Читать книгу Tumsa piecdesmit nokrāsās - E. L. Džeimsa - Страница 9

Es ieviju pirkstus Kristjena matos, un manas lūpas kaist skūpstā. Alkaini tverdama Kristjena tuvumu, es izbaudu viņa mēles pieskārienus. Un viņš ir tikpat kaismīgs. Sajūta ir debešķīga.

Viņš spēji pieceļ mani sēdus un ar strauju kustību pārvelk man pār galvu kreklu, ko nosviež uz grīdas.

– Es gribu tevi sajust, – viņš aizrautīgi dveš, ar lūpām skardams manu muti, un es jūtu viņa pirkstus atsprādzējam manu krūšturi. Nepieciešama tikai viena veikla kustība, un apakšveļa jau ir novilkta.

Nogrūdis mani atpakaļ uz gultas, Kristjens iespiež mani matracī un ar muti virzās lejup, līdz sasniedz krūtis. Es satveru viņu aiz matiem un spēcīgi parauju, un viņš ar lūpām aptver manu krūtsgalu, viegli pavilkdams to.

Manu ķermeni pārņem prātam neaptveramas izjūtas, un es iekliedzos. Mani muskuļi spēji saspringst.

– Jā, meitenīt, es gribu tevi dzirdēt, – Kristjens nomurmina, lūpām skarot manu sakarsušo ādu.

Es vēlos sajust Kristjenu sevī. Viņš izmanto muti, lai rotaļātos ar manu krūtsgalu, maigi paviļā to zobos, liekot man locīties, trīsēt un alkt pēc viņa. No Kristjena plūst ilgas savienojumā ar… ko? Bijību? Rodas iespaids, ka viņš mani godina, ar pirkstiem saudzīgi, prasmīgi skardams manu krūtsgalu, līdz tas saspringst. Viņa pirksti aizslīd līdz maniem džinsiem, un viņš veikli atpogā tos, atdara rāvējslēdzēju un ieslēpj roku manās biksītēs, ar pirkstu glāstīdams kājstarpi. Jau nākamajā mirklī Kristjens spēji izelpo, vienlaikus ievirzīdams pirkstu manī. Es paceļu gurnus, tiekdamās pretī viņa plaukstai, un viņš atsaukdamies piespiež to tuvāk.

– Mm, mazā, – Kristjens izdveš, sliedamies man pāri, un cieši lūkojas man acīs. – Tu esi mitra. – Viņa balsī ieskanas apbrīna.

– Nāc manī, – es nomurminu.

Mūsu lūpas atkal satiekas, un es jūtu Kristjena alkaino izmisumu, viņa vēlmi pēc manis.

Šoreiz kaut kas ir mainījies. Nekas tāds nav noticis, izņemot to reizi, kad bijām Džordžijā… un es atceros viņa vārdus. Man jāzina, ka starp mums viss ir labi. Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā par to pārliecināties.

Man no šīs domas noreibst galva. Apziņa, ka es atstāju uz viņu šādu iespaidu, ka varu dāvāt viņam mierinājumu šādā veidā… Kristjens pieceļas sēdus, ieslidina pirkstus aiz manu džinsu jostas un novelk tos līdz ar biksītēm.

Nenovērsdams skatienu no manis, viņš izkāpj no gultas, sameklē kabatā spīdīgo paciņu un pasviež to man, pirms ar vienu strauju kustību atbrīvojas no džinsiem un īsbiksēm.

Es dedzīgi atplēšu paciņu un, kad Kristjens ir atgriezies man blakus, nesteidzīgi uzvelku prezervatīvu uz viņa locekļa. Satvēris mani aiz abām rokām, viņš apguļas uz muguras.

– Nāc virsū, – viņš pavēl, uzvilkdams mani sev virsū. – Es gribu tevi aplūkot.

Jā, jā!

Kristjens man palīdz, un es piesardzīgi ievadu viņa locekli sevī. Aizvēris acis, viņš paceļ gurnus, piepildīdams mani, un atmet galvu, skaļi izelpodams.

Sajūta ir debešķīga – es valdu pār Kristjenu, un viņš iegūst mani.

Viņš vēl joprojām ir satvēris manas rokas, un es nezinu, vai viņš palīdz man saglabāt līdzsvaru vai arī negrib pieļaut, lai viņam pieskaros, kaut gan man ir karte.

– Lieliski, – viņš nomurmina.

Es paceļos augšup, izbaudīdama galvu reibinošo varas izjūtu, un vēroju, kā Kristjens Grejs pamazām zaudē savaldību. Viņš atlaiž manas plaukstas un ieķeras gurnos, un es satveru viņa augšdelmus. Kristjens spēji grūž gurnus manā virzienā, un es iekliedzos.

– Jā, mazā, sajūti mani, – viņš elsodams saka.

Es atmetu galvu un paklausu, ļaudamās Kristjena pieredzei. Mēs abi kustamies ideāli saskaņotā ritmā, un visas domas pagaist. Mani pārņem tikai baudpilnas sajūtas. Augšup un lejup… vēl, vēl… Jā… Es atveru acis un lūkojos uz viņu, saraustīti elpodama, un viņš vēro mani, acīm kvēlojot.

– Mana Ana, – viņš izdveš.

– Jā, – es elsoju. – Mūžīgi.

Kristjens skaļi ievaidas, aizver acis un atmet galvu. Brīdī, kad viņš zaudē savaldību, arī mans liktenis ir izlemts, un es beidzu, skaļi izkliegdama savu atvieglojumu, pirms sabrūku uz viņa.

– Mana meitene, – viņš iestenas, sasniegdams savu virsotni, turēdams mani cieši klāt un ļaudamies baudai.

Esmu atbalstījusi galvu pret Kristjena krūtīm aizliegtajā zonā, un mans vaigs piespiests mīkstajiem matiņiem uz viņa krūšu kaula. Es strauji elpoju, laimē starodama, un pretojos kārdinājumam viņu noskūpstīt.

Pūlēdamās atgūties, es turpinu gulēt uz Kristjena. Viņš noglāsta manus matus un laiž roku pār muguru, glāstīdams mani, kamēr arī pats nomierinās.

– Tu esi tik daiļa.

Es paceļu galvu un neticīgi uzlūkoju Kristjenu. Viņš sarauc pieri un strauji pieceļas sēdus, apskaudams mani, lai es nenoslīdētu nost. Mēs ielūkojamies viens otram acīs, un es pieķeros pie viņa augšdelmiem.

– Tu. Esi. Daiļa, – Kristjens atkārto, uzsvērdams katru vārdu.

– Un tu dažreiz esi apbrīnojami mīļš. – Es viņu maigi noskūpstu.

