Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 8

Vakariņas vienmēr tiek pasniegtas salonā, un tieši tur sākas šīsdienas plāns. Lai viss izdotos, Izabellai ir jāliekas gulēt pirms vīra, tāpēc tad, kad stjuarts viņiem atnes neizceptas un pārsālītas cūkgaļas gabalu ar dažiem taukos peldošiem kartupeļiem, viņa notēlo piepešu slimības lēkmi. Lai gan patiesībā Izabellai nemaz nav jātēlo nelabums, nolūkojoties uz šo ēdienu. Kā viņa ir noilgojusies pēc svaigas gaļas un jaunajiem kartupeļiem!

– Ak, – viņa saka, piespiežot roku pie lūpām.

– Izabella? – Arturs apjautājas savā ierasti piesardzīgajā tonī.

– Man piepeši uznāca nelabums, – viņa saka.

Megija, kura sēž viņai iepretī klusēdama un ar akmenscietu sejas izteiksmi, neskatās Izabellai sejā. Kapteinis ir aizņemts ar sarkanvīna tukšošanu no savas kristāla glāzes. Tas nozīmē, ka Arturam pašam ir jātiek galā ar problēmu.

– Vai tu ēdīsi kopā ar mums?

– Domāju, ka nē, – viņa atbild. – Tūlīt pat likšos gultā.

Arturs paver muti, lai mudinātu viņu palikt. Viņš ir cilvēks, kurš pastāvīgi raizējas, ko citi par viņu domās, un jebkāda Izabellas nepieklājība liek viņam elst un pūst kā tvaika lokomotīvei. Taču Izabella noprot, ka Arturs nojauš: slimība var padarīt viņas manieres tikai vēl sliktākas, tāpēc viņš patur savas domas pie sevis un ļauj sievai iet, novicinot vienu gaļīgo roku.

Tiklīdz kabīnes durvis aiz viņas ir aizvērušās, Izabella atpogā savu ņieburu un atāķē korseti, novelk svārkus un pakarina šaurajā garderobē, kas ierīkota stūrītī aiz viņu kojām. Viņa uzrauj mugurā naktskreklu un kādu brīdi stāv nekustēdamās, sirdij strauji pukstot, cenzdamās saklausīt soļu troksni. Nekā. Uz durvīm ir pakārta vīra veste. Izabella iebāž roku tās kabatā. Atradusi meklēto, viņa apguļas gultā. Taču viņa necenšas aizmigt. Izabella guļ nekustīgi un klausās viņu radītajos trokšņos. Sudrablietu šķindoņā, atsitoties pret porcelānu. Viņu sarunās: allaž par laika apstākļiem, lai arī Izabella spēj saprast šādu apmātību te, jūrā. Vēl pagājušajā nedēļā, kad viņi burāja ārā no Austrumindijas salu ūdeņiem, viņus tik ātri un negaidīti pārņēma vētra, ka Izabella bija pārliecināta, ka kuģis aizies bojā. Viņi ir atkarīgi no laika apstākļiem.

Izabella dzird Megijas maigo balsi attālināmies. Izabella mazliet nomierinās: viņai vajag, lai Megija, kurai piemīt neparasti asa dzirde, izietu no salona. Tad Arturs un kapteinis atsāk sarunu. Pastāvīgā sarkanvīna pudeles atkorķēšana, glāžu šķindoņa pret pulēto koka galdu. Katru vakaru pēc vakariņām Arturs dzer kopā ar kapteini. Un kapteinis dzer daudz. Jo vairāk viņi noreibst, jo skaļākas kļūst viņu balsis.

Viņa ilgi klausās abu sarunā. Tie runā par laika apstākļiem, par veciem draugiem, par Izabellu. Arturs stāsta kapteinim par jauno māju, kuru gribot uzcelt pēc viņu atgriešanās Anglijā, un kādu brīdi viņš šķiet priecīgi satraukts un laimīgs. Izabellai nav vīra žēl. Viņa nevēlas jaunu māju, tāpēc ka tad pie viņiem pārcelsies Artura māte. Un, ja viņa tur būs, tad mājā bieži viesosies Persijs, un Izabella vairs nekad negrib redzēt Persiju.

Beigās Arturs atgriežas pie sava īgnā toņa.

– Cik lielā mērā tu uzticies savai komandai? – viņš jautā kapteinim.

