Читать книгу Laika cilpa - - Страница 5

2010 gads

– Kāpēc neviens no mums neko neatceras? – Liza riebīgi noslaucīja drupatas no vecā galda, kas bija klāts ar nepārtrauktām skrāpējumiem. – Manuprāt, tas ir vissvarīgākais jautājums. Un, kamēr neatradīsim atbildi uz to, diez vai izdosies virzīties uz priekšu… – viņa apstājās, paskatījās pa kabinetu ar vecām mēbelēm un blāvu spuldzīti, kas kādreiz piederēja vienības komandierim, tad turpināja: – … šajā… šajā dīvainajā jautājumā. Un ja tā, ja uz šo jautājumu atbildes nebūs, es vienkārši paņemšu savu gredzenu – viņa izteiksmīgi paskatījās uz Šarovu un dosies prom, kā vienojāmies. Ceru, ka neviens par to mani neapvainosies.

Aiz militārās vienības Nr.22653 kabineta loga iestājās nakts. Pamestais parādes laukums, uz kura viņi reiz stāvēja, priecīgi gaidot svilpi, kas paziņos par Zarnicas sākšanos, bija apglabāta piķa tumsā, bet Viktors ik pa brīdim nodrebēja, it kā būtu satvēris balsi vai zābaku šūpošanos vai kāda transporta dzinēja skaņa. Viņš pamanīja, ka arī viņa klasesbiedri un pats Šarovs periodiski uzmeta skatienus aizkara durvīm.

– Kas attiecas uz Vitju un Ļenu, tad kaut kā var saprast… jūs ārstējāties psihiatriskajā slimnīcā… atvainojiet, slimnīca, varbūt hipnoze vai citas metodes. Mūsdienās tiešām ir veidi, kā likt aizmirst jebko…” Viņa paskatījās uz Pīteru, kurš klusēdams sēdēja viņai blakus un malkoja tēju no plastmasas krūzes. – Bet kā ar mums? Es, Petja, Deniss, Deivids… neviens mūs neapstrādāja, mēs izbēgām no inkvizīcijas…

Jautājums karājās gaisā.

Viktors paskatījās uz Ļenu. Slimnīcā meitene cieta vairāk nekā pārējās, taču maz ticams, ka viņa zināja atbildi. Tomēr… viņa noteikti kaut ko atcerējās. Un viņš atcerējās. Ne visi, lēkmēs un sākumos, uzliesmojumos, fragmentāri. Bet šie četri nav. Nekas.

Viņa paskatījās uz Šarovu, bet viņš tikai paraustīja plecus.

Viņi pavadīja veselu stundu, mēģinot atsaukt atmiņā notikumus pirms divdesmit sešiem gadiem, taču nonāca pie viena secinājuma – pēc Červjakova ezerā iemestās granātas eksplozijas atmiņa šķita pārtrūkusi. Ausīs melns zvanošs plīvurs, briesmīgas neizturamas sāpes un spilgti zibšņi acīs. Tās visas ir smadzeņu satricinājuma pazīmes. Bet kas notika tālāk?

"Pēc sprādziena es atjēdzos sanatorijā Sočos," sacīja Pēteris. – Šķiet, ka pēc nedēļas. Pie sienas bija kalendārs ar uzrakstu “Metalurga sanatorija”. Soči 1984" Līdz tam brīdim acu priekšā ir daži gaiši un tumši plankumi, nepārtraukts karuselis. Tagad dažreiz, kad es aizmiegu, es it kā kaut ko redzu un zinu, ka tas ir tas, kaut kas, kas man ir apslēpts. Tas mirgos un pazudīs. Es gribētu jums palīdzēt, bet… tas viss ir tik izplūduši un neskaidri! – Viņš noplātīja rokas. – Sanatorijā mani visos iespējamos veidos pasargāja no jebkādas informācijas – nebija radio, televizora, pat “Pionerskaya Pravda” un mana mīļākā žurnāla “Young Technician”, un viņiem bija aizliegts lasīt. Vienīgais mierinājums bija milzīgs baseins ar velvētiem griestiem un es tur plunčāju, līdz nokritu.

