Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 7

Frank, Levin et Beaumont birojs atradās Rivolī ielā, vienā no pasāžas augšējiem stāviem. Greisa bija vienojusies par tikšanos pēcpusdienā, un pēc mazliet mulsinošas sarunas ar sekretāri savā stomīgajā franču valodā viņa tika aizvesta uz Tiso kunga kabinetu, kas atradās ēkas stūrī ar diviem logiem, pa kuriem varēja saskatīt Luvras ziemeļu spārnu.

Greisa sēdēja, vēl aizvien ģērbusies mētelī, uzlikusi uz ceļgaliem somiņu. Bija savādi atrasties šeit, gluži kā pārlieku dzīvā un mazliet biedējošā sapnī.

Viņa nebija radusi ceļot viena pati. Melorija bija uzstājusi, ka viņai jāapmetas Hôtel Raphael, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar māti pirms kara. Tas atradās netālu no Elizejas laukiem, bija diskrēts un rāmi iespaidīgs: daudz labāks par jebkādu citu viesnīcu, ko Greisa būtu izvēlējusies pati. Viņas numurs nebija briesmīgi liels, taču tam bija augsti griesti, un tas bija iekārtots maigi sārtos un dzeltenzaļos toņos, un sievišķīgās cukurvates krāsas atkārtojās tafta aizkaros un biezajā, izšūtajā gultas pārklājā. Virs gultas atradās pat lustra. Iepriekšējā naktī, gulēdama uz muguras, viņa bija apbrīnā nolūkojusies uz to. Jādomā, ka franči sagaidīja te notiekam ko interesantāku nekā angļi.

Tur bija neliels balkons, tikai dažas pēdas plats. Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, nolūkodamās uz plato, koku ieskauto ielu apakšā.

Pilsēta likās ekstravaganti, nekaunīgi skaista. Londonā kara laikā veseli kvartāli bija nolīdzināti līdz ar zemi, veseli mikrorajoni bija nozuduši. Ainavu papildināja atvērtas betona rētas un nomelnējušu akmeņu kaudzes: groteski pieminekļi reiz dižām celtnēm. Turpretī šeit ietves bija gludas un līdzenas, apvārsnis neskarts. Ja arī okupācijas laiks bija nodarījis postījumus, Parīze bija tos atstājusi pagātnē.

Pat gaiss likās izsmalcinātāks: tas nesmaržoja pēc mitrām, eļļainām oglēm, bet gan pēc kontinentālās saules un siltuma. Kafija pie brokastīm bija izrādījusies neparasti stipra, radziņi kārtaini un mīksti, drīzāk atgādinot cepumu vai kūku. Cik ekstravaganti, ka cilvēki tos ēda katru dienu! Tikai apkaunojošā doma par to, ka viņa varētu tikt pieķerta, neļāva Greisai iestūķēt lieku radziņu savā rokassomiņā.

Vēlāk pēcpusdienā, dodoties cauri Tileriju dārzam uz tikšanās vietu, Greisu pārņēma sava veida noreibums, kam piejaucās piepeša atskārsme: šeit neviens viņu nepazina. Anonimitāte viņu reizē sajūsmināja un dezorientēja.

Administrators viņai bija iedevis karti, taču Greisa atskārta, ka nespēj koncentrēties uz glīti iezīmētajām līnijām, kad apkārt pletās pati pilsēta. Viņa vienmēr bija dzirdējusi, ka Parīze ir eleganta, taču nebija spējusi iztēloties, kā. Greisa bija pieņēmusi, ka tā būs klīrīga un prasīga savā nevainojamībā. Taču, atrazdamās šeit, viņa jutās pārsteigta par to, cik viss šķiet nepiespiesti dabisks. Sākot ar garajiem, slaidajiem kokiem, kuru lapas čabēja augstu gaisā, līdz gaišajām smiltīm, kas šņirkstēja zem kājām, vai klasiski proporcionālajām ēkām, kas slējās augšup, celtas no viena un tā paša gaišā akmens: tas viss bija speciāli tā sarīkots, lai noturētu gaišumu. Visu pilsētu apņēma mirdzošs oreols.

Franči tekoši runāja skaistuma valodā, tieši tā, kā Greisa bija dzirdējusi. Taču šī vispārējā sapratne bija smalkāka, nekā viņa bija gaidījusi. Patiesībā tam bija jēga. Kurš gan neceltu mājas ar noapaļotiem stūriem, kas nesadūrās vienā punktā, ja viņam būtu attiecīgi līdzekļi un apņēmība? Un kurš nesaskaņotu jumta dakstiņus visas pilsētas rādiusā, lai izveidotu harmonisku ainavu ar zili zaļiem toņiem, ko papildināja vēderaini terakotas skursteņi? Viss pārējais likās bezrūpīgs.

