Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 4

"Kur jūs dodaties agri sestdienas rītā?" – no virtuves durvīm uz mani skatās miegainā Nika. "Es domāju, ka šodien ir Mātes un meitas diena."

"Un viņš noteikti būs tur pēc tam, kad es atgriezīšos no darba." Bija steidzama lieta.

– Vai iesi uz darbu džinsos? – meita draiski paspēlējas ar uzacīm.

– Tur ir ražošana. Es izskatīšos smieklīgi kleitā un papēžos. Kas, viņi neder labi?

– Tie lieliski der. Tev tajos ir tik garšīgs dibens.

"Šo apetīti rosinošo dibenu aizsegs negaršīgs balts halāts," es atdodu krūzi uz galda un, pienākusi, noskūpstu Niku uz vaiga. – Tas tā, es skrēju. Uzvāra kafiju, uzsilda pīrāgus.

Gaitenī es vilcinājos ar savu izvēli. Varbūt man tomēr vajadzētu valkāt papēžus? Mazs? Ak nē. Man var būt vairākas stundas jāpavada uz kājām, un es vairs neesmu jauna meitene. Varikozas vēnas ir nepatīkama lieta.

Kā vakar ziņoja Valerievich, šodien notiks pirmais krāsas tests ar vienu no Ždanova pastāvīgajiem klientiem. Patiesībā tāpēc es biju vajadzīgs: personīgi novērot procesu. Šādos gadījumos mēs parasti nosūtām vadītāju vai tehnologu, taču neviens neuzdrošinājās apstrīdēt Ždanova prasību.

Deltaflex kontrolpunktā mani ietērpj baltā halātā un dod man līdzi īsu, lieko svaru vīrieti. Vīrietis izrādās galvenais ražošanas tehnologs, viņu sauc Konstantīns un, spriežot pēc atsevišķi izmestajām frāzēm, ar somu krāsu ir vairāk nekā apmierināts. Bet mans izskats ar nevēlamu jauninājumu spaini nav.

"Man personīgi nav nekas pret jums," viņš labsirdīgi sūdzas. "Bet es esmu ražojis ilgu laiku un esmu redzējis daudz dažādu krāsu." Mūsu izgudrotāji ir tikpat tālu no Eiropas, cik viņi ir no Pekinas.

Man nepatīk aizspriedumi un konservatīvisms. Tie palēnina progresu, un ražošanā tas ir neizbēgami.

“Man tevis arī žēl,” Konstantīns raiti pāriet no burkāna uz kociņu. "Šodien ir sestdiena, un jūs droši vien vēlaties būt mājās ar savu vīru," šeit viņš paskatās uz manu zeltneša pirkstu. – Vai jūs, starp citu, esat precējies?

– Esmu šķīries jau daudzus gadus. Tāpēc es iesaku beigt sērot par manu zaudēto brīvdienu un doties uz tipogrāfiju.

Konstantīns kaut ko neapmierinātu nomurmina zem deguna un sāk iet ātrāk. Nu labi. Es joprojām ceru, ka šķiršanās sestdienā braukšu ar savu meitu ar velosipēdu.

Pa ceļam uz milzīgo drukas kolosu man ir iespēja paskatīties apkārt. Neskatoties uz galvenā tehnologa konservatīvismu, pārējais uzņēmums izskatās progresīvs: visapkārt valda sterila tīrība, katrs darbinieks ir aizņemts ar savu biznesu, un visi valkā kombinezonus. Viņi arī ar ziņkāri skatās uz mani no sāniem, kas tomēr nepārsteidz. Es šeit esmu vienīgā sieviete.

"Dima, apturiet mašīnu," Konstantīns saka ar acīmredzamu nevēlēšanos. – Izmēģināsim citu krāsu.

Puisis formas cepurītē sniedzas pēc pazīstamā spaiņa un pēkšņi sastingst. Arī Konstantīns sastingst, un gaisā karājas nāvējošs klusums, smaržojot pēc šķīdinātāja.

– Kāpēc jūs esat nosaluši, vergi? – pazīstama rupja balss atskan gar ražošanas sienām. – Vai tev pietrūkst sava saimnieka? Pastāstiet mums, kā jūs nonācāt šajā dzīvē.

Jūtos kā zinātniskās fantastikas filmas varone, kur notikumu dalībnieki zaudējuši spēju kustēties. Visi, izņemot mani. Es pagriežos un saskaros aci pret aci ar rupjo magnātu, kurš skatās uz mani. Ždanovs bija ģērbies svinīgā uzvalkā un pat nebija uzvilcis halātu. Tas ir veltīgi. Pat itāļu ķīmiskā tīrītava nevar noņemt krāsu no savām dārgajām biksēm. Būs žēl. Skaistas bikses un labi pieguļ viņam.

– Labdien, Igor Vjačeslavovič. Es negaidīju tevi šeit redzēt.

Rude ir sajukusi.

"Vai jūs domājāt, ka es spēju noslaucīt bikses tikai direktora krēslā?"

Es neko tādu nedomāju. Es biju vienkārši pārsteigts, ka kāds vīrietis, kura bagātība ir desmit skaitļi, sestdienas rītā ieradās ražotnē, kas atrodas ārpus Maskavas apvedceļa.

Smags pelēks skatiens novērtējošs pārskrien pār manu halātu un uzkrīt pāri sastingušajam Konstantīnam.

– Kāpēc tu izliecies par zivi, Kostja? Es uzdevu jautājumu. Kā tu nonāci līdz šim dzīves punktam, es jautāju?

"Tātad tas ir… mēs to pārbaudām, Igor Vjačeslavovič," Konstantīns sāk aizrautīgi vāvuļot. – Ar nobrāzuma jautājumu nodarbojos jau ilgu laiku. Varbūt ar jaunajiem paraugiem būs rezultāts… Mēs sazināsimies ar inženieri no piena kombināta divdesmit četras stundas… Mēs viņam iedosim testa plēvi… Tikko ar Ļubovu Vladimirovnu mēs pārrunājām, kas un kā.

Un šis arī svīst. Ar Ždanovu jūs nevarēsit uzkrāt papīra salvetes. es nesaprotu vienu lietu. Kāds viņam sakars ar ražošanu? Man likās, ka apmeklēju viņa klientus.

"Jūs tā bļaustīsit sanāksmēs, nevis tad, kad jūsu priekšnieks ieradās pie jums ciemos." Kāpēc tu virzi acis pa grīdu, Kostja? Kāpēc pie velna es uzzinu par problēmām ar krāsu no vīrieša svārkos? Vai esat pārāk slinks, lai izplēstu savu saburzīto dibenu no siltuma? Tāpēc es jums palīdzēšu. Tā dupsi vietā, kas tur atrodas, tu aiziesi un pakāsies. Un tavā vietā likšu kādu, kam smadzenes un sirdsapziņa nav uzpampusi no taukiem. Kā jums patīk šī situācija, cienījamais galvenais tehnologi?

Konstantīns kļūst bāls, kļūst violets un, šķiet, manā acu priekšā sāk zaudēt kilogramus.

– Es labošos, Igors Vjačeslavovičs. Es sniegšu atskaiti.

"Viņš man iedos ziņojumu." Kāpēc jūs svīdat? Sāk strādāt. Žēl, ka ierados šeit brīvajā dienā. Un ko izšķīlušies pārējie? Vai esat redzējuši arī sievieti inženieri? Es pati sākumā neticēju. Izrādījās, ka arī tā notiek.

Tomēr viņš ir šausmīgs nabags. Bet man viņš gandrīz sāka patikt.