Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 10

Folībīča, Dienvidkarolīna

1942. gada februāris

Megija ar elkoņiem atspiedās pret leti un vēroja, kā no skolas pārnākusī Lulū notiesā launagu un izdzer pēdējās kokakolas lāses. Viņa zināja, ka pudele nonāks noliktavas kastē, kurā glabājās Lulū strauji augošās kolekcijas bezkrāsaini caurspīdīgie un krāsainā stikla eksemplāri. Meitene bija uztaisījusi pudeļkoku Beilijas kundzei, Eimijas mātei, un saņēmusi pasūtījumu vēl no diviem cilvēkiem, kuri to bija redzējuši. Lulū nebija domājusi par tiem ņemt naudu, vienīgi kokakolas un citas pudeles. Megijai nācās iejaukties, jo viņai šķita, ka cilvēki izmanto mazās māsas nesavtību un māksliniecisko apdāvinātību.

Ieskanējās durvju zvaniņš. Megija smaidot pacēla skatienu, jo gaidīja piegādātāju, kurš ik nedēļu atveda dzeramo ūdeni galona pudelēs. Uz salas dzeramais ūdens nebija pieejams, un tas bija iemesls, kāpēc, mātei vēl dzīvai esot, tēvs nepalika uz salas ilgāk kā nedēļu, un galvenais iemesls, kāpēc viņš reti atgriezās salā pēc viņas nāves.

Megijas sirds vai salēcās, kad durvju ailā viņa ieraudzīja Pītera platos plecus lepnajā, skujiņveida rakstā austajā mētelī un brūnos, pieglaustos matus, kad viņš noņēma platmali.

– Mārgarit, kāds prieks tevi atkal satikt, – cepuri turēdams rokās, viņš sacīja.

– Pīter, – viņa atbildēja, visiem spēkiem cenšoties apslāpēt balsī prieku par satikšanos, kā to bija mācījusi Keta. Viņš divas nedēļas bija pavadījis Aiovā un tēva fabrikā. Pīters sacīja, ka apmeklējis arī citas vietas, bet tās viņa vairs nespēja atcerēties. Megija bija noilgojusies. Viņa jutās ļoti laimīga, atkal sastapusi Pīteru, un bija gatava piedot to, ka viņš nebija viņai atrakstījis ne rindiņas, nedz arī iedevis savu adresi, lai viņa varētu nosūtīt viņam vēstuli. Pīters bija aizbraucis pēkšņi un negaidīti, atstājot vien īsu zīmīti, ko bija iebāzis pa spraugu viņas mājas durvīs.

Viņš nolika cepuri un cimdus uz letes un satvēra viņas plaukstas savējās.

– Kā tev klājas? – viņš jautāja.

Aizmirsusi visas Ketas mācītās gudrības, viņa nomurmināja:

– Nu jau labāk, jo tu atkal esi atgriezies.

Līdz Pītera aizbraukšanai viņi bija tikušies četras reizes, bet Megijai likās, ka abi ir pazīstami jau mūžīgi.

Vīrieša acis silti iemirdzējās, un Megijai likās, ka viņš teju, teju pārlieksies pāri letei un noskūpstīs viņu. Bet Pīters pamanīja Lulū, kura sēdēja uz soliņa un cieši viņu vēroja, tāpēc atlaida Megijas rokas un pievērsās meitenei.

– Lūk, te arī ir jaunā dāma, kuru meklēju, – viņš sacīja un iebāza roku mēteļa kabatā. – Biju Ņujorkā un atradu kaut ko, kas tev varētu patikt.

Pīters izvilka no kabatas brūnā papīrā ietītu sainīti un sniedza Lulū.

Meitene piecēlās no soliņa un spēra nedrošu soli uz viņa pusi.

– Kas tas ir? – viņa nopietni vaicāja.

– Lulū, kā tu izturies! – Megija uzmeta māsai piktu skatienu, prātojot, kurā mirklī Lulū mazrunība būtu jāuztver kā rupjība.

– Pateicos, – meitēns aši izlaboja. – Kas tas ir? Meitenes godīguma apburts, Pīters iesmējās.

– Atver, tad redzēsi.

Lulū paņēma sainīti un, brīdi aplūkojusi, noplēsa papīru, ļaujot brūnajām strēmelēm nokrist uz grīdas. Kad papīrs bija noplēsts, meitene atplauka smaidā.

– “Zudušās kartes meklējumi”, – viņa skaļi nolasīja, tad pagriezās pret māsu un skaļākā balsī piemetināja: – Meg, nudien, tas ir jaunākais Nensijas Drū romāns. Es to nebiju pat redzējusi! Vai varu to parādīt Eimijai?