– Vai jums patika arī “Jaunais tehniķis”? – Deniss bija pārsteigts. – Es tavā vietā neteiktu.

Pīters pacēla uzacis, bet acīmredzami nebija aizvainots. Vieglais raksturs, kas viņam bija kopš bērnības, ir saglabājies līdz mūsdienām, un, visticamāk, tieši šis raksturs viņam palīdzēja izturēt klasesbiedru nebeidzamos smieklus par lieko svaru.

"Es pat saņēmu īpašu piemaksu par to!" Piemēram, vai jūs zinājāt, kas tas bija?

– Kāda vēl šī lietojumprogramma ir? – šokētais Deniss iesaucās. – Man joprojām ir visas problēmas mājās, bet es neesmu dzirdējis par kādu papildinājumu! – Deniss pamāja ar galvu. Viņā nebija palicis ne pēdas no milzu konteinerkuģa kapteiņa – tagad viņš bija tas pats sestās klases skolnieks, gatavs strīdēties, līdz aizsmacis par mūžīgo kustību un lidojumiem uz Marsu.

– Dīvaini, ka tu nezināji! Bet parastajiem zēniem tas netika piegādāts. Vai varat man pateikt, kā to sauc?

"Nu," Deniss sarauca pieri.

Pīters dažus mirkļus pagaidīja, un viņa tuklajā sejā izcēlās apmierināts smaids:

– Tu esi daudz zaudējis, Den. Un šī lietojumprogramma saucās “Jauns resns cilvēks”!

Visi, kas sēdēja pie galda, rēca no smiekliem – pat Liza smējās. Šarovs pilnībā aizrijās ar tēju.

Deniss saprata, ka ir apspēlēts. Ne jau jebkurš, bet vesels Valsts domes deputāts. Sākumā viņa seja kļuva nopietna, bet pēc sekundes arī viņš iesmējās.

– Nu, Pēter! Gandrīz noticēju!

– Īsāk sakot… nebija ko darīt. Gāju uz procedūrām, un pauzēs… starp mežonīgajām galvassāpēm un to reto neesamību atcerējos mūsu piedzīvojumus un… pat atzīstos, gribējās tos atkārtot, pārdzīvot no jauna. Protams, līdz brīdim, kad Červjakovs ar granātu izšāva ezerā,” turpināja Pēteris. “Atceros arī, ka medmāsas aiz durvīm čukstēja, ka mēnesis pagājis, bet atmiņa joprojām nav atgriezusies un galvassāpes nav pārgājušas. Un vēl…” viņš apklusa, uzsita ar pirkstu locītavām pa galdu, it kā šis žests viņam palīdzētu atcerēties: „… palātā ienāca diezgan nepatīkams puisis pelēkā krunkainā uzvalkā un jautāja, ko es redzu, kur mēs bija tas, ko mums lika darīt fiziskās audzināšanas skolotājs. Īpaši daudz jautājumu bija par tevi… – Pēteris pagriezās pret Šarovu.

Pie komandgalda sēdošais policists pasmaidīja.

– Kur jūs mūs vedāt, kāda karte jums bija un vai es redzēju uz tās marķējumu? Vai fizkultūras skolotājs mūsu priekšā nerunāja svešvalodās? Vai pieminējāt ārvalstu galvaspilsētas? Varbūt viņš uz kaut ko deva mājienu vai pagāja malā ar kādu. Viņš atstāja mūs vienus, kaut uz īsu brīdi, dodoties prom, piemēram, krūmos. Es šos mirkļus atceros skaidri, iespējams, tāpēc, ka šis vīrietis bija… pārāk neatlaidīgs. Un zemisks. Viņš atkārtoja vienus un tos pašus jautājumus simts reizes, un es visu laiku domāju, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā ar viņa atmiņu, bet es neuzdrošinājos jautāt. Un es turpināju viņam atbildēt: “nē, nē, nē, nē” un tā tālāk bezgalīgi. Viņš arī smirdēja slikti. Tētis pat strīdējās ar viņu, sakot, ka viņam nerūp bērna veselība. Es dzirdēju viņus strīdamies, un šis puisis sliktā uzvalkā teica, ka es noteikti kaut ko slēpu un mani ir jāved atpakaļ uz Maskavu pie ārstiem, un viņš darīs visu, lai to panāktu.

