Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 7

Pamazām atgriežos realitātē. Es atveru acis un lūkojos uz savu mīļoto vīrieti. Kristjena sejā jaušas maigums. Viņš paberzē degunu pret manējo, atbalstījies uz elkoņiem, un satver manas plaukstas, spiezdams tās pie maniem deniņiem. Mani pārņem skumjas, kad apjaušu, ka Kristjens to dara, lai es viņam nepieskartos. Saudzīgi noskūpstījis mani uz lūpām, viņš atraujas.

– Man tā visa pietrūka, – viņš klusi nosaka.

– Man arī, – es nočukstu.

Satvēris mani aiz zoda, Kristjens kaislīgi mani noskūpsta. Tas ir kvēls skūpsts, kurā jaušams lūgums; pēc kā? Nezinu. Man aizraujas elpa.

– Nepamet mani vairs, – Kristjens lūdz, ielūkodamies man acīs, un viņa sejā nav ne miņas no humora.

– Labi, – es smaidīdama nočukstu. Viņš atbild ar to pašu, un viņa smaids ir žilbinošs: tajā jaušams atvieglojums, līksme un zēnisks prieks, viss apvienots vienā apburošā skatienā, kas spētu izkausēt pat aukstāko sirdi. – Paldies par planšetdatoru.

– Nav par ko, Anastasija.

– Kura no tām dziesmām ir tev tuvākā?

– Negribu tev teikt priekšā. – Viņš plati pasmaida. – Nāc, meitēn, pagatavo man vakariņas. Esmu izsalcis, – viņš piebilst, pēkšņi piesliedamies sēdus un pievildams mani sev klāt.

– Meitēn? – es iespurgusies pārjautāju.

– Tieši tā. Dod šurp ēdienu!

– Tik mīlīgam lūgumam nav iespējams pretoties.

Kāpdama ārā no gultas, es netīšām pabīdu malā spilvenu, un skatienam atklājas sarukušais balons helikoptera formā. Kristjens to paceļ un samulsis uzlūko mani.

– Tas ir mans balons, – es īpašnieciski iebilstu, pasniegusies pēc rītasvārkiem un ietinusies tajos. Sasodīts, kāpēc viņš to atrada?

– Tavā gultā? – viņš nomurmina.

– Jā. – Es piesarkstu. – Kopā ar to es nejūtos vientuļa. – Laimīgais Čārlijs Tango, – viņš izbrīnīts nomurmina.

Jā, es esmu sentimentāla, Grej, jo mīlu tevi.

– Balons ir mans, – es atkārtoju un, apgriezusies uz papēža, dodos uz virtuvi, bet Kristjens paliek, smaidīdams līdz ausīm.

Mēs ar Kristjenu sēžam uz Keitas biezā tepiķa un ēdam vistas gaļas sacepumu ar nūdelēm no baltām porcelāna bļodiņām, izmantodami irbuļus. Klāt mēs piedzeram atvēsinātu Pinot Grigio baltvīnu. Kristjens atlaižas pret dīvānu, izstiepis garās kājas sev priekšā. Viņam ir izspūruši mati, kājās uzvilkti džinsi un mugurā – krekls, un nekā cita nav. Fonā klusi skan Buena Vista Social Club izpildīta mūzika. Tā plūst no Kristjena iPod atskaņotāja.

– Nav slikti, – viņš atzinīgi nosaka, celdams kumosu pie mutes.

Es sēžu viņam pretī, sakrustojusi kājas, un aizrautīgi ēdu, remdēdama izsalkumu, bet vienlaikus apbrīnoju Kristjena kailās pēdas.

– Parasti ar ēdiena gatavošanu nodarbojos es. Keita to neprot.

– Vai tevi mācīja māte?

– Ne gluži, – es iespurgusies atbildu. – Kad biju pietiekami veca, lai par to interesētos, māte dzīvoja Teksasā kopā ar savu trešo vīru. Un Rejs būtu pārticis no grauzdiņiem un gatavā ēdiena, ja nebūtu manis.

Kristjens mani vēro. – Kāpēc tu nepaliki Teksasā kopā ar māti?

– Mēs ar viņas vīru Stīvu… nu, mums neizdevās sadzīvot. Un man pietrūka Reja. Mātes laulība ar Stīvu nebija ilga. Viņa drīz vien atguva veselo saprātu. Un nekad nepiemin Stīvu, – es klusi piebilstu. Manuprāt, tas bija drūms posms viņas dzīvē, par kuru mēs tā arī neesam runājušas.

– Tātad tu apmeties Vašingtonā pie patēva.

– Es pavadīju ļoti īsu laiku arī Teksasā. Pēc tam atgriezos pie Reja.

– Izklausās, ka tu par viņu rūpējies, – Kristjens klusi ieminas.

– Laikam jau, – es atbildu, paraustīdama plecus.

– Tu esi pieradusi rūpēties par cilvēkiem.

Viņa balsī ieskanas kaut kas dzedrs, un es palūkojos uz Kristjenu vērīgāk.

– Kāpēc tu esi neapmierināts? – es satrūkusies jautāju, jo redzu bažas viņa sejā.

– Es gribu rūpēties par tevi. – Viņa acīs uzplaiksnī kādas vārdā nenosaucamas izjūtas.

Mana sirds iepukstas straujāk.

– To jau esmu pamanījusi, – es nočukstu. – Tomēr jāatzīst, ka tu savu vēlmi paud ļoti īpatnēji.

Kristjens sarauc pieri. – Citu veidu es nezinu.

– Es vēl joprojām dusmojos, ka nopirki izdevniecību.

Viņš pasmaida. – Zinu, mazā, bet tavas dusmas mani neapturēs.

– Ko lai es saku saviem darbabiedriem? Un Džekam?

Viņš samiedz acis. – Ceru, ka tas draņķis piesargāsies.

– Kristjen! – es pārmetoši iesaucos. – Viņš ir mans priekšnieks.

Sakniebis lūpas šaurā līnijā, Kristjens līdzinās ietiepīgam skolniekam.

– Nesaki viņiem neko.

– Par ko tu runā? – es jautāju.

– Nestāsti, ka es esmu jaunais kompānijas īpašnieks. Līgums tika parakstīts vakar. Par jaunumiem ir aizliegts paziņot vēl četras nedēļas, kamēr izdevniecības vadība ieviesīs dažas izmaiņas.

– Vai man vairs nebūs darba? – es satrūkusies painteresējos.

– Ļoti šaubos, – Kristjens nosaka, mēģinādams apslāpēt smīnu.

Es brīdi domāju. – Kas notiks, ja es uzrakstīšu atlūgumu un sameklēšu citu darbu? Vai tu nopirksi arī to uzņēmumu?

– Tu taču neapsver aiziešanu, vai ne? – Viņa sejā atkal parādās bažas.

– Varbūt. Tu man galu galā neatstāj īpašu izvēles iespēju.

– Jā, es nopirkšu arī tavu jauno darba vietu, – Kristjens apņēmīgi nosaka.