Meitenes acīs staroja neviltots prieks; kopš Džima nāves Megija nebija redzējusi māsu tik priecīgu. Visi aizbildinājumi, kāpēc Lulū nedrīkstētu atstāt Megiju vienatnē ar Pīteru, vienā acumirklī pagaisa.

Aizmirsusi atgādināt māsai par uzvedību, Megija noteica:

– Protams, tikai atgriezies pirms četriem, lai vari izpildīt mājasdarbus līdz veikala slēgšanai.

Lulū paķēra no pakaramā tumši zilo vilnas mētelīti un metās uz durvju pusi. Pusceļā viņa apstājās, pagriezās pret Pīteru un sacīja:

– Pateicos, Novāka kungs. Man tiešām patīk šī grāmata. To pateikusi, viņa izmetās no veikala, aizmirsusi mēteli uzvilkt mugurā.

Megija uzsmaidīja Pīteram.

– Paldies. Jau sen neesmu māsu redzējusi tik priecīgu.

Viņas smaids ir vislabākā dāvana.

Pīters iebāza roku kabatā, izvilka no tās otru brūnā papīrā iesaiņotu paciņu un nolika to uz letes.

– Nesteidzies notikumiem pa priekšu.

– Kas tas ir? – viņa jautāja, un abiem bija jāsmejas, jo Megijas reakcija bija tieši tāda pati kā jaunākajai māsiņai.

– Atver to.

Pītera dzintarkrāsas acis mirdzēja, un Megija notrīsēja, iedomājoties Ketas teikto par to, kā vīrietis var likt sievietei justies, kad pieskaras viņai kailai. Megija nosprieda, ka tagad zina, par ko Keta toreiz runāja. Viņa centās nedomāt par Džimu un viņa šķīstajiem skūpstiem vai bailēm apskaut Megiju nepiedienīgi cieši.

Viņa paķēra vēstuļu nazīti no māla toverīša līdzās kases aparātam un uzmanīgi atvēra paciņu, cenšoties nesabojāt ietinamo papīru. Ielūkojusies sainītī, viņa ieraudzīja akurāti salocītu zīdpapīru. Ar rādītājpirkstu pavērusi tā maliņas, viņa sastinga, vaigos iesitās sārtums. Megija palūkojās uz Pīteru.

– Ceru, ka tā nav pārāk intīma dāvana, tomēr kāds labs mans draugs sacīja, ka šajos laikos ir pilnīgi pieņemami, ja džentlmenis lēdijai dāvina praktisku lietu, kuru viņa pati nevar dabūt.

Nedaudz nomierinājusies, Megija ielūkojās paciņā, kur uz zīdpapīra gulēja divi pāri glīti salocītu zīda zeķu. Labi, ka viņš nebija nopircis arī zeķturi, jo tad Megija būtu aiz kauna nomirusi.

– Man jau sen nav bijušas zīda zeķes, – piespiedusi dāvanu pie krūtīm, viņa izdvesa, juzdamās kā apburoša netikle, kuru iekārojis skaists vīrietis. – Paldies, Pīter.

Viņš atspiedās ar elkoņiem pret leti un pieliecās viņai tuvāk.

– Tas ir mazākais, ko varu tev dot. Tu padarīji Folijā pavadīto laiku neaizmirstamu, – viņš noteica, pievērsis Megijai kaisles pilnu skatienu, un Megija pūlējās iztēloties, ko uz to atbildētu Keta, tomēr ikviena atbilde, kuru viņa spēja iedomāties, lika viņai pietvīkt vēl vairāk.

Pīters pasmaidīja, it kā lasītu viņas domas.

– Uzvelc tās šovakar. Dosimies uz Folijas boulinga centru. Tur ir lielākais mūzikas automāts visā pilsētā. Tā vismaz esmu dzirdējis. Tur būs dejas. Es gribu tevi izrādīt.

– Labprāt, – Megija smaidot atbildēja. Viņu sejas gandrīz saskārās, un Megija prātoja, vai šovakar Pīters viņu atkal skūpstīs. Nodžinkstēja durvju zvaniņš, telpā ieplūda auksta vēja brāzma. Atskanēja smiekli. Megija palūkojās uz durvīm un ieraudzīja Ketu kopā ar viņas virsnieku. Virsnieka roka gulēja uz Ketas gurna, it kā tas būtu viņa īpašums. Ketai mugurā bija zaļais mētelis – tas pats, kuru Lulū pasniedza Megijai ikreiz, kad viņa un Pīters devās uz pilsētu. Megija bija gatava likt galvu ķīlā, ka Pīters to bija ievērojis.

– Labdien, leitnanta kungs, sveika, Ket! – Megija izmocīja uz lūpām smaidu, kad skaistais pāris beidzot ienāca veikalā. Likās, ka visapkārt satumst.

