Читать книгу Laika cilpa - - Страница 7

6. nodaļa

Оглавление

"Mājās?" – Liza nodomāja, bet apstājās un sastinga, gaidot, kas notiks tālāk.

Viņai par pārsteigumu neviens neizlēca uz verandas, nekliedza, ka ir visus pamodinājis, un nekas nenotika.

Māja, kuras priekšā viņa stāvēja, izskatījās pēc parastas vasarnīcas vai ciema būdiņas – viņa, patiesību sakot, nespētu atšķirt vienu no otra. Nepretenciozi, taču pēc izskata diezgan lieli, logi bija ierāmēti ar baltiem grebtiem rāmjiem un visi (izņemot vienu) bija aizsegti ar slēģiem. Gaisma iekšā nedegās.

Liza atskatījās. Nedaudz tālāk pa lauku ceļu viņa ieraudzīja vēl vienu līdzīgu māju, kam sekoja pāris mazākas apmēram simts metru tālāk. Starp tām nejauši drūzmējās greizas nojumes – tomēr nebija nevienas dobes vai siltumnīcas, kas liecinātu par vasarnīcu ciematu.

Varbūt mājā ir telefons un viņa var piezvanīt vecākiem, kuri, protams, jau kļūst traki, viņa nodomāja, un šī doma deva apņēmību.

Neskatoties uz to, viņa neuzdrošinājās iekļūt nepazīstamā mājā, pat ja bija klasesbiedrs, līdz Červjakova nokāpa pāris pakāpienus un paņēma (pareizāk sakot, satvēra) viņas roku.

"Mēs esam mājās," viņš atkārtoja, skatoties viņai tieši acīs. -Tev nav no kā baidīties. Skaidrs?

Viņa pamāja ar galvu, jūtot vieglu sliktu dūšu un trīcot ceļos. Viņa nekad nebija bijusi viena kaut kur ārpus pilsētas nepazīstamā mājā un pat naktī.

Liza paklausīja, un turklāt vienkārši nebija iespējams pretoties daudz spēcīgākajam Červjakovam.

Galu galā, KAS MAN VARĒTU BŪT? – viņš nodomāja, mēģinot atmest ne reizi vien no vecākiem dzirdētos stāstus, šausminošos to detaļās par to, kas VAR NOTIEK AR MEITEŅĀM, KAS ATGRIEŠAS MĀJĀS VĒLU.

BET VIŅA NAV VIENA, jā, tāpēc tagad viss būs savādāk.

Liza uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mājā.

Vīrietis, kurš pakrita, jau bija pielēcis kājās. Viņa seja bija gandrīz neredzama, bet Liza saprata, ka nez kāpēc viņš ir ļoti nobijies, varbūt pat vairāk nekā viņa, un šis fakts deva viņai spēku.

Ja tas puisis tik ļoti baidās no Červjakova, tad, kamēr viņa ir kopā ar viņu, nav jāuztraucas, viņa nolēma, lai gan viņas iekšējais kritiķis kliedza par viņas argumentācijas pilnīgu neatbilstību.

Puisis – gara auguma, par galvu garāks par Červjakovu, retiem matiem, kas izspraucās uz dažādām pusēm, ģērbies vecās lupatās – atkāpās uz baltajām durvīm aiz muguras. Viņš pakratīja galvu, it kā negribēdams ticēt redzētajam, un tikmēr Červjakovs turpināja smaidīt kā Češīras kaķis. Šajā smaidā nevienam nebija nekā laba vai laipna.

– Bet… tu aizbrauci… – garais čukstēja, – policisti… tev iedeva torni…

"Viņš aizgāja un atnāca," Červjakovs pasmīnēja. – Vai arī tu neesi priecīgs mani redzēt?

– Es? Protams… Priecājos… – ar ilgu žagas sajūtu Liza sajuta izgarojumu smaku, tādu, kāda dažkārt svētdienās nāca no tēva, un viņa sarāvās.

Viņa neko nesaprata viņu vienzilbiskajā sarunā, un tikmēr garais turpināja atkāpties un atskatīties uz durvīm.

