Читать книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro - Страница 5

Greisa Manro iztrūkusies pamodās un tvēra pēc elpas.

Viņa bija skrējusi klupdama krizdama pa nelīdzenu zemi biezā, tumšā mežā, meklēdama, saukdama. Taču, jo ātrāk viņa skrēja, jo necaurredzamāks kļuva biezoknis. Vīteņi vijās viņai zem kājām, zari nošvīkāja seju, rokas un kājas. Un vēl panika, ka laiks iet uz beigām. Viņa dzinās pakaļ kādam vai kaut kam. Taču tas allaž bija kaut kur tālumā, nesasniedzams. Piepeši viņa zaudēja līdzsvaru un krita dziļā, akmeņainā aizā.

Sirdij strauji sitoties krūtīs, Greisai vajadzēja kādu brīdi, lai, samirkšķinot acis telpā valdošajā puskrēslā, saprastu, ka viņa atrodas pati savā guļamistabā un guļ savā gultā.

Tas bija sapnis.

Tikai sapnis.

Pasniegusies viņa ieslēdza naktslampiņu, atkrizdama spilvenos. Viņas sirds vēl aizvien strauji sitās, rokas drebēja. Tas bija sens murgs, no viņas bērnības. Greisa bija domājusi, ka ir no tā izaugusi. Taču nu, pēc gadiem, tas bija atgriezies.

Cik ilgi viņa bija gulējusi? Greisa palūkojās uz modinātājpulksteni. Gandrīz pusseptiņi. Sasodīts.

Viņa bija gribējusi nosnausties tikai piecpadsmit minūtes. Taču bija pagājusi gandrīz stunda.

Melorija būs klāt kuru katru minūti, bet viņai vēl aizvien vajadzēja saģērbties. Greisai negribējās šovakar nekur iet, taču viņa bija apsolījusi draudzenei.

Piegājusi pie loga ar skatu uz Voburna laukumu, Greisa atvilka smagos aizkarus.

Bija vēla aprīļa pēcpusdiena, tieši tas gadalaiks, kad dienas gaismas stundas alkatīgi tiecas pretī vasarai, un agrā vakara krēsla bija smalkā Vedžvudas porcelāna ziluma tonī, ko apzeltīja solījums par nākotnes siltumu. Papeles, kas ieskāva laukumu, auklēja savos zaros maigu, koši zaļu pumpuru aizmetņus, bet to lapotnes vasarā solījās kļūt par biezu smaragda krāsas pārklāju. Tagad tie bija vien kaili zari, kas spēcīgi drebēja pie katras ledainās vēja brāzmas.

Kara laikā centrālais dārziņš bija uzrakts un piestādīts ar dārzeņiem, tā metāla žogs ticis izkausēts un vēl nebija atjaunots. Apkārtējās ēkas bija nomelnējušas dūmos un šrapneļu sacaurumotas.

Gaisā valdīja sajūta, ka viss kļūst ātrāks, gadalaiku maiņas un cerības nojausma, ko aptumšoja neizbēgamā tumsas iestāšanās. Ārpusē dziedāja putni, zaļi hiacinšu un narcišu asni šūpojās vējā. Saulē silts, ēnā stindzinošs: šis bija galējību gadalaiks.

Greisai patika šī gadalaika asums, pieklusinātā, mainīgā gaisma, kas izspēlēja jokus ar viņas acīm. Tas bija noslēpumainu un dramatisku pārvērtību laiks. Vienā mirklī apkārt nekā nebija, tikai vētras un lietus, bet pēc brīža uzplauka dzeltenās narcises, triumfējoši izsprāgstot krāsu fanfarās.

Greisa piespieda pirkstgalus pie loga vēsā stikla. Šī nebija, kā izteicās viņas vīrs Rodžers, viņu īstā māja. Viņš loloja godkārīgus plānus par ko lielāku, tuvāk Belgreivai. Taču Greisai te patika: šeit, Blūmsberijas centrā, netālu no Londonas universitātes un Karaļa koledžas, viņa jutās gandrīz tāpat kā Oksfordā, kur bija dzīvojusi kopā ar tēvoci vēl pirms dažiem gadiem. Te valdīja rosība, bija pilns ar uzņēmumiem un birojiem, un studentiem, kas steidzās uz lekcijām. Uz ielas apkārtējo biroju darbinieki, visi ietinušies lietusmēteļos, pieliekuši galvu pret vēju, nebeidzamā straumē plūda uz metro staciju pēc darba.

Greisa atbalstīja galvu pret loga rāmi.

Droši vien bija patīkami kaut kur strādāt. Pie glīti sakārtota rakstāmgalda. Ar kārtīgu dokumentu skapi. Un, pats galvenais, ar mērķi.

Tagad, kad Greisa bija precējusies, viņas dienām piemita apnicīga nenoteiktība: viņa gluži kā balons lidinājās no viena sabiedriska pasākuma pie nākamā.

Rodžers ikvienu no tiem uztvēra ļoti nopietni. – Vai tu aprunājies ar kādu Konservatīvo lēdiju kluba pusdienās? Ko tev nosēdināja blakus? Pastāsti man, kas tur notika?

Viņš neparasti labi prata atklāt slēpto nozīmi ikvienā darbībā.

– Viņi tevi apsēdināja pie pirmā galdiņa, tuvu centram. Tas ir labi. Noteikti aizraksti Monai Reilijai un pateicies par uzaicinājumu. Varbūt tu varētu sarīkot neformālas vakariņas? Vai, vēl labāk, ielūdz viņu kaut kur uz tēju un palūkojies, vai nevari izdabūt no viņas aicinājumu uz vakariņu viesībām. Būtu labāk, ja viņa uzaicinātu pirmā. Nevajag izrādīt, ka tu esi pārāk ieinteresēta.

Viņš rēķinājās ar to, ka sieva ieeļļos ratu riteņus, taču Greisa nebija pieredzējusi sabiedriskās dzīves mehānikā. Un viņai nebija jebkāda prieka no šīs spēles.

Un tomēr viņai vajadzēja pasteigties, Greisa sev atgādināja, ja negribēja likt Melorijai gaidīt.

Atvērusi guļamistabas durvis, viņa uzsauca apkopējai, kura uzkopa pirmo stāvu: – Delleres kundze!

– Jā? – atskanēja balss no virtuves, divus kāpņu laidienus zemāk.

– Vai jums nebūtu briesmīgi grūti atnest man tasi tējas, lūdzu?

– Jā, kundze.

Greisa iesteidzās vannas istabā, apslacīja seju ar aukstu ūdeni, nosusināja to un nopētīja savus vaibstus spogulī. Viņai patiešām vajadzētu vairāk papūlēties – nopirkt zilas acu ēnas un melnu šķidro acu kontūru, iemācīties iezīmēt uzacis tajā drosmīgajā stilā, kas lika sejai izskatīties niknai. Tagad viņa tikai pieskārās degunam un vaigiem ar pūderslotiņu un uzklāja uz lūpām svaigu sarkanās lūpukrāsas kārtu. Viņas mati bija gari, mazliet pāri pleciem. Nepapūlējusies tos izsukāt, ar veiklām roku kustībām, par kurām varēja pateikties ievingrinātai rokai, viņa tos sasprauda ar matadatām. Lejā iezvanījās durvju zvans.

– Sasodīts!

Tieši šoreiz Melorija bija ieradusies laikā!

Atrāvusi vaļā skapja durvis, Greisa paķēra zilu jēlzīda kokteiļkleitu un uzmeta to uz gultas. Viņa izkāpa no tvīda svārkiem un pārvilka pār galvu blūzi, neatpogājusi pogas.

Kur bija pieskaņotās tumšzilās kurpes?

Greisa pārbaudīja skapja apakšdaļu. Pieliekusies viņa sajuta, ka aizmugurē uzirst zeķe.

– Pie joda!

Atsprādzējot zeķturi, viņa dzirdēja, kā Delleres kundze atver durvis, klusas sieviešu balsis, viņai paņemot Melorijas mēteli. Un tad soļus uz vecajām karaļa Džordža stila kāpnēm, kas protestējot iečīkstējās, kad Melorija sāka kāpt augšup.

Greisa izņēma no atvilktnes jaunu zeķu pāri un apsēdās uz gultas malas, lai tās uzvilktu.

Atskanēja klauvējiens. – Tā esmu tikai es. Vai tu esi pieklājīgā izskatā?

– Ja apakškreklu var saukt par pieklājīgu.

Melorija pabāza galvu pa durvīm. Draudzenes tumši rudie mati bija sacirtoti, un pērļu virtene izcēla viņas bālo ādu.

– Vai tu vēl neesi pārģērbusies? Pasākums jau sācies, Greisa! Greisa saāķēja zeķes un piecēlās. – Vai tad nav moderni ierasties vēlāk?

– Kopš kura laika tevi interesē mode?

