Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 9

Gaisā valdīja vēsums, kad viņi izkāpa no Tiso kunga sīciņā sarkanā sitroena un devās cauri parkam Vožu laukuma centrā, visvecākajā Parīzes dzīvojamo namu kvartālā. Tas bija liels, elegants veidojums, agrīnās plānošanas triumfs ar estētisku vienotību, kas reti sastopama publiskās celtnēs. Iespaidīgi ķieģeļu nami ieskāva parku no visām pusēm, sacelti virs galerijām, kurās bija ierīkoti veikali un restorāni.

Greisa nopētīja simetriski iekārtoto parku ar tā greznajām strūklakām, pamatīgo īvju rindām un glītajiem grantētajiem celiņiem. – Te ir ļoti smalki.

– Ļoti smalki, patiešām. Tas ir celts septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

– Man nebija ne jausmas, ka māja būs tik grezna. Dzīvokļi šeit noteikti ir ļoti dārgi.

– Domāju, ka tā bijusi dāvana.

– No kā?

– Cik zinu, tas gadiem ilgi piederējis Ivēru ģimenei.

– Vai tas tā ir ierasts? – Greisai likās īpaši pārdroši tik cieši savīt divas pasaules. – Tas ir, dāvināt mīļākajai ģimenes īpašumus?

– Bagātie izdomā paši savus likumus.

– Dzīvoklis nepavisam nav tāds, kādu es biju iztēlojusies. – Viņa nedroši iekoda apakšlūpā.

Tiso kungs viņu ieslīpi uzlūkoja. – Vai jūs bijāt cerējusi ieraudzīt jumtistabiņu?

– Nezinu… laikam gan.

– Mums nav jāiet iekšā, ja jūs to negribat.

– Es zinu. – Dziļāk sabāzusi rokas mēteļa kabatās, Greisa, meklēdama mierinājumu, satvēra tēva vecās šķiltavas. – Tomēr es gribu ieiet.

Tiso kungs izveda viņu cauri galerijām un ieveda šaurā gaitenī ar kaļamās dzelzs vārtiņiem. Atgrūdis tos, viņš rādīja Greisai ceļu uz iekšpagalmu – stūrainu, bruģētu laukumu ar nelielu strūklaku vidū. Efejas, snaikstīdamas savus garos taustekļus, biezas un tumši zaļas vijās augšup gar mājas sienu, kas bija klasiska savās proporcijās: sarkani ķieģeļi, ko papildināja balts akmens. Lieli franču logi uz balkoniem, kas izgāja uz pagalmu pirmajā un otrajā stāvā. Augstākajos stāvos logus sedza slēģi. Akmens kāpnes ar līkumainām kaļamās dzelzs margām bija nobružātas no gadsimtiem ilgās lietošanas. Un ieejas durvis bija darinātas no ozola, masīviem spraišļotiem paneļiem, ko papildināja mirdzoši misiņa rokturi.

– Iešu aprunāties ar vārtsardzi. Atslēgas ir pie viņas. – Tiso kungs apgāja apkārt ieejai un pieklauvēja pie vārtsardzes durvīm. Greisa gaidīja, stāvēdama mazliet nostāk, paslēpta skatienam. Pēc dažām minūtēm advokāts atgriezās.

– Mums palaimējies. Dzīvoklis ir tukšs. Tas tika atbrīvots pirms dažām dienām. Es paskaidroju, ka jūs esat d’Orsī kundzes mantiniece, un vārtsardze bija ļoti pretimnākoša.

Viņš atslēdza ārdurvis, un Greisa sekoja viņam iekšā pa ieejas durvīm. Viņu priekšā vijās augstas spirālveida kāpnes.

Vēja pūsma savirpuļoja viņiem pie kājām sakaltušas lapas. Greisa savilka mēteli ciešāk sev apkārt. Viņai radās nepatīkama sajūta, it kā viņa pārkāptu kādu robežu. Taču nu jau bija par vēlu: viņas kājas jau kustējās, sekojot Tiso kungam augšā uz otro stāvu. Advokāts atslēdza durvis un plaši tās atvēra.

– Tikai pēc jums.

– Pateicos. – Greisa izriesa plecus, cenzdamās izskatīties pašapzinīgāka, nekā jutās. – Taču man gribētos apskatīt to vienatnē, ja jūs neiebilstat.

– Protams. Būšu lejā, ja jums kaut ko vajadzēs.

Greisa nogaidīja, līdz viņš bija aizgājis. Tad, dziļi ievilkusi elpu, viņa devās iekšā.