Pacēlis mani augstāk, Kristjens atraujas, un es apbēdināta saviebjos. Viņš pieliecas un saudzīgi piespiež lūpas manējām.

– Tev nav ne jausmas, cik pievilcīga esi, vai ne?

Es nosarkstu. Kāpēc viņš neliekas mierā?

– Vai tiešām tev nepietiek ar visiem šiem puišiem, kas cenšas tevi savaldzināt?

– Kādiem puišiem?

– Vai man uzskaitīt visus? – Kristjens dzēlīgi painteresējas. – Fotogrāfs ir tevī neprātīgi iemīlējies. Vēl ir zēns no saimniecības preču veikala un tavas draudzenes brālis. Un tavs priekšnieks, – viņš sadrūmis piebilst.

– Kristjen, tā nav patiesība.

– Tici man, viņi tevi grib. Viņi iekāro to, kas pieder man. – Kristjens pievelk mani sev klāt, un es uzjautrināta atbalstu apakšdelmus pret viņa pleciem, spēlēdamās ar viņa matiem.

– Man, – viņš atkārto, un viņa acīs iekvēlojas greizsirdība.

– Jā, tev, – es smaidīdama apliecinu. Kristjens šķiet nomierinājies, un es jūtos ļoti ērti, kaila gulēdama viņam uz ceļiem sestdienas pēcpusdienas spožajā gaismā. Cik neparasti! Uz viņa skaistās ādas vēl joprojām redzamas lūpu krāsas pēdas. Es pamanu arī traipus uz gultas pārvalka un brīdi prātoju, ko par tiem domās Džonsas kundze.

– Līnija nav pārrauta, – es nomurminu un drosmīgi velku ar rādītājpirkstu gar viņa plecu. Kristjens sastingst un sāk spēji mirkšķināt acis. – Es gribu doties izpētes gājienā.

Viņš aizdomīgi vēro mani.

– Pa dzīvokli?

– Nē. Man padomā ir bagātību karte, ko uzzīmējām uz tevis. – Mani pirksti niez vēlmē pieskarties viņam.

Kristjens izbrīnīts sarauc uzacis un šķiet apjucis. Es paberzēju degunu pret viņējo.

– Kādi piedzīvojumi iekļauti šajā izpētes gājienā, Stīlas jaunkundze?

Es atrauju roku no viņa pleca un ar pirkstiem viegli skaru viņa vaigu.

– Man tikai gribas pieskarties tev visur, kur tas ļauts.

Kristjens ar zobiem satver manu rādītājpirkstu un saudzīgi iekožas tajā.

– Au! – es protestēju, un viņš atplaukst smaidā, dobji ieņurdēdamies.

– Labi, – Kristjens nosaka, atbrīvodams manu pirkstu, bet viņa balsī ieskanas piesardzība. – Pagaidi. – Viņš pieliecas, paceldams mani, un novelk prezervatīvu, ko nevērīgi nosviež uz grīdas.

– Neciešu gumijas. Varbūt es pasaukšu doktori Grīnu, lai viņa tev injicē zāles.

– Vai tev šķiet, ka Sietlas labākā ginekoloģe atskries, tiklīdz pasvilpsi?

– Es protu runāt pārliecinoši, – Kristjens nomurmina, atglauzdams manus matus aiz auss. – Franko lieliski paveicis savu darbu. Man patīk šis pakāpeniskais griezums.

– Vai tu centies mainīt sarunas tematu?

Kristjens atguļas, balstīdamies uz elkoņiem, un es atkal sēžu viņam virsū, atspiedusies pret viņa ceļos saliektajām kājām.

– Dari, kas tev jādara, – viņš sadrūmis nosaka, izskatīdamies noraizējies, bet cenšas to slēpt.

Nenolaizdama skatienu no Kristjena sejas, es velku pirkstu gar lūpu krāsas līniju pār izcilnajiem vēdera muskuļiem. Viņš saraujas, un es sastingstu.

– Mēs varam pārtraukt, – es nočukstu.

– Nē, ir labi. Man tikai nedaudz… jāpielāgojas. Neviens man sen nav pieskāries, – viņš nomurmina.

– Bargā Kundze? – Vārdi nelūgti pārveļas pār lūpām, un man izdodas nepieļaut, lai balsī ieskanas rūgtums un dusmas.

Kristjens pamāj, un ir redzams, ka viņš jūtas neomulīgi. – Negribu runāt par viņu. Tev sabojāsies labais noskaņojums.

– Es nepieļaušu, lai tas notiek.

– Nē, Ana, tu netiksi galā ar savām jūtām. Katru reizi, kad viņu pieminu, tevi pārņem niknums. Tā visa ir pagātne, un es nevaru to mainīt. Man paveicies, ka tev nav attiecību vēstures, jo pretējā gadījumā es sajuktu prātā.

To dzirdot, es saraucu pieri, tomēr negribu strīdēties. – Sajuktu prātā? Vēl vairāk nekā līdz šim? – Es pasmaidu, cerēdama izkliedēt spriedzi.

Kristjena lūpas nedaudz savelkas. – Es sajuktu prātā tevis dēļ, – viņš nočukst.

Mana sirds līksmē sažņaudzas.

– Vai piezvanīt doktoram Flinnam?

– Nedomāju, ka tas būs nepieciešams, – viņš dzēlīgi nosaka.

Es pavirzos atpakaļ, līdz Kristjens nolaiž kājas, un atkal laižu pirkstus pār viņa vēderu. Viņš sastingst.

– Man patīk tev pieskarties. – Es virzu roku līdz viņa nabai un lejup pa tumšo matiņu svēdru. Viņš paver muti un sāk elpot straujāk, vērodams mani satumsušām acīm, un es jūtu viņa locekli piebriestam. Sākas otrais cēliens.

– Vēlreiz? – es nomurminu.

Viņš pasmaida. – Jā gan, Stīlas jaunkundze. Vēlreiz.

Patiesi brīnišķa sestdienas pēcpusdiena. Es stāvu dušā un izklaidīgi mazgājos, piesargādamās, lai nesamitrinātu savus zirgastē sasietos matus, kā arī domādama par pēdējo stundu laikā notikušo. Kristjens šķiet lieliski pielāgojies vaniļas attiecībām.

Šodien viņš ir atklājis neticami daudz. Man ir grūti aptvert visu gūto informāciju un saprast, ko esmu uzzinājusi: Kristjena algas apmērs – šausmas, viņš ir sasodīti bagāts, un tik jaunam cilvēkam tas ir apbrīnojami, – un savāktie dosjē par mani un tumšmatainajām pakļautajām. Interesanti, vai tie visi tiek glabāti tajā skapī?

Mana zemapziņa sakniebj lūpas un nosodoši papurina galvu. Pat nesāc. Es saraucu pieri. Tikai mazliet iemest aci?

