Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 6
3. NODAĻA
ОглавлениеTā kā man nav mašīnas, es varu izmantot iespēju un, braucot autobusā, austiņās klausīties brīnišķīgās melodijas, ko man izvēlējies Kristjens. Dārgais planšetdators tikmēr ir droši noslēpts rokassomiņā. Kad sasniedzu biroju, manu seju rotā plats, muļķīgs smaids.
Džeks paceļ galvu un samirkšķina acis.
– Labrīt, Ana! Tu izskaties… starojoša. – Viņa piezīme liek man apjukt. Cik nepiedienīgi!
– Man izdevās labi izgulēties, Džek. Paldies. Un labu rītu arī tev.
Viņš šķiet nedaudz sadrūmis.
– Lūdzu, izlasi šos un uzraksti kopsavilkumu līdz pusdienlaikam. – Viņš pasniedz man četrus manuskriptus un, ieraudzījis šausmas acīs, piebilst: – Tikai pirmās nodaļas.
– Protams. – Es atvieglota pasmaidu, un viņš atbild ar to pašu.
Es ieslēdzu datoru, lai sāktu darbu, vienlaikus izdzerdama pēdējos kafijas malkus un ēzdama banānu. Kristjens ir atsūtījis vēstuli.’
No: Kristjens Grejs
Temats: Lai Dievs man palīdz!
Datums: 10.06.2011. 08:05
Kam: Anastasija Stīla
Ceru, ka esi paēdusi brokastis.
Naktī man Tevis pietrūka.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Vecas grāmatas… Datums: 10.06.2011. 08:33
Kam: Kristjens Grejs
Šobrīd, kad rakstu vēstuli, es ēdu banānu. Vairākas dienas neesmu ēdusi brokastis, tātad šis ir liels solis uz priekšu. Man ļoti patīk Britu bibliotēkas aplikācija, es sāku pārlasīt “Robinsonu Krūzo”… un, protams, mīlu Tevi.
Bet tagad liec mani mierā, es cenšos pievērsties darbam.
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
No: Kristjens Grejs
Temats: Un tas ir viss, ko apēdi?
Datums: 10.06.2011. 08:36
Kam: Anastasija Stīla
Tu esi spējīga uz kaut ko labāku. Tev galu galā būs nepieciešama enerģija, lai lūgtos.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Dīkšana
Datums: 10.06.2011. 08:39
Kam: Kristjens Grejs
Greja kungs, es cenšos nopelnīt iztiku… turklāt lūgsies Tu.
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
No: Kristjens Grejs
Temats: Un cīņa sākas!
Datums: 10.06.2011. 08:40
Kam: Anastasija Stīla
Jā, Stīlas jaunkundze, man patīk izaicinājumi…
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
Es skatos uz ekrānu, plati smaidīdama. Tomēr man jāizlasa nodaļas un jāuzraksta to pārstāsts. Nolikusi manuskriptus uz galda, es ķeros pie darba.
Pusdienlaikā es aizeju uz delikatešu veikaliņu, kur nopērku sviestmaizi ar gaļas šķēli un klausos mūziku. Vispirms atskan Nitina Sonhija Homelands – laba mūzika. Greja kungam ir daudzpusīga gaume. Es noklausos arī klasisko skaņdarbu “Fantāzija par Tomasa Talisa tēmu”, ko sacerējis Ralfs Vons Viljamss. Kristjenam tiešām netrūkst humora izjūtas, un es viņu mīlu vēl vairāk. Vai šis muļķīgais smaids reiz nozudīs?
Pēcpusdiena šķiet nebeidzama. Kādā vājuma mirklī es nolemju uzrakstīt vēstuli Kristjenam.
No: Anastasija Stīla
Temats: Garlaicīgi…
Datums: 10.06.2011. 16:05
Kam: Kristjens Grejs
Spļauju griestos.
Kā Tev klājas? Ar ko nodarbojies?
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
No: Kristjens Grejs
Temats: Tava mute
Datums: 10.06.2011. 16:15
Kam: Anastasija Stīla
Vajadzēja nākt strādāt pie manis. Šeit tu nespļautu griestos. Man noteikti ienāktu prātā kāds labāks veids, kā izmantot Tavu muti. Pat vairāki…
Es nodarbojos ar parastajiem pārņemšanas un iepirkšanas sīkumiem. Ļoti sausi un garlaicīgi.
SNI sistēmā Tavas vēstules var lasīt jebkurš.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
Velns, man nebija ne jausmas! Kā viņš to zina? Es saraucu pieri un steidzīgi pārlasu vēstules, ar kurām apmainījāmies, vienlaikus tās izdzēsdama.
Tieši pussešos Džeks pienāk pie mana galda. Piektdienās mums ļauts ģērbties brīvi, tāpēc viņam kājās ir džinsi un mugurā – melns krekls.
– Vai iedzersim, Ana? Mēs parasti ejam uz bāru otrpus ielai.
– Mēs? – es cerīgi iejautājos.
– Jā, vairums no mums… vai nāksi?
Kāda nesaprotama iemesla dēļ, par ko es nevēlos daudz domāt, šī ziņa liek man atvieglotai nopūsties.
– Labprāt. Kāds ir bāra nosaukums?
– “Piecdesmit.”
– Tu joko?
Džeks uzmet man savādu skatienu. – Nē. Vai tas tev kaut ko nozīmē?
– Nē, atvaino. Es jums drīz pievienošos.
– Ko gribēsi dzert?
– Alu, lūdzu.
– Labi.
Es aizeju uz vannasistabu un nosūtu Kristjenam vēstuli, izmantodama viedtālruni.
No: Anastasija Stīla
Temats: Tava īstā vieta
Datums: 10.06.2011. 17:36
Kam: Kristjens Grejs
Mēs iesim uz bāru “Piecdesmit”.
Man šķiet, humora aka, ko slēpj šis nosaukums, ir neizsmeļama.
Nepacietīgi gaidīšu Tevi bārā, Grej.
Ana (skūpstu)
No: Kristjens Grejs
Temats: Briesmas
Datums: 10.06.2011. 17:38
Kam: Anastasija Stīla
Smeļot no akas, ir jāuzmanās. Tā ir bīstama nodarbe.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Briesmas?
Datums: 10.06.2011. 17:40
Kam: Kristjens Grejs
Ko Tu vēlies pateikt?