Viņas papēži klikšķēja uz gludās parketa grīdas gaitenī, atbalsojoties tukšajā dzīvoklī. Tur bija liela, formāla viesistaba ar trim franču logiem, kas izgāja uz balkonu, no kura pavērās skats uz laukumu. Telpa bija milzīga, vismaz trīsdesmit piecas pēdas gara, ar augstiem griestiem un smalkiem griestu rotājumiem. Jau šis plašums vien bija aizraujošs. Iespaidīgs melna marmora kamīns ieņēma centrālo vietu: pie griestiem rotājās stikla lustra. Pēc izbalojušajiem četrstūriem uz tapetēm Greisa redzēja, kur agrāk karājušās gleznas un kur pie sienas agrāk atradušās krēslu atzveltnes un galdiņi.

Nē, tas nepavisam nebija tas, ko viņa bija iztēlojusies. Varbūt ne gluži jumtistabiņu, bet kaut ko daudz mazāku un vienkāršāku. Šī bija plaša viesistaba, kurā varēja rīkot smalkas viesības. Likās ne tikai ekstravaganti, bet pat nekautrīgi, ka kāds ir sagādājis savai mīļākajai tik greznu dzīvi.

Greisa devās uz nākamo istabu.

Tā bija guļamistaba, mazāka, bet tik un tā grezna sava izmēra dēļ. Ienākot Greisu apņēma parfīma aromāts. Tā nebija ziedu vai kāda gaistoša smarža: aromāts bija izsmalcināts un spēcīgs. Gluži kā roka, kas pastiepās pāri neiespējamajam attālumam, lai caururbtu plīvuru, kas viņas šķīra, tā iespiedās Greisas saules pinumā, sastindzinādama viņu uz vietas. Smaržai piemita metālisks asums un gandrīz uzbāzīga oriģinalitāte.

Greisa juta, kā matiņi saceļas viņai uz skausta. Šī sieviete bija īsta, nevis kāda jauka, labvēlīga krustmāte feja no bērnu pasaciņas. Nu Greisa atradās viņas teritorijā.

Telpas centrā atradās grebts divguļamās gultas karkass. Tas bija darināts lit bateau stilā ar sarežģītu koka inkrustāciju rakstu galvgalī: vienīgā mēbele, kas bija palikusi visā dzīvoklī.

Greisa pacēla galvu.

Griesti bija nokrāsoti ļoti gaiši zilā krāsā, un tos apgaismoja zeltaina lustras gaisma. Tie ļoti prasmīgi atdarināja vasaras debesu vieglos toņus.

Tātad šeit d’Orsī kundze bija izklaidējusi savu mīļāko, piekopusi savu mākslu.

Šī doma lika Greisai nodrebināties. Viņa nespēja nedomāt par Vanesu, kuras rēgs bez skaņas slīdēja cauri šīm telpām: tas pašapzinīgi un droši staigāja pa koka grīdu ar basām kājām, tērpies pērlēs.

Mīlestība bija māksla, spēle, kuru ķircinoties vadīja prasmīgi spēlētāji.

Spēle, kuru Greisa vēl aizvien nemācēja spēlēt.

Aizgriezusies viņa ielūkojās vannas istabā ar vannu un noslēpumainu zemu bidē. Skapīši bija atvērti un tukši, caurules drošinoši trokšņainas, tualetes poda rezervuārs pildījās atkal un atkal.

Viņa iegāja virtuvē.

Tā bija neliela. Vismazākā un parastākā telpa visā dzīvoklī, ar zaļu plastmasas galda virsmu un dziļu, četrstūrainu izlietni. Tur bija vienkāršs iebūvēts galds ar soliem pie vienas sienas, un uz tā atradās pelnu trauks un rīta avīze.

Greisa apsēdās. Šī telpa bija tumša, silta gluži kā dzemde, ar zemiem griestiem. Lēts plastmasas pulkstenis tikšķēja pie sienas virs plīts. Avīze, Le Figaro, bija atkal salocīta pēc izlasīšanas. Greisa to apgrieza otrādi, lai aplūkotu datumu. Tā bija vairāk nekā mēnesi veca. Lapas apakšā rotājās līdzenu apļu rinda, kurus tur bija savilkusi izklaidīga roka.

Greisa vieglītēm pieskārās pelnu trauka malai. Tas bija lēts izstrādājums, divdesmito gadu stila atdarinājums, vienkāršs māla trauks. Tas bija saplīsis un tad atkal salīmēts. Tomēr tas neizskatījās pēc priekšmeta, ko būtu vērts glābt. Greisa apgrozīja to rokās. Labajā augšējā stūrī rēgojās izbalējis uzraksts: Rikera aptieka, Ņujorka.