Greisa apgriezās riņķī. – Vai manas vīles ir taisnas?

– Jā. Ņem. – Melorija viņai pasniedza atnesto tējas tasi. – Tava mājkalpotāja lika, lai iedodu tev šo.

– Pateicos. – Greisa iedzēra malku, kamēr Melorija staigāja pa istabu savā čaukstošajā vakarkleitā ar kuplajiem svārkiem un beidzot uzmanīgi apsēdās uz klubkrēsla malas, lai nesaburzītu audumu.

– Un ko tu darīji visu pēcpusdienu? – Melorija rājās.

– Ak, neko. – Greisai negribējās atzīties, ka gulējusi dienas laikā: tas nebūtu labs sākums. – Un tu? Ko tu darīji?

– Es tikai pirms stundas atgriezos no friziera. – Melorija pagrieza galvu, izrādīdama savu glīto profilu un frizieru darba rezultātu. – Zvēru, ka Hugo kungs ir vienīgais cilvēks Londonā, kuram es ļaušu pieskarties saviem matiem. Tev vajadzētu aiziet pie viņa. Viņš ir brīnumdaris. Vai tev neatradīsies kāda lieka cigarete?

– Tur ir, – Greisa pamāja uz sudraba etviju uz galda. Viņa iedzēra vēl vienu tējas malku un tad nolika tasi uz naktsgaldiņa.

Melorija paņēma vienu cigareti. – Ko tu šovakar vilksi?

– Zilo zīda kleitu.

– Vecā labā! – Melorija pasmaidīja, pašūpodama galvu. – Mums vajadzēs vest tevi iepirkties, dārgā. Visapkārt ir tik daudz skaistu mantu!

Trīsdesmit gadu vecumā Melorija bija tikai trīs gadus vecāka par Greisu, taču jau iekarojusi sev vietu Londonas sabiedrībā kā viena no modes sekotājām. Būdama precējusies ar Greisas brālēnu Džofriju, viņa centās ņemt Greisu savā aizbildniecībā. Tomēr Greisa izrādījās neizturami imūna pret viņas pamācībām.

– Vai tev nepatīk tā kleita? – Greisa apjautājās.

Melorija paraustīja plecus. – Tā ir labu labā.

Greisa atkal pacēla to augšup. – Kas tai vainas?

– Tikai tas, ka… nu, es nezinu. Tu jau zini, kas Vanesai patīk. Viss, kas ir jauns, moderns. Jaunākā tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestā gada mode…

– Tas ir interesanti, jo tagad ir tikai tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektais, Melorij.

– Tieši to jau es gribu teikt! Viņa apsteidz laiku.

– Jā, taču man nav jāsacenšas ar Vanesu, vai ne? Mēs visas nevaram būt modes noteicējas. Tai sievietei ir pārāk daudz brīva laika un daudz par daudz naudas.

– Var jau būt, taču neviens nevēlas palaist garām nevienas no viņas rīkotajām viesībām, vai ne? Tev arī vajadzētu sākt izklaidēt cilvēkus. Šovakar būs lieliska iespēja nozagt dažus vārdus no Vanesas viesu saraksta. Man somiņā ir maza piezīmju grāmatiņa un zīmulis, ja tev vajadzēs.

– Ak dievs! – Greisa nodrebinājās. – Nespēju izturēt tādu domu!

– Nē, nu patiešām! – Melorija izvalbīja acis. – Ko tu darīji Oksfordā izklaides ziņā?

– Mans tēvocis ir pasniedzējs. Mēs ielūdzām cilvēkus uz ziedkāpostu sautējumu ar sieru un spēlējām bridžu.

– Cik briesmīgi, – Melorija iesmējās. – Tev nāksies tikt pāri savai nepatikai pret sarunāšanos ar citiem cilvēkiem, ja gribi būt noderīga savam vīram. Viņš nedabūs paaugstinājumu, pateicoties tikai un vienīgi savam labajam izskatam, – viņa pasmaidīja. – Vai tev ir šķiltavas? Kā tev tā patīk? – Melorija piecēlās un apgriezās, izrādīdama savas sarkanās, augšpusē atkailinātās kleitas svārku daļu. – Tā ir jauna. No Simpson’s.

– Ļoti valdzinoša. – Greisa uzvilka savu zilo kleitu. – Tur taču ir šķiltavas, ko?

Melorija parakņājās pa cigarešu kārbu. – Neredzu gan. Pagaidi. – Viņa iesprauda cigareti savas ideāli nokrāsotās mutes kaktiņā. – Es tev palīdzēšu.

Greisa nostājās viņas priekšā, kamēr Melorija aizvilka kleitas rāvējslēdzēju. – Droši vien Rodžers būs tās paņēmis. Mēs mūždien nozaudējam šķiltavas. Tās gan ir manas iemīļotākās. Es viņu nogalināšu, ja viņš būs tās pazaudējis.

Melorija paraustīja krietnas divas collas auduma, kas cieši nepiegulēja Greisas viduklim. – Tā ir par lielu. Tu atkal esi zaudējusi svaru. – Viņas balss skanēja apsūdzoši.

Greisa piegāja pie sava tualetes galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma sērkociņu kastīti. Viņa pameta to Melorijai, kura saķēra sērkociņus gaisā ar agrākā puikskuķa izmanību.

– Aizdedzini man arī vienu, labi?

– Ar prieku. Galu galā tu šovakar esi mana partnere.

– Paldies tev par to. – Greisa notvēra viņas skatienu spogulī un iesprauda ausīs pērļu klipšus. Viņai nepalika nepamanīts, ka Melorija patiesībā cenšas viņai palīdzēt. – Bija mīļi no tavas puses, ka tu mani uzaicināji.

– Mēs nevaram ļaut tev garlaikoties, kamēr Rodžera nav pilsētā. – Melorija aizdedzināja divas cigaretes un pasniedza vienu Greisai. – Turklāt man nemaz tik bieži neizdodas iemainīt savu vīru pret kādu, kurš patiešām klausās, ko es saku. Viņš tik un tā necieš Vanesu, uzskata, ka viņa mani slikti ietekmē.

– Vai tā ir?

– Bez šaubām. – Melorija paķēra brošūru, kas atradās virs grāmatu kaudzītes uz galda. – Kas tas?

– Nekas. – Greisa nožēloja, ka nav iedomājusies to noslēpt. – Tikai lekciju saraksts.

– Oksfordas un grāfistes sekretāru koledža? – Melorija to pāršķirstīja: protams, brošūra atvērās pie lapām, kuru malas Greisa jau bija nobružājusi. – Mašīnrakstīšana un biroja vadība? Grāmatvedība? – Viņa savieba seju grimasē. – Ko tas viss nozīmē?

– Nekad nevar zināt, – Greisa uzāva tumšzilas laiviņas, – tas var izrādīties gluži noderīgi. Rodžers kādu dienu varētu atvērt pats savu biroju. Es varētu kļūt viņam par nenovērtējamu palīdzi, organizēt tikšanās, pārrakstīt vēstules…

– Bet, Greisa, tev taču jau ir darbs, – Melorija norādīja. – Tu esi viņa sieva.

– Tas nav nekāds darbs, Melorij.

Melorija uzmeta viņai skatienu. – Tiešām? Interesanti, vai tu esi lasījusi to, kas sīkiem burtiem ierakstīts tavā laulības apliecībā. Tavs uzdevums ir iekārtot mājas, radīt ģimeni, priekšstatu par to, kur jūs visi iederaties pasaulē un kurp jūs virzāties. Padomā par to: bērnu skolas, kur jūs pavadīsiet nedēļas nogales, viss jūsu paziņu loks ir atkarīgs no tevis. – Viņa sāka runāt ar pārspīlētu akcentu. – Ak Manro ģimene? Skaidrs, ka es viņus pazīstu! Vai viņa nav brīnišķīga? Viņas dēls mācās Harovā kopā ar mūsu vecāko. Un es dievinu viņas māju, vai ne? – Melorija ievilka kārtējo dūmu, nomezdama brošūru. – Tici man, Pīlēn, tev ir darbs. Turklāt koledža atrodas Oksfordā. Cik reižu man tev jāatgādina, ka tagad tu dzīvo Londonā?

– Jā, bet kursi ilgst tikai dažus mēnešus.

– Dažus mēnešus? Vai tu esi prātu zaudējusi? Un ko Rodžers iesāks, kamēr tu būsi projām? – Melorija nopūtās. – Patiešām, tev vajadzētu apgūt ko lietderīgu savā brīvajā laikā.

– Piemēram, ko?

– Es nezinu… – Doma par pašizglītošanos viņai bija sveša. – Ziedu kārtošanu. Vai varbūt arfas spēli.

– Arfas spēli? Kas gan tajā lietderīgs?

Melorija brīdi apdomājās. – Tas nomierina. Vai tad ne? Un tu vari kaut ko glāstīt sev starp kājām publiski!