Tieši tāpat, lai arī vīrieši un sievietes nebija pievilcīgāki kā Anglijā, viņi ģērbās ar tādu pašapzinīgumu un uzmanību pret sīkumiem, kas Anglijā tiktu uzskatīta par uzpūtības kalngalu. Šeit zināma šika ieturēšana acīmredzami nebija nekas cits kā pilsoņa pienākums.

Pat šeit, juristu kantorī, valdīja krāsu, formu un mēbeļu izmēru vienotība un precizitāte, itin kā pirms tam telpas būtu izstaigājis kāds redaktors, kurš būtu aizvācis visu, kas varētu novērst uzmanību.

Durvis atvērās, un iekšā ienāca divi vīrieši.

Pirmais bija pavecāks džentlmenis ar stīvu, formālu izturēšanos un glītām, sirmām ūsām. Jaunāks vīrietis cieņpilni turējās zināmā attālumā.

– Manro kundze? – Vecākais kungs apsveicinājās ar Greisu bez smaida, īsi palocīdams galvu. – Es esmu Anrī Levins, – viņš paziņoja, runādams angliski ar smagnēju akcentu. – Šī ir mana firma. Un tas ir Eduārs Tiso, mans kolēģis. Viņš parūpēsies par jums. Domāju, ka viņa pakalpojumi jūs apmierinās.

To pateicis, viņš viegli palocījās, apgriezās uz papēža un izgāja no istabas.

Greisa īsti nezināja, ko domāt par šo strupo sagaidīšanu.

– Lūdzu, piedodiet viņam. – Tiso kungs panācās uz priekšu. Viņam varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņš bija garš un slaids, ko uzsvēra tradicionālais uzvalks ar svītriņu. Viņa tumšie mati saderējās ar tumšajām acīm, kuru izteiksme bija reizē atturīga un inteliģenta. – Viņš nav radis runāt angliski, – Tiso kungs paskaidroja, diskrēti pieklusinādams balsi. – Viņam ir bail, ka jūs varētu pajautāt ko tādu, ko viņš nesapratīs.

– Ak tā, es saprotu, – viņa sacīja, pamādama ar galvu.

Tiso kungs pasniedza roku. – Ļaujiet man sveikt jūs Parīzē, kundze.

– Pateicos. – Greisa pastiepa pretī savu plaukstu, sagaidīdama, ka viņš to paspiedīs.

Tā vietā advokāts to viegli pacēla augšup, lūpām pakavējoties tieši virs Greisas baltās locītavas, pirms to atlaist.

Tas bija reizē formāls un intīms žests: viņš nebija pieskāries Greisas ādai ar lūpām. Tomēr viņas āda nokņudēja vietā, kur tām vajadzēja pieskarties.

– Un ļaujiet man sākt, – Tiso kungs turpināja, – izsakot jums visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu zaudējumu. Lūdzu, atļaujiet man jums palīdzēt visos iespējamajos veidos jūsu uzturēšanās laikā.

– Liels paldies, – Greisa nomurmināja, novērsdama acis. Viņa jau iepriekš bija izlēmusi, ka būs labāk runāt pēc iespējas mazāk, kamēr viņa neuzzinās ko vairāk. Tāpēc viņa ievirzīja sarunu drošākā gultnē. – Jūsu angļu valoda ir ļoti tekoša, Tiso kungs.

– Pateicos. – Viņš pieņēma komplimentu ar galvas mājienu. – Tieši tāpēc man tika uzticēta satikšanās ar jums. – Apsēdies aiz rakstāmgalda, viņš pārskatīja mapju kaudzi. – Piedodiet, ka jums nācās mērot šo garo ceļu, Manro kundze. Tomēr testamenta noteikumi ir gluži konkrēti. Un, bez šaubām, te ir vajadzīgi daudzi paraksti un arī citas formalitātes, ko nevar palaist garām. – Viņš izvilka īsto mapi un pārskatīja pievienotos dokumentus. – Te būs. Mantojums galvenokārt sastāv no ienākumiem, kas tiks iegūti no nekustamā īpašuma pārdošanas, kā arī no akciju portfeļa, kuru šobrīd pārvalda brokeru firma Lancelot et Delp.

Greisa domāja, ka ir pārklausījusies. – Piedodiet, vai jūs pieminējāt nekustamo īpašumu?

– Jā, dzīvokli. Nelaiķe tajā dzīvoja līdz nāves brīdim, un tāpēc nevarēja to pārdot agrāk. Mēs novērtējām īpašumu, un varu apgalvot, ka tas ir visai vērtīgs. – Viņš izņēma dažus oficiāla izskata dokumentus un izkārtoja tos uz galda. – D’Orsī kundze ir sagatavojusi pilnvaru, lai mēs varētu uzraudzīt pārdošanas darījumu jūsu vārdā. Uz tās ir vajadzīgs tikai jūsu paraksts, lai mēs varētu rīkoties tālāk. – Viņš pacēla galvu. – Varbūt es kļūdos, taču pieņemu, ka jūs gribēsiet, lai ar šo lietu nodarbotos mēs, nevis uzņemsieties to pati.