Pārējās istabas likās nereālas, gluži kā skatuves dekorācijas. Taču šī bija intīma, klusa. Noslēpumainā d’Orsī kundze bija te sēdējusi, klausīdamās pulksteņa tikšķēšanā, ledusskapja vienmuļajā rūkšanā, lasījusi avīzi. Pusmūža sieviete – sieviete, kuras seju, kā bija teicis Tiso kungs, bija mainījušas sāpes.

Greisa nolūkojās uz saplēsto pelnu trauku.

Le droit de choisir.

Šis teikums atkal un atkal atkārtojās viņas prātā.

Vēl neviens nekad nebija atbalstījis viņas neatkarību. Visa viņas laulība, visa viņas sievietes karjera lielā mērā bija saistīta ar Greisas bezrūpīgo, nesarežģīto atkarību, vispirms no ģimenes un pēc tam no vīra. Taču nu šī svešiniece viņu izaicināja, lika viņai izvēlēties un uzņemties atbildību.

Kāpēc?

Tas slēpa intimitāti, gaidas. Taču Greisa pat nebija pazinusi Evu d’Orsī, nemaz nerunājot par viņas atbalstīšanu.

Atvērusi somiņu, viņa izņēma saņurcītu Chesterfields cigarešu paciņu un vienu aizkūpināja.

Skaistas meitenes nedzīvoja neatkarīgu dzīvi: vai Eva d’Orsī to zināja? Viņu triumfus noteica ātrums, ar kādu viņas pārvietojās no vieniem gaidpilniem apskāvieniem citos. Tās bija mazāk veiksmīgās meitenes – “prātīgās” un “gudrās” –, kurām nācās stāties pretī pasaulei saviem spēkiem. (Viņas bērnībā vārds “inteliģenta”, ja tas tika attiecināts uz meiteni, vienmēr nozīmēja kritiku, un nekas cits tik pilnīgi neliecināja par viņu nākotnes bezcerību kā birka “gudra”).

Lēnām izpūzdama dūmus, Greisa vēroja, kā tie krājas viņai tieši virs galvas.

Un tomēr viņu mīnuss sagādāja šīm meitenēm brīvību – tādu pašu brīvību un atbildību, kādu šī nepazīstamā sieviete tagad prasīja no viņas.

Atbalstījusi zodu plaukstā, Greisa atvēra avīzi.

Ja viņa tiešām bija mantiniece, kāpēc sajūta bija tāda, it kā d’Orsī kundze drīzāk viņai kaut ko atņemtu, nekā dotu?

Pāršķirdama lappuses, viņa centās sasaistīt kopā nedaudzos atpazīstamos vārdus. Tur bija pieminēta izpārdošana Lafajetu galerijās, solot jaunu jostu un veļas modi drosmīgajos zīmējumos… fotogrāfija no kādas sporta sacīkšu negadījuma vietas, kurā bija iesaistīts jauns vīrietis un sacīkšu automašīna… reklāmas sludinājumi… un kaut kas bija apvilkts ar melnu pildspalvu.

Avis de saisie vente de boutique, 23 Rue Christine, Saint–Germain, Paris.

Boutique… tas nozīmēja veikalu, vai ne? Avis de saisie vente… Greisas franču valoda nebija pietiekoši laba, lai saprastu pārējo.

Greisa nolūkojās ārā pa logu virs izlietnes uz saules ēnu, kas krita uz pretējās sienas.

Mazā virtuvīte bija mierinoša, pazīstama savā mājīgumā. Pulkstenis tikšķēja: šeit pilsēta likās tāla.

Nesaprotu, ko es te daru, viņa domāja, piebīdīdama tuvāk ieplīsušo pelnu trauku un ievilkdama vēl vienu dūmu. Esmu galīgi izsista no sliedēm.

Le droit de choisir.

Bet tiesības izvēlēties ko?

Greisa nebija radusi pati izvēlēties un nebija paliecināta, ka viņai tas patīk. Kā lai viņa zina, vai izvēle būs pareiza?

Nopūzdamās viņa nobirdināja pelnus no cigaretes.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens.

Greisa iztrūkās un pasteidzās nospiest cigaretes galu pelnu traukā.

– Tiso kungs? Tiso kungs, vai tas esat jūs? – Viņa piecēlās.

Atbildes nebija.

– Hallo?

Vēl viens klauvējiens.

Greisa izgāja gaitenī. Ieklausījās. Ja viņa neko nedarīs, varbūt viņi aizies.

Taču viņi to nedarīja, un klauvēšana turpinājās.

Greisa atvēra durvis. – Ak, labdien! – viņa atviegloti pasmaidīja.

Kāpnēs stāvēja meitene ar kartona kasti rokās. Viņai varēja būt kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, gludas, brūnas bizītes un nopietna seja.

