Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 4
1. NODAĻA
ОглавлениеEsmu pārcietusi trešo dienu pēc Kristjena pamešanas un pirmo dienu darbā. Tas sniedza nepieciešamo iespēju padomāt par kaut ko citu. Laiks aizlidojis vēja spārniem, man iepazīstot jaunus cilvēkus, gaidāmos darbus un Džeku Haidu. Viņš uzsmaida man, zilajām acīm iespīdoties, un atbalstās pret galdu.
– Teicami pastrādāts, Ana. Manuprāt, mēs veidosim lielisku komandu.
Neticami, bet man izdodas savilkt lūpas smaidam līdzīgā grimasē.
– Došos mājup, ja neiebilsti, – es nomurminu.
– Protams, ir jau pusseši. Tiksimies rīt.
– Arlabunakti, Džek.
– Arlabunakti, Ana.
Es paņemu somu, uzmetu plecos žaketi un izeju pa durvīm. Nokļuvusi vēsajā Sietlas pēcpusdienas gaisā, es dziļi ievelku elpu, bet nespēju piepildīt tukšumu savās krūtīs, tukšumu, kas izveidojās sestdienas rītā un smeldzīgi atgādina man zaudēto. Es virzos uz autobusa pieturas pusi, noliekusi galvu, un prātoju par dzīvi bez savas iemīļotās Volkswagen vabolītes… un Audi.
Šīs domas nekavējoties tiek padzītas. Nē. Tikai nedomāt par viņu. Protams, es varu atļauties nopirkt mašīnu – labu un jaunu. Man šķiet, ka viņš samaksājis par iepriekšējo automobili pārāk dāsni, un šī iespēja atstāj nelāgu garšu man mutē, tomēr es to atvairu un cenšos panākt, lai prāts būtu tukšs un stings. Es negribu domāt par viņu. Negribu atkal raudāt, it īpaši uz ielas.
Dzīvoklī valda klusums. Man pietrūkst Keitas, un es iztēlojos viņu guļam pludmalē kaut kur Barbadosā ar vēsu kokteili rokā. Es ieslēdzu platekrāna televizoru, lai skaņa aizpildītu tukšumu un radītu kaut mānīgu iespaidu par sabiedrību, bet neklausos un neskatos tajā. Manos spēkos ir vienīgi apsēsties un stingi lūkoties uz ķieģeļu sienu. Es nejūtu neko, tikai sāpes. Cik ilgi tas turpināsies?
Atskan ārdurvju zvans, izraujot mani no skumjām, un es jūtu sirdi sažņaudzamies. Kas gan tur varētu būt? Es nospiežu skaļruņa pogu.
– Sūtījums Stīlas jaunkundzei, – atskan garlaikota vīrieša balss, un mani pārņem vilšanās. Es gurdeni nokāpju lejā, un tur mani gaida jauneklis, kurš trokšņaini viļā pa muti košļājamo gumiju. Viņš ir atspiedies pret durvīm un rokās tur kartona kasti. Parakstījusies par tās saņemšanu, es uznesu kasti augšā. Tā ir liela un pārsteidzoši viegla. Pacēlusi vāku, es ieraugu divus dučus garu, baltu rožu, kam pievienota kartīte.
Apsveicu ar pirmo darba dienu.
Ceru, ka Tev veicās labi.
Un pateicos par lidmašīnu. Tā bija ļoti pārdomāta dāvana.
Esmu tai piešķīris goda vietu uz sava galda.
Kristjens
Es izbrīnīta lūkojos uz apdrukāto kartīti, juzdama, ka tukšums sirdī izplešas. Šo droši vien atsūtījusi sekretāre. Kristjenam ar to noteikti bijusi pavisam neliela saistība. Ir pārāk sāpīgi par to domāt. Es nopētu rozes – tās ir ļoti skaistas, un es nespēju tās izsviest miskastē, tāpēc apzinīgi dodos uz virtuvi meklēt vāzi.
Manā dzīvē izveidojas savdabīgs ritms: mošanās, darbs, raudāšana, miegs… vai centieni iemigt. Pat sapņos es nevaru aizbēgt no viņa. Pelēkas, kvēlas acis, izmisuma pilns skatiens, košie vara krāsas mati – tas viss mani vajā. Un mūzika… es vairs nespēju klausīties nekādu mūziku un rūpīgi vairos no tās. Pat reklāmu meldiņi liek man nodrebināties.
Neesmu runājusi ne ar vienu, pat ar māti un Reju nē. Šobrīd man trūkst spēka nenozīmīgām pļāpām. Nē, es neko nevēlos. Esmu kļuvusi par vientuļu salu. Izpostītu, kara plosītu zemi, kurā nekas neaug un apvārsni aizsedz mākoņi. Jā, tā esmu es. Darbā es spēju sarunāties ar citiem cilvēkiem par kaut ko nenozīmīgu, bet neko vairāk šobrīd neprotu. Ja runāšu ar māti, es noteikti salūzīšu vēlreiz – un manī vairs nav palicis nekā, ko lauzt.
Man ir grūti piespiest sevi ēst. Trešdien es pamanos iztukšot jogurta trauciņu, un tas ir pirmais, ko esmu apēdusi kopš piektdienas. Es pārtieku no kafijas ar pienu, kas man pēdējā laikā iegaršojusies, un diētiskās kolas. Kofeīns palīdz nesabrukt, tomēr arī padara mani nervozu.
Džeks sācis kavēties pie mana galda, kaitinādams mani ar personiskiem jautājumiem. Kas viņam vajadzīgs? Es esmu pieklājīga, bet cenšos turēt viņu izstieptas rokas attālumā.
Sākusi šķirot Džeka vēstules, es priecājos par vienmuļo darbu, kas ļauj man nedomāt ne par ko citu. Atskan signāls, kas vēsta par jaunas ziņas saņemšanu e-pastā, un es atveru programmu.
Augstā debess! Vēstule ir no Kristjena. Nē, tikai ne šeit… ne jau darbā!
No: Kristjens Grejs
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:05
Kam: Anastasija Stīla
Anastasija!
Atvainojos par šādu traucējumu darbā. Ceru, ka Tev tur veicas labi. Vai saņēmi ziedus, ko sūtīju?
Rīt paredzēta Tava drauga izstādes atklāšana, un es zinu, ka Tev nav pieticis laika iegādāties jaunu mašīnu. Jābrauc ir tālu.
Es ļoti labprāt Tevi aizvestu – ja vēlies.
Gaidīšu ziņu.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
Man acīs sariešas asaras. Es pieceļos un steidzos uz labierīcībām, lai paslēptos kabīnē. Hosē izstāde! Biju to piemirsusi, kaut gan apsolīju ierasties. Sasodīts, Kristjenam ir taisnība; kā lai tur nokļūstu?
Es ieslēpju pieri plaukstās. Kāpēc Hosē man nezvanīja? Patiesību sakot – kāpēc man neviens nav zvanījis? Biju tā iegrimusi savos pārdzīvojumos, ka pat nepievērsu uzmanību telefona klusēšanai.