Greisa paliecās uz priekšu, lai paraudzītos uz dokumentiem, taču vārdi viņai neko neizteica. – Tas ir franciski, vai ne?

– Ak! Jā, – viņš atzina, pašūpodams galvu. – Es atvainojos. Labprāt izskatīšu tos kopā ar jums. Vai arī, ja vēlaties, varat lūgt, lai tos apstiprina jūsu angļu jurists. Varu likt tos pārtulkot…

– Piedodiet, – Greisa viņu pārtrauca, – taču es neesmu īsti droša, vai saprotu pareizi. Vai jūs nevarētu man visu paskaidrot vēlreiz? Lēnām?

– Jā, protams. Varbūt es neizteicos īsti saprotami. Redziet, saskaņā ar testamenta noteikumiem jums ir jāsaņem visi ieņēmumi, atskaitot darījuma izmaksas, no d’Orsī kundzes īpašuma pārdošanas. Mēs plānojam saņemt piedāvājumus no vairākām vadošajām nekustamo īpašumu aģentūrām, un tad, protams, ar jūsu piekrišanu, mēs varēsim to izsolīt. Papildus tam jūs saņemat arī akciju portfeli. Tikai to pārvalda cits uzņēmums.

Greisas mute bija palikusi vaļā, taču viņa nespēja to aizvērt. – Es esmu mantojusi akcijas un… dzīvokli? Parīzē?

– Nu, – Tiso kungs uz mirkli apklusa, – ne gluži. Testamentā teikts, ka jūs saņemsiet ieņēmumus no dzīvokļa pārdošanas. Cik saprotu, d’Orsī kundze gribēja, lai jūs saņemtu naudu, nevis pašu īpašumu. Viņa no paša sākuma gribēja jums nodrošināt ievērojamu summu jūsu personiskajām vajadzībām.

– Ievērojumu summu? Manām personiskajām vajadzībām? – Likās savādi iztēloties, kā svešinieks plānojis viņas nākotni līdz tādiem sīkumiem, pat ja tas bija labdabīgs svešinieks.

– Jā, ļoti ievērojamu.

– Taču jādomā, ka viņa nevēlējās, lai naudu saņemtu tieši es?

– Gluži otrādi, tieši to viņa vēlējās. Cik noprotu, viņa gribēja, lai jums būtu finansiāla neatkarība. Le droit de choisir, tā viņa izteicās. Tiesības izvēlēties.

Greisai noreiba galva: viņas rokas kņudēja. – Bet ne jau man personiski. Es gribu teikt, ka nemantoju to pēc noklusējuma, automātiski?

– Pēc noklusējuma? – Viņš sarauca pieri.

– Jā, es gribu teikt, ka sākotnēji to bija paredzēts mantot kādam citam, vai ne?

– Kundze, jūs esat testamentā minētā mantojuma saņēmēja.

– Vai jūs esat par to pārliecināts?

Rieva Tiso kunga pierē kļuva dziļāka.

Greisa mēģināja norīt siekalas, taču mute likās izkaltusi, it kā viņas mēle būtu gatavota no filca. Finansiāla neatkarība. Ievērojama summa. – Vai drīkstu jums palūgt glāzi ūdens, Tiso kungs?

– Bez šaubām. – Viņš piegāja pie durvīm un kaut ko pateica sekretārei.

Pēc brīža viņš pasniedza Greisai glāzi. – Vai jums nekas nekaiš? Jūsu vaigi ir gluži bāli. Varbūt jums vajadzētu atgulties, Manro kundze.

Greisa iedzēra malku. – Esmu mazliet nogurusi, tas arī viss. Neesmu radusi ceļot viena, un tas man ir zināms pārsteigums.

– Bez šaubām.

– Vai…? – Viņa aprāvās un sāka no jauna. – Piedodiet, vai jūs viņu pazināt? D’Orsī kundzi? – Viņa mēģināja runāt nevērīgi.

– Es sastādīju testamentu kopā ar viņu. Taču tas arī viss. Viņa bija visai spēcīga personība. Žēl, ka viņa nomira tik jaunos gados. – Advokāta seju nomāca bažas. – Vai jūs droši zināt, ka negribat pavadīt kādu laiku vienatnē? Es labprāt iziešu no kabineta.

– Nē, pateicos. Tagad es jau jūtos labāk. – Greisa nolika ūdens glāzi un ar pūlēm ielūkojās viņam acīs. – Tiso kungs, vai jūs esat pavisam drošs… Vai nevarētu būt, ka jūs esat sazinājies ar nepareizo Greisu Manro?

Tiso kungs piesardzīgi viņu uzlūkoja. – Kāpēc jūs tā sakāt?

