Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 7

1901. GADS

Izabellai nekas cits neatliek kā uzticēties jūrai. Zem kājām nav zemes, tāpēc viņa vieglītēm saliec kāju pirkstus uz enkura nojumes dēļiem, vērodama, kā lieli viļņi skalojas apakšā. Saule ir spoža, un vējš purina buras un drebina klivāžu. Viņa klusītēm lūdzas okeānam: dāvā mums drošību, mēs neesam zivis, mēs esam vīrieši un sievietes, un atrodamies tālu no cietzemes. Katru rītu viņa nāk šurp un skaita savu mazo lūgšanu gan labā, gan sliktā laikā. Pagaidām viņi ir drošībā. Un, lai arī ar prātu viņa zina, ka šī lūgšana nav īstais iemesls, kāpēc viņi ir drošībā, nez kāpēc Izabella tik un tā sirds māņticīgākajā stūrītī perina tādas domas.

– Kārtējā izrāde, Izabella?

Izabella pagriežas. Viņas vīrs Arturs stāv dažu soļu attālumā pie kabīnes. Viņa rokas ir sakrustotas un piere zem bezkrāsainajiem matiem saraukta. Vai varbūt tā ir viņa ierastā sejas izteiksme, vismaz sarunājoties ar sievu.

– Neraizējies, – viņa saka, neapšaubāmi par daudz nekaunīgi, lai viņam tas patiktu, – neviens mani nedzird.

– Viņi visi zina, ka tu te stāvi un kustini lūpas, sarunājoties ar debesīm.

– Patiesībā es runājos ar okeānu, – viņa saka, dodamās uz kāpnēm.

– Kurpes, Izabella. Kur ir tavas kurpes?

Kurpes. Šodien tās ir viņas kurpes. Vakar tie bija izspūrušie mati. Aizvakar cimdi. Cimdi! Kāpēc uzstāt, ka sievai jāģērbjas tā, it kā viņi grasītos doties uz tēju, kamēr viņa vēlas vienīgi uzkāpt augšā uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un pasildītos saules staros? Neviens uz šī sasodītā kuģa neraizējas par to, kas viņai mugurā.

– Manas kurpes ir mūsu kabīnē, Artur, – Izabella atbild.

– Paņem tās. Uzauj kājās. Varu pieciest, ka tu staigā bez cepures un cimdiem, taču kurpes ir nepieciešamība. – Artura skatiens ierasti pievēršas melnajai lentītei ap sievas rokas locītavu. Viņa sejas krāsa, kas parasti ir sārta, pārvēršas tumši sarkanā.

Izabella pārsedz to ar piedurkni. Viņa negrib šodien par to strīdēties. Kāpēc tu valkā to veco krāmu? Vinterbornu juvelieru firma ir slavena, bet tu valkā lentīti? Tu nevalkā pat savu laulības gredzenu. Izabella negrib viņam atkal stāstīt, ka laulības gredzens viņai neder, jo viņai ir aizdomas, ka vīrs tīšām to izgatavojis tik mazu, cerēdams, ka to nevarēs novilkt no pirksta.

Viņš viegli pašūpo galvu.

– Pievērs uzmanību tam, kā tu izskaties, Izabella. Atceries Vinterbornu vārdu.

– Labi, Artur. – Viņai nerūp Vinterbornu vārds un gandrīz nemaz nerūp tas, ko domā vīrs. Agrāk Izabella bija tāda pati kā citas sievietes: reiz viņai bija maiga sirds. Taču laiks un bēdas ir notrulinājušas viņas labo gribu un padarījušas to tik plānu, ka tā ir gandrīz izzudusi. Izabella dodas lejā, īsti negrasīdamās meklēt kurpes, un pavilcinās pie salona durvīm. No šejienes iespējams saskatīt kuģa tumšo pakaļgalu, kas ir tik pilns ar sprostā iedzītu nomāktību un nemazgātu vīriešu ķermeņu izgarojumiem, ka Izabella tik tikko spēj ievilkt elpu. Kuģi apkalpo septiņpadsmit komandas locekļi, un pat tagad, pēc astoņām jūrā pavadītām nedēļām viņa nespēj nosaukt nevienu pašu, ja neskaita kapteini un pirmo palīgu. Matrožu raupjā vīrišķība viņu reizē biedē un saista. Megija, kura sēž salonā un ada, pasauc viņu.