Es atkal saīgstu. Viņš ir panācis, ka es nevaru uzvarēt.

– Vai tev nešķiet, ka pārāk centies mani sargāt?

– Jā. Es lieliski apzinos, kā tas izskatās.

– Laiks zvanīt doktoram Flinnam, – es nomurminu.

Kristjens noliek tukšo bļodiņu un bezkaislīgi vēro mani. Es negribu sākt strīdu, tāpēc pieceļos un sniedzos pēc viņa trauka.

– Vai vēlies saldo ēdienu?

– Izklausās lieliski, – viņš nosaka, veltīdams man baudkāru smaidu.

– Ne jau mani. – Kāpēc gan nē? pārsteigta vaicā mana dieviete. – Mums ir saldējums. Vaniļas, – es iespurgusies paskaidroju.

– Vai tiešām? – Kristjena smaids kļūst vēl platāks. – Domāju, ka mēs ar to varētu kaut ko iesākt.

Kā, lūdzu? Es apjukusi skatos, kā viņš graciozi pieceļas kājās.

– Vai drīkstu palikt šeit? – viņš jautā.

– Kādā ziņā?

– Pa nakti.

– Es jau pieņēmu, ka tu nakti pavadīsi šeit.

– Kur ir saldējums?

– Plītī. – Es mīlīgi pasmaidu.

Kristjens piešķiebj galvu, nopūšas un papurina galvu. – Sarkasms ir zemākā asprātības forma, Stīlas jaunkundze. Viņa acis iezaigojas.

Ak vai! Kas viņam padomā?

– Es varu pārmest tevi pār ceļgalu.

Piegājusi pie izlietnes, es novietoju bļodiņas tajā. – Vai tev vēl ir tās sudraba lodītes?

Kristjens uzsit sev pa krūtīm, vēderu un bikšu kabatām. – Dīvaini, bet es nemēdzu nēsāt līdzi papildu komplektu. Birojā tās reti nepieciešamas.

– Ļoti priecājos, to dzirdot, Grej, un man šķita, ka tu sarkasmu nodēvēji par zemāko asprātības formu.

– Mans jaunais moto, Anastasija, skan tā: “Ja neizdodas pretinieku sakaut, prātīgāk ir viņam pievienoties.”

Es lūkojos uz Kristjenu, nespēdama noticēt dzirdētajam, un viņš izskatās kaitinoši apmierināts ar sevi, augstprātīgi man uzsmaidīdams. Viņš atver saldētavu un izņem no tās Ben & Jerry’s vaniļas saldējuma kārbu.

– Ar šo pietiks. – Kristjens satumsušām acīm uzlūko mani. – Bens, Džerijs un Ana. – Viņš lēni, uzsvērti izrunā katru zilbi.

Visaugstais Dievs! Kristjens atver galda atvilktni un izņem no tās karoti. Mūsu skatieni sastopas, un viņš pārlaiž mēli pār priekšzobiem. Ak, šī mēle…

Man ir grūti elpot. Caur dzīslām izskrien draudīga, reibinoša un neprātīga iekāre. Mēs izklaidēsimies ar ēdienu.

– Ceru, ka tev ir silti, – viņš nočukst. – Tūlīt es tevi atdzesēšu. Nāc. – Viņš pastiepj roku, un es ielieku savu plaukstu viņējā.

Guļamistabā Kristjens noliek saldējuma trauku uz galdiņa pie gultas, norauj pārvalku un noņem abus spilvenus, visu samezdams kaudzē uz grīdas.

– Tev ir cits palags, vai ne?

Es pamāju, aizrautīgi vērodama Kristjenu. Viņš paceļ Čārliju Tango.

– Neaiztiec manu balonu! – es viņu brīdinu.

Kristjena lūpas savelkas smaidā. – Es nemūžam neuzdrošinātos, mazā, bet tevi un palagu es gan vēlos aiztikt.

Mans augums krampjaini saraujas.

– Es gribu tevi sasiet.

Ak tā! – Labi, – es nočukstu.

– Tikai rokas. Pie gultas. Tev jābūt nekustīgai.

– Labi, – es atkārtoju, neko citu nespēdama pateikt.

Kristjens lēni tuvojas, lūkodamies man acīs.

– Mēs izmantosim šo. – Viņš satver manu rītasvārku jostu, ķircinoši lēni atraisa mezglu un izvelk jostu no cilpiņām.

Rītasvārki paveras, un es nespēju pakustēties, Kristjena kvēlā skatiena sastindzināta. Viņš pēc brīža novelk rītasvārkus man pār pleciem. Tie nokrīt zemē pie kājām, un es stāvu kaila viņa acu priekšā. Kristjens ar pirkstu kauliņiem noglāsta manu vaigu, un es jūtu viņa pieskārienu dziļi pavēderē. Viņš pieliecas un aši noskūpsta mani uz lūpām.

– Nogulies uz muguras, – viņš nomurmina, cieši vērodams mani.

Es paklausu. Mana istaba slīgst tumsā, tikai naktslampiņa izplata maigu, pieklusinātu gaismu.

Parasti man nepatīk spuldzes, kas taupa enerģiju, jo tās ir pārāk nespodras, bet tagad, kad esmu šeit, kaila, kopā ar Kristjenu, es pat priecājos par nelielo apgaismojumu. Viņš nostājas pie gultas un lūkojas uz mani.

– Es varētu uz tevi skatīties augu dienu, Anastasija, – viņš nosaka un iekāpj gultā, novietodams ceļgalus abpus manam augumam.

– Pacel rokas virs galvas! – viņš pavēl.

Es paklausu, un Kristjens nostiprina jostas galu ap manas kreisās rokas locītavu, bet otru galu apsien ap metāla stieni gultas galvgalī. Cieši savilcis jostu, līdz mana kreisā roka paceļas gaisā, viņš atkārto šīs darbības ar labo roku.

Kad esmu sasieta un spēju tikai skatīties uz Kristjenu, viņš manāmi nomierinās. Ir skaidrs, ka viņam patīk redzēt mani važās. Tādējādi es nevaru viņam pieskarties. Arī neviena no viņa pakļautajām to nevarēja – turklāt nevienai nerastos izdevība. Kristjens vienmēr pārvaldīja situāciju un turējās nostāk no sievietēm. Lūk, kāpēc viņam patīk noteikumi.

Kristjens nokāpj no manis, uzspiež skūpstu man uz lūpām un novelk kreklu. Viņš attaisa arī džinsus un nomet tos uz grīdas.

Viņš ir fantastiski kails. Mana dieviete sajūsmināta lēkā, un man piepeši izkalst mute. Kristjena augums atgādina grieķu klasiskās skulptūras – plati, muskuļoti pleci apvienojumā ar šauriem gurniem veido apgāztu trijstūri. Ir acīmredzams, ka viņš darbojas ar trenažieriem. Es spētu viņu vērot bezgalīgi. Kristjens pieiet pie gultas kājgaļa, satver mani aiz potītēm un spēji parauj lejup, līdz manas rokas izstiepjas un es tās vairs nevaru pakustināt.

