Читать книгу Laika cilpa - - Страница 11

2010 gads

Šarovs atveda profesoru. Klusi viņš iegrūda viņu kabinetā, kur blāvas lampas mirgojošā gaismā sēdēja seši pieaugušie, drūmi un domīgi.

Viņš izvilka vecajam vīram krēslu un ar labi iestudētu kustību spēcīgi uzspieda uz viņa izliektajiem pleciem. Viņš nogāzās uz sēdekļa. Šādos brīžos Šarovam reizēm patika noņemt krēslu, lai aizturētais, absurdi vicinot rokas, nogāztos uz grīdas, grimasē no sāpēm un pārsteiguma. Šis sākums viņam deva pienācīgu priekšrocību. Vardarbības nebija, bet tad saruna, kā likums, ritēja pozitīvā un abpusēji izdevīgā virzienā. Gandrīz raustīdams krēslu, Šarovs tomēr atturējās. Galu galā viņš neatrodas savā dzimtajā vietā. Un tomēr aizturētais, kā viņš pie sevis sauca profesoru, neizrādīja ne nervozitāti, ne bailes: viņa acīs nebija manāma kucēnveidīga līdzjūtība, kas parādās vairumā policijas nodaļas slieksni pārkāpēju. Vecais vīrs, neskatoties uz to, ka pavadīja laiku šaurajā istabā ar zirnekļiem, mēbelēm, kurās bija tikai viena nobružāta un dūmakaina estakādes gulta, izskatījās ar nekaunīgu, nekaunīgu aci, it kā nevis viņš būtu viņu gūsteknis, bet gan viņi visi. atrodas telpā.

Deniss nodrebēja. Pieradis pie skarbās ikdienas jūrā, vienkāršām rupjām pirmā palīga piezīmēm, viņš jutās nevietā, un notiekošais viņam kaut kā atgādināja veco filmu pēc Agatas Kristi romāna “Desmit mazie indiāņi”. Viņš atcerējās Viktora stāstu un uzreiz spilgti iztēlojās, kā būtu vairākus gadus pavadīt slimnīcā, kur galvenais ārsts bija šis pretīgais puisis ar tievu kaklu un kaut kādu bezemocionālu putnam līdzīgu skatienu.

Liza paskatījās uz veco vīru ar pētošu skatienu. Ceļā uz bagātību un varu viņai nācās saskarties ar dažādām tēmām, bieži tās bija zemiskas un nepatīkamas, taču šī tēma, kā viņa uzreiz saprata, ap viņu izplatīja gandrīz taustāmas briesmas. Viņai labāk patika ar tādām lietām nenodarboties, jo nekad nevar zināt, ar ko tas var beigties un kurā sadarbības stadijā sajutīsi mugurā asmeņa auksto cietību.

Ļena novērsās, nespēdama noslēpt savu riebumu un pat bailes. Viktors, gluži otrādi, šķita, ka ar visu ķermeni pastiepās pret Ininu un pat nedaudz saspringa, lai gan šķietamo viņa pašapmierinātību, šķiet, nekas nespēja satricināt.

Deivids salika plaukstas kopā un kaut ko čukstēja, pakratīdams galvu. No Inina izplūda kaut kas nelaipns, bet ne kā, piemēram, no lauvas, kuram bija lemts būt cēlam plēsējam, bet kā no hiēnas – maza, niķīga un viltīga.

Vienīgi Pēteris palika vienaldzīgs. Viņš skatījās uz ārstu tā, kā cilvēki dažkārt skatās uz kaut ko pilnīgi neaprakstāmu, neuzkrītošu vai garlaicīgu.

Šarovs ar plaukstu uzsita ārstam pa plecu.

