Читать книгу Laika cilpa - - Страница 3

2. nodaļa

Оглавление

1941 gads

– Beidzot! – Deniss nespēja valdīt emocijas. Viņš vai nu apsēdās uz soliņa pie galda, uz kura apakštasītē dega svece, tad piecēlās un piegāja pie plīts, lai noglaudītu vēl silto sienu, tad sastinga pie kastes, burtiski iedzerot uzrakstus vācu valodā. Tajā pašā laikā viņš kustināja lūpas, it kā mēģinātu atcerēties to vai citu vārdu, pamāja ar galvu un skumji atkal uzlēca.

– Naina Vjačeslavovna teica, mācies vārdus, tie noderēs. Kāpēc, es viņai jautāju, atceries? atceries⁈

Visi, izņemot Katju, protams, atcerējās. Skrupulozais Deniss vienmēr kaitināja vācu valodas skolotāju ar saviem jautājumiem, un beigās viņa kaut kā izpļāpājās (lai gan nekad neatļāvās pacelt balsi uz skolēniem):

– Kad jūs nonāksit karā, Krutov, jūs uzzināsit, kāpēc. Un atceries manus vārdus.

Klase smējās – klusi, bet diezgan izteikti. Nebija runas par kādu karu. Vismaz ar vāciešiem. Un tā tas izrādījās.

"Ja man tagad būtu tikai maza vārdnīca, viss kļūtu skaidrs," viņš teica, skatoties, kā Katja staigā apkārt kastītei, domājot, kā to atvērt.

Petja paņēma sveci un pacēla to augstāk.

"Jūs to nevarat salauzt ar rokām," viņš domīgi sacīja. – Ja viņš nokristu no kalna un pat dabū… Spēcīgs, viņš ir infekcija!

Ketija izvilka saliekamo nazi un mēģināja aizķerties pie metāla lentes, kas turēja dēļus kopā, taču tas bija kā priedes zāģēšana ar nazi – cieši piestiprinātie dēļi pat nekustējās.

– Varbūt uzlēkt uz tā? – Petja ierosināja.

"Tikai tad, ja tas būs jums, tad tas noteikti salūzīs," Deniss nekavējoties atbildēja, dodot mājienu uz sava klasesbiedra aptaukošanos, taču viņš pat nepaslināja ar plakstiņu.

– Kas, tavuprāt, tur ir? – Deniss vēlreiz jautāja, pagriezies pret Petju, kura ar sveci staigāja ap kasti.

– Varbūt ieroci? – Petja ierosināja.

– Tas būtu labi.

"It kā tu šautu," Katja atzīmēja, taču ne pārmetoši, bet maigi, nevis izaicinoši. "Tas ir vienkārši filmās."

Petja nopūtās:

– Tas tiesa. Filmās viss ir vienkārši.

– Man šķiet, ka atradu! – Vitjas balss atskanēja no skapja, kas atradās netālu no ārdurvīm.

Viņš iznāca turot rokās mazu cirvi, tādu, kādu parasti izmanto gaļas griešanai.

"Tas derēs," Katja piekrita. – Ļaujiet man mēģināt.

Ļena sēdēja pie galda, ar plaukstām satvērusi siltu tējas krūzi un klusi vēroja notiekošo.

Vitja mirkli vilcinājās – viņš gribēja pats tikt galā ar kasti, turklāt viņam bija tiesības to darīt kā instrumenta atradējam, taču viņš instrumentu gandrīz uzreiz nodeva meitenei. Šo aizķeršanos neviens nepamanīja.

Katja paņēma cirvi, viegli pamāja to uz sāniem, it kā izmēģinot, tad nedaudz attālināja Petju un iesprauda cirvi starp dēļiem. Es saspringu. Cieši pieguļošie dēļi sākumā pat nekustējās. Tad viņa atbalstīja savu svaru uz roktura, kaste draudīgi čīkstēja, kaut kas tajā pārsprāga.

Viņa sabojāja tērauda lenti, un tā nokrita no kastes ar džinkstēšanu.

Petja instinktīvi paspēra vēl vienu soli.

– Ja tur ir bumba? – viņš ar bažām balsī jautāja.

Katja pamāja ar galvu.

– Pat ja tā, par to netiek iekasēta maksa. Uzlādēsim un veselu atdodam Krautam!

Deniss klusi iesmējās, bet uzreiz sastinga, jo viens no dēļiem nokrita no stiprinājuma, gandrīz ietriecoties viņam kājā.

– Apgaismojiet to, kas tur ir! – Katja jautāja.