– Tā jau ir labāk, – viņš nomurmina.

Paņēmis saldējuma kārbu, viņš atkal ierāpjas gultā un uzsēžas man virsū. Darbodamies ļoti lēni, viņš noņem vāku un iegremdē karoti saldējumā.

– Mmm… vēl ciets, – Kristjens nosaka, saraucis uzaci, un ieliek mutē kumosu vaniļas kāruma. – Ļoti gards, – viņš nomurmina, aplaizīdams lūpas. – Apbrīnojami, cik laba var būt vienkārša vaniļa. – Viņš lūkojas uz mani. – Vai vēlies pagaršot?

Kristjens izskatās neticami jauns, pievilcīgs un bezrūpīgs, sēžot uz manis un ēdot saldējumu. Viņa acis mirdz, seja šķiet starojam. Ko viņš ar mani darīs? Kaut gan man jau viss ir skaidrs. Es kautri pamāju.

Viņš iegremdē karoti saldējumā un piedāvā to man, tāpēc es atveru muti, bet karote piepeši nozūd starp viņa lūpām.

– Pārāk labs, lai dalītos, – Kristjens nosaka, šķelmīgi smaidīdams.

– Eu! – es skaļi iebilstu.

– Stīlas jaunkundze, vai esi vaniļas cienītāja?

– Jā, – es atcērtu sparīgāk, nekā biju domājusi, un nesekmīgi cenšos viņu nokratīt.

Kristjens iesmejas. – Stipra meitene! Es tavā vietā tā nerīkotos.

– Saldējumu! – es lūdzos.

– Jāatzīst, tu man šodien esi izpatikusi, Stīlas jaunkundze… – Viņš atmaigst un piedāvā man vēl vienu karoti. Šoreiz man ir ļauts apēst kumosu.

Man gribas iespurgties. Kristjens patiesi izbauda šo mirkli, un viņa labais noskaņojums ir lipīgs. Viņš man iebaro vēl divas karotes saldējuma, un es nospriežu, ka pietiek.

– Hmm, laikam esmu atradis veidu, kā nodrošināt, lai paēd – barot tevi ar varu. Man tas varētu iepatikties.

Vēlreiz iegremdējis karoti saldējumā, viņš sniedz to man. Šoreiz es neatveru muti un papurinu galvu, un Kristjens ļauj saldējumam lēni kust, līdz tas sāk pilēt man uz kakla un krūtīm. Viņš pieliecas un ļoti nesteidzīgi nolaiza saldējumu. Manu augumu pārņem iekāre.

– Mmm. Uz tevis tas garšo vēl labāk, Stīlas jaunkundze.

Es pavelku rokas, un gulta draudīgi iečīkstas, bet mani tas nesatrauc; es degu alkās, tās mani apēd dzīvu. Kristjens izņem vēl vienu karoti saldējuma un ļauj tam nopilēt man uz krūtīm, bet pēc tam izmanto karoti, lai izlīdzinātu vēso gardumu pār manu ādu un krūtsgaliem.

Auksts! Es jūtu ar vaniļas saldējumu klātos krūtsgalus saspringstam.

– Vai salst? – Kristjens klusi painteresējas un pieliecies nolaiza no manis visu saldējumu. Viņa mute salīdzinājumā ar auksto šķidrumu ir vēl karstāka nekā parasti.

Es jūtos tā, it kā mani spīdzinātu. Saldējums kūstot straumītēs tek lejup pār manu ādu uz palaga. Kristjens nesteidzīgi moka mani ar lūpām, spēcīgi sūkdams un laizīdams… Lūdzu, lūdzu! es klusībā skaitu, strauji elpodama.

– Vai vēlies? – Un, pirms pagūstu piekrist vai noraidīt Kristjena piedāvājumu, viņa mēle jau ir manā mutē. Tā ir vēsa, prasmīga un garšo pēc Kristjena apvienojumā ar vaniļu. Brīnumgardi.

Tiklīdz es sāku pierast pie jaunajām sajūtām, viņš pieceļas sēdus un tecina saldējumu man pār vēderu lejup līdz nabai, kurā ietilpina daudz baltā šķidruma. Au, šoreiz ir vēl aukstāk, tomēr saldējums mani dīvaini svilina.

– Šī tev nebūs pirmā reize. – Kristjena acis iemirdzas. – Nekusties, citādi saldējums izplūdīs pa visu gultu. – Viņš noskūpsta manas krūtis un nolaiza to galiņus, pirms seko saldējuma atstātajām pēdām lejup, maigi kodījot un skūpstot ādu.

Un es cenšos, tiešām cenšos nekustēties, kaut gan sajūta, ko rada aukstums pamīšus ar viņa kveldīgajiem pieskārieniem, ir reibinoša. Mani gurni sāk cilāties paši pēc savas gribas un ritma, atsaucoties uz Kristjena vēso vaniļas burvestību. Viņš pārvietojas zemāk un sāk ēst saldējumu man no vēdera, iegremdēdams mēli nabā un zīmēdams lokus ap to.

Es ievaidos. Žēlīgā debess! Man ir vienlaikus auksti un karsti, un manu augumu pārņem alkas, bet viņš neapstājas, tikai lej saldējumu tālāk, pār maniem kaunuma matiņiem un uz klitora. Es skaļi iekliedzos.

– Kuš, – Kristjens mani klusi norāj, ar savu maģisko mēli uzlaizīdams vaniļas saldējumu, un es sāku žēli īdēt.

– Lūdzu… Kristjen…

– Zinu, mazā, zinu, – viņš izdveš, turpinādams burvīgās kustības. Viņš neapstājas, gluži vienkārši neapstājas, un mans augums ceļas arvien augstāk. Kristjens ieslidina vienu pirkstu manī, un drīz tam pievienojas otrs, un viņš mokoši lēni kustina tos iekšā un ārā.

– Tieši šeit, – viņš nomurmina un vienmērīgi glāsta maksts priekšējo sieniņu, vienlaikus nerimstoši laizīdams un skūpstīdams klitoru.

Mani piepeši pārņem galvu reibinošs orgasms, kas izplatās pa visām maņām, aizslaukot visu ārpus manas miesas. Es lokos un vaidu. Sasodīts, tik ātri!

Pēc brīža es sajūtu, ka Kristjens ir piecēlies un slejas man pāri, uzvilkdams prezervatīvu. Jau nākamajā mirklī viņš ietriecas manī.

– Jā! – viņš iestenas, strauji kustēdamies. Viņa āda ir lipīga, un atlikušais saldējums kūst starp mums. Sajūta ir savāda, bet es nepagūstu par to domāt ilgāk, jo Kristjens piepeši atraujas un apveļ mani otrādi.