– Izabella?

Izabella pagriežas un uzsmaida draudzenei. Kuģis nav piemērota vieta sievietei, taču divām sievietēm tas ir paciešams.

– Kurpes, – viņa saka.

Megija novaibstās, saraukdama savu glīto deguntiņu.

– Jā, visiem ir jāvalkā kurpes. Visur ir asi un raupji priekšmeti.

– Ir daudz vieglāk kāpt pa kāpnēm bez tām. – Kāpnes starp galveno klāju un starpklāju vairāk līdzinās sastatnēm. Šeit, salonā, ir gaiši, pateicoties mazajiem, apaļajiem iluminatoriem. Tas pat mazliet atgādina civilizētu komfortu ar savu mahagonija pusdienu galdu, izšūtajiem spilveniem, lampas abažūru. Kapteiņa rakstāmgalds ir glīti novietots zem iluminatora. Grāmatas un kartes, lai gan Izabella justos pārsteigta, ja kapteinis lasītu, un vēl vairāk pārsteigta, ja viņš prastu nolasīt karti, ņemot vērā biedējošo viskija kvantumu, ko viņš iztukšo katru dienu. Izabella, vēl aizvien bez kurpēm, apsēžas līdzās Megijai un paņem savu šuvekli.

– Un tomēr, – Megija saka, – tu taču negribēsi uzkāpt naglai. Būs daudz vairāk asiņu nekā tad, ja nokritīsi pa kāpnēm. – Viņa runā ar tāda cilvēka gurdo autoritāti, kurš ir daudz ceļojis un redzējis daudz ievainojumu uz kuģa klāja. Un tā patiešām ir. Megija Vaitaveja ir viens no iemesliem, kāpēc Izabella ir te. Megija bieži ceļo kopā ar savu vīru, kapteini, un ilgojas pēc sievietes sabiedrības. Dzīve uz kravas kuģa klāja nav dabiska vide sievietei, un Megija jau gadiem ilgi lūgusi Izabellai pievienoties viņiem ceļojumā. Arturs un kapteinis ir veci skolasbiedri. Izabella iepazinās ar Megiju savā kāzu dienā, un viņai Megija vienmēr ir patikusi vai arī bijis viņas žēl, bet, iespējams, viņa jutusi gan patiku, gan nožēlu vienlaikus.

Protams, otrs Izabellas klātbūtnes iemesls ir parlamentāriešu zizlis. Karalienes pasūtīts, Artura Vinterborna uzzīmēts, ar mīlestību pagatavots uz britu zemes un vests uz Sidneju, kur tas tiks pasniegts jaunajai Austrālijas valdībai par godu federācijas dibināšanai. Arturs vēlējās pats to pavadīt, tāpēc viņam līdzi devās arī Izabella. Labāk nekā palikt Somersetā par upuri viņa indīgajai ģimenei.

Tomēr Izabella zina, kāds ir vissvarīgākais iemesls, kāpēc viņa atrodas uz “Auroras” klāja. Viņa ir te, tāpēc ka tas vismaz uz laiku atrisina problēmu “Ko iesākt ar Izabellu?”, jautājumu, ko viņa dzird nočukstētu, aizklājot muti ar plaukstu savas vīramātes viesistabā, un tikpat bieži redz sava vīra acīs. Bija laiks, kad viņa kaunējās, ka sagādājusi tiem tik daudz raižu un nepatīkamu brīžu. Taču sabiedrības viedoklis kļuva nesvarīgs kopš brīža, kad viņa zaudēja Danielu.

