Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 6

Ronaldas kundze, saimniecības daļas vadītāja, atbalstīja muguru pret krēsla atzveltni un nopūtās. – Tas ir ļoti neierasti. Parasti mēs izmantojam aģentūras pakalpojumus. Tā to nedara, Dorsija kungs. Nepavisam nē.

Antuāns d’Orsī, šefpavāra vecākais palīgs, stāvēja kā sastindzis, taču neko neteica, pacietīgi nolūkodamies starp savām pēdām uz grīdas. Viņš bija izteicis neveiklu lūgumu un zināja, ka visdrošākais ceļš, kā panākt vēlamo rezultātu, bija vienkārši nogaidīt. Ilgā laulības dzīve viņam bija to iemācījusi: pasaki, ko vēlies, un tad turies pie sava. Turklāt, strādājot Viesnīcā (kā Vārvika viesnīcu dēvēja visi darbinieki) kopš tās atvēršanas brīža, viņš bija pietiekoši labi iepazinis Ronaldas kundzi, lai zinātu, ka zem viņas skarbās ārienes slēpās sentimentāls raksturs apvienojumā ar asu, praktisku prātu. Bija labi zināms, ka viņai trūkst darbinieču, un vasaras sezona bija tikko sākusies. Galu galā viņai bija vajadzīga arī Antuāna palīdzība.

Viņa gan negrasījās to atzīt. – Vai viņa vispār runā angliski?

– Jā, bez šaubām. – Viņš viegli pamīņājās no kājas uz kāju. – Redziet, mana sieva pieņēma darbu pie kādas ģimenes Vestčesterā. Viņai nav citur, kur iet.

Ronaldas kundze apdomājās, ievilkusi elpu. Viņa juta līdzi Antuānam. Viņš bija strādīgs, kluss un spītīgs vīrs, varbūt mazliet par daudz piekasīgs. Viņa iesauka bija “Gliemezis”, jo šefpavārs apgalvoja, ka viņš kustoties gliemeža gaitā. Toties viņš vienmēr bija viens no pirmajiem, kas ieradās darbā, un viens no pēdējiem, kas devās projām, virtuves darba stūrakmens.

Atkal nopūzdamās, viņa nopētīja jauno meiteni savā priekšā.

Viņa bija sīka un tieva, ar tumšiem matiem, kas neveikli krita pār pleciem. Viņas seja bija drīzāk nelaimīga nekā skaista, ar tālu novietotām savādas krāsas acīm, kas izliecās augšup gluži kā kaķim, un visai garu, šauru degunu. Tie bija dižciltīgi vaibsti ar juteklisku, izliektu muti, kas Ronaldas kundzei likās drīzāk neķītra un bija daudz par lielu meitenes sejai. Viņa bija ģērbusies ļoti vienkārši, parastos tumšzilos svārkos un baltā blūzē, kuras lētais audums no biežas valkāšanas bija izdilis, taču glīti izgludināts. Viņa bija nodūrusi acis un lūkojās zemē.

Ronaldas kundze atkal pievērsās Antuānam. – Viņa neizskatās pietiekoši veca.

– Viņai ir četrpadsmit gadi, – viņš sacīja. – Viņa tikai ir sīka savam vecumam. Viņa ir nostrādājusi jau divus gadus un var uzrādīt atsauksmes no ģimenes Bruklinā.

– Un kāpēc viņa atstāja šo darbu?

– Viņi bija no Austrijas un uzturējās šeit tikai īsu laiku.

Viņš tai pamāja, un meitene izņēma no kabatas aploksni, ko pasniedza Ronaldas kundzei.

– Eva, – Ronaldas kundze skaļi nolasīja un sašķobīja lūpas. – Tas ir savāds vārds. Eva Dorsija. – Viņas mutē tas izklausījās nejauki.

Antuānam gribējās viņu izlabot, taču tas nenāktu par labu. Lielākoties viņš bija pieradis pie tā, ka viņa uzvārds tiek sakropļots, pārveidots tā, lai atgādinātu amerikāņu līdzinieku. Tomēr šodien tas grieza ausīs.

– Viņa ir manas sievas māsas meita. Abi viņas vecāki ir miruši. Es viņai devu savu uzvārdu, kad viņa ieradās.

Viņa balss skanēja skarbi. Antuānam nepatika sievas māsasmeitas pagātne, un daudz ko no tās viņš izvairījās pieminēt, runājot ar tādiem cilvēkiem kā Ronaldas kundze. Tomēr vismazāk viņš vēlējās, lai Eva tiktu noturēta par viņa paša bērnu.

