Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 10

Izabella koncentrējas darāmajam, jo domāt par ko citu, atskaitot konkrēto brīdi, nozīmē just nebeidzamas šausmas. Viņai ir jāuzmeklē kāds patvērums, taču aiz plašā, tukšā liedaga ir adatainu koku puduris, kas tumsā šķiet melns un šaušalīgs. Paskatoties uz tiem, viņa sajūt, kā sagrīļojas kājas. Tāpēc viņa velk glābšanas laiviņu uz priekšu pa liedagu līdz akmeņu kaudzei, kas rēgojas ārā no baltajām smiltīm. Pirmajā un otrajā reizē viņa sagrīļojas. Trešajā reizē, ar sūrstošām rokām Izabellai izdodas apgāzt laivu otrādi. Viena puse ir piespiesta pie klints, un viņa palien apakšā, meklēdama patvērumu, piekļaudama riekstkoka lādīti ar zizli sev klāt.

Lietus rībina pa laivas dibenu. Izabella saritinās kamolītī. Sprauga starp laivu, klinti un smiltīm, kas ir tikai pēdas augstumā, neļauj viņai atrasties pilnīgā bezgaisa tumsā. Jūra dārd un sitas pret krastu. Izabella gaida, kad parādīsies pārējie. Viņas ķermenis nekontrolējami dreb: viņai ir auksti no lietus un jūras, bet vēl aukstāk no bailēm un šoka. Neviens nenāk. Viņas skatiens ir pievērsts ūdenim. Tur nav nevienas laivas. Nav neviena drosmīga peldētāja. Nav neviena.

Arturs nenāk. Tāpat kā Megija. Kā kapteinis Vaitavejs. Un Harova kungs.

Melnā nakts pārvēršas pelēkā pēc kādas stundas. Rītausma vairs nav tālu. Kur viņi visi ir? Viņiem vajadzīgs ilgs laiks, lai no vraka aizkļūtu līdz krastam.

Paslēpusies zem laivas, viņa gaida.

Lietus un vējš mazliet norimst, taču vēl aizvien ir pārāk vētrains, lai atstātu patvērumu. Izabella paliek guļam smiltīs, pievērsusi skatienu okeānam, kamēr vāja dienas gaisma cenšas izkļūt cauri mākoņiem. Un neviens aizvien vēl nenāk.

Ap pusdienlaiku lietus mitējas. Izabella izrāpjas no laivas apakšas, lai izstaipītu kājas, un konstatē, ka tās tik tikko spēj noturēt viņas svaru. Viņa apsēžas smiltīs. Viņa raud. Asaras apmiglo skatienu, Izabellai pētot pasauli sev apkārt. Vai kāds zinās, ka viņa ir te? Vai ieradīsies glābēju kuģis? Izabella nezina, kā tas notiek. Tomēr viņa bažījas, ka glābšanas kuģa var nebūt. Viņa sēž plašajā liedagā, nolūkodamās uz līci, kas atgādina katlu. Kaut kur tur, vētras sakultajos ūdeņos, atrodas viņas vīrs. Viņš ir miris. Viņi visi ir miruši. Asinis viņas dzīslās sastingst. Izabella mēģina piecelties un liek kājām darboties. Viņa staigā pa smiltīm, murminādama:

– Viņi visi ir miruši, – vēl un vēlreiz, lai redzētu, vai šī doma iesēdīsies viņas prātā un kļūs parastāka.

Viņi visi ir miruši.

Izabella pieiet pie ūdens malas, paceļ svārkus un iebrien jūrā līdz viduklim. Ūdens ir siltāks par gaisu. Viņa atvieglojas, juzdama kauna sārtumu uz vaigiem, lai arī te nav nevienas dvēseles, kas varētu to ieraudzīt. Tad viņa atgriežas liedagā, otrādi apgāztās laivas aizsegā. Šodienai ar to pietiek. Viņas kuņģis dumpojas: Izabella ir izsalkusi, taču viņai nav ēstgribas. Par to viņa raizēsies rīt. Dienas atlikušo daļu viņa noguļ smiltīs zem laivas. Atkal līst lietus. Visbeidzot pārgurums gūst virsroku. Krēslā viņa aizmieg.

Izabella pamostas un ierauga, ka lietus ir atkāpies. Rītausmas debesīs redzami tikai nedaudzi mākoņi ar purpura maliņu. Drīz uzlēks saule. Šī doma uzlabo viņas noskaņojumu, taču tikai uz brīdi, jo nakts izmetusi liedagā vēl kaut ko.

