Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 11

Labi, ka esmu uzvilkusi jaku, jo krekla pogas klaji krakšķ, jo mana sirds mēģina dabūt ārā. Kāpēc tu esi tik sajūsmā, Ļuba? Tas Ždanovs tā joko. Ir pienācis laiks pierast.

Paskatoties uz viņu, nevar saprast, ka viņš joko: viņa pelēkais skatiens urbjas manā deguna tiltā, viņa uzacis ir nedaudz paceltas.

"Es domāju, ka jums ir kāds, ar ko pavadīt nakti," es nomurminu un neviļus nolaižu acis. Varbūt neesmu jauna vai pieredzējusi sieviete, bet Ždanovai, jāatzīst, nav līdzvērtīga spēja samulsināt citus.

– Bet es atnācu šurp ar tevi. Es vēlētos pavadīt, kā jūs sakāt, nakti kopā ar Dunju vai Manju, mēs tagad nestāvētu šeit ar jums.

Es atkal paskatos uz augšu. Veiksmīgi pārvarēju pirmo apmulsumu, tagad laiks atgūt seju.

"Man šķita, ka jūs izvēlaties sev automašīnu un gribējāt man atdot konteinerus."

"Un pirms piecām minūtēm bija tik gudra sieviete," Ždanovs krata galvu. – Klausieties šeit, Ļuba Vladimirovna. Man vairs nav divdesmit gadu, lai staigātu ap tevi. Es atstāšu šīs acis un pieklājības dejas jaunajiem puņķiem. Man nepatīk cilvēks – es viņam saku, lai viņš izdrāmās, neceļot traci. Ja man patīk kāda sieviete, es uzaicinu viņu uz randiņu, un atkarībā no viņas garastāvokļa man ir privātums.

"Un acīmredzot tu man tik ļoti iepaticies, ka manis dēļ izlaidāt randiņu daļu."

Ždanova uzacis uzlido, viņa skatienā parādās pārsteiguma un jautrības piegarša.

"Man šķiet, ka man ar jums nebūs garlaicīgi, inženieri Ļuba." Nu ko, pīrāgu griešana aizmugurējā sēdeklī neskaitās romantisks pikniks?

"Jums vajadzētu atcerēties arī vakariņas trim kopā ar Levu."

Pieminot Levu, man krūtīs ir nepatīkama skrāpēšana. Uzticīgais Ļevs mani gaida uz randiņu jau trešo vakaru, un lidojošā Ļuba tikmēr apspriež tuvības nosacījumus ar Ždanovu. Kauns.

Tāpēc es steigšus pievienoju:

– Starp citu, viņam šī saruna nepatiktu, tāpēc mums tā jāpārtrauc.

"Jūs nevarat izdomāt savu Levu," Ždanovs šņāc ar riebumu. – Varbūt man tas patiktu. Ja kāds puisis apsēstos ar mani vakariņās un sāktu runāt ar manu sievieti, es bez vilcināšanās viņu nosūtītu tālajos mežos. Un, ja viņš pat toreiz nebūtu sapratis, viņš būtu iesitis ar dibenu restorāna aizmugurē. Kā ar tavu ebreju? Viņš sēdēja un izlika zobus.

"Leva ir vienkārši nekonfliktiska un inteliģenta," es steidzos iestāties par sava puiša apgānīto godu. Lai gan, godīgi sakot, es piekrītu Ždanova viedoklim. Nebija vajadzības Levam ļaut viņam nākt pie mūsu galdiņa, vēl jo mazāk ļaut viņam jokot ar sevi un atbildēt uz jautājumiem.

"Pienācīgas īpašības," piekrīt Ždanovs. "Laikam tāpēc es par viņu tik ļoti neuztraucos." Tas nav tāds vīrietis, kāds tev vajadzīgs, Ļuba.

– Kuru man vajag? Kāds kā tu?

Ja es nebaidītos nosmērēt savu lūpu krāsu, es droši vien sakostu lūpu no apmulsuma par savu negaidīto flirtu. Ak, Ļuba. Poligrāfijas magnāts jūs nogāza ar savu uzbrukumu. Pārnestā nozīmē, protams.

"Protams," pārliecināti iesmej Ždanovs, it kā paužot sen zināmu faktu, un negaidīti satver manu roku. – Pastaigāsimies, Ļuba Vladimirovna. Jūs varat apskatīt vietējos resnos puišus, salīdzināt tos un palielināt apetīti.

Nākamo stundu pavadām, aplūkojot spīdīgos korpusus un ādas interjeru. Pārsteidzoši, man nav garlaicīgi, iespējams, tāpēc, ka mans pavadonis pavada pārbaudi ar paskaidrojumiem un smieklīgiem komentāriem.

"Vai jūs redzat šo dīvaino lietu panelī, Ļuba? Jūs nekad neuzminēsit, kam tas paredzēts. Tas bija kāds dupsis ar trīsdesmit miljonu eiro algu, kurš nolēma, ka logu tīrītāji tagad ir jāieslēdz citādi. Tagad ļaujiet viņam vadīt savu apmulsušo trahomu.

Vai arī “Nu, kas man jāieliek šajā bagāžniekā? Viena kurpe un pase? Otrā kurpe būs jānēsā salonā, jo te nav vietas.

"Kopumā, pateicoties jūsu inženieru klātbūtnei, es sapratu, ka mana nākamā automašīna būs Gelendvagen," Ždanovs rezumē, kad mēs izejam uz ielas.

– Paldies man? – Esmu patiesi pārsteigts, jo visas izstādes laikā neko prātīgu neteicu par tur pieejamajiem paraugiem.

"Tas ir tāpēc, lai jūs justos neaizstājams," Ždanova skatiens atkal koncentrējas uz manu seju, viņa acis saraujas: "Nu, kā tad?" Izstāde pāries uz randiņu, vai, Ļuba?

Labi, ka ielas lampa spīd vāji, un magnāts nevar redzēt, cik ātri es sāku sarkt. Viņš izskatās ļoti uzmanīgi. Tagad jaka man traucē, jo, neskatoties uz atsvaidzinošo vēju, tā kļūst smacīga.

– Diez vai to var nosaukt par lietišķu tikšanos. Jūs nekad man neatgriezāt konteinerus.

“Tu man atņemsi manu māju,” Ždanovs nav izmisumā un sper soli man pretī, bezceremoniski ielaužoties manā personīgajā telpā.

Nu, vai man nevajadzētu atkāpties kā gļēvam zaķim? Ak, vai es tiešām domāju par došanos uz viņa māju? Kā ar darba attiecībām? Ko Nika domās, ja es neatgriezīšos uz nakti? Un kā tad es varu ieskatīties inteliģentās un bezkonfliktu Ļevas acīs?

– Igorešs! – aiz Ždanova pleca atskan jauka meitenīga balss. "Es visu vakaru mēģināju ar jums sazināties, bet izrādās, ka jūs esat šeit."

Poligrāfijas magnāta seja sacietē, žoklis sažņaudzas. Un, kamēr es mēģinu izdomāt, kurš viņu tik pazīstami nosauca par “Igorešu”, viņš klusi nomurmina: “Maija, prostitūta.”