Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 5

Kristjens aizved mani uz nelielu, omulīgu restorānu.

– Nāksies ēst šeit, – viņš noņurd. – Mums nav daudz laika.

Manuprāt, restorāns ir ļoti jauks. Tajā ir koka krēsli un balti lina galdauti. Sienas nokrāsotas tādā pašā krāsā kā Kristjena slepenā istabā – tumši asinssarkanas – un šur tur novietoti nelieli, apzeltīti spoguļi, baltas sveces un mazas vāzītes ar baltām rozēm. Fonā Ella Ficdžeralda klusi dzied par mīlestību. Gaisotne ir ļoti romantiska.

Viesmīlis ieved mūs nelielā nišā pie diviem paredzēta galdiņa un es apsēžos, prātodama, kas notiks tagad.

– Mums nav daudz laika, – Kristjens vēršas pie viesmīļa. – Atnesiet mums abiem vidēji izceptu bifšteku ar Bearnas mērci, ja jums tā ir, ceptiem kartupeļiem un zaļiem dārzeņiem, kādi ir šefpavāra rīcībā. Un atnesiet man vīnu karti.

– Protams, kungs. – Kristjena rāmā izdarīguma satrūcināts, viesmīlis aizsteidzas prom. Sameklējis telefonu, Kristjens to noliek uz galda. Vai man netiks dota iespēja izvēlēties?

– Varbūt man negaršo bifšteks.

Viņš nopūšas. – Lūdzu, nesāc spuroties pretī, Anastasija.

– Es neesmu mazs bērns, Kristjen.

– Tad neuzvedies kā bērns.

Es jūtos tā, it kā viņš būtu man iecirtis pliķi. Lūk, kas gaidāms – nemierpilna, asa saruna romantiskā gaisotnē, bez sirsniņām un puķītēm.

– Vai es esmu bērns tikai tāpēc, ka man negaršo bifšteks? – es nomurminu, cenzdamās slēpt aizvainojumu.

– Nē, tāpēc, ka tīši izraisīji manu greizsirdību. Tā rīkoties ir bērnišķīgi. Vai tev tiešām ir vienaldzīgas sava drauga izjūtas, ja šādi viņu maldināji? – Kristjens sakniebj lūpas un sadusmots vēro mani, līdz atgriežas viesmīlis, nesdams vīnu karti.

Es nosarkstu. Tiešām nebiju par to iedomājusies. Nabaga Hosē! Man nebija nodoma viņam dot veltas cerības. Piepeši mani pārņem kauns. Kristjenam ir taisnība; es rīkojos bezatbildīgi. Viņš uzmet skatienu vīnu kartei.

– Vai gribi izvēlēties vīnu? – viņš jautā, pacēlis uzaci, un ar visu būtību izstaro iedomību. Viņš zina, ka man nav ne jausmas, ar ko kāds vīns atšķiras no citiem.

– Izvēlies pats, – es sapīkusi atbildu, tomēr esmu jau nedaudz atvilgusi.

– Divas glāzes Barossa Valley Shiraz, lūdzu.

– Hmm… šo vīnu mēs pasniedzam tikai pudelēs, kungs.

– Tādā gadījumā atnesiet pudeli, – Kristjens atcērt.

– Protams, ser. – Viesmīlis sašļucis aiziet, un es viņu saprotu. Kas nomāc Kristjenu? Es saraucu pieri. Droši vien es, un kaut kur prāta dziļumos pamostas mana iekšējā dieviete. Viņa laiski izstaipās un pasmaida. Pēdējā laikā nebiju viņu manījusi.

– Tu esi ļoti nīgrs.

Kristjens bezkaislīgi vēro mani. – Interesanti, kāpēc?

– Labi, ka esi izvēlējies pareizo toni nopietnai, atklātai sarunai par nākotni, vai ne? – Es mīlīgi pasmaidu.

Kristjens sakniebj lūpas, bet pēc tam gandrīz negribīgi savelk kaktiņus uz augšu, un es zinu, ka viņš mēģina apslāpēt smaidu.

– Labi, atvaino, – viņš nosaka.

– Atvainošanās pieņemta, un es savukārt apliecinu, ka kopš mūsu pēdējās maltītes neesmu pievērsusies veģetārismam.

– Tā arī bija pēdējā reize, kad ēdi, šis apgalvojums nav aktuāls.

– Aktuāls? Vai jau atkal šis vārds?

– Aktuāls, – Kristjens atkārto, un viņa acīs iedzirkstas smiekli. Izlaidis pirkstus caur matiem, viņš atgūst nopietnību. – Ana, mūsu pēdējā tikšanās reizē tu mani pameti. Es esmu nedaudz satraukts. Jau teicu, ka vēlos tevi atgūt, bet tu… neatbildēji. – Viņš cieši vēro mani, ar savu atklātību mani pilnīgi atbruņojis. Ko lai saku pēc kaut kā tāda?