– Šādi, – viņš nomurmina un atkal ietriecas manī, bet šoreiz nesāk straujās kustības. Pārliecies man pāri, viņš atraisa jostu un pavelk mani augstāk, līdz es sēžu viņam virsū. Apkļāvis plaukstām manas krūtis, Kristjens saudzīgi parauj to galiņus. Es ievaidos un atmetu galvu viņam pret plecu. Viņš noskūpsta manu kaklu un viegli iekožas tajā, sasprindzinādams gurnus un mokoši lēni piepildīdams mani vēl un vēl.

– Vai zini, cik daudz tu man nozīmē? – Kristjens izdveš, piespiedis lūpas man pie kakla.

– Nē, – es izgrūžu.

Viņš pasmaida un ar pirkstiem apkļauj manu žokli un kaklu, neļaudams pakustēties.

– Zini gan. Es tevi nelaidīšu vaļā.

Es ievaidos, juzdama, ka viņš sāk kustēties ātrāk.

– Tu piederi man, Anastasija.

– Jā, tev, – es elsoju.

– Es rūpējos par to, kas pieder man, – viņš nošņāc un iekož man ausī.

Pār manām lūpām izraujas kliedziens.

– Malacis, mazā. Es gribu tevi dzirdēt. – Kristjens apvij roku man ap vidukli un ar otru satver manu gurnu. Viņš ietriecas manī dziļāk, līdz es iekliedzos vēlreiz. Un sākas straujais ritms. Viņš elpo arvien skaļāk un tikpat saraustīti kā es. Atgriežas pazīstamās, saldās tirpas pavēderē. Atkal!

Pār mani valda sajūtas. Lūk, ko Kristjens ar mani dara; viņš ielaužas manā ķermenī un piesavinās to, līdz es domāju tikai par viņu. Kristjena maģija ir spēcīga, reibinoša. Es esmu tauriņš, kas noķerts viņa tīklā, bet nespēj un negrib aizbēgt. Es piederu viņam… tikai viņam.

– Ļaujies, mazā, – viņš noņurd caur sakostiem zobiem, un es gluži kā pēc pavēles, kā burvja mācekle, ļaujos orgasmam, un mēs sasniedzam virsotni vienlaikus.

Es guļu Kristjena skavās uz lipīga palaga, ar muguru atspiedusies pret viņa krūtīm, un viņš ieslēpis degunu manos matos.

– Tas, ko jūtu pret tevi, mani biedē, – es nočukstu.

Kristjens sastingst. – Mani arī, meitenīt, – viņš klusi atzīstas.

– Kas notiks, ja tu mani pametīsi? – Doma manī iesveļ šausmas.

– Nemūžam. Nedomāju, ka man jebkad tevis būs gana, Anastasija.

Es pagriežos un uzlūkoju Kristjenu. Viņa sejas izteiksme ir nopietna, patiesa. Es pieliecos un maigi viņu noskūpstu. Viņš pasmaida un atglauž manus matus aiz auss.

– Nekad neesmu juties tā, kā toreiz, kad mani pameti, Anastasija. Es būtu ar mieru apgriezt pasauli otrādi, lai tikai nevajadzētu tā justies vēlreiz. – Viņš izklausās noskumis, pat apjucis.

Es atkal viņu noskūpstu, gribēdama kliedēt viņa bažas, bet Kristjens to izdara pats.

– Vai nāksi kopā ar mani rīt uz tēva vasaras viesībām? Tās tiek rīkotas katru gadu labdarības mērķiem. Es solīju ierasties.

Piepeši nokautrējusies, es pasmaidu.

– Protams! – Velns! Man nav nekā, ko vilkt mugurā.

– Kas noticis?

– Nekas.

– Runā! – Kristjens uzstāj.

– Man nav piemērota apģērba.

Kristjena acīs atplaiksnī neomulība.

– Nedusmojies, bet man mājās vēl joprojām ir tev paredzētās drēbes. Tur noteikti jābūt dažām kleitām.

Es sakniebju lūpas. – Vai tiešām? – es dzēlīgi painteresējos, tomēr šovakar negribu strīdēties. Man jānomazgājas dušā.

Meitene, kas līdzinās man, stāv pie izdevniecības ēkas. Nē, tā esmu es. Mani netīrie mati karājas lēkšķēs pār muguru, es esmu bāla, un visas manas drēbes ir pārāk vaļīgas. Es lūkojos uz viņu, un viņai mugurā ir manas drānas. Viņa ir laimīga un ziedoša.

– Kas tev ir tāds, kā nav man? – es jautāju.

– Kas tu esi?

– Manis nav… Kas esi tu? Vai arī tevis nav?

– Mēs abas esam izgaisušas. Tikai nestāsti nevienam, viņi mūs padzīs… – Viņas sejā atplaukst lēns, ļaunīgs smaids, un tas ir tik baiss, ka es sāku kliegt.

– Ana, ak Dievs! – Kristjens purina mani, mēģinādams panākt, lai pamostos.

Es nesaprotu, kur atrodos. Mājās… tumsā… gultā ar Kristjenu. Es papurinu galvu, cenzdamās atgūties.

– Ana, vai tev nekas nekaiš? Tev bija slikts sapnis.

– Ak…

Kristjens ieslēdz lampu, un mūs abus apspīd nespodra gaisma. Viņš raižpilni lūkojas uz mani.

– Meitene, – es nočukstu.

– Kāda meitene? – viņš saudzīgi noprasa.

– Pie darba mani gaidīja meitene. Viņa līdzinājās man…

bet ne gluži.

Kristjens sastingst, un es redzu viņa seju nobālam.

– Kad tas notika? – viņš satriekts čukst un pieceļas sēdus, skatīdamies uz mani.

– Šovakar, kad izgāju no darba, – es saku. – Vai tu viņu pazīsti?

– Jā. – Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem.

– Kas viņa ir?

Kristjens sakniebj lūpas, bet klusē.

– Kas? – es neatkāpjos.

– Leila.

Es noriju siekalas. Bijusī pakļautā! Atceros, ka Kristjens viņu pieminēja, pirms iesēdāmies planierī. No Kristjena piepeši plūst spriedze. Ir noticis kaut kas slikts.

– Meitene, kura ieprogrammēja tavā atskaņotājā Britnijas dziesmu?

Viņš uzmet man nemierpilnu skatienu.

– Jā. Vai Leila kaut ko teica?

– Viņa jautāja: “Kas tev ir tāds, kā trūkst man?” Un es painteresējos, kas viņa ir, bet saņēmu atbildi: “Manis nav.”

Kristjens aizver acis, un viņa sejā atspoguļojas sāpes. Kas ir noticis? Ko viņa Kristjenam nozīmē?

Es jūtu tirpas pārskrienam pār muguru. Varbūt Leila viņam ir svarīga? Varbūt viņš noilgojies pēc savas Pakļautās? Man ir pārāk maz zināms par viņa bijušajām… hmm, attiecībām. Viņiem droši vien bija noslēgts līgums, un Leila darīja visu, ko viņš vēlējās, labprāt sniegdama Kristjenam visu, kas viņam nepieciešams.

