Читать книгу Laika cilpa - - Страница 16

1941 gads

"Tas ir divdesmit septiņas jūdzes līdz Maskavai no manas Sosnovkas," Katja iztaisnoja savus izspūrušos matus un paskatījās apkārt uz skolēniem, kas viņu apņēma no abām pusēm. "Tātad tas ir apmēram piecpadsmit verstes no šejienes, ja vārna lido." Bet… mēs nevaram iet taisni, ceļš ir bloķēts. Deivids,” viņa paskatījās uz kalsnu sarkano zēnu, kurš, šķiet, joprojām nebija iesildījies. – Vai esat redzējuši pastu? Cik tur bija?

"Es redzēju vienu – ap ceļa līkumu, bet, tiklīdz Červjakovs viņu pamanīja, viņi nekavējoties iegriezās mežā – sāka skriet, cik ātri vien varēja."

– Tāpēc… mums būs jāiet pa takām, izrādīsies… divreiz tālāk. Ceļš nav drošs.

– Apmēram trīsdesmit jūdzes… cik kilometru tas ir? – Petja šaubīgi jautāja.

"Gandrīz tas pats, nedaudz vairāk," Ļena atbildēja, un Katja pamāja ar galvu.

"Kas tas ir… tu tiešām esi brīnišķīgs… Es nekad savā dzīvē neesmu redzējis nevienu, kurš nezinātu, kas ir jūdze." Pilsētas…

"Mēs visi zinām," Vitja viņu pārtrauca. "Bet mēs noteikti nebrauksim trīsdesmit jūdzes." Pat ja kāds saka, ka beigās mūs gaidīs pudele Fantas un kilograms banānu. Īpaši ņemot vērā to, ka mēs neesam atpūtušies.

– Pudele ko? Kā tu teici? – Katjas sejā sastinga jautājuma zīme. – Lai gan… es reiz redzēju banānus, kad braucu uz pilsētu… tomēr tie bija dārgi un… tādi zaļi…

– Tas ir tāpēc, ka jums tie jānovieto tumšā vietā! – Petja svarīgi atbildēja. – Un tad tie nogatavosies. Un “Fanta”… šī limonāde ir tik putojoša…

"Ja mēs tagad gulēsim… mēs diez vai varēsim piecelties," Deniss viņu pārtrauca. – Esmu tik pārliecināts.

– Varbūt mums vajadzētu riskēt, ejot pa ceļu? – Ļena jautāja. – Tomēr piecpadsmit… pat ja tie ir pieci kilometri stundā, tas ir trīs stundas. Jūs varat to izturēt. Bet trīsdesmit – noteikti nē,” viņa šaubīgi skatījās uz draugu nogurušajām sejām.

– Un kaste… tas ir, šī šifrēšanas iekārta, ko mēs nosvilpām no Fritz… kā mēs to nēsāsim? – Vitja iesprausta. – Viņa ir tik… smaga…

"Mēs viņu nenesīsim," pēkšņi sacīja Katja. "Kāds spēcīgāks to izdarīs mūsu vietā."

Visi uzreiz skatījās uz viņu.

"Ko tu ar to domā ⁈ Atstājiet mūsu trofeju šeit?"

– Jā. No rīta kādi piecos sešos šie huligāni te atnāks un tad…

"Mēs viņus sagrābsim!" Petja sadusmojās.

Katja viegli pasmaidīja, un Vitja atzīmēja, cik atklāts ir viņas smaids… bez pozēšanas, augstprātības, slēptām domām… Ļena neapmierināti saviebās, bet Vitja tumsā nepamanīja viņas reakciju.

"Ja… es baidos, saskaņā ar Deivida stāstiem un… šo…" viņa pamāja uz lapiņu ar Červjakova portretu, kas zīmēts ar zīmuli, "… viņi mums ir pārāk skarbi." Bet esmu pārliecināts, ka policija pēc viņiem raud jau ilgu laiku. Turklāt, atklājot šo lietu, viņi nolems, ka mēs drīz atgriezīsimies pēc tās, varbūt viņi ir izgājuši meklēt transportlīdzekli, jo tas ir pārāk smags, lai to vilktu ar roku. Tāpēc viņi steigsies. Tas nozīmē, ka mēs ar viņu šķirsimies kādu laiku.

"Es neko nesaprotu," Deniss atzina.

– Viegli kā pīrāgs! – Katja noglāstīja mašīnu pa melnajiem taustiņiem. – Viņi nav kolekcionāri, kāpēc viņiem vajadzīgs šis joks? Tas izskatās ļoti dārgi, un tirgū par to var saņemt pienācīgu naudas summu. Tur viņi dosies.

– Jā, Maskavā ir tik daudz tirgu! – Petja teica saprātīgā balsī.

– Tu nebrauksi uz jebkuru. Protams, ir arī kolhozi, bet tur tādu pārdot nevar. No tiem, kas noteikti strādā… un kur nemitīgi lidinās tumšie tipi… kā tavs Červjakovs… nu, viņam ir uzvārds, – Katja savilkās, – palicis tikai viens.

"Preobraženskis…" Petja domīgi sacīja.

"Tieši tā," Katja pārsteigta paskatījās uz viņu. – Kā tu to zini?

