Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 8

– Greta, ar ko sarunājas Grejs kungs? – Man pār muguru skrien šausmu tirpas, un zemapziņa kliedz, lai es traucos prom. Tomēr man izdodas uzdot jautājumu mierīgi.

– Ar Linkolna kundzi. Salons pieder viņai un Greja kungam, – meitene labprāt atklāj.

– Linkolna kundze? – Man šķita, ka Bargā Kundze ir šķīrusies. Varbūt viņa atkal apprecējusies ar kādu nabaga nelgu.

– Jā. Parasti viņa šeit neuzturas, bet šodien aizstāj vienu no mūsu darbiniecēm, kura saslima.

– Vai jūs zināt, kāds ir Linkolna kundzes vārds?

Greta sarauc pieri un sakniebj spilgti sārtās lūpas, ziņkāri vērodama mani. Varbūt esmu spērusi soli par tālu.

– Elina, – viņa negribīgi atbild.

Mani pārņem savāds atvieglojums par to, ka nojausma nav mani pievīlusi.

Abi vēl joprojām ir iegrimuši sarunā. Kristjens strauji ber vārdus, un Elina šķiet noraizējusies. Viņa māj, sakniebj lūpas, purina galvu un kā mierinādama paberzē Kristjena augšdelmu, vienlaikus iekozdama lūpā. Vēlreiz pamājusi, viņa paskatās uz mani un sirsnīgi pasmaida.

Es salti lūkojos uz viņu, nespēdama pakustēties. Kāpēc Kristjens mani atveda šurp?

Viņa kaut ko nomurmina, un Kristjens, uzmetis skatienu man, nekavējoties atbild. Elina pamāj, un man šķiet, ka viņa novēl Kristjenam veiksmi, kaut gan es neprotu lasīt no lūpām.

Kristjens steidzas pie manis, un viņa sejā ir manāmas raizes. Pamatotas raizes. Bargā Kundze atgriežas dibenistabā un aizver durvis.

– Vai viss ir labi? – Kristjens sadrūmis jautā, un viņa balsī skan piesardzība.

– Ne gluži. Kāpēc tu mūs neiepazīstināji? – es salti jautāju. Viņš paver muti un izskatās tā, it kā zeme būtu atvērusies zem viņa kājām.

– Man šķita…

– Tu esi gudrs cilvēks, bet dažreiz… – Man trūkst vārdu. – Es gribu iet prom.

– Kāpēc?

– Tu zini, kāpēc. – Es paceļu acis pret griestiem.

Kristjens kvēli uzlūko mani. – Ana, man ir ļoti žēl. Es nezināju, ka viņa būs šeit. Tas nekad nenotiek. Viņa atvēra jaunu filiāli un parasti uzturas tajā. Šodien saslima darbinieks…

Es apgriežos uz papēža un dodos prom.

– Mums nebūs nepieciešams Franko, Greta, – Kristjens asi nosaka un seko man. Es tik tikko apvaldu vēlmi mesties skriešus un skaļi raudāt. Man jātiek prom no visas šīs perversās situācijas.

Kristjens klusēdams iet man blakus, kamēr es cenšos aptvert notikušo. Kā sargādama apvijusi rokas sev apkārt, es ieduru skatienu zemē un eju uz priekšu, vairīdamās no kokiem. Kristjens rīkojas prātīgi, nemēģinādams man pieskarties. Manā prātā plosās neskaitāmi jautājumi. Vai izvairīgais Kristjens būs ar mieru uz tiem atbildēt?

– Tu vedi tur savas pakļautās, vai ne? – es asi noskaldu.

– Dažas, – Kristjens klusi atzīst.

– Leilu?

– Jā.

– Salons izskatās pavisam jauns.

– Tas nesen tika remontēts.

– Saprotu. Tātad Bargā Kundze redzējusi visas tavas pakļautās.

– Vai tās meitenes zināja, kas viņa ir?

– Nē. Tu esi vienīgā.

– Bet es neesmu tava pakļautā.

– Nē. Pilnīgi noteikti.

Es apstājos un pagriežos pret Kristjenu. Viņa acis ir plati ieplestas, un tajās vīd bailes, bet lūpas ir stūrgalvīgi sakniebtas.

– Vai tu saproti, cik perversi tas viss izskatās? – es saniknota klusi jautāju.

– Jā. Man ir ļoti žēl. – Un viņš tiešām šķiet nokaunējies.

– Es gribu apgriezt matus. Vēlams, kādā vietā, kur tu neesi izdrāzis ne klientes, ne personālu.

Kristjens saraujas.

– Laid mani garām.

– Tu taču nebēgsi, vai ne? – viņš jautā.

– Nē. Es tikai vēlos apgriezt matus. Gribu aizvērt acis, ļauties friziera rokām un aizmirst visu par bagāžu, kas velkas tev līdzi.

Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Es varu paaicināt Franko uz savu dzīvokli vai tavējo, – viņš klusi piedāvā.

– Viņa ir ļoti pievilcīga.

Kristjens apjucis samirkšķina acis. – Jā.

– Vai viņa vēl joprojām ir precējusies?

– Nē. Pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās no vīra.

– Kāpēc jūs neesat kopā?

– Tāpēc, ka mūsu attiecības ir beigušās. Es tev to visu jau stāstīju. – Viņš piepeši sarauc pieri un, pacēlis pirkstu, izzvejo no žaketes kabatas savu tālruni. Acīmredzot tas vibrējis, jo es neko nedzirdēju.

– Jā, Velč? – viņš asi nosaka un klausās. Mēs stāvam uz Otrās avēnijas, un es vēroju jaunu, svaigi zaļu lapegli.

Cilvēki iet mums garām, aizrāvušies ar sestdienas rīta darbiem, un droši vien domā par savām personiskajām problēmām. Es prātoju, vai to vidū ietilpst garīgi slimas bijušās pakļautās, satriecošas bijušās kundzes un vīrietis, kurš neizprot likumā noteikto privātās telpas neaizskaramību.

– Autoavārijā? Kad? – Kristjens izrauj mani no pārdomām.

Ak nē! Kas noticis? Es ieklausos uzmanīgāk.

– Jau otrā reize, kad tas nelietis kaut ko noklusējis. Viņam tas bija jāzina. Vai viņš ir pilnīgi vienaldzīgs? – Kristjens papurina galvu, riebuma pārņemts. – Tagad viss kļūst skaidrāks… nē… iemesls ir zināms, bet nekas vairāk. – Kristjens pamet skatienu apkārt, it kā meklēdams kaut ko, un es viņu atdarinu. Nekas nav redzams. Tikai pircēji, mašīnas un koki.

– Viņa ir šeit, – Kristjens turpina. – Vēro mūs… Jā… Nē. Divus vai četrus, bet visu diennakti… Vēl neesmu par to ieminējies. – Viņš palūkojas uz mani.

Par ko ieminējies? Es paceļu uzacis, un Kristjens mani bažīgi nopēta.

– Kas… – viņš nočukst, piepeši nobālējis. – Saprotu. Kad?.. Tik nesen? Kādā veidā?.. Bez pārbaudēm? Jā… Nosūti vārdu, adresi un fotogrāfijas, ja tādas atrodamas… visu diennakti, sākot ar šo pēcpusdienu. Sazinies ar Teiloru. – Kristjens beidz sarunu.

– Kas notiek? – es aizkaitināta jautāju. Vai viņš beidzot kaut ko paskaidros?

– Zvanīja Velčs.

– Kas ir Velčs?

– Apsardzes dienesta vadītājs.

– Skaidrs. Kas noticis?