– Nu, mēs esam gatavi. Mums nav daudz laika, katram ir svarīgas lietas, ko darīt, un, atklāti sakot, mēs uz šo pasākumu raugāmies ļoti, maigi izsakoties, skeptiski. Tagad es runāju personīgi savā vārdā, bet esmu pārliecināts… – Šarovs apklusa un neskaidri paskatījās apkārt un it kā pazītu cilvēkus… – … ka katrs no jums man piekritīs. Es personīgi neko nesapratu no jūsu neskaidrā skaidrojuma. Kaut kādi atmiņas seansi stimulantu iespaidā. "Viņš gandrīz piebilda, ka viņš pats dažreiz izmanto līdzīgas metodes, lai piespiestu aizturētos atcerēties, kas viņam nepieciešams. Bet, tā kā viņš ļoti labi zināja, ko šāda liecība ir vērta, viņš nolēma sarunu biedrus nekaitināt. Tātad…” Viņš paskatījās birojā. Piesardzīgi cilvēki pakļāvās katram viņa vārdam. -… Mēs klausāmies. Un, ja es būtu tavā vietā, es pasteigtos, jo man jau sen niez rokas tevi aizvest uz Petrovku. Viņi tevi tur jau ilgu laiku gaidīja.

Šarovs apstaigāja ārsta krēslu, ejot izņēma cigareti, aizdedzināja to un apsēdās vietā, kuru kādreiz bija ieņēmis vienības komandieris. Tautas vadoņa portreta vietā virs viņa galvas tagad spožs robains taisnstūris, kura centrā varēja redzēt ar melnu sveķu gabaliņu rakstītu saplēstu uzrakstu: “Dzīve ir skaista, bet velti. ”.

Ārsts kādas trīs minūtes klusēja, lūkodamies apkārt uz klātesošajiem, it kā censtos par katru atcerēties kaut ko svarīgu, kas ierakstīts neredzamā anamnēzē. Viņa seja, it kā veidota no ģipša, neatspoguļoja nevienu emociju. Tomēr ar pieredzējušo ieslodzīto aci Viktors pamanīja, ka ārsts nepārprotami nejūtas mierā.

Kaut kas nenotika pēc viņa plāna.

Neliela, tikko manāma labā plakstiņa raustīšanās. Maz ticams, ka kāds tam būtu pievērsis uzmanību, taču kādu dienu, kad viņš bija liecinieks nopietnai kāršu spēlei, pieredzējis notiesātais, no savas guļvietas vērojot cīņu, kas risinās, aplēja viņu ar enerģisku šefpavāru un čukstēja: “Zini, Vitek! kurš šodien ņems banku? Paskaties cieši…"

Viktors paskatījās uz četriem spēlētājiem, bet neko nevarēja pateikt. Ja vien labajā pusē sēdošais pārāk daudz nerāvās.

"Nē," sacīja ieslodzītais, "šis tikai blefo, tāpēc viņš raustās. Viņa karte nav tā drosmīgākā, bet derēs. Bet viņam pretī esošais brillīte ir mierīgs. Bet viņa karte ir miskaste. Un kāpēc viss? Mazā acs… paskatieties, kā tā raustās…"

Viktors paskatījās uzmanīgāk, un tā ir taisnība, nē, nē, bet diezgan apaļīga vīrieša smagais plakstiņš ar lielu pūtīti uz vaiga tik tikko trīcēja.

Tieši tāpat kā šis…

"Nu…" ārsts iesāka bezkrāsainā balsī. Līna, viņu dzirdot, nodrebēja un paskatījās uz viņu ar naida pilnu skatienu. – Tā kā… tev izdevās… savākties… tas nozīmē, ka man ir pienācis laiks darīt kaut ko noderīgu.

"Tas ir skaidrs," Šarovs iesmējās no komandkrēsla. “Viņš izlaida dūmu mākoni, kas lēnām pacēlās līdz griestiem, minūti riņķoja un izšķīda dzeltenīgajā pustumsā.

– Es jau teicu, ko un kā es darīju… laboratorijā. Bet tiem, kas nav dzirdējuši, es to īsi atkārtošu vēlreiz. Absolventa gados mani interesēja dažu… hm… hm… pacientu uzvedība, kuri atradās robežstāvokļos, ko izraisīja gan slimības, protams, garīgās slimības, gan kopumā veseli cilvēki, bet ievietoti. ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Piemēram… daži padomju karavīri Afganistānā, būdami smagi ievainoti, dalījās atmiņās, kas šķita pilnīgi fiktīvas, ja… tās nebija pārsteidzoši precīzas un reālistiskas. Parasta muļķība, jūs sakāt. Un tiešām, būtībā, daudzos gadījumos tas tā arī bija. Un es arī biju pārliecināts…

– Vai jūs dienējāt Afganistānā? – Šarovs pēkšņi jautāja.

