Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 8

Teju katru vakaru Viesnīcā notika kāds pasākums. Daudzi aizsākās bārā un tad turpinājās augšā viesu istabās. Taču bieži vien tie bija tikai dejošanas un reibuma izvirdumi, kas uzliesmoja, pārņemot veselus stāvus bez kāda brīdinājuma gluži kā improvizēta orģija. Durvis tika atrautas vaļā, un viesi, kuri agrāk tik tikko pamāja cits citam ar galvu, tagad pulcējās durvīs, smējās un klaigāja, mūzikai un dūmiem piepildot gaisu. Parādījās nelikumīgs alkohols, pudeles ceļoja no rokas rokā, pastāvīgi tika pieprasīts ledus un liekas glāzes. Stundas laikā ārpusē piebrauca automašīnas no pilsētas otras malas vai piepilsētām, pilnas ar svaigiem rekrūšiem: meitenēm, kas sēdēja viena otrai klēpī un spiedza aiz sajūsmas, un jauniem vīriešiem vakara žaketēs, itin kā viņi pastāvīgi gaidītu šādas situācijas. Mezdamies garām šveicaram, viņi sekoja troksnim gluži kā asinssuņi, kas seko smaržai, baidīdamies palaist garām “labāko”.

Kora meitenes bija slavenas ar šīm nebeidzamajām uzdzīvēm, ko tikai brīdi pa brīdim pārtrauca skaidrības mirkļi un pa kādai komatozai snaudai. Viss kabarē dejotāju sastāvs šķita nolemts Sīzifa liktenim, mūžīgi ceļojot no istabas istabā, meklējot nākamo kokteili, nākamo deju partneri, nākamo aizrautības uzliesmojumu. Nākamajā rītā vai biežāk vēlā pēcpusdienā izdzīvojušie klīda pa gaiteņiem un vestibilu: meitenes bez kurpēm un somiņām, vīrieši ar rokā sažņaugtām mašīnas atslēgām, neatceroties, kur viņi to novietojuši, pieklājīgi apvaicādamies, kur atrodas, pirms atkal aizklīst projām.

Uzkopšana pēc šiem pasākumiem bija mazāk spoža. Ne reizi vien gadījās konstatēt, ka kāds ir atvieglojies uz balkona, palmas podā vai ledus spainītī; noklīdušas zeķes un apakšveļa bija apsieta ap gultas stabiem, sabāzta trauku liftos un iemīcīta starp dīvāna spilveniem, vēmekļu peļķes piesaistīja mušas un tarakānus un tāpat kā asinis un lūpu krāsa prasīja īpaši uzcītīgu beršanu, lai iztīrītu no tām paklājus. Apmēram reizi nedēļā kaut kur parādījās pa kādam ķermenim, kas dažkārt atgādināja īstu līķi, taču parasti atradās ārkārtīgas saindēšanās stāvoklī: šos cilvēkus neviens nepazina un neatcerējās, un policija beigu beigās aizveda viņus uz vietējo slimnīcu.

Tajā pašā laikā kino un Brodvejas zvaigznes mēdza uzrasties kā piepeši, žilbinoši rēgi. Duglass Fērbenkss, Vils Rodžerss, Džons Gilberts un V. K. Fīldss bieži vien apbūra jaunās sievietes bārā, kamēr Ruta Etinga, Mariona Deivisa un Fanija Braisa tikai parādījās, ietinušās kažokādās, izslīdēja cauri vestibilam un tad nozuda automašīnās ar šoferi.

Gaiss sprakšķēja no izdevībām. Slava, aizrautība, piepeši seksuāli sakari, gan vēlami, gan nevēlami vienkārši materializējās tikpat neapturami un neparedzami kā laika apstākļi.

Un vasarā kļuva vēl ļaunāk.

– Vaksmana kungs atkal mēģinājis izdarīt pašnāvību, – Sisa nopūtās, kad viņas locīja dvieļus kādā smacīgā otrdienas rītā.

– Kā tā – atkal?