– Es ilgojos pēc tevis, Kristjen. Ļoti. Dažas pēdējās dienas bija… nomācošas. – Sajutusi kaklā kamolu, es to noriju, atcerēdamās izmisumu un bēdas, kas mani bija pārņēmušas.

Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik drausmīgi kā iepriekšējās nedēļas laikā. Sāpes bija gandrīz neaprakstāmas. Nekas cits tām nespēj līdzināties. Piepeši es ļoti skaidri saskatu realitāti, un man aizraujas elpa.

– Nekas nav mainījies. Es nevaru būt tāda, kādu tu vēlies mani redzēt. – Man tik tikko izdodas dabūt vārdus pār lūpām, jo kakls vēl joprojām ir aizžņaugts.

– Tu esi tieši tāda, kādu es tevi vēlos, – viņš ļoti uzsvērti paskaidro.

– Nē, Kristjen, neesmu gan.

– Tevi satrauc tas, kas notika iepriekšējā reizē. Es uzvedos muļķīgi, un tu… tu arī. Kāpēc tu neizmantoji drošības vārdu, Anastasija? – Viņa balsī ieskanas apsūdzošs tonis.

Kā, lūdzu? Sarunas virziens ir strauji mainījies.

– Atbildi!

– Nezinu. Biju pārāk satriekta. Mēģināju izturēties tā, kā tev vajadzīgs, mēģināju pārvarēt sāpes, un drošības vārdi pagaisa no mana prāta. Es tos… aizmirsu, – es nokaunējusies čukstu un atvainodamās paraustu plecus.

Varbūt mēs varējām izvairīties no šīm mokām.

– Tu aizmirsi! – Kristjens izdveš, šausmu pārņemts, un ieķeras galdam abās malās. Es saraujos, viņa iznīcinošā skatiena biedēta.

Velns! Viņš atkal ir saniknots. Arī dieviete pārmetoši nolūkojas uz mani. Vai redzi, kam tu sevi pakļāvi?

– Kā lai es tev uzticos? – Kristjens ļoti klusi jautā. – Jebkad?

Viesmīlis atnes vīnu, bet mēs sēžam un skatāmies viens uz otru; zilas acis pievērstas pelēkām. Mūsos abos kūsā vārdos neizteikti pārmetumi, bet viesmīlis tikmēr ar pārspīlēti elegantu žestu izņem korķi un ielej vīna malku Kristjena glāzē. Viņš automātiski to pagaršo.

– Ir labs, – viņš aprauti nosaka.

Viesmīlis bikli piepilda mūsu glāzes un noliek pudeli uz galda, pirms steidzīgi atkāpjas. Kristjens ne mirkli nav novērsies no manis. Es salūstu pirmā, nolaižu skatienu un iedzeru lielu malku vīna. Tik tikko sajūtu garšu.

– Man ļoti žēl, – es nočukstu, piepešas nožēlas pārņemta. Es pametu Kristjenu, jo domāju, ka esam nesaderīgi, bet tagad viņš apgalvo, ka es varēju viņu apturēt.

– Par ko? – viņš jautā, manāmi satrūcies.

– Par to, ka neizmantoju drošības vārdu.

Kristjens aizver acis, it kā atvieglots.

– Mēs varējām novērst visas šīs ciešanas, – viņš nomurmina.

– Izskatās, ka tev nekas nekaiš. – Patiesību sakot, viņš ir tikpat lielisks kā vienmēr.

– Izskats ir maldinošs, – Kristjens klusi nosaka. – Piecas dienas mani māca sajūta, ka saule norietējusi un vairs neceļas, Ana. Es mītu mūžīgajā naktī.

Šī atklāsme liek manai elpai aizrauties. Tāpat kā es!

– Tu solīji nekad neaiziet, bet aizšāvies prom, tiklīdz parādījās pirmās grūtības.

– Kad es solīju neaiziet?

– Miegā. Jau sen nebiju dzirdējis kaut ko, kas mani tā sasildīja, Anastasija. Mani pārņēma atvieglojums.

Es jūtu sirdi sažņaudzamies un sniedzos pēc vīna.

– Tu teici, ka mīli mani, – Kristjens nočukst. – Vai tagad tā ir pagātne? – Viņa balss ir klusa un izmisuma pilna.

– Nē.

Kristjens aizver acis un nopūšas. Šajā brīdī viņš izskatās neticami viegli ievainojams.

– Lieliski, – viņš nomurmina.

Es jūtos satriekta līdz pat sirds dziļumiem. Kristjens ir mainījis domas. Iepriekš, kad atzinos mīlestībā, viņu pārņēma šausmas.

Viesmīlis atgriežas un, steidzīgi nolicis šķīvjus mums priekšā, aizbēg.

Jēziņ! Ēdiens.

– Ēd, – Kristjens pavēl.

Es zinu, ka esmu izsalkusi, tomēr šobrīd nespēju ieēst ne kumosa. Man pretī sēž vienīgais vīrietis, kuru esmu mīlējusi, un mēs runājam par savu neizprotamo nākotni: nekas no tā neveicina veselīgu apetīti. Es veltu ēdienam šaubu pilnu skatienu.