Un es to nevaru. Man kļūst nelabi.

Kristjens izkāpj no gultas, uzvelk džinsus un iziet dzīvojamā istabā. Palūkojusies uz pulksteni, es secinu, ka ir jau pieci no rīta, un sekoju viņam, uzraudama mugurā viņa balto kreklu.

Kad ienāku istabā, Kristjens runā pa telefonu.

– Jā, pie Sietlas Neatkarīgās izdevniecības vakar… pēcpusdienā, – viņš klusi nosaka un pagriezies vēršas pie manis. – Cikos tas notika?

– Apmēram desmit minūtes pēc pieciem, – es nomurminu. Kam viņš zvana tik agri no rīta? Ko Leila izdarījusi? Kristjens atkārto manus vārdus savam sarunas biedram, nenovērsdams skatienu no manis, un izskatās ļoti drūms.

– Noskaidro, kā… Jā… Nedomāju, ka tas iespējams, bet galu galā nezināju arī, ka viņa tā rīkosies. – Kristjens aizver acis, šķietami sāpju pārņemts. – Nezinu, kas notiks… Jā, es ar viņu aprunāšos. Jā, zinu… Turpini meklēt un dod man ziņu. Sameklē viņu, Velč… viņai draud briesmas. Nekavējies. – Viņš beidz sarunu.

– Vai vēlies tēju? – es jautāju. Tēja ir Reja zāles visiem gadījumiem un vienīgais, ko viņš prot pagatavot virtuvē. Es ieleju katliņā ūdeni.

– Patiesībā es labprātāk atgrieztos gultā. – Kristjena acīs lasāms, ka ne jau miegs viņam padomā.

– Man vajag tēju. Vai pagatavot krūzi arī tev? – Man jānoskaidro, kas notiek. Es negribu pieļaut, lai viņš novērš manu uzmanību, izmantojot seksu.

Kristjens izmisis laiž pirkstus caur matiem. – Jā, lūdzu, – viņš nosaka, tomēr es jūtu, ka viņš ir aizkaitināts.

Es uzlieku katliņu uz plīts un sāku rosīties, meklēdama tases un tējkannu. Mani pārņēmusi trauksme. Vai viņš pastāstīs, kas noticis? Vai arī nāksies viņu izprašņāt?

Kristjena skatiens ir pievērsts man, un es sajūtu viņa nedrošību, kā arī dusmas, kas šķiet gandrīz taustāmas. Es paceļu galvu, un viņa acīs iegailas bažas.

– Kas tevi nomāc? – es klusi jautāju.

Viņš papurina galvu.

– Vai tu man neko nestāstīsi?

Kristjens nopūšas un aizver acis. – Nē.

– Kāpēc?

– Jo tev par to nevajadzētu satraukties. Es negribu iesaistīt tevi savās problēmās.

– Nevajadzētu, tomēr tas jau ir noticis. Viņa uzzināja, kur strādāju, un uzrunāja mani. Kāpēc viņa zina, kas es esmu? Kā viņa noskaidroja manu darba vietu? Domāju, ka man ir tiesības lūgt informāciju.

Kristjens atkal izlaiž pirkstus caur matiem, un no viņa plūst izmisums. Šķiet, ka viņš izcīna sevī kādu iekšēju kauju.

– Lūdzu, – es klusi piebilstu.

Kristjens sakniebj lūpas un paceļ acis pret griestiem.

– Labi, – viņš beigu beigās nopūties saka. – Man nav ne jausmas, kā viņa tevi atrada. Varbūt vainojama tā fotogrāfija, kur mēs abi esam Portlendā. Nezinu. – Kristjens atkal nopūšas, un es jūtu, ka viņa aizkaitinājums ir vērsts pret viņu pašu.

Es pacietīgi gaidu, liedama karstu ūdeni tējkannā, un viņš soļiem mēro istabu. Brīdi klusējis, Kristjens turpina.

– Kad biju Džordžijā kopā ar tevi, Leila bez brīdinājuma ieradās manā dzīvoklī un sarīkoja skandālu Geilas priekšā.

– Kas ir Geila?

– Džonsas kundze.

– Kādā veidā viņa sarīkoja skandālu?

Kristjens vērtējoši uzlūko mani.

– Runā. Tu kaut ko slēp. – Mana balss skan pārliecinošāk, nekā es jūtos.

Viņš pārsteigts samirkšķina acis. – Ana, es… – viņš iesāk, bet apraujas.

– Lūdzu.

Kristjens nopūšas, samierinājies ar sakāvi. – Leila mēģināja pārgriezt vēnas.

– Ak nē! – Tas izskaidro pārsēju uz plaukstas locītavas.

– Geila viņu aizveda uz slimnīcu. Bet Leila izrakstījās, pirms paguvu ierasties.

Velns! Ko tas nozīmē? Viņai ir pašnāvnieciskas tieksmes? Kāpēc?

– Psihiatrs, kurš Leilu pieņēma, nodēvēja viņas rīcību par tipisku saucienu pēc palīdzības. Viņš neuzskatīja, ka Leilai patiesi draud briesmas, un teica, ka pagaidām viņu māc tikai domas par pašnāvību, nevis īsta vēlme. Bet es neesmu pārliecināts. Kopš tās reizes es cenšos Leilu sameklēt, lai nodrošinātu viņai palīdzību.

– Vai viņa kaut ko pateica Džonsas kundzei?

Kristjens skatās uz mani, un ir redzams, ka viņš jūtas ļoti neomulīgi.

– Neko daudz, – viņš beigu beigās nosaka, bet es zinu, ka tā nav visa patiesība.

Gribēdama nedaudz apdomāties, es saleju tēju tasītēs. Tātad Leila vēlas atgriezties Kristjena dzīvē un nolēmusi piesaistīt viņa uzmanību ar pašnāvības mēģinājumu. Baisi… bet iedarbīgi. Kristjens pameta Džordžiju, lai steigtos pie viņas, bet Leila nozuda, pirms viņš ieradās. Dīvaini.

– Tātad tu nevari viņu atrast. Ko teica viņas ģimene?

– Radinieki nezina, kur Leila pazudusi. Arī viņas vīrs neko nevarēja pateikt.

– Vīrs?

– Jā, – Kristjens izklaidīgi apstiprina. – Viņa apprecējās pirms diviem gadiem.

Kā, lūdzu? – Tātad tev bija attiecības ar precētu sievieti? – Žēlīgā debess! Kristjens tiešām neatzīst robežas.

– Nē! Nē, Dieva dēļ. Tas notika pirms trim gadiem. Pēc tam viņa aizgāja un drīz apprecējās.

Ak tā! – Kāpēc viņa piepeši cenšas atgriezties tavā dzīvē?

Kristjens noskumis papurina galvu. – Nezinu. Pagaidām mums tikai izdevies noskaidrot, ka pirms četriem mēnešiem Leila pameta savu vīru.

– Pagaidi, vai es visu saprotu pareizi? Viņa nav bijusi tava Pakļautā jau trīs gadus?

