Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 12

2011. GADS

Libija veltīja veselu nedēļu tam, lai atkal sakārtotu savu dzīvi, izveidojot kaut ko līdzīgu rutīnai. Viņa jutās gluži kā skudra, kuras pēdas ir aizskalotas un kurai ir jāizveido jauna taka nezināmā vietā. Viņa ir iepirkusies vietējā dārzeņu veikalā un uzzinājusi īpašnieka vārdu, kamēr viņš iesaiņojis pirkumus. Libija ir atjaunojusi elektrības padevi un telefona pieslēgumu, un viņas mājas logi ir notīrīti. Viņa ir pierakstījusies tuvējā bibliotēkā. Viņa ir izberzusi savu kotedžu no augšas līdz apakšai. Viņa ir izvairījusies no māsas: vēsā uzņemšana Libijai pavēstījusi, ka Džuljeta vēl aizvien jūt pret viņu nepatiku. Katru pēcpusdienu viņa ir peldējusies jūrā, iestājoties vakaram, kad pie apvāršņa ir parādījušās pilsētas spožās gaismas miglas klātajos dienvidos. Un viņa ir zīmējusi, pavadot garas stundas labi apgaismotajā darbnīcā, ieritinājusies šūpuļkrēslā ar savu skiču burtnīcu uz ceļiem, apņēmusies drīzumā kaut ko uzgleznot.

Starp visām aktivitātēm viņai ir nācies apstāties, atpūsties un cīnīties ar asarām. Bēdas ir pavadījušas ikvienu viņas domu, ikvienu soli. Libija ir likusi sev kustēties, lai turpinātu iekārtoties šajā jaunajā dzīvē. Marks būtu vēlējies, lai viņa to dara.

Nedēļu pēc ierašanās Libija nopirka jaunu SIM karti ar vietējo numuru mobilajam telefonam un, pirms to ievietot, uzlādēja telefonu, lai palūkotos, vai tur nav vēl kādas ziņas. Viņa neko nebija gaidījusi, tāpēc jutās pārsteigta, izdzirdot balss pastā Marka sekretāres Ketijas pazīstamo balsi.

– Jā, labrīt, Libij. Te Ketija no “Vinterbornu juvelieriem”. Varbūt tu varētu man piezvanīt? Man te ir tev domāts pasts, un es nezinu tavu tagadējo adresi.

Libija noklausījās ziņu vēlreiz, juzdamās samulsusi. Tagad Anglijā pulkstenis rādīja vienu naktī. Viņai nāksies astoņas stundas mocīties ziņkārībā.

Libija paraudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz plašo okeāna strēli, zeltaino saules gaismu, kas apspīdēja putu cepures. Tagad viņa atkal domāja par Marku. Dažkārt viņa svētlaimīgā kārtā aizmirsa par to uz kādām piecām vai desmit minūtēm. Viņas ķermenis vēl aizvien likās savainots no iekšpuses, taču dažkārt Libija aizmirsa savas nelaimes. Tad tās atkal atdzīvojās prātā un viņa ienīda sevi par to, ka ir pārstājusi domāt par Marku kaut vai uz īsu brīdi.

Viņa turpināja veikt savus dienas darbus, iegrimusi zīmēšanā, tīrīšanā un jūras peldēs. Pēc dušas, kamēr mikroviļņu krāsnī sila kārtējā gatavā lazanjas porcija, Libija piezvanīja uz Londonu.

Kamēr telefons zvanīja otrā galā, viņas sirds strauji sitās. Pēdējā reizē, zvanot uz šo numuru, viņa bija sacījusi to pašu, ko vienmēr:

– Sveika, Ketij, te Libija Sleitere. Vai varu aprunāties ar Marku? – Tagad viņai nāksies atrast citu sakāmo.

– “Vinterbornu juvelieri”, Ketija klausās.

– Ketij, te Libija Sleitere, es saņēmu tavu zvanu. – Tā, tas nemaz nebija grūti.