– Anastasija, Dieva dēļ! Ja tu neēdīsi, es tevi pārlikšu pār celi tepat restorānā, un ne jau tāpēc, lai gūtu kādu seksuālu apmierinājumu. Ēd!

Tikai mieru, Grej. Zemapziņa pārmetoši uzlūko mani pār brillēm. Viņa ir vienisprātis ar Kristjenu.

– Labi, es ēdīšu. Noslēp savu niezošo plaukstu, lūdzu.

Kristjens pat nepasmaida, tikai turpina bargi skatīties uz mani. Es negribīgi satveru nazi un dakšiņu un nogriežu kumosu gaļas. Ak Dievs, tā ir neprātīgi garda. Es esmu izsalkusi, pat izbadējusies, tāpēc labprāt košļāju gaļu, un Kristjens manāmi nomierinās.

Mēs ēdam klusēdami. Mūzika ir mainījusies. Fonā klusi dzied sieviete, un viņas vārdi atbalso manas domas. Kopš Kristjens ienāca manā dzīvē, esmu neatgriezeniski pārvērtusies.

Es pametu skatienu uz savu nelaimīgo vīrieti. Viņš ēd un vēro mani. Kvēlajā skatienā apkopotas ilgas, iekāre un nemiers.

– Vai zini, kas dzied? – es mēģinu ievirzīt sarunu normālās sliedēs.

Kristjens brīdi klausās. – Nē… bet viņa ir prasmīga.

– Man arī viņa patīk.

Kristjena lūpās beidzot parādās ierastais noslēpumainais smaids. Ko tas nozīmē?

– Par ko tu domā? – es jautāju.

Viņš papurina galvu un nosaka: – Ēd!

Esmu jau apēdusi pusi savas porcijas. Vairs nevaru iedabūt sevī ne kumosu. Ko man darīt?

– Man jau pietiek. Vai esmu apēdusi tik daudz, lai kungs būtu apmierināts?

Viņš bezkaislīgi lūkojas uz mani un neatbild. Pēc brīža viņa skatiens pievēršas pulkstenim.

– Tiešām vairs neesmu izsalkusi, – es piebilstu, iemalkodama lielisko vīnu.

– Mums drīz jāiet. Teilors ir klāt, un tev rīt jābūt gatavai darbam.

– Tev arī.

– Man vajag daudz mazāk miega nekā tev, Anastasija. Kaut ko tu tomēr esi apēdusi.

– Vai mēs neatgriezīsimies ar helikopteru?

– Nē, es nospriedu, ka vēlos iedzert. Mūs aizvedīs Teilors. Turklāt šādi man izdosies pavadīt vairākas stundas kopā ar tevi mašīnā. Ko gan citu mēs darīsim, ja ne runāsim?

Ak tāds ir viņa plāns!

Kristjens pasauc viesmīli un lūdz rēķinu, bet pēc tam paņem tālruni un piezvana.

– Mēs esam restorānā Le Picotin, Sautvestas Trešajā avēnijā. – Viņš beidz sarunu.

– Tu ar Teiloru runā ļoti strupi. Tāpat kā ar pārējiem, starp citu.

– Es tikai lieki netērēju vārdus, Anastasija.

– Šovakar gan tā nav. Nekas nav mainījies, Kristjen.

– Es vēlos tev kaut ko piedāvāt. – Viss jau sākās ar piedāvājumu.

– Šis būs citāds.

Atgriežas viesmīlis, un Kristjens viņam pasniedz kredītkarti, pat neielūkojies rēķinā. Kamēr viesmīlis darbojas ar karti, Kristjens domīgi vēro mani. Novibrē viņa telefons, un viņš paskatās uz to.

Viņš vēlas izteikt piedāvājumu? Kas tagad notiks? Man prātā iešaujas vairākas iespējas: nolaupīšana, darbs viņa birojā. Nē, tas neizklausās pareizi.

Kristjens ir pabeidzis maksāšanas procedūru. – Nāc. Teilors mūs jau gaida.

Mēs pieceļamies, un viņš satver manu roku.

– Nevēlos tevi pazaudēt, Anastasija. – Viņš maigi noskūpsta manus pirkstu kauliņus, un es jūtu lūpu pieskārienu aizstīgojam pa visu ķermeni.

Ārpusē stāv Audi. Kristjens atver man durvis. Es apsēžos un iegrimstu greznajā ādas sēdeklī. Viņš pieiet pie šofera durvīm; Teilors izkāpj, un abi brīdi sarunājas. Parasti tā nav, un mani pārņem ziņkāre. Ko viņi apspriež? Jau pēc mirkļa abi ir mašīnā, un es palūkojos uz Kristjenu, kurš bezkaislīgi skatās taisni uz priekšu.