No: Kristjens Grejs
Temats: Neko īpašu…
Datums: 10.06.2011. 17:42
Kam: Anastasija Stīla
Tikai izsaku viedokli, Stīlas jaunkundze.
Drīz tiksimies.
Uz drīzu redzi, mazā.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
Es ielūkojos spogulī. Pagājusi tikai viena diena, un viss ir mainījies. Mani vaigi ir sārtāki, un acis mirdz. Tas ir Kristjena Greja efekts. Neliela vārdu pārmaiņa e–pastā atstāj brīnumainu iespaidu. Es uzsmaidu savam atspulgam un sakārtoju gaiši zilo kreklu, ko man reiz nopirka Teilors. Šodien esmu ietērpusies savos iecienītajos džinsos. Sievietes birojā pārsvarā nēsā džinsus vai plīvojošus svārkus. Nāksies tādus nopirkt. Varbūt es to izdarīšu šajā nedēļas nogalē un noguldīšu bankā Kristjena doto naudu par manu vabolīti Vandu.
Kad izeju no ēkas, kāds sauc manu vārdu.
– Stīlas jaunkundze?
Es pagriežos, un man piesardzīgi tuvojas jauna, ļoti bāla sieviete. Viņa izskatās pēc rēga – viņas sejā nav ne piles asiņu, un acis ir savādi tukšas.
– Anastasija Stīla? – viņa atkārto, bet viņas vaibsti nekustas.
– Jā.
Sieviete apstājas un lūkojas uz mani, stāvēdama uz ietves trīs pēdu attālumā, un es apjukusi raugos viņai pretī. Kas viņa ir? Ko viņa vēlas?
– Vai varu jums kaut kā palīdzēt? – es jautāju. Kā viņa zina manu vārdu?
– Nē… es tikai gribēju tevi redzēt. – Sievietes balss ir dīvaini klusa. Viņai ir tikpat tumši mati kā man, un tie uzkrītoši kontrastē ar gaišo ādu. Acis ir viskija krāsā, bet pilnīgi tukšas. Tajās nav nekādu dzīvīguma pazīmju. Skaistā seja ir bāla, un tajā redzamas skumjas.
– Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, – es ieminos, cenzdamās atvairīt nepatīkamās nojausmas. Kad nopētu sievieti ilgāk, es redzu, ka viņa ir izspūrusi un nekopta. Drēbes ir divus izmērus par lielu, arī dārgais, plānais mētelis.
Viņa iesmejas, bet tā ir savāda, nepatīkama skaņa, kas pastiprina manu nemieru.
– Kas tevī ir tāds, kā pietrūkst man? – viņa žēli jautā.
Nemiers kļūst par bailēm. – Atvainojiet, kas jūs esat?
– Es? Manis nav. – Sieviete paceļ roku un izvelk pirkstus caur garajiem matiem, kas sniedzas līdz pleciem, un mēteļa piedurkne paraujas augšup, atklājot skatienam netīru apsēju ap rokas locītavu.
Žēlīgā debess!
– Ardievu, Anastasija Stīla! – Viņa pagriežas un dodas prom, bet es palieku stāvam kā sastingusi. Sieviete nozūd skatienam, iejukdama darbinieku pūlī, kas pamet savus dažādos birojus.
Ko tas nozīmēja?
Es apjukusi šķērsoju ielu, mēģinādama aptvert nupat notikušo, bet zemapziņa tikmēr paceļ savu atbaidošo galvu un nošņāc: Viņa ir kaut kā saistīta ar Kristjenu.
“Piecdesmit” ir plašs, bezpersonisks bārs ar beisbola karodziņiem un plakātiem pie sienām. Džeks sēž pie letes kopā ar Elizabeti, otru redaktori Kortniju, diviem finanšu nodaļas darbiniekiem un administratori Klēru. Viņas ausis rotā ierastie sudraba riņķi.
– Ana! – Džeks mani sveicina, pasniegdams alus pudeli.
– Priekā… paldies, – es nomurminu, vēl neattapusies pēc tikšanās ar rēgaino meiteni.
– Priekā! – Mēs saskandinām, un Džeks turpina sarunu ar Elizabeti. Klēra man draudzīgi uzsmaida.
– Kā aizritēja tava pirmā nedēļa? – viņa jautā.
– Pateicos, labi. Visi ir ļoti laipni.
– Šodien tu izskaties daudz priecīgāka.
– Ir piektdiena, – es steidzīgi nomurminu. – Vai tev ir kaut kas paredzēts nedēļas nogalē?
Mana ierastā uzmanības novēršanas taktika iedarbojas, un es esmu glābta. Izrādās, Klēra ir viena no septiņiem bērniem, un viņa dodas uz lielu ģimenes pulcēšanos Takomā. Stāstīdama viņa ļoti aizraujas, un es apjaušu, ka neesmu sarunājusies ar sava vecuma sievietēm, kopš Keita aizlidoja uz Barbadosu.
Es prātoju, kā veicas Keitai… un Eljotam. Jāatceras pajautāt Kristjenam, vai viņš saņēmis ziņu no brāļa. Un nākamajā otrdienā atgriezīsies Keitas brālis Ītans, kurš apmetīsies mūsu dzīvoklī. Nedomāju, ka Kristjenam tas patiks. Tikšanās ar savādo rēgu meiteni pamazām izzūd no atmiņas.
Elizabete man pasniedz vēl vienu alus pudeli.
– Paldies! – Es viņai uzsmaidu.
Ar Klēru sarunāties ir viegli, jo viņai patīk pļāpāt, un drīz es dzeru jau trešo alus pudeli, ko man sagādājis viens no finanšu nodaļas puišiem.
Kad Elizabete un Kortnija aiziet, Džeks pievienojas mums abām. Kur ir Kristjens? Vīrietis no finanšu nodaļas iesaista Klēru sarunā.
– Ana, vai tev šķiet, ka rīkojies pareizi, sākdama darbu pie mums? – Džeks klusi jautā. Viņš ir nostājies man pārāk tuvu, bet esmu pamanījusi, ka viņš tā mēdz darīt vienmēr, arī birojā.
– Šī nedēļa bija laba, Džek, pateicos. Un domāju, ka pieņēmu pareizo lēmumu.
– Tu esi ļoti gudra meitene, Ana. Reiz tu kāpsi augstu.
Es nosarkstu un klusi atbildu: – Paldies! – jo nekas cits man neienāk prātā.
– Vai tu dzīvo kaut kur tālu?