– Pirms trim mēnešiem Leila pameta savu vīru un aizbēga ar vīrieti, kurš divus mēnešus vēlāk gāja bojā autoavārijā.

– Ak tā!

– Tam draņķa psihiatram vajadzēja to noskaidrot, – Kristjens sašutis saka. – Pie visa vainojamas sēras. Nāc! – Viņš sniedz man roku, un es to instinktīvi satveru, pirms atgūstos un atsprāgstu nostāk.

– Pagaidi. Mēs runājām par “mums”. Par tavu Bargo Kundzi.

Kristjena sejas izteiksme kļūst skarbāka. – Viņa nav mana Bargā Kundze. Varam parunāt manā dzīvoklī.

– Negribu iet pie tevis. Gribu apgriezt matus! – es iesaucos. Varbūt, ja man izdotos paveikt kaut ko vienu…

Kristjens izrauj tālruni no kabatas un uzspiež numuru. – Greta, te Kristjens Grejs. Franko pēc stundas jābūt manā dzīvoklī. Pajautā Linkolna kundzei… Labi. – Viņš nolaiž telefonu. – Frizieris atnāks vienos.

Mani pārņem dusmas. – Kristjen…

– Anastasija, Leila šobrīd acīmredzami pārcieš nervu sabrukumu. Nezinu, kam viņa grasās uzbrukt, tev vai man, un es nespēju pat iztēloties, cik tālu viņa gatava iet. Mēs dosimies uz tavu dzīvokli, savāksim mantas, un tu vari apmesties pie manis, līdz viņu atradīsim.

– Kāpēc man vajadzētu to darīt?

– Lai es varētu parūpēties par tavu drošību.

– Bet…

Viņš pārskaities lūkojas uz mani. – Tu pārvāksies uz manu dzīvokli, un es esmu gatavs tevi kaut vai vilkt aiz matiem.

Es izbrīnīta paveru muti; nav iespējams noticēt dzirdētajam. Atkal ir redzama Kristjena tumšā, dēmonu apsēstā puse.

– Manuprāt, tu pārspīlē.

– Nē. Varam turpināt šo sarunu manā dzīvoklī. Iesim!

Es sakrustoju rokas virs krūtīm un lūkojos uz viņu. Šoreiz Kristjens ir spēris soli par tālu.

– Nē, – es ietiepīgi paziņoju, nolēmusi, ka nedrīkstu atkāpties.

– Tu vari iet pati, vai arī es tevi aiznesīšu. Man vienalga, Anastasija.

– Tu neuzdrošinātos, – es sašutusi atcērtu. Viņš taču nesarīkotu skandālu Otrās avēnijas vidū?

Kristjens savelk lūpas smaidā, bet viņa acis ir saltas.

– Meitenīt, mēs abi zinām, ka es nekad neatsakos no cīņas.

Mēs lūkojamies viens uz otru, līdz Kristjens piepeši noliecas, satver mani aiz augšstilbiem un pārmet sev pār plecu.

– Liec mani zemē! – es kliedzu. Ir tik patīkami ļaut vaļu balsij!

Viņš izliekas mani nedzirdam un dodas prom. Cieši apkļāvis manus augšstilbus, viņš ar brīvo roku uzšauj man pa dibenu.

– Kristjen! – es iegaudojos. Uz mums skatās cilvēki. Es jūtos neizsakāmi pazemota. – Labi, es iešu pati!

Viņš noliek mani zemē un nepagūst pat izslieties, pirms es jau straujiem soļiem dodos sava dzīvokļa virzienā, kūsādama dusmās. Protams, nepaiet ne mirklis, un viņš jau ir man blakus, bet es izliekos viņu neredzam. Ko darīt? Esmu pārskaitusies, bet pat nezinu, kāpēc – ir pārāk daudz iemeslu.

Sparīgi soļodama mājās, es prātā izveidoju sarakstu.

1. Nešana pār plecu – nav piemērota nevienam, kas pārsniedzis sešu gadu vecumu.

2. Vest mani uz salonu, kas pieder bijušajai mīļākajai – kā viņš varēja rīkoties tik stulbi?

3. Turklāt uz vietu, kur pabijušas viņa pakļautās – tas pats stulbums.

4. Viņš pat nesaprata, ka tā ir slikta doma – kaut gan it kā esot gudrs cilvēks.

5. Viņam ir trakas bijušās draudzenes. Vai varu vainot Kristjenu par to? Šobrīd esmu pietiekami nikna, lai atbildētu apstiprinoši.

6. Kristjens zina mana bankas konta numuru – tas ir pārāk dīvaini, un es jūtos vajāta.

7. Izdevniecības iegāde – naudas viņam ir vairāk nekā veselā saprāta.

8. Paziņojums, ka man jāpaliek pie viņa. Acīmredzot Leila mani apdraud vairāk nekā līdz šim… vakar viņš par to neieminējās.

Pār mani nāk atklāsme. Kaut kas ir mainījies. Kas tas varētu būt? Es apstājos, un arī Kristjens sastingst. – Kas notika? – es jautāju.

Viņš samiedz acis. – Es nesaprotu.

– Kas notika ar Leilu?

– Es tev jau visu izstāstīju.

– Nē, ir vēl kaut kas. Vakar tu neuzstāji, lai apmetos pie tevis. Kas noticis?

Kristjens acīmredzami jūtas neomulīgi.

– Runā! – es asi pavēlu.

– Vakar viņai izdevās saņemt ieroča nēsāšanas atļauju.

Sasodīts! Es lūkojos uz Kristjenu, strauji mirkšķinādama acis, un jūtu asinis atplūstam no sejas. Iespējams, es zaudēšu samaņu. Ja nu viņa grasās nogalināt Kristjenu? Nē!

– Tas nozīmē, ka viņa var iegādāties ieroci, – es nočukstu.

– Ana, – viņš norūpējies ierunājas, pievilkdams mani sev klāt. – Nedomāju, ka Leila ir spējīga uz kaut ko muļķīgu, tomēr… es negribu tā riskēt ar tavu dzīvību.

– Ne jau manu… vai tu esi drošībā? – es čukstu.

Kristjens sadrūmis uzlūko mani, un es cieši apskauju viņu, paslēpdama seju pie viņa krūtīm. Neizskatās, ka viņš iebilstu.

– Iesim, – viņš nomurmina un noskūpsta mani uz galvvidus, un manas dusmas pagaist. Tomēr es neko neaizmirstu. Niknumu aizgaiņājušas bailes par Kristjenu, kuram varētu draudēt briesmas. Šī doma ir neizturama.

Es rātni sakravāju mantas nelielā čemodānā un salieku abus datorus mugursomā, pievienodama arī tālruni un Čārlija Tango balonu.

– Čārlijs mums pievienosies? – Kristjens izbrīnīts jautā.

Es pamāju, un viņš iecietīgi pasmaida.

– Otrdien atgriezīsies Ītans, – es nomurminu.

– Kas ir Ītans?

– Keitas brālis. Viņš dzīvos šeit, līdz atradīs kādu mājvietu Sietlā.

Kristjens stingi lūkojas uz mani, un es pamanu, ka viņa acīs iezogas saltums.

– Labi, ka tu apmetīsies pie manis. Viņam būs vairāk vietas, – Kristjens klusi nosaka.

– Nezinu, vai viņam ir atslēgas. Otrdien man jābūt šeit.

Kristjens klusē.

– Tas laikam arī viss.

Viņš paķer manu čemodānu, un mēs dodamies prom. Kamēr ejam uz stāvvietu, es apzinos, ka ik pa brīdim pametu skatienu pār plecu. Nezinu, vai esmu kritusi par upuri vajāšanas mānijai vai arī mani tiešām kāds vēro. Kristjens atver mašīnas pasažieru puses durvis un gaidpilni uzlūko mani.