Viņa bija klusa meitene, apzinīga un paklausīga, taču Antuāns viņai instinktīvi neuzticējās. Viņas māte bija kļuvusi grūta ārlaulībā un mirusi no tuberkulozes. Eva neapšaubāmi bija tēsta no tā paša materiāla un nozīmēja nevēlamu viņa laika un līdzekļu šķiešanu.

Ronaldas kundze sarauca uzaci. – Redzu, ka tu esi strādājusi par istabeni pie kundzes. Tas varētu noderēt. – Viņa pasniedza vēstuli meitenei atpakaļ. – Mums ir vairākas sievieškārtas viešņas, kuras uzskata sevi par dāmām, lai gan nekas nevarētu būt tālāks no patiesības. Nāc, – viņa pavēlēja. – Apskatīšu tavus matus.

Eva pielieca galvu, kamēr Ronaldas kundze pārmeklēja viņas galvas ādu. – Gnīdas nav redzamas. Labi. Parādi savas rokas.

Eva paklausīja.

– Viņa ir tīra, – Antuāns apgalvoja. – Mana sieva ir ļoti stingra šajā ziņā. Un pie labas veselības.

Ronaldas kundze sakrustoja rokas virs krūtīm. – Un tomēr tas ir smags darbs. Neesmu pārliecināta, ka tu spēsi tikt ar to galā. – Viņai nepatika pārāk viegli piekāpties. – Vai vari kaut ko pateikt savā labā?

Eva klusēja, lūkodamās te uz vienu, to otru. – Domāju, kundze, ka jūs zināsiet labāk. Tomēr es būtu pateicīga par iespēju pamēģināt.

Meitene bija gudra un pieklājīga. Un viņa zināja, kā uzrunāt augstāk stāvošos.

Ronaldas kundze pamāja. – Es novērtēju tavu uzticēšanos maniem spriedumiem.

Antuāns atslābinājās.

– Es viņu pieņemšu uz pārbaudes laiku, – Ronaldas kundze izlēma, palūkodamās uz viņu. – Vairāk neko citu nevaru apsolīt. Un tagad, – viņa aši kaut ko piezīmēja žurnālā, kas atradās viņas priekšā, – ir šis tas, kas jums jāzina par strādāšanu šeit. Esiet informēta, Dorsijas jaunkundz. Vārvika viesnīca atšķiras no visām citām viesnīcām Ņujorkā. Un tam ir iemesls. Hērsta kungs uzcēla šo viesnīcu un tajā pašā laikā uzcēla Zīgfelda teātri. Kabarē zvaigznes ir atkarīgas no mums: galu galā viņi grib kādu ērtu un diskrētu apmešanās vietu. Mēs esam viņu mājas prom no mājām. Viss, ko jūs redzat, viss, ko jūs novērojat, paliek šeit, šajās sienās. Vai saprotat?

Eva pamāja.

– Daudzi no šiem cilvēkiem ir dejotāji, izpildītāji, un dažkārt viņi uzvedas kā lopi, varat man ticēt. Un tomēr viņi ir Hērsta kunga viesi. Ja klients ko vēlas, viņš to saņem. Un mēs te strādājam tāpat kā agrāk: jūsu klātbūtni var sajust, nevis ieraudzīt. Jums jāsaplūst ar sienām. Tas nozīmē: nekāda pūdera, nekādu rotaslietu, nekādas lūpu krāsas, visu laiku jāvalkā cepurīte. Ja viesis jūs ievēro, jo īpaši vīrieškārtas viesis, jūs nespējat labi veikt savus pienākumus.

Viņa piecēlās, izņēma no kabatas pamatīgu atslēgu saišķi un atslēdza skapi kabineta tālākajā malā, kur bija sakārti rezerves formastērpi. – Sagaidu, ka jūs drīzāk ieradīsieties par ātru nekā nokavēsiet, drīzāk nolasīsiet viesu vēlēšanos viņiem no lūpām nekā gaidīsiet, kad jūs pasauks, un, pats galvenais, jums jābūt pieklājīgām. – Viņa pārcilāja formastērpus, meklēdama īsto izmēru, un turpināja runāt. – Mums ir ļoti nopietna attieksme pret zagšanu. Visi vienmēr tiek sodīti. Izņēmumi netiek pieļauti. – Viņa paņēma pelēku kokvilnas formastērpu. – Tas būs par lielu, taču baidos, ka ar to vajadzēs iztikt. Vai tu proti šūt?