– Vai jūs esat drošs, – viņa atkārtoja, – ka es esmu īstā?

Advokāts atkal paņēma mapi un izņēma ārā aploksni, lai pasniegtu to viņai. – Vai tā esat jūs?

Greisa to atvēra. Tur bija veca avīzes fotogrāfija, kas bija izgriezta no The Times sabiedrisko notikumu slejas. Tajā bija redzama Greisa līdz ar divām citām jaunām debitantēm garās, baltās vakarkleitās bez lencītēm stāvam pie masīvām marmora kāpnēm Grosvenorā. Paraksts apakšā vēstīja: “Greisa Modlija, lēdija Sofija Hapsvuda un Dafne Šerborna piedalās Grosvenoras ballē”. Tur bija arī salocīts papīra gabals. Greisa to atlocīja. Uz tā sievišķīgā rokrakstā ar plašiem, slīpiem burtiem bija uzrakstīts:

Greisa Džeina Manro (dzimusi Modlija)

Voburna laukums 39

Londona

Dzimusi: 1928. gada 30. maijā

Džonatana un Ketrinas Modliju vienīgais bērns Vestčalovas muižā Oksfordšīrā, Anglijā.

Greisa nolūkojās uz to.

Vārdi likās lēkājam acu priekšā, saplūstot kopā uz papīra.

– Manro kundze?

Piepeši telpa likās pārāk karsta, pārāk šaura. Dokumenti izslīdēja Greisai no rokām un noplanēja uz grīdas.

– Vai jūs nebūtu tik laipns un neizsauktu man taksometru? – viņa dzirdēja sevi sakām. – Šķiet, ka tomēr nejūtos īsti labi.

Tiso kungs aizveda viņu atpakaļ uz viesnīcu. Viņi nepūlējās sarunāties. Greisa lūkojās ārā pa logu uz līkumainajām, šaurajām ieliņām un cilvēkiem, kas bija daudz dzīvīgāki nekā Londonā, staigājot iekšā un ārā pa veikaliem un kafejnīcām. Šķita, ka viņus šķir ne tikai valodas barjera vien. Tie bija franči, kas dzīvoja franču dzīvi. Kāpēc tas, ko nevarēja viegli izprast, kļuva tik noslēpumains un spožs?

Kad viņi piebrauca pie viesnīcas, Greisas roka jau atradās uz durvju roktura, lai kāptu ārā no automašīnas. – Pateicos.

– Manro kundze, – Tiso kungs izslēdza motoru un pagriezās pret viņu. – Negribu būt uzmācīgs, taču nespēju valdīt ziņkārību. Kādas bija jūsu attiecības ar d’Orsī kundzi?

– Ak, Tiso kungs… – Greisa sastinga un ierunājās savā augstprātīgākajā tonī. – Es… es īsti nezinu, vai tā ir jūsu darīšana.

Advokāts bija tracinoši imūns pret Greisas rupjību, uzlūkojot viņu ar izteikti francisku uzjautrinājuma un iecietības sajaukumu. – Par to es nešaubos.

Greisa atkal pasniedzās pēc durvju roktura.

– Jūs nekad neesat viņu redzējusi, – viņš minēja.

Greisa uzmeta viņam dzedru skatienu. – Tas ir absurds!

– Tas ir absurds. Taču man ir taisnība, vai ne?

Viņa sarauca pieri, sakniebdama lūpas ciešāk. Vajadzēja ņemt taksometru.

Atzvilis sēdeklī, Tiso kungs turpināja. – Esmu bijis klāt neskaitāmās testamenta lasīšanas reizēs. Nekad agrāk neesmu redzējis, ka mantojuma saņēmējs būtu tik pārsteigts kā jūs. Vai tā ir, Manro kundze?

Greisa vilcinājās. – Savā ziņā.

– Tātad, – viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, – jūs esat saņēmusi mantojumu no sievietes, kuru nekad neesat pazinusi. Vai tā ir?

– Jā.

– Ja nekļūdos, no sievietes, par kuru jūs nekad neesat pat dzirdējusi.

Greisa uzmeta viņam skatienu. – Kā jūs to zināt?

– Vai man ir taisnība? – viņš jautāja, nepievērsdams uzmanību jautājumam.

– Jā.

– Nu tad, – viņš paraustīja plecus, – kāpēc jūs to neteicāt?

– Es… es nezinu, – Greisa sastomījās. Panikā viņa iztēlojās dramatiskākas sekas – varbūt došanos uz tuvējo policijas iecirkni vai Lielbritānijas vēstniecību. – Es nezināju, kas notiks.

– Nekas nevar notikt. Mantojums pieder jums neatkarīgi no tā, vai jūs viņu pazināt vai nē. Jūs neesat izdarījusi neko sliktu.

– Man ir tāda sajūta, it kā es zagtu, – Greisa atzinās, palaizdama vaļā durvju rokturi.