Es ļauju sev brīdi pētīt viņa profilu: taisno degunu, pilnīgās, skaidrām līnijām iezīmētās lūpas, matu šķipsnas, kas kārdinoši slīgst pār pieri. Šis debešķīgais vīrietis noteikti nav paredzēts man.

Mašīnas aizmugurē atskan klusa mūzika, varens orķestra skaņdarbs, kura nosaukumu es nezinu, un Teilors sāk braukt.

Kristjens pagriežas pret mani. – Kā jau runājām, Anastasija, es vēlos tev izteikt priekšlikumu.

Es uzmetu nemierpilnu skatienu Teiloram.

– Viņš tevi nedzird, – Kristjens paskaidro.

– Kā tas iespējams?

– Teilor! – Kristjens uzsauc. Teilors neatbild. Arī uz otru saucienu viņš nereaģē. Kristjens pieliecas un uzsit šoferim pa plecu. Teilors izņem austiņas, ko līdz šim nebiju pamanījusi.

– Jā, Greja kungs?

– Viss kārtībā, Teilor. Vari turpināt klausīties.

– Pateicos.

– Nu, vai pārliecinājies? Viņš klausās mūziku. Pučīni skaņdarbus. Vari aizmirst, ka viņš ir šeit. Vismaz es jau esmu to aizmirsis.

– Vai tu pavēlēji viņam to darīt?

– Jā.

Ak tā. – Labi, ko tu vēlies piedāvāt?

Kristjens piepeši šķiet apņēmības pilns un lietišķs. Mēs galu galā apspriežam turpmāko sadarbību. Es uzmanīgi klausos.

– Vispirms es tev kaut ko pajautāšu. Vai tu vēlies parastas vaniļas attiecības bez piparotas kniebšanās?

Man no izbrīna paveras mute. – Piparotas kniebšanās? – es spalgi atkārtoju.

– Jā.

– Nespēju noticēt, ka tu to pateici.

– Tā ir. Atbildi, – viņš rāmi pavēl.

Es nosarkstu. Dieviete ir nometusies ceļos un salikusi plaukstas kopā, lūdzoši vērodama mani.

– Man patīk tava piparotā kniebšanās, – es nočukstu.

– Tā jau man šķita. Kas tev nepatīk?

Aizliegums tev pieskarties. Tava patika pret manām sāpēm, siksnas dzēliens…

– Draudi saņemt nežēlīgu un neparastu sodu.

– Ko tas nozīmē?

– Tavā kambarī ir nūjas, pātagas un viss pārējais, un tas mani biedē līdz neprātam. Es negribu, lai tu izmanto šos rīkus pret mani.

– Labi, nebūs vairs pātagu un nūju… un siksnu, – viņš dzēlīgi nosaka.

Es apjukusi uzlūkoju Kristjenu. – Vai tu mēģini mainīt stingros ierobežojumus?

– Ne gluži. Es tikai cenšos tevi izprast, gūt skaidrāku priekšstatu par to, kas tev patīk un nepatīk.

– Visa pamatā, Kristjen, ir bauda, ko tu gūsti, man nodarot sāpes. Lūk, ar ko man ir grūti samierināties. Tāpat kā ar domu, ka tu to darīsi, jo esmu pārkāpusi kādu brīvi izvēlētu robežu.

– Tā nav brīvi izvēlēta. Noteikumi ir izklāstīti rakstiski.

– Es negribu noteikumus.

– Vispār?

– Nekādus noteikumus. – Es papurinu galvu, bet jūtu sirdi sažņaudzamies. Kas viņam padomā?

– Tomēr tu neiebilsti, ja es tevi noperu, vai ne?

– Ar ko?

– Ar šo. – Viņš paceļ roku.

Es neveikli pagrozos uz sēdekļa. – Nē, ne gluži. It īpaši ar sudraba lodītēm… – Labi, ka ir tumšs, jo mana seja kaist ugunīs un balss pieklust. Es kavējos atmiņās par interesanto nakti. Jā… to es būtu ar mieru darīt vēl.

Kristjens pasmīn. – Jā, tas bija patīkami.

– Vairāk nekā patīkami, – es nomurminu.

– Tātad nelielas sāpes tu spēj paciest.

Es paraustu plecus. – Droši vien. – Uz ko viņš tēmē? Es kļūstu arvien nervozāka.

Kristjens domīgi brauka zodu. – Anastasija, es vēlos sākt visu no sākuma. Vispirms nodibināt vaniļas attiecības, un varbūt vēlāk, kad spēsi man uzticēties vairāk un es zināšu, ka būsi atklāta un runāsi ar mani, mēs varētu virzīties tālāk un ieviest arī dažas nodarbes no tā, kas patīk man.

Es satriekta lūkojos uz Kristjenu. Mans prāts ir tukšs kā izslaucīts, it kā būtu salūzis datora cietais disks. Šķiet, ka Kristjens ir satraucies, bet es neko neredzu skaidri, jo mašīnā valda krēsla. Beidzot es saprotu, ka šis ir izšķirošais mirklis.