– Vai sēdīsies iekšā? – viņš jautā.

– Man šķita, ka es būšu pie stūres.

– Nē.

– Vai tev nepatīk, kā es braucu? Tikai nesaki, ka zini manus autovadītājas eksāmena rezultātus… es nejustos pārsteigta, ņemot vērā tavas izsekotāja tieksmes. – Varbūt viņš zina, ka es tik tikko sasniedzu nepieciešamo punktu skaitu rakstiskajā pārbaudījumā.

– Sēdies mašīnā, Anastasija! – viņš saniknots pavēl.

– Labi, labi! – Es steidzīgi paklausu. Atslābinies taču!

Varbūt arī Kristjenu māc nelāgas nojautas. Šķiet, ka mūs vēro kāds baiss rēgs – bāla brunete ar brūnām acīm, neparasti līdzīga man un, iespējams, nesen iegādājusies šaujamieroci.

Kristjens apsēžas man blakus un sāk braukt.

– Vai visas tavas pakļautās bija brunetes?

– Jā, – viņš nomurmina, drūmi saviebies. Viņa balsī ieskanas nedrošība, un es iztēlojos, ka dzirdu Kristjena domas: Kāpēc viņu tas interesē?

– Man tas šķiet dīvaini.

– Es jau teicu, ka dodu priekšroku brunetēm.

– Bargā Kundze ir gaišmate.

– Droši vien tas ir īstais iemesls, – viņš noņurd. – Elina uz visiem laikiem iznīcināja manu tieksmi pēc blondīnēm.

– Tu joko! – es izdvešu.

– Jā, – viņš nopūties atbild.

Es stingi lūkojos ārā pa logu, it visur saskatīdama brunetes, bet neviena no tām nav Leila.

Tātad Kristjenam patīk tikai brunetes. Interesanti, kāpēc? Vai Bargā Kundze (kas man šķita neticami pievilcīga, kaut gan ir veca) tiešām panāca, ka viņu vairs neaizrauj blondīnes. Es papurinu galvu. Kristjenam vienmēr izdodas mani samulsināt.

– Pastāsti man par viņu.

– Ko tu vēlies zināt? – Kristjens sarauc pieri, un viņa balsī ieskanas brīdinājuma nots.

– Kā jūs sākāt strādāt kopā?

Viņš manāmi nomierinās; par darbu runāt viņam nav iebildumu. – Es esmu biznesa partneris, tomēr viņas darbā nejaucos. Skaistumkopšanas joma mani neinteresē, bet viņa to pārvērtusi par veiksmīgu uzņēmumu. Es tikai ieguldīju naudu un palīdzēju viņai sākt darbu.

– Kāpēc?

– Biju viņai parādā.

– Kādā ziņā?

– Kad pametu Hārvardu, Elina man aizdeva simt tūkstošus dolāru, lai es varētu izveidot savu uzņēmumu.

Ak Kungs! Viņa ir arī bagāta!

– Tu pameti universitāti?

– Tā nebija manā gaumē. Es mācījos divus gadus. Diemžēl vecāki nebija tik saprotoši.

Es saraucu pieri. Ir grūti iztēloties Greja kungu un doktori Greisu Treveljanu paužam neapmierinātību par dēla izvēli.

– Neizskatās, ka tev pēc aiziešanas klājies slikti. Kādu nozari tu apguvi?

– Politiku un ekonomiku.

Protams.

– Tātad viņa ir bagāta? – es nomurminu.

– Elina bija garlaikota mājsaimniece, Anastasija. Viņas vīrs nopelnīja daudz naudas kokmateriālu jomā. – Kristjena lūpās parādās plēsīgs smaids. – Viņš neļāva sievai strādāt. Dažreiz vīrieši mēdz būt valdonīgi. – Viņš uzjautrināts palūkojas uz mani.

– Vai tiešām? Valdonīgs vīrietis taču ir sastopams retāk nekā vienradzis. – Nedomāju, ka varētu runāt vēl dzēlīgāk.

Kristjena smaids kļūst platāks.

– Vai viņa tev aizdeva sava vīra naudu?

Viņš pamāj un viltīgi pavīpsnā.

– Tas ir šausmīgi.

– Viņš pienācīgi atriebās, – Kristjens sadrūmis nosaka, iebraukdams savas mājas pazemes garāžā.

– Kādā veidā?

Kristjens papurina galvu, it kā atcerējies kaut ko īpaši nepatīkamu, un novieto mašīnu aiz Audi Quatro. – Iesim, Franko drīz būs klāt.

Kad esam iegājuši liftā, Kristjens palūkojas uz mani. – Vai vēl joprojām dusmojies? – viņš lietišķi painteresējas.

– Ļoti.

Viņš pamāj un, noteicis: – Skaidrs, – lūkojas taisni uz priekšu.

Teilors jau gaida mūs priekšnamā. Kā viņš vienmēr zina, kur esam? Viņš paņem manu čemodānu.

– Vai Velčs ar tevi sazinājās? – Kristjens jautā.

– Jā.

– Un?

– Viss ir nokārtots.

– Lieliski. Kā klājas tavai meitai?

– Labi, kungs, pateicos.

– Man prieks. Vienos ieradīsies frizieris, Franko De Luka.

– Stīlas jaunkundze, – Teilors sveicina mani.

– Labdien, Teilor. Tev ir meita?

– Jā.

– Cik viņai gadu?

– Septiņi.

Kristjens nepacietīgi vēro mani.

– Viņa dzīvo pie mātes, – Teilors paskaidro.

– Ak tā, saprotu.

Viņš pasmaida. Tas ir kaut kas negaidīts. Teilors ir tēvs? Es sekoju Kristjenam uz dzīvojamo istabu, nupat uzzinātā pārsteigta, un pametu skatienu apkārt. Neesmu šeit viesojusies, kopš mēs šķīrāmies.

– Vai esi izsalkusi?

Es papurinu galvu. Kristjens brīdi vēro mani, tomēr nolemj nesākt strīdu.

– Man šur tur jāpiezvana. Jūties kā mājās.

– Labi.

Kristjens ieiet savā kabinetā, un es palieku stāvam milzīgajā mākslas galerijā, ko viņš dēvē par dzīvokli, bet nesaprotu, ko darīt.

Drēbes! Paķērusi mugursomu, es dodos uz savu guļamistabu un atveru skapja durvis. Tajā vēl joprojām ir visi jaunie tērpi, kam pat nav noņemtas cenu zīmes. Trīs garas vakarkleitas, trīs vienkāršākas kleitas un vēl trīs kleitas ikdienai. Tas viss noteikti maksājis veselu bagātību.

Es paskatos uz cenu zīmi, kas piestiprināta pie vakarkleitas: divtūkstoš deviņsimt deviņdesmit astoņi dolāri. Jēziņ!

Man saļogās ceļgali, un es apsēžos uz grīdas.

Tā neesmu es. Satvērusi galvu rokās, es mēģinu aptvert pēdējo stundu laikā notikušo, bet tas nav viegli. Kāpēc, kāpēc es iemīlēju vīrieti, kurš ir tik nepārprotami jucis? Pievilcīgs, sasodīti seksīgs, bagāts kā Krēzs, bet pilnīgi traks?

Es izņemu no mugursomas viedtālruni un piezvanu mātei.

– Ana, mīļā! Mēs sen neesam runājušas. Kā tev klājas, bērns?

– Nu, tā…

– Kas noticis? Vai tev neizdevās nokārtot attiecības ar Kristjenu?