– Tas ir neparasti.

– Jā. Taču viņai bija mans vārds un adrese, un tā fotogrāfija no avīzes.

– Vai viņa ir ģimenes draudzene?

– Jādomā, ka viņa varēja pazīt manus vecākus pirms viņu nāves. Un tomēr – kurš gan atstāj naudu pilnīgai svešiniecei? Un kura svešiniece to vienkārši pieņem?

– Es nezinu. – Izskatījās, ka šī doma advokātu drīzāk interesē, nekā satrauc.

– Vai viņa izskaidroja jums savu novēlējumu?

– Nē. Es satikos ar viņu tikai vienreiz, kad viņa sastādīja testamentu. Viņa atnāca pēc cita mūsu klienta, Žaka Ivēra ieteikuma.

– Ivērs? – Greisa atkārtoja, cenzdamās atcerēties. – Kur es agrāk esmu redzējusi šo uzvārdu?

– Ikvienā pilsētas aptiekas skatlogā. Viņam pieder viens no lielākajiem kosmētikas uzņēmumiem Francijā.

– Ak jā, protams!

“Ivēra” vaigu sārtums – reklāmā bija redzama skaista tumšmataina sieviete, kuras acis bija aizsegtas ar melnu zīda šalli, bet uz lūpām rotājās tumši sarkana lūpu krāsa. Apakšā bija uzrakstīta tikai viena frāze: Embrasse moi – noskūpsti mani. Greisa bija to ievērojusi tāpēc, ka attēls likās tik izaicinošs, nepavisam ne tāds, kādus varēja ieraudzīt Anglijā.

– Tātad, – viņa centās salikt visu kopā, – d’Orsī kundze bija viņa sieva?

– Nē… – Viņš to sāniski uzlūkoja. – Viņš nomira šajā pašā gadā. Viņa sieva vēl aizvien ir dzīva. Redziet, mēs nenodarbojāmies ar Ivēra kunga – kā lai to pasaka? – leģitīmajiem darījumiem. Šim nolūkam viņam bija cita, daudz lielāka firma. Mūsu ziņā bija jautājumi, kam bija vajadzīga smalkāka pieeja.

– Kādā ziņā smalkāka?

– Domāju, ka viņa bija mīļākā.

– Ak!

Greisa nolūkojās uz bruģēto ielu savā priekšā. Viņas pirmā vēlme bija nosodīt. Un tomēr nebija viegli nosodīt cilvēku, kurš bija izrādījies tik dāsns.

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.

– Vai viņa deva jums kādu norādi… kādu mājienu, sastādot testamentu, par to, kāpēc atstāj naudu man?

Advokāts papurināja galvu. – Tāds jautājums nemaz neradās. Viņai bija informācija, kuru es jums parādīju, un viņa to nodeva man, tiklīdz bijām sākuši runāt. Neatceros, ka mēs būtu apsprieduši kādus personiskus testamenta aspektus. Viņa atnāca, pilnīgi sagatavojusies. Atceros, ka biju visai iespaidots par to, cik skaidri viņa izpauda savas vēlmes un cik viss bija nepārprotami. Šķiet, visvairāk viņa domāja par to, ka īpašumu vajadzēs pārvērst naudā pēc iespējas ātrāk. Un ka jums vajadzētu saņemt novēlējumu personiski. Vienai pašai.

– Tiešām? – Tas bija dīvains noteikums.

Viņš pamāja. – Ja jūs būtu ieradusies kopā ar kādu citu, man vajadzētu lūgt, lai viņš pagaida ārpusē.

– Ak tā. – Greisai pār muguru pārskrēja skudriņas, iedomājoties par to, kādu rūpību un uzmanību šī svešiniece bija izrādījusi attiecībā uz viņu.

Ārā sāka mazliet līt: viegls rasinātājs, kas klusītēm izraibināja vējstiklu.

– Kā viņa izskatījās? – Greisa klusi iejautājās.

– Ļoti žilbinoša, ar tumšiem matiem. Jādomā, ka viņai bija tikai mazliet pāri četrdesmit, un viņa bija visai pievilcīga. Taču bija redzams, ka viņu moka sāpes, un man šķiet, ka tās bija atstājušas savu iespaidu: tas bija saskatāms viņas sejā.

Greisa turpināja vērties uz bruģi, kas, vakaram tuvojoties, bija kļuvis mitrs un mirdzēja lampas mirguļojošajā gaismā.

– Man nav ne jausmas, ko lai iesāk.

– Jums nekas nav jāiesāk. Varat būt droša, ka testaments ir pilnīgi likumīgs un saistošs. Tiklīdz būsiet parakstījusi papīrus, varēsiet paņemt ienākumus un atgriezties Londonā.

