Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 9

Izabella sēž gultā. Kajītes durvis ir ciet un aizbarikādētas ar lādi, kas ir pilna ar drēbēm. Viņai ir tintes pildspalva un papīra gabals, un viņa sastāda sarakstu ar priekšā izliktajām rotaslietām.

1 rubīnu un briljantu rokassprādze

1 zelta ķēdīte ar safīriem

1 zelta ķēdīte ar pērlēm

1 platīna ķēdīte ar pērlēm un ametistiem

1 pāris briljantu un olivīna auskaru

1 pāris franču opāla un zelta auskaru

1 ungāru smaragda piespraude

1 emaljēta piespraude ar briljantu

1 platīna piespraude ar rubīniem un pērlēm

1 mēnessakmens un briljantu gredzens

1 safīra gredzens

Tās ir visas vērtslietas, kas viņai pieder. Apavi un apģērbi nav tik viegli pārdodami, bet šīs rotaslietas gan. Visi šie priekšmeti ir saņemti dāvanā no vīra vai viņa ģimenes, taču Izabella neko no tā visa nevalkā. Ja īpašos gadījumos viņa ir spiesta to darīt, Izabella ļauj Arturam izlemt, kas vislabāk mirdzēs sveču gaismā, taču lielākoties rotaslietas atrodas zīda lādītē kā slēpts atgādinājums tam, ka viņa pieder Vinterbornu ģimenei, jo ikviena no šīm rotām ir Vinterbornu oriģināldarinājums. Viņa pieder Vinterborniem kopš brīža, kad viņi atpirka tēva uzņēmumu par “ārkārtīgi uzpūstu cenu”, kā to allaž apgalvojusi Artura māte.

Ikviens no šiem priekšmetiem pieder viņai. Neviens nevarēs pārmest zādzību. Par to Izabella jūtas gandrīz droša. Sastādījusi sarakstu, Izabella iesaiņo rotaslietas un noglabā tās lādes dziļumā, tad saloka lapu un pabāž to zem sava spilvena. Viņa apguļas, salikusi rokas zem galvas, un aizver acis. Kajītē nav logu, tāpēc pat par spīti tam, ka ārā ir diena, telpa ir krēslaina. Kuģis turpina zvāļoties.

Atkal un atkal Izabella klusībā atgriežas pie saldās domas par to, ka tad, ja viņa pārdos rotas Sidnejā, tad viegli iegūs nepieciešamo summu, lai aizkļūtu līdz Ņujorkai un satiktu māsu. Un viņai nevajadzēs braukt ar tādu nožēlojamu burinieku kā šis, bet ar lielu un stabilu tvaikoni. Viņas fantāzijas ar katru brīdi kļūst aizvien izsmalcinātākas, un, jo detalizētākas tās kļūst, jo vairāk Izabella sevi pārliecina, ka tam ir lemts notikt, ka tas ir ierakstīts zvaigznēs. Viņa tikai piepilda savu likteni. Vinterborni viņu uzskata par nelīdzsvarotu un traku, un varbūt tā arī ir. Ja tā, tad kāpēc lai viņa neaizbēgtu? Gan viņas, gan Artura tēvs abi ir miruši, un viņi vienojās par šo savienību. Muļķīgā kārtā. Pārējā vīra ģimene negrib viņu redzēt: viņa to atbrīvos citai sievietei, varbūt tādai, kas spēs viņam dāvāt vēl kādu bērnu. Izabellas dzemde atsakās sajust sevī kāda cita bērna kustības. Viņa domā, ka vēl aizvien ilgojas pēc Daniela, un tā arī ir. Varbūt jaunajai sievai pat varētu patikt Artura iknedēļas apciemojumi pie viņas ķermeņa. Lai gan Izabella nespēj to iztēloties. Viņa atceras, kā piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā ir prātojusi par mīlēšanās noslēpumiem un domājusi, ka tas viss izklausās ļoti aizraujoši. Vai nu viņa ir kļūdījusies, vai arī Arturs ir ļoti nemākulīgs.

