Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 10

Pareizā kārtība, pirms ieiet viesa numurā, liek trīsreiz pieklauvēt. Vispirms jāpieklauvē. Pēc tam jāpieklauvē vēlreiz, skaļi uzsaucot: “Numuru uzkopšana!” Visbeidzot jāatslēdz durvis un jāpagaida. Vēlreiz jāsaka “numuru uzkopšana”, pieklauvējot vēl vienu reizi. Un tik un tā ir iespējams uzdurties mulsinošām situācijām, no kurām mazākā ir viesa iznākšana no vannas istabas.

Apbrīnojami, cik daudzi cilvēki dzirdēja šos klauvējienus, taču nelikās traucēties. Eva bija ievērojusi, ka, uzvelkot formastērpu, viņa kļuva neredzama. Un situācijās, kas būtu uzskatītas par nepiedienīgām, ja viņai mugurā būtu parastas drēbes, viņa piepeši izgaisa.

Šo procedūru Eva ievēroja, piegādājot papildu dvieļus trīssimt trīspadsmitajā numurā.

Atbildes nebija.

Vannas istabas durvis bija mazliet pavērtas, un viņa dzirdēja plūstam ūdeni.

– Numuru uzkopšana, – viņa vēlreiz uzsauca. – Atstāšu jūsu dvieļus uz gultas, ser.

– Pateicos.

Viņa tos nolika.

Uz galdiņa bija izmētātas kārtis: vairākās līnijās, saliktas kaudzītēs. Eva bija redzējusi daudzus cilvēkus liekam pasjansu, taču nekad nebija redzējusi tādu spēli. Tomēr Evai šķita, ka viņa jau tagad atpazīst dažas kombinācijas.

Viņa piegāja tuvāk.

Tas nebija skaidrs.

Tur bija kas vairāk par mastīm…

– Tā. – Lemberta kungs stāvēja vannas istabas durvīs, ietinies tikai peldu dvielī, un slaucīja no zoda skūšanās putas. – Un ko tu darīsi tālāk?

Iztrūcinātā Eva paķēra dvieļus. – Atvainojiet, ser. – Viņa devās uz durvīm.

Viņš atbalstījās pret vannas istabas durvju stenderi. – Vai tu neesi kaut ko aizmirsusi?

Eva viņu uzlūkoja. Dvielis bija aptīts viņam ap vidukli; viņš bija labi veidots, un uz iedegušajām krūtīm vīdēja tumšas, cirtainas spalvas.

Viņš pasmaidīja.

– Ak! – Eva sajuta, ka nosarkst, un pasniedza viņam dvieļus. – Atvainojiet, ser.

– Tu esi tā meitene, kas mani sveicināja gaitenī, vai ne?

– Es… jā.

Viņš pamāja uz kāršu spēli. – Spriežot pēc tā, kā tu to uzlūkoji, man likās, ka varbūt tu centies to atrisināt. Zini, nav daudz cilvēku, kuri to spēj.

Tas izklausījās pēc izaicinājuma.

– Aiziet, – viņš pasmaidīja, – pasaki man, ko tu redzi.

Eva atkal uzlūkoja kārtis. – Tie ir pirmskaitļi, vai ne? Vai lielākās mastis, atkarībā no tā, kas ir vispirms.

– Pareizi, – viņš pamāja. – Tikai nesaki man, ka esi to spēlējusi jau agrāk.

– Nē, ser. Kārtis ir slikta doma.

– Tāpat kā gandrīz viss cits. Bet, ja tu nespēlē, kā tu to atrisināji?

– Man labi padodas skaitļu mīklas.

– Tiešām? – Viņš piemiedza acis. – Kā tu vari zināt, ka tev labi padodas skaitļu mīklas?

Eva piepeši sajutās nedroša, izsista no sliedēm. – Piedodiet. Es kļūdījos.

Lemberta kungs piegāja pie naktsgaldiņa un aizkūpināja cigareti. – Tu domā, ka gribu nodarīt tev pāri vai iegrūst nepatikšanās?

– Jūs uzdodat daudz jautājumu.

Lemberta kungs pasmaidīja. – Man ir garlaicīgi. Tas taču nav noziegums, vai ne?

Viņa papurināja galvu.

– Tā, – viņš apsēdās uz gultas malas, – tu man atbildēsi vai nē?

– Agrāk es strādāju pie kādas ģimenes Bruklinā. Vīrs bija profesors. Viņš risināja uzdevumus augām dienām savā kabinetā un dažreiz atstāja pa kādai mīklai uz tāfeles.

– Kāda veida mīklas?