Līķus.

Sākumā Izabellas sirds salecas, un viņa domā, ka tie guļ. Taču, pieejot tuvāk, kļūst skaidrs, ka leņķis, kādā divi vīrieši ir samesti viens otram virsū, ir nedabisks. Viņu kājas šūpojas piekrastes viļņos.

Izabella strauji pagriežas un dodas atpakaļ pretējā virzienā. Viņa negrib zināt, vai tie ir viņas draugi vai tikai apkalpes locekļi. Izabella sajūt iekšēju tukšumu. Viņa palien zem glābšanas laivas un šņukst stundām ilgi.

Taču nu viņa zina, ka ir pienācis laiks doties projām.

Reizē ar līķiem krastā ir izskalotas kuģa atlūzas. Izabella tās apskata, meklēdama ko noderīgu. Tur nekā nav. Sašķaidīti koka gabali. Nav ne pudeļu, ne muciņu ar pārtiku, ne apģērbu, ne apavu. Viņa atkal pamet skatienu uz līķiem, taču ātri novēršas. Viņa nezags drēbes no mirušajiem. Izabellas skatiens pievēršas līcīša galam. Ja viņa aizies līdz tam, varbūt būs labāk saskatāms, kur viņa atrodas. Varbūt tur būs pilsēta. Šī doma viņu uzmundrina. Varbūt būs saskatāmas mājas.

Varbūt būs saskatāms nebeidzams liedags ar adatainiem kokiem.

Izabella dziļi ieelpo. Vispirms viņai jādabū Daniela aproce laukā no lādes.

Ap otrādi apgriezto glābšanas laivu dažāda lieluma akmeņi ir izveidojuši nejaušus rakstus. Izabella izvēlas vienu un izvelk lādi no laivas apakšas. Viņa nomērķē un met akmeni uz slēdzenes pusi, sajūtot, kā nodreb rokas un pleci. Dekoratīvā misiņa sprādze atsprāgst vaļā, taču slēdzene nepadodas. Viņas vīra bailes no zagļiem ir likušas tam izmantot pamatīgas slēdzenes, kas ir cieši noslēgtas no iekšpuses un ārpuses.

Izabella iedomājas, vai viņa ir zagle, plēšot nost krekliņa malu un savijot to virvē. Viņa izver virvi cauri misiņa rokturim un pieceļas, velkot lādi sev līdzi.

Viņa tipina pa smiltīm. Saule ir augstu debesīs un karsē. Izabella apstājas, novelk krekliņu un apvij to sev ap galvu kā garu šalli, pavilkdama dažas collas baltās kokvilnas uz priekšu, lai pasargātu seju. Tad Izabella satver virvi un atkal dodas uz priekšu. Smiltis šņirkst viņai zem kājām. Okeāna viļņu ritms diktē viņas gaitu: pieci soļi, kamēr tie atkāpjas, pieci soļi, kamēr pārskalo krastu. Izabella nonāk līdz zemes strēles malai, kas norobežo līcīti, un dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti aiz sevis. Gara, cieta zāle pārklāj zemi un dursta viņas pēdas. Koki, kuri ieskauj līcīti, ir dažādos pelēkā un olīvzaļā toņos. Izabellu piepeši pārņem ilgas pēc Anglijas, kur saules stari ir viegli un koki ir tumši zaļi, kur viņai bija kurpes un viņa zināja, kas tālāk notiks.

Viņa soļo tālāk, uz zemesraga pusi. Saule uzkāpj līdz augstākajam punktam un tad pārvar to, mainot smiltīs krītošās zāles ēnas. Visbeidzot Izabella ir nonākusi līdz zemesraga smailei. Viņa vēl neuzdrošinās skatīties. Priekšā atrodas klints un sekla ūdens peļķe. Tā atrodas pārāk augstu, lai tas būtu jūras ūdens, tāpēc Izabella saprot, ka tas ir lietus ūdens. Viņa to iedzer, lai arī tas ir smilšains. Izabella nožēlo, ka nav savākusi ūdeni vakardien, lietus laikā, un tad saprot, ka viņai nav nekā, kur to savākt.