– Viņš to dara reizi pa reizei. Pārāk stipri piedzeras, sāk bļaustīties un tad nostājas uz dzegas un kādu laiku tur stāv. Viņam nāksies izvākties. Vienreiz jau viņam lūdza izvākties, taču šoreiz viņiem vajadzēs izsaukt policiju, lai to izdarītu.

– Kāpēc viņš tā dara?

– Jautājums ir, kāpēc viņš to nedara? Ja tu gribi lēkt, tad lec! Visa šī vilcināšanās ir neizturama. Viņam ir jāraksta kāda filma vai kas tamlīdzīgs, un katru reizi viņam vajag kāpt ārā pa logu un sacelt jezgu. “Dzīvei nav jēgas! Tās ir beigas! Dieva nav! Neviens jūs neglābs!” Pagājušajā gadā visi bija panikā. Šogad viņam vienkārši ļāva izbļaustīties, un pēc kāda laika viņš ielīda atpakaļ istabā un ielaida vannā ūdeni.

– Vai viņš nezina, ka pašnāvība ir grēks?

– Tāpat kā stāvēšana uz dzegas un visu satraukšana. Turklāt Vaksmana kungs ir ebrejs. Viņi var darīt, ko grib.

– Kas lai to zina, – Eva sakārtoja tīru dvieļu kaudzīti. – Varbūt viņam ir sava taisnība.

Sisa pablenza uz viņu. Jau tagad bija pārāk karsti, un visi kļuva vieglāk aizkaitināmi. – Kas tev lēcies?

– Es nezinu. Es tikai saku…

– Ak, nu patiešām! – Sisa ar karalisku vēzienu izpurināja peldu dvieli. – Dievam ir darāmas svarīgākas lietas par Vaksmana kunga lidināšanu lejā no vienpadsmitā stāva. Un es neļaušu kaut kādam trakajam mainīt manus priekšstatus par dievišķo. – Tad viņa aprāvās. – Paklau, pagāniete, kur tu ņēmi tās kurpes?

– Vai tev tās patīk? – Eva izrādīja kurpju izsmalcināto formu, pagriezdamās deju solī. Apavi bija tikai nedaudz par lielu papēža daļā.

– Skaidrs. Bet kur tu tās dabūji?

– Man iedeva Džino. Teica, ka viņa māsa esot no tām izaugusi.

– Tu runā par trauku un katlu departamentu?

Eva pamāja. Džino bija trauku mazgātājs virtuvē.

Sisa iespieda rokas gurnos. – Un viņš tev iedeva kurpes? Ko viņa māsa dara ar tādām kurpēm?

– Es nezinu, – Eva paraustīja plecus. Kāpēc gan Sisa to izpūta par nezin ko? – Man likās, ka tas ir mīļi no viņa puses.

– Hmmm, – Sisa sarauca pieri.

– Ko tas nozīmē?

– Neviens nekad neko nedod par brīvu.

– Tu esi ciniska.

– Un tu esi par jaunu, lai valkātu augstpapēžu kurpes. Viņš tev piecērt.

Eva sarauca degunu. – Viņš ir vecs vīrs! Turklāt tās tikpat kā nav valkātas.

Sisa pārlika Evas tikko sakārtoto dvieļu kaudzi skapja otrā pusē. – Vecs vai nē, viņš tik un tā ir vīrietis. Atdod viņam kurpes atpakaļ, citādi attapsies dzīvojam divistabu dzīvoklī Bruklinā kopā ar visu viņa ģimeni.

– Nē, neattapšos vis.

– Mīļā, cik zinu, viņam vispār nav māsas.

Evas dūša sašļuka papēžos. – Nav?

Sisa papurināja galvu. – Pasaki, ka tās nederēja, un atdod tās atpakaļ. Pasaki, ka tante tev nopirks jaunu pāri. Piesardzība nekad nenāk par ļaunu. – Sisa izslēdza gaismu un aizvēra veļas skapja durvis. – Vaksmana kungs nav vienīgais trakais šajā apkārtnē.