Kaut kur klīst arī Leila ar savu ieroci, un viņas briesmīgā gaume vēl joprojām atspoguļota Kristjena mūzikas atskaņotājā. Bet vēl daudz sliktāka ir pedofīliskā Bargā Kundze. Es neizprotu viņas lomu Kristjena dzīvē un nemaz nevēlos to izprast. Negribu, lai viņa būtu blonds, skaists rēgs, kas spokojas mūsu attiecību fonā. Kristjenam taisnība, es sāku trakot ik reizi, kad domāju par viņu, tāpēc iespējams, ka labāk to nedarīt.

Es pametu dušu un noslaukos dvielī, un mani piepeši pārņem dusmas.

Kurš gan nesāktu trakot, sastopoties ar kaut ko tādu? Vai normāls, saprātīgs cilvēks iesaistītu piecpadsmit gadus vecu zēnu perversās attiecībās? Cik lielā mērā Bargā Kundze veicinājusi viņa apsēstību? Es neizprotu šo sievieti. Bet daudz sliktāks ir Kristjena apgalvojums, ka Bargā Kundze viņam palīdzējusi. Kā?

Es atceros viņa rētas, skaidru, fizisku baismīgas bērnības apliecinājumu un šausminošu atgādinājumu par to, kādas rētas kropļo viņa psihi. Mans krietnais, skumjais Kristjens. Šodien viņš teicis daudzus mīļus vārdus. Viņš ir kā jucis manis dēļ.

Lūkodamās uz savu atspulgu, es priecājos par atmiņām. Mana sirds laimē sažņaudzas, un lūpas savelkas muļķīgi platā smaidā. Varbūt mums tomēr izdosies. Bet cik ilgi Kristjens būs ar mieru gaidīt, pirms ļausies vēlmei mani piekaut zili melnu, jo esmu pārkāpusi kādu iedomātu robežu?

Mans smaids nozūd. Es nezinu atbildi. Šis ir jautājums, kas met ēnu pār mūsu attiecībām. Es esmu ar mieru uz dažādiem pikantiem sīkumiem, bet kaut ko vairāk?

Šoreiz arī zemapziņa man nesniedz nekādu dzēlīgu komentāru. Es atgriežos guļamistabā, lai apģērbtos.

Kristjens ir lejā un veic kaut kādus man nezināmus sagatavošanās darbus, tāpēc istaba ir manā rīcībā. Kleitas skapī nav vienīgais jaunais guvums: atvilktnes ir pilnas ar apakšveļu. Es izvēlos melnu, korsetei līdzīgu apģērba gabalu, kas maksājis piecsimt četrdesmit dolārus. Tam ir sudrabotas maliņas un niecīgas, pieskaņotas biksītes. Es sameklēju arī smalkas zīda zeķes miesas krāsā. Tās sniedzas gandrīz līdz gurniem un ir ļoti glāsmainas, pat erotiskas.

Kad sniedzos pēc kleitas, istabā nebrīdinādams ierodas Kristjens. Varēji jau pieklauvēt! Viņš nekustēdamies stāv un lūkojas uz mani, acīm iekārē mirdzot. Es pietvīkstu koši sarkana, turklāt šķiet, ka itin visur. Kristjenam mugurā ir balts krekls un kājās – melnas uzvalka bikses; krekla apkaklīte ir atpogāta. Zem tās rēgojas lūpu krāsas līnija, un viņš vēl joprojām vēro mani.

– Vai varu kaut kā palīdzēt, Grej? Tavam apciemojumam droši vien ir kāds iemesls, nevis vēlme uz mani lūrēt.

– Lūrēšana man šobrīd sagādā diezgan patīkamas izjūtas, Stīla, – viņš dobji nomurmina, tuvodamies man un nenolaizdams skatienu. – Atgādini, lai aizsūtu pateicības vēstuli Kerolainai Ektonai.

Es saraucu pieri. Kas ir šī sieviete?

– Pārdevēja Neiman veikalā, – Kristjens atbild uz manu vārdos nepausto jautājumu.

– Ak tā.

– Esmu ļoti ieinteresēts.

– To es redzu. Ko tu vēlies, Kristjen? – Es pārmetoši uzlūkoju viņu.

Kristjens savelk lūpas šķelmīgā smaidā un izņem no kabatas sudrabotās lodītes, un es zaudēju valodu. Šausmas! Viņš vēlas mani nopērt? Tagad? Kāpēc?

– Nav tā, kā tu domā, – viņš steidzīgi piebilst.

– Paskaidro, lūdzu, – es nočukstu.

– Varbūt tu varētu šovakar tās izmantot.

Es brīdi cenšos aptvert dzirdēto un pamazām saprotu, kas slēpjas aiz viņa vārdiem.

– Viesībās? – es satriekta jautāju.

Kristjens pamāj, vērodams mani ar iekārē satumsušām acīm.

Žēlīgā debess!

– Vai vēlāk mani nopērsi?

– Nē.

Es jūtu nelielu vilšanās uzplaiksnījumu, un viņš iesmejas.

– Vai tu to gribētu?

Man nav ne jausmas. Es apjukusi noriju siekalas.

– Varu apliecināt, ka šādi es tev nepieskaršos pat tad, ja lūgsies.

Interesanti!

– Vai vēlies piedalīties šādā spēlē? – Kristjens jautā, paceldams lodītes augstāk. – Ja sajūtas kļūs pārāk spēcīgas, varēsi lodītes izņemt.

Es lūkojos uz Kristjenu. Viņš izskatās velnišķīgi kārdinošs ar saviem izspūrušajiem pēcseksa matiem; satumsušajās acīs zib erotiskas domas, un lūpas ir savilktas seksīgā smaidā.

– Labi, – es klusi piekrītu. Un kā vēl! Mana dieviete beidzot atguvusi valodu un ir gatava uzgavilēt.

– Gudra meitene. – Kristjens pavīpsnā. – Nāc šurp, un es ievietošu lodītes. Bet vispirms apauj kurpes.

Kurpes? Es pagriežos un uzlūkoju baložpelēkos zamša augstpapēžu apavus, kas pieskaņoti izvēlētajai kleitai.

Klausi Kristjenam!

Viņš pastiepj roku, lai mani atbalstītu, kamēr es iekāpju trīs tūkstošus dolāru vērtajās Christian Louboutin kurpēs un nekavējoties kļūstu par vismaz piecām collām garāka.

Kristjens mani pieved pie gultas, bet neapsēžas. Paņēmis vienīgo krēslu istabā, viņš pienes to man blakus.

– Kad pamāšu, noliecies un pieķeries pie krēsla. Vai saproti? – viņš dobji noprasa.