– Jā, kundze.

– Nu tad ieņem to ciešāk. Tikai ne par ciešu. – Viņa atkal aizslēdza skapi. – Un, ja es padzirdēšu, ka esi runājusi ar presi vai tenku slejas autoru, tev tūlīt pat vajadzēs kravāt mantiņas. Vai saprati?

Eva pamāja.

– Ikviena istabene ir atbildīga par piecpadsmit numuru tīrīšanu un uzturēšanu. Tomēr darba laikā jūs pilnībā esat klientu rīcībā. Nevienu lūgumu nedrīkst noraidīt, ja tas ir izpildāms. Mums te ir standarti, kas ir daudz augstāki un pretimnākošāki nekā citos iestādījumos.

Viņa pagriezās pret Antuānu. – Jādomā, ka viņai vajadzēs istabu.

– Nu, ja tas nav par daudz…

– Viņai nāksies dzīvot vienā istabā ar citu meiteni, – Ronaldas kundze viņu pārtrauca. – Un es gribu uzsvērt, ka šajā viesnīcā nav pieļaujami nekādi ciemiņi, ne vīrieši, ne sievietes, nekādā laikā. Vai es izteicos skaidri?

Eva atkal pamāja.

– Ja gribi savākt savas mantas, vari sākt pēcpusdien.

– Šīs ir manas mantas, kundze.

Ronaldas kundze palūkojās lejup. Meitenei pie kājām atradās neliels brūnā papīrā ievīstīts sainītis.

– Ak tā. Tādā gadījumā pasaukšu kādu no meitenēm, lai nonāk lejā un parāda tev tavu istabu. Kreinas kundze ierādīs tev darbu. Tas būs viss.

– Pateicos, kundze.

Viņa izgāja no kabineta.

Antuāns brītiņu uzkavējās pie durvīm.

– Esmu ļoti pateicīgs, – viņš noteica.

– Nujā, – Ronaldas kundze atkal atgriezās savā vietā aiz rakstāmgalda, – lūkojiet, lai varat ar viņu lepoties, Dorsija kungs. Man nebūs nekāda prieka viņu atlaist, taču tas nenāksies grūti.

Viņš izgāja gaitenī, kur gaidīja Eva.

Viņa noskatījās, kā Antuāns izņem no krekla kabatas ar roku uztītu cigareti un to aizdedzina. Viņš stingri palūkojās uz meiteni, it kā viņa būtu izdarījusi ko nepareizu.

Eva nodūra acis, nolūkodamās uz grīdu. Tur, kur citi cilvēki redzēja dažādas krāsas flīzes, viņa saskatīja mierinošus rakstus un vienādojumus. Uz katrām astoņdesmit septiņām baltajām flīzēm bija divdesmit deviņas melnās. Trīs baltās uz katru melno. Vesela slēpta kārtības un simetrijas pasaule, kas atklājās, ciešāk ieskatoties.

– Ja iekulsies kādā ķibelē, tev nāksies tikt galā pašai. Vai saproti? Tu esi pietiekoši liela, lai turpmāk atbildētu pati par sevi.

– Jā, ser.

Tad viņš apgriezās un devās projām uz virtuves pusi, nozuzdams garajos gaiteņu labirintos, kas vijās zem viesnīcas galvenās daļas.

Eva izelpoja, šķiet, pirmo reizi vairāku stundu laikā.

Smagums, kas bija visu rītu gūlies viņai uz krūtīm, beidzot sāka atslābt. Viņa salocīja savu formastērpu, uzlika to uz saiņa ar savu iedzīvi un gaidīja, piespiedusi muguru sienai.

Vienīgais, ko viņa no rīta bija baudījusi, bija kafija, melna un stipra. Tēvocis ēda darbā, un tagad, pēc tantes aizbraukšanas, viņaprāt, nebija nekādas jēgas turēt dzīvoklī ēdienu vai rūpēties par pašu dzīvokli. Evas kuņģis rāvās čokurā.

Viņa negribēja dzīvot vienā istabā ar svešinieci. Viņa pat nebija droša, vai grib strādāt par istabeni. Taču viņas vēlmes neko nenozīmēja.

Eva aizvēra plakstiņus.