– Paikmārketas apkaimē.
– Pavisam tuvu manam miteklim. – Džeks smaidīdams pienāk vēl tuvāk un atbalstās pret leti, iedzīdams mani lamatās. – Vai tev šajā nedēļas nogalē kaut kas ieplānots?
– Nu… hmm…
Es viņu sajūtu, pirms ieraugu. Šķiet, ka viss mans organisms ir noskaņojies uz Kristjena viļņa. Augums vienlaikus atbrīvojas un iekaist, veidojot savādu, iekšēju pretrunu, un es jūtu arī dīvaino, pulsējošo vilkmi.
Kristjens apliek roku man ap pleciem šķietami nevērīgā žestā – bet es zinu, ko tas patiesībā nozīmē. Viņš iezīmē savu teritoriju, un šoreiz esmu par to pateicīga. Maigi noskūpstījis mani uz galvvidus, viņš nomurmina: – Sveika, mazā.
Es jūtos atvieglota, pasargāta un sajūsmināta viņa skavās. Kristjens pievelk mani sev tuvāk, un es paceļu skatienu, bet viņš savukārt bezkaislīgi uzlūko Džeku. Pievērsis uzmanību man, viņš aši pasmaida un noskūpsta mani. Viņam mugurā ir tumši zila žakete ar svītriņām, balts krekls ar vaļēju apkaklīti un kājās džinsi. Viņš izskatās tikpat iekārojams kā vienmēr.
Džeks atkāpjas, un rodas iespaids, ka viņš jūtas neomulīgi.
– Šis ir Kristjens, Džek, – es kā atvainodamās nomurminu. Kāpēc es jūtos neērti? – Kristjen, šis ir Džeks.
– Mēs ar Anu esam kopā, – Kristjens nosaka, vēsi smaidīdams, un paspiež Džeka roku, bet viņa acis ir saltas. Es palūkojos uz Džeku un redzu, ka viņš cenšas novērtēt šo izcilo vīrišķības iemiesojumu.
– Es esmu viņas priekšnieks, – Džeks augstprātīgi paziņo. – Ana tiešām reiz ieminējās par bijušo draugu.
Ak nē! Nav prātīgi sākt šādu spēli ar Kristjenu.
– Vairs neesmu bijušais, – Kristjens rāmi atbild. – Nāc, mazā, mums jāiet.
– Lūdzu, palieciet un iedzeriet kopā ar mums, – Džeks pieklājīgi aicina.
Man nešķiet, ka tā ir laba doma. Kāpēc šī saruna ir tādas neveiklības apdvesta? Es palūkojos uz Klēru un redzu, ka viņa satriekta lūkojas uz Kristjenu; viņas acīs redzama neslēpta sievišķīga interese. Kad es vairs nesatraukšos, redzot iespaidu, kādu Kristjens atstāj uz sievietēm?
– Mums ir citi plāni, – Kristjens nosaka, un viņa lūpās rotājas noslēpumains smaids.
Vai tiešām? Man pār muguru pārskrien gaidpilnas tirpas.
– Varbūt kādu citu reizi, – viņš piebilst un satver mani aiz rokas. – Iesim!
– Līdz pirmdienai! – Es uzsmaidu Džekam, Klērai un finanšu nodaļas puišiem, ļoti pūlēdamās nepievērst uzmanību Džeka neapmierinātībai, un sekoju Kristjenam ārā.
Teilors jau gaida mūs pie Audi stūres.
– Kāpēc tas izskatījās pēc mērīšanās ar sasniegumiem? – es jautāju Kristjenam, kad viņš atver mašīnas durvis.
– Tāpēc, ka tā arī bija, – viņš nosaka un, veltījis man savu noslēpumaino smaidu, aizcērt durvis.
– Sveiks, Teilor, – es uzrunāju Kristjena uzticamo ēnu, un mūsu skatieni sastopas spogulī.
– Labvakar, Stīlas jaunkundze, – Teilors atbild, laipni smaidīdams.
Kristjens apsēžas man blakus, satver manu roku un saudzīgi noskūpsta pirkstu kauliņus. – Sveika, – viņš klusi nosaka.
Es jūtu, ka vaigi sārtojas, jo zinu, ka Teilors mūs dzird, un priecājos, ka viņš neredz Kristjena kvēlo skatienu, kura dēļ man gandrīz aizsvilstas biksītes. Ar grūtībām savaldos, lai nemestos viņam virsū tepat, mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Hmm, mašīnas aizmugurējais sēdeklis…
– Sveiks, – es aizžņaugtā balsī izdvešu.
– Ko tu vēlies šovakar darīt?
– Tu taču teici, ka mums ir plāni.
– Anastasija, es zinu, ar ko gribētu nodarboties es. Šobrīd mani interesē, ko vēlies tu.
Es starojoši uzsmaidu Kristjenam.
– Saprotu, – viņš nosaka, baudkāri smīkņādams. – Tātad… pienācis laiks lūgties. Vai gribi lūgties savā dzīvoklī vai manējā? – Viņš piešķiebj galvu un velta man savu seksīgo smaidu.
– Manuprāt, tu esi pārāk augstprātīgs, Grej. Bet mēs pārmaiņas pēc varētu doties pie manis. – Es tīši iekožos apakšlūpā, un viņa acis satumst.
– Teilor, uz Stīlas jaunkundzes dzīvokli, lūdzu.
– Jā, kungs, – Teilors atsaucas un sāk braukt.
– Kā tev šodien veicās? – Kristjens jautā.
– Labi. Un tev? – Labi, pateicos.
Viņa smaids ir tikpat muļķīgs un plats kā manējais, un viņš vēlreiz noskūpsta manu roku.
– Tu izskaties ļoti labi, – viņš nosaka.
– Tu arī.
– Vai tavs priekšnieks, Džeks Haids, ir prasmīgs redaktors?
Oho! Temata maiņa ir ļoti pēkšņa. Es saraucu pieri. – Kāpēc tevi tas interesē? Vai jūsu mērīšanās dēļ?
Kristjens pasmīn. – Tas cilvēks grib iekļūt tavās biksītēs, Anastasija, – viņš dzedri nosaka.
Es koši piesarkstu, mute paveras izbrīnā, un es nervozi palūkojos uz Teiloru.
– Viņš var gribēt visu, ko vien vēlas… kāpēc mēs vispār par to runājam? Tu zini, ka mani viņš neinteresē. Viņš ir tikai priekšnieks.