– Pietiekoši lielā. Kāpēc tu jautā?

– Viņu ir septiņpadsmit, un viņi ir zemas kārtas ļautiņi. Vai tu vari būt drošs, ka neviens tevi neapzog?

– Viņiem nav, kur to noslēpt, Vinterborn, – kapteinis šļupst, pamanīdamies katrā vārdā atrast svilpjošu līdzskani.

Arturs visu laiku raizējas, vai tikai kāds viņam kaut ko nenozags. Vairāki kalpotāji Somersetā ir krituši par upuri šīm bailēm. Patiesībā šķiet, ka visa viņa ģimene jūt tās pašas nepamatotās bailes: tās ir nepamatotas tāpēc, ka, cik Izabellai zināms, ne ar vienu no viņiem nekas tāds nekad nav gadījies. Varbūt to panāk darbs ar dārgakmeņiem: maziem, dārgiem priekšmetiem, kurus ir viegli paslēpt un pārvadāt. Taču Izabellai allaž ir licies dīvaini, ka cilvēki, kuriem pieder tik daudz, tik ļoti baidās pazaudēt kādu nieku no tā.

– Ja kāds no viņiem tikai iedomāsies pieskarties zizlim, – Arturs turpina, un nu Izabella saprot, cik stipri viņš ir noreibis. Līdz ar reibumu visas Artura drūmākās domas uzpeld virspusē gluži kā izbijušies sikspārņi, kas cenšas izlidot no alas.

– Neviens neaiztiks tavu zizli.

– Es raizējos, – viņš saka. – Glabāju atslēgu pie sevis, dienu un nakti.

Izabella pasmaida, jo šajā pašā brīdī atslēga ir viņai rokā. Arturs to iepogā vestes kabatā, un viņa veste katru vakaru pirms vakariņām karājas pie durvīm viņu kabīnē. Arturs to pakarina, uzrota krekla piedurknes, nomazgā seju un rokas porcelāna bļodā pie viņu kojām, un tas nozīmē, ka diena ir galā un sākusies nakts. Arturs ir cilvēks, kurš tīksminās par rutīnu.

Kapteinis nomurmina Arturam vēl kaut ko, un tad viņi ir pievērsušies citam sarunas tematam. Izabella nogaida vēl kādu brīdi un tad nospriež, ka tad, ja viņa gaidīs par ilgu, Arturs būs pārāk piedzēries un gribēs atkrist gultā, tāpēc viņa klusītēm izlien no segas apakšas un nokāpj lejā pa trepītēm.

Jūrā viņai nākas pierast pie pastāvīgās jūras šūpošanās zem kājām. Tāpēc Izabella pieceļas, nogaida, līdz jutīsies droši uz kājām, un tad dodas uz durvīm. Tām nav aizbīdņa, tāpēc durvis dažreiz nav kārtīgi aizvērtas. Tās ir pavērtas par collu: pietiekoši, lai sadzirdētu kādu tuvojamies un lai ielaistu iekšā nelielu gaismas atspīdumu no salona. Izabella jūt, kā asinis truli dun ausīs. Kad viņa jūtas pārliecināta, ka abi vīrieši negrasās celties no samta dīvāniem, pie kuriem ir pielīmētas viņu dzērāju pēcpuses, viņa dodas atpakaļ un notupstas pie vīra kojas, un pabāž rokas zem tās, lai sameklētu riekstkoka lādīti.

Viņas pirksti sameklē misiņa rokturus abās pusēs, un Izabella sāk lēnītēm vilkt.

Piepešs grūdiens, kuģim pārvarot vilni: lādīte paslīd pa koka grīdu, un viņa pārcenšas, nokrīt atmuguriski, atraujot pirkstus no lādītes. Viņas kritiens nepavisam nav elegants un pilnīgi noteikti nav kluss.

– Kas tas bija? – Arturs iejautājas.

Izabella aši pietraušas kājās, pabāzdama riekstkoka lādīti zem kojas ar kāju un nostiprinādama to savā vietā ar savu ceļasomu, un tad kabīnes durvis tiek atvērtas un Arturs uzlūko viņu tumsā.

– Izabella?

– Kāpu lejā, lai padzertos ūdeni, un nokritu no apakšējā pakāpiena, – viņa saka, norādīdama uz kāpnītēm.