Bet acīmredzot tas neizdevās, un tētim bija spēcīgāka ideja. – Pēteris iedzēra malku tējas, viņa seja kļuva nopietna. – Tātad… Liza, es nezinu kā tu, bet esmu pārliecināts, ka mēs tur bijām. Tur tādā nozīmē -tur. Jautājums nav par to, kāpēc mēs neatceramies, tas ir tikai skaidrs – šoks un viss pārējais, bet kas bija pirmais – vista vai ola. Citiem vārdiem sakot…” viņš pamāja uz grāmatas lappusi, kas atradās tieši galda vidū, “vai krusts pazudīs, ja mēs kaut kā mēģināsim sevi glābt.

"Krusts nepazudīs," pēkšņi sacīja Dāvids. "Bet mēs esam šeit, jo kāds mūs izglāba." Un, ja tas kāds esam mēs paši, tad mums tas ir jādara.

– Tas ir… ja es pareizi saprotu, mēs esam gan dzīvi, gan miruši vienlaikus? Tāpat kā Šrēdingera pionieri, vai ne? – Liza pamāja ar galvu.

"Tu redzi grāmatu," Viktors pagriezās pret viņu. – Vai arī jūs šaubāties par tā autentiskumu?

Patiesībā viņa, protams, nezināja, ka, pirms piekrita kaut kur doties, Pēteris piezvanīja Ļeņinkai, tas ir, uz Krievijas Valsts bibliotēku, un pēc stundas direktors personīgi atnesa pilnīgi jaunu, it kā tikai drukātu grāmatas eksemplāru ar nosaukumu. V. A. Prokopjeva “Kara labirinti”.

Sievietes lūpas saknieba. Viņai droši vien ļoti gribētos teikt, ka tas ir viltojums, bet grāmata un fotogrāfija bija īstas, pelēku, nedaudz nodzeltējušu lapu smarža, līmētais iesējums, nospiedums – par autentiskumu šaubu nebija. Mūsdienās visu var viltot un pārkrāsot Photoshopā, bet deviņpadsmit sešdesmit pirmajā izdotajā grāmatā fotogrāfijas bija īstas, viņa to saprata.

Liza paņēma rokās nobružoto sējumu, apgrieza to un domīgi nolasīja autora vārdu:

“Vladislavs Prokopjevs…” atmiņa atspoguļojās viņas sejā. – Pazīstams vārds… Šķiet, ka mūsu skolā… bija kāds ar līdzīgu… – viņa paskatījās uz Viktoru.

Viņu pēkšņi pārsteidza elektriskās strāvas trieciens – Hornet! No brīža, kad viņi sanāca kopā, Vlads kaut kur pazuda. Bet viņiem vajadzēja būt svarīgai sarunai.

"Jā…" Viktors lēnām teica un paskatījās uz Šarovu. – Vidusskolā bija puisis ar tādu vārdu un uzvārdu, bet… tas noteikti nav viņš, viņa vārdabrālis. 1961. gadā Prokopjevs, kurš mācījās vidusskolā, vēl nebija dzimis un vēl jo mazāk sarakstījis grāmatu. "Viņš turpināja skatīties uz Šarovu, bet tikai tik tikko pamāja ar galvu. Viktors, protams, nejautāja visu priekšā, kur Vlads bija devies.