– Bet kā? – Vai viņš neredzēja, cik tas bija neiespējami? – Es nespētu dzīvot tālāk, pat nezinot, kas viņa bija un kāpēc viņa man ir to atstājusi. Tas padarītu mani traku!

– Uzskatiet to par laimestu loterijā, – advokāts ierosināja.

– Es neticu azartspēlēm, Tiso kungs. Man izdevība nešķiet nejauša. Visumu saista neredzami pavedieni. Mums tie ir tikai mazliet jāatšķetina, lai atklātos viss mudžeklis. – Greisa pagriezās, lai uzlūkotu viņu. – Vai jūs esat pārliecināts, ka tā nav kļūda?

Advokāts iztaisnojās, acīmredzami juzdamies aizkaitināts par šo secinājumu. – Varat būt droša, ka es nemēdzu pieļaut kļūdas. Un man nav nekādu pierādījumu par to, ka to būtu pieļāvusi Eva d’Orsī. Gluži pretēji, visa viņas sniegtā informācija pagaidām ir izrādījusies precīza.

Greisa nopūtās, pārlaizdama plaukstu pāri acīm. Te nebija atbilžu, tikai jauni jautājumi. Nu viņai sāka sāpēt galva.

– Esmu pilnīgi izsista no sliedēm. Goda vārds, man nav ne jausmas, ar ko lai sāk.

Tiso kungs mazliet apdomājās.

Vecākie partneri viņam bija ieteikuši tikt ar šo lietu galā ātri un pēc iespējas diskrētāk. Viņi vēlējās izvairīties no jebkāda skandāla, kas varētu atsaukties uz atlikušajiem Ivēru ģimenes locekļiem. Taču viņš nebija gaidījis, ka Manro kundze būs tik ļoti samulsusi par šo situāciju. Un viņam Greisas nevēlēšanās vienkārši pieņemt mantojumu šķita intriģējoša. Meitenes vēlme uzzināt vairāk norādīja, ka viņai piemīt raksturs: īpašība, kas advokātam pēdējā laikā likās reta. Tāpēc par spīti norādījumiem Tiso kungs pieņēma neparastu lēmumu. – Nu labi. – Viņš iedarbināja motoru. – Jums ir vajadzīga palīdzība, – viņš lietišķi noteica.

– Uz kurieni mēs brauksim?

– Manro kundze, es gribētu jums palīdzēt, taču nevarēšu neko iesākt, kamēr nebūšu paēdis vakariņas. – Viņš izbrauca uz ielas. – Tepat aiz stūra ir bistro.

Greisa pārsteigumā viņu uzlūkoja. – Vai jūs ņemsiet mani līdzi?

– Vai jums ir citi plāni?

– Man… nē.

– Tad izskatās, ka tas būs vissaprātīgākais risinājums. – Un viņš pirmo reizi pasmaidīja: tas bija visai pārsteidzošs, stūrains smaids, kuru ierāmēja divas vaigu bedrītes. – Nevaru atrisināt jūsu noslēpumu, taču varu jūs vismaz pabarot.

Tiso kungs aizveda Greisu uz kafejnīcu ar bistro vienā pusē un greznāku restorānu otrā. Izskatījās, ka personāls viņu pazīst, jo ātri apsēdināja viņus pie stūra galdiņa, kur viņi sēdēja viens otram līdzās un nolūkojās uz pārējo telpu. Greisa kopš apprecēšanās nebija ēdusi vakariņas divatā ar vīrieti, kurš nav viņas vīrs. Taču vai nu apstākļu, vai svešās vietas dēļ tas izrādījās vieglāk, nekā viņa bija iedomājusies. Izskatījās, ka Tiso kungs negaida un neprasa no viņas sarunu. Viņi sēdēja, vērodami citus vakariņotājus, kas bija aizraujoša nodarbe pati par sevi.

Greisa nopētīja ēdienkarti. – Domāju, ka ņemšu ragout de cou d’agneau, – viņa izlēma, to aizverot.

– Jēra kakla sautējumu? Lieliska izvēle.

– Jēra kakls? – Greisa atkal paņēma ēdienkarti.

Viņš pasmaidīja. – Varbūt es varētu pasūtīt mums abiem?

– Nu… – Greisa atkal pārlaida skatienu uzkodām, meklēdama ko pazīstamu. – Baidos, ka mana garšas izjūta nav pārlieku izsmalcināta. Tas ir, pēc franču standartiem.

– Nu tad, – viņš atlaidās sēdeklī, izstiepdams savas garās kājas, – pastāstiet, ko jūs ēdat mājā, un es jums kaut ko ieteikšu.

– Nu, domāju, ka es ēdu daudz… sviestmaižu.

– Sviestmaižu? – Viņš piešķieba galvu, it kā nebūtu pareizi sadzirdējis. – Piedošanu, tās nav dabūjamas.

– Redziet, es neesmu pieradusi pie kaut kā… pārāk franciska.

