Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 7

"Tu esi tik nopietns, Lyu-yu-b," Leva sniedzas pāri galdam un aizsedz manu roku ar savējo. – Parādi man savu skaisto smaidu, vai ne?

Es nolaižu acis un paskatos uz viņa plaukstu. Nu viņa ir laba un pat nesvīst. Pirksti ir kopti, vidēji drosmīgi, gari, uz tiem nav dārgakmeņu gredzenu. Kāpēc tad es gribu paslēpt savu roku zem galda? Mēs satiekamies apmēram mēnesi, un man patīk Levs, un Nika viņu apstiprina. Varbūt tas ir viņa “Lyu-yu-yub” iemesls?

Lai neizskatītos pēc skumja dižskābarža un nesabojātu randiņu, es tomēr uzsmaidu viņam un atgriežu uzmanību salātiem. Vai man pirmdien pēc darba doties uz masāžu? Vakar tā neizdevās.

"Man ir biļetes uz džeza koncertu ceturtdien," atkal saka Leva. – Ejam, vai, Lyu-yu-b? Iedomājieties: saksofons, tu, es un šampanietis.

Vispār man patīk džezs. Un, godīgi sakot, es arī mīlu šampanieti, bet kaut kas šajā kombinācijā man liek izvēlēties iemeslus, kāpēc es atteikšos.

– Es nevaru apsolīt, Leva. Darbā valda nekārtība, ģenerālis pastrādā zvērības ar jaunām ražošanas prasībām…

– Tādai sievietei kā tev nevajadzētu strādāt, – Ļova maigi pārtrauc.

Kā es? Vai tam nevajadzētu darboties? Es gribu strādāt. Un man ļoti patīk mans darbs.

"Tu esi radīts mīlestībai," tūlīt seko paskaidrojums.

Diezgan neskaidrs. Un ko tas nozīmē: radīts mīlestībai? Ja šajā koncepcijā ietilpst sēdēšana mājās un kulinārijas prasmju slīpēšana vīriešu vēdera labā, tad es esmu ļoti pret to.

Kas tad ar mani notiek? Vīrietis ļoti cenšas, apbēra mani ar komplimentiem un aicinājumiem, un es meklēju viņa vārdos slazdus.

– Mēs tev piezvanīsim trešdien, Lev, labi? Mēs tur izlemsim.

Viņa plauksta atkal nosedz manējo, tāpat kā tīkls, kas aizsedz vaļēju tauriņu.

– L-y-yub, iesim pie manis, ja? Dzersim divus gadus vecu garnaču (spāņu vīna paveids – aut. piez.), našķosim kazas sieru un skatīsimies Pedro Almodovara šedevrus.

Man Almodovars nepatīk. Un arī fon Trīrs.

"Paskaties, kurš šeit dzer tēju," pār mums atskan pazīstama balss, liekot man neviļus nodrebēt. – pats inženieris Ļuba.

Mēs ar Levu vienlaikus paceļam galvas. Šodien Ždanovs ir bez jakas, zilā kreklā un biksēs. Tas ir tas, no kā mūsu ģenerālim ir jāmācās, lai uzturētu formu. Apdrukas magnāts vai nu ļoti labi prot izvēlēties apģērbu, vai arī viņam tiešām nav vēdera, kas viņa vecumam ir gandrīz pārsteidzoši.

– Labdien, Igor Vjačeslavovič. Ir negaidīti jūs šeit redzēt.

– Man tas ir tik negaidīti. Vēl vakar es braucu ar jums pa Maskavas apvedceļu, un nākamajā dienā satiku jūs savā iecienītākajā ēstuvē. Un ne tikai viens.

Ždanova skatiens krīt uz sastingušo Levu, un tad es atceros savas manieres un nolemju viņus iepazīstināt:

– Ļev, tas ir Igors Vjačeslavovičs Ždanovs. Mēs viens otru pazīstam no darba. Igors Vjačeslavovičs, tas ir Ļevs Jakovļevičs Zilberšteins, mans draugs.

– Silberšteins? – Ždanovs skeptiski nošņāc. "Ar tādu uzvārdu es neriskētu ar viņu doties uz restorāniem." Fili vāveres maksimāli baro ar rīvmaizi.

Es garīgi stenos. Kāds viņš ir cienījams šovinists. Neticami.

Es ar bažām skatos uz Levu, bet viņš acīmredzot nav pilnībā uztvēris nacionālistu spļaušanas būtību, jo joprojām cenšas smaidīt.

Es negribu smaidīt.

– Ja jūs neiebilstat, mēs ar Levu turpinātu runāt.

"Tā tas ir," rupjš nomurkšķ. "Vakar viņa mani cienāja ar paštaisītiem pīrāgiem un bija pateicības pilna, bet šodien viņa pagriež degunu." Ak, un inženieri mūsdienās ir nepastāvīgi.

Silta dedzinoša sajūta izplatās pār jūsu vaigiem. Viņš vienmēr pasaka pirmo, kas viņam ienāk prātā.

"Varbūt jūs vēlētos apsēsties?" – Leva ierunājas un jautājoši paskatās uz mani. – Lu-jub, tas ir kaut kā neērti…

“Kāpēc gan neapsēsties,” atzīmē Ždanovs un, man par izbrīnu, izvelk krēslu. "Jūs varat mācīties viesmīlību no sava drauga Lyuba, Lyuba." Lai gan viņš, visticamāk, vienkārši vēlas sadalīt rēķinu.

Es vēlreiz paskatos uz Levu. Nu kāpēc viņš smaida? Ždanovs pret viņu ir atklāti rupjš.

Ždanovs paceļ roku, izliek kaut kādu greznu zīmi viesmīlim un pievērš skatienu manam kaimiņam.

– Nu, Ļev Zilberštein, pastāstiet mums, kur jūs strādājat un kādās ražotnēs jūs satikāt mūsu cienījamo inženieri.

Šī ir pirmā reize, kad es jutos tik apmulsusi. Pirmkārt, tāpēc, ka Ždanovs uzvedas tik lietišķi, otrkārt, tāpēc, ka Ļova viņam to atļauj. Viņš stāsta par savu nodaļu un to, ka mēs viņu satikām nevis darbā, bet izrādē Satīras teātrī. Vismaz pasperiet viņu zem galda, lai apklustu.

– Tātad mūsdienu inženierus piesaista māksla un cepšana? – pagriežoties, Ždanovs paskatās uz mani. – Katra diena ir atklāšana.

Es nevaru atbildēt, jo tajā brīdī parādās viesmīlis un noliek sev priekšā espresso. Pilnīgs negods. Visur jūtas kā mājās.

– Ļuba, vai tu mums atkal draud ar pogu sprādzienu? – Ždanovs jautā aiz kausa un skaidri paskatās zem kakla. "Jūsu draugs acīmredzot būs laimīgs, bet jums un man joprojām ir kaut kā jāstrādā."

Viņš vienā rāvienā iztukšo krūzi, izvelk no kabatas rēķinu, kas ir pārāk liels, lai samaksātu par vienu kafijas tasi, un pieceļas kājās.

"Labi ar tevi, bet man jāiet," viņa skatiens atkal pievēršas man. "Es nenovērtēju jūsu izvēli, Ļuba." Man šķiet, ka teātri nav tava lieta.