– Vai tu neesi viens? – Červjakovs pēkšņi jautāja, ar asu kustību pabīdīja garo malā un atrāva vaļā koka durvis, uz kurām karājās vecs kalendārs – Liza ieraudzīja Staļina portretu un mirgojošo gadu – “1937”.

Durvis čīkstēja un palēcās uz sāniem. Un, lai gan lielajā telpā, kas pavērās viņu priekšā, bija diezgan tumšs, svece, kas stāvēja galda vidū lielā un neveiklā svečturī, skaidri izcēla četru puišu saspringtās sejas, kas startā bija sastingušas kā dzinējsuņi.

Viņu galvas bija noskūtas. Ļaunajās acīs uzliesmoja oranžas liesmas mirdzums. Lielākā no viņiem priekšā, kas sēdēja pie galda, stāvēja liela, duļķaina pudele un gulēja dūšīgs nazis. Viena viņa acs bija klāta ar acu sāpēm.

Liza sašūpojās. Viņai pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kur viņa ir nonākusi. Vecāki to sauca par šausminošo vārdu "NOMA".

Pārējie trīs puiši bija kaut kā identiski, neizteiksmīgi. Viņi izskatījās kā aizbēguši pusaudži no nepilngadīgo ieslodzījuma centra, un šis veselais noteikti bija viņu vadītājs.

Šķiet, ka neviens viņus negaidīja.

Červjakova acis pārvērtās spraugās, bet viņš pats, pārsteidzoši, neizrādīja nekādas bailes. Tieši otrādi.

"Tā tas ir…" viņš nomurmināja. – Ko mēs šeit redzam…

Lielais vīrs pacēla smago skatienu un paskatījās uz Červjakovu, viņa trīs pavadoņi manāmi saspringa.

– Tārps… – Tu…

"Ar mani nekas nav kārtībā, Bugor," Červjakovs asi sacīja. – Tas esmu es, personīgi, jūs nekļūdāties.

– Es dzirdēju… viņi tev iedeva torni…

"Viņi to iedeva un atņēma," Červjakovs atkal iesmējās. – Kāpēc jūs sadzīvojāt kā elki, dodiet, dodiet! Vai arī jūs neesat priecīgs mani redzēt?

Kas ir tornis? – pazibēja viņas galvā, taču atbilde uzreiz netika atrasta, un nebija īstais brīdis par to domāt. Liza sastinga, klausoties saspringtajās balsīs.

Puiši pie galda saskatījās.

"Protams, mēs priecājamies…" visiem atbildēja lielais puisis, kuru Červjakovs sauca par Bugoru.

Gluži kā filmās par izbēgušajiem noziedzniekiem, Liza nodomāja, tik tikko noturoties kājās. Likās, ka viņu pārņēma stingumkrampji, viņas ķermenis un seja bija paralizēti, viņa tik tikko spēja elpot un juta, ka no bailēm tūlīt noģībs.

– Bet…

– Es ilgi nepalikšu… mēs pārnakšņosim un no rīta izbrauksim. Mēs tevi pārāk neapmulsināsim, vai ne Liza?

Puišu uzmanība pievērsās meitenei. Tajā brīdī viņa bija gatava krist jebkur, lai tikai neatrastos izsalkušā vilka skatiena krustpunktā, jūtot savu figūru.

– Kas viņa ir? – Bugors jautāja, pakratīdams galvu.

"Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulēsit."

"Tas ir labi, tante," nomurmināja viens no puišiem, nedaudz pieceļoties no ķebļa.

"Tikai viņa ir dīvaina," piebilda otrais.

"Un, ja kāds cits viņai to saka, es viegli un dabiski padarīšu savu smaidu plašāku…" Červjakovs lēnām devās uz galda pusi.

Liza domāja, ka tagad viss beigsies – ātri un, visticamāk, ne viņiem par labu. Un tad… Viņa aizvēra acis.

Iestājās klusums. Grīdas dēlis čīkstēja viņam aiz muguras, garais vīrs atkāpās, paredzot kautiņu, un sastinga pret sienu, spocīgi vērodams telpā notiekošo.