– Tieši tā. Viņš iekāro to, kas pieder man. Un man jāzina, vai viņš ir prasmīgs darbinieks.
Es paraustu plecus. – Droši vien. – Kas Kristjenam padomā?
– Cerams, viņš liks tevi mierā, citādi tiks izmests uz ielas.
– Kristjen, par ko tu runā? Džeks neko sliktu nav izdarījis. – Pagaidām. Viņš tikai stāv man pārāk tuvu.
– Ja viņš kaut ko mēģina, nekavējoties saki man. To var nosaukt par morāles principu pārkāpšanu… vai seksuālo uzmācību.
– Mēs tikai nedaudz iedzērām pēc darba.
– Es runāju nopietni. Viens nepareizs solis, un viņš tiks izmests.
– Tev nav tādas varas. – Ārprāts! Bet, pirms es paceļu acis pret debesīm, pār mani nāk atklāsme, kas līdzinās sitienam pa seju. – Kristjen, vai tev ir tāda vara?
Viņš tikai noslēpumaini smaida.
– Tu grasies iegādāties izdevniecību, – es satriekta nočukstu.
Dzirdot šausmas manā balsī, viņš pārstāj smaidīt. – Ne gluži.
– Tu to nopirki. Sietlas Neatkarīgo izdevniecību. Jau.
Kristjens piesardzīgi pamirkšķina. – Varbūt.
– Jā vai nē?
– Jā.
Kas, pie velna…? – Kāpēc? – es izmisusi jautāju. Tas jau ir par daudz!
– Tāpēc, ka es to spēju, Anastasija. Man jāzina, ka tev nekas nedraud.
– Tu solīji neiejaukties manā darba dzīvē!
– Un negrasos to darīt.
Es atrauju roku. – Kristjen… – Man neizdodas atrast vārdus.
– Vai tu dusmojies.
– Jā, protams! – Esmu nikna kā pūķis. – Kurš saprātīgi domājošs uzņēmējs pieņem lēmumus atkarībā no tā, ar ko pēdējā laikā drāžas? – Es nobālu un palūkojos uz Teiloru, kurš vēl joprojām mūs ignorē.
Lieliski! Šis ir īstais brīdis, lai aizmirstu padomāt, pirms runāju.
Kristjens atver muti, aizver to un drūmi lūkojas uz mani. Es pārskaitusies vēroju viņu. Gaisotne mašīnā, vēl nupat pilna ar draudzīgas atkalsatikšanās siltumu, piepeši kļūst ledaina. Apkārt vējo neizteikti vārdi un pārmetumi.
Paldies Dievam, nepatīkamais brauciens nav ilgs, un Teilors aptur mašīnu pie manas mājas.
Es steidzīgi izkāpju no mašīnas, negaidīdama, lai man kāds atvērtu durvis. Kristjens klusi piekodina Teiloram:
– Pagaidi mani šeit.
Mēģinādama atrast somiņā atslēgas, es jūtu Kristjenu nostājamies man aiz muguras.
– Anastasija, – viņš rāmi iesāk, it kā es būtu stūrī iedzīts zvērs.
Es nopūšos un pagriezusies uzlūkoju viņu. Manas dusmas ir gandrīz taustāmas, gluži kā melns kamols, kas mani tūlīt nosmacēs.
– Pirmkārt, es jau sen neesmu tevi drāzis – pārāk sen – un, otrkārt, es gribēju iesaistīties izdevējdarbībā. No četrām Sietlas izdevniecībām šī ir visienesīgākā, bet šobrīd tā ir uz robežas un varētu ieslīgt stagnācijā. Tai jāpaplašina darbība.
Es salti uzlūkoju Kristjenu. Viņš cieši vēro mani un šķiet pat draudīgs, bet vienlaikus arī neatvairāmi seksīgs. Es varētu ieslīgt viņa acu tēraudpelēkajā dzelmē un nekad neatgriezties.
– Tātad tu esi mans priekšnieks, – es noskaldu.
– Patiesībā tava priekšnieka priekšnieka priekšnieks.
– Un patiesībā tiek pārkāpti morāles principi – jo es drāžos ar sava priekšnieka priekšnieka priekšnieku.
– Šobrīd tu ar viņu strīdies, – Kristjens sadusmots aizrāda.
– Tikai tāpēc, ka viņš ir tāds pakaļa, – es nošņācu.
Kristjens satriekts soli atkāpjas. Velns! Vai esmu gājusi par tālu?
– Pakaļa? – viņš nomurmina, un viņa sejā atplaiksnī uzjautrinājums.
– Jā. – Es cenšos nezaudēt sašutuma pilno izteiksmi.
– Pakaļa, – Kristjens atkārto. Šoreiz viņa lūpas noraustās, slēpjot smaidu.
– Nesmīdini mani, kad dusmojos! – es uzkliedzu.
Bet viņš pasmaida savu žilbinošo, balto, amerikānisko smaidu, un es vairs nespēju savaldīties. Es vienlaikus smaidu un smejos. Kā lai pretojos līksmei, ko redzu viņa sejā?
– Ja es dumji smaidu, tas nenozīmē, ka neesmu nikna kā pūķis, – es aizelsusies nomurminu, mēģinādama apslāpēt savus karsējas cienīgos spurdzienus. Kaut gan es nekad nebiju karsēja… es rūgti nodomāju.
Kristjens pieliecas, un es domāju, ka viņš mani noskūpstīs, tomēr tas nenotiek. Viņš iegremdē degunu manos matos un dziļi ievelk elpu.
– Kā jau vienmēr, Stīlas jaunkundze, tu proti pārsteigt. – Viņš atkāpjas un vēro mani, acīm dzirkstot. – Vai aicināsi mani iekšā? Vai arī padzīsi mani tāpēc, ka es izmantoju savas demokrātiskās Amerikas iedzīvotāja, uzņēmēja un patērētāja tiesības iegādāties visu, kas vien man ienāk prātā?
– Vai esi to pārrunājis ar doktoru Flinnu?
Kristjens iesmejas. – Anastasija, vai aicināsi mani pie sevis?
Es mēģinu izlikties neapmierināta un iekožu apakšlūpā, tomēr smaidīdama atveru durvis. Kristjens pagriežas un pamāj Teiloram, un mašīna aizbrauc.