– Ak, sveika, Libij! Tu esi aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā. Mēs nevarējām tevi atrast.

– Esmu atgriezusies Austrālijā.

– Tas bija pēkšņi. – Ketija bija vienīgais cilvēks, kurš, iespējams, zināja par Libijas attiecībām ar Marku.

– Es jau ilgāku laiku tur nejutos apmierināta. Saņēmu tavu ziņu. Kaut kas saistībā ar pastu? – Libija apķērās, ka soļo pa istabu, tāpēc lika sev apstāties un atbalstīties pret virtuves solu. Lazanjas smarža sāka piepildīt telpu.

– Ak jā. Kaut kas nesaprotams. Es šķiroju dokumentus Marka kabinetā. Kā jau vari iedomāties, tas ir briesmīgi skumji.

– Man ļoti žēl. Tas droši vien ir grūti. – Libija norija kaklā iespriedušos kamolu, nožēlodama, ka neatrodas Londonā un nevar izšķirot Marka papīrus, paturēt kaut ko par piemiņu no viņa, kaut vai tikai viņa rokraksta paraugu.

– Mums visiem viņa briesmīgi pietrūkst, Libij.

– Viņa ģimene…?

– Neesmu redzējusi nevienu no meitenēm, lai gan, cik noprotu, vecākā ir stāvoklī. Šķiet, Emīlijai klājas labi. Viņa, protams, ir satriekta, taču kopš bērēm katru dienu ir darbā, un izskatās, ka viņa pārņems Marka darbu, vismaz pagaidām. Taču noskaidrosim pasta jautājumu. Esmu atradusi sešas vēstules, kas ir adresētas tev, bet nosūtītas uz Marka adresi.

Marks nevienu no tām nav atvēris, tikai sabāzis atvilktnē.

Libija jutās reizē satraukta un izbiedēta. Kāpēc lai kāds rakstītu viņai uz Marka adresi? Vai tas bija kāds pārsteigums, kuru Marks slēpa no viņas? Vai arī tā bija šantāža?

– Vai uz tām ir atpakaļadrese?

– Tās visas ir no vienas vietas. Uzņēmuma ar nosaukumu Ashey-Harris Holdings Austrālijā.

Uzņēmums. Tātad tā nav šantāža, un droši vien arī nav nekāds slepens pārsteigums.

– Man nav ne jausmas, kas viņi tādi ir un kāpēc rakstījuši man uz Marka adresi, Ketij, bet vai varu tev lūgt tās pārsūtīt man?

– Protams, – viņa atbildēja.

Libija iedeva Ketijai savu jauno adresi, negribīgi apjauzdama, ka pēc šīs telefona sarunas viņas saistība ar Marku atkal tiks aprauta.

Taču tad Ketija ierunājās:

– Ir vēl kaut kas, Libij, un es nezinu, ko tu teiksi, bet Emīlija sacīja, ka man vajadzētu pajautāt tev.

Libijas pakrūtē savilkās kamols. Divpadsmit gadu laikā, cenšoties saglabāt savas attiecības slepenībā, viņa bija pieradusi baidīties no Marka sievas vārda.

– Un kas tas būtu?

– Reklāmas aģentūra zvanīja, lai turpinātu mūsu sadarbību, bet, kad mēs atklājām, ka tevis tur vairs nav, mēs nepagarinājām līgumu uz šo gadu. Emīlija uzstāja, ka mums jājautā tev, vai tu nevarētu sagatavot mūsu katalogu, strādājot uz līguma pamata. Es zinu, varbūt tev ir iemesli, kuru dēļ tu vairs nevēlies darīt šo darbu, bet…

– Jā! – Libija sacīja. – Es labprāt.

– Lieliski! Emīlija ļoti priecāsies. Viņa ļoti apbrīno tavu darbu.

– Vai tiešām? – Marks nekad nebija pieminējis Emīlijas vārdu, ja varēja no tā izvairīties. Libija jutās gandrīz vai atmaskota.