Velns! Muļķe es! Biju taču ieslēgusi zvanu pāradresēšanas iespēju, un visi zvani tiek nosūtīti uz Kristjena tālruni. Viņš visu šo laiku saņēmis man paredzētos zvanus – ja vien nav izmetis telefonu atkritumos. Kā viņš sameklēja manu e–pasta adresi?
Kristjenam ir zināms, kāda izmēra kurpes es nēsāju; e– pasta adrese nevarētu viņam sagādāt nekādus sarežģījumus. Vai es spēšu viņu atkal satikt?
Vai izturēšu? Vai gribu viņu redzēt? Es aizveru acis un atgāžu galvu, ļaudamās sāpju un ilgu uzplaiksnījumam. Protams, gribu!
Varbūt… varbūt pateikt, ka esmu pārdomājusi… Nē, nē, nē. Es nevaru palikt kopā ar cilvēku, kam baudu sagādā manas sāpes un kurš nespēj mani mīlēt.
Prātu caurstrāvo mokošas atmiņas – planēšana, sadošanās rokās, skūpsti, vanna, Kristjena maigums, asprātības un drūmais, seksīgais skatiens. Es ilgojos pēc viņa. Pagājušas piecas drausmas dienas, kas šķietami ilgušas mūžību. Naktīs es pirms miega ilgi raudu, nožēlodama, ka aizgāju, ka viņš nav normāls, ka mēs nevaram būt kopā. Cik ilgi vēl saglabāsies šīs smeldzīgās skumjas? Es jūtos kā nokļuvusi šķīstītavā.
Apvijusi rokas ap vidukli, es cieši apskauju sevi, pūlēdamās nesabrukt. Man viņa pietrūkst. Ļoti pietrūkst… Es viņu mīlu. Pavisam vienkārši.
Anastasija Stīla, tu esi darbā! Man jābūt stiprai, tomēr es vēlos apmeklēt Hosē izstādi, un acīmredzot esmu arī nedaudz mazohiste, jo gribu atkal redzēt Kristjenu. Dziļi ievilkusi elpu, es atgriežos pie sava galda.
No: Anastasija Stīla
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:25
Kam: Kristjens Grejs
Sveiks, Kristjen!
Pateicos par ziediem; tie ir ļoti skaisti.
Jā, es labprāt izmantošu Tavu piedāvājumu.
Paldies.
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
Ieskatījusies telefonā, es atklāju, ka zvani tiešām tiek pāradresēti uz viedtālruni. Džeks ir sapulcē, tāpēc es izmantoju izdevību piezvanīt Hosē.
– Sveiks!
– Sveika, svešiniece! – Viņa balsī skan tik neviltota sirsnība, ka ar to gandrīz pietiek, lai es atkal sāktu raudāt.
– Man nav laika ilgi runāt. Cikos man rīt jāierodas uz tavu izstādi?
– Tu atnāksi? – Viņš izklausās sajūsmināts.
– Protams! – Pirmo reizi piecu dienu laikā manā sejā parādās neviltots smaids, kad iztēlojos viņa prieku.
– Pusastoņos.
– Labi, tiksimies tur. Atā, Hosē.
– Atā, Ana.
No: Kristjens Grejs
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:27
Kam: Anastasija Stīla
Anastasija!
Cikos man jāierodas Tev pakaļ?
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:32
Kam: Kristjens Grejs
Hosē izstāde sākas 19:30. Kādu laiku ierosini Tu?
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
No: Kristjens Grejs
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:34
Kam: Anastasija Stīla
Anastasija!
Portlenda ir tālu. Es atbraukšu Tev pakaļ plkst. 17:45.
Nepacietīgi gaidu mūsu tikšanos.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Rītdiena
Datums: 08.06.2011. 14:38
Kam: Kristjens Grejs
Tiksimies rīt.
Anastasija Stīla
SNI, redaktora Džeka Haida asistente
Ak vai! Man būs iespēja satikt Kristjenu, un pirmo reizi piecu dienu laikā mans noskaņojums nedaudz uzlabojas, līdz es atļauju sev domāt par to, kā jūtas viņš.
Vai Kristjens pēc manis ilgojas? Droši vien ne tā, kā es ilgojos pēc viņa. Vai viņš atradis sev jaunu Pakļauto? Šī doma ir tik sāpīga, ka es to nekavējoties atvairu un ķeros klāt Džeka vēstuļu šķirošanai, mēģinādama aizbēgt no atmiņām par Kristjenu.
Naktī es ilgi grozos gultā, nespēdama aizmigt, un pirmo reizi pirms miega neraudu.
Es gara acīm redzu Kristjena seju dienā, kad aizgāju. Izmisums, kas jautās tajā, mani vajā vēl joprojām. Viņš negribēja laist mani prom, un tas bija dīvaini. Kāpēc lai es paliktu, ja esam sasnieguši šādu strupceļu? Mums abiem bija katram savi sarežģījumi – es baidos no soda, viņš baidās no… kā? Mīlestības?
Pagriezusies uz sāniem, es apskauju spilvenu, ļaudamās skumjām. Kristjens domā, ka nav pelnījis, lai kāds viņu mīlētu. Kāpēc? Vai tam ir kāda saistība ar viņa bērnību? Ar māti – narkomāni un prostitūtu? Šādas domas mani vajā līdz agrai rīta stundai, līdz es iegrimstu nemierpilnā pārguruma miegā.
Diena rit neizturami lēni, un Džeks man velta neparasti daudz uzmanības. Domāju, ka tas ir plūmju krāsas kleitas un melno augstpapēžu zābaku dēļ (pēdējos es slepus paņēmu no draudzenes skapja), bet es neļauju sev kavēties pie šādiem prātojumiem. Esmu apņēmusies izmantot pirmo algu, lai iegādātos jaunas drēbes. Kleita uz mana auguma ir vaļīgāka nekā iepriekš, tomēr es izliekos to nemanām.
Beidzot pulkstenis rāda pusseši. Es paņemu žaketi un somiņu, mēģinādama apvaldīt satraukumu. Es redzēšu Kristjenu!
– Vai tev šodien paredzēts randiņš? – Džeks jautā, iedams garām manam galdam.
– Jā. Nē. Ne gluži.
Viņš paceļ uzaci, acīmredzami ieinteresējies. – Vai ar mīļoto?
Es piesarkstu. – Nē, tikai draugu. Bijušo mīļoto.
– Varbūt rīt pēc darba tu būtu ar mieru kaut ko iedzert kopā? Tava pirmā nedēļa bijusi lieliska, Ana. Mums vajadzētu to nosvinēt. – Džeks pasmaida, un viņa sejā uz brīdi pavīd kādas svešādas, nepatīkamas izjūtas, kas iedveš manī nemieru.