– Jā.

– Lieliski. Atver muti, – viņš glāsmainā balsī pavēl.

Es paklausu, domādama, ka viņš ieliks lodītes man mutē, lai tās samitrinātu. Tomēr nē: Kristjens ieliek pirkstu man starp lūpām.

Ak…

– Nolaizi, – viņš pavēl. Es satveru viņa plaukstu, lai tā nekustētos, un izpildu pavēli. Ja vēlos, es varu būt ļoti paklausīga.

Viņš garšo pēc ziepēm… mmm. Es spēcīgi apkļauju lūpām Kristjena pirkstu un apmierināta redzu, kā viņš strauji ievelk elpu, vienlaikus ieplešot acis. Ja tā turpināsies, man nemaz nevajadzēs mitrināt lodītes. Kristjens paņem tās mutē, un es turpinu laizīt viņa pirkstu, apļodama mēli ap to. Kad viņš mēģina atraut roku, es sacērtu zobus.

Kristjens pasmaida un kā norādams šūpo galvu, tāpēc es atlaižu pirkstu. Viņš pamāj, un es pieliecos, satverdama krēsla malas. Kristjens pabīda manas biksītes sāņus un ļoti lēni ieslidina pirkstu manī, laiski aprakstīdams nelielu loku, tā ļaudams man viņu sajust no visām pusēm. Nevaru apvaldīt vaidu.

Izvilcis pirkstu no manis, viņš ļoti saudzīgi vienu pēc otras ievieto lodītes, iestumdams tās dziļi manī. Kad tas ir paveikts, Kristjens sakārto biksītes un noskūpsta manu dibenu. Pārlaidis plaukstas pār manām kājām no potītēm līdz augšstilbiem, viņš pēc kārtas piespiež lūpas pie abām vietām, kur beidzas zeķu augšmala.

– Tev ir ļoti, ļoti glītas kājas, Stīlas jaunkundze, – viņš nomurmina, pieceļas un satver mani aiz gurniem tā, ka es sajūtu viņa briestošo locekli.

– Varbūt pēc atgriešanās es tevi iegūšu šādi, Anastasija. Drīksti piecelties.

Man noreibst galva, un es jūtos neprātīgi uzbudināta; lodītes no iekšpuses glāsta manu miesu. Kristjens uzspiež skūpstu man uz pleca.

– Es nopirku tev šos viesībām pagājušajā sestdienā. – Viņš izstiepj roku un atver plaukstu. Tajā iegūlusi neliela, sarkana kārbiņa, uz kuras vāka rakstīts Cartier. – Bet tu mani pameti, tāpēc neradās izdevība tos pasniegt.

Man aizraujas elpa.

– Šī ir mana otrā izdevība, – Kristjens aizžņaugtā balsī nočukst. Viņš ir satraucies.

Es bikli pasniedzos pēc kārbiņas un atveru to. Iekšā uzmirdz pilienveida auskari. Katru rotā četri briljanti – pamatnē viens, tam seko neliels pārrāvums un trīs vienmērīgi izvietoti briljanti ķēdītē. Auskari ir skaisti, vienkārši un klasiski. Tādus es pati sev izvēlētos, ja man būtu iespēja iepirkties Cartier veikalā.

– Burvīgi, – es nočukstu. Man tie šķiet vēl skaistāki tāpēc, ka simbolizē otro izdevību. – Paldies!

Kristjens manāmi nomierinās un vēlreiz noskūpsta mani uz pleca.

– Vai vilksi sudraboto satīna kleitu? – viņš jautā.

– Jā. Vai tev nav iebildumu?

– Nekādā ziņā. Ļaušu tev saģērbties. – Viņš iziet ārā, pat neatskatījies.

Esmu nokļuvusi paralēlā pasaulē. Jaunā sieviete, kas lūkojas man pretī, izskatās sarkanā paklāja cienīga. Garais, sudrabotais satīna tērps bez lencītēm ir apburošs. Varbūt es pati nosūtīšu ziņu Kerolainai Ektonei. Kleita ir pieguloša un izceļ manus nedaudzos izliekumus.

Mani mati mīkstos viļņos krīt gar seju, pār pleciem un krūtīm. Es atglaužu šķipsnu aiz auss, atklādama skatienam savus otrās izdevības auskarus. Kosmētiku esmu izmantojusi pavisam nedaudz, lai nezaudētu dabisku izskatu. Skropstu zīmulis un tuša, mazliet sārtuma un gaiša lūpu krāsa.

Vaigu sārtums man pat nav vajadzīgs, jo esmu nedaudz pietvīkusi sudraba lodīšu dēļ. Jā, tās tiešām rūpēsies par krāsu manos vaigos. Domādama par Kristjena bezkaunīgajiem erotiskajiem sapņiem, es papurinu galvu un, paņēmusi satīna stolu un sudraboto somiņu, dodos meklēt savu dīvaino vīrieti.

Viņš priekšnamā sarunājas ar Teiloru un vēl trim vīriem, uzgriezis man muguru. Svešinieki pārsteigti velta man atzinības pilnus skatienus, un Kristjens, to pamanījis, pagriežas. Es stāvu, neveiklības pārņemta, un gaidu.

Man izkalst mute. Kristjens izskatās satriecoši. Viņam mugurā ir melns smokings, ap kaklu melns tauriņš, un viņš uzlūko mani ar apbrīnā starojošām acīm. Piegājis tuvāk, viņš noskūpsta mani uz galvvidus.

– Anastasija! Tevi redzot, man aizraujas elpa.

Es nosarkstu, uzklausot šo komplimentu Teilora un pārējo klātbūtnē.

– Vai iedzersi glāzi šampanieša, pirms dodamies?

– Labprāt, – es steidzīgi nomurminu.

Kristjens pamāj Teiloram, un viņš kopā ar saviem pavadoņiem iziet ārā. Savukārt Kristjens ieved mani lielajā istabā un izņem no ledusskapja šampanieša pudeli.

– Vai tie bija apsargi? – es jautāju.

– Miesassargi Teilora pakļautībā. Viņš apguvis arī šo mākslu. – Kristjens man pasniedz slaidu glāzi.

– Daudzpusīgs cilvēks.

– Jā. – Kristjens pasmaida. – Tu esi ļoti skaista, Anastasija. Uz tavu veselību! – Viņš paceļ glāzi, un es tai pieskandinu savējo. Šampanietis ir gaiši sārts, un tam ir patīkama, atsvaidzinoša garša.

– Kā tu jūties? – Kristjens jautā, kvēlē vērodams mani.

– Pateicos, labi. – Es sirsnīgi pasmaidu, izlikdamās, ka nenojaušu, par ko viņš patiesībā interesējas, proti, par sudraba lodītēm.

