Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 10

Mīļotā

– Ko tu saki? – Novērsusies no spoguļa, griežos priekšā Nikai, kura jau stundu vēro, kā es gatavojos, metot mutē čipsus.

"Uguns, mammu," meita pārliecināti nomurkšķ. "Tu neesi mans inženieris, bet īstā Keita Blanšeta." Es ceru, ka tavs draugs tevi nevedīs uz suņu izstādi, pretējā gadījumā tu esi pārāk skaista.

Es vēlreiz paskatos uz savu atspulgu. Nu, pieņemsim, ka mans mīļotais radinieks aizgāja pārāk tālu ar Keitu Blanšetu, bet es izskatos pieklājīgi. Man patīk bikškostīmi: pa dienu tu tajos izskaties lietišķi, bet vakarā uzvelc košāku lūpu krāsu, nolaiž matus un esi gatavs stilīgam, kā tagad saka, izskatam.

Uzklāju pēdējo lūpu krāsas kārtu un trokšņaini izelpoju. Varbūt man nevajadzēja piekrist šai krāpniecībai? Iet uz izstādi ar poligrāfijas magnātu, aizbildinoties ar taras apmaiņu? Ja kādam pastāstīsi, viņš smiesies. Paskaties, Nike teica – tāpēc viņa ar degunu uzlēja uz galda tēju.

"Es Google meklēju šo Ždanovu," Nika piemiedz aci. – Seksīgs puisis. Gara, stilīga un ar tādu… mmm… vīrišķīgu izskatu. Nevis kā tava L-e-e-eva.

Atdarinot Leo ilgi vilkto murrāšanu, meita sāk ķiķināt. Tas nozīmē, ka es neesmu vienīgais, kurš ir neizpratnē par viņa “Lyu-yu-yub”.

– Vai tu brauksi ar taksi? – Nika atvadās.

– Igors Vjačeslavovičs man atsūtīja mašīnu.

Spriežot pēc manas meitas sajūsminātās sejas un tā, kā viņa izlēmīgi metās pie loga, uznāk jautājumu bars, tāpēc es gļēvi izlecu pa durvīm. Nika savu temperamentu mantojis no sava tēva, bijušā boksera – viņam patika iedzīt pretinieku stūrī un sagraut viņu. Tāpēc viņš mīl Niku. Ja ziņkāre viņu grauž, viņa nekad vienkārši neizkāps. Kas man tev jāsaka? Tā ir tikai divu kolēģu tikšanās, kurai viena no pusēm nez kāpēc vēlas izskatīties īpaši labi.

"Paskaties uz šo," Ždanovs, stāvot blakus SUV, skatās uz mani ar vērtējošu skatienu no galvas līdz kājām. "Pa dienu viņa ir inženiere, bet vakaros viņa ir bezrūpīga, modele, kurai ir trīsdesmit."

"Četrdesmit trīs plus," es viņu godīgi izlaboju, tā vietā, lai atkal sāktu sarkt no viņa tiešuma un neparastajiem komplimentiem.

Ak, Nikam bija taisnība: viņa skatiens patiešām ir… vīrišķīgs. Vismaz izņem savu ventilatoru un sāc fanot pats.

"Tas nozīmē, ka viņa ir pieaugusi," ironiski iesmej Ždanovs. – Vai sievietēm mūsdienās nav modē slēpt savu vecumu?

– Kāpēc man tas būtu jāslēpj? Man nav kauna par savu vecumu. Viss, kas pastāv, ir mans.

"Es vēlos, lai mana bijusī sieva tagad būtu pārsteigta." Viņi nogrieza viņai no sejas tik daudz liekās ādas, ka varēja uzšūt somiņu, taču viņa vienalga sevi nodēvēja par trīsdesmit gadus vecu.

To pateicis, viņš man atver pasažiera durvis.

– Ienāc salonā, inženieri Ļuba. Izvedīsim tavu uzvalku pastaigā.

