Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 5

Okeāns.

Libijai aizrāvās elpa, nobraucot no šosejas, lai nogrieztos uz ceļa, kas veda uz okeānu, un pirmo reizi ieraugot plašo ūdens klāju. Bija ideāla februāra diena. Zilajās debesīs neviena mākonīša, dzeltenbaltā saule mirdzēja virs ūdens. Okeāns spīguļoja zilos un zaļos toņos ar zelta piejaukumu. Pēcpusdienas vējš no jūras puses pieņēmās spēkā, sakuļot ūdeni baltās putās un ietriecoties zem kaiju spārniem. Klints galā Libija apturēja automašīnu. Viņa šķērsoja ceļu līdz vietai, kur tas robežojās ar zāli, un kādu mirkli ieelpoja to visu.

Šī smarža. Tik pazīstama, paslēpusies senaizmirstās sajūtās. Jūraszāles. Sāls. Reizē uzmundrinoša un spēcinoša smarža. Viņa to elpoja pilniem malkiem. No šejienes varēja nolūkoties uz ziemeļiem un saskatīt zemesragu, kas aplieca Bākas līča, viņas bērnības mājvietas ziemeļu stūri, kur vecās bākas balti apmestās ķieģeļu sienas gozējās saulē. Viņas sirds nodrebēja.

Libija pagriezās un šķērsoja ielu, atgriezdamās pie automašīnas. Viņa bija to iegādājusies pirms divām dienām, vēl aizvien juzdamās kā apdullusi laika starpības dēļ pēc ierašanās Brisbenā. Gadiem ilgi viņa nebija vadījusi mašīnu. Parīzē pēc tās nebija nekādas vajadzības, un brīvdienās, kuras viņa pavadīja kopā ar Marku, pie stūres sēdēja viņš. Marks sargāja savu mersedesu, un visi ierosinājumi, ka Libija varētu to nomainīt pie stūres, sastapās ar strauju, bet ne skarbu noraidījumu. Šī nelielā subaru izbraukšana no stāvvietas bija izrādījusies interesanta pieredze. Viņa atlaida sajūgu un ķengura gaitā ielēca piebraucamajā ceļā. Pēc tam nācās atcerēties, kā pievārēt estakādi, pirms iekļauties satiksmes straumē. Taču iemaņas bija ātri atgriezušās, un viņa guva no tā mierinājumu.

Libija iedarbināja automašīnu un atkal uzbrauca uz ceļa, kas vijās gar klints malu uz ziemeļiem. Klints lēnām zaudēja stāvumu, un skatienam pavērās balti zeltains liedags. Tas bija tukšs, ja neskaita nedaudzus zvejniekus un pa kādam neprātīgajam, kas bija uzdrošinājies iznākt sauļoties pusdienlaika karstumā. Bākas līcis atradās pārāk tālu uz ziemeļiem, lai būtu tik izdevīgs kā slavenās Nūsas un Peregjanas pludmales. Kad Libija bija aizbraukusi no pilsētas astoņdesmito gadu beigās, tā bija sastingusi, vieta, kurp jaunieši devās, lai izbēgtu no Brisbenas vai Sidnejas smoga. Taču nu, ceļam vedot viņu atpakaļ uz pilsētu, Libija redzēja, ka viss ir mainījies. Galvenā iela bija pārvērtusies iepirkšanās promenādē. Pludmales apģērbu veikali, restorāni, gardēžu saldējuma kafejnīca, spožas gatavo ēdienu pārdotavas, liels dzērienu veikals. Lēnā, bet neapturamā progresa piezagšanās bija skaidri saskatāma nelielajā tirdzniecības centrā ar balti krāsotu fasādi un lieliem stikla logiem, un veselības kokteiļu tīkla veikalā ar skatu uz ielu.