Viņš pasmīn.

– Tev būs vajadzīga šī. – Kristjens pasniedz man lielu samta maisiņu, kas bija nolikts uz galda virtuves vidū. – Ver vaļā, – viņš pamudina, malkodams šampanieti. Es ieinteresēta izņemu no maisiņa smalki veidotu, sudrabotu masku ar kobaltzilu spalvu pušķi augšpusē.

– Pasākums ir masku balle, – viņš savaldīgi paskaidro.

– Ak tā! – Maska ir brīnišķīga. Ap malu izvīta sudrabota lente, un acu caurumus rotā smalki, sudraboti raksti.

– Maska izcels tavas skaistās acis, Anastasija.

Es kautri pasmaidu. – Vai tev arī tāda būs?

– Protams. Maskas dāvā tīkamu brīvību, – viņš piebilst, parāvis uzaci augšup.

Nojaušu, ka mums klāsies jautri.

– Es gribu tev kaut ko parādīt. – Kristjens ieved mani priekšnamā, un tur blakus kāpnēm ir durvis. Aiz tām plešas istaba, apmēram tikpat liela kā viņa rotaļu telpa, kas droši vien ir tieši virs mums. Šī ir pilna ar grāmatām, gluži kā bibliotēka. Pie katras sienas ir milzīgs plaukts, kas piekrauts ar grāmatām no grīdas līdz griestiem. Pašā vidū ir milzīgs biljarda galds, ko apgaismo Tiffany lampa. Tā atgādina garu trīsstūrveida prizmu.

– Tev ir bibliotēka! – es sajūsmināta iesaucos.

– Jā. Eljots to dēvē par istabu ar bumbām. Dzīvoklis ir plašs, un šodien, kad ieminējies par izpēti, es sapratu, ka neesmu tev to izrādījis. Šobrīd nav laika, bet es nospriedu, ka varētu tevi ievest vismaz šajā istabā un varbūt arī aicināt uz biljarda spēli tuvā nākotnē.

Es atplaukstu platā smaidā.

– Uz priekšu! – Mani pārņēmis slēpts prieks. Mēs ar Hosē nostiprinājām savu draudzību pie biljarda galda. Esmu slīpējusi savu prasmi trīs gadus. Ar kiju rokās esmu nepārspējama. Hosē bija labs skolotājs.

– Kā, lūdzu? – Kristjens uzjautrināts painteresējas.

Man tiešām vajadzētu iemācīties nepaust visas emocijas, tiklīdz tās parādās.

– Neko, – es steidzīgi atbildu.

Kristjens samiedz acis.

– Varbūt doktors Flinns pratīs atklāt tavus noslēpumus. Šovakar jūs satiksieties.

– Ar šarlatānu, kurš plēš bargu naudu? – Sasodīts!

– Jā, to pašu. Viņš nepacietīgi gaida tevi.

Kristjens satver manu roku un maigi pārvelk ar īkšķi pār pirkstu kauliņiem. Mēs sēžam Audi aizmugurējā sēdeklī un braucam uz ziemeļiem. Es sagrozos un jūtu pieskārienu atbalsojamies cirkšņos. Man jāapslāpē vaids, jo priekšā sēž Teilors un viņš neklausās mūziku. Viņam blakus ir viens no apsargiem, kura vārds laikam ir Sojers.

Man pavēderē pamazām rodas trulas, bet patīkamas sāpes, ko izraisa lodītes. Interesanti, cik ilgi spēšu izturēt, negūstot… hmm, atvieglojumu? Es sakrustoju kājas un piepeši atceros kaut ko, kas jau sen mājojis kādā tālā prāta nostūrī.

– Kas tev iedeva lūpu krāsu? – es klusi jautāju Kristjenam.

Viņš pasmīkņājis norāda uz priekšu. – Teilors.

Es iespurdzos, bet lodīšu dēļ tūlīt pat apklustu un iekožu lūpā. Kristjens man uzsmaida, acīm nerātni mirdzot. Jā, mans seksīgais zvērs lieliski zina, kādu iespaidu uz mani atstāj.

– Atslābinies, – viņš izdveš. – Ja sajūtas kļūst pārāk spēcīgas… – Viņš apklust un, maigi noskūpstījis visus pirkstu kauliņus pēc kārtas, saudzīgi ievelk mutē mazo pirkstiņu.

Tagad es zinu, ka viņš tā rīkojas tīšām. Es aizveru acis, ļaudamās iekāres viļņiem, un pavēderes muskuļi saspringst.

Kad atveru acis, Kristjens mani vēro, un es nodomāju, ka viņš izskatās pēc bīstama prinča. Droši vien vainojams ietērps un melnais tauriņš; šobrīd viņš šķiet vecāks un izsmalcināts, gluži kā pievilcīgs neģēlis ar nepiedienīgiem nolūkiem. Viņu uzlūkojot, man aizraujas elpa. Esmu ļāvusies viņa jutekliskajam vilinājumam, un viņš savukārt apgalvo, ka ir aizrāvies ar mani. Par to domājot, es sāku smaidīt, un Kristjens man atbild ar to pašu, pazibinādams žilbinoši baltus zobus.

– Kas šovakar paredzēts?

– Nekas īpašs, tikai parasts pasākums, – Kristjens nevērīgi attrauc.

– Man tas nav parasts, – es atgādinu.

Gādīgi pasmaidījis, viņš noskūpsta manu roku. – Būs daudz cilvēku, kas izrādīs savu bagātību. Izsole, loterija, vakariņas, dejas… mana māte prot rīkot aizraujošas viesības. – Viņš atkal smaida, un es pirmo reizi dienas laikā jūtu nepacietību, gaidot šo vakaru.

Pie Greju savrupmājas piebraucamā ceļa jau ir gara dārgu mašīnu rinda. Virs ceļa piekarinātas garas, gaiši sārtas papīra laternas, un, kamēr nesteidzīgi braucam tuvāk durvīm, kļūst skaidrs, ka tās ir itin visur. Nokrēslī tās rada maģisku iespaidu, it kā mēs ieietu apburtā karaļvalstī. Es palūkojos uz Kristjenu, domādama par to, cik piemērota šī gaisotne ir manam princim, un bērnišķīga jūsma pārmāc visas pārējās izjūtas.

– Laiks maskām! – Kristjens smaidīdams paziņo un aizslēpjas aiz savas vienkāršās, melnās maskas, tādējādi kļūdams vēl noslēpumaināks un jutekliskāks.

Viņa seja ir aizklāta, es redzu tikai skaistās lūpas un izteiksmīgo žokli. Mana sirds iepukstas straujāk. Es nostiprinu savu masku un cenšos nepievērst uzmanību alkām, kas virmo dziļi manī.