Eva ar ilgošanos uzlūkoja savas kājas. Šīs kurpes neapšaubāmi bija vislieliskākie apavi, kādus viņa jebkad bija valkājusi. Tad viņa iedomājās par Džino puspliko pauri un to, kā, viņam runājot, viņa mutes kaktiņos sakrājās siekalas, izveidojot putu kabatiņu. – Laikam tev taisnība.

– Skaidrs, ka man ir taisnība. – Sisa devās uz priekšu pa gaiteni. – Un, lai ko tu darītu, nesarunājies ar Lemberta kungu no trīssimt trīspadsmitā numura.

– Kāpēc ne? – Eva paskrēja, lai viņu panāktu, un tas jaunajās, sarkanajās kurpēs izrādījās grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

– Viņš ir bīstams cilvēks. Vai tu pazīsti Oto, administratoru?

– To ar rudajām ūsām?

– To pašu. Viņš ir dzirdējis no drošiem avotiem, ka Lemberta kungs ir komunists. Vai tu zini, kas tas ir?

– Ne gluži.

Sisa pagriezās pret viņu. – Ak, tie ir visļaunākie! Piemēram, viņi tic, ka viss ir kopīgs. Vai zini, ko tas nozīmē? Viss manējais pieder arī tev, un otrādi. Vai nav barbarisms?

Eva iedomājās par Sisas īru mežģīņu baķi. – Laikam gan.

– Oto teica, ka viņš atbalsta melno laulības ar baltajiem, to, ka baltie var neprecēties vispār, ka visi var dzīvot komūnās un ka var gāzt demokrātiju.

Eva centās iztēloties, kā melnais vīrietis varētu apprecēt balto sievieti. Kādā krāsā gan būtu viņu bērni?

– Un īstajiem komunistiem, tiem, kas dzīvo Krievijā, vispār nav nekādas reliģijas. Tā ir pasludināta ārpus likuma. Tūkstošiem jūdžu attālumā nav nevienas baznīcas!

– Ko tad viņi dara svētdienu rītos?

– Neko. Nav dieva, nav paradīzes, nav elles. Tas nozīmē uzprasīšanos uz nepatikšanām. – Sisa dziļi nopūtās. – Viņš ir kritis cilvēks, draudzenīt. Pamests. Viņš te ir apmeties tikai tāpēc, ka pēc incidenta ar austerēm viņu nelaiž atpakaļ “Kontinentālē”.

Evas acis iepletās. – Kas tas par incidentu ar austerēm?

– Tici man, – Sisa pakratīja pirkstu Evai sejā, – tu negribētu to zināt! Taču varu tev pateikt, ka tajā iesaistītā jaunā dāma jutās ļoti aizskarta.

Viņas bija nonākušas līdz gaiteņa galam, kur atradās apkopēju ratiņi.

– Varbūt tev nāksies uzkopt viņa istabu, – Sisa brīdināja, – taču nerunā ar viņu. Un neļauj, lai viņš tev stāstītu kaut ko par savām idejām.

– Labi. – Eva paņēma savus ratiņus un atkal sakārtoja cepuri, kas visu laiku atšļuka uz ausīm.

Lēcējs tūkstoš simt divdesmit devītajā un valsts ienaidnieks trīssimt trīspadsmitajā numurā.

Viņai noteikti vajadzēs papildu dvieļus.

Pirmajā nedēļā Eva tikpat kā neredzēja Lemberta kungu. Tad kādu dienu viņa to pamanīja aizslēdzam savu numuru un dodamies uz priekšu pa gaiteni.

Viņš bija izklaidīgs, noliecis galvu, steidzās. Viņš izskatījās pēc gluži parasta pusmūža vīrieša: vidēja auguma, ne resns, ne tievs, ar brūniem matiem. Viņa gaita bija neveikla, it kā viena kāja pieklibotu, taču izskatījās, ka tas viņu nesatrauc.

Eva cieši viņu uzlūkoja.

Viņš neizskatījās pēc krituša cilvēka. Vai varbūt izskatījās?

– Labrīt, Lemberta kungs.

Eva nezināja, kāpēc to pateikusi. Un viņa to pateica klusi, pie sevis.