– Es īsti nezinu, kā jūs tās saucat. Skaitļu mīklas. Tām ir kombinācijas un modeļi. Daži skaitļi jau bija uzrakstīti, un es mēģināju aizpildīt tukšās vietas.

– Kāpēc viņš domāja, ka kalpone to spēj? Man arī ir bijuši kalpotāji, un vari man ticēt, ka vairums no viņiem tik tikko spēja saskaitīt sīknaudu.

– Ak nē, ser! Es tās nerisināju uz tāfeles, – Eva viņu izlaboja. – Es to darīju prātā. Redziet, kādu dienu es nejauši kaut ko nodzēsu tīrot. Noslaucīju problēmu, pie kuras viņš strādāja. Tikai tobrīd es to nezināju. Viņa sieva kļuva nikna. Tomēr es atkal spēju to uzrakstīt no jauna, tieši tāpat. Tādēļ es saglabāju savu darbu. Taču viņš to nekad neuzzināja. Tas palika starp viņa sievu un mani.

– Tiešām? – Lemberta kungs ieinteresējās. – Vai tu to vēl atceries?

– Nu… varbūt.

Piegājis pie rakstāmgalda, viņš pasniedza Evai pildspalvu un papīru. – Nu tad aiziet.

Eva sarauca pieri un koncentrējās. Tad viņa sāka rakstīt, pārklājot visu lapu.

Lemberta kungs to uzlūkoja. – Kā tu varēji atcerēties tik sarežģītu vienādojumu? Vai tu esi studējusi matemātiku?

– Man nav jāatceras vienādojums, ser. Es to redzu. Tas ir kā attēls manās smadzenēs. Man atliek tikai ieskatīties, un tad es varu pierakstīt to, ko redzu.

Viņš kādu brīdi padomāja, cenzdamies to aptvert. Tad pajautāja: – Kāpēc tu aizgāji?

– Kā, lūdzu?

– Kāpēc tu pie viņiem nestrādā arī tagad?

– Viņi pārcēlās. Atgriezās Austrijā. Taču viņa sieva, nu, es viņai tik un tā īpaši nepatiku.

– Domāju gan, ka nē. Nu, – viņš ievilka dūmu, sakrustodams kājas, – vai tas nav noderīgs talants?

– Tikai ne meitenei, ser.

– Un kā tu atrisināji mīklas, kuras viņš atstāja uz tāfeles?

Eva apdomājās. – Domāju, ka man labi veicās, ser. Dažreiz es tās atrisināju pirms viņa.

Lemberta kungs atkal norādīja uz kārtīm uz galda. – Kuru tu tagad izspēlētu?

Eva juta, kā viņas sirds iepukstas straujāk. Viņa norādīja uz kreici. – Šo, ser.

– Labi. Un pēc tam?

– Tad es pārvietotu devītnieku uz šejieni.

– Kāpēc?

– Tā ir lielākā no atlikušajām kārtīm.

– Kā tu to zini?

Viņai tas likās acīmredzami. – Nu, spriežot pēc tā, kas atrodas uz galda. Te ir tikai piecdesmit divas kārtis. Vai tad nav pareizi?

– Cik ilgi tu te biji?

– Neilgi, ser.

– Vai tu kaut kam pieskāries?

Eva papurināja galvu.

– Taču tu redzi, cik daudzas kārtis ir izspēlētas un cik palikušas, lai arī nepārzini šo spēli?

Viņa pamāja.

– Nu labi, paskatīsimies… – Pārgājis pāri istabai, viņš apsēdās un sāka apvērst kārtis. Kad Lemberta kungs bija apvērsis tās visas, viņš pacēla galvu un pasmaidīja. – Izskatās, ka tev bijusi taisnība. Taču tu nespēlē kārtis.

– Nē, ser. Mans tēvocis spēlēja kārtis, taču tad pazaudēja lielu naudu, kas nepiederēja viņam. Pēc tam mūsu mājā kārtis tika aizliegtas.

– Nu, tā gadās. Taču tu nespēlē?

– Jūs man to jau jautājāt.

– Jā, es jau jautāju. – Atbalstījies pret galdu, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Tev piemīt interesantas spējas.

Pagāja kāda minūte.

Lemberta kungs piešķieba galvu uz sāniem. Bija grūti noteikt, vai viņš smaida vai nē. Viņa lūpas savilkās, taču acīs nebija siltuma.

– Vai jūs esat komunists? – Eva beidzot izgrūda, vairs nespēdama paciest klusumu.

– Kāpēc? Vai tu esi?

– Es? Es neticu nekam.

– Nu, tātad mēs esam divi tādi.

Tas nebija gluži tas, ko Eva bija domājusi.