Laika apstākļi ir pasliktinājušies. Varbūt Izabellai liekas, ka tie ir pasliktinājušies, tāpēc ka viņa atrodas ieslēgta savā kajītē jau divas dienas. Viņa varētu sēdēt salonā, kur ir sāls notraipīti logi, taču tas nozīmē sēdēšanu kopā ar Megiju un Arturu. Jūra ir ļoti bangaina, un lietus nemitējas. Izabella ir pamanījusi Harova kungu un kapteini gaitenī, un abi bija izmirkuši līdz ādai pat par spīti moleskina apģērbam, viņu kurpes šļakstēja, un Izabella cenšas nomākt savas māņticīgās bailes, ka slikts laiks iestājies tāpēc, ka viņa ir pārstājusi noslēgt savu ikdienas miera līgumu ar jūru.

Kapteinis izskatās īpaši noraizējies. Izabella nespēj iedomāties, kāpēc: jādomā, ka viņš ir piedzīvojis sliktus laika apstākļus arī agrāk. Viņa nožēlo, ka nevar pajautāt Harova kungam, kas notiek, taču viņa to neuzdrošinās, jo Arturs varētu to ieraudzīt. Viņa varētu apjautāties Arturam, taču tas nozīmētu sarunāšanos ar viņu.

Dažkārt Izabella cenšas atminēties laiku, kad viņa nav ienīdusi Arturu, un varbūt tas bija īsu brīdi, kamēr viņa gaidīja Danielu. Uz dažiem mēnešiem Arturs atmaiga. Viņš priecājās, ka Izabella jau tik ātri dzemdēs bērnu. Varbūt priecājās tāpat, kā jebkurš cits priecātos par to, ka suns pienesis viņam čības, tomēr priecājās. Kādu dienu viņš impulsīvi bija pārnesis mājās no darba emaljēto piespraudi, lai uzdāvinātu to sievai. Viņa pat kādu laiku bija to valkājusi, juzdamās atvieglota, ka vīra bargums šķita izzūdam. Pat sākdama cerēt, ka precības ar viņu varētu neizvērsties tādā jūgā, kādu viņa bija gaidījusi.

Jā, īsu laiku viņš Izabellai patika. Viņš vēl aizvien likās tāls un raupjš, taču viņai likās, ka saskata vīrā laba tēva aizmetņus: tāda tēva, kurš varētu neprātīgi mīlēt bērnu kopā ar viņu. Kad Daniels piedzima, viņš neattaisnoja šos sirsnīgos sapņus.

Pirmajā reizē, kad Arturs ieraudzīja Danielu, Izabella atradās gultā un snauda. Bija vēla pēcpusdiena, un Daniels bija mierīgi aizmidzis, trīs dienas vecs, ar mazām dūrītēm netālu no ausīm un kāru mutīti, kas sapnī zīda iedomātu krūti. Arturs ienāca iekšā ar lielu troksni un sacīja viņai:

– Kāpēc tu esi gultā pulksten četros?

Izabella satrūkusies pamodās, bet Daniels turpināja gulēt.

– Piedod, Artur, – viņa sacīja. – Es esmu ļoti nogurusi.

Mazais mostas visas nakts garumā.

– Tad tev vajadzētu paņemt zīdītāju, kā jau es ierosināju.

Tu nevari augām dienām vāļāties pa gultu kā slampa.

Doma par to, ka kāda cita varētu zīdīt viņas bērnu, Izabellai likās biedējoša. Viņa piecēlās sēdus, cenzdamās saņemties: tas bija grūts uzdevums, jo viņa bija dzemdējusi tikai pirms dažām dienām, juta sāpes visā ķermenī un nebija pārstājusi asiņot.

– Lūdzu, Artur. Ļauj man būt viņa mātei tā, kā es pati to vēlēšos.