– Divpadsmit gadi vienā darbā, Libij. Tu tiki augstu vērtēta “Vinterbornu juvelieros”. Tagad, kad Marks ir miris, mēs gribētu turpināt sadarbību.

– Jūtos ļoti pagodināta. Es… – Libija atcerējās, ka viņai nav datora, interneta pieslēguma, elektroniskā pasta adreses. – Vai varat man dot nedēļu laika? Es tikai nupat iekārtoju savu jauno biroju te un…

– Protams. Piezvani mums, kad būsi gatava, un pasūtījums ir tavs.

Viņas atvadījās tieši tajā brīdī, kad nopīkstēja mikroviļņu krāsns taimeris, taču Libija neizņēma vakariņas. Viņa stāvēja virtuvē, lūkodamās ārā pa logu uz satumstošajām debesīm, izjuzdama attālumu starp savu veco un jauno dzīvi. Marks bija un mūžam paliks miljoniem gaismas gadu attālumā. Taču tad viņa izslējās un lika sev beigt gausties. Ko Marks viņai novēlētu, ja atrastos te? Lai viņa izlīgtu ar māsu? Nu, pagaidām tas nebija izdevies, taču viņai bija cerības. Atrisinātu Vinterbornu ģimenes noslēpumu? Nelikās ticami, ka Libija to spētu, tomēr viņa noteikti aizbrauks uz Vinterbornu pludmali, lai ieraudzītu to pati savām acīm. Tātad rīt.

Viņa izbrauca uzreiz pēc astoņiem. Parīzes satiksme nekad nebija tāda kā šeit sastrēgumstundās. Patiesībā Bākas līcī nekad nebija sastrēgumu. Pāris automašīnas gaidīja pie iebrauktuves aplī, un pāris riteņbraucēji minās pa celiņu gar liedagu, bet nekā cita. Libija atcerējās pārpildītās metro platformas, svešu cigarešu dūmu vai spēcīgu smaržu ostīšanu, pastāvīgo automašīnu taurēšanu, kad neprātīgie Parīzes šoferi centās paspraukties cits citam garām šaurajās Parīzes ieliņās. Viņa nolaida automašīnas logu un ieelpoja jūras gaisu un saules starus. Brauciens uz ziemeļiem prasīja nepilnu stundu pa taisnu šoseju, ko ieskāva cukurniedru lauki.

Vinterbornu pludmale bija mazāka par Bākas līci: sīks ciems mežāja ielenkumā, plašs, pamests liedags un universālveikals, kas pie reizes pildīja arī tūristu informācijas centra funkciju. Libija apstājās, lai nopirktu šokolādes tāfelīti un sulu un paņēma brošūru par aktivitātēm līcī.

Vai gribat atrast pazudušos dārgumus? Nirstiet līdz “Aurorai”! Libija pāršķīra brošūras lapu un to izpētīja. Spriežot pēc kartes, niršanas uzņēmuma īpašnieks dzīvoja četras mājas tālāk. Libijas telefons te neatradās zonā, tāpēc viņa nolēma to apciemot. Libija sekoja kartes norādījumiem karstajos saules staros un drīz vien atradās pie dēļiem apšūtas mājas ar lielu motorlaivu un treileri ārpusē. Ja laiva bija šeit, tātad īpašnieks būs mājās.

Libija devās uz priekšu pa celiņu, kad puskails vīrietis ar milzīgu vēderu parādījās aiz laivas un uzsauca viņai:

– Šodien niršanas nebūs.

Libija pasmaidīja.

– Es negribu nirt. Tikai gribēju jums uzdot dažus jautājumus, – viņa sacīja. – Vai jums ir dažas minūtes laika?

Viņš noslaucīja rokas netīrā lupatā. Izskatījās, ka viņš ir ķimerējies ap laivas motoru.

– Ko jūs gribat zināt?

– Par kuģa katastrofu.

Viņš pamāja.