Ronaldas kundzes kabinetā uz grīdas bija septiņsimt septiņdesmit astoņas flīzes. Četrsimt divdesmit sešas pelēkas un trīssimt piecdesmit divas baltas. Sareizinot sanāca simt četrdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt piecdesmit divi. Atņemot trīssimt piecdesmit divus no četrsimt divdesmit sešiem sanāca septiņdesmit četri, un saskaitot četri ar divi un seši, sanāca divpadsmit, un saskaitot trīs ar pieci un divi, sanāca desmit, un dalot septiņsimt septiņdesmit astoņi ar divpadsmit…

– Jau esi aizmigusi darba laikā, ko?

Eva atvēra acis un ieraudzīja gaišmatainu meiteni, kas stāvēja viņas priekšā, arī istabenes formastērpā, taču viņas forma bija pieguloša. Iespiedusi roku gurnos, meitene nez kā bija pamanījusies novietot savu cepurīti pievilcīgā leņķī, tieši starp divām gaišajām cirtām, kas rotāja viņas plato pieri. Viņā jautās kārtīgums un akurātums, un noteiktība ikvienā pašapzinīgajā kustībā.

– Es esmu Sisa, saīsinājumā no Sesīlijas. – Viņa pastiepa roku un cieši pakratīja Evas plaukstu. – Es esmu no Virdžīnijas, ja tu gadījumā neesi pamanījusi. Izskatās, ka mēs dzīvosim vienā istabā. Es zināju, ka mana laime nebūs mūžīga. Biju istabā viena pati gandrīz nedēļu. Nu, vienalga, – viņa nopūtās. – Šķiet, man vajadzēs tev visu izrādīt. Nāc man līdzi.

Viņa veda Evu uz priekšu pa garo gaiteni un augšā pa rezerves kāpnēm. Pirmajā stāvā viņa apstājās. – Vai tu kādreiz esi bijusi pirmā stāva vestibilā?

Eva papurināja galvu, juzdamās pārāk satraukta, lai runātu. Viņa jau juta bijību pret Sisu par viņas dienvidnieces stiepto izrunu un bezrūpīgo, nepiespiesto izturēšanos. Eva baidījās ierunāties, bažījoties, ka Sisai varētu nepatikt viņas akcents. Tā bija gadījies Bruklinas mājā, kur skotu izcelsmes virēja saukāja viņu par “ārzemnieci”, lai arī viņu darba devēji runāja vāciski un viņas pašas Glāzgovas akcents bija saprotams tikai ar grūtībām.

– Kādreiz esi to redzējusi? – Sisa jautāja.

Eva atkal papurināja galvu.

– To var manīt. Tu izskaties pēc tādas, kas visu mūžu staigājusi pa kalpotāju ieeju. Nāc. – Viņa atvēra durvis, un abām meitenēm pavērās skats uz rietumu vestibilu.

Pēc viesnīcas standartiem tas bija vienkāršs un mājīgs. Taču, ja arī tas nebija vislielākais vai iespaidīgākais viesnīcas vestibils Ņujorkā, tad tas noteikti bija viens no visgreznākajiem.

Marmora grīdas mirdzēja zem austrumu paklājiem, soliņi bija apkrauti ar samta un zīda spilventiņiem, un slīpajos spoguļos gar sienām pa ceļam uz bāru atspoguļojās brīvo kordebaleta dejotāju skaistie profili.

Rūpīgi izraudzītas, pateicoties saviem ideālajiem augumiem, viņas visas bija vienādā garumā, ar garām un slaidām kājām. Viņu smieklus pavadīja augstpapēžu kurpju klikšķēšana un izaicinoši īso svārciņu čaukstoņa. Spēlēja klavieres, un kāda dziedāja. Izsūtāmais zēns spraucās cauri viesiem ar sudraba paplāti. – Arpedžo kundze, – viņš skaļi sauca. – Arpedžo kundze. – Gaiss smaržoja pēc misiņa tīrāmā līdzekļa, cigāru dūmiem un svaigi grieztu tīģerliliju leknā, pārbriedušā salduma.

Eva noskatījās, kā maza, apaļīga sieviete, ģērbusies viscaur melnā, izrotājusi galvu ar samta turbānu, ko saturēja liela rubīna sprādze, ienāca vestibilā ar diviem milzīgi pinkainiem pelēkas krāsas īru vilku suņiem. Viņu melnās ādas kaklasiksnas bija nobārstītas ar pērlēm.

Tūlīt pat viens no šveicariem atnesa suņiem ūdeni porcelāna bļodās, un tie skaļi laka, izveidodami peļķes uz marmora grīdas, kamēr viņu saimniece apstājās, lai aizkūpinātu cigareti un pārbaudītu pie administratora atstātās ziņas.