Un te nu tā bija, gandrīz tāda pati kā pēdējā reizē, kad Libija to bija redzējusi, varbūt tikai ar svaigāku krāsojumu: viņas tēva ģimenes pansija. Kad Libija bija maza, vasarā visi četri numuri bija pilni, bet ziemā Džuljeta un Libija tajos spēlējās, izliekoties, ka viņām pieder pils. Taču nē, tagad tas bija viņas māsas uzņēmums, ar izkārtni “Pie Džuljetas” logā, kur agrāk bija rakstīts “Pie Redžija”. Libija palēnināja ātrumu, taču neapstājās. Gan viņa drīz satiksies ar Džuljetu, bet ne tagad. Ne tagad, kamēr vēl Libija cīnījās ar dīvaino sajūtu, kas viņu pārņēma, atgriežoties te. Vietā, kurā viņa bija solījusies nekad neatgriezties. Nemūžam.

Tagad ceļš sazarojās divos virzienos. Viens veda atpakaļ uz pludmali un tad uz kotedžu. Otrs veda tālāk iekšzemē, cauri priekšpilsētai, kurā viņa bija uzaugusi, un garām kapsētai, kurā bija apglabāts viņas tēvs.

Libija ieslēdza pagrieziena rādītāju un devās uz kapsētas pusi.

Bākas līča kapsēta bija neliela un ēnaina. Libija apturēja automašīnu uz ielas un devās uz priekšu gar zemo dzelzs žogu, līdz nonāca pie vārtiņiem. Tie nočīkstēja un nodunēja, aizveroties viņai aiz muguras. Kādu brīdi viņa jutās apjukusi. Viņš bija kaut kur tepat, bet kur? Libija devās uz priekšu starp kapakmeņiem, nolūkodamās uz tiem, lai sameklētu pazīstamos burtus. Apkārt zivju dīķim un pa šauro taciņu sētas puses žoga virzienā. Visbeidzot viņa to atrada.

Redžinalds Roberts Sleiters. Dzimis 1938., miris 1996. gadā. Dusi saldi.

Libija vēl un vēlreiz pārlasīja vienkāršo uzrakstu. Viņš bija miris nieka piecdesmit astoņu gadu vecumā, tāpat kā Marks. Taču tolaik viņa to bija turējusi par vecu. Libija bija uzskatījusi viņa piepešo nāvi no sirdslēkmes par veciem cilvēkiem parastu parādību. Tā nebija nāve pēc ilgākas slimības, kas būtu varējusi viņu iekārdināt atgriezties mājās, lai atvadītos. Viņa pat nebija ieradusies uz bērēm: tas vienkārši bija pārāk tālu no Parīzes.

Čakste tuvējā kokā sāka dziedāt, ielaužoties domās, kas Libijai lika nodrebēt vainas apziņā. Viņa nožēloja, ka nav paņēmusi ziedus, ko nolikt uz kapa, taču saprata, ka tas būtu tukšs žests. Libija pacēla acis un aplaida skatienu apkārt pārējai kapsētas daļai. Viņas māte arī atradās kaut kur tepat, taču viņa bija mirusi pirms Libijas otrās dzimšanas dienas, tikai trīs dienas pēc Džuljetas dzimšanas. Libija viņu neatcerējās un nekad neilgojās pēc viņas. Nebija tādu ilgu, kādas viņa piepeši un negaidīti sajuta pēc tēva.

Viņa sadzirdēja okeāna tālīnos šļakstus. Libiju pārņēma tik spēcīgs un visaptverošs izjūtu mutulis, ka likās – tas nospiedīs viņu uz ceļiem: bēdas, nožēla, mīlestības smeldze, vēsa vainas apziņa. Dažkārt, īsi pēc Marka nāves, Libija prātoja, kāpēc viņa vispār vēl ir dzīva. Kāpēc sāpes vēl nebija viņu nogalinājušas? Likās neiespējami, ka viņa spēja sajusties tik slikti un tomēr nenomirt no tā.

Par spīti visam, viņa turpināja dzīvot. Iekšēji salūzusi, taču vēl aizvien spējīga kustēties, spējīga ievilkt un izpūst elpu. Libija devās uz priekšu pa kapu rindu atpakaļ pie mašīnas, izklaidīgi lasīdama uzrakstus uz kapakmeņiem. Vairums vārdu bija nepazīstami. Taču vienu, zem koka plašajiem zariem viņa zināja ļoti labi. Endrū Nikolsons. Libija iedomājās, vai Džuljeta vēl aizvien apmeklē viņa kapavietu.