– Vai tev nekas nekaiš, Izabella? – Megija jautā, un viņas apaļās zilās acis pauž raizes. – Tu izskaties pavisam bāla.

Izabella apvalda asaras. Izabella allaž valda asaras. Viņa pielec kājās no krēsla.

– Manas kurpes, – viņa nosaka, kā paskaidrodama, un viena pati dodas uz kluso kajīti.

Izabella pamostas agri un guļ savā šaurajā gultā, cīnoties ar vēso nelabumu, ko pazīst vienīgi mātes, kuras zaudējušas bērnu. Katru dienu pamostoties ir varbūt divas vai trīs aizmirstības sekundes, un tad skumjas atkal atgriežas un viņa atceras, ka viņas dzīve ir sagandēta. Kritiens no neziņas apziņā ir neizturams. Izabellai labāk gribētos pamosties ar skumjām. Taču šīs dažas aizmirstības sekundes viņu moka katru rītu: tās ir melīgs brīdis, nežēlīgs laimes solījums, ko nevar paildzināt, tāpat kā tās piecpadsmit ar pusi dienas, kamēr Daniels bija dzīvs.

Taču dzīve turpinās, un Izabella zina, ka viņai ir jāceļas un jāiet uz enkura būdu, lai noskaitītu lūgšanu okeānam. Viņa iziet caur priekšējo lūku un uzreiz ierauga Megiju, kura sēž pie enkura būdas ar nelaimīgu sejas izteiksmi, sarkani zeltainajiem matiem mirdzot rīta saulē. Izbrīnītā Izabella pienāk klāt un apsēžas viņai līdzās. Arturs bieži sūdzas, ka viņas ar Megiju uz kuģa “uzvedas kā bērni”. Viņš uzskata, ka dāmai nepieklājas sēdēt nekur citur kā vien uz krēsla. Taču vieta netālu no kuģa stūres ir brīnišķīga, kur pasēdēt, uzliekot zodu uz ceļgaliem un jūtoties tā, it kā viņa slīdētu gar zināmās pasaules robežām ar saules stariem matos.

Pašā sākumā uz kuģa Izabella vēl ievēroja ārējo pieklājību, bet, jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo ātrāk atmeta labās manieres. Kamēr viņi kuģoja no Bristoles pa Eivonas upi, garām Sentvinsenta klintīm, viņa vēl aizvien valkāja cepuri un cimdus. Kad pēc divām dienām viņi nonāca pretvējā un Izabella nespēja iztaisnoties bez vemšanas, viņa ātri vien atmeta visu, kas varēja traucēt ātrāk nokļūt līdz kuģa bortam. Pēc trim nedēļām viņi bija nonākuši pasāta zonā, un kuģa ātrums un nomācošais karstums lika Izabellai sajusties pietiekoši nemierīgai, lai atteiktos no korsetes. Viņa dziļi ieelpoja pirmo reizi kopš bērnu dienām.

– Agri piecēlies, Megij? – Izabella vaicā.

Megija paraugās uz masta pacēlumu, bet ne uz pakaļgalu.

– Nespēju iemigt. – Viņas skatiens seko kādam uz galvenā klāja otrpus stūrei. Izabella kādu brīdi viņu pēta un tad aptver, ka Megija skatās uz pirmo palīgu.

– Šorīt tu interesējies par Harova kungu? – viņa klusi iejautājas, uz brīdi atbalstīdamās pret Megiju.

Megijas acis nozib un atgriežas pie Izabellas.

– Vai tu nedomā, ka viņš ir vienreizējs?