"Man paveicās," sacīja Deniss, "mans tēvs burtiski nākamajā vai aiznākamajā dienā, precīzi neatceros, paņēma lidmašīnas biļeti, un mēs lidojām uz Vladivostoku, kur dzīvoja mani vecvecāki no manas mātes puses." Mans vectēvs bija jūras kapteinis, un es droši vien viņam sekoju. Vienu reizi pie mums atnāca kāds vīrietis un kaut ko jautāja par manu veselību, bet vectēvs teica, ka es neko neatceros, un tur tā lieta nomira. Es tiešām neko neatceros. Es pat neatceros šo granātu. Vienīgais ir tas, ka es bieži sapņoju, ka esmu akls ar vienu aci – es neredzu sasodītu lietu, un tas ir tik biedējoši, ka es pastāvīgi pamostos. Un vēl…” viņš paskatījās uz Lizu un aptumšotā istaba pēkšņi kļuva pavisam klusa: „Un man vienmēr šķita, ka ar tevi ir noticis kaut kas… kaut kas ne pārāk labs.”

Liza savilka lūpas.

"Un tāpēc jūs nekad nezvanījāt vai nerakstījāt… lai uzzinātu."

Deniss nolieca galvu.

– Atvainojiet. Gāju citā skolā, citā pilsētā, sāka griezties, griezties… tikai ik pa laikam kaut kur Klusā okeāna vidū skatījos zvaigznēs un domāju – kas tas viss? Bet man bija bail pat sākt atcerēties. Man šķita, ja es iegrimšu šajā bedrē, es varētu neizpeldēt, bezdibenis mani iesūks.

"Un es zināju, ka tad kaut kas notika," Līza pēkšņi teica, un visi uzreiz paskatījās uz viņu. – Jā, nebrīnies.

Viņa pēkšņi atgrūda krēslu, piecēlās kājās, devās prom uz izbalējušu sienu, kas attēloja idillisku meža gleznu, pagriezās un ar asu kustību novilka savu brīvi silto džemperi, atsedzot plecu.

"Kungs," Pēteris čukstēja.

Deivida acis kļuva apaļas, viņš pat nedaudz attālinājās un pacēla rokas, it kā slēpjoties aiz tām.

Uz tievā graciozā pleca, krītot uz apakšdelma, atradās duncis, kas savijies ar rozi ar asiem ērkšķiem un caururbj galvaskausu. Blakus šim zīmējumam, kas izgatavots ar zilu pirmsūdens tinti, bija divi burti – “CHK”. Veids, kādā tika izveidots tetovējums, liecināja par izpildītāja zemo prasmju līmeni. Nevienmērīgas līnijas, nesamērīgi elementi un kaut kāda pirmsūdens vienkāršība acīmredzami neatbilda pasūtītāja iespējām.

– Kurš tev iedeva tādas daļas? – Šarovs aizsmakušā balsī jautāja. Viņš bija redzējis daudz cietuma tetovējumu, bet šis skaidri bija no cita laika.

Zinot, cik šī sieviete ir bagāta, viņai pat prātā neienāca, kā viņai izdevās uztaisīt tik šausmīgu tetovējumu un kas viņai lika spert šo soli, kad tagad pat lētajā tetovēšanas salonā to var izdarīt tūkstošreiz skaistāk , modernāks un labāks.

– Vai esat nokavējis savu termiņu? – Viktors neizturēja. Viņš kolonijā redzēja neskaidri līdzīgus dizainus, un parasti tos nēsāja ļoti veci ieslodzītie.

Liza pamāja ar galvu un atgrieza piedurkni savā vietā.

"Tas ir tas, ko es atvedu līdzi no Zarnitsa," viņa teica.

"Oho…" Deniss šokēts teica. – Kā tas ir iespējams, tu joko?

– Es nemaz nejokoju. Es par to daudz domāju un, kā jūs saprotat, līdz šim nevienam to neesmu rādījis. Es nezinu, no kurienes viņa nāca.

– Kas ir čeka? Ārkārtas komiteja? – jautāja Pēteris.