Salicis rokas kabatās, Džeks nevērīgi iziet pa divviru durvīm. Es saraucu pieri, nolūkodamās uz viņa muguru. Vai tiešām būtu prātīgi iedzert kopā ar priekšnieku?
Es papurinu galvu. Vispirms man jātiek galā ar vakaru Kristjena Greja sabiedrībā. Kā man rīkoties? Es iesteidzos tualetē, lai steidzami pielabotu šo to.
Nostājusies pie lielā spoguļa, es nesaudzīgi nopētu savu seju. Esmu tikpat bāla kā parasti, un ap pārāk lielajām acīm plešas tumši loki. Es izskatos izdēdējusi un nelaimīga. Žēl, ka neprotu izmantot kosmētiku. Nedaudz uzkrāsojusi skropstas un novilkusi līniju ap acīm, es iekniebju vaigos. Gribu, lai tie kļūst kaut nedaudz sārtāki. Sakārtoju matus, līdz tie skaistās sprogās slīgst pār muguru, un dziļi ievelku elpu. Neko citu es vairs nevaru izdarīt.
Nemiera pārņemta, es izeju caur vestibilu, uzsmaidīdama un pamādama Klērai pie administratores galdiņa. Manuprāt, mēs varētu sadraudzēties. Džeks sarunājas ar Elizabeti, bet, mani pamanījis, steidzas atvērt man durvis, plati smaidīdams.
– Lūdzu, Ana, – viņš nomurmina.
– Pateicos. – Es apjukusi pasmaidu.
Uz ielas mani jau gaida Teilors. Viņš atver mašīnas aizmugurējās durvis. Es vilcinādamās pametu skatienu uz Džeku. Viņš ir sekojis man un samulsis lūkojas uz lielo Audi.
Es pagriežos un iekāpju mašīnā, un tur jau sēž viņš – Kristjens Grejs pelēkā uzvalkā bez kaklasaites. Baltā krekla apkaklīte ir atpogāta, un viņa pelēkās acis kvēlo.
Man izkalst mute. Kristjens izskatās lieliski, bet viņa skatienā jaušamas dusmas. Kāpēc?
– Kad tu pēdējo reizi ēdi? – viņš skarbi painteresējas, kad Teilors aizver durvis.
Velns! – Sveiks, Kristjen. Jā, arī man ir patīkami tevi atkal satikt.
– Man nav noskaņojuma uzklausīt tavas asprātības. Atbildi! – Viņa acīs plaiksnī niknums.
Esmu sprukās. – Nu… pusdienās apēdu jogurtu. Ak jā, un banānu.
– Kad bija tava pēdējā normālā ēdienreize? – viņš salti jautā.
Teilors apsēžas pie stūres, iedarbina dzinēju un izbrauc uz ielas.
Es paceļu skatienu un ieraugu, ka Džeks man māj, kaut gan nezinu, kā viņš mani redz aiz tumšajiem stikliem. Arī es viņam pamāju pretī.
– Kas tas tāds? – Kristjens noprasa.
– Mans priekšnieks. – Es palūkojos uz skaisto vīrieti sev blakus, un viņa lūpas ir sakniebtas, veidojot plānu līniju.
– Nu? Kad tu pēdējo reizi normāli ēdi?
– Kristjen, tā tiešām nav tava darīšana, – es nomurminu, juzdamās neparasti drosmīga.
– Viss, kas saistīts ar tevi, ir mana darīšana. Runā!
Nav gan! Es aizkaitināta izpūšu elpu un paceļu skatienu augšup, un Kristjens samiedz acis. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem man gribas smieties. Es ļoti pūlos apslāpēt spurdzienu, kas jau burbuļo rīklē. Kristjens manāmi atmaigst, redzot, kā es cenšos saglabāt nopietnību, un viņa skaistajās lūpās parādās smaida atblāzma.
– Nu? – viņš jau pielaidīgāk vaicā.
– Pasta alla vongole pagājušajā piektdienā, – es nočukstu.
Kristjens aizver acis, un viņa sejā uz brīdi parādās niknums, ko pavada nožēla. – Saprotu, – viņš neizteiksmīgi nosaka. – Izskatās, ka tu esi zaudējusi vismaz piecas mārciņas, varbūt pat vairāk. Lūdzu, ēd, Anastasija, – viņš mani norāj.
Es stingi pētu savus savītos pirkstus, ko turu klēpī. Kāpēc viņš vienmēr liek man justies kā palaidnīgam bērnam?
Viņš pagriežas pret mani un klausi jautā: – Kā tev klājas?
Diezgan briesmīgi... Es noriju siekalas. – Ja teiktu, ka labi, es melotu.
Kristjens spēji ievelk elpu. – Es arī, – viņš nomurmina un satver manu roku. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš piebilst.
Ak nē. Mēs pieskaramies viens otram.
– Kristjen, es…
– Lūdzu, Ana! Mums jāaprunājas.
Es jūtu asaras riešamies acīs. Nē, nē, tikai ne to. – Kristjen, lūdzu… man nācies tik daudz raudāt… – es nočukstu, cenzdamās savaldīties.
– Nē, meitenīt, nē. – Viņš parauj manu roku, un jau nākamajā mirklī es attopos uz viņa ceļiem. Kristjens mani apskauj un ieslēpj degunu manos matos. – Es ļoti ilgojos pēc tevis, Anastasija, – viņš izdveš.
Es grasos atbrīvoties no viņa skāviena, jo prātīgāk būtu turēties tālāk, bet viņa rokas ir apvītas man apkārt. Viņš spiež mani sev klāt, un es nespēju pretoties. Lūk, šī ir vieta, kur es vēlos būt.
Kristjens skūpsta manus matus, un es atbalstu galvu pret viņa krūtīm. Esmu atgriezusies mājās. Viņš smaržo pēc tīras veļas, mīkstinātāja, ziepēm un mana iemīļotā aromāta – Kristjena. Es brīdi ļauju sev noticēt, ka viss būs labi, un mana saplosītā dvēsele tiek veldzēta.
Pēc dažām minūtēm Teilors piebrauc pie apmales, kaut gan vēl esam pilsētā.
– Esam klāt. – Kristjens mani saudzīgi noceļ nost.
Kā tas saprotams?
– Uz šīs ēkas jumta ir helikopteru novietne. – Kristjens palūkojas uz minēto ēku, tā izskaidrodams visu.
Nu, protams! Čārlijs Tango. Teilors atver durvis, un es izkāpju. Viņš man veltī sirsnīgu, tēvišķu smaidu, kas liek man justies drošībā, un es uz to atbildu ar to pašu.
– Man vajadzētu atdot jums mutautu.
– Tas pieder jums, Stīlas jaunkundze. Līdz ar maniem laba vēlējumiem.
Es nosarkstu. Kristjens apiet mašīnai apkārt un satver manu roku, jautājoši uzlūkodams Teiloru, bet šoferis bezkaislīgi skatās uz savu saimnieku, neko neatklādams.