Viņa noliek lejā lādīti, izslienas un tad drosmīgi palūkojas apkārt. Sākumā atpakaļ, uz ziemeļiem. Nekā. Neskaitāmas smilšu jūdzes, jūras miglas aptumšots zemesrags tālumā. Tagad viņa palūkojas uz dienvidiem. Atkal nekā. Atkal jūras migla. Atkal zaļi zils okeāns, kas dārd un trako aiz līcīša sniegtās pajumtes.

Bez gala. Bez malas.

Izabella sajūt, cik viņa ir sīka. Sajūt, cik milzīga ir pasaule. Viņa sajūt Dieva klusējošo vienaldzību. Viņa sajūt okeāna spēku un savu neveiklo vārgumu. Izabellas ceļgali saļogās. Viņa atslīgst durstīgajā zālē, kas tiek cauri kleitai. Viņa uzliek pieri uz ceļiem un izmisīgi vēlas, kaut būtu noslīkusi kopā ar pārējiem.

Izabella tā nosēž ilgāku laiku, sirdspukstiem dunot ausīs, okeānam plīstot apkārt, un ilgojas pēc kādas mazas, klusas vietiņas, pajumtes un ēdiena. Tad viņa paceļ galvu. Viņa te nevar sēdēt mūžīgi, jo tad viņa nomirs. Ziemeļos savilkušies mākoņi. Tie var kļūt par vētras mākoņiem. Kuģis devās uz dienvidiem, tāpēc dienvidos kaut kam ir jābūt. Briesmīgi tālu, varbūt simtiem jūdžu attālumā. Taču tur kaut kas ir, un viņai jādodas turp. Viņa nevar palikt šeit, kur nav nekā. Izabellas vēders no bada rūc, un saule iztvaicē visu lietus ūdeni. Izabellai ir bail iet cauri kokiem: paskatīdamās vien uz tiem, viņa nodreb. Tāpēc viņa nolemj doties uz dienvidiem pa liedagu.

Viņai gribas raudāt, taču raudāšana neko nedos. Raudāšana neatsauks Danielu. Raudāšana nepaglābs viņa aproci un neparādīs Izabellai ceļu uz Ņujorku pie māsas. Izabella pieceļas, satver pašdarināto virvi un rāpjas lejā otrā pusē pa zāļaino pauguru atpakaļ pie gludajām, tukšajām smiltīm. Un viņa dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti sev līdzi. Ir labāk staigāt vakara vēsumā un atpūsties dienas karstumā. Viņa iet, līdz parādās zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu, kas veido svešādus rakstus melnajās debesīs. Viņa iet, līdz pusnakts aizbiedē projām pēdējās karstuma paliekas. Viņa iet, līdz kājas un pēdas šķiet izgaistam, un tad viņa dodas uz durstīgo koku meža malu un atguļas smiltīs, lai pagulētu.

Izabella apjauš, ka nekad agrāk nav jutusi izsalkumu. Varbūt agrāk viņa ir jutusi vieglu tukša kuņģa ieburkšķēšanos pirms brokastīm. Taču izsalkums ir kas spēcīgāks par to. Tas liek viņas iekšām sūrstēt. Saule ir karsta, kad Izabella pamostas, un viņa saprot, ka būs pašnāvība iet uz priekšu, kamēr saule atrodas augstu debesīs. Tagad viņai vairs nav tik ļoti bail no meža, un Izabella dodas tajā mazliet dziļāk, patverdamās tā skopajā pavēnī. Tur peļķēs vēl aizvien ir saglabājies lietus ūdens, tāpēc Izabella var vismaz apslapināt lūpas, lai tās neatgādinātu lupatu. Lai arī seja ir ēnā, āda tik un tā ir sākusi plaisāt un kļuvusi sausa no sāls, vēja un jūras atspīdumiem. Viņas rokas ir apdegušas un kļuvušas sārtas un jēlas no smagās lādes vilkšanas. Izabella tās nogroza sejas priekšā, prātodama, kur palicis laulības gredzens.

Pie visām pārējām rotaslietām zīda kārbiņā, okeāna dibenā. Vēl tikai pirms dažām dienām viņa tās pārskaitīja, plānodama bēgšanu, sastādīdama sarakstu. Tas viss nu ir aizskalots.