– Vienreizējs droši vien nav īstais vārds, ko es lietotu. – Izabella pagriežas, lai viņu novērtētu. Viņš runā ar diviem komandas locekļiem uz masta pacēluma. Viņš ir mana auguma vīrs, īsāks par Izabellu, bet, iespējams, Megijai tas neko daudz nenozīmē, jo viņa ir sīciņa sieviete ar zvanveida figūru. Izabellā cīnās divējādas izjūtas. Viņa grib pasargāt Megiju, taču draudzenes muļķība viņu sadusmo. Sievietes, kuras ir divkārt nolādētas ar skaistumu un izcelšanos, neizvēlas, ko mīlēt. – Megij, tu zini, cik nedroši ir lolot slepenas jūtas pret viņu.

– Es neloloju pret viņu jūtas, Izabella. Es tikai viņu briesmīgi apbrīnoju. Viņa sieva Mērija pērn nomira. Viņš kopa to līdz pat beigām: viņš bija klāt, lai dzirdētu viņas pēdējo elpas vilcienu.

– Kā tu to zini?

– Noklausījos, kā viņš stāstīja Frānsisam mūsu pēdējā ceļojuma laikā. Vai tu nedomā, ka ir brīnišķīgi, ja vīrietis spēj tik dziļi mīlēt? Viņiem ir jābūt tik stipriem un raupjiem, un tomēr sirdī viņi spēj būt tik maigi.

Izabella neatbild. Viņa iedomājas, ka tad, ja viņa būtu slima un gulētu uz nāves gultas, Arturs turētos tālāk, līdz tas būtu beidzies. Tieši tāpat, kā viņš to darīja, kad nomira Daniels. Izabella ieraudzīja viņu tikai pēc bērēm, kas notika bez viņas ziņas. Arturs bija baidījies, ka viņa varētu sarīkot scēnu.

– Cik briesmīgi, tik agri kļūt par atraitni, – Megija nopūšas. – Kādas sāpes viņš ir pārcietis.

Izabella paraugās uz Megijas seju. Draudzenes acis ir spožas no asarām. Viņas sirdī iezogas rūgtums. Megija ne reizes nav raudājusi kopā ar Izabellu par Danielu, un zaudēt bērnu ir daudz ļaunāk nekā zaudēt sievu. Megija, kurai savu bērnu nav, tikai noteica: “Gan tev piedzims cits, un skumjas pārvērtīsies priekā,” it kā bērni būtu kas līdzīgs tējas piederumiem un viena zaudējumu varētu viegli kompensēt, iegādājoties citu.

Izabellā ieperinās pats nelabais.

Viņa pieceļas un pasauc:

– Harova kungs!

Megija saraujas, piespiež ceļgalus pie krūtīm, atgādinot Izabellai zirnekli brīdī, kad pret to atvēzējas ar slotu.

– Izabella, nē! – viņa nošņācas.

Taču ir jau par vēlu. Harova kungs pagriežas pret viņām un paceļ roku sveicienam. Megija pietraušas kājās, cerēdama izbēgt. Izabella ar vienu roku māj Harova kungam, lai viņš nāktu tuvāk, un ar otru saķer Megijas delmu. Izabella ir spēcīga, gara un karaliska, un Megija nevar izbēgt. Harova kunga spīdīgi sārtā seja pauž interesi, viņam pienākot.

– Jā, Vinterbornas kundze?

Megija ir aizgriezusi seju, kas aiz samulsuma kļuvusi tumši sarkana. Izabella sajūt pirmo nožēlas kripatu, taču ir jau par vēlu. Viņas lūpas jau ir sākušas veidot vārdus.

– Mēs ar Vaitavejas kundzi nupat sarunājāmies, un izskatās, ka viņa jūs ļoti apbrīno.

Tagad ir Harova kunga kārta nosarkt, un Izabella vairs nespēj sajust velnišķīgo dzirksteli, kas viņai likusi uzsākt šo sarunu, tāpēc viņu pārņem kauns. Izabella atlaiž Megiju, kura paskrien viņiem garām un šņukstēdama metas uz lūkas pusi. Harova kungs noskatās viņai pakaļ un tad pagriežas pret Izabellu. Viņa nespēj atšifrēt pirmā palīga sejas izteiksmi. Vai viņš ir nikns? Samulsis? Varbūt viņš arī lolo jūtas pret Megiju?