Kristjens grib iziet gaismā, bet vai es varu lūgt, lai viņš to dara manis dēļ? Un vai man tiešām nepatīk tumsa? Dažreiz un niecīgos daudzumos. Prātā aicinoši ataust atmiņas par nakti ar Tomasa Talisa mūziku.

– Un sodi?

– Nekādu sodu. – Viņš papurina galvu. – Nekad.

– Un noteikumi?

– Arī to nebūs.

– Nekādu? Tev taču ir savas vajadzības.

– Tu man esi vajadzīga vairāk, Anastasija. Šo pēdējo dienu laikā es jutos kā nokļuvis ellē. Visi instinkti man liek tevi atbrīvot, jo neesmu tevi pelnījis. Bet attēli, kurus uzņēma tas puika… Tajos es redzu tevi tādu, kāda esi viņa acīs, skaista un drūmu domu nenomākta. Tu arī tagad esi skaista, bet es redzu tavas sāpes. Un nav viegli apzināties, ka to iemesls esmu es.

Dziļi ievilcis elpu, Kristjens turpina: – Tomēr es esmu savtīgs. Es tevi gribēju jau kopš mirkļa, kad iekriti manā kabinetā. Tu esi neparasta, atklāta, sirsnīga, stipra, asprātīga, valdzinoši nepieredzējusi; saraksts ir nebeidzams. Tu esi mani apbūrusi. Anastasija, es tevi vēlos, un doma, ka tevi varētu iegūt kāds cits, līdzinās naža cirtienam manā melnajā dvēselē.

Es jūtu, kā izkalst mute. Žēlīgā debess! Tā bija nepārprotama atzīšanās mīlestībā. Un pār manām lūpām sāk plūst vārdi, it kā būtu pārrauts aizsprosts.

– Kristjen, kāpēc tu uzskati, ka tev ir melna dvēsele? Es nemūžam to neapgalvotu. Varbūt tā ir skumju pilna, bet tu esi krietns cilvēks. Es to saskatu… tu esi dāsns, labsirdīgs, nekad neesi man melojis. Un es galu galā līdz šim īpaši necentos tev pielāgoties. Sestdien notikušais mani satricināja, liekot man pamosties. Es apjautu, ka tu iepriekš izturējies pret mani saudzīgi un es neatbilstu tavām īstajām prasībām. Kad aizgāju, pār mani nāca atskārsme, ka tevis sagādātās fiziskās sāpes nebūt nebija tik drausmīgas kā sāpes, ko es pārcietu, tevi zaudējot. Es gribu tev izpatikt, bet tas ir grūti.

– Tu vienmēr man patīc, – viņš nočukst. – Cik bieži man tas jāsaka?

– Es nekad nezinu, par ko tu domā. Dažreiz tu esi ļoti noslēgts… gluži kā vientuļa sala. Tu mani biedē. Tāpēc es mēdzu klusēt: gluži vienkārši nezinu, kāds noskaņojums tev būs nākamajā mirklī. Tas svārstās no ziemeļiem uz dienvidiem un atpakaļ, turklāt tikai sekundes simtdaļas laikā. Tāpēc es mulstu, un tu neļauj, lai tev pieskaros, bet man ļoti gribas tev izrādīt, cik ļoti tevi mīlu.

Kristjens samirkšķina acis tumsā, un man šķiet, ka tajās pavīd piesardzība, bet es vairs nespēju viņam pretoties. Atsprādzējusi siksnu, es apsēžos Kristjenam uz ceļiem, pārsteigdama viņu nesagatavotu, un satveru viņa seju abās plaukstās.

– Es tevi mīlu, Kristjen Grej. Un tu esi gatavs tik krasi mainīt savu dzīvi manis dēļ. Tieši es neesmu tevi pelnījusi, un man ļoti žēl, ka nevaru izpildīt tavas vēlmes. Varbūt vēlāk… es nezinu… tomēr jā, es pieņemu tavu piedāvājumu. Kur jāparakstās?

Viņš apvij rokas man apkārt un ierauj mani ciešās skavās.

– Ana… – viņš nočukst, ieslēpdams degunu manos matos.

Mēs sēžam, piekļāvušies viens otram, un klausāmies maigo klaviermūziku, kas atspoguļo mašīnā valdošās izjūtas – rāmu, veldzējošu mieru pēc vētras. Es iekārtojos dziļāk viņa skavās un atbalstu galvu pret Kristjena kakla izliekumu. Viņš maigi glāsta manu muguru.

– Pieskārieni man ir stingrais ierobežojums, Ana, – viņš nočukst.

– Zinu. Tikai vēlos saprast, kāpēc.

Brīdi klusējis, Kristjens nopūšas un tik tikko dzirdami saka: – Man bija drausmīga bērnība. Viens no suteneriem… – Viņa balss aizlūst un viss augums saspringst, jo viņš atceras kaut ko vārdos neizsakāmu. – Tas iespiedies manā atmiņā, – viņš nodrebējis čukst.