Artura skatiens pievēršas viņas kailajai rokas locītavai, ap kuru bija aplikta melnā lentīte.

– Vai tu vēl aizvien jūties slikti? – viņš beidzot iejautājas. Viņa pamāj. Lādītes atslēga draud izdedzināt vainīgu caurumu viņas plaukstā.

– Liecies atpakaļ gultā. Es tev atnesīšu ūdeni.

Un viņai nekas cits neatliek, kā likties atpakaļ gultā. Arturs atgriežas pēc dažām sekundēm ar ūdens krūzīti, kuru Izabella iztukšo, kamēr viņš gaida. Kapteinis parādās durvīs un saka:

– Es iešu gulēt, Vinterborn.

– Ar labu nakti, Frānsis. Es darīšu to pašu.

Nē! Izabellas plāns tiek izjaukts, un sasodītā atslēga vēl aizvien atrodas viņas plaukstā. Kā lai to atliek atpakaļ vīra vestē, kamēr viņš vēl nav pamanījis tās iztrūkumu, ja Arturs atradīsies kajītē kopā ar viņu?

Arturs izģērbjas un novēl viņai labu nakti. Šņākuļodams viņš ar pūlēm ierāpjas savā kojā zem viņējās. Izabella guļ augšā uz sāniem un gaida, kamēr vīrs iemigs, lai viņa varētu izlemt, ko tagad darīt.

Visbeidzot Artura pazīstamie krācieni liecina, ka viņš ir iekritis dziļā dzērāja miegā. Izabella nospriež, ka vienīgais drošais variants ir nokāpt lejā, iebāzt atslēgu atpakaļ vīra vestes kabatā, atgriezties gultā un piepildīt savu plānu citā reizē.

Viņa atkal atmet palagus. Atkal nokāpj lejā pa kāpnītēm. Ejot garām vīra aizmigušajam ķermenim, viņa dziļi nodrebinās kā cilvēks, kurš iet garām čūskai.

Un, tiklīdz Izabellas pēdas pieskaras grīdai, viņa vairs nevēlas likt atpakaļ to sasodīto atslēgu. Vēl ne. Viņa stāv līdzās Arturam tumsā, un viņš to nedzird. Viņš nepamostas. Izabellu pārņem neprātīga drosme. Viņa pietupstas un pasniedzas zem vīra kojas.

Ja Arturs pamodīsies, viņa tiks atmaskota. Izabella to zina un tomēr rīkojas.

Viņa piesardzīgi velk lādīti ārā, līdz tā pieskaras ceļgaliem. Lādīte ir šaura, taču trīs pēdas gara, un Izabellai ir jātaustās visā tās garumā, lai atrastu piecas slēdzenes. Tumsā viņa nopūlas ar atslēgu. Paiet vesela mūžība, līdz viņa atrod katru nākamo slēdzeni, pagriežot to ar vieglu klikšķi. Visu šo laiku Izabella ir aizturējusi elpu. Pelēkajā istabā nav gaismas. Viņa vadās tikai pēc taustes.

Visbeidzot Izabella atver lādīti. Divas smalkas zelta ķēdītes neļauj vākam atkrist atpakaļ un atsisties pret grīdu. Izabella noceļ melnā samta slāņus un ierauga zižļa blāvo spīdumu: tas ir zelts, kas nobārstīts ar dārgakmeņiem. Viņa uzmanīgi taustās pa lādīti, lai sameklētu samta spilventiņu, uz kura ir uzlikts zizlis, paceļ stūrīti, izņem savu dārgo melno lentīti no naktskrekla un pabāž to apakšā, tad palaiž vaļā spilventiņu un aizver lādīti.

Klikš.

Savā pārdrošībā viņa ir ļāvusi tai aizkrist pirms pēdējās puscollas. Skaņa šķiet neiespējami skaļa tumsā. Izabellas ķermenis pārakmeņojas, un viņa nespēj pakustēties. Sirds skaļi sitas krūtīs, un pat acu āboli šķiet pulsējam. Arturs pārstāj krākt un izgrūž tādu kā ņurdienu.

Tad, lēnām un ritmiski, viņš atkal atsāk. Izabella vēl nekad nav tā priecājusies, dzirdot viņu krācam. Viņa gandrīz iesmejas.