Tikko pamanāms muskulis Iņina sejā trīcēja.

– Tas notika.

– Un kurš?

– lauka ķirurģija.

"Ak, kā…" Šarovs bija pārsteigts. – Oho… Un pēkšņi viņi mainīja specializāciju?

Iņings neatbildēja uz viņa jautājumu.

"Tā vai citādi…" viņš turpināja, "Man izdevās pārbaudīt vairākus šādus gadījumus." Protams, ne pilnībā, tas bija neiespējami. Daļēji. Un izdomājums izrādījās patiess, lai gan tas nevarēja notikt. Nevar būt.

– Kas tev ir prātā? – Liza, kura izskatījās nedaudz nomākta (un saprotami pēc šādas demonstrācijas), pēkšņi atdzīvojās.

Iiņings iesmējās. No viņa sejas bija skaidrs, ka viņš zināja daudz vairāk, nekā runāja. Turklāt šīs zināšanas kaut kādā veidā padara viņu nevis par ieslodzīto, situācijas ķīlnieku, bet tieši otrādi – viņš it kā paceļas pāri visiem, pamazām izplatot savu draudīgo auru. Viņu nesamulsināja ne regālijas, ne tituli un pieredze, ne pat dažu klātesošo bagātība. Viņu pat nesamulsināja fakts, ka jebkurā sekundē viņš var nonākt policijas rokās – no kuriem viņš tik gudri bija slēpies pusi savas dzīves.

– Modžahedi pēkšņi uzbruka vienības atrašanās vietai. Viens kapteinis no izlūku vienības, kurš pirmais atklāja slēptu uzbrukumu mūsu pozīcijām, tika smagi ievainots kājā… Es mēģināju viņu glābt, bet ārpus mājas sienām, kur mēs patvērāmies, notika kauja. . Pa logu izlidoja granāta un kapteinis…

Viktors raustījās… sāpīgas mokas saviebās viņa sejā. Līna ar bažām paskatījās uz savu draugu.

– Vit, vai viss kārtībā? – viņa čukstēja viņam.

Viktors ar grūtībām pamāja. Viņa lūpas bija sausas. Ar trīcošu roku viņš paņēma no galda glāzi ūdens.

Ārsts uzmanīgi paskatījās uz Viktoru. Viņa zīlītes sarāvās, viņš pāris mirkli pagaidīja un turpināja.

–…apsedza viņu ar savu ķermeni, lai…acīmredzot mani izglābtu. Jā, viņš mani izglāba uz savas dzīvības rēķina. Gūtās traumas nebija savienojamas ar dzīvību. Tomēr pirms nāves viņš paspēja man kaut ko pastāstīt.

– Un ko tik interesantu viņš tev teica? – Pēteris skeptiski jautāja un pamāja ar galvu. Notiekošais viņam arvien vairāk atgādināja kaut kādu lētu Holivudas amatniecību.

Viktors pacēla glāzi pie mutes un mēģināja iedzert malku, bet roka trīcēja, kā īstam alkoholiķim. Nedzerot ne malku, viņš pēkšņi, apšļakstīdams ūdeni, nolika glāzi atpakaļ.

– Ka pēc deviņdesmit vieniem Savienība izjuks.

"Tas jau bija skaidrs," Pīters pievilka. – Arī man pareģojums.

– Viņš nosauca precīzu datumu. Divdesmit sestais decembris. Viņš arī teica, ka kādreiz pie manis atnāks cilvēks, kuru es atpazīšu. Kas mani neatstās vienaldzīgu. Tas, kurš sāka visu šo lietu.

– Uh-hu… manā uzgaidāmajā telpā katru dienu ir tādu cilvēku pūļi. Viņi uzdodas par mesiju, praviešiem un citiem gaišreģiem. Mēs zinām, mēs izturējām.

Iņins uzmeta ātru ņirgājošu skatienu Pēterim.

– Labi… Petja, nomierinies! – Liza viņu pārtrauca. – Tātad, šis vīrietis atnāca?

Profesors lēnām pamāja.

– Jā. Atnāca.

– Un kur viņš ir tagad?