Libija iesēdās atpakaļ mašīnā. Šodien viņa vēl nespēja satikties ar Džuljetu. Šodien viņa tiks galā ar vienkāršo, taču neatliekamo uzdevumu apskatīt kotedžu, kuru Marks bija nopircis viņai – viņiem.

Viņa atpazina kotedžu, tiklīdz to ieraudzīja vienu pašu grantētā ceļa malā, kas veda uz bāku. Ne tikai pēc fotogrāfijas, kuru Marks viņai bija parādījis, bet pati pēc savas jaunības atmiņām. Libija sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos vēsturi. Kotedža bija uzcelta četrdesmitajos gados kā jaunās bākas uzrauga mājvieta. Kamēr Libija dzīvoja Bākas līcī, kotedža stāvēja tukša. Pirāts Pīts bija izlēmis dzīvot bākā, kas bija deviņpadsmitā gadsimta relikts. Un nu domas par Pirātu Pītu uzvilnīja citas atmiņas. Libija kopā ar saviem pusaudžu draugiem mudināja cits citu aiziet pa taciņu līdz bākai un pieklauvēt pie durvīm. Ķiķinādami kā idioti. Kā Pirāts Pīts atrāva vaļā durvis, cik viņam bija gara bārda un ledainas acis. “Pie velna, jūs, sīkie, lieciet mani mierā!” Pirāts Pīts bija kļuvis par galveno varoni viņu naksnīgajos spoku stāstos. Protams, viņš nebija nekāds pirāts. Viņš bija tikai bākas uzraugs un varbūt arī vientuļš vecs vīrs.

Libija iegrieza automašīnu nezālēm pieaugušajā piebraucamajā ceļā un izslēdza motoru, lai tad vairākas minūtes nosēdētu, sažņaugusi stūri un ļaudama domām un atmiņām skaloties sev pāri. Somiņā atradās atslēgas – atslēgas, kuras viņa bija solījusies nekad neizmantot. Libija nopūtās. Tas nebija ietilpis viņas dzīves plānos šai nedēļai. Viņa nebija gaidījusi, ka atgriezīsies mājās sērās, bez darba, kotedžā, kas viņai piederēja, bet kuru viņa nekad nebija redzējusi no iekšpuses.

Marks bija braucis uz Kvīnslendu reizi gadā iepirkt opālus. Pirms sešiem gadiem viņš bija izmetis līkumu līdz netālajai Vinterbornu pludmalei, kas bija nosaukta par godu viņa ģimenei un kļuvusi par populāru niršanas vietu, pateicoties leģendārajiem dārgumiem, kurus viņa ģimene bija zaudējusi kuģa katastrofā divdesmitā gadsimta griežos. “Vai gan, būdams tur, es varēju neaizbraukt uz vietu, kur ir dzimusi un augusi mana mazulīte?” viņš bija sacījis. “Kotedža bija izlikta pārdošanai, un es gribēju kaut kādā veidā tev parādīt, cik ļoti tevi mīlu.”

Apspiedusi asaras, Libija paņēma somiņu un izkāpa no automašīnas. Pirmā atslēga, kuru viņa izmēģināja, derēja ārdurvju slēdzenei, un viņa iegāja iekšā.

Tur valdīja pelējums. Vecas lietas. Kodīgi putekļi. Logi bija klāti ar sāls kārtiņu, kas aizsedza skatu uz ārpasauli. Pirmais darāmais darbs: nomazgāt logus. Libija šķērsoja dzīvojamās istabas grīdu – brūnas flīzes, plāns brūns paklājs, vecs četrstūrains koka galds, neviena krēsla – un atbultēja alumīnija aizvirtņus. Ar zināmu piepūli viņa tos atvēra, ielaizdama iekšā jūras gaisu. Lai arī māja bija celta četrdesmitajos gados, iekārtojums pilnībā atbilda septiņdesmitajiem. Virtuves sols bija no koši zaļa lamināta, pie izlietnes bija izlīmētas sīkas flīzes dūņu krāsā. Gāzes plīti apvija zirnekļu tīkli un izraibināja tarakānu ekskrementi. Otrais darāmais darbs: izberzt visu ar profesionālu tīrīšanas līdzekli.