– Ak tu tētīt, tu gan esi neķītra! – Greisa iesmējās. – Es tev pateikšu, kas nomierina: dokumentu skapja pārkārtošana, jaunu kancelejas preču pasūtīšana vai bilances savilkšana.

– Greisa… – Melorija izmisumā pašāva rokas gaisā. – Vai tu klausies, ko es tev saku? Patiešām, tu vairs neatrodies Oksfordā. Un es tev atklāšu nelielu noslēpumu, – viņa pieklusināja balsi līdz pārspīlētam čukstam, – vīriem nepatīk gudras sievas, viņiem patīk apburošas!

– Nē! – Greisa noelsās, izlikdamās, ka ir šokēta. – Tu nedomā, ka es būtu apburoša?

Melorija izbolīja acis. – Tu esi brīnišķīga. Es tikai gribu teikt…

– Es saprotu, – Greisa viņu pārtrauca. Melorija negrasījās padoties. Katrā tikšanās reizē viņai bija jauni ierosinājumi par mājas iekārtošanas prasmēm: acīmredzot draudzene uzskatīja, ka Greisai pietrūkst talanta šajā jomā. Kāpēc lai šovakar kaut kas būtu citādi?

Melorija pārbaudīja lūpu krāsu savas pūdernīcas spogulītī. – Kad Rodžers atgriežas mājās?

– Pēc nedēļas. Varbūt ātrāk.

– Viņš jau ilgi ir projām. Tu droši vien ilgojies pēc viņa.

Greisa neko neteica.

– Kad viņš būs mājās, tu izmetīsi no galvas visas tās blēņas. Tā, un tagad: vai tev ir kāda josta, ko varētu aplikt? – Viņa nostājās Greisai aiz muguras. – Nē, patiešām! Vai tev neviens nav izskaidrojis, ka tev ir jāpieņemas svarā dažos pirmajos laulības gados? Kā lai es kļūstu par mīļo krustmāmiņu, ja tu nemaz neapvelies?

Kaut kas mainījās Greisas acīs. Dziļi ieelpojusi, viņa aizgriezās. – Domāju, ka man nebūs jostas, – viņa klusi noteica, pārskatīdama kleitas savā skapī.

Melorija uzlūkoja Greisas slaido muguru.

Viņa acīmredzami bija trāpījusi vārīgā vietā.

– Te būs, – Melorija pasniedzās un satvēra pītu melna samta jostu no citas vakarkleitas. – Tā derēs gluži labi, – viņa noteica, aplikdama to Greisai ap vidu.

Greisa šovakar izskatījās trausla un vēl jaunāka nekā parasti. Melorijai viņa atgādināja jaunu meiteni, kas saģērbusies savas mātes drānās. To panāca matu sakārtojums, kas bija pārāk konservatīvs un nopietns: tas būtu piestāvējis vecākai sievietei, bet Greisas gadījumā tikai uzsvēra viņas jaunību. Tas lika viņas acīm izskatīties vēl lielākām nekā parasti: tās bija ļoti dzidrā pelēkzaļā krāsā, tālu stāvošas un gandrīz vai mandeļveidīgas.

– Tu domā, ka tā būs labi? – Greisa saspringti nopētīja savu atspulgu spogulī.

Greisai nebija raksturīgs daudz satraukties par to, ko domās citi. Piepeši Melorija atskārta, ka tā bija viena no īpašībām, kuru viņa apbrīnoja draudzenē, par spīti abu pastāvīgajiem strīdiņiem.

– Tā ir ideāla, – viņa apgalvoja. – Un tagad iesim, citādi palaidīsim visu garām.

Nokāpusi lejā pa kāpnēm, Greisa apstājās, lai aplūkotu pēcpusdienas pastu uz priekšnama galdiņa.

– Ak, paskaties! – Viņa pacēla augšup aploksni. – Esmu saņēmusi gaisa pasta sūtījumu! No Francijas. Cik aizraujoši! – Viņa to atplēsa. – Ko gan es pazīstu Francijā?

– Vai tas ir no tava tēvoča? – Melorija uzvilka mēteli.

– Nē, viņš lasa lekcijas Amerikā. – Greisa atlocīja vēstuli un sāka lasīt.

Melorija gaidīja, nepacietīgi mīņādamās. – Mums ir jāiet. – Viņa paņēma mašīnas atslēgas. – Kas tur rakstīts?

– Tas neiet nekādā jēgā.

– Vai tas ir franciski?

– Nē. Nē, tas ir angliski. – Greisa apsēdās krēslā. – Tur ir lidmašīnas biļete.

– Lidmašīnas biļete? Uz kurieni?

– Uz Parīzi. – Greisa pacēla galvu, pasniegdama viņai vēstuli. – Tā būs kļūda. Kāda ļoti dīvaina kļūda.

Melorija paņēma vēstuli.

Tā bija nodrukāta uz smaga labas kvalitātes papīra, kas liecināja par oficiālu saraksti. Stūrī viņa ievēroja juridiskās firmas nosaukumu un adresi Parīzes centrā: Frank, Levin et Beaumont.

Cienītā Manro kundze!

Lūdzu, pieņemiet mūsu vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar Jūsu neseno zaudējumu. Mūsu firma nodarbojas ar nelaiķes Evas d’Orsī atstāto mantojumu, un šajā sakarībā darām Jums zināmu, ka Jūs esat nosaukta par viņas mantinieci testamentā. Lūdzam Jūs pēc iespējas drīzāk ierasties mūsu birojā, lai varam apspriest jautājumu par Jūsu mantojumu.

Vēlreiz atvainojamies par traucējumu šajā skumjajā brīdī un ceram, ka varēsim izrādīties Jums noderīgi tuvākajā nākotnē.

Ar cieņu –

Eduārs A. Tiso, skvairs

– Ak! – Melorija pacēla galvu. – Man nebija ne jausmas, ka tu nesen esi kādu zaudējusi, Greisa.

Greisas sejas izteiksme nemainījās. – Man tāpat.

– Kā, lūdzu?

– Melorij, es nepazīstu nekādu Evu d’Orsī. Man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir.

Vanesa Maksvela zināja, kā rīkot viesības. Tas bija viņas lielākais ieguldījums un neapšaubāmi varēja kļūt par lielisku mantojumu tiem, kuri viņu pazinuši, ja ne mīlējuši, vēl ilgi pēc Vanesas aiziešanas.

Pirmais noteikums bija tāds, ka viesības gandrīz vienmēr tika rīkotas impulsīvi. Atšķirībā no citām mājasmātēm, kuras izsūtīja ielūgumus mēnesi iepriekš, Vanesa saprata, ka visa pasākuma panākumi ir atkarīgi no smalkajām attiecībām starp gaidām un piepildījumu; pārāk ilga gaidīšana no vienām līdz otrām viesībām varēja radīt tikai vienaldzību un garlaicību. Un neviens pasākums, kas neprasīja drudžainu iepriekšēju norunu pārspēlēšanu, baltu melu gūzmu un ilgstošas uzticības pārbaudi, nebija piedalīšanās vērts.

Otrkārt, viņa nežēlīgi izturējās pret viesu atlasi. Vanesa tikpat kā nekad neatbildēja uz kāda ielūgumu ar savējo. Patiesībā viņa bija slavena ar to, ka izvēlējās nesen iepazītus cilvēkus un salika tos neiespējamās, dažkārt bīstamās kombinācijās. Viņa nosēdināja pavecus valstsvīrus līdzās jaunām aktrisītēm, karaliskās ģimenes locekļus pretī dramaturgiem, kas cēlušies no strādnieku šķiras; reiz viņa bija aizsūtījusi savu šoferi uz Floridas klubu, lai atvestu veselu džeza ansambli, kas bija nocelts no skatuves, un pusduci dejotāju no vīriešu burleskas rēvijas Soho, lai “mazliet atdzīvinātu vakaru”.

Visbeidzot, viņas rīkotie pasākumi notika pārāk mazās un pārlieku spožās telpās. Cilvēki berzējās cits gan citu, cīnījās par savu vietu, reizi pa reizei nonāca viens otram klēpī. Ja ikviena cita namamāte ieaijātu viesus komā ar pieklusinātu gaismu un ērtiem dīvāniem, Vanesa prasīja, lai ikviens, neatkarīgi no vecuma un ieņemamā amata, saspiestos šaurā krogā Šeperdmārketā, drūzmētos ap atklātā peldbaseina slideno malu vai uz privāta kluba balkona. Cilvēki kliedza, lai tiktu sadzirdēti, grāba dzērienus, kas peldēja garām uz sudraba paplātēm, bezkaunīgi noklausījās intīmas sarunas, ļaujot vaļu rokām un berzējoties gar svešinieku siltajiem augumiem.