Brīdī, kad Kristjens Grejs ienāk manā dzīvoklī, es jūtos dīvaini. Šī vieta ir viņam par mazu.
Es vēl joprojām dusmojos, jo viņš pārkāpis robežas, iejaucoties manā dzīvē, turklāt tagad es saprotu, kāpēc viņš zināja, ka izdevniecības pārstāvji lasa darbinieku e–pasta vēstules. Viņš droši vien par manu darba vietu zina vairāk nekā es. Šī doma nav patīkama.
Ko darīt? Kāpēc Kristjens tik ļoti vēlas mani sargāt? Es galu galā esmu pieaugusi sieviete… vismaz man vajadzētu tādai būt. Kā panākt, lai viņš mani neizseko?
Kristjens soļiem mēro istabu kā lauva, kas ieslodzīts krātiņā, un manas dusmas pierimst. Redzot viņu savā dzīvoklī pēc šķiršanās, kad domāju, ka viss beidzies, man tagad laimē sažņaudzas sirds. Es viņu mīlu, un šīs sajūtas pilda sirdi ar trauksmainu, reibinošu līksmi. Viņš pamet skatienu apkārt, novērtēdams ieraudzīto.
– Patīkams dzīvoklis, – viņš nosaka.
– Keitas vecāki to viņai uzdāvināja.
Kristjens izklaidīgi pamāj, un viņa pelēkās acis pievēršas man.
– Emm… vai vēlies kaut ko iedzert? – es nosarkusi piedāvāju.
– Nē, Anastasija. Pateicos. – Viņa acis satumst.
Kāpēc es jūtos tik nervoza?
– Ar ko tu vēlies nodarboties, Anastasija? – viņš klusi jautā, lēni tuvodamies man, bīstams un pievilcīgs. – Es zinu, ko vēlos, – viņš dobji piebilst.
Es atkāpjos, līdz atduros pret iebūvēto galdu virtuves vidū.
– Manas dusmas nav nozudušas.
– Zinu. – Kristjens kā atvainodamies savelk lūpas greizā smaidā, un es izkūstu… Laikam jau tik dusmīga nemaz nebiju.
– Vai gribi kaut ko apēst? – es jautāju.
Viņš nesteidzīgi pamāj. – Jā. Tevi, – viņš nomurmina. Visi muskuļi zem jostasvietas spēji saspringst. Mani pavedina viņa balss, bet skatiens, alkainais skatiens, kas vēsta “gribu tevi tūlīt”– ak…
Kristjens stāv ļoti tuvu, bet nepieskaras man, un lūkojas man acīs, izstarodams tveici. Man ir karsti, es pietvīkstu, un kājas saļogās; augumu caurstrāvo iekāre. Es viņu gribu.
– Vai tu šodien paēdi? – Kristjens klusi jautā.
– Pusdienās apēdu sviestmaizi, – es nočukstu. Šobrīd man negribas runāt par ēdienu.
Viņš samiedz acis. – Tev jāēd.
– Pagaidām neesmu izsalkusi… pēc ēdiena.
– Kāds izsalkums tevi moka, Stīla?
– Domāju, tu zini atbildi, Grej.
Viņš pieliecas, un es atkal gaidu skūpstu, bet to nesaņemu.
– Vai vēlies, lai tevi noskūpstu, Anastasija? – viņš čukst man ausī.
– Jā, – es izdvešu.
– Kur? – Visur.
– Tev nāksies man sniegt skaidrākus norādījumus. Es jau teicu, ka tev nepieskaršos, līdz pati to lūgsi un pateiksi, kas man jādara.
Es apjūku; šī spēle nav taisnīga.
– Lūdzu, – es čukstu.
– Ko tu vēlies?
– Lai tu man pieskaries.
– Kur, mazā?
Kristjens stāv man kārdinoši tuvu, un viņa aromāts ir reibinošs; es paceļu roku, un viņš nekavējoties atkāpjas.
– Nē, nē, – viņš mani norāj, piepeši bailēs iepletis acis.
– Kāpēc? – Nē… atgriezies.
– Nē. – Viņš papurina galvu.
– Nepavisam? – Man neizdodas apslēpt ilgas balsī.
Kristjens nedroši uzlūko mani, un šī neizlēmība pamodina manī drosmi. Es speru soli viņam pretī, un viņš soli atkāpjas, aizsargājoties pacēlis rokas, bet viņa lūpās rotājas smaids.
– Paklau, Ana… – Šie vārdi izskan kā brīdinājums, un viņš izmisis laiž pirkstus caur matiem.
– Dažreiz tev nav iebildumu, – es žēli atgādinu. – Varbūt man sameklēt marķieri, un mēs varētu atzīmēt neaizskaramos laukumus.
Kristjens sarauc uzaci. – Tā ir laba doma. Kur ir tava guļamistaba?
Es pamāju tās virzienā. Vai viņš tīši maina sarunas tematu?
– Anastasija, vai tu iedzēri tableti?
Velns! Tablete!
Redzot manu sejas izteiksmi, Kristjens manāmi sašļūk.
– Nē, – es nopīkstu.
– Skaidrs, – viņš nosaka un sakniebj lūpas. – Nāc, mums jāpaēd.
– Man šķita, ka iesim uz gultu! Es gribu gulēt ar tevi.
– Zinu, mazā. – Kristjens pasmaida un, spēji sagrābis mani aiz plaukstu locītavām, ievelk savās skavās, līdz esmu pieglaudusies viņa augumam.
– Tev jāēd, un man arī tas nekaitētu, – viņš nomurmina, kvēli vērodams mani. – Turklāt… novilcināšana ir pavedināšanas atslēga, un šobrīd man patīk novilcināta bauda.
Kopš kura laika?
– Es jau esmu pavedināta un gribu savu baudu tagad. – Mana balss izklausās žēlabaina.
Kristjens man silti uzsmaida. – Ēd. Tu esi pārāk tieva. – Viņš noskūpsta mani uz pieres un palaiž vaļā.
Viņš rotaļājas ar mani, īstenojot savu viltīgo plānu. Es neapmierināta samiedzu acis.
– Starp citu, es vēl joprojām dusmojos, jo tu nopirki izdevniecību, un tagad arī par to, ka liec man gaidīt. – Es uzmetu lūpu.
– Tu esi pikta meitene, es saprotu. Pēc normālas maltītes tu jutīsies labāk.
– Es zinu, kas man palīdzētu justies labāk.