– Paklau, mīļā, mana laiva nedēļu nebija lietojama. Esmu zaudējis kaudzi naudas. Maksā man piecdesmit zaļos, un es tev pagatavošu kafijas tasi un izstāstīšu visu, ko zinu. Pakalpojuma maksa.

Libija papleta rokas.

– Bez šaubām. Taču tai vajadzētu būt labai kafijai.

Vīrietis pasmaidīja un pasniedza gaļīgu plaukstu rokasspiedienam.

– Es esmu Greiems Bīrss.

– Libija Sleitere. Priecājos iepazīties.

Viņš uzveda viešņu augšā cauri gaišai, plašai dzīvojamajai istabai un tad apsēdināja uz krēsla plašā verandā ar skatu uz okeānu pāri krūmiem. Saule sildīja Libijas plecus, un viņa nožēloja, ka nav ieziedusies ar pretiedeguma krēmu. Viņa pastūma krēslu pēc iespējas tuvāk sienai, lai izvairītos no saules.

Libija nespēja iztēloties, kā var izbaudīt rīta kafiju miklajā karstumā ar smilšu mušiņām visās malās, taču, kad kafija tika atnesta, tā bija lieliska. Tieši pareizajā stiprumā, pasniegta lielā, baltā krūzē ar biezu pienu un mango maizes nūjiņām uzkodās. Brīdi pa brīdim no okeāna atlidoja vējiņš, atvēsinot Libijas ādu un sapurinot matus. Šī kafija ļoti atšķīrās no tās, kuru viņa kopā ar Marku dzēra Parīzē, taču šī atšķirība bija patīkama.

Greiems bija uzvilcis zili rūtainu kokvilnas kreklu. Viņš uzmeta plastikāta mapi uz galda un apsēdās.

– Tātad jūs pilsētā esat jaunienācēja?

– Ne gluži. Es uzaugu Bākas līcī. Tāpēc esmu dzirdējusi par Vinterbornu dārgumiem. Taču kuģa katastrofa mani nekad īpaši neinteresēja, kamēr es te dzīvoju.

– Kas jums lika mainīt domas?

– Es vairākus gadus sadarbojos ar Vinterbornu uzņēmumu. – Dzēliens. Kāpēc viņa to nevarēja pateikt skaļi? Mēs ar Marku Vinterbornu mīlējām viens otru. Tas vēl aizvien bija noslēpums. Allaž noslēpums.

Greiems pamāja, izskatīdamies pienācīgi iespaidots.

– Nu labi, “Auroras” vraks. Tas notika tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīlī. Tolaik te nebija ciemata. Jūdzēm gara tukša krasta līnija, daži aborigēni un savvaļas dzīvnieki. “Aurora” bija trīsmastu dzelzs burinieks… – Viņš pāršķīra pirmo plastikāta kabatiņu mapē, kur atradās izplūdusi lieliska kuģa fotogrāfija. – Kravas kuģis, kas bija uzbūvēts Glāzgovā un piederēja kapteinim Frānsisam Vaitavejam no Bristoles. Viņš nekad neatradās uz sauszemes: visu laiku kuģoja starp Austrāliju un Angliju, ienesdams lielu peļņu. Veda flīzes, aizkarus un visādus greznus niekus no Anglijas visiem tiem bagātniekiem, kas dzīvoja te, un veda atpakaļ vilnu visiem tiem nosalušajiem cilvēkiem, kas dzīvoja tur. Avārijas brīdī viņam bija četrdesmit trīs gadi. – Viņš aprāvās, lai iestrēbtu kafiju, un tad turpināja.