–Kur mēs ejam? – Pieķeru sevi, kad Ždanovs, aplējis mani ar spēcīgām selektīvajām smaržām, apsēžas man blakus.

"Tu izskaties pārāk labi suņu izstādei," viņš atkārto Nikas joku, īsi uzmetot skatienu manai dekoltei. – Tātad ejam uz mašīnu. Tas nav priekš jums, lai skatītos aktieru dēkas ar ebreju. Daudz jautrāk.

Tad kāpēc man atkal gribas smaidīt? Viņa joki ir nacionālistiski, un man ir vienaldzīgas automašīnas.

Ždanovs, protams, pamana manu smaidu – viņš apmierināti pasmaida un liek šoferim pieskarties.

Līdz šai dienai nekad nebiju bijusi šādos pasākumos un tagad esmu vienkārši pārsteigta. Es nekad nedomāju, ka teikšu to, bet tas tiešām ir jautrāk nekā teātris. Milzīgo paviljonu pārpludina gaisma, visur skraida cilvēki ar televīzijas kamerām un kamerām, un mans uzvalks noder, jo viesi šeit nepārprotami nav nākuši no ielas. Reprezentatīva izskata vīrieši staigā sadevušies roku ar tikpat cienījamiem pavadoņiem, daži pat tiek intervēti.

Ždanova smagā plauksta uzkrīt man uz vidukļa, un es pārsteigumā saspringu. Es neesmu pieradusi, ka vīrieši mani apskauj tik viegli un neprasot. Bet es nepretojos. Pirmkārt, tas tagad šķiet diezgan piemēroti, un, otrkārt, man pārsteidzoši patīk šis pašpārliecinātais žests.

– Nu, Ļuba Vladimirovna. Iesim apskatīt aizjūras tarantajus. Es savu Gelendvagen neesmu mainījis jau piecpadsmit gadus, un beidzot nolēmu izvēlēties citu modeli. Jūs palīdzēsiet. Kā redzam, jūs labāk zināt par pīrāgiem un krāsām nekā par auto industriju, taču otrs viedoklis nenāktu par ļaunu.

Šķiet, es sāku pierast pie viņa komunikācijas manieres, jo mani neapvaino piezīme par "es nebojā". Bet es, protams, nevaru neatbildēt:

– Varbūt labāk būtu bijis zvanīt tam, kurš “taustījās”?

– Vai man sūtīt mazdēlu un znotu no Amerikas? – poligrāfijas magnāts paceļ uzacis. "Tie, protams, skraidīja, spļaujot siekalas, lai palīdzētu ģimenes galvai, bet es baidos, ka viņiem nebūs laika."

– Tātad jums ir ģimene Amerikā, izrādās? – Es nevaru pretoties ziņkārībai.

"Mana meita bija vienīgā, kas savulaik izvēlējās sev svešu žirafi," Ždanovs īgni atbild. "Es viņai teicu, ka tas nav patriotiski, bet Slavai ir tāds raksturs kā man – ja viņa izlems, velns pārdomās." Tur ārstējās mani četri mazbērni un mans nemierīgais znots. Viss ganāmpulks tagad nāk pie manis vasarā.

Šī informācija liek kaut ko kustēties zem mana krekla pazīstamā veidā. Šķiet, ka mans sievišķais instinkts “barot un rūpēties” atdzīvojas. Vai viņš ir viens pats? – Un izrādās, ka Krievijā nav neviena radinieka? – es rūpīgi precizēju.

– Ak, cik daudz līdzjūtības ir inženiera balsī. Tu arī jautā, vai man nav bail gulēt vienam? “Ždanovs šķielējas un uzmanīgi ieskatās man acīs, kas man uzreiz liek nervozēt. Un es vēl vairāk sāku nervozēt, kad izdzirdu nākamo frāzi.

"Protams, es nebaidos gulēt, bet es neatteiktu jūsu kompānijai."