Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 9

"Ļuba," no durvīm iznira Valerijeviča apaļā galva. – Tur… tevi meklē šoferis no Ždanovas.

Es neizpratnē mirkšķinu acis. Šoferis? No poligrāfijas magnāta? Pirms iziešanas vestibilā nez kāpēc ieskatos spogulī pie sienas. Šķiet, ka izskatos pieklājīgi.

– Vai jūs esat Ļubova Vladimirovna? – jautā tumšmatains zēns baltā kreklā un biksēs.

Ak, mīļā, cik tu esi tieva. Vai viņi tevi nemaz nebaro?

– Jā, tas esmu es. Vai jums ir kādi darījumi ar mani?

Pamājot ar galvu, puisis pasniedz man papīra maisiņu ar Deltaflex logotipu. Es paskatos iekšā un nevaru nesmaidīt. Mans konteiners.

Čau, magnāts. Viņš atsūtīja pie manis šoferi, lai atdodu plastmasas gabalu. Tomēr viņš ir neparasts cilvēks. Šķiet, ka viņš ir draudīgs un rupjš, taču viņš ir tik uzmanīgs pret sīkumiem.

"Liels paldies…" es jautājoši paceļu uzacis.

"Nikolajs," zēns pamudina.

– Nikolaj, pagaidi šeit pāris sekundes, ja tas nav grūti. Tulīt atgriezīšos.

Es ieeju savā kabinetā un uzkāpju uz rakstāmgalda. Šorīt cepu pīļu pīrāgus pēc jaunas receptes. Es domāju, ka pacienāšu savus kolēģus pusdienās, bet puisis izskatās pārāk noguris. Es rīt to atnesīšu uz darbu un ļaušu viņam paēst dārgas uzkodas.

"Tas ir jums, Nikolaj," es pastiepu konteineru ar kārumu un samulsušu skatienu paskaidroju: "Tu aizbrauci man uz otru pilsētas galu, un tagad ir tādi sastrēgumi." Neuztraucieties, pīrāgi ir svaigi. Žēl tikai, ka jau atdzisis.

Pēc mirkļa vilcināšanās puisis paņem konteineru un ar acīm norāda uz manu labo roku.

– Un kam šis ir paredzēts?

Tagad ir mana kārta apmulsināt. Velns mani vilka, lai paķertu vēl vienu. Nu kāpēc gan neizlikties par muļķi? Nav mans vecums.

– Dodiet to savam direktoram. Viņam ļoti garšo tavi pīrāgi.

Nikolajs skatās uz mani ar māņticīgām šausmām, viņš pat nobālēja. Ar trīcošu roku viņš paņem no manis konteineru, klusi saka “uz redzēšanos” un atkāpjas. Dīvaini.

– Nu ko Ždanovs gribēja? “Valerijevičs tik klusi piezogas pie mana galda, ka es pārsteigumā saraujos.

Mana kolēģa acīs ir skaidra ziņkārības un aizdomu sajūta, un man tās nepatīk. Man nepatīk tenkas darba vietā. Ģenerālis mani pagājušajā gadā divas reizes izsauca uz paklāja, jo komerciālais puisis sāka likt ziedus zem manām logu tīrītājiem. Viņš paziņoja, ka ir pret romantiku darba vietā un pieprasīja nekavējoties pārtraukt visus flirtus. Tad es pat domāju par izstāšanos – jutos tik aizvainota. Es šim kaitinošajam Korostiļevam īsti nepaskaidroju, ka mēs ar viņu neko nevaram paņemt un ikdienas braucieni pie florista augļus nenesīs. Pirmkārt, viņš nav mans tips, otrkārt, es nekad nesatiktos ar kolēģi.

Un visnepatīkamākais šajā stāstā bija tas, ka Šapošņikovs un tirgotājs katru nedēļu kopā pirtī dzēra degvīnu. Kāpēc nerunāt ar viņu kā ar vīrieti? Nē, viņam būtu labāk novērst manu uzmanību no darba. Viņš pat deva mājienu uz sakāmvārdu par suņiem: viņi saka: ja pūdelis to negrib, pūdelis tam nepievērsīs uzmanību. Kas tas par stulbumu un stulbumu? Ko darīt, ja pūdelis ir stulbs un spītīgs? Kopumā Ņina Aleksejevna brīnumainā kārtā mani atturēja no atmest. Un droši vien pareizi. Es mīlu savu darbu un arī komandu. Žēl, ka pie stūres stāv tik šauras domāšanas kuilis, kā pareizi viņu nosauca Ždanovs.

"Vitja, nesāc vismaz izplatīt tenkas pa biroju," es pārmetoši paskatos uz Valerijeviču. "Viņš atdeva vienu lietu, tas arī viss."