– Deviņos? – Kristjens precizē.
– Jā, kungs.
Kristjens pamāj, pagriežas un caur divviru durvīm ieved mani milzīgā vestibilā. Es izbaudu sajūtu, ko manī rada viņa garie, prasmīgie pirksti, kas apvijušies ap manu plaukstu. Atgriezusies jau sen pazīstamā pievilkšanās, un es atkal esmu Ikars, ko vilina Kristjena saule. Jau esmu apdedzinājusies, bet atgriežos.
Kad nostājamies pie lifta, viņš nospiež izsaukuma pogu. Es bikli uzmetu skatienu viņam un ieraugu mīklainu, tik tikko manāmu smaidu viņa lūpās. Durvis atveras, viņš palaiž manu roku vaļā un ar mājienu liek man iet iekšā.
Durvis aizveras, un es uzdrošinos vēlreiz palūkoties uz Kristjenu. Viņš paskatās uz mani, un starp mums atkal sprēgā dzirksteles. Tās ir gandrīz sataustāmas un velk mūs abus tuvāk vienu pie otra.
– Ak vai, – es izdvešu, izbaudīdama šo dzīvniecisko, fizisko pievilkšanās spēku.
– Jā, es arī to jūtu, – viņš piekrīt, cieši vērodams mani dūmakainām acīm.
Manos cirkšņos uzliesmo kvēlas iekāres uguns. Kristjens satver manu roku un ar īkšķi noglāsta pirkstu kauliņus, un visi mani pavēderes muskuļi saldkaisli saraujas.
Kā viņš vēl joprojām spēj to panākt?
– Lūdzu, nekod apakšlūpā, Anastasija, – Kristjens nočukst.
Es paceļu skatienu, atbrīvodama lūpu. Mani pārņem kaisle. Es vēlos Kristjenu tepat, tagad, liftā. Kā gan iespējams viņu negribēt?
– Tu zini, ko tas ar mani dara, – viņš nomurmina.
Es vēl joprojām atstāju uz viņu iespaidu. Mana iekšējā dieviete pamostas no savas nīgrās snaudas piecu dienu garumā.
Durvis piepeši atveras, laužot burvestību, un mēs esam uz jumta. Pūš vējš, un man salst, kaut gan mugurā ir melnā žakete. Kristjens apliek rokas man apkārt, pievilkdams mani sev pie sāniem, un mēs steidzamies pie helikoptera, kam lēni griežas propelleru lāpstiņas.
No kabīnes izlec gaišmatains gara auguma vīrietis ar stūrainu žokli, ģērbies tumšā uzvalkā. Viņš zemu pieliecas un skrien mums pretī. Sarokojies ar Kristjenu, viņš cenšas pārkliegt helikoptera radīto troksni.
– Viss gatavs, kungs. Aparāts ir jūsu rīcībā!
– Vai viss pārbaudīts?
– Jā, kungs.
– Un jūs ieradīsieties pusdeviņos?
– Jā.
– Teilors gaida jūs pie parādes durvīm.
– Pateicos, Greja kungs. Lai jums drošs ceļš līdz Portlendai. Kundze! – Viņš piesviež pirkstus pie deniņiem, man salutēdams. Kristjens pamāj, mani neatlaizdams, un pieliecies ved mani pie lidaparāta durvīm.
Kad esam iekāpuši, viņš mani stingri iesprādzē siksnās, savilkdams tās ļoti cieši. Uzmetis man daudznozīmīgu skatienu, viņš noslēpumaini smaida.
– Šādi tu paliksi savā vietā, – Kristjens nomurmina. – Jāatzīst, ka man patīk šīs siksnas. Nepieskaries nekam.
Es pietvīkstu koši sarkana, un viņš ar vienu pirkstu noglāsta man vaigu, pirms pasniedz austiņas. Arī es gribētu tev pieskarties, bet tu to nepieļauj. Es saraucu pieri. Turklāt viņš savilcis siksnas tik cieši, ka es tik tikko spēju pakustēties.
Kristjens apsēžas un savelk drošības jostas ap sevi un sāk visas pārbaudes, kas jāveic pirms lidojuma. Viņš ir neticami prasmīgs, un tas mani vilina. Uzlicis austiņas, viņš nospiež slēdzi, un lāpstiņas sāk griezties ātrāk, skanot apdullinošai rēkoņai.
Viņš uzmet skatienu man. – Vai esi gatava, mazā? – austiņās iečerkstas viņa balss.
– Jā.
Kristjena sejā atplaukst zēnisks smaids. Sen neesmu to redzējusi.
– Sietlas torni, runā Čārlijs Tango, gatavs pacelties no viesnīcas “Atbalss” ceļā uz Portlendu caur Portlendas lidostu. Lūdzu apstiprināt, beidzu.
Austiņās atskan gaisa satiksmes dispečera balss, kas dod norādījumus.
– Sapratu, torni, Čārlijs Tango gatavs, beidzu. – Kristjens nospiež divus slēdžus, satver sviru, un helikopters nesteidzīgi, līgani paceļas pretī tumstošām debesīm.
Es jūtu vēderu sažņaudzamies un vēroju, kā Sietla attālinās. Šeit ir daudz, ko redzēt.
– Reiz mēs dzināmies pakaļ ausmai, Anastasija, bet tagad lidojam pretī krēslai, – Kristjens nosaka. Es pagriežos un izbrīnīta uzlūkoju viņu.
Ko tas nozīmē? Kā viņš spēj pateikt kaut ko tik romantisku? Kristjens pasmaida, un arī es nespēju apvaldīt kautru smaidu.
– Šoreiz arī skats būs labāks, jo saules ir vairāk, – viņš piebilst.
Pēdējā reizē, kad lidojām uz Sietlu, bija tumšs, bet šoreiz mums paveras brīnišķīga, pārpasaulīga ainava. Mēs ceļamies arvien augstāk starp lielākajām ēkām.
– Lūk, tur ir Eskala. – Viņš norāda uz priekšu. – Tas ir Boeing, un tālāk slejas Space Needle tornis.
Es pieliecu galvu. – Nekad neesmu tur bijusi.
– Gan jau es tevi aizvedīšu vakariņās.
– Mēs esam šķīrušies, Kristjen.
– Zinu. Bet tas man neliedz tevi pabarot. – Viņš uzmet man pārmetuma pilnu skatienu.
Es papurinu galvu un nospriežu, ka prātīgāk ir viņu nekaitināt. – Šeit ir ļoti skaisti, pateicos.
– Iespaidīgi, vai ne?
– Iespaidīgi, ka tu proti vadīt helikopteru.
– Vai glaimo man, Stīlas jaunkundze? Man piemīt daudzi talanti.
– Tas man ir ļoti labi zināms, Greja kungs.
Viņš pagriežas un pasmīkņā, un es pirmo reizi piecu dienu laikā jūtos nedaudz mierīgāka. Varbūt nebūs nemaz tik slikti.