– Kas viņa tāda ir? – Eva bija tā apburta, ka aizmirsa par savu apņemšanos nerunāt.

– Patiesībā – nekas. – Sisa nošņaukājās. – Kaut kāda šķebīga prūšu grāfiene. Nekad nemazgājas un neved ārā tos suņus pietiekoši bieži. Viņas istabā smird gluži kā zvērudārzā. Paklājs jau vienreiz tika nomainīts.

Meitenes noskatījās, kā viņa pagriežas un karaliskā solī dodas uz liftu.

– Redzi, – Sisa atklāja, – visi svarīgie cilvēki šeit izskatās parasti, bet visi uzkrītošie parasti ir uz sēkļa vai gatavojas tur nonākt. Zini, tu tagad esi nonākusi otrādi apgrieztā pasaulē, – viņa noteica, pašūpodama galvu. – Paies kāds laiks, bet gan tu pieradīsi.

Eva dzīvoja vienā istabā ar Sisu ēkas bēniņu stāvā: istabas stūrī atradās izlietne, sekls skapis un divas šauras vienguļamās gultas. Pa logu varēja redzēt pretējo māju un šauru ieliņu apakšā. Debesis nebija manāmas.

Tam gan nebija lielas nozīmes. Abas meitenes cēlās sešos un pulksten pusseptiņos brokastoja pagrabstāva virtuvē, kas kalpoja arī par darbinieku ēdnīcu. Tad viņas nostājās līnijā, lai Ronaldas kundze pārbaudītu viņas formastērpus un izskatu.

Evai bija veiksmīgi izdevies iešūt savu formastērpu, tomēr caurspīdīgais, baltais priekšauts un cepurīte bija par lielu un izskatījās teju smieklīgi. Robeža starp tādu meiteņu pieņemšanu darbā, kuras nepiesaistītu viesu uzmanību, un atbilstību Ronaldas kundzes personiskajam priekšstatam par iestādījuma vispārējo līmeni bija pavisam smalka. Tāpēc Evai tika uzdots apkalpot numurus mazāk vēlamajos pirmajos stāvos cerībā, ka vasaras laikā viņa varētu izstiepties par dažām collām.

Nopētījusi meiteņu matus un nagus, Ronaldas kundze viņas informēja par to, kuri viesi tajā dienā reģistrēsies un kuri izrakstīsies, norādot viesus ar īpašām prasībām.

Pie tādiem piederēja aktrise, kura pieprasīja savā apartamentā piekārt melnus samta aizkarus, lai viņa varētu gulēt dienas laikā, un kuras numuru vajadzēja apkalpot tikai naktī, kad viņa atradās uz Zīgfelda kabarē skatuves kvartāla attālumā. Un kino producents, kuram bija paniskas bailes no visa, ko pirms viņa lietojuši citi cilvēki: viņa gultu, matraci un gultasveļu vajadzēja nomainīt katru reizi, kad viņš apmetās viesnīcā, un palagus vajadzēja mazgāt atsevišķi no citu viesu veļas: šī pienākuma izpildi viņš uzticēja tikai Ronaldas kundzei, lai gan viņa to regulāri deleģēja kādai no meitenēm.

Bija arī parastākas prasības: papildus ledus spainīši, satīna palagi, noteiktu šķirņu ziedi – siltumnīcā audzētas rozes un gardēnijas bija vispopulārākās. Daži viesi pieprasīja, lai viņu numuros nebūtu gleznu vai mākslas priekšmetu, kamēr citi necieta noteiktas krāsas un bija pieprasījuši tās aizvākt. Par bargu naudu tika nodrošināta ievesta pārtika – šokolāde no Parīzes, svaigi ananasi no Meksikas, melnā tēja no Indijas un resni, gari Kubas cigāri. Jaunas klavieres tika piegādātas teju ik dienas, tāpat kā eksotiski dzīvnieki, jaunas automašīnas un medību ieroči, kā arī policijas apsargāti furgoni ar rotaslietām, kas tika glabātas viesnīcas pagrabstāva seifā.

Tika uzstādīta deju grīda, lai skatuves zvaigznes varētu trenēties, mēbeles tika pārbīdītas, atgādāti masāžas galdi un sporta aprīkojums. Vienu nedēļu visa lielā deju zāle tika pārvērsta boksa ringā, kur Džeks Dempsijs cīnījās ar Džeku Šārkiju Jenkiju stadionā.