– Nu, ja tu esi cieši to noņēmusies, un es redzu, ka esi, tad aprunājies ar manu māti. Viņa ir uzaudzinājusi divus dēlus, un varu derēt, ka viņa nekad nav gulējusi dienas laikā. Izabella drīzāk apēstu indi nekā lūgtu padomu Artura mātei. Pirmā Vinterborna kundze ārēji atgādina īstu eņģeli: mīksti apaļumi, gaiši, cirtaini mati, lielas, zilas acis un teļa smaids, taču zem šīs virskārtas viņa ir darināta no stieplēm un akmeņiem. Izabella nekad nav stāstījusi Arturam, kā viņu kāzu vakarā Vinterbornas kundze ir pavilkusi viņu malā un pavēstījusi, ka, viņasprāt, Arturs apprecējis zemākas kārtas sievieti, tāpēc viņai jācenšas, lai apgūtu manieres un izturēšanos, kas viņas dēliem ir iedzimta. Izabella nekad to nav vīram teikusi, jo viņai ir aizdomas, ka Arturs, iespējams, tam piekristu. Visi viņas ģimenes locekļi piekristu, jo īpaši tas pieglaimīgais vīrabrālis Persijs un tā drebošā pele, kuru viņš dēvē par savu sievu.

Arturs piesoļoja pie šūpuļa. Vēlās pēcpusdienas saule izlauzās cauri žalūzijām un apgaismoja krēmkrāsas mežģīņu aizkarus, skarot viņa dēla neticami maigo vaidziņu.

– Negribu, lai viņš kļūtu par mīkstmiesi, – Arturs sacīja.

– Viņš ir tikko piedzimis, – Izabella nomurmināja. – Ļauj viņam kādu laiku būt maigam.

Arturs salika rokas uz muguras, itin kā baidītos, ka citādi viņam varētu rasties kārdinājums paņemt bērnu rokās. Viņš piepūta lūpas, pētīdams savu dēlu, apmēram tāpat, kā citkārt Izabella bija viņu redzējusi vērojam dimanta slīpējumu.

– Viņš ir mazāks, nekā es biju iedomājies. – Gandrīz septiņas mārciņas, – viņa sacīja.

Un tas arī bija viss. Arturs pagriezās, vēl aizvien salicis rokas uz muguras, un izgāja no istabas. Izabella piecēlās un pārliecās pāri Daniela šūpulim, noglāstīja pūciņas uz viņa siltās galviņas, ieelpoja viņa saldo piena smaržu un zvērēja, ka mīlēs viņu par diviem.

Izabella atver acis. Tas ir par daudz: atmiņas par Danielu – siltu un elpojošu, nevis aukstu un nekustīgu, ir iedūrušas nazi viņas sirdī. Viņa vēlētos atvērt riekstkoka lādīti un izņemt savu melno lenti, un visu pēcpusdienu pārbīdīt katru koraļļu aproces posmiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, gremdējoties pēdējās atmiņās par bērna dzīvo siltumu. Tomēr viņa to neuzdrošinās. Tai ir jāpaliek paslēptai līdz Sidnejai. Sidnejā viņa to atgūs un kaut kā atbrīvosies no šīs nožēlojamās laulības, tiks projām no Artura un viņa indīgās ģimenes. Tad šī neciešamā vētra beigsies un viņai atkal piederēs mierīga jūra un saules stari.

Kādā rītā pēc divām dienām Harova kungs viņu uzmeklē, būdams pietiekoši gudrs, lai to darītu brīdī, kad Arturs ir aizņemts kravas nodalījumā kopā ar kapteini un Megiju, lai izšķirtu strīdu par marmora flīzēm. Papildus zižļa transportēšanai uz Austrāliju Arturs eksportē dārgas flīzes un paklājus. Jo mazāk Izabella zina par viņa rūpalu, jo laimīgāka viņa jūtas. Taču Arturs ir visai norūpējies par darījumu, un norūpējies arī par to, ka apkalpe varētu nozagt vai sabojāt mantas.

Kad Harova kungs pieklauvē pie kajītes durvīm, Izabellas sirds viegli salecas. Viņa nevēlas noklausīties kārtējo Artura lekciju.

– Harova kungs? – viņa piesardzīgi apjautājas.