– Uz to nav viegli atbildēt, māt. Viņš ir jucis. Tā ir problēma.

– Jā, to es zinu. Dažreiz vīriešus nav iespējams izprast. Bobs sāk šaubīties, vai mēs rīkojāmies prātīgi, pārceļoties uz Džordžiju.

– Tiešām?

– Jā. Viņš runā par atgriešanos Lasvegasā.

Tātad arī kādam citam ir problēmas. Es neesmu vienīgā. Durvīs parādās Kristjens. – Lūk, kur esi! Jau nospriedu, ka aizbēgi. – Viņa sejā pavīd atvieglojums.

Es paceļu roku, norādīdama, ka runāju pa telefonu. – Piedod, mammu, man jāiet. Drīz piezvanīšu vēlreiz.

– Labi, mīļā. Lai tev labi klājas! Mīlu tevi.

– Es tevi arī, mammu.

Beigusi sarunu, es uzlūkoju Kristjenu. Viņš parausta plecus un šķiet savādi nokaunējies.

– Kāpēc tu slēpies šeit? – viņš jautā.

– Es neslēpjos. Tikai gremdējos izmisumā.

– Izmisumā?

– Par visu šo, Kristjen. – Es norādu uz drēbēm.

– Vai drīkstu ienākt?

– Šis ir tavs skapis.

Viņš sadrūmis apsēžas man pretī, sakrustojis kājas.

– Tās ir tikai drēbes. Ja tev tās nepatīk, es visu aizsūtīšu atpakaļ uz veikalu.

– Vai saproti, cik grūti ir ar tevi sadzīvot?

Kristjens paberzē zodu… rugājiem apaugušo zodu. Man niez pirksti vēlmē viņam pieskarties.

– Zinu. Es cenšos laboties, – viņš nomurmina.

– Tu esi kaitinošs.

– Tu arī, Anastasija.

– Kāpēc tu tā rīkojies?

Kristjens iepleš acis un atkal šķiet noraizējies. – Tu zini, kāpēc.

– Nē, nezinu.

Viņš izlaiž pirkstus caur matiem. – Tu esi tracinoša sieviete.

– Kristjen, tu varētu sameklēt sev piemīlīgu, pakļāvīgu bruneti. Kādu, kas pēc pavēles izlekt pa logu tikai painteresētos, kurš logs nepieciešams, ja vien būtu saņēmusi atļauju runāt. Kāpēc tu izvēlējies mani, Kristjen? Es gluži vienkārši nesaprotu.

Viņš brīdi lūkojas uz mani ar neizdibināmu skatienu.

– Tu liec man paraudzīties uz pasauli citām acīm, Anastasija. Tevi neinteresē mana nauda. Tu man dāvā… cerību, – viņš klusi nosaka.

Kristjens atkal ir kļuvis mīklains. – Kādu cerību?

Viņš parausta plecus. – Uz kaut ko vairāk. – Viņa balss kļuvusi dobjāka. – Un tev ir taisnība. Esmu pieradis pie sievietēm, kuras izpilda katru manu rīkojumu nekavējoties, rīkodamās tieši tā, kā es vēlos. Tas ātri apnīk. Tev piemīt kaut kas neparasts, Anastasija, un tas aizskar manī kādu slēptu stīgu, ko es pats neizprotu. Tu vilini mani gluži kā sirēnas dziesma. Es nespēju tev pretoties un negribu tevi zaudēt. – Viņš satver manu roku. – Lūdzu, nebēdz. Uzticies man un apbruņojies ar pacietību. Lūdzu.

Kristjens izskatās trausls un neaizsargāts, un tas mani biedē. Es atbalstos uz ceļgaliem, pieliecos un viegli noskūpstu viņu uz lūpām.

– Labi. Ticība un pacietība. To es spēšu.

– Lieliski. Franko ir šeit.

Franko ir neliela auguma, tumsnējs gejs. Man viņš uzreiz iepatīkas.

– Cik skaisti mati! – viņš jūsmo, runādams ar pārspīlētu, droši vien tēlotu itāļu akcentu. Varu derēt, ka viņš patiesībā dzimis Baltimorā vai kādā tamlīdzīgā vietā, bet friziera aizrautība ir lipīga. Kristjens mūs abus ieved vannasistabā, steidzīgi aiziet un atgriežas, nesdams krēslu no savas istabas.

– Ļaušu jums abiem strādāt, – viņš nomurmina.

– Grazie, Greja kungs. – Franko pievēršas man. – Bene, Anastasija, ko varam ar tevi iesākt?

Kristjens sēž uz dīvāna un lasa dažādas izdrukas. Lielo istabu piepilda klusa, patīkama klasiskā mūzika. Sieviete kaislīgi dzied, melodijā izliedama vai visu dvēseli. Elpu aizraujoši. Kristjens paceļ skatienu un pasmaida, novēršot manu uzmanību no mūzikas.

– Nu re! Es jau teicu, ka viņam patiks! – Franko paziņo. – Tu izskaties ļoti labi, Ana, – Kristjens atzinīgi nosaka.

– Mans uzdevums ir paveikts! – Franko iesaucas.

Kristjens pieceļas un tuvojas mums. – Paldies, Franko.

Frizieris pagriežas, sagrābj mani ciešā lāča tvērienā un noskūpsta uz abiem vaigiem. – Nekad neļauj kādam citam apgriezt tev matus, bellissima Ana!

Es smejos, šāda jūtu uzplūda samulsināta. Kristjens pavada Franko līdz priekšnama durvīm un drīz atgriežas.

– Priecājos, ka nolēmi paturēt garus matus, – viņš nosaka un tuvojas man, acīm mirdzot. Satvēris manu matu šķipsnu, viņš to paburza.

– Mīksti, – viņš nomurmina, lūkodamies uz mani. – Vai vēl dusmojies?

Es pamāju, un Kristjens smaida.

– Par ko?

Es sašutusi paceļu acis pret griestiem. – Vai gribi dzirdēt visu sarakstu?

– Tev ir saraksts?

– Jā. Garš.

– Vai varam to apspriest gultā?

– Nē. – Es bērnišķīgi uzmetu lūpu.

– Labi, tad pie pusdienu galda. Esmu izsalcis, turklāt ne tikai pēc ēdiena. – Viņš man velta iekāres pilnu smaidu.

– Es nepieļaušu, lai apžilbini mani ar savām seksa gudrībām.

Var manīt, ka Kristjens pūlas slēpt uzjautrinājumu. – Kas tevi satrauc, Stīlas jaunkundze? Spļauj vien ārā!

Labi.

– Kas mani satrauc? Sāksim ar tavu neapvaldīto ielaušanos manā personiskajā dzīvē, turpināsim ar to, ka aizvedi mani uz vietu, kur strādā tava bijusī mīļākā, turklāt tavas verdzenes tur mēdza vaksēties. Pēc tam tu uzcēli mani uz pleca ielas vidū, it kā es būtu bērns – un, vissliktākais, tava Bargā Kundze drīkst tev pieskarties! – Mana balss kļūst arvien skaļāka.

– Iespaidīgs saraksts, – Kristjens atzīst, saraucis uzacis, un viņa sejā vairs nav ne miņas no jautrības. – Tikai vēlreiz atgādinu, ka viņa nav mana Bargā Kundze.

– Viņa drīkst tev pieskarties, – es atkārtoju.

Kristjens sakniebj lūpas. – Viņa zina, kur tas pieļaujams.

– Ko tas nozīmē?

Kristjens izlaiž abas plaukstas caur matiem un aizver acis, it kā lūgdams padomu kādai dievībai. Viņš norij siekalas.