– Jūs atrodaties Parīzē, kundze.

– Jā, taču jūs zināt, ko es gribu teikt, vai ne? Pie ēdieniem ar pārāk izteiktu garšu?

– Kā gan kaut kam var būt pārāk izteikta garša?

– Es biju domājusi spēcīgas garšas, tādas kā sīpolus un ķiplokus…

Viņi raudzījās viens otrā pāri milzīgai kultūru atšķirībai.

Greisa padevās un nolika ēdienkarti. – Jā, es uzticēšos jums.

Pienāca viesmīlis, un Tiso kungs pasūtīja viņiem abiem – salade mixte, poule au pot un pudeli vin rouge.

Viņš ielēja Greisai glāzi un pasniedza maizi. Un viņa attapās, ka ir ļoti izsalkusi. Pusdienlaiks bija pagājis, bet viņa bija par to aizmirsusi. Greisa nolauza franču maizes gabalu, kas bija kraukšķīga un mīksta, vēl aizvien silta viducī. Apbrīnojami, kā kaut kas tik vienkāršs, tik elementārs varēja būt tik izsmalcināts. Un tik atšķirīgs no Anglijas maizes.

– Kas gan ir šī sieviete? – Greisa skaļi prātoja, izgaršodama maizi. – Tas ir jautājums. Un kāpēc viņa man ir atstājusi šo naudu?

– Bez šaubām, – viņš pamāja. – Taču es gribētu zināt, ko jūs ierosināt ar to iesākt?

Greisa nebija par to domājusi: varbūt tāpēc, ka īsti neticēja naudas esamībai.

– Īsti nezinu. – Viņa iedzēra malku vīna.

– Jūs varētu nopirkt jaunu māju, ceļot, kolekcionēt gleznas, ieguldīt…

– Varbūt. – Greisa vēl nekad nebija pieņēmusi finansiālus lēmumus. – Jādomā, ka vislabākais būs to apspriest ar profesionālu juristu.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Es esmu jurists.

– Nujā, taču man būs vajadzīgs kāds, kurš pārzina Anglijas likumdošanu.

– Jā, taču viņš jums varēs tikai dot padomu. Ko jūs gribētu ar to iesākt? – viņš neatlaidās.

Greisa apdomājās. – Dzīvot, Tiso kungs. Man gribētos dzīvot ļoti ērti. Un mierīgi. – Un tad viņa piebilda pašai par pārsteigumu: – Tā, lai neviens man neteiktu, ko darīt un kā darīt.

Viņš pacēla glāzi. – Atzīstama vēlme.

– Vai jūs smejaties par mani?

– Nē, es esmu gluži nopietns. Cilvēki uzskata par pašsaprotamu to, kas patiesībā ir māksla. Dzīvot labi, dzīvot ērti pēc saviem standartiem: tam ir vajadzīgs zināms gara briedums, neparasts raksturs, patiesi izsmalcināta gaume un…

– Un nauda. – Greisa nolauza vēl vienu maizes gabalu.

– Tā palīdz.

Viņa iesāņus uzlūkoja vīrieti. Varbūt to panāca atrašanās Parīzē savādā situācijā, taču Greisa uzdrošinājās apjautāties: – Vai jūs dzīvojat atbilstoši saviem standartiem? Advokāts mazliet apdomājās. – Uzskatu to par privilēģiju, kundze. Tādu, kas iegūstama, pateicoties zināmai drosmei un pārbaudījumiem.

Viņa iesmējās un papurināja galvu. – Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

– Dažreiz, – viņš pasmaidīja. – Dažreiz – jā, bet citreiz es daru to, kas no manis tiek sagaidīts.

Tā bija savādi atklāta atbilde, taču Greisa to saprata. Tikai viņa nekad nebija dzirdējusi kādu pasakām to skaļi. Tiso kungs novērsās, atkal iekuģodams drošākos ūdeņos. – Un kur jūs dzīvosiet savu ērto dzīvi?

– Nezinu. Varbūt pie jūras. Taču, lai kur tas būtu, tur gatavos šādu maizi.

– Un jūsu vīrs? Ko viņš par to visu domā?

Tiso kungs bija pārsteidzis Greisu nesagatavotu. Tā bija pirmā reize daudzu stundu laikā, kad viņa iedomājās par Rodžeru. Un nu, sev pašai par pārsteigumu, viņa īsti nezināja, ko teikt. – Mans vīrs?

– Jā. Ko viņš saka?

Nodūrusi galvu, Greisa uzmanīgi notrauca dažas maizes drupačas no galdauta. – Es nezinu. Patiesībā man nav radusies izdevība aprunāties ar viņu par to.

– Ak tā. – Tiso kungs izskatījās tā, it kā īsti nespētu tam noticēt. – Nu, gan jau viņam radīsies savas idejas.

– Jā, tas tā neapšaubāmi būs.

Iestājās pieklājīgs klusums.