– Atvainojiet, Vinterborna kundze. Būšu ļoti īss. Vai jūs gadījumā neesat iesprostota uz apakšējā klāja mūsu… sarunas dēļ kambīzē pirms pāris dienām?

Izabella zina, ka viņas kārtas sievietei vajadzētu Harova kungu nevērīgi noraidīt, nepievēršot citu uzmanību sava vīra privātajām lietām. Taču viņa nesaskata lielu jēgu šādā pieklājībā.

– Jā. Es paskaidroju, taču viņš ir nikns muļķis.

– Es jūtos briesmīgi, – viņš saka. – Vai vēlaties, lai es ar viņu parunātu?

– Nē, tas tikai padarīs visu vēl ļaunāku.

Viņš paraugās apkārt.

– Ja ir kaut kas, ko es varētu izdarīt… Jūsu zaudējums mani dziļi aizkustināja.

– Un mani jūsējais, – Izabella visā nopietnībā nosaka. Viņas sirdī iekvēlojas neliela oglīte, iezaigojas cerību stariņš. Varbūt sasalums tomēr nav mūžīgs.

– Piedodiet, ka man vajadzēja tik ilgu laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Mēs esam visai pamatīgi noskrējušies laika apstākļu dēļ.

Laika apstākļu pieminēšana liek Izabellai sajusties mazliet neomulīgi. Viņa apjauš, ka iepriekšējā naktī ir sapņojusi par to, kā pelēka jūra ceļas augšup un augšup, cauri dēļiem, cauri kajītei, pārklādama Artura koju un tad tikdama līdz viņas palagiem, aiznesot sev līdzi melno lenti, kamēr viņa cenšas to sasniegt ar rokām, kas kļuvušas tikpat slīdīgas kā zivs spuras. Jā, viņa ir domājusi par laika apstākļiem. Ja vien viņa varētu nokļūt uz augšējā klāja un aprunāties ar jūru.

– Bet laiks taču ir normāls? Šai pasaules daļai šajā gadalaikā?

Harova kungs papurina galvu.

– Man jāteic, Vinterbornas kundze, ka mēs ar kapteini nespējam nonākt pie vienota viedokļa. Man šķiet, ka tuvumā ir viesuļvētra. Viņš iebilst, ka tagad jau par vēlu viesuļvētrām, bet… – Viņš pieklusina balsi. – Kapteinim Vaitavejam nepatīk slikts laiks.

Izabellas ādu nokņudina ledainas skudriņas.

– Tad kāpēc viņš uzstāj, ka mums jāturpina ceļš? Vai mums nevajadzētu iegriezties ostā, līdz būsim droši, ka tā nav viesuļvētra?

– Viņš cīnās ar savu nepatiku pret sliktiem laika apstākļiem, izliekoties, ka nekas tāds nenotiek. – Harova kungs sakniebj lūpas pēc šī teikuma izrunāšanas, kas liecina, ka, viņaprāt, viņš ir pateicis par daudz un par sliktu kapteinim. – Neraizējieties. Mēs visi esam krietni vīri, un būsim drošībā.

– Kapteinis pārāk daudz dzer, – Izabella nosaka.

Harova kunga atbilde ir gandrīz ideāls kapteiņa balss atdarinājums.

– Tā es atbrīvojos no mezgliem kuņģī.

– Tas daudzums, ko esmu redzējusi viņu patērējam pie vakariņām, norāda uz lielu mezglu skaitu.

Harova kungs mēģina pasmaidīt.

– Kā jau teicu, neraizējieties. Lai vīrieši uz klāja domā par laika apstākļiem, bet jūs domājiet par savām darīšanām uz apakšējā klāja. – Tad balsis gaiteņa otrā galā liek viņam aši atkāpties, bez neviena atvadu vārda.