Viņas pasākumos gaisā valdīja briesmu, spriedzes un nebēdnības atmosfēra. Savās visslavenākajās viesībās Vanesa bija noalgojusi dažus aktierus, kuriem vajadzēja izlikties par apkalpotājiem, un vienu, kas tika dramatiski noindēts pirmā ēdiena pasniegšanas laikā. Atlikušajiem viesiem vajadzēja atrisināt noslēpumu pirms policijas ierašanās, citādi viņi paši tiktu novākti no skatuves šādā vai tādā šaušalīgā veidā.

Tieši tādi izaicinoši pasākumi bija uzsvieduši Vanesu un līdz ar pašu namamāti arī viņas vīru, uzņēmēju un tabakas fabrikas īpašnieku Filipu Maksvelu, augstu Londonas sabiedrības debesīs.

Greisa nekad agrāk nebija tikusi ielūgta uz kādām no Vanesas viesībām: teikt, ka viņas neapgrozījās vienā un tajā pašā sabiedrībā, nozīmētu izteikties saudzīgi. Greisas vīrs Rodžers zināja Filipu Maksvelu kā darījumu partneri un bija pazinis Vanesu vēl pirms kāzām. Taču Greisa, kura bija ieradusies no Oksfordas, vēl aizvien palika ārpusē.

Toties Melorija bija piedalījusies jau divreiz: tā bija atšķirība, ar kuru viņa reizē lepojās un izlikās nemanām. Viņa pirmā bija iekritusi ūdenī slavenajā pusnakts baseina ballītē un apbūrusi visus ar nevērību, ar kādu turpināja valkāt savu piemirkušo un slapjo kleitu, kas bija kļuvusi caurspīdīga un apkļāva Melorijas apbrīnojamo augumu visa atlikušā vakara laikā.

Šovakar bija iecerēts salīdzinoši vienkāršs pasākums. Būdami uzticami toriju partijas biedri, Maksveli rīkoja līdzekļu piesaistīšanas kampaņu, kuras mērķis bija nodrošināt Entonijam Īdenam premjerministra posteni. Īdens, kurš bija iecelts par Čērčila pēcteci pēc viņa demisijas, bija izsludinājis vispārējas vēlēšanas divdesmit sestajā maijā, un viņa solījums, ka “Miers būs pirmajā vietā, vienmēr” bija radis atsaucību tautā, kas bija pagurusi no upurēšanas un zaudējumiem.

Lai iezīmētu gaidāmo labklājības ēru, Vanesa bija sarīkojusi improvizētu “Vasaras balli” Kensingtonas pils oranžērijā, ar tradicionālu izklaidi un ēdieniem, pie kā piederēja kokosriekstu mešana, iegremdēšanās cisternā, pakavu spēle, skriešana ar olu un karoti, žonglieri un pat jāšana ar ponijiem, patērējot lielus daudzumus Pimm’s kokteiļu, zemeņu saldējuma, ikru maizīšu un šampanieša. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka biļetes tika iegādātas par mārciņām, nevis par penijiem, un izklaižu vadītāji bija skatuves un ekrāna slavenības.

Tiklīdz viņas iegāja iekšā, pēc cilvēku drūzmēšanās kļuva skaidrs, ka Londonas smalkākā sabiedrība ir ieradusies. Pie ieejas karājās liels plakāts ar lozungu “Apvienoties miera un progresa vārdā”. Cilvēki sauca un māja cits citam pāri seju jūrai; dūmu mutuļi bija biezi un smagi, pūtēju orķestra uzdotais ritms atgādināja sirdspukstus vispārējā murdoņā.

Saķērušās rokās, abas meitenes slīdēja cauri pūlim.

– Vai tu viņu redzi? – Greisa pētīja garo galeriju.

– Viņa ir tur! – Melorija atkliedza, norādīdama uz maza auguma tumšmati, kura stāvēja telpas pretējā pusē cilvēku bariņa ielenkumā.

Melorija vilka Greisu sev līdzi pie viņas.

– Vanesa!

Vanesa pagriezās. Viņa bija ģērbusies caurspīdīgā vakartērpā, ko veidoja neskaitāmas šifona kārtas, lepojās ar asiem, harmoniskiem vaibstiem un samērā mazām, tumši brūnām acīm. Nebūdama gara auguma, viņa bija tik smalka un apveltīta ar tik ideālām proporcijām, ka par spīti savai neizteiksmīgajai sejai izskatījās izcili. Viņai līdzās citas sievietes uzreiz likās neveiklas un nevīžīgas. Vanesas izturēšanās bija nepiespiesta, gandrīz garlaikota, it kā viņa nevis uzņemtu viesus, bet gan rīkotu viņu noklausīšanos. Un ikviens sīkums viņas izskatā bija nevainojami nobeigts – sākot ar matiem, kas veidoja celiņu galvvidū un bija aizsprausti aiz ausīm, atklājot fantastiskus smaragda auskarus, līdz pat garajiem, slaidajiem pirkstiem ar gaišu krēmkrāsas laku, kuras tonis sakrita ar rožu pumpuru toni pie kleitas jostas. Vanesa pasmaidīja, ievelkot ilgu, lēnu cigaretes dūmu. – Sveicinātas, dāmas! Ceru, ka jūtaties veiksmīgas. Te ir loterija, kurā var vinnēt sieviešu zelta pulksteni no Asprey, un biļetes tiek izķertas kā karstas maizītes. Tas jaunais komiķis Benijs Hils vadīs izsoli.

– Tas no televīzijas? – Melorija iepleta acis.

– Tas pats. Un varu jums pavēstīt, ka viņš nepavisam nav tāds reālajā dzīvē!

– Kā tu to panāci?

– Tāpat kā visu pārējo – ar nerimstošu nekaunību. – Vanesa pagriezās pret Greisu, uzlūkodama viņu ar skropstu apēnotajām acīm. – Šķiet, ka mums nav bijis tas gods.

– Ak jā, gribu tevi iepazīstināt ar savu draudzeni, Greisu Manro, Rodžera sievu.

– Sveiki, – Geisa pasniedza roku. – Un paldies par ielūgumu. Tas ir vienkārši… nu… neticami!

Vanesa saņēma Greisas pirkstu galus un tos saspieda, piešķiebdama galvu uz vienu pusi. – Tātad jūs esat Rodžera sieva. Mēs visi brīnījāmies, kur viņš ir pazudis. – Ievilkdama vēl vienu dziļu dūmu, viņa nopētīja Greisas seju ar atklātu ziņkārību, it kā viņa būtu kāds rets eksemplārs muzeja ekspozīcijā. – Jūs esat rados ar lordu Roisu, vai ne?

– Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns no mātes puses. Viņš mantoja titulu pēc mana vectēva nāves.

– Ak tā. – Vanesa izelpoja, un gara, tieva dūmu strūkliņa izplūda viņai caur degunu. – Jūs esat visai glīta, vai ne?

Greisa viegli nosarka, piepeši sajuzdamās neveikli, gluži kā bērns, kas ir izsaukts pie viesiem pirms gulētiešanas, lai izklaidētu vecāka gadagājuma radiniekus ar savām labajām manierēm. – Pateicos.

– Un kur jūsu vīrs ir šovakar? – Vanesa apjautājās.

– Skotijā. Darīšanās.

– Cik briesmīgi jums. Vai arī, – viņa sarauca uzaci, – varbūt tā arī labāk. Es zinu, ka būtu sajūsmā, ja Filips kaut kur aizbrauktu.

– Jūs esat paveikusi brīnišķīgu darbu, – Greisa novērsa uzmanību no sevis. – Esmu pārliecināta, ka līdzekļu vākšanai būs lieli panākumi.

– Daru, ko varu. Pastaigājiet apkārt, – Vanesa ierosināja ar rokas mājienu, pagriezdamās, lai apsveicinātos ar dažiem citiem viesiem. – Un sapērciet labi daudz biļešu, meitenes. Tas nāks par labu Lielbritānijai. – Viņa veltīja Greisai īsu smaidu. – Bija patīkami iepazīties. Patiešām.

– Sadabūsim kaut ko dzeramu, – Melorija nosprieda, dodamās pie atspirdzinājumu galdiņa. – Un nedusmojies, ka tā saku, taču esmu noskatījusi to zelta pulksteni.

Greisa ieķērās Melorijai elkonī. – Kā Vanesa pazīst manu ģimeni?

– Nezinu. Jādomā, ka tas ir vispārzināms. Kāpēc tu jautā?

– Tāpat vien. – Greisa sarauca pieri. – Ģimenē klīst baumas, ka manam brālēnam drīz nākšoties pārdot īpašumu. Rodžeru tas ļoti apbēdina. Taču tās vecās pilis aprij kaudzēm naudas, un viņam ir lieli parādi.

Melorija saspieda viņas roku. – Nedomā par to šovakar, mīļā. Droši vien tā ir tikai sagadīšanās, ka viņa par to ieminējās.