Teilors aptur mašīnu, un parādās kalpotājs, kurš atver durvis Kristjenam. Sojers izlec no savas vietas un atver manējās.

– Vai esi gatava? – Kristjens jautā.

– Cik nu tas iespējams.

– Tu esi daiļa, Anastasija. – Viņš noskūpsta manu roku un izkāpj.

Gar zālāju līdz mājai un plašajam pagalmam aizmugurē stiepjas tumši zaļš paklājs. Kristjens kā sargājot aplicis roku man ap vidukli, un mēs iekļaujamies vienmērīgajā Sietlas bagāto ļaužu plūsmā. Visi ģērbušies smalkās drānās un noslēpuši seju aiz dažādām maskām. Ceļu apgaismo laternas. Divi fotogrāfi aicina viesus pozēt pie efejām apvīta režģa.

– Greja kungs! – viens no viņiem iesaucas. Kristjens pamāj un pievelk mani tuvāk, ļaudams, lai mūs abus nofotografē. Kā viņi pazina Kristjenu? Droši vien vainojami viņa neparastie, nekārtīgie rūsganie mati.

– Kāpēc fotogrāfi ir divi? – es painteresējos.

– Viens ir no avīzes Seattle Times, otrs piedāvā suvenīrus. Vēlāk varēsim nopirkt attēlu.

Tātad mana fotogrāfija atkal būs redzama presē. Es atceros Leilu. Viņa mani atrada tieši tāpēc, ka es pozēju kopā ar Kristjenu. Doma nav patīkama, bet mierina apziņa, ka manu seju slēpj maska.

Rindas galā stāv baltā tērpti kalpotāji ar paplātēm, uz kurām saliktas šampanieša glāzes, un es jūtos pateicīga, kad Kristjens vienu no tām pasniedz man, ļaudams izrauties no drūmajām domām.

Mēs tuvojamies lielai, baltai lapenei, kas rotāta ar mazākām papīra laternām. Tajā izvietota melniem un baltiem četrstūriem izkrāsota deju grīda, kas atgādina šaha dēli, un apkārt uzsliets zems žogs ar trim ieejām no dažādām pusēm. Pie katras no tām slejas divi skaisti ledus gulbji. Ceturtajā lapenes malā ir skatuve, uz kuras stīgu kvartets spēlē klusu, skaudru melodiju, ko es līdz šim neesmu dzirdējusi. Šķiet, skatuve sagatavota lielākam orķestrim, bet tas nekur nav manāms, tāpēc es nospriežu, ka vēlāk paredzēts cits priekšnesums. Kristjens satver mani aiz rokas un aizved garām gulbjiem līdz deju grīdai, kur jau pulcējas pārējie viesi, sarunādamies un malkodami šampanieti.

Tuvāk krastmalai uzslieta milzīga telts. Pret mums pavērsta tās ieeja, un es saskatu grezni saklātus galdus ar krēsliem. To daudzums mani izbrīna.

– Cik būs viesu? – es jautāju Kristjenam, telts apjoma pārsteigta.

– Apmēram trīs simti. Mana māte zina precīzāku skaitu. – Viņš man uzsmaida.

– Kristjen!

No pūļa iznirst jauna sieviete un apmet rokas viņam ap kaklu, un man nekavējoties ir skaidrs, ka tā ir Mia. Viņa ir ģērbusies elegantā, gaiši sārtā, garā šifona kleitā un uzlikusi brīnišķīgu, smalku Venēcijas karnevāla masku. Kristjena māsa ir daiļa, un es nekad vēl neesmu jutusies tik pateicīga Kristjenam par viņa dāvināto kleitu.

– Ana! Mīļā, tu izskaties lieliski! – Mia mani apskauj. – Nāc, iepazīsties ar maniem draugiem. Neviens nespēj noticēt, ka Kristjenam beidzot ir meitene.

Es satrūkusies uzmetu skatienu Kristjenam, bet viņš tikai parausta plecus, bez vārdiem pauzdams: “Jā, Mia ir neizturama, es ar viņu cenšos sadzīvot jau gadiem ilgi.” Man nav citas iespējas, kā vien ļaut, lai Mia mani pieved pie četrām jaunām sievietēm. Visas ir ģērbušās dārgos tērpos un izskatās lieliski koptas.

Kristjena māsa steidzīgi iepazīstina mani ar savām draudzenēm. Trīs no viņām ir laipnas, bet ceturtā – laikam vārdā Lilija – saīgusi nopēta mani, slēpdamās aiz sarkanas maskas.

– Mums visiem šķita, ka Kristjens ir gejs, – viņa dzēlīgi nosaka, savilkusi lūpas acīmredzami neīstā smaidā.

Mia uzmet lūpu.

– Lilija, uzvedies kā pieklājas! Tagad ir skaidrs, ka manam brālim ir lieliska gaume attiecībā uz sievietēm. Viņš gaidīja īsto, un tā nebiji tu!

Mias draudzene pietvīkst tikpat sarkana kā maska, un es sekoju viņas priekšzīmei, juzdamās ārkārtīgi neomulīgi.

– Dāmas, ja neiebilstat, es jums atņemšu savu pavadoni. – Kristjens apvij roku man ap vidukli un pievelk mani sev klāt. Sievietes nosarkst, smaida un mīņājas, ļaudamās viņa žilbinošā smaida burvībai. Mia palūkojas uz mani un izvalba acis, un es nespēju apvaldīt smieklus.

– Bija patīkami iepazīties, – es nosaku, un Kristjens aizvelk mani prom.

– Paldies! – es klusi iesaucos, kad esam nedaudz attālinājušies.

– Es redzēju, ka Miai blakus ir Lilija. Visai nejauka persona.

– Tu viņai patīc, – es saīgusi nomurminu.

Kristjens nodrebinās. – Šīs jūtas nav abpusējas. Iesim, es tevi iepazīstināšu ar dažiem ļaudīm.

Nākamo pusstundu es pavadu kā virpulī, tikdamās ar dažādiem cilvēkiem. To vidū ir divi Holivudas aktieri, divi lielu uzņēmumu vadītāji un vairāki ievērojami ārsti. Nav iespējams atcerēties visus vārdus!

Kristjens neizlaiž mani no acīm, un es jūtos pateicīga. Šajā pasākumā vērojamā greznība, elegance un bagātība mani biedē. Nekad vēl neesmu bijusi šādās viesībās.