– Mums abiem nav nekādu noteikumu. Nekad neesmu bijis attiecībās bez noteikumiem, un es nekad nezinu, kur tu man pieskarsies. Tas mani biedē. Tavi pieskārieni pavisam… – Viņš apklust, meklēdams vārdus. – Tie nozīmē vairāk. Daudz vairāk.

Vairāk? Šādu atbildi es nebiju gaidījusi, tā mani apmulsina, un starp mums atkal nostājas šis mazais, bet neticami nozīmīgais vārds.

Mani pieskārieni nozīmē… vairāk. Kā lai pretojos, kad viņš runā tā? Pelēkās acis vērīgi lūkojas uz mani, un tajās vīd bažas.

Es bikli pastiepju roku, un bažu vietā parādās trauksme.

Kristjens atkāpjas, un es nolaižu plaukstu.

– Stingrais ierobežojums, – viņš nočukst, un viņa sejā atplaiksnī sāpes un panika.

Es nespēju atvairīt šausminošu vilšanos. – Kā tu justos, ja nedrīkstētu pieskarties man?

– Mani mocītu drausmīgas alkas, – viņš nekavējoties atbild.

Ak, mans neizprotamais vīrietis! Es papurinu galvu, kautri pasmaidīdama, un viņš manāmi nomierinās.

– Reiz tev nāksies man pastāstīt, kāpēc tas ir stingrais ierobežojums.

– Jā, reiz, – Kristjens nomurmina un šķietami sekundes simtdaļā attopas no sava trauslā noskaņojuma.

Kā viņš spēj tik ātri mainīties? Nezinu nevienu citu, kurš to prastu.

– Tā, parunāsim par visu pārējo tavā sarakstā. Par ielaušanos tavā personiskajā telpā. – Kristjens sarauc mutes kaktiņu, apdomādams manus vārdus. – Tāpēc, ka es zinu tava bankas konta numuru.

– Jā, tas ir briesmīgi.

– Par visām manām Pakļautajām tiek veikta izmeklēšana. Nāc līdzi, es tev parādīšu. – Viņš pagriežas un dodas uz savu kabinetu.

Es paklausīgi sekoju, nedaudz noreibusi. Kristjens izņem manilas aploksni no slēgta kartotēkas skapja. Uz tās drukātiem burtiem rakstīts “Anastasija Roza Stīla”.

Žēlīgā debess! Es pārmetoši uzlūkoju Kristjenu.

Viņš kā atvainodamies parausta plecus. – Vari to paturēt, – viņš klusi nosaka.

– Ak, paldies! – es dzēlīgi atcērtu un sāku šķirstīt dokumentus. Viņam ir pat manas dzimšanas apliecības kopija, stingrie ierobežojumi, konfidencialitātes līgums, vienošanās… – šausmas! – mans sociālās apdrošināšanas numurs, autobiogrāfija, ko iesūtīju potenciālajiem darbadevējiem, un karjeras izklāsts.

– Tātad tu zināji, ka es strādāju Kleitona veikalā.

– Jā.

– Tā nebija sagadīšanās. Tu neienāci veikalā nejauši?

– Nē.

Es pat nezinu, ko man darīt – dusmoties vai justies glaimotai.

– Vai tu pats zini, cik perversi tas izskatās?

– Man tā nešķiet. Ņemot vērā, ar ko es nodarbojos, man jārīkojas piesardzīgi.

– Tā visa ir intīma informācija.

– Es to neizmantoju ļauniem nolūkiem. Visas šīs ziņas ir pieejamas jebkuram, ja vien nedaudz piepūlas, Anastasija. Lai kontrolētu situāciju, man nepieciešama informācija. Tā bijis vienmēr. – Kristjens piesardzīgi lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma.

– Tā gluži nav. Šodien tu izmantoji šo informāciju, lai pārskaitītu uz manu rēķinu divdesmit četrus tūkstošus dolāru, kurus es nevēlos pieņemt.

Viņš sakniebj lūpas. – Es jau teicu, ka Teiloram izdevās šo naudu dabūt par mašīnu. Zinu, ka tas izklausās neticami, bet tā ir patiesība.

– Tomēr Audi…

– Anastasija, vai tu kaut nojaut, cik daudz es pelnu?

Es pietvīkstu. – Kāpēc man tas būtu jāzina? Mani neinteresē tavs bankas konts, Kristjen.

Viņa acis atmaigst. – Zinu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.

Es satriekta uzlūkoju Kristjenu. Mīļa?

– Anastasija, es pelnu apmēram simt tūkstošus dolāru stundā.

No izbrīna man paveras mute. Tā ir milzīga summa.

– Divdesmit četri tūkstoši dolāru ir nieks. Mašīna, grāmatas, drēbes, tas viss man neko nenozīmē, – Kristjens klusi paskaidro.

Viņš tiešām neko nesaprot. Pārsteidzoši.

– Ja tu būtu manā vietā, kā tu justos, saņemot tik… dāsnas dāvanas? – es painteresējos.

Kristjens neizpratnē lūkojas uz mani, un es jūtu, ka šeit slēpjas problēmas sakne – empātija vai tās trūkums. Ieilgušais klusums kļūst nepatīkams, līdz viņš parausta plecus.

– Nezinu, – viņš nosaka un šķiet patiesi apjucis.

Man sažņaudzas sirds. Lūk, atslēga, kas ļaus man izprast sava dīvainā vīrieša personību. Viņš neprot iztēloties sevi manā vietā. Labi, tagad es to zinu.

– Sajūta nav laba. Proti, tu esi ļoti dāsns, bet man tas liek justies neomulīgi. Esmu jau to teikusi vairākas reizes.

Viņš nopūšas. – Es vēlos tev dāvināt visu pasauli, Anastasija.

– Es gribu tikai tevi, Kristjen. Nevis piedevas.

– Tā ir daļa no komplekta. Daļa no manis.

Šādi mēs neko nepanāksim.

– Vai gribi ēst? – es jautāju. Spriedze ir pārāk nogurdinoša.

– Jā, – Kristjens atbild, saraucis pieri.

– Es kaut ko pagatavošu.

– Lieliski. Bet ledusskapī ir ēdiens.

– Džonsas kundzei nedēļas nogalē ir brīvdienas, vai ne?

Un tas nozīmē, ka tu pārtiec no aukstiem uzgriežamajiem?

– Nē.

– Kādā ziņā?

Kristjens nopūšas. – Manas pakļautās gatavo ēdienu, Anastasija.

– Ak tā, protams. – Es pietvīkstu. Kāpēc esmu tik dumja?

Es jauki pasmaidu. – Ko kungs vēlas ēst?

– Visu, ko kundze atradīs, – viņš sadrūmis nosaka.

Izpētījusi ledusskapja bagātīgo saturu, es nolemju pagatavot omleti spāņu gaumē. Man izdodas atrast pat aukstus vārītus kartupeļus. Kristjens ir savā kabinetā un droši vien ielaužas kāda nelaimīga cilvēka personiskajā dzīvē, ievācot informāciju. Doma nav patīkama, un es sajūtu rūgtu garšu mutē. Ir grūti aptvert, ka Kristjens patiesi neizprot pieļaujamās robežas.

Lai gatavotu ēdienu, man nepieciešama mūzika, un es grasos gatavot nepakļāvīgi! Pie kamīna ir paliktnis atskaņotājam, un es izņemu no tā Kristjena iPod. Varu derēt, ka tajā atrodams vēl kaut kas no Leilas izvēlētajiem skaņdarbiem, un mani šī iespēja šausmina.

Kur viņa ir? es prātoju. Ko viņa vēlas?