Greisa nebija gaidījusi izpriecas, taču vakars izrādījās pārsteidzoši izklaidējošs. Vanesas lopu vagona politika nozīmēja, ka sarunas bija nepastarpinātas, un karnevāla rotaļas radīja spēcīgu biedriskuma sajūtu ar sāncensības pieskaņu. Melorija zaudēja gandrīz piecas mārciņas kokosriekstu mešanas sacensībās, līdz beidzot iegāza uzlecošu Ranka zvaigzni ūdens tvertnē par lielu prieku apkārt stāvošajiem vīriešiem. Greisai lieliski veicās pakavu spēlē, kurā viņu beigās apspēlēja Kentas hercogiene. Neviena no meitenēm nelaimēja zelta pulksteni. Greisa pūlī ieraudzīja dažas pazīstamas sejas, un viņas abas ar Meloriju nobaudīja dažas ikru maizītes, kas tika noskalotas ar šampanieti.

Tad Melorija pamanīja “Atmiņas kunga” kiosku, kur cilindrā un frakā darbojās pats Filips Maksvels, un sajūsminājās vēl vairāk.

– Skaties! Mēs šo spēli visu laiku spēlējām bērnībā. – Viņa saķēra Greisu aiz rokas un vilka pāri telpai. – Es šajā ziņā esmu lietpratēja. Nāc. Es cīnīšos pret tevi, viens pret vienu.

– Es nekad neesmu to spēlējusi. – Greisa noraudzījās uz aizvien lielākajām paplātēm, kas bija sarindotas uz letes. Ikviena bija pārklāta ar audeklu. – Kas tur jādara?

– Visā pasaulē nav nekā vienkāršāka, dāmas! – Filips Maksvels piešāva roku pie cilindra, pārspīlēti palocīdamies viņu priekšā. – Uz katras paplātes atrodas vismaz piecpadsmit priekšmeti. Es noņemu pārklāju uz minūti, atkal to uzsedzu, un jums ir vēl viena minūte laika, lai uzskaitītu tik daudz priekšmetu, cik vien jūs spējat atcerēties. Tā, kura pareizi atcerēsies vairāk priekšmetu, būs uzvarētāja.

– Un tas ir viss? – Tas izklausījās pietiekoši vienkārši. – Lai notiek, Melorij. Spēlēsim.

Filips Maksvels pasniedza katrai no viņām zīmuli un papīra gabalu. – Tā, jūs nevarat sākt pierakstīt atbildes, kamēr paplāte nebūs pilnībā atkal apsegta, sapratāt? Uzmanību, gatavību, starts!

Viņš pacēla pārklāju, uzņēma laiku ar pulksteni un pēc minūtes nolika pārklāju atpakaļ.

Melorija sāka drudžaini rakstīt.

Atšķirībā no viņas Greisa pat nepakustējās.

– Laiks! – Maksvels iesaucās. – Dodiet man savas lapiņas!

Melorija pasniedza savējo un tad uzlūkoja Greisu. – Tu neko neesi pierakstījusi.

Greisa pasmaidīja. – Man tas nav vajadzīgs.

– Vai tiešām? Un kāpēc tad tā?

– Es atceros, – Greisa sacīja.

Maksvels un Melorija saskatījās.

– Nu tad aiziet! – Melorija sakrustoja rokas virs krūtīm. – Pierādi!

Greisa dziļi ievilka elpu. – Viens uzpirkstenis, četras dažāda izmēra adatas, kas saspraustas adatu spilventiņā zaļa tomāta formā, maza gumijas bumbiņa, broma pudelīte, divi šiliņi, viens ar ērgli, otrs ar rakstu, zaļš stikla gredzens, vēstuļu nazis ar ziloņkaula spalu, neatvērta vēstule, kas adresēta leiboristu partijas vadītājam, ķemme ar bruņrupuča ādas apdari, ādas blašķīte, kvīts no Ogdena grāmatnīcas Blūmsberijā par divām grāmatām, kas maksā vienu mārciņu un divus šiliņus, salocīta Dorsetas ceļu karte, tukša Chesterfields cigarešu paciņa, gadatirgus atrakcijas žetons, porcelāna sālstrauciņš pīles formā, nagu vīlīte un tējkarotīte ar rokturī iegravētiem burtiem “V. M.”.

Melorija samirkšķināja acis. Viņa pagriezās pret Maksvelu, kurš pētīja paplātes saturu.

– Augstais dievs, tas ir pārdabiski! – viņš noteica, atkal paceldams galvu.

– Kā tu to vari? – Melorija iejautājās.

Greisa papurināja galvu, vaigiem iekvēlojoties. – Es nezinu. Patiesībā tas ir visai nevajadzīgs talants.

– Aiziet, – Melorija norādīja uz nākamo lielāko paplāti.

Izmēģināsim to.

Pārsegs atkal tika noņemts uz minūti un tad uzlikts atpakaļ.

Greisa uzmeta Melorijai smaidu. – Vai es dabūšu par to vēl vienu dzērienu?

– Noteikti.

– Neliela melna ādas piezīmju grāmatiņa un zelta zīmulis, vīta bumbiņa, divas raga pogas, droši vien no svītera… – Greisa nosauca visus divdesmit priekšmetus, ar biedējošu precizitāti aprakstot tos līdz sīkākajām detaļām.

Nu jau viņiem apkārt bija sapulcējies neliels pūlis.

– Ko viņa dara?

– Viņai tie pat nav jāpieraksta! – Viņa krāpjas! – kāds iesaucās.

– Neiespējami! – Melorija metās viņiem virsū. – Viņa nekad agrāk nav spēlējusi šo spēli.

– Es tam neticu, – kāds cits iestarpināja. – Tas ir iestudēts.

– Vai tu esi viņu nolīdzis, Maksvel? Vai tas ir joks?

– Nekādā gadījumā, – viņš apgalvoja. – Viss ir pilnīgi godīgi.

– Tāpat kā jūsu kandidāti?

Skaļa smieklu šalts.

Pūlis turpināja pieaugt.

– Lai viņa parāda vēl vienu!

– Šoreiz apgrūtini uzdevumu!

Greisa pasniedzās, lai satvertu Meloriju aiz rokas. – Nāc, ejam, – viņa čukstēja.

– Mēs nevaram tagad aiziet. Tevi apsūdzēja krāpšanā. Tad izskatīsies, ka tu esi vainīga. Turklāt tu uzvarēsi, – viņa smaidot piebilda.

Filips Maksvels arī izbaudīja notikuma dramatismu.

– Lai notiek, – viņš piekrita, izgāzdams vienas paplātes saturu uz letes. – Mēs sagādāsim šai jaunajai dāmai īstu pārbaudījumu! – Viņš iečukstēja ausī kādam no viesmīļiem, kurš aizsteidzās projām un pēc brīža atgriezās ar vakara somiņu, kas bija izšūta ar melnām pērlītēm.

Maksvels to ceremoniāli pacēla gaisā. – Manas sievas Vanesas rokassomiņa, dāmas un kungi! Kas lai zina, kādi noslēpumi ir patvērušies tās dzīlēs?

Smiekli.

– Meitene nekādi nevar zināt, kas tur ir iekšā – pat es to nezinu, un, godīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai vispār gribu zināt!

Atkal smiekli un šķidri aplausi.

– Un, lai padarītu uzdevumu grūtāku, šoreiz es atklāšu paplāti tikai uz pusminūti! Tagad aizgriezieties, – viņš sacīja Greisai, kura paklausīja un pagriezās pret pūli, kas bija sapulcējies viņai aiz muguras. Viņa dzirdēja, kā Maksvels iztukšo somiņas saturu un izkārto priekšmetus uz paplātes.

Visbeidzot viņš signalizēja, ka viss ir kārtībā.

Melorija saķēra Greisu aiz pleciem. – Vai tu esi gatava?

Greisa pamāja.

Melorija apgrieza viņu apkārt, un Maksvels atklāja paplāti. Pēc trīsdesmit sekundēm viņš to atkal aizklāja.

– Laiks sākas – tagad! – viņš paziņoja, ielūkodamies hronometrā.

Greisa koncentrējās. – Linaudekla mutautiņš ar burtiem “VM”, kas izšūti stūrī ar baltiem zīda diegiem, zaļš emaljas un zelta kompaktais pūderis, “Ivēra” lūpukrāsas tūbiņa, aligatora ādas sīknaudas maciņš, maza kārbiņa ar Wilson’s galvassāpju tabletēm, sudraba cigarešu etvija, saplēsts Cadbury’s ietinamais papīrs ar šokolādes pusi, tukša sērkociņu kārbiņa no Kārlaila viesnīcas, biļetes pasaknis uz seansu Rīdženta kinoteātrī Edinburgā pulksten septiņos divdesmit, atslēga, ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas…

Viņa aprāvās, sejai piepeši nobālot.

– Ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas, – Greisa lēnām atkārtoja, – ar vārdiem “Vienmēr un mūžam”, kas iegravēti sānu malā.

Pūlis izplūda aizrautīgos aplausos.

– Tas ir apbrīnojami! – Maksvels jūsmoja. – Pilnīgi neticami! Kā jūs varējāt saskatīt, kas ir iegravēts uz tām šķiltavām?

Taču izskatījās, ka Greisa viņu nedzird. – Piedošanu, jūs teicāt, ka tā esot jūsu sievas rokassomiņa?

– Tā pati ir, – viņš tai starojoši uzsmaidīja. – Jaunus aplausus mūsu uzvarētājai, dāmas un kungi! Turpmāk es nodēvēšu šo spēli par “Atmiņas kundzi”!

Aplausi un uzmundrinājumu saucieni.

Neredzamas rokas plikšķināja Greisai pa muguru, viņai izmisīgi spraucoties cauri pūlim, lai uzmeklētu izeju.

– Labi pastrādāts.

– Ļoti iespaidīgi.

– Cik gudra meitene!

Ar strauji pukstošu sirdi un svīstošām plaukstām viņa jutās nereāli, itin kā pārvietotos sapnī pa kādu izmainītu virsmu: domas virpuļoja tikai ap vienu briesmīgu punktu.

Tā nevarēja būt patiesība.

Tā nevarēja.

Nu viņa bija ieraudzījusi durvis. Tās atradās tikai dažu soļu attālumā.

– Nu tu viņiem pilnīgi noteikti parādīji! – Melorija viņu panāca. – Uz kurieni tu ej? – Viņa saķēra draudzenes roku. – Pagaidi mirklīti, es tev izmaksāšu dzeramo… Greisa, kas noticis?

– Laid mani vaļā. – Greisa izrāvās. Viņa izgāja ārā pa durvīm un paguva tikt līdz ietvei, pirms viņai sametās nelabi.

– Augstais dievs! Kas tas ir? No nerviem? – Melorija parakņājās savā vakara somiņā un izvilka mutautiņu. – Tikai mieru. Un tikai nenosmērē savas kurpes. – Viņa uzmanīgi pakāpās atpakaļ. – Vai manējās.

Kad Greisa bija beigusi, viņa noslaucīja muti un noslīga uz pakāpieniem pie ieejas durvīm.

– Kā tu domā, vai tu būsi ko nelabu apēdusi? – Melorija apsēdās viņai līdzās.

– Nē.

– Varbūt tu iedzēri par daudz šampanieša? Varbūt vainīgas ir ikru maizītes. Ak kungs, – viņa sarauca pieri. – Es arī tās ēdu.

– Melorij… – Vārdi spriedās Greisai kaklā. – Tās ir manas šķiltavas.

– Kā, lūdzu?

– Tās piederēja manam tēvam. Tā man ir vienīgā piemiņa no viņa.

– Kādas šķiltavas? Par ko tu runā?

– Par šķiltavām uz tās paplātes.

Melorijai vajadzēja brīdi laika, lai aptvertu. – Patiešām? Un ko tās darīja Vanesas somiņā?

Greisa palūkojās uz viņu. – Tur bija arī sērkociņu kastīte. No Kārlaila viesnīcas.

Melorija uzlūkoja viņu ar neizpratnes pilnu skatienu.

– Kārlaila viesnīca atrodas Skotijā, Melorij. Tāpat kā Rīdženta kinoteātris. – Viņas balss kļuva skarbāka. – Un arī mans vīrs.

– Tu domā… ak. – Melorijai beidzot pielēca. – Ak, es saprotu.

Greisa atbalstīja galvu pret ceļgaliem.

Bija skaista, dzidra nakts. Iekšpusē spēlēja orķestris, skanēja smiekli, ballīte uzņēma apgriezienus.

Ārpusē viņas sēdēja klusēdamas.

Pēc kāda brīža Melorija piecēlās. – Nāc, mīļā. Ir auksti. Es aizvedīšu tevi mājās.

Greisa arī piecēlās. – Es gribu tās atgūt.

– Ko?

– Šķiltavas.

Melorija šausmās viņu uzlūkoja. – Greisa, esi taču prātīga! Lai paliek!

– Tās piederēja manam tēvam. – Greisas balss bija kļuvusi dzelžaina. Melorija vēl nekad nebija viņu redzējusi tik apņēmīgu. – Tas ir vienīgais, kas man no viņa palicis. – Viņa atvēra durvis. – Es gribu tās atgūt.

Melorija viņu apturēja, aizlikdama priekšā roku. – Tad es tās atdabūšu. Vai saproti? Ļauj man tikt ar to galā. Tu esi pārdzīvojusi briesmīgu šoku un vari padarīt visu tikai vēl ļaunāku. Taču tagad, mīļā, – viņa cieši saņēma Greisu ap pleciem, – es vedīšu tevi mājās.

– Tev vajadzēja ņemt mani līdzi.

Pēc trim dienām Melorija atkal stāvēja Voburna laukuma nama vestibilā, šoreiz noraudzīdamās, kā Greisa aizpogā savu lietusmēteli un sakārto cepuri, lūkodamās spogulī.

– Viss būs kārtībā. – Greisa uzvilka cimdus.

Melorija izskatījās noraizējusies. – Par to es neesmu pārliecināta. Turklāt mana franču valoda ir labāka par tavējo.

– Pat kaķis runā franciski labāk par mani, – Greisa pasmaidīja. – Jebkurā gadījumā, jūtos tev pateicīga par to, ka tu aizvedīsi mani līdz lidostai.

Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, dūmakainajā rīta miglā. Melorija viņai sekoja, paņēmusi koferi. Viņa ielika to bagāžniekā, kamēr Greisa aizslēdza māju. Abas meitenes iekāpa Melorijas mašīnā, zilā Aston Martin DB2.

– Vai tu vispār esi runājusi ar viņu? – Melorija jautāja.

– Ne gluži. Es viņam teicu, ka man ir jābrauc uz Franciju negaidītās darīšanās.

– Un tas bija viss?

– Jā. Es neiedziļinājos sīkumos. – Tad viņa klusāk piebilda: – Un viņš nejautāja.

– Hmm. – Melorija centās sagremot šo pēdējo informācijas drusku.

Situācija izrādījās ļaunāka, nekā viņa bija iedomājusies.

Viņa iedarbināja motoru. – Man nepatīk, ka tu brauc viena pati. – Iekļaudamās satiksmē, Melorija izbrauca uz ielas tieši pirms lēnīgas piena vedēja mašīnas. – Tas viss ir tik pēkšņi. Turklāt tu esi pārdzīvojusi briesmīgu šoku. Pastāsti man vēlreiz, ko viņi teica, kad tu piezvanīji advokātiem uz Parīzi.

Greisa nopūtās. Viņas bija to izrunājušas jau pusduci reižu.

– Es runāju ar kādu vīru, uzvārdā Tiso. Pateicu viņam, ka droši vien notikusi kļūdīšanās, ka viņi nosūtījuši vēstuli nepareizajam cilvēkam. Taču viņš uzstāja. Teica, ka esot pārliecināts par informācijas pareizību un to, ka man vajadzētu pārbaudīt testamentu un pašai par to pārliecināties.

– Un tas bija viss?

– Tas bija viss.

– Varbūt viņš tevi nesaprata.

– Nē, viņš saprata. Viņa angļu valoda bija ļoti laba. – Greisa sagrozījās. – Starp citu, – viņa centās runāt nevērīgi, – vai tu tās dabūji?

– Manā somiņā.

– Tev nebūs iebildumu?

– Ņem vien.

Greisa atvēra Melorijas somiņu un izņēma pērļu šķiltavas. Viņa negribēja uzdot jautājumu, taču nespēja noturēties.

– Ko Vanesa teica, kad tu viņai tās atprasīji?

Melorija cieši skatījās uz ceļu. – Neko. Viņa man tās atdeva.

– Neko? – Tas nepavisam nebija tas, ko Greisa bija gaidījusi. – Un ko tu teici?

Melorija strauji pagriezās, par mata tiesa izvairīdamās no ietriekšanās deviņpadsmitā maršruta autobusā. Saņemdamās viņa dziļi ievilka elpu. – Es viņai teicu, ka, manuprāt, pie viņas ir kas tāds, kas viņai nepieder, un ka man gribētos to atgūt sākotnējās īpašnieces vārdā.

– Ak tā.

Greisa bija iztēlojusies ko saspringtāku: nostāšanos kāda pusē, goda aizstāvēšanu. Melorijas pieklājīgā vārdu apmaiņa atgādināja pļauku sejā.

Melorija to sajuta. Tomēr viņa negribēja atklāt Greisai patiesību, to, ka Vanesa tik tikko bija ievērojusi viņas lūgumu. Patiesībā viņas nevērība bija fantastiska.