– Apmēram divarpus.

– Un viņa gribēja kaut ko vairāk.

– Jā.

– Bet tu to nevēlējies.

– Tev tas jau ir zināms.

– Tātad viņa tevi pameta.

– Jā.

– Kāpēc viņa cenšas atgriezties?

– Nezinu. – Tomēr kaut kas Kristjena balsī liecina, ka viņam ir nojausma, kas notiek Leilas prātā.

– Tomēr tev ir aizdomas…

Viņš sadusmojies nedaudz samiedz acis. – Manuprāt, iemesls esi tu.

Es? Kas Leilai vajadzīgs no manis? Kas tevī ir tāds, kā pietrūkst man?

Mēģinādama aptvert dzirdēto, es lūkojos uz savu apburoši skaisto, dēmonu mocīto vīrieti, kurš ir kails no vidukļa uz augšu. Viņš pieder man. Lūk, kas man ir, tomēr Leila izskatījās pēc manis, viņai ir tādi paši tumši mati un bāla āda. Es saraucu pieri. Jā… kas man ir tāds, kā pietrūkst viņai?

– Kāpēc tu man nepastāstīji par Leilu jau vakar? – Kristjens klusi jautā.

– Aizmirsu. – Es atvainodamās paraustu plecus. – Mēs galu galā pēc darba aizgājām uz bāru. Beidzās mana pirmā nedēļa darbā. Parādījies tu, un jūs ar Džeku sākāt savu… testosterona parādi, un pēc tam mēs atbraucām šurp. Es vairs neatcerējos to sarunu. Tavā klātbūtnē es mēdzu daudz aizmirst.

– Testosterona parāde? – Kristjena lūpas uzjautrinājumā savelkas.

– Jā. Mērīšanās.

– Es tev tūlīt parādīšu testosteronu.

– Varbūt labāk gribēsi tasi tējas?

– Nē, Anastasija.

Kristjens ieurbjas manī ar savu kvēlo skatienu, kurā skaidri nolasāma viņa spējā iekāre. Un tas ir neprātīgi erotiski.

– Nedomā vairs par Leilu. Nāc! – Viņš pastiepj roku.

Mana dieviete sajūsmināta met salto, un es satveru Kristjena plaukstu.

Kad pamostos, man ir pārāk karsti, un es esmu apvijusies apkārt kailam Kristjenam Grejam. Pat miegā viņš tur mani cieši apskautu. Caur aizkariem istabā ieplūst silta rīta gaisma. Esmu atbalstījusi galvu pret Kristjena krūtīm, un mūsu kājas ir savijušās kopā, bet mana roka pārmesta viņam pār vēderu.

Es uzmanīgi paceļu galvu, negribēdama viņu pamodināt. Miegā Kristjens izskatās jauns un mierpilns, un viņš pieder man.

Hmmm… Es bikli noglāstu viņa krūtis, vilkdama ar pirkstiem pār tumšajām spalviņām, un viņš nesakustas. Ir grūti tam noticēt. Viņš patiesi pieder man – vēl dažus ļoti svarīgus mirkļus. Es pieliecos un maigi noskūpstu vienu no rētām. Kristjens klusi ievaidas, bet nepamostas, un es pasmaidu, pirms noskūpstu otru. Viņš atver acis.

– Labrīt. – Es vainīgi uzsmaidu viņam.

– Labrīt, – Kristjens piesardzīgi atņem sveicienu. – Ko tu dari?

– Skatos uz tevi. – Es velku pirkstus pār matiņu svēdru, kas stiepjas no nabas lejup. Kristjens satver manu roku, samiedz acis, bet jau pēc brīža atplaukst žilbinošā, mierpilnā smaidā, un mani pārņem atvieglojums. Pieskāriens ir palicis slepenībā.

Kāpēc tu man neļauj tev pieskarties?

Kristjens piepeši uzguļas man virsū, iespiezdams mani matracī. Viņš kā brīdinādams satver manas plaukstas un paberzē degunu pret manējo.

– Izskatās, ka tev padomā kaut kas nerātns, Stīlas jaunkundze, – viņš paziņo, bet turpina smaidīt.

– Man patīk būt nerātnai, kad esmu kopā ar tevi.

– Vai tiešām? – Kristjens jautā un viegli noskūpsta mani uz lūpām. – Seksu vai brokastis? – viņš jautā, uzjautrināti vērodams mani. Piebriedušais loceklis spiežas man pie vēdera, un es paceļu gurnus tam pretī.

– Lieliska izvēle, – Kristjens nomurmina un sāk skūpstīt manas krūtis.

Es stāvu pie kumodes un lūkojos spogulī, mēģinādama kaut nedaudz sakārtot matus. Tomēr tie ir pārāk gari, lai pakļautos maniem centieniem. Man kājās ir džinsi un mugurā sporta krekls, bet man aiz muguras ģērbjas Kristjens, nupat iznācis no dušas. Es alkaini nopētu viņa augumu.

– Cik bieži tu sporto? – es painteresējos.

– Katru dienu, izņemot nedēļas nogales, – Kristjens atbild, aizpogādams bikses.

– Kādā veidā?

– Skrienu, cilāju svarus, nodarbojos ar kikboksu. – Viņš parausta plecus.

– Kikboksu?

– Jā, man ir personiskais treneris, bijušais olimpisko spēļu dalībnieks. Viņš mani apmāca. Viņa vārds ir Klods. Ļoti labs. Tev viņš patiktu.

Es pagriežos un skatos, kā Kristjens aizpogā balto kreklu.

– Kādā ziņā patiktu?

– Kā treneris.

– Kādēļ man vajadzīgs personiskais treneris? Par manu fizisko sagatavotību parūpēsies tu.

Kristjens pienāk klāt un apskauj mani, lūkodamies uz manu atspulgu.

– Tev jābūt stiprai, mazā, lai izpildītu visu, ko esmu iecerējis. Man vajag, lai esi izturīga.

Es nosarkstu, atcerējusies rotaļu istabu. Jā… sarkanais moku kambaris ir nogurdinošs. Vai viņš ļaus man atgriezties? Vai es to vispār vēlos?

Protams! sašutusi iesaucas dieviete.

Es lūkojos neizdibināmajās, pelēkajās acīs.

– Tu zini, ka vēlies, – Kristjens tik tikko dzirdami nosaka. Es pietvīkstu, un prātā nelūgta iezogas greizsirdības pilna doma, ka Leila droši vien varēja izpildīt visu nepieciešamo. Kristjens sarauc pieri, redzot, ka es sakniebju lūpas.

– Kas tevi nomāc? – viņš raižpilni painteresējas.

– Nekas. – Es papurinu galvu. – Labi, es piekrītu tikties ar Klodu.

– Vai tiešām? – Kristjena sejā atplaukt izbrīns un sajūsma, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš izskatās kā laimējis loterijā, kaut gan Kristjens droši vien pat neiegādātos biļeti, jo tā viņam nav vajadzīga.