– Kā tev klājas jaunajā darbā?
– Labi, pateicos. Interesanti.
– Kāds ir tavs priekšnieks?
– Normāls. – Es nevaru teikt Kristjenam, ka Džeka klātbūtnē jūtos neomulīgi.
– Kas tevi nomāc? – viņš jautā, mani vērodams.
– Neņemot vērā acīmredzamo? Nekas.
– Acīmredzamo?
– Kristjen, tu reizēm esi ļoti neaptēsts.
– Es? Neaptēsts? Man nepatīk tavs izteiksmes veids, Stīlas jaunkundze.
– Lai tā būtu.
Viņa lūpas savelkas smaidā. – Man pietrūka tavas dzēlīgās mēles, Anastasija.
Es spēji ievelku elpu. Man gribas kliegt – Jā, man arī tevis pietrūka, un ne tikai tavas mēles! Bet es klusēju un vēroju apkārtni aiz helikoptera priekšējā stikla, lidojot tālāk uz dienvidiem. Rietošā saule ir mums labajā pusē, milzīga un koši oranža, un es atkal esmu Ikars, kas pielidojis tai pārāk tuvu.
Krēsla mums seko no Sietlas, un debesīs saplūst sārti, akvamarīna un opālu toņi, nevainojami savīti kopā rakstos, kādus aust prot tikai Māte Daba. Vakars ir vēss un patīkams, un Portlendas gaismas aicinoši mirdz, sveicot mūs, kad Kristjens nosēdina helikopteru. Mēs esam uz tās pašas dīvainās, brūnās ķieģeļu mājas jumta, ko pametām pirms trim nedēļām.
Pagājis pavisam neilgs laiks, bet man šķiet, ka es pazīstu Kristjenu mūžīgi. Viņš izslēdz helikoptera dzinēju, spiezdams dažādus slēdžus, līdz propellera lāpstiņas pamazām apstājas, un drīz es dzirdu tikai savu elpu austiņās. Hmm. Atmiņā ataust Tomasa Talisa mūzikas pavadībā notikušais. Es nobālu. Šobrīd nevēlos par to domāt.
Kristjens atsprādzē siksnas un pieliecies ķeras pie manējām.
– Vai ceļojums bija patīkams, Stīlas jaunkundze? – viņš rāmi painteresējas, acīm iespīdoties.
– Jā, pateicos, Greja kungs, – es pieklājīgi atbildu.
– Labi, iesim aplūkot puišeļa fotogrāfijas. – Viņš sniedz man roku, un es to satveru, pirms izkāpju no helikoptera.
Mums tuvojas sirms vīrietis ar bārdu, plati smaidīdams, un es atceros viņu no iepriekšējās reizes.
– Džo! – Kristjens pasmaidījis palaiž mani vaļā un sirsnīgi sarokojas ar viņu.
– Parūpējies par Čārliju Tango, Džo. Stefans atbrauks tam pakaļ ap astoņiem vai deviņiem.
– Protams, Greja kungs. Labvakar, kundze, – viņš sveicina mani. – Jūsu mašīna ir lejā. Ak jā, un lifts ir salūzis, jums nāksies iet pa kāpnēm.
– Pateicos, Džo.
Kristjens satver mani aiz rokas, un mēs dodamies uz kāpņu pusi.
– Tev paveicies, ka jākāpj tikai trīs stāvi. Tie papēži ir ļoti augsti, – viņš neapmierināts nosaka.
Vai tiešām?
– Tātad tev nepatīk mani zābaki.
– Man tie ļoti patīk, Anastasija. – Kristjena acis satumst, un man šķiet, ka viņš teiks vēl kaut ko, tomēr tas nenotiek. – Nāc. Mēs virzīsimies uz priekšu lēnām. Negribu, lai nokrīti un lauz kaklu.
Mēs klusēdami sēžam mašīnā, kamēr šoferis ved mūs uz galeriju. Mani atkal pārņēmis satraukums, un es apjaušu, ka laiks, ko pavadījām helikopterā, bija pēdējais mierpilnais brīdis. Kristjens ir iegrimis pārdomās un šķiet drūms; iepriekšējais jautrais noskaņojums ir zudis. Ir daudz, ko vēlos teikt, bet šis brauciens ir pārāk īss. Kristjens stingi veras ārā pa logu.
– Hosē ir tikai draugs, – es nomurminu.
Kristjens pagriežas un uzlūko mani. Viņa acis ir tumšas un neizdibināmas, tajās neko nav iespējams nolasīt. Viņa mute… jā, viņa mute novērš manu uzmanību. Es atceros to uz sevis… itin visur. Mana āda kaist. Viņš sakustas sēdeklī un šķiet neapmierināts.
– Tavas skaistās acis izskatās pārāk lielas, Anastasija. Lūdzu, apsoli man, ka ēdīsi.
– Jā, Kristjen, es ēdīšu. – Mana atbilde ir automātiska, samiernieciska.
– Es runāju nopietni.
– Vai tiešām? – Man neizdodas apslāpēt nepatiku balsī. Šim vīrietim netrūkst bezkaunības – viņam, kura dēļ es pēdējās dienas esmu pavadījusi ellē. Nē, nav taisnība. Pie šīs elles vainojama esmu es pati. Nē, tomēr viņš. Es apjukusi papurinu galvu.
– Anastasija, es negribu strīdēties. Es vēlos tevi atgūt, un tev jābūt veselai, – Kristjens paskaidro.
– Nekas nav mainījies. – Tevī vēl joprojām mājo dēmoni.
– Mēs varēsim aprunāties atpakaļceļā. Esam klāt.
Mašīna apstājas pie galerijas, un Kristjens izkāpj. Es palieku sēžam, zaudējusi valodu. Viņš atver man durvis, un es pēc brīža neveikli izraušos no mašīnas.
– Kāpēc tu tā rīkojies? – Mana balss ir skaļāka, nekā biju domājusi.
– Kā gan? – Kristjens šķiet izbrīnīts.
– Pasaki kaut ko tādu un apklusti.
– Anastasija, mēs esam atbraukuši. Šeit, kur tu vēlējies pabūt. Vispirms apmeklēsim izstādi, un pēc tam aprunāsimies.
Es ne pārāk vēlos iesaistīties strīdā ielas vidū.
Es pametu skatienu apkārt. Viņam taisnība, šeit ir pārāk daudz cilvēku. Es sakniebju lūpas, un Kristjens aizkaitināts mani vēro.
– Labi, – es nīgri nomurminu. Viņš satver mani aiz rokas un ieved galerijā.
Tā atrodas pārbūvētā noliktavā ar ķieģeļu sienām, tumšu koka grīdu, baltiem griestiem un baltām caurulēm pie tiem. Telpa ir plaša un mūsdienīga, un vairāki ļaudis jau pastaigājas pa galeriju, malkodami vīnu un apbrīnodami Hosē darbus. Visas manas raizes uz brīdi pagaist, jo es apjaušu, ka Hosē piepildījis savu sapni. Malacis, Hosē!