Ak, bez šaubām, ka tā. Viņi ir kopīgi apceļojuši visu pasauli, un tur ir “Vaitavejas kundze” tā un “Harova kungs” šitā, un nolaisti plakstiņi, kad viņi paiet viens otram garām šaurajos salona gaiteņos.

– Piedodiet, – Izabella izmoka. – Nemaz nezinu… – Viņa apklust, vienreiz pamāj un tad dodas uz enkura klāju, lai noskaitītu savu rīta lūgšanu okeānam.

Viņa saprot, ka Megija, visticamāk, nesarunāsies ar viņu visa atlikušā ceļojuma laikā, un kādu brīdi viņai ir vienalga. Taču tad Izabella atkal atgūst skaidru galvu un krīt izmisumā, jo viņa ir sieviete, kura ir pārāk satriekta, lai spētu saņemties, kad situācija to prasa. Droši vien pārāk satriekta, lai biedrotos ar citiem cilvēkiem, kuru sirdis nav salauztas.

Kuģis ir liels, bet kajītes atrodas ļoti tuvu cita citai. Izabellai un Arturam ir divas šauras guļvietas citkārtējā bocmaņa kajītē. Bocmanis šajā reizē guļ kopā ar komandu kuģa tumšajā galā. Naktīs kuģis čīkst. Dzirdams, kā ārpusē pūš vējš. Jūra šļakstās gar bortu. Taču Izabella vēl nekad mūžā nav gulējusi tik labi, okeāna viļņu ieaijāta.

Naktī, kad viņa guļ savā kojā, Izabella dzird, kā Arturs salonā sarunājas ar kapteini. Viņi nezina, ka Izabella var sadzirdēt, tāpēc ka abi nepārprotami runā par viņu. Izabellas ķermenis saspringst, izdzirdot savu vārdu.

– Mana sieva šovakar nekādi nespēj nomierināties, Vinterborn. Izabella ir ņēmusi un izdarījusi ko muļķīgu.

Arturs noklakšķina mēli. Atskan klunkšķi, ielejot dzērienu.

– Vai Megija tev pateica, ko viņa ir izdarījusi?

– Neatklāja. Tikai pateica, ka Izabella esot viņu iegrūdusi kaunā un ka viņa esot mežonīga kā savvaļas kaķe.

Izabellas sirds krūtīs pamirst. Megija ir nostājusies pret viņu. Viņa zina, kāpēc, bet tik un tā jūtas nodota. Kāpēc neviens nespēj būt laipns pret viņu? Tik laipns, cik viņai vajag? Vai viņas sejā vai izturēšanās veidā ir kas tāds, kas aicina cilvēkus būt nelaipniem?

– Jā gan. Izabella ir tāda, – Arturs norūc. – Agrāk viņa tāda nebija, Frānsis. Kad es viņu apprecēju, viņa bija daudz pakļāvīgāka. Bērna nāve…

– Man jārunā ar tevi tieša valoda, Vinterborn. Viņa nevar visu laiku izmantot to par attaisnojumu.

– Dažas sievietes tā arī neatgūstas pēc kā tāda.

– Tāpēc, ka viņas pašas to nevēlas. Viņas ir iemīlējušās pašas savās bēdās. Tu teici, ka Izabella sākumā bijusi pakļāvīgāka, taču es atceros, ka jau tolaik viņai bija sava griba. Kad bērns nomira, neviens viņai neaizliedza niknoties un nesakarīgi runāt. Visi viņu attaisnoja, tāpēc viņa ātri saprata, ka var darīt visu, ko vien vēlas, pat tad, ja tas sāpina citus.

Izabella nezina, par ko apvainoties vairāk: par pieņēmumu, ka viņa ir iemācījusies uzvesties slikti gluži kā neaudzināts suns, vai par to, ka abi vīrieši tik atklāti runā par viņas jūtām. Taču nē, visvairāk sāp tas, cik nevērīgi viņi izmet vārdu “bērns”. Viņam bija vārds, Daniels.