Īss gaitenis veda uz nožēlojamu vannas istabu, veļas mazgātavu ar sētas durvīm un divām guļamistabām. Pirmā, lielākā guļamistaba bija krāsota gaiši sārtos toņos. Gulta bija no kaļamās dzelzs, dubultplata, un matracis uz tās vēl aizvien atradās plastikāta iesaiņojumā. Ātri ielūkojusies skapjos, Libija atklāja tur gaiši zaļu gultas veļu, arī neizsaiņotu. Viņa apstājās un ievilka elpu.

Reiz viņi gandrīz bija atbraukuši. Marks bija izkārtojis brīvas dienas, Libija bija izvēlējusies guļamistabas krāsas. Šīs krāsas. Taču nedēļu pirms lidojuma viņa nobijās. “Dod man vēl pusgadu,” viņa bija sacījusi. “Es aizrakstīšu Džuljetai un noskaidrošu, ko viņa par to domā. Mums ir kārtojami veci rēķini.”

“Kādi veci rēķini?”

Tomēr viņa tā arī nebija spējusi pastāstīt. Viņu attiecības jau tā bija tik trauslas: ja Libija vārdos noformulētu savu vainas apziņu, vai Marka jūtas nekļūtu vēsākas? Pusgads pārvērtās gadā. Gads pārvērtās divos. Viņa nebija aizrakstījusi Džuljetai, un Marks bija pārstājis jautāt: varbūt viņš domāja, ka varēs pārliecināt Libiju mazpamazām laika gaitā. Taču laiks bija izbeidzies.

Otrā guļamistaba patiesībā nemaz nebija pietiekoši liela, lai kalpotu par guļamistabu. Drīzāk tas bija kabinets, kura sienu aizņēma atbīdāmi alumīnija logi. Tas bija iekārtots kā mākslinieka darbnīca: divi tukši audekli atradās uz molbertiem, pārklāti ar zirnekļu tīkliem. Tos ieraugot, Libija apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.

Kad Marks bija nopircis kotedžu, viņa bija prātojusi, kāpēc viņš grib panākt atgriešanos vietā, kurā viņa bija zvērējusi neatgriezties. Taču Marks vēlējās vienīgi to, lai Libija atteiktos no sava darba reklāmas aģentūrā un tvertu dzīvi vienkāršāk, atpūstos un gleznotu, par ko viņa bija sapņojusi jau kopš bērnu dienām. Un te nu tas viss bija: maza kotedža, skats uz jūru, iespēja sākt visu no sākuma. Un Marks nekad neieraudzīs, cik viņa ir pateicīga, cik augstu novērtē šo mīlestības diktēto žestu.

Libija noraudāja veselu mūžību, tad piecēlās kājās un notrauca asaras no sejas. Viņa nospieda elektrības slēdzi: nekā. Elektrības nebija. Tad viņa atgriezās virtuvē. Ledusskapis bija atvērts un tukšs. Pieliekamais arī. Zem izlietnes nebija nekādu tīrāmo līdzekļu vai trauku lupatu. Viņai bija vajadzīgas pašas nepieciešamākās lietas. Tas nozīmēja braucienu uz universālveikalu. Jo ilgāk viņa atradīsies pilsētā, jo lielāks risks nejauši saskrieties ar māsu. Tomēr Libija vēl nespēja doties uz pansiju. Kārtīgs nakts miegs, un tad viņa to izdarīs. Noteikti.