Es jūtu sirdi sažņaudzamies un gara acīm redzu apdeguma rētas, kas bojā viņa ādu. Nabaga Kristjens! Es apskauju viņu ciešāk.

– Vai tava māte bija vardarbīga? – Ir grūti runāt, jo asaras mani smacē.

– Ne gluži. Viņa atstāja mani novārtā. Neaizsargāja no sava sutenera. – Kristjens nicīgi pavīpsnā. – Ja nemaldos, es centos rūpēties par viņu. Beigu beigās, kad viņa izdarīja pašnāvību, aizritēja četras dienas, līdz kāds sacēla trauksmi un mūs atrada… To es atceros.

Man neizdodas apvaldīt šausmu pilnu vaidu. Žēlīgā debess! Es jūtu nelabumu kāpjam kaklā.

– Tas ir stāsts par dēmoniem, – es nočukstu.

– Ne mazāk kā piecdesmit, – viņš piekrīt.

Es piespiežu lūpas Kristjenam pie kakla, meklēdama un sniegdama mierinājumu, kamēr iztēlojos mazu, netīru zēnu ar pelēkām acīm, vientuļu un izbiedētu pie savas mātes līķa.

Ak, Kristjen. Es ieelpoju viņa aromātu. Viņš smaržo debešķīgi, labāk par visu citu. Viņš apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz galvvidus, un es atdusos viņa rokās, kamēr Teilors ved mūs pretī naktij.

Kad es pamostos, mēs jau esam Sietlā.

– Labrīt, – Kristjens klusi nosaka.

– Piedod, – es nomurminu un pieceļos, miegaini izstaipīdamās. Vēl joprojām esmu Kristjena skavās un sēžu viņam uz ceļiem.

– Es labprāt pavadītu mūžību, vērojot tevi guļam, Ana.

– Vai es kaut ko teicu?

– Nē. Mēs gandrīz esam sasnieguši tavu dzīvokli.

– Vai tad nedosimies uz tavējo?

– Nē.

Es izslejos un uzlūkoju viņu. – Kāpēc?

– Tāpēc, ka tev rīt jāiet uz darbu.

– Ak tā! – Es uzmetu lūpu.

– Vai tev bija padomā kaut kas cits?

Es neveikli pagrozos viņam uz ceļiem. – Varbūt.

Kristjens iesmejas. – Anastasija, es tev nepieskaršos, līdz nelūgsi man to.

– Kā? – es sašutusi noprasu.

– Tev jāiemācās sarunāties ar mani. Nākamajā reizē, kad mīlēsimies, tev nāksies man skaidri pateikt, ko tu vēlies, un aprakstīt visus sīkumus.

– Ak tā. – Viņš noceļ mani sev blakus, un Teilors piebrauc pie mana dzīvokļa. Kristjens izkāpj un atver man mašīnas durvis.

– Es gribu tev kaut ko iedot. – Viņš pieiet pie bagāžnieka, atver to un izceļ lielu kasti, iesaiņotu kā dāvanu. Kas tas varētu būt?

– Atver to, kad būsi dzīvoklī.

– Tu mani nepavadīsi?

– Nē, Anastasija.

– Kad mēs tiksimies.

– Rīt.

– Mans priekšnieks vēlas, lai rīt eju ar viņu iedzert.

Kristjena sejas izteiksme kļūst skarba. – Vai tiešām? – Viņa balsī ieskanas draudi.

– Nosvinēt manu pirmo nedēļu darbā, – es steidzīgi piebilstu.

– Kur?

– Vēl nezinu.

– Es varētu atbraukt tev pakaļ.

– Labi… es tev nosūtīšu ziņu.

– Lieliski.

Viņš pavada mani līdz mājas durvīm un gaida, kamēr sameklēju somiņā atslēgas. Kad esmu atvērusi durvis, Kristjens pieliecas un satver manu zodu, panākdams, ka es atliecu galvu atpakaļ. Viņa lūpas brīdi kavējas virs manējām, un, aizvēris acis, viņš bārsta skūpstus no acs stūrīša līdz lūpu kaktiņam.

Es klusi ievaidos, juzdama, kā pamirstu.

– Līdz rītdienai, – viņš izdveš.

– Arlabunakti, Kristjen. – Pat es dzirdu ilgas savā balsī.

Viņš pasmaida.

– Ej vien iekšā, – viņš nosaka, un es izeju caur priekšnamu, nesdama savu noslēpumaino dāvanu.

– Uz redzi, mazā! – Kristjens uzsauc, pagriežas un atsperīgiem soļiem dodas uz mašīnas pusi.

Dzīvoklī es atveru kasti un ieraugu savu MacBook Pro datoru, BlackBerry viedtālruni un vēl vienu stūrainu iepakojumu. Kas tas varētu būt? Es attinu sudraboto papīru, un zem tā slēpjas melns, plāns ādas futrālis.