Viņa apsēžas, apvij ceļgalus un paliecas uz priekšu, cenzdamās iekārtoties ērti smiltīs un kritušajās lapās. Taču vēders kurkst, un viņai kaut kas ir jāieēd. Jebkas. Izabella palūkojas apkārt. Koki ir biezi. Ja te būtu Anglija, viņa zinātu, kurp doties uzmeklēt savvaļas zilenes vai persiku koku. Doma par augļiem liek viņas mutei pieplūst ar siekalām. Viņa pieceļas, atstādama lādīti uz kādu brīdi. Tuvumā nav neviena, kas varētu to nozagt. Izabella dodas dziļāk mežā, zariem noskrāpējot rokas. Viņu apņem spēcīga, nepazīstama smaka, skābena un kodīga. Šie koki un krūmi izskatās pēc tādiem, kam nemūžam nevarētu būt augļi. Viss šķiet tuksnesīgs, izkaltis, izžuvis.

Izabella sastingst, izdzirdot krūmos šļūcošu skaņu, un atkāpjas. Čūska? Vai kas ļaunāks? Viņa dodas atpakaļ pie lādes, apsēžas pie tās un cenšas nedomāt par pārtiku un ūdeni.

Protams, Izabella zina, ka Vinterborni meklēs savu zizli. Viņa grib atbrīvoties no tā, lai var būt brīva no tiem. It īpaši – brīva no Persija. Viņu jau tāpat pārņem šausmas, iedomājoties, ko viņš izdarītu, ja uzzinātu, ka dārgums atrodas pie viņas. Izabella pavada dienas karstāko daļu, vēl un vēlreiz mēģinādama dabūt vaļā lādi. Viņa izmanto akmeņus, zarus un gliemežvākus ar asām malām. Viņa saspiež vienu pirkstgalu. Tas kļūst zils, bet lāde vēl aizvien ir aizslēgta. Atslēgas atrodas viņas vīra vestes kabatā. Varbūt tagad viņš jau ir izskalots krastā, bet varbūt atrodas dziļi okeānā. Tiklīdz Izabella nonāks pie cilvēkiem, viņa to atvērs. Galu galā lāde ir darināta no koka. Viņai vajadzēs aizņemties instrumentus, atvērt lādi un izņemt Daniela aproci. Pēc tam viņai vajadzēs nokļūt ostā, no kuras atiet kuģi uz Ņujorku. Vinterborni domās, ka viņa ir mirusi, un nemeklēs. Viņa ir brīva, ja vien spēs izdzīvot tikmēr, kamēr radīsies iespēja atbrīvoties no sasodītā zižļa.

Ēnas kļūst garas, un Izabella pieceļas un atkal sāk iet. Šodien viņas gaita ir lēnāka: četri soļi uz katru viļņa ieelpu un izelpu. Izsalkums padara Izabellu vāju, taču īsi pirms tumsas iestāšanās viņa priekšā ierauga, ka brūns strauta ūdens ir izveidojis smiltīs vagu. Izabella parikšo uz priekšu pa liedagu un tad noliecas pāri straumei un pasmeļ ar plaukstām ūdeni. Lietus ir piepildījis strautu un padarījis to ātru. Ūdenim ir savāda garša, taču Izabella par to neraizējas. Viņa dzer, līdz vēders sāk sāpēt. Izabella nolemj pavadīt nakti un nākamo rītu šeit, kur ir dzirdama ūdens burbuļošana un kur viņa nenomirs no slāpēm. Zemes pārklājums ir mīksts. Izabella ilgāku laiku guļ, nespēdama aizmigt, un raugās augšup uz svešādajām zvaigznēm cauri durstīgajām lapām.

Izsalkums Izabellu pamodina nākamajā rītā. Viņas kājas ir noberztas, rokas tulznu pārklātas, taču viņa sajūt tikai izsalkumu. Viņa vairs nav sieviete, tikai viena vienīga sāpe. Viņai ir jāatrod ēdiens. Izabella zina, ka viņai jāsaņem drosme un jādodas dziļāk mežā.

Ar vārgiem un drebošiem pirkstiem viņa aptin lādi ar pašdarināto virvi un uzsien to sev mugurā, savilkdama mezglus un iekārtodama to sev uz muguras. Viņa ir redzējusi zīmējumus, kuros iezemiešu sievietes tādā veidā pārnēsā bērnus. Izabella kustas lēnām, gar strautu, spraukdamās cauri zariem, pāri akmeņiem un kritušām lapām. Brikšņi ir biezi, taču viņai izdodas atrast šauru, smilšainu taciņu. Viņa sadzird svešu putnu dziesmas un ilgojas pēc melnajiem strazdiem.