– Labvakar! Esat laipni gaidīti Hosē Rodrigesa izstādē. – Mūs uzrunā jauna, melnās drānās ģērbusies sieviete ar ļoti īsi apcirptiem, brūniem matiem. Viņas lūpas ir koši sarkanas, un ausu ļipiņās ievērti milzīgi riņķi. Aši uzlūkojusi mani, viņa ļoti ilgi skatās uz Kristjenu un nosarkusi atkal pievēršas man.
Es saraucu pieri. Viņš pieder man… nē, piederēja. Es ļoti cenšos neskatīties uz sievieti pārmetoši. Viņa nedaudz atgūstas un samirkšķina acis.
– Ā, Ana! Mēs gribēsim dzirdēt tavas domas. – Sieviete smaidīdama pasniedz bukletu un pieved mani pie galdiņa, uz kura saliktas uzkodas un dzērieni.
– Vai tu viņu pazīsti? – Kristjens izbrīnīts jautā.
Es papurinu galvu, juzdamās tikpat apjukusi.
Viņš nevērīgi parausta plecus. – Ko tu vēlies dzert?
– Glāzi baltvīna, lūdzu.
Kristjens samiedz acis, tomēr pievalda mēli un dodas uz bāra pusi.
– Ana!
Hosē tuvojas man, spraukdamies caur cilvēku pūli.
Jēziņ! Viņam mugurā ir uzvalks. Hosē izskatās lieliski un ir atplaucis platā smaidā. Viņš ievelk mani ciešā skāvienā, un man ārkārtīgi jāpiepūlas, lai es nesāktu raudāt. Mans draugs, mans vienīgais draugs tagad, kad Keita ir tālu prom. Es jūtu asaras sariešamies acīs.
– Ana, es ļoti priecājos, ka atnāci, – viņš pačukst un atkāpjas, turēdams mani izstieptas rokas attālumā. Viņš vērīgi nopēta mani.
– Kas noticis?
– Vai tev nekas nekaiš? Tu izskaties nedaudz… dīvaini. Dios mio, vai esi zaudējusi svaru?
Es samirkšķinu acis, cenzdamās noslēpt asaras. Arī tu, Hosē? – Viss ir labi, es tikai priecājos par tavu veiksmi. Apsveicu ar izstādi. – Mana balss nodreb, jo es redzu raizes viņa pazīstamajā sejā, tomēr man jāsavaldās.
– Kā tu šeit nokļuvi? – Hosē jautā.
– Mani atveda Kristjens, – es bažīgi atzīstos.
– Ak tā! – Hosē nedaudz sagumst un palaiž mani vaļā. – Kur viņš ir? – Mans draugs šķiet sadrūmis.
– Tur. Nes mums dzērienus. – Es pamāju Kristjena virzienā un ieraugu, ka viņš apmainās laipnībām ar kādu rindā sev blakus. Kristjens paceļ galvu, un mūsu skatieni sastopas. Un šajā īsajā mirklī es jūtos kā paralizēta, lūkodamās uz neticami izskatīgo vīrieti, kurš mani vēro ar neizskaidrojamu izjūtu pilnām acīm. Tās ir kvēlas un gluži vai ieurbjas manī, un mēs neredzam neko citu, tikai viens otru.
Jēziņ… Šis skaistais vīrietis vēlas mani atgūt, un kaut kur dziļi manī mostas brīnumains prieks, kas lēni uzplaukst kā pirmais zieds saullēktā.
– Ana! – Hosē ierunājas, un es atgriežos tagadnē. – Es ļoti priecājos, ka atnāci… bet man vajadzētu tevi brīdināt…
Mūs pārtrauc jau iepriekš satiktā sieviete ar īsajiem matiem un sarkano lūpu krāsu. – Hosē, ar tevi grib runāt žurnāliste no Portlendas avīzes. Nāc nu! – Viņa pieklājīgi uzsmaida man.
– Vai nav lieliski? Esmu slavens! – Hosē priecājas, un es viņam uzsmaidu. Viņš ir tik laimīgs! – Tiksimies vēlāk, Ana. – Viņš noskūpsta mani uz vaiga, un es nolūkojos, kā viņš pieiet pie jaunas sievietes, kurai blakus stāv garš, kalsns fotogrāfs.
Hosē fotogrāfijas ir visur, un dažas pat nodrukātas uz milzīgiem audekliem. Tās ir gan melnbaltas, gan krāsainas. Daudzām ainavām piemīt trausls, pārpasaulīgs skaistums. Viena uzņemta netālu no Vankūveras ezera pievakarē. Stingajā ūdenī spoguļojas sārti mākoņi. Es uz mirkli nokļūstu šajā mierpilnajā pasaulē. Skats ir elpu aizraujošs.
Kristjens nostājas man blakus un pasniedz baltvīna glāzi.
– Vai tas ir pietiekami labs? – Mana balss jau izklausās normāla.
Viņš uzmet man jautājošu skatienu.
– Vīns.
– Nē. Šādos pasākumos tas parasti ir slikts. Zēns ir talantīgs, vai ne? – Kristjens apbrīno ezera fotogrāfiju.
– Kā tev šķiet, kāpēc es lūdzu viņam nofotografēt tevi? – Manā balsī ieskanas lepnums, un Kristjens pārmaiņus bezkaislīgi uzlūko attēlu un mani.
– Kristjen Grej? – Viņam tuvojas Portlendas avīzes fotogrāfs. – Vai drīkstu jūs nofotografēt?
– Protams. – Kristjens slēpj savu neapmierinātību. Es atkāpjos, bet viņš satver mani aiz rokas un pierauj sev blakus. Fotogrāfs lūkojas uz mums abiem, manāmi izbrīnīts.
– Paldies, Greja kungs! – Viņš aši uzņem vairākus attēlus. – Kā jūs sauc, jaunkundze? – viņš vēršas pie manis.
– Ana Stīla, – es atbildu.
– Paldies, Stīlas jaunkundze. – Fotogrāfs aizsteidzas prom. – Es meklēju internetā attēlus, kuros tu būtu kopā ar sievietēm. Tādu nebija. Tāpēc Keita nosprieda, ka tev patīk vīrieši.
Kristjens savelk lūpas smaidā. – Tas izskaidro, kāpēc uzdevi tik nepiedienīgu jautājumu. Nē, Anastasija, es nemēdzu doties kaut kur kopā ar sievietēm, izņemot tevi. Bet tev tas jau zināms. – Viņa balss ir klusa, bet to caurstrāvo patiesīgums.
– Tātad tu neesi vedis savas, – es bažīgi pametu skatienu apkārt, pārliecinādamās, ka neviens neklausās, – pakļautās sabiedrībā?
– Dažreiz. Bet ne uz randiņiem. Iepirkties un tamlīdzīgi. – Viņš parausta plecus, mani vērodams.