Liza nopūtās un devās uz sava krēsla pusi, bet tad Viktors piecēlās un apturēja viņu ar žestu.

–Vai vari parādīt vēlreiz?

Viņa prātā pazibēja dīvaina, sen aizmirsta atmiņa – to nepārprotami izraisīja šī spontānā demonstrācija, un viņš baidījās, ka nespēs to saglabāt atmiņā.

Liza apņēmīgi pamāja ar galvu.

– Nē.

– Pagaidi, Liza! Lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi.

Liza neizlēmīgi apstājās, viņas grezni sarkano matu mops šūpojās, un ausīs pazibēja mazi dimanta auskari.

– LABI. Divas sekundes. Katru reizi, kad es viņu redzu, es gribu amputēt savu roku,” viņa teica neparasti klusā balsī.

– Kāpēc jūs to nepārkrāsojat vai neizņemat? – Deniss bija pārsteigts. – Mūsdienās viņi to viegli izdara.

– Vai mums ir ko dzert? – viņa pēkšņi jautāja.

Aizsedzot vienu roku ar otru, Viktors diskrēti nospieda telefona slēdža pogu. Pat ja fotogrāfija iznāks izplūdusi, pietiks, lai vēlāk izpētītu tetovējumu. Kaut kas viņam teica, ka Liza nekad vairs nerādīs draudīgo zīmējumu.

Viktors paskatījās uz Šarovu, bet viņš tikai paraustīja plecus.

– Piemēram… izņemot tēju…

Pēteris noplātīja rokas.

– Labi, mēs tevi pierunājām. Katram gadījumam paņēmu pudeli. Kā es zināju… – Viņš noliecās, attaisīja sporta somu ar NHL hokeja kluba Vašingtonas Capitals emblēmu un, rakņājoties pa to, izvilka aizkorķētu Chivas Regal viskija pudeli.

"Es paņēmu to, kas bija seifā…" viņš apmulsis sacīja, pamanījis uz viņu vērstos skatienus.

"Nu, Petja…" Deniss apbrīnojami teica. – Tu esi savā garā!

– LABI. – Pīters atkal noliecās un izņēma divas šokolādes tāfelītes un kaltētu banānu paku.

Kad visi, izņemot Dāvidu, bija izdzēruši piecdesmit gramus un Pīters atkal ielēja viskiju plastmasas glāzēs, Liza pēkšņi teica:

"Protams, neviens no jums nepamanīja, kāpēc es valkāju T-kreklus un blūzes ar garām piedurknēm no sestās klases trešā ceturkšņa."

Visi, kas sēdēja birojā, saskatījās.

"Likās, ka notiek dažas sarunas… kas jums ir… atvainojiet, kaut kāds jostas roze vai herpes… ko mēs izdomājām tualetē dūmu paužu laikā," Pēteris iesāka. "Bet tad, cik es atceros, visi nolēma, ka esat kautrīgs." Un kaut kā tas sakārtojās.

Liza pamāja.

"Tās bija pilnīgas šausmas." elle. Mani vecāki gandrīz kļuva traki. Viņi domāja, ka esmu pievienojies kaut kādai bandai, ka mani ir savervējuši ieslodzītie, ka esmu kļuvis par noziedznieku… īsi sakot, man vajadzēja daudz pūļu, lai viņus pierunātu, lai viņi par to nestāsta. tas puisis… kuru vispār tu saproti. Pelēkā uzvalkā. Es apsolīju, ka līdz skolas beigām neiegūšu nevienu B. Un tā bija mūsu vienošanās, kas mums bija jāievēro. Man tas bija mežonīgi grūti. Tu pat nevari iedomāties…” Viktors pamanīja, kā viņas acu kaktiņos dzirkstīja asaras. Dzelzs sieviete, miljardiere, kas no nulles izveidoja Krievijas lielāko spēļu impēriju, tagad sēž un gandrīz raud viņu priekšā. Un tad… visi viltīgi par viņu čukstēja un smējās. Par viņas dīvaino uzvedību. Lai gan… ja tā padomā, katrs, kas tur viesojās, kaut ko slēpa.