Lipīgā tveice uzdzina viņai nogurumu. Libija vēlējās vienīgi saritināties un aizmigt. Taču viņai nācās pavadīt pēcpusdienu, savedot kārtībā virtuvi. Viņa pārģērbās bezpiedurkņu krekliņā un šortos, saņēma savus garos, melnos matus uz pakauša un centās saskrapstīt pēdējās enerģijas paliekas. Līdz saulrietam viņa bija pārklāta ar sviedriem un zirnekļu tīkliem. Libija apsvēra domu par dušu, taču tad atcerējās, ka atrodas pie jūras. Tāpēc viņa sameklēja peldkostīmu un devās uz pludmali.

Ilggadējā dzīvošana pilsētā tālu no jūras bija padarījusi viņu piesardzīgu. Ko tad, ja tur būs medūzas? Haizivis? Taču ūdens bija zilganzaļš, dzidrs un silts, skalojoties viņai visapkārt. Libija iegāja tajā līdz viduklim un tad ienira vilnī. Pastāvīgo viļņu šļakstīšanos aizstāja ūdens burbuļošana ausīs, un tad viņa atkal iznira, tverdama gaisu un smiedamās. Doma par to, ka viņa var atrasties ārā tik vēlā stundā vienā peldkostīmā, peldēdamās okeānā, bija smieklīga. Parīzē šajā laikā viņa būtu satuntulējusies cimdos un šallē, lai dotos atpakaļ uz metro, cīnīdamās par vietu ar citiem braucējiem. Šeit, pludmalē, bez viņas atradās vēl tikai zvejnieks, kurš bija iebridis līdz potītēm ūdenī, puskilometra attālumā.

Libija kādu brīdi pagulēja uz muguras, ļaujot viļņiem sevi turēt. Sālsūdens uz lūpām, mati šūpojas aizmugurē. Tad viņa izgāja pludmalē un apsēdās smiltīs, lai nožūtu gaisā. Debesīs rēgojās viegls krēslas zilums, drosmīgi sārtie un zeltainie toņi atkāpās, atdodot vietu violetajiem un alvas pelēkajiem. Libija bija ietinusies samtā: mīkstās smiltis, okeāna migliņa virs zemesraga, vieglais vējiņš un viņas pašas cilvēciskais trauslums, viņas miesa un muskuļi, un sāpošā sirds. Libija aizvēra acis.

Kad viņa tās atkal atvēra, zvejnieks bija pazudis un krēsla sāka pārvērsties naktī. Viņa piecēlās, notrauca smiltis un devās atpakaļ uz kotedžu. Pludmali no civilizācijas nošķīra ar mangrovēm, banksijām un pandāniem apaugusi josla. Spokaini krabji steidzās projām, viņai dodoties pa smilšaino taciņu uz ielas pusi. Libija iegāja kotedžā un ar prieku konstatēja, ka pelējuma smaka ir pazudusi. Jūras brīze čabinājās pie logiem, liekot vieglajiem mežģīņu aizkariem noplivināties. Libija pagatavoja sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu, ātri nomazgāja dušā sāli ar aukstu ūdeni un iedomājās, ka varētu novietot audeklus un atvērt dažas krāsu kārbas. Tomēr nogurumam bija citi plāni, un viņa ierāpās gultā.

Ap vienpadsmitiem vakarā Libija pamodās, prātodama, kas gan viņu ir izrāvis no miega. Automašīnas motors. Libija kādu laiku nogulēja, ieklausīdamās tumsā. Automašīna nebrauca projām un netuvojās, tā palika vienā un tajā pašā vietā.

Libija piecēlās un atvilka aizkara maliņu. Jā, automašīna atradās uz ceļa tieši pie viņas mājas. Ar ieslēgtiem starmešiem. Ar ieslēgtu motoru. Nekustēdamās. Libija ziņkārīgi nolūkojās uz to. Tad viņu pārņēma viegls satraukums. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas tā par mašīnu, nemaz nerunājot par numura zīmēm. Pagāja piecas minūtes. Desmit. Visbeidzot tā izbrauca uz ielas, apgriezās, riepām nošvīkstot uz grants, un aizrūcināja projām.