Baltā tērptie kalpotāji nepiespiesti virzās garām cilvēkiem arvien biezākajā pūlī, nesdami šampanieša pudeles un satraucoši bieži piepildīdami manu glāzi. Nedrīkstu dzert pārāk daudz, nedrīkstu dzert pārāk daudz, es klusībā atkārtoju, bet jau sāku viegli reibt un nezinu, kas vainojams – šampanietis, dzirkstošā noslēpumainības gaisotne, ko rada maskas, vai arī sudraba lodītes. Vairs nav iespējams ignorēt īpatnējo smeldzi pavēderē.

– Jūs strādājat Sietlas Neatkarīgajā izdevniecībā, vai ne? – jautā plikgalvains kungs ar lāča – vai arī suņa? – masku uz sejas. – Es dzirdēju baumas, ka notikusi agresīva pārņemšana.

Manos vaigos iesitas sārtums. Tā ir taisnība, izdevniecību pārņēma vīrietis, kuram naudas ir vairāk nekā saprāta un kurš pārvērtis vajāšanu par mākslu.

– Es esmu tikai nenozīmīga asistente, Ekla kungs. Man nekas tāds nav zināms.

Kristjens klusē, neizteiksmīgi uzsmaidīdams Eklam.

– Dāmas un kungi! – mūs pārtrauc ceremonijmeistars, aizslēpies aiz lielas, melnbaltas arlekīna maskas. – Lūdzu, ieņemiet vietas. Vakariņu galds ir klāts.

Kristjens satver manu roku, un mēs kopā ar čalojošajiem viesiem virzāmies uz lielo nojumi.

Iegājusi iekšā, es pārsteigta lūkojos apkārt. Trīs milzīgi, zemi kroņlukturi met varavīksnes gaismu pār ziloņkaula krāsas zīda sienām un griestiem. Zem nojumes salikti vismaz trīsdesmit galdi, un tie man atgādina privāto ēdamtelpu viesnīcā “Hītmens” – kristāla glāzes, balti, spodri galdauti, bet vidū ap sudraba svečturi eleganti izkārtotas gaiši sārtas peonijas. Tām blakus ir plānā zīda audumā ietīts dāvanu groziņš.

Kristjens ieskatās sēdvietu kartē un pieved mani pie galda pašā nojumes vidū. Tur mūs jau gaida Mia un Kristjena māte. Abas iegrimušas sarunā ar jaunu vīrieti, kuru es nepazīstu. Greisai mugurā ir mirdzošs, piparmētru zaļš tērps, un seju sedz pieskaņota Venēcijas karnevāla maska. Viņa priecīga staro un nemaz nešķiet satraukta, sirsnīgi apsveicinoties ar mani.

– Ļoti patīkami tevi atkal satikt, Ana! Un tu izskaties ļoti skaista.

– Māt, – Kristjens pieklājīgi nosaka un uzspiež skūpstu viņai uz abiem vaigiem.

– Kristjen, cik oficiāli! – viņa smiedamās pārmet.

Mums pievienojas Greisas vecāki, Treveljana kungs un kundze. Viņi ir aizrautības un jaunības gara pārņemti, kaut gan to ir grūti noteikt, jo abiem ir pieskaņotas bronzas krāsas maskas. Viņi priecājas, redzot Kristjenu.

– Vecomāt, vecotēv, šī ir Anastasija Stīla.

Treveljanas kundze man pieķeras kā dadzis. – Viņš beidzot kādu atradis, brīnišķīgi, turklāt tik skaistu meiteni! Ceru, ka padarīsi viņu par godīgu cilvēku, – viņa jūsmo, kratīdama manu roku.

Dievs Tēvs! Labi, ka man ir maska.

– Māt, tu liec Anai justies neērti, – Greisa mani glābj.

– Nepievērs uzmanību manai večiņai, bērns. – Treveljana kungs paspiež manu roku. – Viņa domā, ka Dievs viņai atļāvis teikt visu, kas uz mēles, tikai tāpēc vien, ka viņa ir veca.

– Ana, šis ir mans pavadonis Šons, – Mia kautrīgi iepazīstina mani ar jauno vīrieti. Viņš uzjautrināts pasmaida un, brūnajām acīm dzirkstījot, paspiež man roku.

– Priecājos iepazīties, Šon.

Arī Kristjens sarokojas ar jaunekli, vērīgi viņu nopētīdams. Šķiet, arī nabaga Miai jāsamierinās ar Kristjena valdonīgumu. Es viņai līdzjūtīgi uzsmaidu.

Greisas draugi Lenss un Džanīna ir pēdējie, kas pievienojas mums, bet nekur nav redzams Keriks Grejs.

Piepeši iešņācas mikrofons, un skaļruņos iedārdas Kristjena tēva balss. Visi apklust. Keriks stāv uz nelielas skatuves nojumes malā, aizslēpies aiz zeltītas, izsmalcinātas Pulčinellas maskas.

– Dāmas un kungi, sveicam jūs ikgadējā labdarības ballē. Ceru, ka mūsu sarūpētais mielasts jums patiks un liks iztukšot kabatas, atbalstot lielisko darbu, ko mūsu komanda veic “Veseļoties kopā” ietvaros. Jūs jau zināt, ka šis mērķis ir ļoti svarīgs gan manai sievai, gan man.

Es nemierīgi uzlūkoju Kristjenu, kurš bezkaislīgi vēro skatuvi. Pametis skatienu uz mani, viņš pasmīn.

– Tūlīt nodošu vadības grožus ceremonijmeistaram. Lūdzu, sēdieties un baudiet vakaru! – Keriks aicina.

Atskan pieklājīgi aplausi, un drīz turpinās sarunas. Es sēžu starp Kristjenu un viņa vectēvu un apbrīnoju mazo, balto kartīti ar smalkiem, sudrabotiem burtiem, kas veido manu vārdu. Viesmīlis aizdedzina sveci, izmantodams garu vaska kociņu. Keriks pievienojas mums un pārsteidz mani ar skūpstu uz abiem vaigiem.

– Priecājos tevi atkal satikt, Ana, – viņš nomurmina. Interesantajā zelta maskā viņš izskatās neparasti satriecošs.

– Dāmas un kungi, lūdzu, izvēliet galda vecāko! – uzsauc ceremonijmeistars.

– Mani, mani! – Mia nekavējoties iesaucas, aizrautīgi dīdoties uz krēsla.

– Galda vidū ir aploksne, – vakara vadītājs turpina. – Lūdzu, sameklējiet, izlūdzieties, aizņemieties vai nozodziet lielāko iespējamo banknoti, uzrakstiet uz tās savu vārdu un ievietojiet naudaszīmi aploksnē! Galda vecākie, lūdzu, rūpīgi sargājiet šo naudu. Mums tā vēlāk būs nepieciešama.

Velns! Es neiedomājos paņemt līdzi naudu. Muļķe! Šis taču ir labdarības pasākums.

Kristjens izņem no maka divas simt dolāru banknotes.