Viktors ātri elpoja. Viņa seja bija sarkana un plankumaina, lai gan istaba bija vēsa.

"Jā, šeit viņš ir," sacīja profesors tādā pašā bezkrāsainā balsī. – Viņš sēž tavā priekšā.

Sākumā neviens neko nesaprata. Viņi sāka skatīties viens uz otru, norūpējušies un noraizējušies, it kā mēģinātu atrast spiegu, aģentu un neatrast to sevī – viņi negatīvi pakratīja galvu, sakot: tas noteikti neesmu es. Kādā brīdī, kad ar brutālu spēku kļuva skaidrs, ka neviens nevar būt šī persona, viņu skatieni pēkšņi saskārās ar Viktoru.

Viņš sastinga, nebija ne dzīvs, ne miris. Krāsa izplūda no viņa sejas, un viņš kļuva nāvīgi bāls. Istabā valdīja baismīgs klusums.

"Vitja…" Ļena čukstus teica. – Ko viņš saka?

– Ko es saku, vai? – profesore kapa balsī atkārtoja viņas vārdus. Krēsls zem viņa pretīgi čīkstēja.

Viktors juta, ka viņa krūtis saspiež briesmīgs aukstums. Viņš mēģināja elpot, bet nespēja.

"Es… es neko neatceros…" viņš ķērca.

"Tu visu atceries…" ārsts pasmaidīja. – Pastāsti mums.

Inins pamāja ar pirkstiem, un tajā pašā sekundē Viktoru pārņēma atmiņas – tik spilgtas, reālistiskas un tajā pašā laikā biedējošas, ka viņš sastinga un tika novests sāņus. Ļenai izdevās draugu noturēt aiz pleciem, citādi viņš noteikti būtu nokritis no krēsla.

Uz brīdi viņu apžilbināja spilgta zibspuldze, un tad iestājās tumsa – it kā kāds būtu izslēdzis istabā gaismu. Viņš skrien pa mežu, kura aprises viņam labi zināmas. Pa priekšu iet sieviete ar maku. Kaut kā viņš pazīst sievieti un to, ka viņai ir nauda makā. Daudz naudas. Bet viņam tās ir vajadzīgas daudz vairāk nekā viņai. Spēki ir nevienlīdzīgi, taču viņš zina, ka, ātri apliekot sev ap kaklu cilpu un noturot to vismaz desmit sekundes, upuris novājinās un nespēs pretoties. Atliek tikai mierīgi pabeigt savu darbu. Un paņem laupījumu.

Viņš ložņā aiz viņas pa šauru taku, slēpjoties aiz koku stumbriem un mežonīgiem krūmiem. Viņa staigā diezgan ātri, un viņas kustībās ir bailes. Un ar katru soli bailes pieaug – tik ļoti, ka viņa gandrīz paklupa pāri taciņai gulošam kokam un iekrīt mitrā zālē. Viņš jūt, ka viņas sirds pukst bailēs, un arī ir pārņemta ar šo drudzi.

Viņš viegli apdzen viņu brīdī, kad sieviete, zaudējot līdzsvaru un izpletusi rokas, mēģina atturēt kliedzienu. Cilpa ir pievilkta ap vaļīgo kaklu. Viņai no rokām izkrīt somiņa. Bet viņam viņa nemaz nav vajadzīga. Tas ir jauks papildinājums medībām. Sieviete mēģina cīnīties, bet bailes aizmiglo viņas prātu. Viņa pūš, no rīkles nāk rīstoša sēkšana. Viktors izjūt sajūsmu, eiforiju, kas viļņojas, un viņa rokas arvien vairāk savilk cilpu.

Palicis pavisam maz. Viņa joprojām mēģina cīnīties, bet dara to neveikli, kā slīkstošs cilvēks – viņa bezspēcīgi met rokas virs ūdens, elso gaisu, it kā pēdējo reizi. Ķermenis ir pārāk smags – sieviete sāk krist uz muguras.

Un tad viņš jūt, ka krūmos ir kāds. Kāds viņu var apturēt un noķert, atklāt inkognito. Viņš sastingst, un upuris, it kā nojaušot šo vilcināšanos, no visa spēka raustas un atgrūž viņu. Cilpa izslīd no viņas nosvīdušajām rokām, un viņa, sajutusi brīvību un, iespējams, saņēmusi savu pēdējo iespēju, pēkšņi atraujas un necerēti viegli un ātri metās uz priekšu – tur, kur pa koku logiem spīd drūmas piecstāvu ēkas.

