Читать книгу Mans piekšnieks demons - - Страница 12

Mīļotā

-Kas tas ir, Igoreš? – meitene prasīgi saka, aizdomīgi pievelkot manī mākslinieciski pievilktās acis. – Jūsu grāmatvede?

Šķietami glamūrīgajai brunetei, kas no galvas līdz kājām ģērbusies modes stilā, ir, augstākais, divdesmit pieci gadi, un tāpēc nemēģinu saprast, kāpēc viņa mani uzreiz norīkoja strādāt grāmatvedībā. Es vienkārši sveicinājumā pamāju ar galvu un pievēršu skatienu Ždanovam.

– Kāpēc tu šeit aizmirsi, Maija? – viņš īgni un it kā noguris jautā. – Kopš kura laika jūs interesējaties par sarežģītām tehnoloģijām?

No kareivīga toņa skaistules tonis kļūst mājīgs un murrājošs.

– Es tevi, protams, meklēju. Tu esi pilnībā pazudis pēdējās nedēļas laikā, un es…” viņa uzmet man jēgpilnu skatienu un, stāvot uz pirkstgaliem, pabeidz teikumu, kas ir nepārprotami intīma rakstura, ausī.

Viņa dzīvoja, tā viņi saka. Meitene, kura ir pietiekami veca, lai kļūtu par manu meitu, skatās uz mani kā uz negodīgu mājas izpostītāju. Parasti viss notiek otrādi: mana vecuma dāmas sāpīgi piedzīvo nevienlīdzīgu konkurenci ar tādām skaistulēm ar perfektiem deguniem, bezgalīgām kājām un starojošu veselību un izgaismotāju ādu.

"Tev nav mani jāmeklē, Meja." Es esmu Maskavā trīsdesmit gadus ilgāk nekā jūs un nekad neesmu apmaldījies. Beidz arī blenzt kā zvērs uz Ļubu, un man nevajag ar muti spodrināt ausi. Es neatceros, ka būtu zvērējis jums uzticību. Ja jums nav ko darīt, piezvaniet savām draudzenēm, iespējams, ka viņas kādā krogā mazgā savus krāšņos ēzeļus. Igoreša šodien ir aizņemta.

Skaistules biezās skropstas sāk ātri un aizvainojoši plivināties, un viņas plānās nāsis plīvo. Šis skats padara mani tik neērti, ka es sāku skatīties apkārt.

"Nerunā ar mani tā, it kā es būtu mazs bērns, Igor." Tu mani izdrāzēji kā pieaugušo. Tāpēc es teiktu, ka esat noguris no sava jaunā ķermeņa un jūs velk uz lietotām maigām.

– Maija, bļin! – Ždanovs norej vēl pirms es paspēju saprast, ka neizskatīgā vārdu kombinācija “second-hand” un “milf” ir adresēta man. "Satveriet savu dibenu rokās un ātri ievietojiet to tarantasā, pirms es tevi iegrūdu tajā ar sitieniem [P1] kā pieaugušais."

Meitene saknieba savas kuplās lūpas un, uzmetusi pēdējo skatienu man, lepni klabinās pretī modīgai sarkanai mašīnai.

"Nu, kāpēc tu esi tik nervozs, Ļuba?" – Es vadu mentālu monologu ar sevi, skatoties uz viņas atkāpšanos. – "Meitene bija apzināti rupja, lai atriebtos par aizskarto sievišķo cieņu."

Intelektuāli es to visu saprotu, bet emocionālā liesma joprojām plosās manās krūtīs. Ka mani, pieaugušu sievieti, nejauši apvainoja kāds svešinieks. Viņi, tā teikt, apmainīja konteinerus. Kas tu domā, kas tu esi, Ļuba? Pīrāgu feja? Ždanovs ir ievērojams un brīvs cilvēks. Cik viņam vēl ir šo maiju?

"Kā es saprotu, pēc šādas telts jūs nenāksit pie manis savākt konteinerus," lēni saka Ždanovs, uzmanīgi pētot manu seju.

Nu vismaz viņš uzvedas cienīgi. Viņš nedara par muļķi un neuzskata mani par muļķi.

"Es neiešu," apstiprinu viņa minējumu un sniedzos somā pēc telefona. – Es domāju, ka izsaukšu taksi.