– Ņem, – viņš piedāvā.

– Vēlāk tev atdošu, – es nočukstu.

Kristjens sakniebj lūpas, un es zinu, ka esmu viņu nokaitinājusi, tomēr viņš neko nesaka. Es uzrakstu savu vārdu ar viņa melno flomāsteru, kura vāciņu rotā ziedu raksts, un Mia palaiž apkārt aploksni.

Man pretī nolikts vēl viens papīrs ar sudrabotiem, izvītiem burtiem – ēdienkarte.

Masku balle “Veseļoties kopā” atbalstam

Ēdienkarte

Laša tartars ar Créme Fraiche un gurķiem uz apgrauzdētas Brioche maizes

Alban Estate Rousanne 2006

Cepta pīles krūtiņa Maskavas gaumē

Maigs Jeruzalemes artišoku biezenis, timiāna garozā cepti saldie ķirši, Foie Gras

Chàteauneuf–duPape Vielles Vignes 2006

Domaine de la Janasse

Valriekstu kūka ar cukura glazūru

Cukurotas vīģes, Sabayon, Kļavu sīrupa saldējums

Vin de Constance 2004 Klein Constantia

Vietējo sieru un maizes izlase

Alban Estate Greenache 2006

Kafija un uzkodas

Tas izskaidro, kāpēc man priekšā nolikta vesela rinda kristāla glāžu, kas aizņem daudz vietas. Viesmīlis atgriežas un piedāvā mums vīnu un ūdeni. Man aiz muguras kalpotāji aizvelk ciet nojumes malas, kas līdz šim bija vaļā, toties pretējās malas audums tiek pavilkts malā, atklājot mūsu skatienam saulrietu virs Sietlas un Meidenbauera līča.

Man aizraujas elpa, kad vēroju šo apbrīnojamo skatu. Tālumā mirguļo Sietlas gaismas, bet opāla krāsas debesīs spoguļojas dūmakainais, oranžais līcis, raisot mierpilnas izjūtas.

Parādās desmit kalpotāji, turēdami rokās šķīvjus, un nostājas starp mums. Saņēmuši kādu nedzirdamu mājienu, viņi pasniedz mums pirmo ēdienu, rīkodamies neticami saskaņoti, un nozūd. Lasis izskatās brīnumgards, un es apjaušu, ka gribu ēst.

– Vai esi izsalkusi? – Kristjens nomurmina tā, ka to dzirdu tikai es. Zinu, ka viņš nerunā par ēdienu, un pavēderes muskuļi nekavējoties atsaucas viņa kārdinājumam.

– Ļoti, – es nočukstu, drosmīgi ielūkodamās viņam acīs, un Kristjens strauji ieelpo.

Ha! Šajā spēlē varam piedalīties mēs abi.

Kristjena vectēvs nekavējoties iesaista mani sarunā. Viņš ir brīnišķīgs večuks un ārkārtīgi lepojas ar savu meitu un trim mazbērniem.

Ir grūti iztēloties Kristjenu bērnībā. Prātā nelūgtas iešaujas atmiņas par apdeguma rētām, bet es tās steidzīgi padzenu. Negribu šobrīd par to domāt, kaut gan jāatzīst, ka Kristjena pagātne ir šī pasākuma cēlonis.

Kaut šeit būtu Keita kopā ar Eljotu! Viņa lieliski iederētos viesu vidū. Keitu nebiedētu daudzās dakšiņas un naži, kas salikti man priekšā, un viņa nekavējoties sāktu valdīt pār galdabiedriem. Viņas abas ar Miu droši vien sacenstos par galda vecākās vietu. To iedomājusies, es pasmaidu.

Sarunas pie galda ir viļņveidīgas. Kā parasti, Mia izklaidē visus un aizēno nabaga Šonu, kurš pārsvarā klusē tāpat kā es. Kristjena vecāmāte ir visrunīgākā. Arī viņai piemīt dzēlīga humora izjūta, un asie joki parasti vērsti pret viņas vīru. Man ir nedaudz žēl Treveljana kunga.

Kristjens un Lenss aizrautīgi sarunājas par kādu ierīci, ko Kristjena kompānija veido, balstoties uz Ī. F. Šūmahera principu “skaistums slēpjas minimālismā”. Man ir grūti saprast, ko viņi spriež. Šķiet, Kristjens vēlas apgādāt nabadzīgās tautas visā pasaulē ar jaunu tehnoloģiju – ierīcēm, kam nav nepieciešama elektrība, akumulators un rūpīga kopšana.

Es sajūsmināta vēroju viņa aizrautību. Viņš ir kaismes pārņemts un gatavs palīdzēt tiem, kam dzīvē nav paveicies. Izmantojot savu telekomunikāciju uzņēmumu, viņš vēlas būt pirmais, kurš laidīs klajā uzvelkamu mobilo tālruni.

Oho! Man nebija ne jausmas. Es zināju, ka viņš grasās pabarot pasauli, bet šis…

Lenss neizprot Kristjena vēlmi atdot tehnoloģiju bez maksas un neizņemt patentu. Man rodas jautājums, kā Kristjens nopelnījis daudz naudas, ja ir gatavs no visa atteikties.

Vakariņu laikā pie galda ik pēc brīža pienāk eleganti ģērbti vīrieši ar tumšām maskām uz sejas, gribēdami aprunāties ar Kristjenu, paspiest viņam roku un apmainīties laipnībām. Ar dažiem viņš mani iepazīstina, bet pārējo klātbūtnē neko nesaka. Interesanti, kā viņš pieņem šos lēmumus?

Vienas šādas sarunas laikā Mia pieliecas man klāt un pasmaida.

– Ana, vai palīdzēsi man izsoles laikā?

– Protams! – es dedzīgi piekrītu.

Kad kalpotāji pasniedz saldo ēdienu, jau ir satumsis, un es jūtos ļoti neomulīgi. Man jāatbrīvojas no lodītēm. Pirms pagūstu atvainoties un aiziet, pie mūsu galdiņa pienāk ceremonijmeistars, un viņam blakus, ja nemaldos, stāv blondā eiropiete ar bizītēm.

Kā viņu sauca? Ansītis, Grietiņa… Grēthena.

Viņas seju, protams, sedz maska, bet es zinu, ka tā ir viņa, jo meitene nenovērsdamās vēro Kristjenu. Viņa nosarkst, un mani pārņem savtīgs prieks, jo Kristjens viņai nepievērš nekādu uzmanību.

Vakara vadītājs palūdz mūsu aploksni un ar ļoti elegantu, izkoptu žestu sniedz to Greisai, lūgdams izvilkt laimīgo banknoti. Tā pieder Šonam, un viņš saņem zīdā ietīto dāvanu groziņu.