To atvērusi, es brīdi lūkojos uz iPod ierīci. Velns parāvis! Uz ekrāna nolikta balta kartīte ar ziņu Kristjena rokrakstā:

Anastasija, šī ir dāvana Tev.

Es zinu, ko Tu vēlies dzirdēt.

Šī mūzika visu pateiks manā vietā.

Kristjens

Esmu saņēmusi no Kristjena Greja mūzikas izlasi dārga planšetdatora veidolā. Domādama par tā cenu, es neapmierināta papurinu galvu, tomēr nevaru noliegt, ka dāvana mani sajūsmina. Džekam darbā ir šāda ierīce, tāpēc es zinu, kā ar to darboties.

Ieslēgusi aparātu, es spēji ievelku elpu, ieraudzījusi fona attēlu: nelielu planēšanai paredzētas lidmašīnas modeli. Ak vai! Tas ir manis dāvātais Blanik L-23, uzlikts uz stikla statīva un novietots uz galda, kas, ja nemaldos, atrodas Kristjena kabinetā. Es neticīgi skatos uz to.

Viņš to salicis! Patiešām. Es atceros, ka Kristjens to pieminēja savā zīmītē, kas bija pievienota ziediem. Man ir grūti atgūties pēc šāda pārsteiguma, un tagad es saprotu, ka viņš ļoti rūpīgi domājis par šo dāvanu, ko nupat man pasniedzis.

Pavirzījusi kursoru lejup, lai atbloķētu ekrānu, es atkal ievelku elpu. Šoreiz fona attēlā ir Kristjena fotogrāfija kopā ar mani izlaidumā, tā pati, kas bija ievietota avīzē Seattle Times. Kristjens ir ļoti pievilcīgs, un es nespēju apvaldīt platu smaidu. Jā, un viņš pieder man!

Es pieskaros ekrānam, un parādās vairākas jaunas ikonas. Kindle aplikācija, iBooks, Words – man nav ne jausmas, kas tas ir.

“Britu bibliotēka”? Es pieskaros ikonai, un atveras izvēlne: “Vēsturiskā kolekcija”. Viena no iespējām zem tās ir “18. un 19. gadsimta romāni”. Es nospiežu uz tās, un parādās jauna izvēlne. Man interesantākais šķiet virsraksts “Henrijs Džeimss: Amerikānis”. Atveras jauns logs, un man tiek piedāvāta ieskenēta grāmata lasīšanai. Ak Dievs! Tas ir kāds no pirmajiem izdevumiem, laists klajā tūkstoš astoņsimt septiņdesmit devītajā gadā, un es varu to lasīt savā planšetdatorā! Kristjens man uzdāvinājis visu Britu bibliotēku vienā mazā ierīcē.

Es steigšus aizveru aplikāciju, jo zinu, ka esmu spējīga tajā iestrēgt uz mūžību, un sāku aplūkot pārējās. Ir aplikācija “labs ēdiens”, kuru ieraugot, es paceļu acis pret griestiem, bet nespēju apvaldīt smaidu; jaunumu aplikācija, laika ziņas, bet Kristjens pieminēja mūziku. Es atgriežos galvenajā izvēlnē, nospiežu iPod ikonu, un parādās skaņdarbu saraksts. To ieraugot, es pasmaidu. Tomass Taliss – to es vēl ilgi neaizmirsīšu. Galu galā noklausījos to divas reizes, kamēr Kristjens mani pēra un drāza.

Witchcraft. Mans smaids kļūst platāks – šai dziesmai skanot, mēs dejojām lielajā istabā. Baha skaņdarbs Marčello apdarē – nē, šobrīd mans noskaņojums ir pārāk labs, lai klausītos kaut ko tik sērīgu. Hmm. Džefs Baklijs – jā, par viņu esmu dzirdējusi… Snow Patrol, mana iemīļotā grupa, un Enigma dziesma Principles of Lust. Ļoti raksturīgi Kristjenam. Vēl viena, ko sauc Possession… jā, manam piecdesmit dēmonu apsēstajam vīrietim tā varētu patikt. Dažas citas dziesmas, kas man nav pazīstamas.

Mans skatiens pievēršas Nellijas Furtado dziesmai Try, un es nospiežu atskaņošanas simbolu. Viņas balss līdzinās zīda šallei, kas apvijas man apkārt, un es atguļos uz gultas.

Vai tas nozīmē, ka Kristjens mēģinās? Vai viņš izmēģinās šīs jaunās attiecības? Es ieklausos tekstā, lūkodamās uz griestiem, un cenšos izprast šīs piepešās izmaiņas. Kristjens ilgojās pēc manis. Es ilgojos pēc viņa. Acīmredzot viņam ir jūtas pret mani. Nekas cits nav iedomājams. Šis planšetdators, šīs dziesmas, šīs aplikācijas – viņš par mani domā. Patiesi. Es jūtu sirdi cerībā sažņaudzamies.