Viņas sirds sažņaudzās. Tagad viņi nogalinās Červjakovu. Četri… nē, pieci pret vienu. Jūs varat to ignorēt. Ko viņa darīs pret veseliem puišiem? Viņi saplosīja viņu gabalos kā izsalkušu savvaļas suņu baru – viņa savulaik bija lieciniece līdzīgam slaktiņam, tikai suņi plosīja nevis cilvēku, bet to pašu suni – pie miskastes, cīnoties par pārtiku vai teritoriju. Viņa nekad neaizmirsīs šo žēlojošo gaudošanu, kas uz dusmīgas riešanas fona pārvērtās ilgā, nemitīgā vaimanā.

Un tad huligāni viņai uzbruktu, par to tagad nebija šaubu.

Viņa nedaudz atvēra acis, tumsā meklēdama durvis – ja garas nesāpēs un viņa varētu atbīdīt aizbīdni, tad varbūt…

Tajā brīdī Červjakovs zibenīgā ātrumā izlēca uz priekšu un atradās blakus pussālī sēdošajam puisim. Viņa rokā kaut kas pazibēja – pašam puisim pat nebija laika pakustēties, pirms viņa raustošais Ādama ābols tika nospiests zem taisna skuvekļa.

– Nu, vai tu esi pirmais? – Červjakovs bija pilnīgi mierīgs, un tas Lizu pārsteidza visvairāk. Viņš pasmaidīja un ar brīvo roku noglāstīja puiša pliko galvu.

"Par ko tu runā, Červa…" Bugai samiernieciski sacīja. – Nomierinies. Mēs jokojām. Jā, puiši?

Ādama ābols raustījās, un maza asins lāse notecēja pa lieso krūtīm.

Skuveklis pazuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Liza pat nepamanīja, kur Červjakovs viņu paslēpa.

– Tātad es jokoju! Vai tiešām tici, ka es varu viegli… ar savām rokām… – Červjakovs pagāja metru tālāk un pamāja galda virzienā: – Vai ir ko ēst? Mēs esam noguruši, mēs ceļojam tālu, vai Lisa?

Meitene neatbildēja. Bēgšana bija neizdevusies, un viņa tagad nožēloja, ka nebija aizbēgusi pirmajā sekundē, kad bija tāda iespēja.

Bugors atviegloti iztaisnoja plecus:

– Ei, Long, paņem mūsu draugiem kartupeļus no krāsns. Piedod, Červa, ar ko tu esi bagāts? Laiki ir tagad… tu saproti…

Izrādās, ka viņi viņu tā sauca: “Ilgi,” pie sevis atzīmēja Liza. Puisis pamodās, metās tumsā un drīz vien atgriezās ar melnu podu, no kura nāca ārā tvaiki.

Tikai tagad Liza sajuta, cik viņa ir izsalkusi. Viņai par šausmām viņa saprata, ka arī ļoti vēlas iet uz tualeti – bet kā lai to pasaka sešu puišu klātbūtnē?

"Un atnesiet vēl dažus krēslus, likās, ka daži bija skapī," Bugors pavēlēja.

Ilgi paklausīja un pēc divām minūtēm viņi jau sēdēja pie galda.

Bugors paņēma pudeli, paskatījās uz Lizu un sacīja:

– Viņa izskatās diezgan jauna. Nekas?

"Nekas," atbildēja Červjakovs, ar kailām rokām satverdams karsto kartupeli. – Ielejiet to.

Brilles saskandināja. Tie izskatījās gandrīz līdzīgi tiem, no kuriem mans tēvs dzēra sestdienās un dažreiz arī nedēļas laikā.

– Forši, ja? – Bugors lielījās. – Kristāls!

– Jā! – atbildēja Červjakovs, izelpojot no mutē degošā kartupeļa.

Viņš piepildīja glāzes līdz malām. Viens no viņiem atradās tieši Lizas priekšā. Long izlēja milzīgus marinētus gurķus no burkas uz liela šķīvja galda vidū.

"Es to atradu pagrabā," viņš teica.