– Šajā reizē viņam uz klāja bija dārga krava. Karaliene Viktorija bija pasūtījusi parlamenta zizli dāvanā Austrālijas valdībai sakarā ar federācijas dibināšanu. – Viņš pāršķīra nākamo attēlu, šoreiz akvareli, iespējams, zižļa projektētāja skici. – Zizlis bija darināts no zelta un izrotāts ar četriem smaragdiem, astoņiem rubīniem, četriem safīriem un vienu lielu briljantu pašā galā. Arturs Vinterborns, Vinterbornu juvelieru ģimenes vecākais dēls, to izprojektēja un uzraudzīja ražošanu. Tad viņš vēlējās pats to aizvest uz Austrāliju. Vinterborns un Vaitavejs bija kopā mācījušies skolā, tāpēc Vaitavejs labprāt uzņēma viņu uz kuģa. – Vēl viens kafijas malks, jauna plastikāta kabatiņa, šoreiz ar meteoroloģisku viesuļvētras attēlu.

Greiema balss kļuva izteiksmīgāka: viņš neapšaubāmi bija pieradis uzsvērt stāsta dramatismu, pārstāstot to klientiem.

– Viņiem vajadzēja atstāt kravu Brisbenā pirms došanās uz Sidneju, taču, tuvojoties dienvidaustrumu piekrastei, viņi iekļuva viesuļvētrā. Frenklina raga bāka ziņoja, ka redzējusi viņus septītā aprīļa vakarā, bet Bākas līča bāka, kas bija nākamā šajā piekrastē, viņus tā arī neieraudzīja. Dievs vien zina, ko viņi bija mēģinājuši panākt, dodoties uz šejienes liedagu: varbūt kuģis bija piesmēlies ar ūdeni un viņi iedomājās, ka var mēģināt nosēdināt to uz sēkļa. Lai vai kā, viņi uztriecās zemūdens rifam. – Viņš norādīja uz okeānu. – Apstākļi bija briesmīgi, bija vēls vakars, kuģis bija sašķēlies gabalos. Neviens neizdzīvoja. Kad kuģis neieradās Brisbenā, vietējā policija sūtīja šurp meklētājus. Šeit liedagā izskalotās atlūzas lika viņiem manīt, ka kuģis atrodas netālu. Dažu nākamo nedēļu laikā viņi atguva lielu daļu no kravas un atrada dažus līķus. Jaunākais brālis, Persijs Vinterborns ieradās, lai visu apskatītu pats savām acīm. Klīda apkārt pa šejieni un citām vietām austrumu piekrastē, būdams pārliecināts, ka kāds kaut ko zinās. Viņš meklēja, taču neko neatrada. Nomira pēkšņā nāvē Tevantinas viesnīcas numurā kādu vakaru.

Persijs bija Marka vecvectēvs.

– Nomira pēkšņā nāvē? Tā bija aizdomīga?

Greiems papurināja galvu.

– Cik vietējiem zināms, nē. Vienkārši atstiepa kājas.

Libija iedomājās par Marka aneirismu.

Greiems turpināja runāt.

– Rezultātā neviens tā arī neatrada zizli. Cilvēki vēl aizvien turpina to meklēt. Tāpēc man ir, ko darīt. – Viņš pāršķīra nākamo fotogrāfiju savā mapē: puse no kuģa, kas apgāzies uz sāniem zem ūdens, aplipis ar jūraszālēm.

– Jūs domājat, ka zizlis vēl aizvien ir tur? – Libija jautāja. – Nezinu. Tas ir noslēpums. Tas vraks ir izķemmēts daudzas reizes, un neviens neko nav atradis. Cilvēkiem vēl aizvien patīk tur nirt – kurš gan var pretoties kārdinājumam pameklēt apslēptas bagātības? –, taču man šķiet, ka vairums no viņiem saprot, ka neko neatradīs. Jums vajadzētu kādu reizi izbraukt un apskatīties savām acīm.

– Nezin vai man labi padotos niršana, – Libija sacīja. Doma par atrašanos dziļi zem ūdens padarīja viņu nervozu.

– Ja jūs protat peldēt, tad varat arī ienirt. Tas ir vienkārši.

Marks būtu to izdarījis. Viņš mudinātu Libiju to izdarīt.

– Iedošu jums atlaidi, – Greiems turpināja, redzēdams, ka viņa svārstās. – Jums patiešām vajadzētu palūkoties.