Viņa atkal taustās gar lādīti, lai sameklētu slēdzenes. Vienu pēc otras viņa tās aizslēdz. Izabellu ir pārņēmusi neprātīga pārliecība. Viss būs labi, tāpēc viņa nesteidzas, klusītēm pastumj zizli zem gultas un tad atliek atslēgu atpakaļ Artura vestē.

Augšā pa kāpnēm. Gultā. Izabella nevar aizmigt stundām ilgi, jo satraukums nekādi nespēj izvējoties viņai no asinīm.

Pagaidām Daniela rokassprādze ir drošībā. Vismaz tā nonāks otrā pusē, Sidnejā, kur Arturam jāpasniedz zizlis Bārtona kungam karalienes vārdā. Protams, Izabellu gaida vēl viena atslēgas zagšana un slepenas manipulācijas pirms ceremonijas, taču šobrīd viņa vienkārši priecājas, ka melnajai lentītei vairs nedraud briesmas tikt pārmestai pār bortu. Pārējo viņa izdomās, kad beidzot izkļūs no šī smirdīgā kuģa.

Dažas nākamās dienas ir drūmas. Izabellu nomāc melns mākonis. Sākumā viņa domā, ka tumsa radusies tāpēc, ka rokassprādze vairs neatrodas viņai ap roku, un varbūt pa daļai tā arī ir. Taču vairāk ticams, ka pie vainas ir laiks, kas ir kļuvis svina pelēks, vējains un skarbs.

Vētrainā jūrā ieteicams atrasties uz augšējā klāja. Uz apakšējā klāja, kur viņas acis nespēj saskatīt apvārsni, var uznākt jūras slimība. Tā nu Izabella katru dienu stundām ilgi sēž uz enkura klāja, klausīdamās vīriešu balsīs, kas skaļi klaigā un lamājas viņai apkārt, vērodama pelēkās debesis un cenzdamās izvairīties no lietus zem brezenta nojumes. Parasti Megija būtu viņai pievienojusies, taču tagad Megija no viņas izvairās, izvēlēdamās īsināt laiku ar izšūšanu salonā. Uz apakšējā klāja dzīve turpinās, visas ikdienišķās dzīves detaļas aiztikšķ garām, sadalot laiku periodos. Uz augšējā klāja, kur nav saskatāms nekas cits kā vien nebeidzamā jūra, laiks apstājas, un viņa cenšas izdzīvot nebeidzamu pelēku brīdi. Tas atgādina viņas skumjas, šis nebeidzamais ceļojums. Izabella neredz zemi, nevar saskatīt beigas, viss ir vētras sabangots.

Un dažkārt, kad lietus skaļi bungo, bet nekad nav auksts, un viņai nākas ierauties pēdējā sausajā vietā aiz kuģa stūres, Izabella dzird, kā Harova kungs izkliedz pavēles, un domā par Megijas teikto. Viņš ir zaudējis savu sievu. Un šeit viņš darbojas ideāli. Viņa nespētu vadīt kuģi. Jādomā, ka viņa to nogremdētu savās skumjās. Bet, kamēr kapteinis pilda uzdevumus ar grūtībām, Harova kungs ir mierīgs un prasmīgs. Dažkārt Izabella pamet uz viņu slepenus skatienus, meklēdama sāpes viņa sejā, taču nekad tās neredz. Tad viņa saprot, ka izturas tikpat aušīgi kā Megija, un atkal uzliek seju uz ceļgaliem un gaida, un gaida, cauri laikam un attālumam, un sabangotai jūrai.

Tad tumsas svārku stērbelē parādās pirmais pelēcīgais gaismas stariņš.

Izabella ierauga Harova kungu kambīzē. Tāpat kā viņa, arī kapteiņa pirmais palīgs meklē kaut ko, ar ko remdēt izsalkumu pirms pusdienām. Viņš pietupstas, iebāzis galvu skapī.

Kad viņa padod labrītu, viņš satrūkstas un sasit galvu.

– Piedodiet, – viņa saka.

– Tas nekas, – viņš atbild un pieceļas, berzēdams galvu. – Vai jūs arī meklējat ko ēdamu?

Viņa pamāj.

– Paslēpu kaltētus ābolus lādītē skapja dziļumā, aiz miltiem.

Harova kungs atkal pievēršas skapim un pasmaida.