Izabella saņemas, lai dotos uz salonu, un apstājas pie kartes, kas izklāta uz kapteiņa galda. Kapteinis Frānsiss Vaitavejs ir apceļojis visu zemeslodi, no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem divdesmit gadu laikā. Cik Izabellai zināms, viņš allaž ir krietni dzēris, viņš ir ticis galā ar sliktiem laika apstākļiem un allaž atgriezies Anglijā sveiks un vesels. Ja viņš apgalvo, ka šogad jau ir par vēlu viesuļvētrām, tad droši vien viņam ir taisnība. Galu galā Harova kungs ir tikai dažus gadus vecāks par Izabellu pašu. Viņa nolūkojas uz pustukšo viskija karafi. Cik daudzas reizes viņa ir redzējusi to piepildītu un tad atkal iztukšotu? Viņas pirksti pieskaras Austrālijas austrumu piekrastei, kas izskatās gaiši sārta salīdzinājumā ar tirkīzzilo jūru. Viņi atrodas kaut kur te. Taču uz šīs kartes nav redzami negaisa mākoņi, un jūra ir plakana un mierīga gluži kā zārka vāks.

Izabella domā, ka ir palikusi viena. Brokastis ir paēstas, un laika apstākļi uzdzen viņai nelabumu. Jūra viņus ceļ augšā un lejā, atkal un atkal. Viņa ir ieslodzīta uz apakšējā klāja, taču nespēj izturēt kārtējo vientuļo dienu savā kajītē, un viņai ir jāizvairās no Megijas un Artura, tāpēc Izabella dodas pastaigā līdz kuģa tumšajam pakaļgalam. Viņa ir paņēmusi līdzi savu tintes pildspalvu un sarakstu. Izabella cer kaut kur sameklēt pietiekoši klusu vietiņu prom no pārējo acīm, lai saskaitītu savu dārglietu vērtību un to, cik naudas viņai vajadzēs ceļojumam uz Ņujorku, ēdienam, autobusiem… Izskatās, ka tas prasīs lielu sagatavošanos, un naktīs domas neļauj Izabellai aizmigt. To sarakstīšana uz papīra palīdzēs. Turklāt tas ļaus viņai novērst domas no laika apstākļiem.

Visa apkalpe atrodas uz klāja un noņemas ap burām. Izabella dodas uz kravas nodalījumu un apsēžas uz flīžu kaudzes, kas pārklātas ar virvju tīklu. Gaisma ir krēslaina, tomēr viņa nogludina savu sarakstu klēpī un sāk rakstīt piezīmes.

Kuģis nodrebinās un noraustās. Izabella dziļi ievelk elpu un turpina savu darāmo.

Viņas jutekļi saasinās. Piepeši Izabella saprot, ka viņa nav viena. Viņa paceļ galvu, ar roku instinktīvi aizsegdama lapu, uz kuras tikko ir rakstījusi.

– Rakstāt mīlestības vēstuli, Vinterborna kundze? – jautā kapteinis Vaitavejs.

Izabella ātri saloka lapu.

– Nē, nepavisam. Es sastādu sarakstu.

– Kādu?

– Ar privātām domām, – viņa atbild. – Nekā tāda, kas varētu jūs ieinteresēt. – Izabella paraugās uz viņu tumsā. Viņš jau ir piedzēries. – Kāpēc jūs neatrodaties uz klāja kopā ar pārējiem?

– Atnācu palūkoties, vai krava nav izkustējusies. Mēs tikām krietni sadrebināti.

– Es to jutu. – Izabellai gribas pajautāt, kāpēc viņš ir atnācis pats, nevis atsūtījis kādu no apkalpes, taču atbilde skanētu, ka viņš bijis noreibis vai slinks, vai nobijies no sliktajiem laika apstākļiem un vēlējies izlikties, ka nekas tāds nenotiek. Viņš šeit ir tāpēc, ka ir neprasmīgs, un neviens vīrietis nemūžam neko tādu neatzīs.

Kapteiņa skatiens vēl nav novērsies no papīra Izabellas rokā.

– Kādus noslēpumus jūs tur glabājat, Izabella? – viņš jautā.

– Tie nav noslēpumi.

Kapteinis pastiepj roku un aicina pasniegt viņam papīra lapu.

– Tas ir personiski.