Viņš brīdi padomā – vai viņam jāskrien pēc viņas? Nē, tas ir pārāk bīstami. Sirds dārd, eiforija pazūd. Viktors noliecas, satver maku un, palūkojies cauri tumšajiem krūmiem, metas biezoknī.

Degunu piepilda puvušu lapu smakas, un viņš skrien un skrien, līdz beidzot jūtas droši.

Ko viņš teiks mātei? Atvilcis elpu, viņš saprata, ka ir nonācis līdz otrai mežmalai un, izlecis no tās, negaidīti uzdūrās pastniekam, kurš izskatījās nobijies un apmulsis. Uzreiz prātā nāk risinājums. Viņš precīzi zina, ko teikt, kad jautā, ko viņš redzējis mežā.

Viktors visus šos mirkļus piedzīvo tik ātri, ka satriecošā patiesība, kas pēkšņi parādās viņa atmiņā, liek viņam vaidēt.

Viņš saspieda deniņus – nejutos kā kārtējo migrēnas lēkmi, sāpes bija simtreiz stiprākas, caurdurot smadzenēs kā karsta adata.

– Kas? Vitja, ko tu atceries? – Ļena pakratīja viņu aiz pleciem.

„Šeit, iedzer,” Liza pastiepa glāzi ūdens, un šoreiz viņš to izdzēra vienā rāvienā.

"Tas esmu es…" viņš čukstēja. "Tas esmu es…" viņš paskatījās apkārt istabā ar trulu skatienu. – Es esmu slepkava. Es esmu tāds pats maniaks. Es visu zināju jau no paša sākuma, jo biju viena pati… magnetofons… tas ir tik vienkārši…

Pīters savilkās grimasē.

– Vitja, tu mūs biedē. Kāds maniaks? Par ko tu runā?

"Mocarts," sacīja Deniss. – Astoņdesmitajos gados nogalināja bērnus.

"Tātad mēs paši nebijām ļoti nobrieduši…" Liza domīgi sacīja.

– Vai jūs domājat, ka sestās klases skolnieks nevar nogalināt cilvēku? – profesors viegli smaidot iebilda. – Es varu jums apliecināt… tas joprojām var. Turklāt bērns.

"Lielākā daļa slepkavību notika tajās vietās… bet…" Šarovs pakratīja galvu un skeptiski paskatījās uz Viktoru. "Mēs, protams, meklējām pieaugušo… nevienam nebūtu ienācis prātā, ka tas bija… Tu…" viņš paskatījās uz Viktoru.

"Acīmredzot sabrukums notika pēc mana tēva nāves…" sacīja ārsts. “Cilvēks, kurš izglāba manu dzīvību, bija viņa tēvs, bet tad, protams, es par to nezināju.

"Pagaidām tie visi ir vārdi," Šarovs ievilka. – Ne tik sen tu teici pavisam ko citu.

"Es teicu jums pārbaudīt jūs un jūsu reakciju." Jūs kopā iegājāt slimnīcā, kā es zinu, varbūt jūs bijāt tajā pašā laikā.

Šarovs pēkšņi domāja, ka Viktora ieslodzījuma laikā slepkavības apstājās, taču viņš tomēr bija skeptisks.

Deivids pēkšņi piecēlās, piegāja pie Viktora, satvēra viņu aiz elkoņa un pavilka uz durvju pusi. Viņš bezpalīdzīgi paklausīja.

"Mēs tūlīt būsim klāt," sacīja Deivids.

Viņš aizveda Viktoru uz kāpnēm, viņi iegāja tumsā un apstājās uz lieveņa. Tad Deivids piegāja uz priekšu, kur vēja vēja plosītā, pamesta parādes laukums.

Viktors lēnām gāja viņam aiz muguras. Atmiņas kā sadegušas avīzes lauskas palika viņa atmiņā, izvirzoties kā pussabrukuši virsraksti.