Viesi bieži ņēma līdzi arī paši savus apkalpotājus. Jauni sulaiņi un istabenes tvērās vestibila stūros, īsti nezinādami, kur ir viņu īstā vieta ārpus ierastās domīnijas. Nebūdami ne īsti viesi, ne īsti kalpotāji, pēc darba devēju aiziešanas dienas laikā viņi jutās reizē aizdomīgi un noreibuši no jaunatrastās brīvības.

Pati pilsēta atstāja bīstamu iespaidu uz viņu parasto atturīgumu. Vairākkārt bija gadījies, ka viņi zaudē ne tikai galvu, bet arī darbu.

Bija kāds sulainis, kurš bija uzdevies par savu darba devēju, Velsas princi, sataisījis milzu azartspēļu parādus Hārlemā un tad pieķerts nozieguma vietā ar melnādainu prostitūtu sava saimnieka gultā. Un istabene, kura nekad agrāk nebija baudījusi alkoholu un padevās kārdinājumam, nākamajā rītā bija pamodusies kaut kur pie ūdens līdzās itāļu ostas strādniekam, kurš viņai lauzītā angļu valodā paziņoja, ka viņi ir precējušies un viņš vēlētos izmantot savas lauleņa tiesības.

Evai tika uzdots apgūt darba pienākumus no Ritas Kreinas, vecākas nenosakāma gadagājuma sievietes, kura bija viena no neveiksmīgākajām slepenajām alkoholiķēm pasaulē. Rita glabāja blašķi veļas ratiņu dziļumā, vecu mazgājamā līdzekļa pudeli, kas bija piepildīta ar džinu, savā skapītī, bet rokassomiņā turēja morfija pudelīti, kuru ārsts bija parakstījis viņas sašķobītajiem nerviem. Katru rītu viņa ieradās darbā ar drebošām rokām un zilumiem pārklātiem delmiem. Eva prātoja, vai kāds viņu pātagojis ar stibu, taču, bez šaubām, nevarēja par to apjautāties.

Droši vien kādreiz Rita bijusi skaistule. Taču pārāk daudz alkohola, pārāk daudz bijušo vīru un aizraušanās ar veco labo angļu virtuvi bija viņu padarījusi apaļu: viņas varenās krūtis, kas atgādināja kuģa priekšgalu, balstījās uz divām pamatīgām kājām, kuras caurvija varikozas vēnas. Sievietes vaibsti bija nozuduši baltās ādas krokās, bet acis bija noslīgušas lejup, kas automātiski tām lika izskatīties skumjām. Viņas lūpas bija tik plānas, ka tikai atgādināja muti. Rita kustējās tā, it kā nicinātu zemes pievilkšanas spēku un doma par fizisku ķermeni sagādātu viņai neizsakāmas neērtības. Visā visumā viņa atgādināja zem ūdens augušu būtni, kas nav redzējusi gaismu, tāpēc acis viņai nav obligātas, bet mugurkauls izrādījusies vistīrākā greznība.

Rita berza ar tādu spēku, klāja gultas ar tik niknu aizrautību un tīrīja putekļus ar tādām dusmām, ka Evas prātā nepalika ne mazākās šaubas par to, ka viņa ne tikai ir spējīga izdarīt slepkavību, bet, visticamāk, to pārdzīvojusi. Viņas pēdējais vīrs bija miris pirms vienpadsmit gadiem. Nu viņa bija precējusies ar darbu. Rita to ienīda un nicināja, klusībā izgrūzdama neķītrību straumi gluži tāpat, kā mūķene skaita rožukroni. Tomēr viņa bija cieši noņēmusies padarīt katru darbu atbilstoši saviem precizitātes standartiem. Gadu gaitā Rita bija iemācījusies, ko gaidīt no dzīves un no citiem cilvēkiem, tāpēc rēķinājās ar visļaunāko pie katra pagrieziena un pamanījās atrast lietus iespējamību debesīs bez neviena mākonīša.

Veselas divas nedēļas Rita uzraudzīja ikvienu Evas kustību, labodama viņas tualetes podu tīrīšanas tehniku, uzstādama, lai viņa slauka ikvienu paklāju ar ideāli taisnām, sākumā vertikālām un tad horizontālām slotas kustībām, pārmezdama viņai nepietiekošu mākslinieciskumu, ar kādu vajadzēja sakārtot linu roku dvieļus, visu laiku uzbrukdama Evas jaunībai un svešajai izcelsmei pēc saviem ieskatiem.

Eva drīz vien saprata, ka ar Ritu daudz vieglāk varēja tikt galā, kad viņa bija ieķērusi. Patiesībā ēdnīcā pēc maiņas viņa kļuva gandrīz vai uzjautrinoša.