Tātad viņš ar savām pakļautajām pavadījis laiku tikai sarkanajā moku kambarī un dzīvoklī. Nezinu, ko par to domāt.
– Tu esi vienīgā, Anastasija, – viņš nočukst.
Es piesarkusi pētu savus pirkstus. Jāatzīst, ka Kristjens savā ziņā tiešām nav pret mani vienaldzīgs.
– Izskatās, ka tavam draugam vairāk patīk ainavas nekā portreti. Aplūkosim arī pārējo. – Viņš izstiepj roku, un es to satveru.
Mēs paejam garām vēl dažām fotogrāfijām, un kāds apmeklētāju pāris plati uzsmaida man, it kā mēs būtu pazīstami. Droši vien tāpēc, ka esmu kopā ar Kristjenu. Jauns vīrietis neslēpti vēro mani. Dīvaini.
Tiklīdz nogriežamies ap stūri, es saprotu, kāpēc saņēmu visus šos savādos skatienus. Pie tālākās sienas ir septiņi milzīgi portreti, un tajos esmu attēlota es.
Sastinguma pārņemta, es skatos uz attēliem un jūtu asinis atplūstam no sejas. Fotogrāfijās es smejos, uzmetu lūpu, raucu pieri, esmu nopietna un jautra. Visas fotogrāfijas ir melnbalti tuvplāni.
Velns un elle! Es atceros, ka Hosē mēdza niekoties ar kameru, kad viesojās pie mums vai kad es pildīju viņa autovadītājas un palīdzes pienākumus. Viņš fotografēja momentuzņēmumus – vismaz tā man šķita. Ne jau šos pārliecīgi vaļsirdīgos, slēptās kameras cienīgos attēlus.
Kristjens kā apburts ilgi lūkojas uz visām fotogrāfijām pēc kārtas.
– Šķiet, es neesmu vienīgais, – viņš mīklaini nomurmina, sakniebis lūpas.
Velns! Izskatās, ka viņš dusmojas.
– Atvaino, – viņš nosaka un, brīdi vērojis mani, aiziet pie reģistrācijas galdiņa.
Kas noticis? Es nolūkojos, kā Kristjens aizrautīgi runā ar košās lūpu krāsas īpašnieci. Viņš izņem no kabatas maku un parāda kredītkarti.
Ak vai! Viņš laikam nopircis kādu no attēliem.
– Klau, tu esi mūza, vai ne? Fotogrāfijas ir lieliskas. – Mani izbiedē jauns vīrietis ar izspūrušiem, gaiši blondiem matiem. Es jūtu plaukstu skaram manu elkoni; Kristjens ir atgriezies.
– Tev ir paveicies, – blondīns uzrunā Kristjenu, bet viņš tikai salti lūkojas uz jaunekli, pirms sadrūmis nomurmina: – Tieši tā, – un pavelk mani malā.
– Vai tu nopirki kādu no fotogrāfijām?
– Kādu? – Kristjens nicīgi iespurdzas, nenovērsdamies no attēliem.
– Tu nopirki vairāk nekā vienu?
Viņš paceļ acis pret griestiem. – Es nopirku visas, Anastasija. Negribu, lai kāds svešinieks tevi pēta savās mājās.
Es tik tikko apvaldu smieklus. – Tu dod priekšroku iespējai pats skatīties uz mani, vai ne?
Kristjens palūkojas uz mani, šādas bezkaunības pārsteigts, bet cenšas noslēpt savu uzjautrinājumu.
– Patiesību sakot, jā.
– Izvirtulis, – es klusi nosaku un iekožu lūpā, lai nesmaidītu.
Kristjenam paveras mute, un viņa uzjautrinājums ir acīmredzams. Viņš domīgi paberzē zodu.
– Šādu vērtējumu apstrīdēt nevaru, Anastasija. – Viņš papurina galvu, un viņa acīs uzdzirkstī smiekli.
– Es labprāt par to parunātu vēl, bet esmu parakstījusi konfidencialitātes līgumu.
Kristjens nopūšas, mani vērodams, un viņa acis satumst. – Man gribas šo to izdarīt ar tavu aso mēli, – viņš nomurmina.
Es spēji ievelku elpu, jo lieliski zinu, par ko viņš runā. – Tas ir nepieklājīgi. – Es mēģinu izklausīties satriekta, un man izdodas. Vai tiešām Kristjens nejūt robežas?
Viņš uzjautrināts pasmīn, bet jau pēc mirkļa kļūst nopietns.
– Šajos attēlos tu esi ļoti atbrīvota, Anastasija. Es tevi šādu redzu reti.
Kā, lūdzu? Kristjens vienā mirklī pilnīgi mainījis sarunas noskaņu – no rotaļīgas uz nopietnu.
Es piesarkusi pētu savus pirkstus. Viņš atliec manu galvu, un es strauji ieelpoju, juzdama viņa pieskārienu.
– Man gribētos, lai esi tik atbrīvota arī kopā ar mani, – Kristjens nočukst. Viņa balsī vairs nav ne miņas no jautrības.
Kaut kur dziļi manī atkal pamostas prieks. Tomēr es zinu, ka tas nav iespējams. Mums ir daudz problēmu.
– Ja to vēlies, tev jāpārtrauc mani biedēt, – es atcērtu.
– Tev jāmācās ar mani runāt un paskaidrot, kā jūties, – viņš nosaka, acīm kvēlojot.
Es dziļi ievelku elpu. – Kristjen, tu gribēji, lai es esmu Pakļautā, un tieši tur slēpjas mūsu zemūdens akmens. Pašā vārda “pakļautā” definīcijā, ko tu man reiz sūtīji. – Es apklustu, cenzdamās atcerēties vārdus. – Ja nemaldos, sinonīmi ir “padevīga, pazemīga, rātna, pakļāvīga, klausīga”. Es nedrīkstēju uz tevi skatīties. Nedrīkstēju runāt, ja vien neesi to atļāvis. Ko citu tu gaidīji? – es dusmīga nošņācu.
Kristjens sarauc pieri, un es turpinu: – Esot tev blakus, man vienmēr jāmulst. Tu negribi, lai tev iebilstu, bet pēc tam paud patiku pret manu “aso mēli”. Tu gribi pakļāvību, izņemot brīžus, kad to nevēlies, jo tevi māc kāre mani sodīt. Tev blakus es nekad nezinu, kā jārīkojas.
Viņš samiedz acis. – Tu ļoti labi izskaidro problēmas būtību, Stīlas jaunkundze. Kā jau vienmēr. – Viņa balss ir salta kā ledus. – Iesim paēst.
– Mēs ieradāmies tikai pirms pusstundas.
– Tu redzēji fotogrāfijas un aprunājies ar zēnu.
– Viņu sauc Hosē.
– Tu aprunājies ar Hosē, kurš mūsu iepriekšējā tikšanās reizē mēģināja iebāzt mēli tev mutē, kad biji piedzērusies un negribīga, – viņš noskalda.