– Anastasija Stīla, esmu satriekts! – Viņš tik tikko manāmi pavīpsnā.
– Beidz par mani smieties. Tu necīnies godīgi.
Viņš apslāpē smaidu, iekozdamies apakšlūpā. Nav iespējams viņam pretoties… rotaļīgajam Kristjenam, kurš ķircina manu libido. Ja manas pavedināšanas prasmes būtu labākas, es zinātu, kas jādara, bet aizliegums pieskarties mani aizkavē.
Iekšējā dieviete samiedz acis un šķiet iegrimusi pārdomās. Mums jāatrod kāds risinājums.
Mēs ar Kristjenu vērojam viens otru – es esmu tvīksmīga un alku pilna, bet viņš ir rāms un uzjautrinājuma pilns, – līdz es aptveru, ka dzīvoklī nav nekā ēdama.
– Es varu kaut ko pagatavot… tikai vajadzēs kaut ko nopirkt.
– Nopirkt?
– Pārtiku.
– Tev šeit nav ēdiena? – Viņa izteiksme kļūst skarbāka.
Es papurinu galvu. Velns, viņš izskatās saniknots!
– Labi, iesim iepirkties, – Kristjens bargi nosaka un pagriezies dodas pie durvīm, ko pietur, lai es varētu iziet.
– Kad tu pēdējo reizi staigāji pa lielveikalu?
Kristjens izskatās apjucis, tomēr uzticīgi seko man, turēdams rokā iepirkumu grozu.
– Nemaz neatceros.
– Vai visu nopērk Džonsas kundze?
– Ja nemaldos, Teilors viņai palīdz. Neesmu pārliecināts.
– Vai ēdīsi sacepumu? Tas ir ātri pagatavojams.
– Izklausās pieņemami. – Kristjens pasmaida, nopratis, kāpēc es negribu lieki kavēties.
– Vai viņi abi pie tevis strādā jau sen?
– Teilors ir mans darbinieks četrus gadus. Džonsas kundze… laikam tikpat. Kāpēc tev dzīvoklī nav nekā ēdama?
– Tu zini, kāpēc, – es piesarkusi nomurminu.
– Tu pameti mani, – viņš kā nosodīdams atgādina.
– Zinu, – es sīkā balstiņā atbildu, negribēdama par to domāt.
Mēs nostājamies rindā pie kases. Vai viņš piedāvātu vaniļas attiecības, ja es toreiz neaizietu? es laiski prātoju.
– Vai tev ir kaut kas dzerams? – Kristjens atsauc mani tagadnē.
– Alus… laikam.
– Es paņemšu vīnu.
Ak vai! Neesmu pārliecināta, vai šeit atrodams kāds labs vīns. Kristjens drīz atgriežas tukšām rokām un ir riebumā saviebies.
– Blakus ir labs alkohola veikals, – es steidzīgi paskaidroju.
– Paskatīšos, ko viņi piedāvā.
Varbūt mums vajadzēja doties pie Kristjena; tad nebūtu šādi jānopūlas. Es vēroju viņu mērķtiecīgi izsoļojam ārā pa durvīm. Divas sievietes, kuras patlaban nāk iekšā, apstājas un izbrīnītas skatās uz viņu. Jā, pētiet vien manu vīrieti, es neapmierināta nodomāju.
Es gribu jaunas atmiņas par Kristjenu savā gultā, bet viņš neļaujas. Varbūt arī man vajadzētu iesaistīties šajā spēlē. Dieviete drudžaini māj ar galvu. Un, kamēr gaidu rindā, mēs izdomājam plānu. Hmm…
Kristjens ienes dzīvoklī somu ar iepirkumiem. Viņš to nesis jau visu ceļu no veikala un izskatās dīvaini, nepavisam nelīdzinādamies lielas kompānijas vadītājam.
– Tu esi ļoti… saimniecisks.
– Ne reizi vēl neesmu apsūdzēts par šādu noziegumu, – Kristjens sāji nosaka. Viņš novieto iepirkumus uz galdiņa virtuves vidū. Es sāku tos izkravāt, bet viņš paņem baltvīna pudeli un meklē korķviļķi.
– Pagaidām es šeit īsti neorientējos. Ja nemaldos, korķviļķis ir tajā atvilktnē. – Es pamāju tās virzienā.
Šī situācija ir tik… normāla. Mēs esam divi cilvēki, kas pamazām iepazīst viens otru un kopīgi gatavo maltīti. Tomēr es jūtos savādi. Bailes, kas līdz šim mani vienmēr pārņēma Kristjena klātbūtnē, ir nozudušas. Mēs jau esam kopā darījuši ļoti daudz, un es nosarkstu, par to domājot, bet vēl joprojām tik tikko viņu pazīstu.
– Par ko tu domā? – Kristjens iztraucē manas pārdomas, nomezdams savu svītroto žaketi no pleciem un novietodams to uz dīvāna.
– Par to, cik maz tevi pazīstu.
Viņa acis atmaigst. – Tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš.
– Nedomāju, ka tā ir taisnība. – Man prātā nelūgts un pavisam nevēlams iešaujas Bargās Kundzes vārds.
– Ir gan, Anastasija. Es esmu ļoti noslēgts cilvēks.
Viņš pasniedz man baltvīna glāzi.
– Priekā, – viņš nosaka.
– Priekā, – es atbildu, iedzerdama malku, un vēroju, kā Kristjens ieliek pudeli ledusskapī.
– Vai varu tev palīdzēt? – viņš jautā.
– Nē, viss būs labi… apsēdies.
– Es labprāt palīdzētu, – viņš piedāvā.
– Vari sakapāt dārzeņus.
– Es neprotu gatavot, – Kristjens iebilst, bažīgi pētīdams nazi, ko viņam pasniedzu.
– Tev tas droši vien nav vajadzīgs. – Es novietoju viņam pretī dēlīti un vairākus sarkanos piparus. Viņš apjucis skatās uz tiem.
– Vai tu nekad neesi kapājis dārzeņus?
– Nē.
Es pasmīnu.
– Vai tu smīkņā?
– Izskatās, ka es tomēr protu kaut ko tādu, ko nemāki tu. Kaut kas tāds notiek pirmo reizi, Kristjen. Skaties, es tev parādīšu.
Es nejauši pieskaros viņam, un viņš atkāpjas. Dieviete saspicē ausis.