– Kā varu palīdzēt?

– Bonjour, madame. Parlez–vous franзais? – viņa jautāja, izrunādama katru vārdu ar pārspīlētu skaidrību.

– Nu, oui… un peu… mais je ne parle très bien…

– Es mazliet runāju angliski. – (Acīmredzot atbilde uz meitenes jautājumu par to, vai Greisa runā franciski, bija “nē”.) – Tas vīrietis lejā teica, ka jūs esat, ē, mantiniece? Vai tā ir?

– Nujā, domāju, ka jā.

– Jā, ē, mana māte, viņa gribēja jums atdot šo. – Meitene pasniedza Greisai kārbu.

– Piedošanu, kas ir tava māte?

– Pardon. – Meitene aplūkoja savu kurpju purngalus. – Viņa ir vārtsardze, Asānža kundze. Viņa teica, ka tas domāts jums.

– Tiešām?

– Jūs esat angliete, ja?

– Jā.

– Un tā esat jūs, ja? – Viņa norādīja uz kārbas vāku.

Stūrī bija uzšņāpts viņas vārds: Greisa Manro.

Greisa sajuta, kā viņas āda kļūst auksta. Tas bija rakstīts tajā pašā ļoti slīpajā rokrakstā, kuru viņa bija redzējusi papīros Tiso kunga birojā. – Jā, – viņa pamāja, – tā esmu es.

Greisa atvēra vāku.

Iekšpusē atradās pusducis mazu porcelāna figūriņu, kas bija ietītas avīzēs: smalkas, rotaļīgas ganītes ar baltām sejām un puķainās kleitās: lēti un sentimentāli suvenīri, kas viņai riebās.

– D’Orsī kundze to atstāja maman, lai viņa atdotu jums uzglabāšanai. Viņa negribēja, lai tos dabūtu Migrē kungs.

– Kas ir Migrē kungs?

– Migrē kungam pieder… ē... l’antiquaire… il vend... viņš pārdod les bibelots… ē… les deuxieme main… – meitene norādīja uz savu roku.

– Otrās rokas? Antikvariāts? – Greisa minēja. (Viņai allaž bija padevušās šarādes.)

– Jā, – meitene pamāja. – Otrās rokas. Viņš izvāc mantas, kad kāds nomirst.

– Un viņš izvāca mantas no šī dzīvokļa?

– Jā. – Meitene pagriezās uz iešanu.

– Pagaidi, – Greisa viņu apturēja. – Šis Migrē kungs, vai tu zini, kur atrodas viņa veikals?

– Viņam pieder veikals… ē… Senkloda ielā.

– Senkloda ielā, – Greisa atkārtoja, lai iegaumētu. – Vai tas ir tuvu?

– Dažas ielas tālāk.

– Paldies. – Greisa paspēra soli uz priekšu. – Kā tu domā, varbūt es varētu satikties ar tavu māti? Gribētu viņai pateikties un aprunāties ar viņu par d’Orsī kundzi.

Meitene vilcinājās, un viņas seja piepeši kļuva piesardzīga. – Mana māte nerunā angliski, kundze.

– Jā, bet varbūt tu varētu man palīdzēt, – Greisa smaidot ierosināja. – Tu varētu sēdēt pa vidu. Vai arī Tiso kungs, tas vīrietis, kuru tu satiki lejā, viņš varētu palīdzēt.

Meitene sarauca pieri. – Viņai nepatīk tenkot.

– Bet tās taču nebūs tenkas. Man ir tikai daži jautājumi par to, kāda bija d’Orsī kundze.

– Nujā… – Meitene pavirzījās tālāk no durvīm. – Es viņai pajautāšu. Taču viņa ir ļoti aizņemta.

Viņa devās lejā pa kāpnēm.

– Vai tu viņu pazini? – Greisa uzsauca viņai pakaļ.

Meitene pagriezās. – Reiz viņa man dzimšanas dienā uzdāvināja lelli. Man bija pieci gadi. Tā bija ļoti skaista – ar gaišiem matiem, kas bija gatavoti no īstām cirtām, un porcelāna seju. Visskaistākā lelle, kāda man jebkad piederējusi.

– Tad viņa bija ģimenes draudzene?

Meitene neizpratnē viņu uzlūkoja. – Ak nē, kundze. Māte man neļāva to paturēt.

– Kāpēc ne?

Meitene sāka mīņāties. – Jums jājautā viņai, kundze.

Greisa noskatījās, kā viņa nozūd gaiteņa ēnā un izgaist kāpnēs. Lejā viņa dzirdēja steidzīgas, pieklusinātas balsis, kas runāja franciski. Tad durvis aizcirtās un iestājās klusums.