Agrāk Lillē Evas vectēvs bija dzērājs. Kad vecmāmiņai vajadzēja, lai viņš būtu skaidrā par godu kādam svarīgam notikumam, viņa to piebaroja ar šokolādi. “Cukurs viņu nomierina,” viņa allaž sacīja.

Eva nevarēja atļauties šokolādi, taču sāka gatavot Ritai ļoti saldas tējas tases dienas gaitā. Rita, savukārt, rūca un sūrojās, taču tik un tā to dzēra. Ja arī tas nepadarīja viņu patīkamu, viņa vismaz vairs nebija pilnīgi neciešama.

Kad Evas apmācības laiks beidzās, viņa bija apguvusi visas uzkopšanas zinības, ieskaitot pareizu roku dvieļu izkārtojumu.

Rita bija pieņēmusies svarā par septiņām mārciņām.

Drīz vien Eva aprada ar viesnīcas dzīves ritmu. Vakaros meitenes mazgāja veļu un gludināja drēbes, lāpīja un apmainījās ar tenkām. Pagrabstāva virtuves pieliekamajā bija radio, un darbinieki pulcējās ap to, klausīdamies Solvertaunas stīgu instrumentu orķestrī vai Eimosa un Endija jokos. Dzeršana bija izslēgta: Ronaldas kundze šajā jautājumā bija nepiekāpīga. Un dejot viņas varēja tikai viena ar otru. Gara, lunkana meitene, vārdā Volisa, bija atzīta čarlstona eksperte un labprāt bija gatava pamācīt jebkuru par kokakolas pudeli, lai arī izredzes izmantot jaunapgūto māku līdzinājās nullei. Sestdienu vakaros viņas devās uz grēksūdzi Svētā Bonifācija baznīcā. Svētdienu rītos pašā agrumā viņas devās uz misi.

Reizi pa reizei viņas tika pie balvām – rīta teātra izrādēm Strendas teātra balkonā, kam sekoja sviestmaize pie Rikera aptiekas letes. Dažkārt viņas devās palūkoties uz Taimskvēra apgaismojumu, gaidot, kad teātros beigsies izrādes, lai varētu apspriest to, kā bija ģērbušās elegantās dāmas.

Citkārt meitenes izgāja cauri Centrālparkam un nonāca Piektajā avēnijā, kur staigāja garām iespaidīgajiem veikaliem, taču nekad neuzdrošinājās ieiet iekšā. Īstendā bija nelieli imigrantu veikaliņi, kur varēja nopirkt audumus, iegādāties kurpes, ieķīlāt rotaslietas.

Sisa aizveda Evu uz publisko bibliotēku un parādīja, kā tikt pie lasītāja kartes. Katru nedēļu Eva urbās cauri Čārlza Dikensa, Džeinas Ostinas, Entonija Trolopa, Henrija Džeimsa un Elizabetes Gaskelas darbiem. Viņa sapņoja par to, kā vienkāršās varones piesaista neredzētu uzmanību, par mīlestību, kas neievēro šķiru robežas, un piepešu negaidītu veiksmi. Šajās lappusēs viss bija iespējams, pat tādai meitenei kā viņa.

– Tava nelaime ir tāda, ka tu esi romantiķe, – Sisa paziņoja kādā svētdienas rītā, kad viņas abas sēdēja adīdamas pie radio virtuvē. – Tas tev neko nedos. Tev ir jābūt praktiskai. Romantiķi pārāk viegli tiek pie salauztas sirds.

– Tas tiesa, – Rita šoreiz piekrita, uzlikusi pietūkušās kājas uz tukšas dārzeņu kastes. – Tev ir vajadzīgs vīrietis ar labu un solīdu darbu, turklāt tāds, kurš nedzer un nespēlē azartspēles. Tāds, kurš bez iemesla nekaustīs tevi un bērnus un ies baznīcā. Neviens no maniem vīriem nekad negāja uz misi. Lai tas tev kalpo par mācību, – viņa brīdināja. – Patiesībā viņi nekad nebija pietiekoši atžirguši, lai izlīstu no gultas svētdienas rītā.

Sisa apdomājās. – Varbūt mans Čārlijs kādu pazīst.