Dziesma beidzas, un man acīs sariešas asaras. Es steidzīgi sameklēju citu – Coldplay skaņdarbu The Scientist – tā ir viena no Keitas iemīļotajām grupām. Dziesma man ir zināma, bet līdz šim nebiju ieklausījusies vārdos. Es aizveru acis un ļaujos to plūsmai.

Vairs nespēju apvaldīt asaras, un tās brīvi plūst man pār vaigiem. Šī ir nepārprotama atvainošanās. Ak, Kristjen!

Vai arī tas ir aicinājums? Vai viņš atbildēs uz maniem jautājumiem? Vai es saskatu viņa žestā pārāk daudz? Droši vien. Es notraušu asaras un nolemju pateikties Kristjenam vēstulē. Izkāpusi no gultas, es sameklēju lielo datoru.

Coldplay turpina dziedāt, kamēr es sakrustotām kājām apsēžos uz gultas un ieslēdzu aparātu.

No: Anastasija Stīla

Temats: iPAD

Datums: 09.06.2011. 23:56

Kam: Kristjens Grejs

Tev atkal izdevās mani saraudināt.

Mani sajūsmina planšetdators.

Un dziesmas.

Un Britu bibliotēkas aplikācija.

Es mīlu Tevi. Arlabunakti.

Ana (skūpstu)

No: Kristjens Grejs

Temats: iPad

Datums: 10.06.2011. 00:03

Kam: Anastasija Stīla

Priecājos, ka Tev patīk. Es iegādājos tādu arī sev.

Ja es būtu pie Tevis, es noskūpstītu visas Tavas asaras.

Bet tā nav – tāpēc ej gulēt.

Kristjens Grejs,

Grey Enterprises Holding, Inc.

To izlasot, es pasmaidu – mans despotiskais Kristjens! Vai arī tas mainīsies? Un es apjaušu, ka to nevēlos. Man patīk viņa pavēlnieciskums, ja vien drīkstu viņam pretoties, nebaidoties no soda.

No: Anastasija Stīla

Temats: Īgņa

Datums: 10.06.2011. 00:07

Kam: Kristjens Grejs

Tu izklausies tikpat despotisks un saspringts vai nīgrs kā parasti, Grej.

Man ir zināms kāds pretlīdzeklis. Bet Tevis galu galā šeit nav, jo neļāvi man palikt un ceri, ka es lūgšos…

Turpini vien sapņot, kundziņ.

Ana (skūpstu)

P.S. Pamanīju, ka esi iekļāvis arī visu vajātāju himnu – Every Breath You Take. Man patīk Tava humora izjūta, bet vai doktors Flinns ir informēts?

No: Kristjens Grejs

Temats: Dzen cienīgs miers

Datums: 10.06.2011. 00:10

Kam: Anastasija Stīla

Cienījamā Stīlas jaunkundze!

Pēršana vērojama arī vaniļas attiecībās. Parasti tā notiek ar abpusēju piekrišanu un seksuālā kontekstā… bet es ļoti labprāt pieļautu izņēmumu.

Domāju, Tev atvieglojumu sagādās vēsts, ka arī doktoram Flinnam patīk mana humora izjūta.

Lūdzu, ej gulēt, jo rīt Tu nevarēsi atpūsties.

Starp citu, Tu lūgsies. To es varu apliecināt. Un gaidu šo mirkli ar nepacietību.

Kristjens Grejs,

Saspringtais Grey Enterprises Holding, Inc. vadītājs

No: Anastasija Stīla

Temats: Arlabunakti, saldus sapņus

Datums: 10.06.2011. 00:12

Kam: Kristjens Grejs

Nu, ja jau Tu tik laipni palūdzi (un man patīk Tavi interesantie draudi), es ieritināšos gultā ar savu jauno planšetdatoru, ko Tu man dāsni pasniedzi, un pirms miega šķirstīšu Britu bibliotēkas krājumus, klausoties mūziku, kas pauž Tavas domas.

Ana (skūpstu)

No: Kristjens Grejs

Temats: Vēl viens lūgums

Datums: 10.06.2011. 00:15

Kam: Anastasija Stīla

Sapņo par mani.

Skūpstu.

Kristjens Grejs,

Grey Enterprises Holding, Inc.

Sapņot par tevi, Kristjen Grej? Mūžīgi.

Es steidzīgi uzvelku pidžamu, iztīru zobus un iekāpju gultā. Paņēmusi austiņas, es izvelku no spilvena apakšas saplacināto balonu helikoptera izskatā un cieši apskauju to.

Mani ir pārņēmis nevaldāms prieks, un sejā rotājas plats, muļķīgs smaids. Cik daudz var mainīties vienas dienas laikā! Kā lai tagad iemiegu?

Hosē Gonsaless sāk dūdot maigu melodiju hipnotizējošu ģitāras skaņu pavadībā, un es lēnām iegrimstu miegā, brīnīdamās par pasauli, kas atgriezusies pareizajās sliedēs viena vakara gaitā, un prātodama, vai nevajadzētu sagatavot mūzikas izlasi Kristjenam.