirms helikopters, un tagad šis?

Kas būs nākamais?