Viņa bija viegli saraukusi melnās uzacis. “Ak tā? Un kas tas būtu?” viņa bija aukstasinīgi apjautājusies.

Nu bija Melorijas kārta justies samulsušai, tā ka viņa nespēja ieskatīties Vanesai acīs. “Šķiltavas,” viņa bija nomurminājusi. “Ar pērli virsū.”

Vanesa bija paklausīgi parakņājusies somiņā un pasniegusi viņai šķiltavas ar nepiespiestu, atklātu smaidu. “Cilvēks pat neievēro, kur sagrābsta tādas lietas!”

Un tas bija viss.

Nekādu vainīgu skatienu, nekāda tēlota pārsteiguma. Galu galā Melorija bija tā, kas jutās vainīga par to, ka atņēmusi Vanesas laiku.

Tikai vēlāk viņai ienāca prātā, ka Vanesa pat nebija papūlējusies pajautāt, kam šķiltavas pieder.

Viņai tas nebija vajadzīgs.

Un tomēr Greisas vilšanās trāpīja vārīgā vietā. Melorija zināja, ka nebija spējusi izmantot iespēju. Un ar kaunu apzinājās, ka pa daļai jutusi slepenu apbrīnu par Vanesas nosvērtību sajaukumā ar nekaunību.

– Ko tu gribēji, lai es pateiktu? – Melorijas balss bija skarba.

Greisa nolūkojās laukā pa logu. – Es nezinu.

Viņa nebija godīga pret Meloriju. Galu galā šķiltavas bija atgūtas.

Greisa ielika tās mēteļa kabatā, kur bieži glabāja šīs šķiltavas viegli sasniedzamas. Tās jau bija izbakstījušas caurumu zīda oderē.

– Zini, tas bija sasodīti neveikli. Mēs bijām Karaliskās augkopības biedrības pavasara pusdienās, – Melorija piebilda, it kā tas padarītu viņas pūliņus varonīgākus. – Izdari man pakalpojumu. Aizdedzini man cigareti, labi?

Greisa aizdedzināja divas. Kādu brīdi viņas smēķēja.

Melorija ieslēdza radio, pāriedama no vienas stacijas uz citu, un tad atkal to izslēdza.

Spriedze saglabājās.

Drīz vien Melorija pievērsās savai iemīļotajai tēmai. – Tad ko tu gatavojies iesākt ar Rodžeru?

– Es nezinu.

– Sasodītais muļķis! – Melorija izpūta dūmus. Bija vieglāk runāt par viņa nekā par pašas trūkumiem: galu galā – tie bija tik uzkrītoši. – Vīrieši ir tik stulbi, ka rodas vēlēšanās viņus nožņaugt.

Greisa neko neteica.

– Par ko gan viņš domāja? – Melorija sašuta. – Un vai viņš vispār domāja? Šaubos gan. Kā viņš varēja tev to nodarīt?

Greisa grozīja šķiltavas kabatā, sajuzdama to nomierinošo svaru savos pirkstos. – Jādomā, ka tā nav tikai viņa vaina vien, – viņa klusi noteica.

– Nav viņa vaina? – Melorija pagriezās, lai viņu uzlūkotu. – Sasodīts, par ko gan tu runā?

Greisa apklusa, viegli sagrozīdamās sēdeklī. – Ir arī citi apsvērumi, Melorij. Tādi, ko tu nezini.

– Kādi apsvērumi? Nevar būt, ka tu viņu aizstāvi.

– Nē. Ne gluži.

– Izklausās, ka aizstāvi gan.

– Tas tikai… nu, redzi… – Greisa aprāvās. Viņai gribējās kādam uzticēties. Un sēdēdama šeit, līdzās Melorijai automašīnā, viņa jutās drošībā: te nevajadzēja skatīties draudzenei tieši acīs… viņa varēja to pateikt. – Mūsu laulības dzīve jau kādu laiku ir sarežģījusies.

Melorija viņu uzlūkoja. – Par ko tu runā?

Greisa izvairījās no draudzenes skatiena. – Patiesībā es esmu sagādājusi Rodžeram vilšanos.

– Vilšanos? – Melorija juta, kā viņā uzkūsā dusmas. – Viņš ir tas, kurš sagādā vilšanos! Agrāk tu nevarēji neko izdarīt nepareizi – viņš tevi dievināja!

Melorijas lietotā pagātnes izteiksme iedzēla Greisai ausīs – dievināja.

Viņa ievilka vēl vienu dūmu drosmei. – Es biju stāvoklī, Melorij. Kad mēs apprecējāmies.

– Ko? Tu man nekad neesi to teikusi.

– Neesmu to teikusi nevienam. Es kļuvu grūta pirms kāzām.

– Ak tā. – Melorija pārsteigumā uzlūkoja Greisu, itin kā redzēdama viņu pirmo reizi. Viņa neizskatījās pēc tādas – tik nosvērta un naiva.

– Un tad es viņu zaudēju, – Greisa neskanīgi piebilda.

– Kāpēc tu man to nepastāstīji? Es būtu varējusi tev palīdzēt.

– Tāpēc, ka tas beidzās, vēl īsti nesācies. Ceturtajā mēnesī es pamodos ar briesmīgām sāpēm. Asinis bija… visur. Tā bija briesmīga nakts.

– Man ļoti žēl, mīļā. Bet vai zini, – Melorija uzmanīgi piebilda, – tas nav nekas neparasts pirmajā reizē. Dažkārt ir vajadzīgi vairāki mēģinājumi, līdz tas izdodas.

– Jā, taču citu mēģinājumu vairs nebūs, – Greisa klusi noteica. – Tur bija infekcija, un tā atstāja pēdas. Man vairs nevar būt bērnu.

– Vai tu esi pārliecināta?

– Jā.

– Bet vai tu esi bijusi pie ārsta? – Melorija neatlaidās.

– Esmu apstaigājusi trīs.

Iestājās klusums.

Greisa nolaida logu: viņa gribēja sajust svaiga gaisa pieskārienu sejai.

– Kādu laiku pēc tam, – viņa turpināja, – Rodžers aizveda mani vakariņās. Viņš rezervēja galdiņu tajā pašā restorānā, kur bija mani bildinājis. Un tur bija visi agrākie apkalpotāji, kuri spieda viņam roku, apsveikdami mūs ar atgriešanos. Alfonss, zāles pārzinis, aizveda mūs pie mūsu parastā galdiņa, tā paša, pie kura Rodžers bija nometies uz viena ceļgala pirms diviem gadiem. Vai tu to atceries?

Melorija pamāja. – Viņš tev pasniedza briljanta gredzenu, kādu es vēl nekur neesmu redzējusi.

– Jā. Vārdu sakot, mēs apsēdāmies, pasūtījām šampanieti un ribiņas. Bija pagājis ilgs laiks, kopš mēs kaut kur bijām izgājuši, tikai divi vien. Mēs saskandinājām glāzes, un Rodžers uzlūkoja mani un pašūpoja galvu. Viņa sejā bija dīvaina, tukša izteiksme. “Tu vairs nekad nebūsi tāda pati kā agrāk, vai ne?” viņš sacīja. “Tu vairs nekad nebūsi tā pati jaukā meitene, kuru es apprecēju.” Es nesapratu. Domāju, ka tas ir kāds slikts joks. Taču tā nebija. Viņš iedzēra malku un sacīja: “Ko lai mēs tagad darām?”

Melorija uzmeta viņai skatienu, juzdamās satriekta.

– Laikam jau viņam tās bija beigas. Kopš tā laika viņš nav bijis ar mani, nu saproti, gulējis ar mani.

– Bet tā taču nebija tava vaina, Greisa!

Greisa notrauca asaru ar cimdotu pirkstgalu. – Tas nav svarīgi, Melorij. Es esmu nevesela, nepilnīga. Nevaru viņam dāvāt to, ko viņš vēlas. Tagad viņš nožēlo, ka ir mani apprecējis.

Ārā sāka līt smalks, dūmakains lietutiņš, kas lika uz vējstikla parādīties ūdens straumītēm, abām meitenēm automašīnā riņķojot pa Londonas ielām.

Melorija ieslēdza stikla tīrītājus.

Viņa nezināja, ko teikt. Visas grūtības viņas pašas laulībā tika ātri atrisinātas ar papildu kokteiļiem un nomierinošiem gājieniem pie juveliera.

Taču jau no paša sākuma Greisas un Rodžera mīlas stāstā viss balstījās uz galējībām: tā bija koša krāsu filma – pretstatā visu citu melnbaltajam kino. Jau kopš pašas pirmās satikšanās reizes Grosvenora laukuma ballē Rodžers bija teju biedējoši iemīlējies viņā. Greisa bija nesen ieradusies Londonā, neskarta un naivi apburoša. Viņa uzmanības apliecinājumi bija uzmācīgi, tie ietvēra greznas dāvanas un publiskas dievināšanas izpausmes. Bija pārsteiguma dzimšanas dienas balle, kuru viņš bija sarīkojis tikai dažus mēnešus pēc iepazīšanās pie “Skota”, papildinot to ar pērļu kaklarotu un kādiem piecdesmit viņa tuvākajiem draugiem. Melorija atcerējās, ka bija jutusies mazliet greizsirdīga un prātojusi, kāpēc Džofrijs nevarētu pacensties mazliet vairāk.