"Ak, tikai nevajag šo lepno inženiertehnisko neatkarību," Ždanovs attrauc. – Sanāca slikti, es pats to zinu. Es, Lyuba, esmu brīvs, veselīgs vīrietis, un tāpēc es neapkaunoju sevi seksa attiecībās. Kurš zināja, ka jaunās sievietes mūsdienās ir tik lipīgas? Viņām var piedot, jo arī viņas ir sievietes un vēlas sev blakus redzēt normālu vīrieti. Un viņu vienaudži ir vai nu blēži, vaimanātāji, vai pedeļi.

Un jūs nevarat strīdēties. Tur manam Nikam bija divi draugi: Vitja noteikti ir vaimanātājs, bet kas ir Saša, es joprojām nevaru saprast: vai nu viņš ir stulbs, vai arī pēdējais.

Nedodot man iespēju turpināt izmantot savu apgānīto inženiera lepnumu, Ždanovs satver mani aiz elkoņa un ved uz savu mašīnu. Es nepretojos. Pirmkārt, mēs nevaram nesadarboties, un nav jēgas sarežģīt attiecības, un, otrkārt, viņš, šķiet, nav pie kā vainīgs. Tieši es piekritu tikties ar viņu apšaubāmā konteineru apmaiņas dēļ, lai gan es paredzēju, ka vienmēr būs pieprasījums pēc tāda pašpietiekama un harizmātiska eksemplāra kā viņš.

Labi, ka man nebija laika ļauties viņam raksturīgajam, nežēlīgajam šarmam. Jauno ķermeņu vidū iederētos lietota milfīte. Es, protams, tikai jokoju. Mans ķermenis ir pilnīgā kārtībā – pateicoties jogai un ģenētikai. Es ironizēju, lai sevi uzmundrinātu. Ždanovu nevajag, Ļuba. Pēc šķiršanās viņš brīvību svinēs vēl ilgi. Un tas, ka viņam nav veselības problēmu, jau ir jūtams. Tomēr Leo, lai arī viņš “mīl”, ir daudz uzticamāks.

"Tu skaļi domā, Ļuba," pēkšņi saka Ždanovs. – Tas jau aizsprosto manas ausis. "Man viņš nav vajadzīgs, jaunas sievietes skrien pēc viņa. Lai gan ebrejs ir garlaicīgs, viņš nevienam nav vajadzīgs.

Es gandrīz nespēju noturēt viņa nospiedošo skatienu. Ak, un viņš ir briesmīgs cilvēks. It kā viņš redz tai cauri.

"Viņi gandrīz izlasīja manas domas, Igor Vjačeslavovič," es godīgi atzīstu. – Visas šīs izstādes un konteineru apmaiņa man, iespējams, ir liekas. Es neesmu tajā vecumā, lai konkurētu ar taviem faniem. Es vienmēr izvairos no skandāliem un izrēķināšanās. Es ierosinu mūsu komunikāciju atgriezt darba plānā.

"Tātad es atklāju tavu trūkumu, Ļuba." Un tad es sāku šaubīties, vai tu esi īsta sieviete. Tu esi gļēvulis.

Lietota bailīgā milf. Mums būs jāpastāsta Nikam, un mēs kopā pasmiesimies.

"Lai tā būtu," es piekrītu. "Bet es daudzus gadus jūtos diezgan ērti savā gļēvumā."

Pēc piecpadsmit minūtēm pie manas ieejas apstājas Ždanova SUV. Magnāts galanti man palīdz un vērīgi skatās man acīs.

"Visu labu, Igor Vjačeslavovič," es viņam uzsvērti pieklājīgi uzsmaidu. "Ceru, ka notikušais nekādā veidā neietekmēs mūsu uzņēmumu sadarbību."

"Man ir arī viens trūkums, Ļuba," pēkšņi saka Ždanovs. "Varbūt es jau uzminēju." Ja man kaut kas ienāks galvā, es nomierināšos.

Viņa krekla pogas stiepjas, līdz draud iešaut viņam krūtīs, un viņa plaukstas pat nedaudz svīst.

– Un ko tas nozīmē?

"Nespēlējiet ar mani muļķi, Ļuba Vladimirovna," magnāts iesmejas. "Tas nepavisam neder manai topošajai sievai."