– Ak, ļoti gudri. – Viņš izvelk laukā kārbu un mēģina atvērt vāku. – Vai jūs pati uzlikāt to vāku? – viņš piepūlē apvaicājas.

Izabella iesmejas, paplezdama plaukstas.

– Mana mamma apgalvoja, ka man vajadzējis piedzimt par puiku. “Stipra kā kaza un mežonīga kā strazds.” – Atcerējusies mātes vārdus, viņa saskumst. Izabella vairs nejūtas ne stipra, ne mežonīga.

Nu jau Harova kungs ir noņēmis vāku un pasniedz viņai kārbu. Izabella paņem sauju žāvēto ābolu. Harova kungs grasās paiet viņai garām uz izeju, bet Izabella viņu aizkavē.

– Harova kungs, pagaidiet, – viņa saka. Izabella nolūkojas uz savu roku, kas uzlikta uz pirmā palīga delma, it kā nepiederētu viņai. Viņa nezina, ko ir gatavojusies teikt, taču nespēj to nedarīt.

Viņš gaida, un īss laika sprīdis vieno viņus gaidās.

Tad Izabella ierunājas:

– Megija man pastāstīja par jūsu sievu.

Un te tās ir: neslēptās sāpes, kuras viņa tik ļoti ilgojās ieraudzīt pirmā palīga sejā. Beidzot viņa ir atradusi kādu, kurš zina. Sev par šausmām Izabella mana, ka viņas mutes kaktiņi savelkas augšup, it kā viņa gribētu smieties. Viņa tos atkal pavelk uz leju.

Taču tad sāpes Harova kunga sejā pazūd, paslēpjas zem iestudētas sejas izteiksmes, kas pauž samierināšanos.

– Jā, es zaudēju Mēriju. Tas bija ļoti grūti, – viņš saka. – Taču dzīvei jāturpinās.

– Vai jāturpinās?

Izabellas jautājums Harova kungu apmulsina. Viņš atver muti, lai kaut ko teiktu, taču neko nesaka. Viņš klusē, viegli pavēris lūpas.

– Mans dēls Daniels nomira gandrīz pirms trim gadiem, – Izabella strauji nosaka. – Viņš bija piecpadsmit dienas vecs. Piedzima pavisam veselīgs, auga labi. Tad kādu dienu es atvēru acis vēlu – pārāk vēlu no rīta, kas bija pārāk spožs, brīnīdamās, kāpēc viņš nav mani pamodinājis. Viņš nebija mani pamodinājis tāpēc, ka bija miris, Harova kungs. Miris un auksts. – Viņas balss aizlūst, un Izabella aizsedz muti ar plaukstu, lai apturētu asaras. – Tā kā es biju vai zaudējusi prātu aiz bēdām, mana vīra ģimene parūpējās par to, lai bērns tiktu apbedīts bez manas klātbūtnes. Man pat neradās iespēja atvadīties no viņa.

– Ak, mana dārgā Vinterborna kundze, – viņš nosaka un tad uzmanīgi noņem rokas viņai no sejas un tur savos raupjajos pirkstos. – Ir briesmīgi zaudēt mīļu cilvēku, taču saule tik un tā nebeigs uzlēkt.

– Tas nav iespējams. – Tagad Izabella šaubās par viņu. Viņš ir zaudējis tikai sievu, nevis bērnu. Ko gan viņš var zināt par sāpēm?

Harova kungs meklē vārdus. Kuģis šķeļ viļņus, liekot piekārtajām karotēm nošķindēties, sasitoties kopā. Visbeidzot viņš nosaka:

– Tādas skumjas nevar tikai atstāt zilumu un tad izbalot. Tās nomoka. Vienīgais ceļš, kā atgriezties dzīvē, ir to atjaunot, akmeni pa akmenim. Un dažkārt cilvēkam nepietiek enerģijas vai apņēmības, un viņš sēž starp drupām un gaida, lai kaut kas mainītos. Taču nekas nemainās, ja mēs atkal nepieceļamies un nesākam lasīt kopā akmeņus.

Izabellas sirds kļūst vieglāka un smagāka, kamēr viņš runā: cerība, izmisums, cerība, izmisums, mākoņi, kas ātri aizsedz sauli. Viņš saprot, taču apgalvo, ka viņai ir jācenšas izveseļoties. Vai viņš nezina, ka tad, ja Izabella atgūsies no Daniela nāves, viņa zaudēs Danielu otrreiz? Atgūšanās savā ziņā ir aizmiršana.