Es nodrebinos. Leila atstājusi baismas pēdas, un man ir grūti aptvert to nozīmīgumu.

Gribu paklausīties kaut ko uzmundrinošu, tāpēc pārlūkoju garo skaņdarbu sarakstu. Beyoncé? Neizklausās pēc Kristjena gaumes. Crazy in Love. Jā! Ļoti piemēroti. Es nospiežu “Atkārtot” pogu un ieslēdzu skaļumu.

Atgriezusies virtuvē, es sameklēju bļodu un ķeros pie olu kulšanas, dejodama ap galdu. Pēc tam es ledusskapī samedīju kartupeļus, šķiņķi un – lieliski! – zaļos zirnīšus. Tas viss man noderēs. Atradusi pannu, es novietoju to uz plīts, ieleju olīveļļu un turpinu kult olas.

Dzīve bez empātijas spējām, es prātoju. Vai tas raksturīgs tikai Kristjenam? Varbūt tādi ir visi vīrieši, un viņi nesaprot sievietes. Man nav ne jausmas. Varbūt tā nemaz nav jauna atklāsme.

Žēl, ka Keita ir aizbraukusi; es varētu viņai pajautāt. Viņa pārāk ilgi laiskojas Barbadosā. Nedēļas beigās viņai vajadzētu atgriezties no papildu brīvdienām, ko viņa pavada kopā ar Eljotu. Interesanti, vai viņus vēl joprojām vieno tik nevaldāma kaisle.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.

Es pārtraucu kult olas. Kristjens to pateica. Vai tas nozīmē, ka ir arī citi iemesli? Pirmo reizi kopš tikšanās ar Bargo Kundzi es pasmaidu, un tas ir patiess, sirsnīgs, ļoti plats smaids.

Kristjens apliek roku man ap vidukli, un es salecos.

– Interesanti izvēlēta mūzika, – viņš noņurd, noskūpstīdams mani zem auss. – Tavi mati labi smaržo. – Viņš ieslēpj degunu tajos un dziļi ieelpo.

Es jūtu pavēderes muskuļus saspringstam. Nē! Es atbrīvojos no skavām.

– Kristjen, es vēl joprojām dusmojos.

Viņš sarauc pieri. – Cik ilgi tas turpināsies? – viņš jautā, izlaizdams pirkstus caur matiem.

Es paraustu plecus. – Vismaz līdz brīdim, kad būšu paēdusi.

Kristjens uzjautrināts savelk lūpu kaktiņus. Viņš paņem tālvadības pulti un izslēdz mūziku.

– Vai tu ievietoji šo dziesmu atskaņotājā? – es jautāju.

Viņš sadrūmis papurina galvu, un es saprotu, ka vainojama rēgainā meitene.

– Vai tev nešķiet, ka viņa centās tev kaut ko pateikt?

– Tagad – jā, protams, – Kristjens klusi piekrīt.

Jau atkal redzams, ka viņš neprot iejusties citu ādā. Es prātā sakrustoju rokas un saniknota noklakšķinu mēli.

– Kāpēc dziesma vēl joprojām ir atskaņotājā?

– Man tā patīk. Bet, ja tevi dziesma tracina, es to izņemšu.

– Nē, būs jau labi. Man patīk gatavot, ja skan mūzika.

– Ko tu vēlies klausīties?

– Atrodi kaut ko interesantu.

Kristjens pieiet pie atskaņotāja, un es turpinu kult olas.

Pēc brīža atskan dvēseliskā, debešķīgi skaistā Nīnas Simones balss. Viņa dzied vienu no Reja iemīļotajiem skaņdarbiem: I Put a Spell on You.

Es pietvīkstu un pagriezusies uzlūkoju Kristjenu. Ko viņš cenšas man pateikt? Viņš mani apbūris jau sen. Ak vai… viņa izteiksme ir mainījusies, vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, skatiens ir spraigs un drūms.

Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, un viņa kustībās, kas pieskaņotas dziesmas lēnajai, tvīksmīgajai melodijai, jaušama plēsīga zvēra grācija. Viņa kājas ir basas, un mugurā viņam ir tikai balts krekls, kas brīvi krīt pāri džinsiem, bet acīs deg liesma.

Nīna dzied: “Tu piederi man,” un Kristjens nostājas man pretī. Viņa nolūki ir acīmredzami.

– Lūdzu, Kristjen, – es nočukstu, rokā vēl joprojām turēdama putojamo slotiņu, bet esmu to jau aizmirsusi.

– Ko – lūdzu?

– Nedari to.

– Ko man nedarīt?

– Šo.

Viņš stāv un lūkojas lejup uz mani.

– Vai esi pārliecināta? – Kristjens klusi vaicā un, izņēmis slotiņu man no rokas, ieliek to bļodā. Mana sirds strauji pukst. Es to negribu… bet gribu… ļoti. Viņš ir tracinošs vīrietis, pārāk skaists un iekārojams. Es novēršos, vairīdamās no viņa valdzinošā skatiena.

– Anastasija, es tevi vēlos, – viņš nomurmina. – Es mīlu un ienīstu, un tomēr mīlu brīžus, kad tu man runā pretī. Tas ir kaut kas ļoti neparasts. Man jāzina, ka starp mums viss ir labi. Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā par to pārliecināties.

– Manas jūtas pret tevi nav mainījušās, – es nočukstu.

Viņa tuvums mani iejūsmina un satrauc. Jau pazīstamais pievilkšanās spēks ir atgriezies, un es tiecos viņam pretī. Ir tāda sajūta, ka es kūstu. Lūkodamās uz matiņiem zem viņa krekla izgriezuma, es iekožu lūpā, ļaudamās bezpalīdzībai un kaislei – es gribu zināt, kā garšo viņa āda.

Kristjens ir ļoti tuvu, bet nepieskaras man. Viņa izstarotais karstums silda mani.

– Es tev pieskaršos tikai tad, kad piekritīsi, – viņš klusi nosaka. – Bet šobrīd, pēc tik nelāga rīta, es vēlos tikai iegrimt tevī un aizmirst visu, kas nav saistīts ar mums.

Ak vai… mums. Šis maģiskais vārds, tik neliels, bet spēcīgs: tas ir izšķirošais. Es paceļu galvu un ielūkojos viņa skaistajā sejā, kuras izteiksme šobrīd ir nopietna.

– Kristjen, es pieskaršos tavai sejai, – es izdvešu un ieraugu pārsteigumu viņa acīs, ko pēc brīža nomaina piekrišana.

Pacēlusi roku, es noglāstu Kristjena vaigu un laižu pirkstus pār rugājiem. Viņš aizver acis un izpūš elpu, pieglauzdamies manai delnai.

Pēc brīža viņš nesteidzīgi pieliecas, un es instinktīvi pavēršu seju augšup, gaidīdama skūpstu, bet viņš vilcinās.

– Jā vai nē, Anastasija? – viņš čukst.

– Jā.

Kristjena lūpas piekļaujas manējām, kārdinot un mudinot;

viņš apskauj mani un pievelk sev tuvāk. Plauksta virzās augšup pa manu muguru, pirksti ievijas matos uz pakauša un viegli tos parauj, bet otra plauksta uzgulst manam dibenam, piespiežot mani tuvāk sev klāt. Es klusi ievaidos.

– Greja kungs? – Teilors ievaicājas, pieklājīgi ieklepodamies, un Kristjens nekavējoties mani atbrīvo.

– Teilor, – viņš salti atņem sveicienu.

Es strauji pagriežos un ieraugu, ka Teilors apjucis stāv pie dzīvojamās istabas sliekšņa. Abi vīrieši lūkojas viens uz otru, saprazdamies bez vārdiem.