Viņš to nesadzirdēja.

Tāpēc Eva atkārtoja mazliet skaļāk.

– Labrīt, Lemberta kungs.

(Sisa viņu droši vien būtu gatava nogalināt.)

Apstājies viņš pagriezās un uzlūkoja Evu. Viņam nepiemita amerikāņiem ierastā aizrautība, un viņš šķita apsveram, runāt vai nē.

– Labrīt. – Vīrieša balss bija zema un skolota, un viņš vieglītēm pieskārās cepures malai, pirms doties tālāk uz priekšu pa gaiteni.

Eva, juzdamās reizē šausmināta un priecīgi satraukta, noskatījās, kā viņš pagriežas ap stūri.

Viņam bija tik zilas acis, ka tās likās gandrīz melnas, un tievas, tumšas ūsas gluži kā Džonam Gilbertam. Sisa nebija pieminējusi to, ka viņš ir izskatīgs.

Eva iegāja viņa istabā.

Tur valdīja miers, kas iestājas pēc drudžainas aktivitātes: gandrīz sajūtama enerģijas nomierināšanās. Viņa iegāja vannas istabā: gaiss vēl aizvien bija mikls un mitrs: tas smaržoja pēc ziepēm, siltas miesas un pēcskūšanās līdzekļa.

Pacēlusi no grīdas slapjos dvieļus, viņa noskaloja tumšos matiņus no notekas, visu noslaucīja, sakārtoja viņa skūšanās piederumus un zobu suku taisnos leņķos abās izlietnes pusēs. Eva savāca viņa veļu, salasīja izmētātās zeķes zem klubkrēsliem un nogludināja saburzītos palagus uz gultas, kur viņš bija gulējis vēl tikai pirms divdesmit minūtēm, atbalstījies uz viena elkoņa un lasījis rīta avīzi, dzerot rīta kafiju. Vai tā bija viņas iztēle, vai arī palagi vēl aizvien bija mazliet silti?

Eva sajuta pret viņu tuvību, kādu nejuta ne pret vienu citu viesi. Tuvību, kas jau robežojās ar intimitāti.

Viņa istabā atradās liekas glāzes, no kurām viena bija notraipīta ar lūpu krāsu lētā, vaskaini rozā tonī. Kurš vīrietis gan vēlētos uzlūkot tādu krāsu meitenes sejā?

Eva ielika glāzes savos ratiņos un izņēma tīras. Taču, slaucīdama putekļus un sūkdama putekļus, viņa nemanīja neko aizdomīgu – nekādas dīvainas brošūras ar saukļiem, kas aicinātu gāzt Rietumu civilizāciju, nekādus ārzemju laikrakstus vai telegrammas svešās valodās, vai kādu savādu krievu grāmatu.

Eva atvēra logu, lai ielaistu iekšā gaisu, un pagriezās. Numurs bija tīrs.

Un tomēr viņa pakavējās vēl brīdi ilgāk, nekā bija nepieciešams.

Sisa apgalvoja, ka vīrieši ir reizē stulbi un bīstami, gluži kā indīgā efeja ir viens no dieva neveiksmīgākajiem izgudrojumiem, ar ko varēja ļoti viegli saindēties. Taču starp trauku mazgātāja augstpapēžu kurpēm un Lemberta kunga izsmalcināto izvirtību acīmredzami pastāvēja vesela atšķirību aiza.

Kritušas sievietes bija parastas: pietika ar kādu pārgulēt pirms laulībām, lai sievietei piekarinātu šo birku. Lai par kritušu uzskatītu vīrieti, vajadzēja daudz ko vairāk – tīšu novēršanos no Dieva, apzinātu lēmumu. Šādi lēmumi bija reti. Reliģiska nevērība bija ierasta. Noraidīšana prasīja morāli un intelektuālu pārliecību.

Šī iemesla dēļ, kā arī pateicoties pirksta piešaušanai pie cepures un viņa nedabiski zilajām acīm, Eva nosprieda, ka Lemberta kungs ir pelnījis cieņu.