Un Greisa bija apburta. Paziņojums par viņu saderināšanos nevienu nepārsteidza.

Likās savādi, ka tik spēcīgu pieķeršanos var nomainīt absolūta vienaldzība.

Melorija centās runāt mierīgi un moži, itin kā sarunādamās ar bērnu vai slimnieku. – Varbūt tas ir tikai tāds posms. Varbūt viņam tikai vajag pierast. Samierināties ar šo domu.

– Domāju, ka viņš ir pieradis, Melorij. Un acīmredzami viņam klājas ļoti labi bez manis.

Izskatījās, ka Greisas atklātība nav nākusi viegli: viņa atbalstīja galvu pret logu. – Es redzu sapņus… – viņa ierunājās pēc kāda brīža. – Murgus. Es skrienu pa mežu, meklējot kaut ko vai kādu. Taču, lai cik ātri es skrienu, es nespēju to atrast. Dažreiz man šķiet, ka tas atrodas turpat priekšā, bet tad atkal pazūd. Tad es sāku krist kādā melnā, baisā aizā un pamostos. Bērnībā murgi mani vajāja visu laiku. Un tagad man tie rādās tikai tad, kad kaut kas ir sagājis greizi, briesmīgi greizi. – Viņa iesānis paraudzījās uz Meloriju. – Atkal redzēju šo sapni viesību vakarā.

– Greisa…

– Tas ir bezcerīgi, Melorij, – Greisa nopūtās, pārtraukdama draudzeni, vēl pirms viņa bija paguvusi ko bilst. Viņa nevēlējās tikt mierināta. – Agrāk es domāju, ka kļūs labāk, ka ar laiku viņš mani atkal ieraudzīs tādā pašā gaismā kā pirms tam. Taču notiek pretējais. Viss kļūst vēl ļaunāk. – Viņa neredzošām acīm raudzījās ārā pa logu, uz pelēko miglu, kas caurspīdīgos vālos klājās pāri Haidparkam. – Jādomā, ka tas bija tikai laika jautājums, lai kaut kas notiktu.

Melorija nezināja, ko teikt. Viņa domāja par Oksfordas sekretāru kursu brošūru. Par to, ka Greisa meklējusi mērķi, iespēju būt noderīgai. Un tad viņa sev par kaunu atcerējās, kā bija noraidījusi šo domu, daudz neprātojot.

Viņas brauca tālāk, garām Holandparka metro stacijai Šeperdsbušas virzienā. Londona šajā rītā atgādināja Tērnera akvareli: ieslīgusi sapņainā, mainīgā zilumā un miglainā zaļumā, mitra, gaistoša un tikai pa pusei pabeigta.

Melorija izmeta cigaretes nodeguli ārā pa logu un paraudzījās uz Greisu: uz dziļo rievu, kas pāršķēla viņas pieri, uz cieši sakniebtajām lūpām.

Viņai gribējās atvainoties, pasniegties un satvert Greisas plaukstu un mierināt draudzeni. Taču viņa nezināja, kā. Ja viņa spētu nolikt Vanesu uz lāpstiņām draudzenes dēļ…

Tā vietā Melorija rīkojās tāpat kā savulaik viņas māte: tā bija viena no nedaudzajām sirsnības izpausmēm viņu starpā. Melorija izņēma no mēteļa kabatas tīru kabatlakatiņu. Tas viegli smaržoja pēc Yardley maijpuķīšu tualetes ūdens: smaržām, kas bērnībā bija iesūkušās viņas guļamistabas sienās. Melorija iespieda mutautiņu Greisai rokā.

– Paņem to, mīļā. Katram gadījumam.

Salocījusi to, Greisa ielika mutautiņu savā somiņā. – Paldies.

– Kas lai zina? – Melorija ar piespiešanos pasmaidīja, cenzdamās izturēties moži. – Varbūt vides maiņa tev nāks par labu.

– Vai varu palīdzēt sameklēt jūsu vietu, kundze?

Stjuarte bija pievilcīga un smaidīga, ar modeles augumu. Viņas gaiši brūnie mati bija sabāzti zem apaļās cepurītes malām, un lūpu krāsas tonis mats matā sakrita ar elegantā sarkanā formastērpa krāsu.

– Jā, lūdzu. – Greisa nedroši paraudzījās apkārt, aplūkodama salona izkārtojumu un citus pasažierus, kas jau bija ērti iekārtojušies, lasīja žurnālus un pļāpāja.

Stjuarte ielūkojās viņas biļetē. – Jūsu vieta ir tepat, pa kreisi. Ļaujiet man pakarināt jūsu mēteli.

– Pateicos.

Apsēdusies Greisa paraudzījās ārā pa dīvaini mazo lodziņu uz lidostas darbiniekiem, kas krāva bagāžu tai paredzētajā nodalījumā, uz sudrabaino lidmašīnu rindu, kas bija novietotas gluži kā milzīgi garas automašīnas viena otrai līdzās rindiņā. Greisai gandrīz vai metās nelabi no priecīga satraukuma un nervozitātes.

Stjuarte atgriezās. – Vai šis ir jūsu pirmais brauciens uz Parīzi?

– Jā. Un es nekad agrāk neesmu lidojusi ar lidmašīnu.

– Tas ir pilnīgi droši, – meitene apgalvoja. – Vai atnest jums glāzi šampanieša, lai palīdzētu jums atslābināties?

– Vai jūs esat droša? Es gribu teikt, vai tas neizlīs?

Stjuarte iesmējās. – Tā tas nenotiek. Jūs redzēsiet. Viss notiek daudz līganāk, nekā jums liekas. Iekārtojieties krēslā un centieties daudz nedomāt. Mēs būsim klāt viens un divi.

Greisa noraudzījās, kā meitene ieiet šaurā virtuves nodalījumā, kas sastāvēja gandrīz tikai no metāla kārbām un atvilktnēm. Drīz vien atskanēja raksturīgais šampanieša korķa paukšķis. Pēc brīža stjuarte nepiespiesti parādījās ejā ar paplāti un izdalīja glāzes gluži kā namamāte parastās viesībās.

Un apkārt notiekošais arī sāka atgādināt viesības, ar smiešanos un dzērieniem, cilvēkiem sarunājoties pāri ejai. Pilots, izskatīdamies ļoti glīts savā formastērpā, apstājās pirms ieiešanas kabīnē, lai apsveiktu viņus visus uz klāja, un pat pajokoja, cik savādi ir lidot pāri Lamanšam bez izvairīšanās no lodēm, kas izpelnījās spontānus aplausus.

Tad durvis tika aizvērtas. Ierūcās motors, un visa lidmašīna drebēja un trīcēja. Viņi rībēdami sāka braukt uz priekšu pa skrejceļu, uzņemdami ātrumu.

Greisa lūkojās ārā pa logu, cenzdamās nofiksēt brīdi, kad riteņi atrāvās no zemes. Un tad, īsti to nesajūtot, viņi jau atradās gaisā, traukdamies augšup stāvā leņķī, lai pēc tam sasvērtos pa kreisi.

Londona ar tās līkumainajām vienādo ķieģeļu māju rindām tūkstošiem pelēkā toņa nokrāsās strauji atkāpās, viņiem ielidojot tumšā, miklā miglā. Tad piepeši pie apvāršņa parādījās mirdzoši zila svītra, augstu virs biezā mākoņu pārsega: zeltains patvērums virs slikto laika apstākļu segas.

Atzvilusi krēslā, Greisa iedzēra malku vēsā šampanieša un, atvērusi somiņu, izņēma ārā vēstuli.

Viņa bija to pārlasījusi daudz reižu kopš saņemšanas, taču vēl aizvien juta vēlēšanos to pārlasīt, it kā šoreiz viņa beidzot ieraudzīs ko tādu, ko iepriekš palaidusi garām.

Eva d’Orsī kundze.

Eva d’Orsī.

Šis vārds Greisai neko neizteica.

Taču tam piemita zināma apgarotība, viegls, ritmisks skanējums, kas nodarbināja Greisas iztēli.

Varbūt viņa bijusi vecāku draudzene. Rakstniece, tāpat kā viņas māte, vai tēva kolēģe.

Vai varbūt Greisa aizlidos uz Parīzi tikai tāpēc, lai atklātu, ka tas viss galu galā nav nekas cits kā vien pārpratums.

Lai vai kā, Anglija nupat bija pilnībā izgaisusi skatienam. Un priekšā rēgojās vien plašs, tukšs debesu klājums.