– Uz kabinetu, – Kristjens noskalda, un Teilors strauji šķērso istabu.

– Turpināsim vēlāk, – Kristjens pačukst un seko savam darbiniekam.

Es dziļi ievelku elpu, cenzdamās nomierināties. Vai tiešām nespēju viņam pretoties ne mirkli? Juzdama riebumu pret sevi, es papurinu galvu un klusībā pateicos Teiloram par iejaukšanos, kaut gan tas bija neveikls mirklis.

Interesanti, kādās situācijās Teilors līdz šim iejaucies? Ko viņš redzējis? Nemaz negribu par to domāt. Pusdienas. Es pagatavošu pusdienas.

Sākusi mizot kartupeļus, es pūlos nedomāt par notikušo.

Ko Teilors gribēja? Varbūt runa ir par Leilu?

Abi iznāk no kabineta tieši īstajā brīdī, jo omlete ir gatava. Kristjens izskatās iegrimis domās.

– Es sniegšu informāciju pēc desmit minūtēm, – viņš saka Teiloram.

– Mēs gaidīsim, – Teilors atbild un dodas prom.

Es sameklēju divus uzsildītus šķīvjus un novietoju tos uz galda virtuves vidū.

– Vai ēdīsi?

– Jā, – Kristjens atbild, apsēdies uz taburetes. Viņš uzmanīgi vēro mani.

– Vai radušies sarežģījumi?

– Nē.

Es sadrūmusi turpinu rosīties, likdama ēdienu uz šķīvjiem. Viņš man neko nestāstīs. Samierinājusies ar neziņu, es apsēžos viņam blakus.

– Nav slikti, – Kristjens atzinīgi nomurmina, pagaršojis kumosu. – Vai dzersi vīnu?

– Nē, pateicos. – Tavā klātbūtnē man nepieciešama skaidra galva, Grej.

Omlete patiesi ir garšīga, kaut gan es nemaz neesmu izsalkusi. Tomēr es ēdu, jo zinu, ka citādi Kristjens man pārmetīs. Pēc brīža viņš pārtrauc ieilgušo klusumu un ieslēdz klasiskās mūzikas skaņdarbu, ko jau esmu dzirdējusi.

– Kas tas ir? – es jautāju.

– Kantelubs. Daļa no “Overņas dziesmu” cikla. Šī ir “Bailero”.

– Ļoti skaista. Kādā valodā ir teksts?

– Vecfranču jeb oksitāņu valodā.

– Tu runā franciski; vai saproti vārdus? – Es atceros, cik nevainojami viņš izrādīja savas franču valodas zināšanas vakariņās pie vecākiem.

– Dažus jā. – Kristjens smaida, manāmi nomierinājies. – Māte izstrādāja programmu: “mūzikas instruments, svešvaloda, cīņas māksla”. Eljots runā spāniski, mēs ar Miu apguvām franču valodu. Eljots spēlē ģitāru, es – klavieres, un Mia māk darboties ar čellu.

– Iespaidīgi. Un kā ar cīņas mākslām?

– Eljots aizraujas ar džudo. Mia divpadsmit gadu vecumā ietiepās un atsacījās no šīs mākas. – Kristjens pasmaida, to atcerēdamies.

– Žēl, ka mana māte neaudzināja mani tik organizēti.

– Doktore Greisa ir ļoti stingra, kad runa ir par viņas bērnu sasniegumiem.

– Viņa noteikti ļoti lepojas ar tevi. Es viņas vietā būtu sajūsmināta.

Pār Kristjena seju pārslīd drūma ēna, un viņš uz brīdi šķiet apjucis, piesardzīgi vērodams mani, it kā taustīdamies pa tumsu.

– Vai jau nolēmi, ko šovakar vilksi mugurā? Vai arī man vajadzētu kaut ko izvēlēties tavā vietā? – viņš negaidīti lietišķi painteresējas.

Ak vai! Izklausās, ka Kristjens dusmojas. Kāpēc? Ko esmu pateikusi?

– Emm… nē, vēl nē. Vai tu pats izvēlējies visas drēbes?

– Nē, Anastasija. Es iedevu sarakstu un tavus izmērus pārdevējai veikalā Neiman Marcus. Visam vajadzētu derēt. Starp citu, esmu noorganizējis papildu miesassargus šim vakaram un dažām turpmākajām dienām. Leila ir neaprēķināma un klīst pa Sietlas ielām. Es domāju, ka tā būs drošāk. Negribu, lai kaut kur dodies bez pavadoņiem. Vai skaidrs?

Es samirkšķinu acis. – Jā, skaidrs. – Kas noticis ar Greju, kurš vēl nesen pauda vēlmi mani iegūt tepat un tūlīt?

– Lieliski. Es informēšu miesassargus. Ilgi nekavēšos.

– Viņi jau ir šeit?

– Jā. Kur?

Kristjens ieliek šķīvi izlietnē un pamet istabu. Ko tas nozīmēja? Rodas sajūta, ka viņa ķermenī slēpjas vairāki pavisam dažādi cilvēki. Vai tas neliecina par šizofrēniju? Nāksies pameklēt to internetā.

Es steidzīgi nomazgāju traukus un dodos atpakaļ uz savu istabu, nesdama līdzi “Anastasijas Rozas Stīlas” dosjē. Iegājusi lielajā skapī, es sameklēju visas trīs garās vakarkleitas. Kuru izvēlēties?

Apgūlusies gultā, es lūkojos uz savu Mac datoru, iPad un viedtālruni. Visi šie tehnikas brīnumi mani mulsina. Es pārsūtu Kristjena mūzikas kolekciju no iPad uz datoru un atveru interneta pārlūku.

Kad atgriežas Kristjens, es raugos datora ekrānā.

– Ko tu dari? – viņš klusi painteresējas.

Es izbīstos, jo nezinu, vai vajadzētu rādīt viņam lapu, ko šobrīd lasu – par personības dalīšanās sindroma pazīmēm. Kristjens apguļas uz vēdera man blakus un uzjautrināts ielūkojas ekrānā.

– Vai ir kāds iemesls, kāpēc par to interesējies? – viņš šķietami nevērīgi jautā.

Skarbais Kristjens nozudis, un atgriezies viņa rotaļīgais dvīņubrālis. Kā lai es izprotu visas šīs pārvērtības?

– Es veicu pētījumu. Par sarežģītu personību. – Es veltu viņam savu bezkaislīgāko skatienu.

Viņš savelk lūpas apslāpētā smaidā. – Sarežģītu personību?

– Tas ir mans nelielais projekts.

– Tātad es esmu kļuvis par tavu nelielo projektu? Paviršas intereses objektu? Zinātnisku eksperimentu? Biju jau pārliecināts, ka nozīmēju tev visu. Tu mani satriec, Stīlas jaunkundze.

– Kā tu zini, ka runa ir par tevi?

– Šāvu uz labu laimi.

– Tu tiešām esi vienīgais slimais, valdonīgais ķēms ar zibenīgām noskaņojuma maiņām, kuru esmu tuvāk iepazinusi.

– Man šķita, ka esmu vienīgais, jo jebkad esi iepazinusi tuvāk. – Viņš sarauc uzaci.

Es piesarkstu. – Jā. Taisnība.

– Vai jau esi kaut ko secinājusi?

Es pagriežos un uzmetu skatienu Kristjenam. Viņš guļ man blakus, izstiepies uz sāna, un atbalstās uz elkoņa, uzjautrināti vērodams mani.

– Manuprāt, tev nepieciešama intensīva ārstēšana.

Viņš pasniedzas un maigi atglauž man aiz auss matu šķipsnu.