"Es biju kopā ar savu tēvu… mēs bijām tur…" Petja ātri sacīja. “Manam tēvam tur bija dažas lietas, un es gāju netālu un paskatījos. Tas ir skaidrs, tur ir daudz aizdomīgu personību! Varbūt daži tur joprojām stāv… Tūlīt uzzināšu. Starp citu, šis miniatūrais uztvērējs…” viņš noglāstīja mugursomu uz savu šauro pusi, “Es to tur nopirku.” Spekulanti, protams. Veikalā tādus nevar atrast. Tāpēc Katja izsaka savas domas. Viņi paši šo lietu tur vilks, un mums atliek tikai viņus ieraudzīt un…

"Ziņojiet, ja nepieciešams," sacīja Katja. "Un svarīgā trofeja nonāks īstajā vietā."

– Tajā pašā laikā bandītus sagūstīs! – Deniss atbalstīja.

Ideja viņus aizrāva, un vēl piecpadsmit minūtes viņi sprieda, kā tieši izsekot huligānus, ko darīt, tos ieraugot un kā palikt nepamanītiem. Beigās palika galvenais jautājums – kā pēc iespējas ātrāk nokļūt galvaspilsētā un, otrkārt, kur palikt, kad viņi tur nokļūst. Neviens par to skaļi nerunāja, bet katrs redzēja otra acīs rūpīgi slēptas šaubas – noguruši, izsalkuši, neizgulējušies, pēc ledainās vannas, tik tikko sasildījušies, atkal gaidīja garu ceļu, kas pat vasarā. , labākajā gadījumā, nebūtu šķitis viegli.

"Viņi visi bija piedzērušies," Deivids pēkšņi teica pilnīgā klusumā. – Izņemot… Lizu. Šķita, ka viņa nedzer, lai gan viņa arī satriecās. Es domāju, ka no noguruma. Un šie… puiši… kad Červjakovs teica par uztvērēju… sākumā viņi strīdējās un apsprieda, ko vēl varētu no mums atņemt… tad saruna pavērās par Červjakovu, kur viņš devās un kā viņam izdevās aizbēgt. – Joprojām nesaprotu kur tieši . Tālāk sekoja dziesmas… dažādas, pārsvarā kriminālas. Pēc tam, kad Liza atteicās skriet ar mani un iegāja mājā, Lielais Puisis iznāca ārā, viņš nespēja pretoties un iekrita dubļos ar savu sarkano purnu. Viņa draugi no trokšņa izskrēja ārā, pareizāk sakot, izrāpās ārā – bet viņi tik tikko varēja noturēties kājās. Ja nebūtu Červjakova, kurš man šķita visprātīgākais, lai gan viņš arī līņāja, ja būtu vesels, viņi viņu nebūtu vilkuši atpakaļ. Pēc tam es sēdēju vēl četrdesmit minūtes, joprojām gaidot, kad Liza pārdomās vai dos kādu zīmi. Bet viņa nekad neiznāca. Vispār… Es domāju, ka mums ir līdz sešiem septiņiem no rīta. Viņi necelsies agrāk, viņi vienkārši nevarēs. Un, spriežot pēc dzērājiem pie pārtikas veikala alus bodes, līdz kādiem desmitiem viņi vispār nevarēs pakustēties. Bet labāk ir būt drošam ar rezervi.

Draugi saskatījās, un Petja atviegloti nopūtās, ko visi it kā atbalstīja.

– Fu! Es domāju… es gribēju teikt, ka mēs nē… bet tā kā šis ir gadījums… ejam ātri gulēt. Bet es tev tūlīt pateikšu… Es nevarēšu piecelties.

– Cik ir pulkstens? – Vitja jautāja.

Katja paskatījās uz aizvērto pazemes vāku.

– Pulkstenis ir vienpadsmit, vai varbūt jau pusnakts.

Vitja pēkšņi atcerējās par trenera elektronisko Casios, izņēma no slepenās kabatas pulksteni un paskatījās uz ekrānu.

"Trīspadsmit trīsdesmit septiņi…" viņš nomurmināja, vērodams, kā mirgo sekunžu cipari, "58…59…58…58…59…"

–Kas tev ir? “Katja neviļus pastiepa roku, norādot uz dīvaino mehānismu.

Vitja saspieda viņa plaukstu, aizvēra acis, tad atspieda to.

– Tas ir… pulkstenis… trīspadsmit trīsdesmit septiņi…

– Es nekad neko tādu neesmu redzējis.

– Japānis, – Petja svarīgi iestarpināja. – Tas ir mūsu komandieris. Viņiem pat ir melodija… Vitka, parādi, kā viņi spēlē!

Vitja pakratīja galvu – Petijai nevajadzēja iejaukties viņa padomos, taču nebija kur iet. Viņš vienlaikus nospieda trīs pogas un sāka skanēt melodija “Kalinka-Malinka”. Nospiedu to vēlreiz, un atskanēja pazīstamā melodija no “Maskavas nakšu Podmoskovnye vecery”.

Vitja paskatījās uz Katju, pārsteigumā iepletās acis. Bet, kad sākās nākamā melodija, visi puiši nodrebēja, gandrīz pēc pavēles – pat Petja, kas jau gulēja uz izklātās estakādes gultas, atdzīvojās. Viņu nebija iespējams neatpazīt, un bija tik dīvaini viņu dzirdēt tieši šeit, šajā laikā. "Uzvaras diena". No kurienes tas radās japāņu pulksteņos – varēja tikai minēt – varbūt tie tika izgatavoti pēc pasūtījuma speciāli krieviem, vai varbūt japāņiem šīs dziesmas patika. Neviens nezināja atbildi uz šo jautājumu.