Libija papurināja galvu.

– Piedošanu. Vai varat man parādīt vēl kādus attēlus?

Viņš pāršķīra lapas, kurās atradās vēl citi uzņēmumi ar atgūto kravu, runādams par avārijas simtās jubilejas svinībām un pārstāstīdams šo to no vietējo gudrību pūra. Taču viņš vairs nepieminēja Vinterbornu ģimeni, un Libija pieķēra sevi malkojam kafiju un lūkojamies uz apvārsni, vēloties, kaut Marks būtu te, lai saņemtu viņu aiz rokas, aizvestu zem ūdens un droši izvestu ārā.

Libija ieslēdza ventilatoru virs savas gultas, kad bija atgriezusies mājās un nolikusies atpūsties, taču pēc dažām stundām pamodās apjukusi un ar pulsējošām galvassāpēm, bet viņas kokvilnas kleita bija mitra no sviedriem. Bija vēla pēcpusdiena, un viņas vēders rūca no izsalkuma. Libija uzsildīja mikroviļņu krāsnī ceptus rīsus un devās uz savu darbnīcu. Greiema parādītā “Auroras” fotogrāfija bija viņu ieintriģējusi. Libija bija māksliniece, kurai patika dziļums un detaļas, un šie vecie kuģi bija izraibināti ar virvēm un takelāžu. Viņa pārlapoja savu Tērnera albumu un atrada vienu no viņa gleznām ar kuģi, tad apsēdās ar skiču burtnīcu uz ceļgaliem, lai nozīmētu takelāžas detaļas. Tā pagāja vairākas stundas, iestājās krēsla.

Libija nolika zīmējumu malā un nolēma nākamajā dienā sameklēt tuvējo bibliotēku un paņemt dažas grāmatas par kuģiem. Beigu beigās viņa vēlējās uzgleznot “Auroru” Marka piemiņas dēļ. Taču vispirms viņai vajadzēs rūpīgi pastrādāt, atjaunojot mākslas koledžā apgūtās prasmes.

Viņa uzvilka pludmales čības un izgāja no mājas, lai dotos uz liedagu, kur ieraudzīja, ka strauji ir iestājusies nakts. Ar vienu smilšu krabi, kas pārskrēja pāri kāju pirkstiem, pilnīgi pietika. Libija devās pa taciņu atpakaļ.

Šajā brīdī viņa ieraudzīja vīrieša siluetu pie bākas durvīm. Viņam bija gaiši mati un plati pleci, taču Libija nespēja saskatīt viņa vaibstus. Viņa atsprāga atpakaļ un paslēpās aiz kotedžas. Vīrietis paķimerējās ap slēdzeni un tad atvēra durvis. Viņš zaglīgi palūkojās apkārt, iegāja iekšā un aizvēra aiz sevis durvis.

Tātad bākā kāds atradās, un Libija zināja, ka viņam tur nav jābūt. Viņa iegāja savā kotedžā un rūpīgi aizslēdza durvis. Viņa jutās tālu projām no civilizācijas.

Libija pamodās naktī no dziļa miega un kādu brīdi gulēja, nesaprazdama, kāpēc atrodas nomodā.

Troksnis.

Piepeši visi viņas jutekļi atradās trauksmes stāvokli, dzirde saspringta.

Sirds sažņaudzās. Kāds slapstījās gar viņas logu.

Libija nespēja pakustēties no bailēm. Viņai gribējās atkal būt aizmigušai un neko nezināt. Tad viņa sadzirdēja soļus, kas attālinājās ap kotedžas stūri. Libija iedomājās par vīrieti, kuru bija redzējusi pie bākas. Viņa lēnām atbīdīja segu un izkāpa no gultas, pa pusei saliekusies, un aizsteidzās uz virtuvi, lai sameklētu telefonu.

