Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 2

Igors Ždanovs, protams, ir vīrietis, rupjš un augstprātīgs, taču, jāatzīst, viņam ir izcila gaume. Birojs ir plašs un stilīgi iekārtots, es pat uz sekundi iemīlējos.

– Ko, inženieri Ļuba, vai jūsu iestudējumā nav tik skaisti? – vīrietis atkal ierunājas, skatīdamies uz mani no lielā ādas krēsla. "Tāpēc es domāju, ka nav sieviešu lieta vazāties pa veikaliem."

Viņa vārdi mani atkal aizvaino, un tāpēc pretēji mana priekšnieka norādījumiem es nevaru neuzdot loģisku jautājumu:

– Un kas tas par sieviešu biznesu, vai drīkst jautāt?

– Nu, ar ko tev patīk tur pavadīt laiku? Skaistumkopšanas saloni, frizieri, masāžas saloni, boutiques. Kāpēc doties uz vietām, kur jums pēc dzimšanas tiesībām trūkst prāta?

Arī.

– Jā, jūs vienkārši esat sieviešu dvēseļu eksperte.

"Protams, es esmu eksperts," vīrietis augstprātīgi saka. "Es dzīvoju piecpadsmit gadus ar vienu vistu un to pašu ar otru, tikai izdilis." Tiklīdz uzdevums kļūst sarežģītāks par boršča gatavošanu vai kaunuma matu izkrišanu, jūs uzreiz kļūstat apmulsuši.

Jūtu, ka mani vaigi neviļus kļūst sarkani. Biroja īpašnieks savos izteicienos nebūt nav kautrīgs. Un viņa personīgā dzīve acīmredzami negāja labi, ja viņš izdarīja šādus secinājumus.

Valerijevičs, kurš visu šo laiku bija izmisīgi grimasējis, iztīra rīkli.

– Varbūt varam ķerties pie lietas?

Un tā ir taisnība. Kāpēc es esmu tik sarūgtināts? Kāpēc man būtu jārūpējas par to, ko šis rupjais puisis dārgā uzvalkā domā par sievietēm? Ļaujiet viņam pasūtīt krāsas no mums un turpināt domāt, ka sievietes smadzenes ir pietiekamas, lai veiktu epilāciju.

"Parādi man, kas tev tur ir," vīrietis īgni saka, noraujot savu smago skatienu no manis.

Valerijevičs izpalīdzīgi noliek sev priekšā sagatavoto prezentācijas failu ar cenām, atkal apsēžas uz krēsla un sastingst.

"Nav interesanti," rupjais puisis rezumē mazāk nekā piecas sekundes vēlāk. – Esmu dzirdējis par jūsu iestudējumu. Jūs mani nepārsteidzāt ar koka cenām – es sadarbojos ar somiem šo pašu iemeslu dēļ. Par tiem pašiem eiro viņi paši izkrauj manu kravas automašīnu, un tad visa ķeksēšu delegācija stāv rindā, lai iedotu man pa dupsi. Ko jūs sakāt, inženieri Ļuba? Vai tavs ģenerālis skries, lai noskūpstītu manu dupsi?

Es neviļus iztēlojos, kā mūsu resnais Šapošņikovs mēģina nokļūt uz ceļiem, un es gandrīz saraujos. Tomēr šīs ir dīvainākās un smieklīgākās sarunas manā dzīvē.

– Es nevaru zināt, Igors Vjačeslavovičs. Bet es zinu, ka jūsu klientiem, kuri drukā piena iepakojumu, bieži ir problēmas ar somu tinti. Jo ledusskapjos, nonākot saskarē ar kondensātu, tas sāk lobīties nost un notiek tā – es sniedzos somā un noliku uz galda tukšu kefīra maisiņu ar izplūdušu attēlu. "Tas nenotiek ar mūsu krāsu."

Valerijevičs beidz pūst, un birojā beidzot valda ideāls klusums. Drukāšanas magnāts, saraucis pieri, paķer paku no galda un sāk to pētīt.

"Es to nopirku vakar," es turpinu savu virzību. – Es mīlu šo kefīru. No tā sanāk laba mīkla.

"Un kā es varu zināt, ka jūs pats to nesasmalcināt ar acetonu?"

– Pirmkārt, tas nebūtu nopietni. Otrkārt, esmu pārliecināts, ka līdzīgas sūdzības no klientiem jau esat saņēmis, un, treškārt, par to varat pārliecināties, ja paskatās uz kādu “Sešinieku”.

Tad saprotu, ka galvaspilsētas magnāts, kurš savās dūrēs tur visu Krievijas poligrāfijas tirgu, diez vai dosies uz “sešniekiem”, un es pieticīgi apklusu.

– Tātad, somi neatrisināja problēmu, bet mūsu krievu gudrie puiši to atrisināja? – jautā rupjais vīrietis.

"Un tas ir Ļubovas Vladimirovnas nopelns," saka Valerijevičs, šaujot uz mani ar acīm. “Viņš un mūsu tehnologs izstrādāja formulu, kas ir izturīga pret nodilumu.

Skeptiski saknieba lūpas, Ždanovs bungo ar pirkstiem pa galdu un atkal paskatās uz mani. Jūtos neērti: viņa skatiens ir pārāk caururbjošs – it kā viņš mēģinātu nosvērt manu IQ. Starp citu, man nav par ko kaunēties. Goda simts divdesmit septiņi.

Tātad. Ja viņš joprojām mēģina novērtēt manu intelektu, viņš acīmredzami sāk netrāpīt. Vismaz jums ir jāskatās augstāk.

– Tātad, inženiere Ļuba un viņas sasvīdušais bekvokāls. Rīt ļaujiet savam minionam atnest man krāsu pārbaudei. Tikai normālā tilpumā, nevis kā skopuļi no Krasnodaras vienradža asaras pilēja mēģenē. Izmēģināšu uz klientiem. Ja tas darbojas labi, mēs runāsim par cenu. Kāpēc tu boli acis, biedri Pirogov? Vai jūs domājat, ka Igoru Ždanovu var nolaist par pirmo cenu? Vai grasāties doties prom ar parakstīto līgumu knābī?

Es jūtu pēc salvetēm somā un diskrēti pasniedzu tās Valerijevičam. Sekundes kavēšanās un viņš mūs noslīcinās.

"Es tevi saprotu, Igor Vjačeslavovič," viņš šņāc, pieceļoties no krēsla. "Uz to… pozitīvā nots, tad mēs dosimies." Rīt jums tiks piegādāti paraugi vislabākajā iespējamajā stāvoklī.

"Ardievu," rupjais nomurmina un, zaudējis interesi par mums, atver sava klēpjdatora sudraba vāku. – Un paņem savus papīrus. Es nenododu makulatūru un pudeles kopš 1986. gada.

Arī es piecēlos, pieklājības pēc novēlu ofisa saimniekam labu dienu un, nesaņēmusi atbildi, dodos uz izeju.

– Ko tu teici, ka dari ar kefīru? – sasniedz mani pie durvīm.

"Es ieliku mīklu," es atbildu, pagriežoties.

Poligrāfijas karalis urbj savu vērtējošo skatienu vispirms manā sejā un tad manās kājās, kas man uzreiz liek tās apsegt ar maisu.

– Inženieris – un jūs gatavojat?

– Manai meitai ļoti garšo pīrāgi.

– Laikam arī ar zāli? – viņš riebīgi nošņāc.

– Nu kāpēc ar zāli? Man labāk patīk ar gaļu.