Taču viņa ir ilgojusies rast mierinājumu tādos vārdos, kādus izrunā Harova kungs, un varbūt Harova kungs arī ir ilgojies pēc radniecīgas dvēseles, lai dalītos savās bēdās, tāpēc viņi kādu brīdi stāv kopā, ar savītām plaukstām un asaru pilnām acīm. Un šajā brīdī iekšā ienāk Megija.

– Ak, – viņa nosaka, ar savām bālajām acīm nopētot viņu pozu, viņu kopā sadotās rokas, viņu meklējošās acis. Sākumā Izabella nesaprot šo nozīmi: brīdī, ko viņa dala ar Harova kungu, nav nekā romantiska. Taču, ak kungs, no malas tā izskatās.

Harova kungs satraukumā – jo Izabellai ir aizdomas, ka viņš ir ieķēries Megijā – atlaiž vaļā viņas rokas un pasper soli atpakaļ, sasizdams galvu pret piekārtu vara pannu.

Izabella saka:

– Megij, pagaidi. – Taču Megija jau ir pagriezusies un aizsteigusies projām.

Harova kungs paberzē galvu.

– Man nu jāiet, – viņš saka.

Izabella pamāj un pēc īsa brīža paliek viena pati kambīzē, prātodama, kad nāksies saskarties ar neizbēgamajām sekām.

Kambīzē gatavojas vakariņas, un gaļas sautējuma smarža iesūcas salonā, kur Izabella sēž viena pati ar savu šuvekli. Viņa šovakar ir pieļāvusi tik daudzas kļūdas un ir iztērējusi tik daudz laika, atārdot šķībos dūrienus, ka tikpat labi būtu varējusi vispār nesākt strādāt. Megija nekur nav redzama. Izabella sāk klusītēm cerēt, ka Megija būs nolēmusi paturēt pie sevis scēnu ar Harova kungu. Taču cerības mūžs nav ilgs, jo krēslā Arturs noducina lejā pa kāpnēm un pēc brīža jau stāv viņas priekšā, saraucis uzacis tik cieši, ka tās met drūmu ēnu viņam uz sejas. Izabella noliek malā savu šuvekli un mēģina nemirkšķināt acis un nesarauties, un nekādā ziņā neizrādīt, ka viņa zina, kas tūlīt sekos.

– Kas noticis, Artur? – viņa jautā. Lai neļautu rokām drebēt, viņa paņem sērkociņu un iededzina eļļas lampiņu virs galvas, vieglītēm aizvērdama aizgriezni.

Kādu brīdi Arturs nespēj izteikt ne vārda. Viņš spļaudās un šņākuļo, un tad beidzot ierunājas:

– Es nepacietīšu, ka tu izrādi tādu uzmanību citiem vīriešiem.

Izabella turpina izlikties izbrīnīta, taču jūt, kā iesāpas Megijas nodevība.

– Tev tas nav jāpacieš ne tagad, ne kādu citu reizi, – viņa mierīgi nosaka.

– Netēlo man te nevainīgo! – viņš kliedz, un Izabella iedomājas, ka visi, kas atrodas uz apakšējā klāja, no gaiteņa līdz komandas telpām to dzird. Lai arī kuģis ir simt sešdesmit pēdas garš, uz apakšējā klāja viss ir saspiests. Arturs, sapratis, ka nostāda sevi neērtā situācijā, pieklusina balsi. – Megija redzēja tevi kopā ar Harovu.

– Harova kungs mani mierināja, – viņa saka. – Viņa pieskārienā nebija nekā vairāk par visparastāko cilvēcisko līdzjūtību.

– Par ko viņš tevi mierināja? – Arturs to izrunā pārsteiguma pilnā balsī, patiešām uzskatīdams, ka viņai nav nekādas vajadzības pēc mierinājuma.

Kādu svelošu naidu Izabella sajūt pret viņu šajā brīdī par viņa aklumu un absolūto līdzjūtības trūkumu.

– Harova kungam nomira sieva. Man likās, ka viņš varētu saprast, ko es jūtu pēc Daniela nāves.