Viņš slienas Izabellai pāri, sešas pēdas garš, gaļīgs vīrs ar brendija dvingu elpā, un Izabellas prātā mostas briesmīgas atmiņas. Viņa paver muti, lai iebilstu, taču ārā izlaužas tikai kluss čuksts.

Atmiņu uzplaiksnījums: ziemas dārzs viņas vīramātes mājās. Agrs rīts, kad vēl neviens nav pamodies. Viņas sirds vēl aizvien ir bēdu sagrauzta, krūtis vēl aizvien pilnas ar pienu. Un Persijs Vinterborns, Artura jaunākais brālis, spiež viņu sev klāt.

Sarma dārza zālē, sūra pelnu smaka kamīnā. Viņa roka ir aizspiedusi Izabellas muti, vīrieša ādas smarža, viņas pašas saraustītā elpa, kas laužas caur nāsīm. “Kādu prieciņu?” viņš sacīja, rupji saspiezdams Izabellas jutīgās krūtis zem kleitas. Sāpes un kauns vienlīdz lielās devās. Izabellas cīņa padarīja viņu niknu, rupjāku. Tad iekšā bija ienākusi kalpone, un viņš bija atlēcis nost, nogludinājis savu vesti un izlicies, ka nekas nav noticis.

Un, kad viņa vēlāk bija to pastāstījusi Arturam, viņš bija nosaucis Izabellu par meli.

– Lieciet mani mierā! – Izabella iekliedzas, būdama nobijusies un nez kāpēc arī nokaunējusies.

Kapteinis Vaitavejs atkāpjas. Viņa sirdsapziņa ir atmodusies: Izabella ir bāla un trīcoša. Viņš nolaiž roku. Saglābj cieņu, sacīdams:

– Mani šā vai tā neinteresē jūsu sievišķās blēņas. Bet, ja uzzināšu, ka jūs ar Harovu rakstāt viens otram mīlestības vēstules, es viņu atlaidīšu un izsēdināšu jūs nākamajā ostā. Arturs man ir labs draugs.

– Tā nav mīlestības vēstule, – Izabella izmoka. – Tas ir saraksts. Tikai saraksts. – Taču tikpat labi viņa būtu varējusi neko neteikt. Kapteinis noglauž bārdu ar roku un pagriežas uz iešanu.

Un galu galā tas nav “tikai saraksts”. Tas ir plāns, tā ir biļete prom no nožēlojamās eksistences, tas ir pirmais solis, lai izbēgtu no vīra.

Pulkstens ir trīs naktī, dziļākā miega stunda. Izabella sadzird klauvējienus un kliedzienus, taču viņai vajag kādu brīdi laika, lai saprastu, ka šī klauvēšana un kliegšana ir adresēta viņai. Artura balss:

– Izabella, mosties!

Viņa atver acis. Viss kustas. Izabella pietraušas sēdus, cenzdamās atrast līdzsvaru. Kuģis vaid. Tas noliecas uz sāniem un tad nodrebinās. Ārā gaudo vējš. Izabellu pārņem bailes.

– Kas notiek?

– Ģērbies. Frānsiss cenšas mūs aizvadīt drošos ūdeņos.

Viņš grib panākt, lai kuģis tiktu iznests krastā.

– Iznests…

– Ģērbies, sieviete! – viņš ieaurojas. – Atgriezīšos pēc tevis pēc divām minūtēm. – Tad Arturs ir pazudis, aizcērtot kajītes durvis. Izabella dzird viņa balsi ārā salonā, Megijas balsi. Viņa dzird, kā pārējie kāpj augšā pa kāpnēm, kamēr viņa vēl aizvien šņorē savu kleitu ar drebošām rokām.