– Lūk, šādi. – Es sagriežu piparu šķēlēs, uzmanīgi izņemdama sēklas.
– Izskatās vienkārši.
– Nevajadzētu rasties grūtībām, – es dzedri nomurminu.
Kristjens brīdi bezkaislīgi vēro mani, pirms ķeras pie darba, un es turpinu gatavot vistas gaļu. Viņš rūpīgi, lēni griež piparus. Ak vai, mēs te pavadīsim visu vakaru!
Es nomazgāju rokas un sameklēju pannu, eļļu un pārējās sastāvdaļas, vairākas reizes it kā netīši pieskardamās Kristjenam ar gurnu, roku, muguru vai plaukstu. Tie ir viegli, šķietami nevainīgi skārieni. Viņš sastingst katru reizi, kad tas notiek.
– Anastasija, es zinu, ko tu dari, – viņš saniknots nomurmina, vēl joprojām šķēlēdams savu pirmo piparu.
– Ja nemaldos, to dēvē par ēdiena gatavošanu, – es nosaku, naivi mirkšķinādama skropstas. Paķērusi otru nazi, es nostājos Kristjenam blakus un sāku mizot un kapāt ķiplokus, šalotes sīpolus un zaļās pupiņas, ik pa brīdim atduroties pret viņu.
– Tev tas padodas, – viņš nomurmina, sākdams darboties ar otro piparu.
– Vai dārzeņu kapāšana? – es nevainīgi jautāju. – Visu nosaka gadiem ilga pieredze. – Es atkal pieskaros viņam, šoreiz izmantodama dibenu. Kristjens sastingst.
– Ja izdarīsi to vēlreiz, Anastasija, es tevi iegūšu tepat uz virtuves grīdas.
Man izdodas! – Vispirms tev nāksies lūgties.
– Vai tas ir izaicinājums?
– Iespējams.
Viņš noliek nazi un laiskiem soļiem tuvojas man, acīm kvēlojot. Nedaudz pieliecies, viņš izslēdz plīti. Eļļa, kas vēl pirms brīža sprakšķēja pannā, gandrīz nekavējoties aprimst.
– Mēs paēdīsim vēlāk, – Kristjens nosaka. – Ieliec vistu ledusskapī.
Nebiju domājusi, ka reiz dzirdēšu šādu frāzi no Kristjena Greja mutes, bet viņam izdodas to padarīt ļoti, ļoti erotisku. Es paņemu bļodu, kurā sabērta gabaliņos sagrieztā gaļa, drebošām rokām uzlieku tai virsū šķīvi un ievietoju visu ledusskapī. Kad pagriežos, viņš jau stāv man pretī.
– Tātad tu lūgsies? – es čukstu, lūkodamās Kristjena acīs, kas strauji satumst.
– Nē, Anastasija. – Viņš papurina galvu. – Lūgšanās nebūs.
Un mēs cieši lūkojamies viens uz otru, jūtot, kā uzlādējas atmosfēra starp mums, gandrīz sprakšķot, un klusējam, tikai skatāmies. Es iekožos apakšlūpā, ļaujoties iekārei, kas mani pārņem, uzkarsējot asinis, liekot elpot straujāk un sasprindzināt muskuļus. Arī viņš to jūt – par to liecina viņa stāja un acis.
Kristjens spēji satver mani aiz gurniem un pierauj klāt. Es ieviju pirkstus viņa matos, un viņa lūpas pakļauj manējās. Viņš piespiež mani pie ledusskapja, un es dzirdu, kā nograb pudeles un burkas iekšā. Kristjena mēle pieskaras manējai, un es ievaidos; viņš parauj manus matus atpakaļ, un mēs kaislīgi skūpstāmies.
– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš izdveš.
– Tevi, – es aizelsusies atbildu.
– Kur?
– Gultā.
Kristjens atkāpjas, paceļ mani uz rokām un strauji, bez manāmas piepūles, ienes mani guļamistabā. Nolicis mani uz kājām pie gultas, viņš pieliecas un ieslēdz naktslampu. Aši pametis skatienu apkārt, viņš steidzīgi aizvelk gaišos krēmkrāsas aizkarus.
– Ko darīsim tagad? – viņš jautā.
– Mīlējies ar mani.
– Kā?
Sasodīts!
– Saki man, mazā.
– Izģērb mani, – es pavēlu, saraustīti elpodama.
Viņš pasmaida un ar rādītājpirkstu aizķer manu atvērto blūzi, pievilkdams mani tuvāk.
– Laba meitene, – viņš nomurmina un, ne mirkli nenovērsdams savu kvēlo skatienu no manis, nesteidzīgi atpogā kreklu.
Es bikli uzlieku plaukstas Kristjenam uz apakšdelmiem, lai saglabātu līdzsvaru. Viņš neiebilst. Acīmredzot rokām es varu pieskarties bez bažām. Kad visas pogas ir atdarītas, Kristjens novelk kreklu man pār pleciem, un es nolaižu rokas, lai ļautu tam brīvi nokrist uz grīdas. Viņš atrauj vaļā manu džinsu pogu un atdara rāvējslēdzēju.
– Saki, ko vēlies, Anastasija. – Kristjena acīs deg liesma, un viņš paver lūpas, sekli elpodams.
– Skūpsti mani no šejienes līdz šejienei, – es nočukstu, ar pirkstu izzīmēdama līniju no auss apakšējās malas lejup pār kaklu. Viņš atglauž manus matus atpakaļ un pieliecas, bārstīdams maigus, tik tikko jūtamus skūpstus līdzi manam pirkstam un atpakaļ.
– Džinsi un biksītes, – es nomurminu, un Kristjena lūpas, kas piespiestas pie mana kakla, savelkas smaidā. Viņš nometas ceļos, un es izbaudu savas varas apziņu. Iebīdījis īkšķus aiz manu džinsu jostasvietas, viņš saudzīgi novelk tās lejup līdz ar biksītēm. Es izkāpju no kurpēm un drēbēm, līdz palieku stāvam Kristjena priekšā, ģērbusies vienīgi krūšturī. Viņš sastingst un gaidpilni uzlūko mani, bet nepieceļas.
– Un tālāk, Anastasija?
– Skūpsti mani, – es čukstu.
– Kur?
– Tu zini, kur.
– Kur?
Viņš ir nežēlīgs. Es nokaunējusies steidzīgi parādu uz vietu, kur satiekas mani augšstilbi, un Kristjena lūpās atplaukst viltīgs smaids. Mani pārņem šausmas, un es aizveru acis, bet vienlaikus jūtos neprātīgi uzbudināta.
