Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 3

Viņš ir atgriezies. Mammai atkal ir slikti, vai arī viņa iemigusi.

Es paslēpjos un saritinos mazā kamoliņā zem virtuves galda. Skatīdamies caur pirkstiem, es redzu mammu. Viņa apgūlusies uz dīvāna un nolaidusi roku līdz lipīgajam, zaļajam paklājam, un viņam kājās ir lielie zābaki ar spīdīgajiem rotājumiem. Viņš nostājies mammai blakus un kliedz.

Viņš sit mammai ar siksnu. Celies! Celies! Stulbā kuce! Stulbā kuce! Stulbā kuce!

Mamma klusi iešņukstas. Izbeidz. Lūdzu, izbeidz. Mamma nekliedz. Mamma saritinās un kļūst sīka.

Es esmu iebāzis pirkstus ausīs un aizveru acis. Skaņas izgaist.

Viņš pagriežas, un es redzu viņa zābakus virzāmies uz virtuves pusi. Viņam rokā vēl joprojām ir siksna. Viņš meklē mani.

Viņš pietupjas un atiež zobus smaidā. Viņš nelāgi ož – pēc cigaretēm un spirta. Re, kur esi, sīkais draņķi!

Viņu pamodina asinis stindzinošas gaudas. Jēzus! Viņš mirkst sviedros, un sirds strauji pukst. Kas, pie velna…? Viņš pielec gultā sēdus un ieslēpj galvu rokās. Sasodīts. Sapņi atgriezušies. To skaņu izdevu es. Viņš dziļi ievelk elpu, pūlēdamies padzīt no prāta un nāsīm lēta burbona un vecu Camel cigarešu smārdu.