– Viņš mani nekad nav piekāvis! – es atcērtu.
Kristjens ar visu savu būtību izstaro sašutumu. – Tas bija sitiens zem jostasvietas, Anastasija, – viņš draudīgi nočukst.
Es nobālu, un viņš izlaiž pirkstus caur matiem, tik tikko valdīdams dusmas. Arī manā skatienā pazib niknums.
– Anastasija, es vedīšu tevi paēst. Tu izzūdi manu acu priekšā. Sameklē zēnu, atvadies no viņa.
– Vai tiešām mēs nevaram palikt vēl nedaudz?
– Nē. Ej. Tūlīt pat. Atvadies.
Es saniknota uzlūkoju viņu, juzdama, kā uzmutuļo asinis. Sasodītais despots! Dusmas ir vērtīgas. Tās ir labākas nekā asaras.
Novērsusies no Kristjena, es pārlaižu skatienu telpai, meklēdama Hosē. Viņš sarunājas ar vairākām jaunām sievietēm. Es dodos uz viņa pusi, attālinādamās no Kristjena. Vai tiešām man viņam jāklausa tikai tāpēc, ka viņš atveda mani šurp? Ko viņš iedomājas?
Meitenes tver katru Hosē vārdu. Viena no viņām spēji ievelk elpu, kad viņām tuvojos, jo droši vien pazinusi mani pēc portretiem.
– Hosē!
– Sveika vēlreiz, Ana. Meitenes, atvainojiet! – Hosē viņām uzsmaida un apliek roku man apkārt, un mani pārņem uzjautrinājums, redzot, kā viņam izdodas atstāt iespaidu uz meitenēm.
– Tu izskaties sadusmota, – viņš ieminas.
– Man jāiet, – es sapīkusi nomurminu.
– Tikai nupat taču atnāci.
– Jā, bet Kristjenam jāatgriežas mājās. Fotogrāfijas ir lieliskas, Hosē, tu esi ļoti talantīgs.
Viņš atplaukst platā smaidā. – Bija ļoti patīkami tevi satikt!
Hosē ievelk mani ciešā lāča skāvienā, pagriezdams mani tā, ka es redzu Kristjenu zāles tālākajā malā. Viņš rauc pieri, un es apjaušu, ka vainojama mana atrašanās tik tuvu Hosē. Tāpēc, rīkodamās ļoti pārdomāti, es apviju rokas Hosē ap kaklu. Šķiet, ka Kristjens tūlīt aizrīsies. Viņa acīs gail slepkavnieciskas dusmas, un viņš nesteidzīgi tuvojas mums.
– Paldies, ka brīdināji par maniem portretiem, – es nomurminu.
– Ak jā, atvaino, man vajadzēja tev pateikt iepriekš. Vai tev patika?
– Nu… nezinu, – es godīgi atzīstos. Viņa jautājums mani uz mirkli izsitis no līdzsvara.
– Visi portreti ir pārdoti, tātad kādam tie patika. Vai nav lieliski? Tu būsi plakātu meitene! – Hosē apskauj mani vēl ciešāk, un Kristjens nostājas mums blakus, acīm šķiļot zibeņus. Paldies Dievam, Hosē to neredz.
Viņš palaiž mani vaļā. – Nepazūdi vairs uz tik ilgu laiku, Ana. Labvakar, Greja kungs!
– Fotogrāfijas ir lieliskas, Rodrigesa kungs. – Kristjena balsī skan salta pieklājība. – Man ļoti žēl, ka mēs nevaram palikt ilgāk, bet jāatgriežas Sietlā. Anastasija? – Viņš viegli uzsver vārdu “mēs” un satver manu roku.
– Atā, Hosē! Vēlreiz apsveicu. – Aši noskūpstījusi viņu uz vaiga, es pagriežos, un Kristjens jau velk mani prom. Zinu, ka viņš niknumā vārās, bet arī es neesmu īpaši labvēlīgi noskaņota.
Kad esam uz ielas, Kristjens aši palūkojas uz abām pusēm, izvēlas kreiso virzienu un piepeši ierauj mani sānielā. Es attopos piespiesta pie sienas. Viņš satver manu seju abās plaukstās, līdz esmu spiesta ielūkoties viņa acīs, kurās gail apņēmība.
Es spēji ievelku elpu, un Kristjena lūpas strauji tuvojas manējām. Viņš nesaudzīgi skūpsta mani. Mūsu zobi viegli sasitas kopā, bet jau nākamajā mirklī viņa mēle ielaužas manā mutē.
Iekāre uzliesmo viscaur manī kā ugunsgrēks, un es atbildu uz skūpstu tikpat dedzīgi kā Kristjens. Mani pirksti ievijas viņa matos, un es spēcīgi pavelku tos. No viņa rīkles plūst dobjš, seksīgs vaids, kas atbalsojas manī, un viņš virza roku lejup, līdz maniem augšstilbiem, pirkstiem iespiežoties miesā zem plūmju krāsas kleitas.
Es izleju šajā skūpstā visas skumjas, kas mani mocījušas pēdējo dienu laikā, piesaistīdama Kristjenu pie sevis, un šajā žilbinošās kaisles mirklī mani pārsteidz apjausma, ka viņš rīkojas tāpat. Viņš jūtas tāpat.
Strauji elpodams, Kristjens atraujas. Viņa acīs kvēlo iekāre, un tā uzkarsē jau karstās asinis, kas šalkdamas traucas pa manām dzīslām. Es izmisīgi cenšos ievilkt krūtīs gaisu.
– Tu. Piederi. Man, – viņš nošņāc, uzsvērdams katru vārdu. Spēji atkāpies no manis, viņš pieliecas, atbalstīdams rokas pret ceļgaliem, it kā būtu skrējis maratonā. – Dieva dēļ, Ana!
Es elsodama atspiežos pret sienu, mēģinādama savaldīt savu trakojošo organismu un atgūt līdzsvaru.
– Man ļoti žēl, – es nočukstu, kad esmu nedaudz nomierinājusies.
– Ne bez iemesla. Es saprotu, ko tu darīji. Vai tu gribi fotogrāfu, Anastasija? Viņam acīmredzami ir jūtas pret tevi.
Es vainīgi papurinu galvu. – Nē. Viņš ir tikai draugs.
– Visu savu pieauguša cilvēka mūžu esmu pavadījis, cenšoties vairīties no pārāk spēcīgām emocijām. Bet tu… tu manī pamodini pilnīgi svešas izjūtas. Tas ir ļoti… – viņš apklust, meklēdams īsto vārdu, – biedējoši. Man patīk valdīt pār sevi, Ana, bet tavā tuvumā šī spēja gluži vienkārši… – Kristjens izslienas, mani vērodams. – Tā izzūd. – Viņš pavicina roku, izlaiž pirkstus caur matiem un dziļi ievelk elpu, pirms satver manu plaukstu.
– Labi, mums jāaprunājas, un tev jāēd.