– Tas, ko tu jūti, Izabella, nav nekas tāds, ko tev vajadzētu klāstīt svešiem vīriešiem uz…

– Līdzcilvēkam, kurš arī ir saskāries ar smagu zaudējumu, – viņa saka, pārtraukdama vīru, lai arī zina, ka šo viņas paradumu Arturs necieš visvairāk. Izabella, tev vajadzētu vairāk klausīties un runāt daudz mazāk.

Arturs vēl pašņākuļo, soļodams pa nelielo telpu, kurpēm klabot uz koka grīdas. Lietus un sarmas smarža ir spēcīga, un Izabella iedomājas par jūru, kas bez apstājas kuļ viļņus, un arī viņas pakrūtē kaut kas nebeidzami viļņojas.

Visbeidzot Arturs nosaka:

– Bērna nāve nav padarījusi tevi īpašu, Izabella. Tu tik un tā esi tikai sieviete, tāpat kā agrāk. Tu neesi pelnījusi nekādu īpašu apiešanos, un tu neesi pacēlusies pāri kārtīgas sabiedrības likumiem. – Viņa skatiens pievēršas sievas rokas locītavai. – Tu vismaz esi noņēmusi to bezgaumīgo lentīti.

Izabella sabožas, taču neko nesaka.

Arturs izrieš plecus, un viņa nāsis iedrebas.

– Tev jāpaliek uz apakšējā klāja, līdz mēs sasniegsim Sidneju.

– Ko? Nē!

– Paliec salonā vai mūsu kajītē. Kavē laiku Megijai. Man vienalga, ko tu darīsi. Tikai netuvojies komandas locekļiem. Un nestaigā apkārt, pievērsdama uzmanību sev un savām vecajām brūcēm, kas sen jau ir sadzijušas.

– Mana brūce nav sadzijusi! – viņa iekliedzas. Taču Arturs jau ir pagriezies un nozudis. Izabellai gribas iedurt viņam pierē savas šķēres, varbūt ierakstīt tajā Daniela vārdu, lai atgādinātu viņam par bērnu, kuru ir zaudējuši viņi abi. Izabella jūt, ka viņa jūk prātā. Ikviens nervs sašutumā dreb. Niknums kūsā viņā, virmojas zem ribām, ap sirdi. Viņa grib kaut ko vai kādu iznīcināt. Šobrīd tas ir Arturs, taču, ja durvīs parādītos Megija, tad Izabella labprāt izrēķinātos arī ar viņu. No kurienes nāk šīs vardarbības alkas? Reiz viņa bija tik maiga sieviete. Cik maigas bija viņas rokas, turot dēla vieglo, miniatūro ķermeni.

Ieslodzīta uz apakšējā klāja. Sasmakušais gaiss un smakas no kravas nodalījuma, nemaz nerunājot par komandas telpām. Viņai būs nelabi. Taču Arturs neraizējas par to, ka viņai varētu būt nelabi. Kāpēc viņš vispār grib Izabellu paturēt, ja viņa sagādā tikai vilšanos un aizkaitinājumu? Kā viņš var izturēt, ka ir precējies ar Izabellu, ja reiz Izabella nespēj izturēt, ka ir precējusies ar Arturu?

Izabella attopas, ka ir sažņaugusi šuvekli plaukstās, un adata ir iedūrusies viņas rokā. Viņa uzmanīgi to izņem, un tās vietā izveidojas ideāli apaļa asins pile. Izabella jūtas kā apburta, uzlūkojot asinis un savas plaukstas smalkās līnijas un rakstus. Viņa piespiež pirkstu līdzās sīkajai brūcītei, un bumbiņa pārvēršas lāsē un nopil pa viņas roku.

Izbēgt.

Viņa atrodas tālu prom no mājām. Ja viņa pazustu Austrālijā, kā Arturs viņu atrastu? Viņa varētu atrast iespēju aizbēgt uz Ameriku, kur dzīvo Viktorija. Un tagad plāns nobriest vēl vairāk. Māsa savā pēdējā vēstulē rakstīja, ka gaida bērnu. Izabella varētu aizvest viņai Daniela aproci, un, lai kā viņai negribētos to atdot, viņa gars varētu atdzīvoties māsas bērnā. Šajā brīdī, šīs domas piepešās pareizības pārņemta, viņa neko citu nevēlas vairāk par to.

Izabella sajūt vieglumu pirmo reizi daudzu gadu laikā.