Jūrai ir zobi. Izabella to allaž ir zinājusi: viņa nekad nav bijusi tik ļoti iemīlējusies jūras skaistumā, lai nesaskatītu tās nežēlību. Jūrai ir zobi, un tie ir iecirtušies kuģī. Arturam nevajadzēja ieslodzīt viņu uz apakšējā klāja. Viņa tos glāba ar savu rīta lūgšanu, izrādīdama savu cieņu, atgādinādama jūrai, ka viņa nekad nav uzskatījusi savu drošību par pašsaprotamu. Izabella ir kā sastingusi. Tas nevar notikt. Kuģis ir bijis jūrā gadu desmitiem ilgi: kāpēc lai tas notiktu tagad, kad uz klāja atrodas viņa? Tas ir tik netaisnīgi. Izabella pieliecas, lai sašņorētu kurpes. Kuģis salecas, uz mirkli sastingst gluži kā kārts galā un tad atkal iegāžas ūdenī. Viss Izabellai apkārt sakrīt zemē, viņa pati nokrīt zemē. Lūka virs salona aizcērtas. Izabella pieceļas un metas ārā no kajītes un augšā pa kāpnēm, pieskrien pie lūkas un konstatē, ka ceļš ir slēgts. Viņa dauza ar dūrēm pa koku. Ap kājām ir sadauzītu galda piederumu atliekas.

– Palīgā! – viņa kliedz. – Palīgā! Kaut kas neļauj atvērt lūku.

Bet kā lai viņu kāds sadzirdētu trakojošajā jūrā?

– Artur! – viņa kliedz. – Artur!

– Izabella! – Viņa balss cauri kokam izklausās apslāpēta. – Paņem zizli. Sija ir pārlūzusi un aizsprostojusi lūku. Mēs to tūlīt atbrīvosim. Sagatavojies un atnes zizli.

Izabella atgriežas kajītē un izvelk kasti no slēptuves. Viņa to nedroši paceļ. Atslēga atrodas Arturam kabatā, tāpēc Izabella nevar to atvērt un izņemt ārā dārgo balvu. Tomēr viņa to aizstiepj līdz kāpņu apakšai un gaida. Viņa pavēl sev nekrist panikā. Kuģis nonāks krastā. Viņi nostāsies uz cietzemes. Vējš un lietus uz cietzemes nebūs tik biedējošs. Kuģis atkal spēcīgi nosveras uz sāniem. Visi iluminatori aizvēja pusē piepeši izbirst, un ūdens ieplūst iekšā. Izabella iekliedzas. Lampu gaisma ir izdzisusi. Tumšs, auksts ūdens skalojas viņai gar kājām, raudams nost kurpes, un viņas sirds krūtīs sitas kā neprātīga.

– Palīgā! Palīgā! – Izabella kliedz. Skaņas viņai virs galvas ir biedējošas. Koku brīkšķēšana un virvju trinkšķēšana, nostiepjoties pāri trūkšanas punktam. Katru reizi, kuģim sasveroties, iekšā ieplūst vēl vairāk ūdens, taču viņi negrimst.

Vēl ne.

– Pastum durvis, Izabella! – Arturs sauc.

Izabella stumj, dzīslas viņas rokās saspringst. Otrā pusē koks berzējas pret koku, un tad lūkas durvis atsprāgst vaļā.

Tur viņu gaida Artura rokas.

– Zizli! – viņš saka. Izabella saprot, ka pirmo reizi viņu attiecību laikā viņi ir pievērsušies kopīgam mērķim: paglābt šo koka lādīti no tā, lai to aprītu jūra.

Viņa stiepj to augšā pa kāpnēm, atbalstīdama riekstkoka lādīti pret katru pakāpienu. Stumj to uz Artura pusi, kurš izvelk lādīti cauri lūkai un tad pasniedz sievai savu kreiso roku. Nu viņa atrodas uz klāja, un tur valda haoss. Mutuļojoša jūra, sapluinītas buras, vēja haotiski samezglotas virves, debesis, kas kliedz takelāžā.

– Kas notiek? – viņa jautā.

– Frānsiss vada mūs uz krastu. Taču viņam ir jārēķinās ar vēju.

Izabella palūkojas apkārt. Lietus piepilda acis. Apkārt ir tikai jūra.

– Es neredzu zemi.

– Tur. – Arturs norāda ar plašu žestu. – Kaut kur tur. – Viņš nostājas ar ieplestām kājām, sargādams riekstkoka lādīti no abām pusēm.

Tad atskan vīrieša kliedziens.

