Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 3

Sievietes baltā āda mirdz nežēlīgajā saulē. Viņas gaišzilā kleita līp pie potītēm. Debesis liek viņas acīm iesmelgties: viņa spēj saskatīt kosmosa plašo arku aiz to ziluma. Smiltis šņirkst zem viņas kailajām kājām. Kurpes ir aprijusi jūra. Visu viņas mantību, arī vīru. Viss ir zudis, nogrimis aukstajā, tumšajā sālsūdenī. Viss, izņemot lādi, kuru viņa velk sev līdzi pa smiltīm.

Viens solis pēc otra. Viņa nav redzējusi neviena cilvēka seju kopš vīra sejas brīdī, kad viņa tvēriens atslāba un viņš nozuda kaut kur starp kuģi un glābšanas laivu. Viņš izskatījās gandrīz vai pārsteigts.

Sievietes rokas smeldz no lādes vilkšanas, taču viņa to nemūžam nelaidīs vaļā, kamēr vien plaušās būs gaiss. Iekšā atrodas kaut kas tik dārgs, ka domas par tā zudumu liek viņas sirdij sažņaugties krūtīs. Jūra sabangojas un atkāpjas, sabangojas un atkāpjas, kā tā ir darījusi jau kopš brīža, kad viņa sāka iet. Sākumā skaņa viņai likās mierinoša, taču nu tā kaitina. Viņa grib klusumu sev apkārt. Grib mieru, lai varētu padomāt par notikušo, par zaudēto un to, ko lai iesāk tālāk.