Petja nedroši solī gāja tuvāk, bet iekšā nekas nebija redzams, ja vien pietika ar blāvo sveces gaismu. No saplēstās plaisas izskatījās kaut kāds melns iepakojums, eļļots papīrs vai audums.

"Mums tas būs jāsalauž," viņa teica. – Nu, labi, jums joprojām vajadzēs malku.

Vitja pienāca tuvāk, arī viņš ļoti vēlējās redzēt kastes saturu, turklāt, lai ko jūs teiktu, tieši viņš un Katja izvilka trofeju no kravas automašīnas un vilka to, noliecoties zem kravas svara.

"Es vēlos, lai tur būtu magnetofons," viņš pēkšņi izsprāga pret savu gribu.

Līna pārsteigta paskatījās uz savu klasesbiedreni. Deniss pasmaidīja, un Petja noplātīja rokas:

– Ir pienācis laiks dejot…

Tikai Katja nesaprata teikto.

– Atskaņotājs? Vai tā tu teici? Kas tas ir?

Vitja domāja, ka ir kļūdījies, taču bija par vēlu.

– Tā ir tāda lieta… klausīties dziesmas un… vispār jebko.

– Ak, piemēram, radio, vai kā?

– Jā. Kā radio. Tikai pārraide nenotiek pa radioviļņiem, bet tiek ierakstīta speciālā magnētiskā lentē.

Katja pamāja ar galvu.

– Kaut kāda brīnišķīga lieta. Es nekad par to neesmu dzirdējis.

Puiši saskatījās. Acīmredzot Katja joprojām nav nopietni uztvērusi viņu paskaidrojumus. Lai gan patiesībā viņi runāja tā – visi kaut kur skrēja, bēga no reida, tad viņi devās uz viņas ciemu, kuru, kā izrādījās, bija okupējuši nacisti, un tagad viņi ir aizņemti ar trofejas atvēršanu.

Vitja apklusa, baidīdamies, ka kāds no puišiem turpinās tēmu – tad, gribot negribot, nāksies kaut ko stāstīt. Lai gan viņam bija kārdinājums izstāstīt dīvaino stāstu par magnetofonu un to, ka tādā pašā veidā viņš varētu mēģināt nodot ziņu nākotnei, lai brīdinātu ģimeni un draugus un lūgtu palīdzību. Viņš bija pārliecināts, ka puisis, kurš ar viņu sazinājās (Vitja, protams, neticēja, ka tas bija viņš pats), iespējams, kaut ko izdomās pat tik sarežģītā un pat pilnīgi fantastiskā situācijā. Bet kā gan par to runāt, neizraisot smieklus un draudzīgu pamudināšanu? Viņš bija pārliecināts, ka stāsts ar magnetofonu tiks uzskatīts par smieklīgu stāstu.

Visticamāk, magnetofoni vēl nebija izgudroti, jo Katja par tiem nebija dzirdējusi.

Viņa izņēma vēl vienu dēli, kam sekoja vēl viens – kaste negribīgi atvēra vēderu, bruka gabalos, bet tomēr šķita spēcīga. Tagad pat Ļena nedaudz piecēlās no galda, lai labāk redzētu, kas notiek būdiņas vidū, it kā Katja atvērtu nevis parastu koka kasti, pat trofeju, bet īstu Pandoras lādi. Nav zināms, ko Krauti tur slēpuši un kāds noslēpums glabājas aiz šiem cieši pieguļošajiem dēļiem.

Beidzot nokrita pēdējais dēlis, gandrīz iecirtot Petijai pa kāju, un uz koka pamatnes parādījās melns priekšmets. Tas bija melns, jo ļoti biezs eļļots papīrs, kas līdzīgs audumam, pārklāja zem tā paslēpto priekšmetu.

– Viņi ir iepakoti! – Deniss bija pārsteigts. – Noteikti kāda noderīga lieta. Varu derēt!

"Es pat to neesmu redzējis filmā," atzina Petja. – Lai gan, iespējams, esmu noskatījies visas filmas par karu.

Katja paskatījās uz viņu sānis, gribēja kaut ko teikt, taču pārdomāja, atkal izņēma nazi un iegrūda asmeni audumā.

Melnais audekls sausi čaukstēja. Puiši sastinga. Ļena neizturēja un pameta galdu, noliecoties pār kasti.

Iestājās klusums. Vējš, nepārtraukti gaudams cauri izsisto stiklu, pēkšņi apklusa. Pat tālā kanonāde nomira.

– Nu, kas tur ir? – Deniss tikko dzirdami nočukstēja.