“Labi, zaķi, apsēdies jau,” Bugors viņu apturēja, un Longs apsēdās blakus Lizai, tad padomāja un pabīdīja krēslu tālāk – par laimi, vieta atļāva. Viņa atviegloti nopūtās. Viņš un Červjakovs sēdēja pretī pārējiem pieciem puišiem – viens otram pretī.

– Nu, Červa, laipni lūdzam! – Bugors pacēla glāzi. – Parasti viņi neatgriežas no turienes, kur biji. Tik veiksmīgs…

Červjakovs paskatījās uz Bugru, tad pievērsa skatienu Lizai un pamāja.

"Es tev to teicu," viņš viņai teica. – Ar mani tu nepazudīsi.

Viņš iešūpoja glāzi mutē, sašķobījās, izelpoja un paņēma no šķīvja gurķi, trokšņaini ievilkot gaisu caur nāsīm.

– Oho!!! Izvēlīgs!

– Nu, pabāz! – Bugors nomurmināja un arī atsita glāzi. Pārējie sekoja.

Nav ko darīt, viņa nodomāja un pacēla glāzi pie mutes. No smaržas viņai reiba galva, viņa aizvēra acis un iedzēra vieglu malku, uzreiz klepojot. Man acīs sariesās asaras.

Puiši jautri iesmējās.

– Septiņdesmit grādu! – teica tielais ar nogrieztu Ādama ābolu. – Tas nav tev, lai dzer sodu!

Viņa nolika glāzi uz galda.

– Viss kārtībā, jūs to pamēģināsit vēlāk! – Bugors uzslavēja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tas viss, protams, ir labi, Červa. Bet sakiet mums, kā vecam paziņam, vai jūs tikai braucat cauri, vai ir kāda darīšana?

Červjakovs uzreiz neatbildēja. Viņš iekoda vēl vienu kūpošo kartupeli, ar baudu kraukšķināja gurķi, kārtīgi sakošļāja, apskatīdamies pa māju, un tikai tad teica:

"Šeit, ne tik tālu, ir dažas lietas, ar kurām salīdzinājumā jūsu slavinātais kristāls ir pilnīga muļķība." Un vissvarīgākais ir tas, ka jūs to varat viegli paņemt. Nenovērtējamas lietas, jūs pat nekad neesat redzējuši neko tādu.

Lielā vīra acis iemirdzējās.

– Piemēram?

Červjakovs pamāja ar galvu.

– Piemēram? "Viņš paskatījās uz Lizu, kura sēdēja viņam blakus, nekustoties. – Piemēram, mazs portatīvais radio pusgrāmatas lielumā.

Lielā puiša mute pavērās:

– Tādas lietas nav…

"Kā tas notiek, es pats to klausījos," Červjakovs nekaunīgi pasmīnēja.

Liza pagriezās pret viņu un sastinga, nespēdama tam noticēt. Viņa, protams, saprata, kāds ir šis Červjakovs, un ka viņš iepriekš mācījies kaut kādā speciālā skolā grūtiem bērniem. Bet šis… Vai viņa dzirdēja pareizi? Vai viņš piedāvāja aplaupīt savus draugus, klasesbiedrus? Un šis… klajā… vai viņš joko? Bet izskatās, ka viņš nejoko. Uztvērējs, par kuru viņš runāja, bija Petino radio, jā, absolūti – tieši pusgrāmatas izmērā. Kādas šausmas… Viņa nodrebēja, it kā būtu dabūjusi pa seju.

– Liza arī viņu redzēja, vai ne? – Viņš skatījās viņā ar aukstu, caururbjošu skatienu.

Kliegt “nē” un bēgt, kā to darītu jebkurš grāmatas vai filmas varonis? Viņai stipri sāpēja vēders un gaiss krūtīs izsīka. Viņa seju klāja konvulsīvā maska. Ja viņa teiktu nē, viņa tiktu nogalināta… vai vēl ļaunāk.

Liza juta, ka no acs kaktiņa izbirst maza asariņa. Viņa ātri to noslaucīja, nopūtās un balsī, kas viņai nepiederēja, saprotot, ka pieļauj briesmīgu kļūdu, sacīja:

– Jā.

Laika cilpa

Подняться наверх