Sisa jau bija saderinājusies ar jaunu šveicaru no Irokēzu viesnīcas un bija vispāratzīta kalpotāju spārna meiteņu dzīves bīdītāja. Viņa uzskatīja laulību par atentātu, stratēģisku vīrieša dabisko instinktu pārņemšanu, kuriem vajadzēja sistemātiski uzbrukt, un ieņemtās pozīcijas noturēt ar militāru nežēlību un sīkstumu.

Septiņpadsmit gadu vecumā viņa jau bija izvētījusi un noraidījusi vairāk vīriešu nekā pārējās, kopā ņemtas. Savu pirmā mēneša algu viņa ieguldīja īstu mežģīņu baķī no Īrijas, kas bija paredzētas viņas kāzu kleitai. Sisa zināja, kurā rajonā vēlas dzīvot, zināja pat mājas, kuras viņai būtu pieņemamas, un jau sen bija izlēmusi jautājumu par viņas nākamo bērnu vārdiem un profesijām (tiem visiem vajadzēja būt zēniem). Par spīti pieticīgajiem apstākļiem viņa bija iekrājusi iespaidīgu mājas lietu, porcelāna un gultasveļas kolekciju, kas glabājās lādē zem viņas gultas un ko viņa dēvēja par savu “cerību lādi”.

Čārlijs bija tikai dažus gadus vecāks par Sisu un vēl nebija saņēmis no viņas pat skūpstu. Taču Sisa jau rīkojās ar viņa naudu un karjeru: viņa lika tam strādāt papildu maiņas un vakaros apmeklēt grāmatvedības kursus, lai kādu dienu viņš varētu ieņemt administratora amatu.

Un viņš izturējās pret Sisu ar bijību. Dažkārt viņš gaidīja meitenes parkā vai pēc kino (Sisa neļāva Čārlijam sēdēt sev līdzās tumsā, lai viņš nez ko nesadomātos), un Eva redzēja baiļu un lepnuma sajaukumu viņa sejā Sisas tuvumā.

– Izvēlies vīrieti ar valdonīgu māti, – Sisa ieteica. – Čārlija māte ir atraitne ar septiņiem bērniem, kas jāuztur, un Bībele ir vienīgā, kas sniedz viņai siltumu. Čārlijs jūtas vainīgs kopš brīža, kad no rīta pamostas, turklāt viņš ir pieradis klausīt sievietes pavēlēm.

Eva pamāja.

Viņa nekad neapstrīdēja Sisas padomus. Tas nebija prātīgi, ja gribējās pavadīt vakaru mierīgi.

– Augstais dievs! – Rita iesmējās, norādīdama uz Evu. – Tas ir kā radīts viņai! Viņu būs daudz grūtāk izkustināt nekā tevi, Sisa.

Visas pievērsās Evai.

Viņa sajuta, kā pietvīkst vaigi.

– Viņa vēl nav izaugusi, un viss! – Sisa atcirta. – Turklāt tu pamanījies tikt pie vairākiem vīriem, nebūdama nekāda Sābas ķēniņiene!

Un tomēr, kad sarunas temats mainījās, Eva piecēlās un izgāja ārā.

Tā bija patiesība: viņa bija pārāk tieva, ar pārāk garu seju: viņas vaibsti likās izstiepti gluži kā svētdienas avīzēs publicētajās karikatūrās.

Sisa bija gara auguma un gaišmataina, kā smaidoša Gibsonu meitene reklāmas plakātā.

Eva bija maza un tumšmataina un izskatījās pēc ārzemnieces.

Viņa izgāja sānu ieliņā un apsēdās uz kāpnītēm. Ņujorkas siltais, mitrais gaiss tvērās naktī, negribēdams atbrīvot savu smacējošo tvērienu. Un tomēr Evai pilsēta nozīmēja paslēptas iespējas nepārtrauktu kustību, kas solīja, ka neatkarīgi ne no kā pārmaiņas jau ir ceļā.

Visās viņas lasītajās grāmatās varone mocījās šaubās un tika pakļauta netaisnīgai kritikai. Un visos gadījumos tas tikai palīdzēja nostiprināt viņas apņemšanos. Turklāt – ko Rita vispār zināja? Ja Eva gribētu visu mūžu berzt tualetes podus, viņa varēja sekot Ritas padomiem. Taču viņa to negribēja. Viņa gribēja ko vairāk.

Eva īsti nezināja, ko un kā to sasniegt. Taču šobrīd viņai nevajadzēja par to domāt. Viņa varēja vienkārši sēdēt, gozējoties netālo zvaigžņu staros, kam vajadzēja atrasties kaut kur tepat, aiz biezās mākoņu segas, kas apslēpa vakara debesis.