Vitja sataustīja Ļenas roku un saspieda to. Viņai bija silti. Viņš juta, ka sirds strauji pukst krūtīs, it kā viņu nākotne būtu atkarīga no šīs kastes satura.

Nazis caurdūra biezo audumu, tas sadalījās divās daļās, atklājot trofejas iekšpusi.

Uz spīdīga sudraba statīva, stingrā metāla būrī, atradās vēl viena kaste, tikai no kaut kāda vērtīga koka, pulēta, piesaistot skatienu kā magnēts. Tās galā mirdzēja atvēršanas mehānisms eleganta aizbīdņa formā.

"Nekādā gadījumā…" čukstēja Vitja.

"Oho…" svece Petijas rokās nedaudz trīcēja.

– Es tev tā teicu! – Deniss satraukti nosvilpa.

Ketija nošņāca.

Viņas roka sniedzās pēc fiksatora, bet Petja viņu apturēja.

"Noliksim to uz galda," viņš ierosināja. – Ir neērti turēt sveci.

Katja mirkli padomāja un pamāja.

Vēl piecas minūtes mocījušies virs aizsargbūra, viņi izņēma saturu un nolika to uz galda.

– Nu, vai atvērsim? – Katja klusi jautāja. Tagad, kad priekšmets atradās uz galda, viņas apņēmība pēkšņi šķita iztvaikojusi.

– Noteikti! – Petja nolika sveci uz galda. Viņa rokas beidzot bija brīvas, un viņš izdarīja nepacietīgu žestu.

"Varbūt būtu labāk tam nepieskarties," domīgi sacīja Katja.

– Jā! Ko tu dari?– Deniss gandrīz iekliedzās. "Jūs riskējāt ar savu dzīvību, lai to iegūtu!" Un arī mēs…” viņš piebilda, „kad viņi viņu vilka”. Un tagad mums arī sāpēs kakls hipotermijas dēļ, tas ir simtprocentīgi. Atvērt!

– ES piekrītu. Atveries,” Petja atkārtoja savus vārdus.

Katja paskatījās uz Ļenu.

"Man arī nepatīk šī kaste." Viņā ir kaut kas… dīvains.

"Tas nozīmē divas balsis par un divas pret," sacīja Katja. – Izšķirošais paliek. Tu, Vitja. ko tu grasies teikt?

Visu acis pievērsās viņam, un viņš pēkšņi sajuta, ka tieši tagad, šajā mirklī, tiek izlemta viņu nākotne. Kāpēc tas tā bija – viņš nevarēja pateikt, taču dzīvē ir brīži, kad esi pārliecināts, ka ir pienācis X laiks. No tā, kādu lēmumu jūs pieņemsit šajā brīdī, būs atkarīga visa jūsu turpmākā dzīve.

Kas šajā brīdī ir tik īpašs? – viņš domāja. Manas plaukstas pēkšņi kļuva nosvīdušas. Kaut kas notiks, kad viņi atvērs kastīti. Bet ko tieši? Vai tas noteikti novedīs pie kaut kā slikta?

Viņš pārmaiņus skatījās uz lakotās kastes spīdīgo fiksatoru un draugu sejām.

Ļena lēnām pakratīja galvu, it kā teiktu viņam: “Saki nē. Es lūdzu jūs, vienkārši sakiet nē, jo…"

Viņš nespēja nolasīt viņas acīs atbildi, viņas baiļu iemeslu. Viņa baidījās no nākotnes un viņu situācijā tas bija absolūti dabiski. Bet ne katra izvēle noved pie slikta rezultāta. Dažreiz jums ir jāizlemj ieiet nezināmajā. Skatieties uz priekšu ar atvērtām acīm. Izdari izvēli.

Vitja nolieca galvu. Laika plāksne, šķiet, karājās pār viņu mazo atslāņošanos – drūmu, bezpriecīgu un rāpojošu, tā, ka viņš fiziski juta tā smagumu. Vitja grozījās no kājas uz kāju, iebāza rokas dziļajās bikšu kabatās un pēkšņi sajuta tur sērkociņu kastīti, kas klusi, bet neatlaidīgi vibrēja. Viņš to pārcēla no slapjām drēbēm un pavisam aizmirsa par to. Sirsenis mēģināja atbrīvoties. Vitja atcerējās, ka no rīta kukainis bija sauss un miris. Un tagad tas pēkšņi atdzīvojās. Kāpēc?

Viņš padomāja un klusi teica:

– Atver to.

Laika cilpa

Подняться наверх