– Labi jau, labi! Ja tevi tas iepriecinās, – es nosaku, tēlodama neapmierinātību.

Viņš apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz vaiga. – Tev nav ne jausmas, kādu prieku tas man sagādās, – viņš nočukst. – Ko tu šodien vēlies darīt? – Viņš viegli pakodī mana kakla ādu, un man pār augumu pārskrien saldas tirpas.

– Es gribētu apgriezt matus, un vēl, hmm… man vajadzētu aiznest čeku uz banku un nopirkt mašīnu.

– Ak tā! – Kristjens nosaka un iekož lūpā. Iebāzis roku džinsu kabatā, viņš izvelk mana mazā Audi atslēgu.

– Mašīna ir šeit, – viņš klusi atzīstas, nedroši vērodams mani.

– Ko tas nozīmē? – Manā balsī ieskanas dusmas. Velns! Es tiešām esmu nikna. Kā viņš uzdrošinājās?

– Teilors vakar atveda mašīnu šurp.

Es atveru muti, aizveru to un vēl divas reizes atkārtoju šīs darbības, bet esmu zaudējusi valodu. Kristjens man atdod mašīnu. Jēziņ! Kāpēc es to nenojautu? Nu labi, šajā spēlē var piedalīties divi. Es izvelku no aizmugurējās džinsu kabatas aploksni ar Kristjena rakstīto čeku.

– Lūk, tas pieder tev.

Kristjens jautājoši uzlūko mani, bet, uzmetis skatienu aploksnei, paceļ abas rokas un atkāpjas.

– Nē. Tā ir tava nauda.

– Nav gan. Es gribu nopirkt tavu mašīnu.

Kristjena sejas izteiksme spēji mainās. Tajā uzplaiksnī neapvaldīts niknums.

– Nē, Anastasija. Tava nauda, tava mašīna, – viņš noskalda.

– Nē, Kristjen. Mana nauda, tava mašīna. Es to nopirkšu no tevis.

– Es tev pasniedzu mašīnu kā dāvanu izlaidumā.

– Piemērota dāvana izlaidumā būtu pildspalva. Tu man iedevi mašīnu.

– Vai tiešām vēlies strīdēties?

– Nē.

– Ļoti labi. Lūk, atslēgas. – Viņš noliek tās uz kumodes.

– Ne jau tādā ziņā!

– Pārrunas beigušās, Anastasija. Nekaitini mani.

Es brīdi sašutusi lūkojos uz Kristjenu, līdz mani piepeši pārņem iedvesma. Paķērusi aploksni, es to saplēšu un iemetu gabaliņus papīrgrozā. Sajūta ir lieliska.

Kristjens salti uzlūko mani, un es jūtu, ka esmu iekurinājusi liesmu, kas var apdedzināt mani pašu. Viņš domīgi noglāsta zodu.

– Tu vienmēr proti mest izaicinājumu, Stīlas jaunkundze, – viņš dzedri nosaka un pagriezies gariem soļiem iziet no istabas. Nebiju gaidījusi šādu pavērsienu. Es jau gatavojos pastardienas cienīgam viesulim. Brīdi lūkojusies uz sevi spogulī, es paraustu plecus un sasienu matus astē.

Mani pārņem ziņkāre. Ar ko nodarbojas mans piecdesmit dēmonu apsēstais vīrietis? Es izeju ārā un ieraugu, ka viņš runā pa telefonu.

– Jā, divdesmit četrus tūkstošus dolāru. Nekavējoties.

Viņš salti uzlūko mani.

– Lieliski. Pirmdien? Tas derēs. Nē, Andrea, tas ir viss.

Viņš aizcērt telefona vāciņu.

– Pirmdien nauda būs tavā bankas kontā. Necenties mani pārspēt viltībā. – Kristjens acīmredzami ir pārskaities, bet mani tas šobrīd nesatrauc.

– Divdesmit četri tūkstoši dolāru! – es kliedzu. – Un kā tu zini mana bankas konta numuru?

Kristjenu manas dusmas pārsteidz.

– Es par tevi zinu visu, Anastasija, – viņš klusi atbild.

– Bet es neticu, ka mana mašīna bija divdesmit četrus tūkstošus vērta!

– Piekrītu, bet galvenais ir pārzināt tirgu – gan pērkot, gan pārdodot. Kāds idiots gribēja to grabažu un bija gatavs maksāt daudz naudas. Acīmredzot tas bija klasisks modelis. Ja netici man, pajautā Teiloram.

Es sašutusi lūkojos uz Kristjenu, un viņš lūkojas uz mani; mēs esam divi saniknoti, stūrgalvīgi muļķi.

Un es piepeši sajūtu pievilkšanās spēku starp mums, elektriskās dzirksteles, kas ir gandrīz taustāmas un saista mūs vienu pie otra. Kristjens spēji satver mani un piegrūž pie durvīm, kvēli skūpstīdams manas lūpas, vienu roku uzlikdams man uz dibena un spiezdams mani sev klāt, bet otru iegremdēdams manos matos un paraudams tos lejup. Arī es spēcīgi pavelku viņa matus, alkdama būt viņam tuvāk. Kristjens smagi elpo, turēdams mani tā, ka nevaru pakustēties. Es viņu sajūtu. Viņš grib mani, un es gandrīz zaudēju samaņu – lūk, cik reibinoša ir viņa iekāre.

– Kāpēc, kāpēc tu man pretojies? – viņš nomurmina starp diviem kaislīgiem skūpstiem.

Es jūtu asinis mutuļojam. Vai viņš vienmēr atstās šādu iespaidu uz mani? Un es – uz viņu?

– Tāpēc, ka es to spēju. – Man trūkst elpas. Es jūtu Kristjenu smaidām, jo viņa lūpas piespiestas man pie kakla, un viņš atbalsta pieri pret manējo.

– Visaugstā debess, es gribu tevi tagad, bet man beigušies prezervatīvi. Man tevis nekad nav gana. Tu esi tracinoša, neparasta sieviete.

– Un tu tracini mani, – es nočukstu. – Visos iespējamos veidos.

Kristjens papurina galvu. – Labi, iesim brokastīs. Un es zinu, kur tu varēsi apgriezt matus.

– Labi, – es piekrītu, un mūsu strīds ir beidzies.

– Es samaksāšu. – Man izdodas paķert rēķinu, pirms to izdara Kristjens.

Viņš sarauc pieri.

– Tev jāmācās kustēties ātrāk, Grej.

– Tev taisnība, – viņš noņurd, bet man šķiet, ka pamanu humora atblāzmu viņa acīs.

– Nepukojies. Esmu par divdesmit četriem tūkstošiem dolāru bagātāka nekā šorīt. Varu atļauties… – es ieskatos rēķinā, – samaksāt divdesmit divus dolārus un sešdesmit septiņus centus par brokastīm.

– Pateicos, – Kristjens īgns noņurd. Ak, tātad viņš atkal nolēmis tēlot sapīkušu puišeli.

– Ko darīsim?