Viņi sasniedza vietu, kur reiz stāvēja viņu vienība, pirms pārcēlās uz mežu. Deivids paskatījās uz divstāvu vienības štāba ēku. Melnā aizkaru logi bija gandrīz neredzami. Viņi atradās it kā bezlaikā – ne vakar, ne šodien, ne rīt – tikai tie paši sadedzinātie virsraksti, kurus nav iespējams līdz galam izlasīt.

– Tev nav bail? – Viktors jautāja. Viņa ķermeni satricināja spēcīga trīce. Bet ne no aukstuma, bet no mežonīgajām atmiņām, kas pārpludināja manu apziņu.

– Kam? Tu?

– Jā. Galu galā… es tur biju. Tas esmu es…

– Nē, es nebaidos. Bet… tev taisnība. Tu tiešām bijāt tur. Tāpēc jums bija tik viegli ieaudzināt šo atmiņu.

Viktors paskatījās uz savu draugu.

"Vai jūs domājat, ka es to visu tikai iedomājos?"

– Ne viss. Faktiski par lietu. Pret mums spēlē ārkārtīgi viltīgs un inteliģents pretinieks. Viņš… – Deivids domāja… – ja gribi, viņš ir pats velns. Viņš ir tik viltīgs un atjautīgs, ka viņam… vājo vietu praktiski nav. Bet tu neesi slepkava. Lai gan man gandrīz nav šaubu, ka, ja policija izskatīs tavu lietu, tā atradīs trūkstošos pierādījumus, uz kuru pamata var tevi apsūdzēt šajā… Vai varbūt… – par to domāja mūks. -…varbūt ne tikai jūs, bet katrs no mums. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jums nav nekāda sakara ar slepkavībām. Viņam ir tikai viena lieta.

Viktora acis iepletās.

– Kas? – viņš klusi teica.

– Fakts ir tāds, ka… viss sākās ar tevi.

Viktors atvēra muti un tad aizvēra to, nespēdams pateikt ne vārda.

"Tāpēc viņš tevi nelaida." Un arī mēs. Tāpēc viņš mūs saveda kopā. Mēs neesam tie, kas pulcējās. Viņš mūs saveda kopā. Ar rokām. Un nevis lai mūs glābtu. Viņš par mums nerūpējās. Viņš ir ļoti noraizējies tikai par vienu cilvēku.

Kaut kur mežā iesaucās vārna un tūdaļ, it kā tai atbalsojot, izcēlās skaļš, ass dūkoņa, kas, slāpējot vēja vaidus, satricināja gaisu virs pamestās karaspēka daļas.

Viktors nodrebēja. Cilvēkam, kurš spēja viņus šeit savākt, pārliecināt, ka, pirmkārt, viņiem pašiem tas ir vajadzīgs, visu skaidrojot ar neskaidriem, pusfantastiskiem mājieniem par it kā neizbēgamām sekām, bija patiesi velnišķīgs prāts. Tomēr… kur tas viss sākās? Un tad, kad? Skaidrs, ka no tā vakara, kad viņš no skapja izņēma magnetofonu… Bet kurā gadā tas notika? Būdams skolnieks, viņš gribēja dzirdēt sava tēva balss ierakstu, kurš nomira… bet tā vietā viņš dzirdēja…

"Es… dzirdēju savu balsi," viņš pēkšņi sacīja, pagriezies pret Deividu. – Vai vari iedomāties? Tas… tas bija sen. Es… es tikko atcerējos. Kad tu teici, ka viss sākās ar mani un tām vārnām… tas ir skaidrs! Vai tu dzirdi? Deivids! Mēs bijām… mēs mācījāmies sestajā klasē! Ieslēdzu tēva magnetofonu, ieliku spoli, domāju, ka dzirdēšu viņa balsi. Bet tā vietā… es… tas nevar būt… kāpēc visu šo laiku… es to tikai tagad atcerējos!

Deivids uzmanīgi klausījās savā drauga.

– Jo… viss sākās ar tevi. Tas ir vienīgais, par ko viņam ir taisnība,” Deivids klusi sacīja. – Tagad mēs atgriezīsimies. Un jums ir jāizliekas, ka jūs viņam ticējāt pilnībā un pilnībā. Vai jūs varat tikt galā?

Viktors mirkli skatījās uz savu draugu.

– Nezinu. Bet es mēģināšu.