– Ļoti labprāt! – viņš iesmējies atbild un noskūpsta mani, ļaudams brīvu vaļu savai prasmīgajai mēlei, kas man dāvā neparastu prieku. Es iestenējusies savelku pirkstus, paraudama viņa matus. Kristjens nenorimst un apļo mēli ap klitoru, iesveldams manī neprātu, vēl un vēl, apkārt un apkārt. Mmm… pagājis tikai… cik ilgs laiks? Ak…
– Lūdzu, Kristjen! – es vaidu. Negribu beigt, stāvot kājās. Man trūkst spēka.
– Ko tu lūdz, Anastasija?
– Mīlējies ar mani.
– Es to jau daru, – viņš nomurmina, maigi uzpūzdams man elpu.
– Nē. Es gribu, lai esi manī.
– Vai esi pārliecināta?
– Lūdzu.
Viņš turpina mani mocīt, sagādādams neizturami patīkamās izjūtas. Es skaļi ievaidos.
– Kristjen… lūdzu.
Viņš pieceļas un lūkojas lejup uz mani, viegli nolaizīdams lūpas, un tas ir neticami erotiski.
– Nu? – viņš jautā.
– Ko? – es elsodama jautāju un vēroju Kristjenu drudžainas vēlmes pilnām acīm.
– Es vēl esmu apģērbts.
Mani pārņem apjukums. Vai vajadzētu viņam novilkt drēbes? Jā, to es varu. Es pasniedzos pēc viņa krekla, un Kristjens soli atkāpjas.
– Nē, nē, – viņš mani norāj. Ak tā, runa bija par džinsiem.
Man prātā iešaujas kāda doma. Dieviete skaļi uzgavilē, un es nometos ceļos Kristjenam pie kājām. Pirkstiem drebot, es atpogāju viņa bikses, atdaru rāvējslēdzēju un novelku džinsus lejup kopā ar īsbiksēm, atbrīvodama viņa locekli. Oho!
Es palūkojos uz viņu caur skropstām, un viņš skatās lejup. Viņa acīs pavīd… kas? Piesardzība? Sajūsma? Izbrīns?
Kristjens izkāpj no džinsiem un novelk zeķes, un es satveru viņa miesu rokā, cieši to saspiezdama un virzīdama plaukstu augšup, kā viņš man to reiz rādīja. Viņš iestenas un saspringst, caur sakostiem zobiem izpūzdams elpu. Es ļoti saudzīgi paņemu viņa locekli mutē un spēcīgi sūcu. Mmm, garša ir laba.
– Ana… uzmanīgi!
Viņš viegli uzliek plaukstu man uz pakauša, un es ievelku viņu dziļāk rīklē, sakļaudama lūpas tik cieši, cik vien spēju, un, neļaudama zobiem skart viņa miesu, turpinu sūkt.
– Velns! – Kristjens noelšas.
Tā ir laba, iedvesmojoša, seksīga skaņa, tāpēc es atkārtoju kustību, ierīdama locekli dziļāk, apļodama mēli ap galu. Mmm… es jūtos kā Afrodīte.
– Ana, pietiks. Vairs nevajag.
Es izdaru to vēlreiz – lūdzies, Grej, lūdzies! – un vēlreiz.
– Ana, tu esi pateikusi, ko gribēji, – Kristjens caur sakostiem zobiem izmoka. – Es negribu beigt tev mutē.
Es atkārtoju kustību, un Kristjens pieliecas, satver mani aiz pleciem, uzrauj kājās un nosviež uz gultas. Pārvilcis kreklu pār galvu, viņš iebāž roku nomesto džinsu kabatā un, kā jau uz visu sagatavojies skauts, izņem no tās spīdīgu paciņu. Viņš smagi elso, tāpat kā es.
– Noņem krūšturi, – viņš pavēl.
Es pieceļos sēdus un to izdaru. – Apgulies. Es gribu tevi redzēt.
Lūkodamās uz Kristjenu, es atlaižos gultā un vēroju, kā viņš nesteidzīgi uzvelk prezervatīvu. Es viņu neprātīgi iekāroju. Kristjens pievērš skatienu man un aplaiza lūpas.
– Tu esi skaista, Anastasija Stīla. – Viņš noliecas virs gultas un nesteidzīgi, atbalstoties uz pirkstu kauliņiem, virzās augšup, mani nemitīgi skūpstīdams. Pārmaiņus pievērsdamies katrai krūtij, viņš maigi kairina krūtsgalus, līdz es sāku vaidēt un locīties, bet viņš neapstājas.
Nē… izbeidz… es tevi gribu.
– Lūdzu, Kristjen!
– Ko – lūdzu? – viņš nomurmina, iespiedis seju man starp krūtīm.
– Es gribu tevi iekšā.
– Vai tiešām?
– Lūdzu.
Kristjens ar kāju pašķir manus augšstilbus un, ne mirkli nenovērsdamies, mokoši lēni ieslīd manī.
Es aizveru acis, izbaudīdama piepildītības sajūtu, ko spēj radīt tikai viņš, un instinktīvi ceļu gurnus viņam pretī, skaļi vaidēdama un alkdama ar viņu savienoties. Kristjens nedaudz atraujas un ļoti lēni piepilda mani vēlreiz. Es ieviju pirkstus viņa zīdainajos, izspūrušajos matos, un viņš tikpat nesteidzīgi izslīd ārā un atkal iespiežas manī.
– Ātrāk, Kristjen, ātrāk… lūdzu.
Viņš uzvaras priekā noskatās uz mani un kaislīgi skūpsta manas lūpas, pirms sāk kustēties straujāk, nežēlīgā, ātrā ritmā… ak vai… un es zinu, ka nebūs ilgi jāgaida. Viņš triecas manī, un es jūtu muskuļus savelkamies, manas kājas saspringst zem viņējām.
– Uz priekšu, mazā, – Kristjens nočukst. – Ļaujies man.
Vārdi ir pēdējais grūdiens, un mani pārņem nevaldāms, trauksmains orgasms, es izšķīstu neskaitāmās lauskās viņa skāvienā, un viņš ierēcas, saukdams manu vārdu.
– Ana! Sasodīts, Ana! – Viņš sabrūk virs manis, ieslēpjot seju pie mana kakla.