Tad ar acs kaktiņu viņa pamana kustību. Izabella nodreb, pagriež galvu un ierauga lielu pelēkbrūnu ķirzaku, kuras kājas ir apvijušās apkārt šauram koka stumbram. Tā skatās uz Izabellu, un Izabella skatās uz ķirzaku.

Līdz ar bailēm un pretīgumu viņa atskārš, ka tad, ja varēs to noķert un izcept, tad varēs to apēst.

Taču ķirzakas nagi izskatās asi, un Izabella vilcinās pietiekoši ilgi, lai tā uzskrietu augstāk kokā un patvertos uz zara. Nu Izabella var saskatīt tikai tās asti un nožēlo, ka nav bijusi pietiekoši izlēmīga, jo viņas vēders aiz bada rūc un viņa jūtas vārga un nespēcīga.

Viņa paraugās atpakaļ. Koki ir aizseguši skatu uz pludmali, taču viņa vēl aizvien dzird okeānu un zina, ka var atrast atpakaļceļu.

Tālāk iekšā mežā? Bet kāpēc? Ko viņa cer atrast? Izabellu pārņem izmisums, taču viņa nenoslīgst ceļos un nesit galvu pret koku. Viņa turpina iet, noberzdama pēdas pret akmeņiem un sakritušiem zariem. Viņas acis visu laiku meklē.

Viņa nezina, kas ir ēdams un kas nav. Nu viņa ierauga krūmus ar dzelteniem ziediem un garenām ogām. Dažas ogas ir nokritušas zemē. Izabella pieliecas, lai vienu paceltu, un groza to pirkstos. Ko tad, ja tā ir inde?

Ja tā būs inde, viņa nomirs ātri, nevis lēni.

Izabella apēd saldo, zaļo ogu. Viņas zobi uzkož sēkliņai, ko viņa izspļauj. Viņa apēd visas zemē sakritušās ogas un tad noplūc vēl dažas no krūma. Noplūktās izrādās cietas un skābas. Viņa dodas dziļāk mežā, meklēdama citus nokritušus augļus. Viņas vēders rūc. Ogu sauja nespēs dāvāt viņai sātu, taču Izabella vismaz būs kaut ko ieēdusi.

Saule debesīs sāk karsēt, un Izabella nevar izturēt sviedru pilēšanu zem krūtīm. Viņas mugura sāp, tāpēc Izabella atraisa lādi un novieto to starp tumšajām koku saknēm. Viņa apsēžas uz tās, cenzdamās novietot savas apdegušās rokas raibajā ēnā.

Kustība lapās, nozib kaut kas balts. Izabella piesardzīgi palūkojas, tad pieceļas un dodas pie tā. Tā ir kaija: ievainota vai veca, tā plivina vienu spārnu, nespēdama aizlidot vai pavirzīties tālāk no viņas.

Instinkts uzveic visu. Izabella nav ēdusi neko citu kā vien ogas četras dienas. Viņa meklē akmeni, atrod to un, pievērusi acis, triec to pret putna vieglo galvaskausu. Tas pārstāj plivināt spārnus.

Izabellas kuņģis sažņaudzas, iedomājoties, ko viņa ir izdarījusi. Viņa nekad nevienu nav nogalinājusi, un šajā novārdzinātajā, nestabilajā stāvoklī viņas sirds iesāpas par kaiju, par tās centieniem izdzīvot, par tās briesmīgo nāvi. Izabella notupstas līdzās putna sakropļotajam līķim, saķērusi galvu ar rokām, un šņukst. Šņuksti pāršķeļ svaigo jūras gaisu, nodun cauri dzelkšņainajam mežam, iesūcas zemē un liek tai sagrīļoties.