"Es nezinu, vai viņi būtu gatavi izpildīt savus draudus, ja man neizdosies un iegūtu vismaz vienu B." Varbūt jā. Tie bija tādi cilvēki…” Viņa iegrauza pirkstus galda virsmā. – Kopumā tam nav nozīmes. Man neizdevās. Bet… ko tas man maksāja…

Pīters lēnām ielēja viņas glāzē viskiju un ar pudeli rokā apstājās. Liza pat nepamanīja viņa kustību.

"Ak, sasodīts…" viņš čukstēja. "Galu galā es arī… teicu visādas lietas…" viņa roka nedaudz trīcēja.

Liza uzlika brīvo roku viņam uz pleca.

"Nekas, Petja, tā ir pagātne." Jūs jautājat, kāpēc es nenoņēmu tetovējumu. Pirmkārt… astoņdesmitajos gados nebija salīdzinoši drošu veidu, kā to izdarīt – tikai operācija, pēc kuras mana roka būtu neatgriezeniski izkropļota. Vecāki gribēja to darīt, viņiem bija vienalga, lai tikai neredzētu šo kaunu. Bet kāda brīnuma dēļ man tomēr izdevās nosargāt savu roku. Lai gan sasodītais tetovējums dega un niezēja katru dienu, nedodot man ne sekundi miera.

"Nabaga meitene…" Deivids tikko dzirdami teica. – … nedariet griezumus uz ķermeņa un nerakstiet uz sevi. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs.

Liza pagriezās pret viņu, pazibināja acis un pamāja.

– Jā, es par to uzzināju vēlāk. Taču jau bija skaidrs, ka izcilai studentei nevar būt tetovējums. Tas nav tikai ārkārtējs notikums, tas ir pasaules gals, ja vēlaties. Maz ticams, ka jūs to varēsit izskaidrot mūsdienu skolēniem vai viņu vecākiem, par kuriem nesmietos.

Pārlasīju visus kosmētikas padomus par vecuma plankumu likvidēšanu, pētīju ķīmijas žurnālus un mācību grāmatas, ierīvēju ādā citronskābi un ūdeņraža peroksīdu. Pat kaut kur lasīju, ka kaķa urīns palīdz… kad atceros, nodrebju. Bet viss ir velti. Un katru rītu, pirms došanās uz skolu, es rūpīgi apsēju šo vietu. "Viņa paskatījās uz savu plecu un rūgti pasmaidīja.

Vitja šausmās klausījās viņas vārdos un pēkšņi skaidri iedomājās – it kā laika durvis būtu nedaudz pavērušās un viņš varētu redzēt, kas ir paslēpts – trīs huligānus, kuri sit skolas pagalmā guļošo Hornetu. Vienam no viņiem uz rokas bija tieši tāds pats galvaskauss. Tikai bez rozes. Un bez burtiem. Viņš varēja to zvērēt. Bet kā?

It kā dzirdot viņa domas, Liza sastinga, apgāza viskija glāzi un turpināja:

– Un… nē, Petja… čeka nav ārkārtas komiteja. Paskatījos speciālās grāmatās, tāda saīsinājuma nebija, neviens neinjicēja. Tas ir pavisam savādāk.

Birojā valdīja nāvējošs klusums. Varēja dzirdēt kvēldiega dūkoņu spuldzītē pie griestiem.

– Vai tas ir tas, ko es domāju? – Viktors klusi jautāja.

Ļena nodrebēja – viņa sēdēja viņam blakus, šķita, ka viņi unisonā domā par vienu un to pašu. Viktors paskatījās apkārt uz saviem klasesbiedriem. Šķiet, ka visi zināja atbildi, kas karājās gaisā, taču viņi to nepateica skaļi.

Liza viegli pamāja.

– Jā. Tie ir viņa iniciāļi. Červjakovs Konstantīns.