– Vai jūs… Tas ir, – viņa jutās gandrīz vai pārāk samulsusi, lai jautātu, – vai tiesa, ka jums pieder tituls, ser?

Viņš saviebās. – Kur tu to dzirdēji?

– Man stāstīja draudzene. Viņa teica, ka Anglijā jūs esot lords Lemberts, taču jums nepatīkot lietot titulu.

– Viņai ir taisnība. Man labāk patīk Lemberta kungs. Turklāt, starp mums runājot, man nav līdzekļu, lai uzturētu titulu. – Viņš pasmaidīja. – Pēdējā laikā es prātoju, vai nevajadzētu mainīt vārdu uz Mutona kungu… kā tu domā?

Eva apspieda smieklus.

– Ja cilvēkam ir pseidonīms, tam vajadzētu būt jautram.

– Bet kāpēc jums vajadzīgs pseidonīms?

Viņš paraustīja plecus. – Lai arī man ir vienalga, ko citi par mani domā, es tomēr vēlos samazināt apkaunojumu, ko nākas izjust manai ģimenei. Man nepatīk daudzi no viņiem, taču tie, kas man patīk, man patīk ļoti. Vai zini, kas es esmu? – Viņš pasmaidīja. – Tādus kā es mēdz dēvēt par neliešiem, mana dārgā. Vai, mazliet izpušķojot, par kuņas bērniem.

– Ak, ser! Kāpēc jums tā jārunā par savu māti?

Viņš iebirdināja pelnus pelnu traukā. – Ja vien tu viņu pazītu. Viņa atņēma man mantojumu. Taču tas ir gluži cits stāsts. – Viņš norādīja uz Evu ar cigareti. – Man neveicas. Man bija dotas visas iespējas, un es tās visas esmu izniekojis. Man trūkst paškontroles, morālās izturības, rakstura. “Kāds gars ir kaunā izpostīts!” – Viņš paraudzījās uz Evu, kura nolūkojās uz viņu ar platām acīm. – Šekspīrs, mans bērns. Ja gribēsi sūroties, dari to jamba pantmērā. Kas vainas?

– Lūdzu, ser… – Tā nebija viņas daļa, bet tomēr viņa turpināja. – Lūdzu, nerunājiet tā par sevi.

Lemberta kungs sarauca pieri, un viņa acis atmaiga. – Kā tevi sauc?

– Eva, ser.

Viņš viegli pielieca galvu. – Ļoti priecājos iepazīties, Eva. – Atvēris atvilktni, viņš izņēma jaunu kāršu kavu un pasniedza to viņai. – Tā. Domāju, ka tev vajadzētu tās paņemt.

Evai bija noteikts nepieņemt dāvanas. – Vai jūs to droši zināt?

– Pilnīgi.

– Paldies, ser.

Eva gluži kā sapnī izgāja gaitenī. Viņas sirds strauji pukstēja, plaukstas bija nosvīdušas. Viņai nācās grūti ievilkt elpu, it kā viņa būtu skrējusi.

Sisa parādījās ap stūri, nesdama brokastu paplāti. – Kas tev lēcies?

Eva iebāza kārtis priekšauta kabatā. – Ko tu ar to gribi teikt?

– Tu esi galīgi sarkana.

Eva piespieda plaukstas pie vaigiem. Tie likās karsti. – Viss kārtībā.

– Ņem. – Sisa izņēma no paplātes glāzi ar atdzesētu ūdeni. – Iedzer mazliet. Tu izskaties slima.

– Nē, man nekas nekaiš.

– Labāk neapvem paklāju.

– Es jūtos labi.

– Kā vēlies, – Sisa paraustīja plecus un devās tālāk pa gaiteni. – Taču tu izskaties pēc bietes.

Eva, satvērusi kāršu kavu, sēdēja viena pati pie ugunsdzēsēju kāpnēm, kas apvija ēkas aizmuguri. Tās bija skaistas, ar uzzīmētām bitēm.

Viņa nekad nebija nevienam izrādījusi, ka prot apieties ar skaitļiem. Tas bija noslēpums, kaut kas privāts, ko viņa darīja, lai nomierinātos, lai novērstu domas no visa, kas varētu viņu satraukt, vai lai izkliedētu garlaicību. Un mīklas bija viņas vienīgā izklaide, vienīgais prieks, kas viņai bija šajā drūmajā, klusajā mājā. Patiesībā Eva nespēja atcerēties laikus, kad skaitļi nebija atgādinājuši dzīvīgas, krāsainas formas, izlauzdamies cauri domās valdošajam haosam un ieviešot tajā kārtību.