Izsalkums viņai atgādina, ka jābeidz raudāt. Ir jādzīvo tālāk. Izabella satver putnu aiz kājām un viegli nogulda uz krūtīm, cenzdamās neskatīties uz to. Viņa ir redzējusi, kā virēja noplūc un izķidā putnu, tāpēc aptuveni zina, kas darāms. Taču viņa nekad nav iekūrusi uguni. Izabella koncentrējas katram uzdevumam. Viņa sameklē akmeņus, lai izveidotu norobežojumu, sameklē iekurus, sameklē pāris sausus žagarus, ko berzēt vienu pret otru. Uz viņas rokām ir asinis, un viņa sev liek nebūt cimperlīgai: asinis allaž pieder pie ēšanas. Tās regulāri tiek izlietas virtuvēs visā pasaulē. Izabella saberzē žagarus, viņa berzē žagarus, berzē žagarus. Nekas nenotiek. Viņa mēģina vēlreiz. Izabella notupstas un izgrūž vilšanās pilnu kliedzienu, kas aizķeras viņai kaklā. Viņa berzē žagarus. Kur ir uguns? Kur ir tā sasodītā uguns?

Troksnis. Viņa iztrūkstas un apmetas apkārt.

Suns. Nē, vilks. Kaut kas vidējs starp suni un vilku stāv lādei otrā pusē. Viņa to ierauga, paskatās uz savu beigto kaiju un metas uz priekšu.

Savvaļas suns arī metas uz priekšu. Tā žokļi atplešas, lai paķertu kaiju tieši tajā brīdī, kad Izabellas roka pieskaras tās vieglajām spalvām. Savvaļas suns nevilcinās. Tas nomet putnu un iecērt savus spēcīgos, asos žokļus viņas rokā. Izabella iekliedzas. Asas, svelošas sāpes. Viņa cenšas atraut roku, taču savvaļas suns to ir spēcīgi satvēris. Izabella atvēzē otru roku, izveido dūri un sit savvaļas sunim pa galvu. Tas palaiž vaļā viņas roku, Izabella atlec nostāk, un suns ir prom – ar beigto kaiju mutē.

– Nē! – viņa iekliedzas. – Nē, nē, nē! – Asinis plūst no viņas savainotās rokas: nezvēra žoklis ir iespiedies viņas saules apdedzinātajā ādā. Izabella noņem apsēju no galvas un aptin ar to roku, lai apturētu asinis. Tukšums iekšā un tukšums ārā. Viss ir tukšs. Viņa smagnēji sabrūk pār lādi un nekustas.

Kad pienāk vakars, prāts sāk izspēlēt ar Izabellu jokus, jo viņai šķiet, ka var saost ceptas gaļas smaržu. Izabella pieceļas un paošņā gaisu. Viņas mute pieplūst ar siekalām. Taču viņa zina, ka ir to tikai iztēlojusies gluži kā mirāžu tuksnesī – lai arī Izabella ilgojas nevis pēc ūdens, bet pēc ēdiena. Viņa pietraušas sēdus un atkal uzsien lādi sev mugurā, un apņemas kaut ko apēst, pat ja viņai sametīsies nelabi. Viņa vairs netiks tālāk bez pārtikas. Izabella nedomājot plūc sārtās ogas tik augstu, cik vien var aizsniegt ērkšķainajā kokā, un sūkā tās. Viņa laužas cauri koku zariem un brikšņiem, nepievērš uzmanību dzelkšņiem, kas duras cauri kleitas saplosītajām piedurknēm, bieži vien apstājas, lai padzertos no strauta. Izabellas galva dun, domas ir tumšas un juceklīgas.

– Kuš, – viņa sev saka. – Kuš, kuš. – Nogludini šīs domas. Ja tu paēdīsi, viss būs kārtībā. Viss būs kārtībā. Tiklīdz vēders būs pilns, viņa atkal varēs doties taisni uz dienvidiem. Viņa sameklēs pilsētu, un tur būs ēdiens: rostbifs un jaunie kartupelīši, Jorkšīras pudiņš un džema mērce.

Izabella ir pārāk aizņemta ar runāšanu, lai sadzirdētu soļus. Tumša ēna liek viņai pacelt galvu, un viņas sirds teju izlec pa muti. Divi melnādaini vīrieši stāv viņas priekšā, un viņu vienīgais apģērbs ir gliemežvāku aproces. Viņi abi ir pacēluši gaisā garus šķēpus.

Izabella iekliedzas. Viņa pasper soli atpakaļ, lai sagatavotos bēgšanai, taču kailās kājas aizķeras aiz sausa zara, un viņa krīt. Lāde ir viņai uz muguras, un tā smagi atsitas pret zemi, bet Izabella pret to atsitas vēl smagāk. Sāpes iecērtas kaklā, un viņa iekliedzas, novicinādama roku gaisā. Tumsa ir tūlītēja un neizbēgama.