Viņa bija to kaut kur nolikusi – Libija taustījās pār solu virsmām, taču telefons bija mazs un nedevās rokā. Vai vajadzētu ieslēgt gaismu, lai to atrastu? Vai tas izbiedēs laupītāju, vai varbūt mudinās viņu iebrukt iekšā un… ko? Kāds bija viņa nolūks?

Libija apspieda baiļpilnu vaidu. Viņa atradās tik tālu no pilsētas, ieslēpusies šeit, ceļa galā. Viņa nejauši aizķēra tējkarotīti, kuru bija atstājusi uz galda pēc kafijas gatavošanas, un tā nokrita uz grīdas. Libija sastinga, aizturējusi elpu. Ārpusē nekas nebija dzirdams, tikai vējš un jūra.

Libija nolēma rīkoties un nospieda virtuves gaismas slēdzi.

Viņa izdzirdēja, kā soļi kļūst ātrāki un pārvēršas skrējienā. Automašīnas motors atdzīvojās, un Libija aptvēra, ka viņas piebraucamajā ceļā bija apturēta automašīna. Viņa piegāja pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā, pagūstot ieraudzīt spožus starmešus, kas viņu apžilbināja. Tumšs siluets, kas bija pārāk liels un stūrains, lai piederētu sievietei, iemetās pasažiera sēdeklī, un automašīna aizrūca projām, atstājot Libiju ar starmešu ēnu acīs. Automašīna nozibēja tālumā.

Viņa iegāja iekšā, aizslēdza durvis un piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni.

– Seržants Skots Leisijs. – Viņš izklausījās miegains.

Libija aizelsusies viņam pavēstīja, kur atrodas un kas ir noticis.

– Un tagad viņi ir projām? – seržants Leisijs apjautājās.

– Tā izskatās.

– Domāju, ka jums nevajadzētu daudz uztraukties. Dzīvojot pie okeāna… Cilvēki mūždien dodas uz pludmali dīvainos laikos.

– Viņš negāja uz pludmali. Viņš ložņāja ap manu māju.

– Šī māja ilgāku laiku stāvēja tukša. Iespējams, viņš domāja, ka tur neviena nav… taču es varu atbraukt ar automašīnu, lai paskatītos pēc īsa brīža, un, ja vēlaties, mēs jūs iekļausim patrulējamo objektu sarakstā šonedēļ nakts laikā.

Libija dziļi ievilka elpu.

– Vai tas būtu iespējams? Es būtu ļoti pateicīga.

– Protams. Jūs man nenosaucāt savu vārdu.

– Libija Sleitere.

– Libija? Džuljetas māsa? Tu mani neatceries? Mēs kopā mācījāmies matemātiku.

Libija piepūlēja savu atmiņu. Skots Leisijs. Nevaldāmas sprogas un plaukšķene katrā kabatā.

– Ak jā, Skot. – Viņa nesaņēma atkārtotu apgalvojumu, ka viņš ir atbildīgs par policijas iecirkni.

– Priecājos, ka esi atgriezusies atpakaļ pilsētā. Džuljeta ir sena draudzene.

Libija aptvēra, ka tad, ja Skots ir sens Džuljetas draugs, viņš droši vien zina par Libijas pagātni, un sajuta piepešu kauna uzplūdu.

– Neraizējies, Libij, es tevi uzmanīšu.

Viņš to teica, lai Libiju nomierinātu, taču viņa sajuta tikai attālumu starp sevi un ilgoto drošību. Dažkārt, kad Marks palika pie viņas Parīzes dzīvoklī, Libija aizmiga, uzlikusi galvu viņam uz krūtīm, ieelpodama vīrieša silto, vīrišķīgo smaržu. Šajos brīžos viņa jutās drošībā, vairāk nekā drošībā. Viņa jutās tā, it kā ap viņu atrastos kāds necaursitams burbulis. Iekšpusē atradās mīlestība un gaisma. Domas par to, ka viņa vairs nekad tā nejutīsies, lika Libijai nodrebināties. Viņa centās iemīdīt tās zemē.