– Francijas dienvidos ir daži apburoši liedagi, – Tiso kungs pēc brīža ierunājās.

– Jā, – Greisa piekrita, juzdamās pateicīga par to, ka advokāts neturpina runāt par viņas vīru. – Nekad neesmu tur bijusi, taču esmu par to dzirdējusi.

Sarkanā māla podiņā ar vāku tika pasniegta vistas gaļa: to papildināja dārzeņi un mazi jaunie kartupelīši. Siltā un sulīgā gaļa viegli atdalījās no kauliem. Tas bija vienkāršs ēdiens, taču pilns ar smalkiem garšas slāņiem. Greisai tas likās bagātīgs un eksotisks. Kad Tiso kungs paskaidroja, ka būtībā tas esot zemnieku ēdiens, Greisa jutās izbrīnījusies.

– Vistas gaļa podiņā, – viņš paskaidroja, viegli paraustīdams plecus. – Jūs teicāt, ka vēlētos kaut ko vienkāršu.

– Tas ir izcils.

Klienti nāca un gāja, daži uz vakariņām, daži vienkārši iedzert kafiju. Mazā kafejnīca atradās pati savas mazās pasaules centrā un bija pilna ar vietējiem. Likās, ka visi cits citu pazīst un apmainās kaismīgiem uzskatiem, kurus viņiem pat nenāca prātā paturēt pie sevis. Viņi runāja brīvi, pārmīdami nelūgtus padomus un uzskatus. Ieradās ģimene, vairāki precēti pāri, pāris gluži glīti ģērbušās pavecas sievietes, bariņš jaunu vīriešu pa ceļam uz klubu, vientuļš vecs vīrs ar avīzi, pāris vidēja vecuma sieviešu… Viņi vēroja un ēda, un Greisai par prieku Tiso kungs reizi pa reizei viņai šo to patulkoja.

Viņš pamāja uz divu sieviešu pusi, kas sēdēja viena otrai pretī.

– Viņas ir bijušas uz kino, – advokāta balss bija klusa. – Viena teica, ka viņai neesot patikusi māte. Un galvenās lomas tēlotājs bijis pārāk resns, taču ar patīkamu seju.

– Kas tā par filmu?

– Hmmm, – viņš centās sadzirdēt. – “Martijs”? Izskatās, ka viņas abas beigās ir apraudājušās. Un tagad viņas atnākušas kaut ko iedzert, lai sajustos labāk.

– Ak jā! Es gribētu šo filmu redzēt. Esmu dzirdējusi, ka tā esot ļoti laba.

– Un tur. – Viņš norādīja uz pavecāku pāri, kas bija iegrimis dedzīgā strīdā – vīrietis šūpoja galvu, un sieviete locīja servjeti un apņēmīgi novietoja to uz galda, gatavodamās iet ārā. – Viņš teica, ka teļa gaļa esot laba. Viņa zina, ka tajā ir par daudz kaperu un par maz citrona.

Greisa nespēja tam noticēt. – Viņi tā strīdas par ēdienu?

Viņš pamāja.

– Anglijā tas nemūžam nenotiktu.

– Es zinu, – viņš pasmaidīja.

Vēlāk, kad lietus bija beidzies, viņš pavadīja Greisu mazo gabaliņu līdz viesnīcai.

Viņa apstājās ārpusē. – Tiso kungs, vai tiesa, ka jūs varat iekļūt d’Orsī kundzes dzīvoklī?

– Jā, protams.

– Un tas vēl nav pārdots?

– Nē.

– Ak tā. – Greisa sakrustoja rokas virs krūtīm. – Tad es gribētu to redzēt, ja iespējams.

Viņš vilcinājās. – Mans uzdevums bija pielūkot, lai jūs saņemtu pārdošanas rezultātā iegūtos ieņēmumus. Nedomāju, ka d’Orsī kundze būtu vēlējusies, lai jūs apmeklētu dzīvokli…

– Varbūt, – Greisa iebilda, – taču bez mana paraksta uz pilnvaras pārdošanas darījums nenotiks. Vai man ir taisnība?

– Jāāāā… – Viņš lēnām novilka. – Tas tiesa.

– Un šai situācijai vajadzīga smalka juridiska pieeja.

Advokāts piemiedza acis. – Jūs esat visai neatlaidīga, vai ne?

– Un man šķiet, ka jūs cenšaties mani novirzīt no pēdām.

Pašūpojies uz papēžiem, Tiso kungs sabāza rokas dziļi mēteļa kabatās. Greisa bija attapīgāka, nekā viņš bija iedomājies. Un viņa bija arī gudra un asprātīga ļoti angliskā manierē. Viņš varēja tai viegli parādīt dzīvokli un tik un tā ātri paveikt darāmo. – Ļoti labi, Manro kundze. Cikos rīt man atbraukt jums pakaļ?