– Vai tu tiešām vēlies apgriezt matus?

– Jā. Paskaties uz tiem!

– Man šķiet, tu izskaties skaista. Kā vienmēr.

Es pietvīkusi pētu savus klēpī savītos pirkstus. – Šovakar paredzētas tava tēva viesības.

– Jā, turklāt smalkos tērpos.

– Kur tās notiks?

– Manu vecāku mājā. Viņiem ir dārza nojume un viss pārējais.

– Kam paredzēti ziedojumi?

Kristjens neveikli paberzē plaukstas gar augšstilbiem.

– Narkomānu rehabilitācijas programmai, kas paredzēta vecākiem ar maziem bērniem. Nosaukums ir “Veseļoties kopā”.

– Izklausās pēc ļoti cienījama mērķa, – es klusi nosaku.

– Iesim! – Viņš pieceļas, līdz ar to pabeigdams sarunu, un sniedz man roku. Es to satveru, un viņš cieši apkļauj pirkstus ap manējiem.

Dīvaini. Kristjens ļoti atklāti pauž savas jūtas dažās jomās, bet citās ir noslēgts. Viņš izved mani no restorāna, un mēs ejam pa ielu. Rīts ir patīkami silts. Spīd saule, un visapkārt vējo kafijas un svaigi ceptas maizes smarža.

– Kur mēs dodamies?

– Tas būs pārsteigums.

Man nepatīk pārsteigumi.

Mēs šķērsojam divus kvartālus, un veikali kļūst arvien smalkāki. Man vēl nav bijusi izdevība doties izpētes gājienā, bet patiesībā es dzīvoju pavisam netālu no šejienes. Keita priecāsies. Te netrūkst mazu, elegantu veikaliņu, kuros būs iespējams apmierināt vēlmi pēc labām drēbēm. Un vispār man vajadzētu iegādāties dažus brīvi krītošus svārkus darbam.

Kristjens apstājas pie plaša, grezna skaistumkopšanas salona un atver man durvis. Visas mēbeles ir no baltas ādas. Pie spoži balta galdiņa sēž jauna blondīne tīrā, baltā formastērpā. Mums ienākot, viņa paceļ skatienu.

– Labrīt, Greja kungs! – blondīne mundri sveicina un pietvīkusi plivina garās skropstas. Viņa kritusi par upuri Kristjena pievilcībai, bet acīmredzot viņu pazīst. Kādā veidā?

– Sveika, Greta.

Un viņš pazīst blondīni! Kā?

– Vai vēlaties parastos pakalpojumus, kungs? – meitene pieklājīgi jautā. Viņa izmantojusi ļoti sārtu lūpu krāsu.

– Nē, – Kristjens steidzīgi attrauc, nervozi uzlūkojis mani.

Parastie pakalpojumi? Ko tas nozīmē?

Visaugstais Dievs! Sestais noteikumu punkts, sasodītais skaistumkopšanas salons! Visas tās muļķības par vaksāciju… nolādēts!

Viņš šurp vedis visas savas pakļautās. Varbūt arī Leilu. Ko man tagad domāt?

– Stīlas jaunkundze paskaidros, ko vēlas.

Es sašutusi uzlūkoju Kristjenu. Viņš laikam nolēmis īstenot savus noteikumus pamazām un viltīgi. Šorīt jau piekritu iepazīties ar viņa personisko treneri, un tagad arī šis?

– Kāpēc šeit? – es nošņācu.

– Man pieder šis salons un vēl trīs tādi paši.

– Tev tas pieder? – es pārsteigta izdvešu. Tādu atbildi nebiju gaidījusi.

– Jā. Neliela blakusnodarbe. Lai nu kā, šeit vari saņemt visu, ko vien vēlies, un bez maksas. Zviedru vai šiatsu masāžu, karsto akmeņu terapiju, refleksoloģiju, jūraszāļu vannas, sejas maskas, visu to, kas patīk sievietēm. Visu. Tas tiek sniegts šeit. – Kristjens nevērīgi pamāj ar elegantu plaukstu.

– Vaksācija?

Viņš iesmejas. – Protams. Visur, – viņš sazvērnieciski nočukst, priecādamies par manu neomulību.

Es pietvīkusi palūkojos uz Gretu, kura gaidpilni vēro mūs.

– Man vajadzētu apgriezt matus, lūdzu.

– Protams, Stīlas jaunkundze.

Meitene ieskatās datora ekrānā, izstarodama īsteni vācisku izdarīgumu. – Pēc piecām minūtēm atbrīvosies Franko.

– Viņš derēs, – Kristjens mierinoši uzrunā mani. Es vēl mēģinu aptvert visu dzirdēto. Varenajam uzņēmējam Kristjenam Grejam pieder skaistumkopšanas salonu tīkls.

Es palūkojos uz viņu un piepeši redzu, ka viņš nobāl, jo ir kaut ko pamanījis. Sekodama viņa skatienam, es ieraugu slaidu sievieti ar platīnblondiem matiem; viņa iznākusi no kādas istabas salona tālākajā malā un, aizvērusi durvis, uzrunā garāmejošu frizieri.

Blondīne ir gara auguma, iedegusi, skaista. Viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, nedaudz vairāk vai mazāk – grūti noteikt. Mugurā viņai ir tāds pats formastērps kā Gretai, tikai melns. Viņa izskatās lieliski. Īsie apgrieztie mati mirdz kā nimbs. Viņa pagriežas un pamana Kristjenu, un viņas sejā atplaukst žilbinošs, sirsnīgs smaids.

– Atvaino, – Kristjens steidzīgi nomurmina un steigšus šķērso salonu, iedams garām baltā tērptajiem frizieriem un mācekļiem pie izlietnes, līdz sasniedz sievieti. Abi ir pārāk tālu, lai es dzirdētu viņu sarunu. Blondīni šī tikšanās nepārprotami iepriecina, viņa noskūpsta Kristjenu uz abiem vaigiem un satver viņa augšdelmus, un abi aizrautīgi sarunājas.

– Stīlas jaunkundze?

Greta mēģina piesaistīt manu uzmanību.

– Pagaidiet mirkli, lūdzu. – Es aizgrābta vēroju Kristjenu.

Blondīne pagriežas un uzlūko mani, pirms velta man to pašu žilbinošo smaidu, it kā mēs būtu pazīstams. Es pieklājīgi atbildu ar to pašu.

Kristjens izskatās neapmierināts. Viņš mēģina kaut ko iestāstīt blondīnei, viņa piekāpjas, paceļ rokas un smaida. Kristjens uzsmaida viņai – abi acīmredzami ir labi pazīstami. Varbūt sen strādājuši kopā? Varbūt blondīne vada salonu; galu galā viņa izskatās pietiekami pavēlnieciska.

Un piepeši pār mani kā lavīna nogāžas atskārsme, un es zinu, gandrīz fiziski jūtu, kas ir šī sieviete. Viņa. Satriecoša, vecāka, skaista.

Bargā Kundze.