– Toties es domāju, ka man esi nepieciešama tu. Lūdzu. – Viņš iedod man lūpu krāsas tūbiņu.

Es apjukusi to uzlūkoju. Ugunīgi sarkanā krāsa man nekad nav patikusi.

– Tu vēlies, lai es ar to krāsoju lūpas? – es izbijusies vaicāju.

Kristjens iesmejas. – Nē, Anastasija, ja vien to nevēlies tu pati. Nedomāju, ka tev šis tonis piestāv, – viņš sausi nosaka.

Apsēdies uz sakrustotām kājām, viņš pārvelk kreklu pāri galvai. Ak vai! – Man iepatikās tava doma par karti.

Es apjukusi uzlūkoju viņu. Kādu karti?

– Par neaizskaramo vietu iezīmēšanu, – Kristjens paskaidro.

– Ak tā. Es jokoju.

– Es runāju nopietni.

– Tātad tu gribi, lai es uz tevis zīmēju ar lūpu krāsu?

– To varēs nomazgāt. Vēlāk.

Tas nozīmētu, ka drīkstu viņam brīvi pieskarties. Manās lūpās ataust izbrīna pilns smaids.

– Kā būtu ar kaut ko ilgstošāku? Piemēram, flomāsteru?

– Varbūt tetovējumu? – Viņa acis uzjautrinājumā iedzirkstas.

Tetovējums uz Kristjena Greja miesas? Tas izķēmotu viņa skaisto augumu, kas jau pietiekami cietis. Nē, nemūžam!

– Nekādu tetovējumu! – es smejos, slēpdama šausmas. – Tātad izmantosim lūpu krāsu. – Viņš plati pasmaida.

Es aizcērtu datoru un nolieku to malā. Varētu kļūt interesanti.

– Nāc. – Viņš stiepj rokas man pretī. – Apsēdies uz manis.

Es nometu kurpes, pieceļos sēdus un pierāpoju Kristjenam tuvāk. Viņš atguļas uz muguras, bet nenolaiž ceļgalos saliektās kājas.

– Atbalsties pret mani.

Nosēdusies viņam uz vēdera, es atspiežos pret Kristjena kājām. Viņš ir plati iepletis acis un šķiet bažu pārņemts, tomēr vienlaikus arī uzjautrināts.

– Tu izskaties… aizrāvusies, – viņš dzēlīgi nosaka.

– Man patīk uzzināt kaut ko jaunu, Grej, un tas nozīmē, ka tu jutīsies mierīgāks, jo man būs zināmas robežas.

Kristjens papurina galvu, it kā nespēdams īsti noticēt, ka grasās ļaut man zīmēt uz viņa ādas.

– Noņem lūpu krāsas vāciņu, – viņš pavēl.

Viņa balsī ieskanas valdonīgais tonis, tomēr šobrīd tas mani nesatrauc.

– Dod man roku.

Es pasniedzu Kristjenam brīvo plaukstu.

– To, kurā ir lūpu krāsa. – Viņš izteiksmīgi palūkojas augšup.

– Vai tu izvalbi acis?

– Jā.

– Tas ir ļoti nepieklājīgi, Greja kungs. Es pazīstu dažus, kas kļūst vardarbīgi, redzot acu bolīšanu.

– Nevar būt! – viņš dzēlīgi iesaucas.

Es pasniedzu Kristjenam īsto roku, un viņš spēji pieceļas sēdus. Mēs ielūkojamies viens otram acīs.

– Vai esi gatava? – viņš glāsmaini iejautājas, un es jūtu visus muskuļus saspringstam. Vareni.

– Jā, – es nočukstu. Viņa tuvums ir kārdinošs, spēcīgais augums ir tepat blakus, un viņa īpašais aromāts sajaucas ar manas dušas želejas smaržu. Kristjens paceļ manu roku līdz savam plecam.

– Zīmē, – viņš izdveš, un es jūtu muti izkalstam. Viņš virza manu plaukstu apkārt padusei un lejup gar krūtīm. Lūpu krāsa veido platu, koši sarkanu līniju. Kad esmu sasniegusi Kristjena krūškurvja apakšējo malu, viņš virza manu roku pār vēderu un saspringst, šķietami bezkaislīgi lūkodamies man acīs, bet es nojaušu, ka patiesībā viņš cenšas nomākt nepatiku.

Kristjens rūpīgi slēpj savu riebumu un ir cieši sakodis zobus. Arī ap viņa acīm manāma spriedze. Kad esmu jau apzīmējusi pusi vēdera, viņš nomurmina: – Virzies augšup pa otru pusi.

Es uzzīmēju vēl vienu līniju paralēli pirmajai. Uzticēšanās, ko viņš man dāvā, ir galvu reibinoša, bet sajūsmu mazina atskārsme, ka es redzu viņa sāpju pēdas – septiņas mazas, apaļas, baltas rētas uz krūtīm. Vērojot baismo, ļaunuma atstāto kropļojumu uz viņa skaistās miesas, es jūtos kā nokļuvusi ellē. Kādam jābūt cilvēkam, kurš spēj kaut ko tādu nodarīt bērnam?

– Viss, – es nočukstu, apvaldīdama savas šausmas.

– Nē, – viņš iebilst un ar rādītājpirkstu novelk līniju ap atslēgas kaulu. Es to iezīmēju ar sarkano krāsu.

– Tagad muguru, – Kristjens nomurmina un pagriežas tā, ka esmu spiesta no viņa nokāpt. Nosēdies uz sakrustotām kājām ar muguru pret mani, viņš zemā, dobjā balsī saka:

– Turpini līniju no manām krūtīm līdz otriem sāniem.

Es paklausu, zīmēdama robežu pār viņa muguru vidū, un ieraugu vēl dažas rētas, kas bojā viņa skaisto augumu. Kopā deviņas.

Nolādēts! Es tik tikko apvaldu spēcīgo vēlmi noskūpstīt katru rētu, turklāt man acīs sariešas asaras. Tikai nezvērs varētu izdarīt kaut ko tādu. Kristjens ir noliecis galvu un sasprindzis gaida, līdz es pabeidzu zīmējumu uz viņa muguras.

– Vai arī ap kaklu? – es čukstus jautāju.

Kristjens pamāj, un es zīmēju līniju, kas aizstiepjas pār kaklu zem matiem.

– Gatavs, – es nomurminu, un izskatās, ka viņš uzvilcis dīvainu miesas krāsas vesti ar piedauzīgi sarkanu apmali.

Kristjens manāmi nomierinās, viņa pleci atslābt, un viņš nesteidzīgi pagriežas.

– Šīs ir robežas, – viņš klusi nosaka, un viņa acis ir satumsušas, bet zīlītes iepletušās. Kas vainojams – bailes? Iekāre? Man gribas mesties Kristjenam virsū, tomēr es savaldos un tikai lūkojos uz viņu ar apbrīnas pilnu skatienu.

– Man nav iebildumu pret robežām. Šobrīd es gribu mesties tev virsū, – es nočukstu.

Kristjena lūpās ataust šķelmīgs smaids, un viņš paceļ rokas, bez vārdiem piekrizdams.

– Esmu tavā rīcībā, Stīlas jaunkundze.

Bērnišķīgas jūsmas pārņemta, es spalgi iekliedzos un krītu viņa skavās, nogāzdama Kristjenu garšļaukus. Viņš pagriežas un puiciski smejas, pauzdams atvieglojumu, jo mokas beigušās. Es attopos uz gultas zem viņa auguma.

– Mēs kaut ko atstājām nepabeigtu, vai ne? – viņš nosaka, un mūsu lūpas sakļaujas.