"Ak, tā nav nejaušība, Ļuba," viņš viltīgi pasmaida. "Man šķiet, ka lielais oligarhs jūs interesē."

Es to pamāju.

– Jūs teiksiet to pašu. Viņam ir tādu cilvēku pūļi kā es – tikai jaunāki.

– Nu nesaki man. Viņš ir pieredzējis cilvēks, kāpēc viņam vajadzīgi šie bezsmadzeņu profesionālie tīkli? Vai tā būtu tu: skaista, izglītota sieviete. Un kāda saimniece… Iedomājieties: ja jūs sāksit ar viņu satikties, Ždanovs visus savus klientus pārcels uz mūsu krāsu. Tie ir miljoni… Noteikti vajadzēs no ģenerāļa pieprasīt procentus… Mainīsiet mašīnu.

Šāda pieņēmuma absurdums man liek smieties.

– Nu, ja es sāku satikties ar Ždanovu, tad kāpēc man vajag procentus? Es tajā pašā dienā izstāšos un iešu izlūgties no viņa Mercedes. Es pat neatceros par augu.

Valerijevičs neizpratnē mirkšķina acis un izliek lūpas kā bērns. Ak, daži vīrieši ir sliktāki par bērniem.

– Es jokoju, Vit. Nu, kādas man var būt attiecības ar Ždanovu? Nesmīdini mani. Tas arī viss, man jāstrādā. Ejiet, pirms Olga paziņo Šapošņikovam, ka mēs ar jums jau ilgu laiku esam ieslēguši birojā.

Kolēģe aiziet, un mans skatiens neviļus uzkrīt uz iepakojuma ar konteineru. Atveru plastmasas vāciņu un pieskaros tam ar pirkstu. Un viņš to pat nomazgāja. Tīrākais, vienmērīgi čīkst. Vai sieviete mazgāja ziepes vai trauku mazgājamo mašīnu? Lai gan, man, kāda starpība.

"Nikush, es iekāpu mašīnā, es dodos mājās," pielikusi telefonu pie auss, es pagriežu atslēgu aizdedzē. – Vai mums ir palicis kaut kas ēdams vai jāiet uz veikalu?

Meita atbild, ka visi pīrāgi viņā neietilptu pat tad, ja vēders būtu gumijas, un ka viņa atgriezīsies vēlu, jo staigā ar Lesju. Tiklīdz nolieku zvanu, manā rokā telefons atkal atdzīvojas. Kad es skatos uz ekrānu, es jūtu vieglu tirpšanas sajūtu manos pirkstos. Es varbūt neesmu pievienojis Ždanova numuru savam kontaktu sarakstam, bet es skaidri atceros garo sešinieku virkni uz vizītkartes, ko Valerijevičs man pasniedza.

"Sveika, Ļuba, inženiere," uztvērējā atskan Ždanova balss. – Vai tu esi garlaikots?

Cenšos runāt mierīgi un bez pārsteiguma.

– Labdien, Igor Vjačeslavovič. Es saprotu, ka tas ir retorisks jautājums?

– Nu, cik viņš ir retorisks? Es gaidu tavu atbildi.

Es neizpratnē skatos uz sīko skaidiņu uz stikla: kā tad man atbildēt? Teikt "nē" ir nepieklājīgi. “Jā” ir tīra provokācija un pazīstamība.

– Labi, nebēdā tik stipri, inženieri Ļuba. Citādi mans krekls droši vien atkal plīst pie vīlēm, par prieku apkārtējiem. Labāk atbildi man: vai tagad ir tāda mode pīrāgos dot otkatus? Ja jā, tad jūsu ģenerālis ir vēl skopāks, nekā viņi saka. Nu, vai arī jūs mīdāt ceļu caur manu barības vadu uz manām noliktavām?

Es nosarku visā viņa tirādē, un pēc pēdējā jautājuma es sašutis nosarku:

– Ko tu saki… Es to nemaz nedomāju… Gribēju pateikties tavam šoferim par viņa uzcītību un tajā pašā laikā izturēties pret tevi.

– Paskaties, cik es esmu sajūsmā. Nedod Dievs Igoram Ždanovam šķiet, ka tu viņam izrādi uzmanības pazīmes. Kopumā Ļuba Vladimirovna. Manam taksometra vadītājam ir pārāk dārgi vest jūsu konteinerus uz otru pilsētas galu. Viņam jau ir darba pilnas rokas. Tāpēc rīt septiņos vakarā aicinu uz izstādi. Kurš ir pārsteigums. Mēs to tur nodosim tālāk.