– Nezinu, ko vēl es varu darīt, Frānsis. Kādu dienu aizsūtīju viņu pastaigā kopā ar drauga sievu un aizvācu visus atgādinājumus par bērnu. Šūpuli, drēbes, mazo trusīti, ko bija noadījusi mana māte. Protams, viņa kļuva nikna. Man nācās visai cieši saķert viņu aiz abām rokām, lai neļautu izskrāpēt man acis.

Visai cieši. Viņš bija atstājis divus melnus zilumus, kas nebija izzuduši nedēļas garumā.

Un tad kapteinis pasaka to, no kā Izabella ir baidījusies. – Megija man teica, ka tā lentīte viņai ap roku esot nozīmīga.

– Tiešām?

Izabella varētu dzirdēt adatu nokrītam, pat guļot gultā.

– Mēs šodien par to runājām. Par Izabellu, par bērnu un to, kā viņa atsakās tikt tam pāri. Un Megija man atklāja, ka lentītē pie locītavas Izabella iešuvusi bērna aproci, kuru tu nevarēji atrast. Tādu sārtu, ko Izabella un viņas māsa esot uzmeistarojušas bērnībā.

Viņam izrunājot šos vārdus, Izabella ar pirkstiem pieskaras pazīstamajiem izciļņiem zem lentītes. Jā, viņš to visu bija aizmetis. Viņa bija atgriezusies pēc garas dienas Bātā kopā ar Evansas kundzi un atradusi tukšu bērnistabu. Bija palikusi tikai šī aproce atvilktnes dziļumā. Bērnībā viņām ar māsu Viktoriju patika gatavot rotaslietas. Viņu tēvs bija juvelieris, lai arī, protams, ne tik slavens kā Vinterborni. Viņam piederēja neliela darbnīca Portisakā, piekrastes pilsētiņā, kurā Izabella bija uzaugusi. Viņš bija gatavojis unikālas rotas saviem bagātajiem klientiem, starp kuriem bija Eiropas augstmaņi, un bija iemācījis meitām, kā savērt akmentiņus uz auklas bez lodēšanas. Izabellai un viņas māsai bija vienpadsmit un divpadsmit gadi, kad viņas bija pagatavojušas koraļļu rokassprādzi, kur katru posmu kopā saturēja sudraba stieples vijums, bet posmiņu bija tikai tik daudz, lai no tiem sanāktu mazītiņa rotaslieta. Viktorija to gadiem ilgi bija glabājusi savā dārglietu kastītē, jo viņas bija vienojušās, ka to dabūs tā, kurai pirmajai piedzims bērns. Tā tika atsūtīta uz Izabellas māju dienu pirms Daniela piedzimšanas īpašā sūtījumā no Ņujorkas, kur Viktorija tagad dzīvoja, precējusies, bet bez bērniem.

– Tev nāksies to viņai atņemt, Vinterborn. Iemet to jūrā. Viņai nemūžam nekļūs labāk, kamēr tas netiks izdarīts.

Izabellas sirds ir karsta no bailēm. Viņa zināja, ka kapteinis to ierosinās, viņa zina, ka Arturs tam piekritīs. Taču tas ir vienīgais, kas palicis no Daniela, vienīgais, kas ļauj viņai nesabrukt. Ja Izabella zaudēs šo koraļļu aproci, viņa zaudēs sevi. Tāpēc viņa to tūlīt pat noraisa no rokas un pabāž zem spilvena. Taču tur tā nav drošībā, katrā ziņā ne ilgstoši. Tā būs otrā vai trešā vietā, kur viņš meklēs, ja būs apņēmies to viņai atņemt.

Ir tikai viena vieta, kur aproce būs drošībā, ja vien Izabella uzdrošināsies to tur ielikt.