– Bangas! Bangas!

Izabella pagriež galvu un ierauga baltcepurotus viļņus, pirms biedējošā skaņa, ko izraisa kuģa uztriekšanās klintij, satricina viņas sirdi.

– Prom no kuģa! Prom no kuģa! – Tas ir kapteinis, kurš stāv pie stūres rata, sadriskātu buru un koka atlūzu ieskauts.

– Katrs glābjas, kā var!

Visi Izabellas jutekļi pievēršas ūdenim. Arturs jau stiepj lādīti uz glābšanas laivas pusi. Viņa klunkurē tam pakaļ haosa un trokšņa, sālsūdens un lietus vidū. Arturs ķimerējas ap virvēm, un viņa palīdz. Cilvēki kāpj glābšanas laivās pie labā borta. Izabella aplūko sejas, meklēdama Megiju vai Harova kungu, kad milzīgs vilnis piepeši sagāž kuģi par četrdesmit pieciem grādiem, un tas atkal atsitas pret rifu. Milzīgā putu mākulī koks sašķīst gabalos. Tur, kur agrāk bija cilvēki un kustība, tagad ir tikai jūra. Izabellas sirds kļuvusi par lielu viņas ķermenim.

– Ātrāk, Artur! – viņa sauc. Viņa lūkojas apkārt pēc kapteiņa, pēc Megijas, pēc kāda. Varbūt cilvēki vēl aizvien cenšas nocelt pēdējo glābšanas laivu no priekšgala.

Arturs ielaiž viņu laivu ūdenī, un brīnumainā kārtā viņi abi atrodas tajā un šūpojas seklajā ūdenī virs rifa. Arturs paņem vienu airi un Izabella otru, un viņi ieairējas dziļākos ūdeņos, un riekstkoka lādīte ir turpat starp viņiem. Viļņi grib nest viņus tuvāk kuģim, kas, kā Izabella tagad redz, ir pāršķēlies uz pusēm. Viņa iedomājas par savām rotaslietām, kas palikušas uz klāja, taču nespēj sajust nožēlu par šo zaudējumu. Ja viņa izdzīvos, tad varēs uzskatīt sevi par veiksminieci. Ja Daniela koraļļu aproce arī paliks vesela, viņa uzskatīs sevi par neprātīgi bagātu.

Tad Arturs pa pusei pieceļas, lai atspiestu savu airi pret klinti un atstumtos no tās. Vilnis ķer viņu mazo laiviņu, un viņš iegāžas ūdenī.

– Artur! – Izabella iekliedzas. Viņa airis rēgojas laukā no ūdens, tāpēc viņa to saķer. Arturs cieši turas pie otra gala, rīdams ūdeni un cīnīdamies.

– Velc, tu nekam nederīgā sieviete, velc taču! – viņš kliedz.

– Es velku!

Taču ūdens pārklāj viņa seju, un, lai kā Izabella velk, viņa nespēj piedabūt Arturu tuvāk. Piepeši spēku samērs mainās, un viņa saprot, ka nu jau Arturs velk viņu. Ja viņš noslīks, tad paņems sievu sev līdzi. Taču viņa vēl nav paguvusi to īsti apjaust un atlaist airi, kad tas apmetas otrādi. Tas ir kļuvis viegls. Arturs ir pazudis.

Izabella sajūt pati savu vieglumu, pati savu bezsvara stāvokli. Viņas nāve ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Straujš vilnis viņai zem kājām paceļ augšup glābšanas laiviņu un aiznes to tālāk no kuģa. Viņa laižas lejup līdz ar to, kliegdama aiz bailēm, nespēdama sadzirdēt pati savu balsi vētrā.

Taču nu viņa var saskatīt zemi, un viņa sāk airēt.

Par spīti trakajai straumei.

Par spīti klintīm.

Tāpēc ka lādītē atrodas pēdējās atmiņas par viņas dēlu.

Viņa airē. Cauri tumšajiem ūdeņiem. Cauri vētrai. Cauri kapājošajām ledainajām lietus adatām. Daniela dēļ.