Megija saviebās, jo viņa nespēja noteikt, kāds ir māsīcas noskaņojums. Labāk bija tad, kad viņa zināja, ko teikt un ko nē.

– Vai jau esat dzirdējuši jaunumus? – Keta kā apreibusi tincināja. Roberts atlaida viņas roku, un abi panācās tuvāk.

Pīters viegli pamāja galvu.

– Braieras kundze, – viņa balsī bija tik tikko jaušams saspringums.

Iepazīstinājusi abus vīriešus, Megija pievērsās māsīcai.

– Kādus jaunumus? – Folijas grāmatveikaliņš tirgoja gan News un Courier, gan Charlestone Evening Post, kurus Megija izlasīja no pirmās līdz pat pēdējai lapai, lai būtu informēta par jaunākajām ziņām, lai gan Keta allaž centās iestāstīt, ka vīriešiem nepatīk sievietes, kuras zina vairāk nekā viņi. Laikraksti ziņoja par karadarbību Eiropā, tomēr Megija nojauta, ka Ketas minētie jaunumi drīzāk būs vietējā mēroga ziņas.

– Pie Hendersoniem uz pāris nedēļām ieradušās māsīcas no Ziemeļkarolīnas, kuras stāstījušas, ka pie Hateras raga, kur viņas dzīvo, manītas vācu zemūdenes. Vai tas nav aizraujoši?

Megija sarauca pieri.

– Bet tas ir neiespējami! Mediji visi kā viens apgalvo, ka zemūdenes nespētu pārvarēt tādu attālumu.

Roberts joprojām klusēja un vēroja Pīteru, it kā apsvērdams, cik daudz informācijas viņš drīkst atklāt.

– Patiesībā tā īsti nav taisnība. Vācu zemūdenes gluži mierīgi var šķērsot Atlantijas okeānu. Šobrīd būtiskākais jautājums ir par to, vai tās ir vai tomēr nav sasniegušas Amerikas austrumu krastu.

Keta iespraucās starp Pīteru un Robertu pie letes.

– Sallija un Ketija Hendersones stāstījušas, ka krastā izskalotas mantas, kas varētu nākt tikai no kuģa, turklāt zvejnieki sūdzoties par eļļas piesārņojumu, kas nogalina zivis. Viņi apgalvo, ka redzējuši ūdenī ķermeņus, un domā, ka vācieši plāno izcelties krastā.

Megija pagriezās pret Robertu.

– Vai tā ir taisnība?

– Varu jums atklāt tikai to, ko pats zinu. Šobrīd nekas neliecina, ka vācieši būtu nogremdējuši kādu laivu vai kuģi. Ir karš, un cilvēki baumo. – Viņš uzmeta skatienu Pīteram, it kā pārliecinādamies, ka Keta un Megija ir pietiekami stipras, lai uzklausītu pārējo. – Bet esmu dzirdējis, ka jaunajām vācu zemūdenēm ir plašāks darbības rādiuss, jo dīzeļdegvielas rezerves tiekot uzglabātas balasta tvertnēs un ar to pietiek ceļam šurp un atpakaļ. Uztraukumam nav iemesla. Ja būtu, jūs to uzzinātu pirmās, – viņš uzmundrinoši pasmaidīja.

Keta saspieda viņa roku un piespiedās virsniekam tuvāk, bet Megija ievēroja, ka māsīca uzmet skatienu Pīteram, lai novērtētu viņa reakciju. Keta noteikti jūtas vīlusies, ka Pīteru šķietami vairāk interesē virsraksti laikrakstos, kas atradās viņa priekšā.

Kā sajutis skatienu, Pīters pacēla acis un pasmaidīja.

– Manuprāt, baumu ir daudz. Nesen biju Ņujorkā un izlasīju rakstu, kurā ļaudis tika aicināti beigt izplatīt tenkas. Tā vien šķiet, ka austrumu krastā ikvienam ir kāds paziņa, kas redzējis vācu zemūdeni, tomēr liecinieku šim faktam atrast nav iespējams. Turklāt šeit, Folijā, mums nebūtu par to jāuztraucas. Ir taču zirgu patruļas, vai ne? – viņš sacīja un pieskārās Megijas plaukstai, atsaucot atmiņā vakaru pamestajā pludmales mājā. Viņa atkal pietvīka.

Roberts ieklepojās un ierunājās:

– Saprotams, ka ne. Ņemot vērā militāro kontingentu, kas izvietots Folijā un Čārlstonas gaisa spēku bāzē, tas nebūtu prāta darbs, ja vācieši izvēlētos Foliju. Hateras raga tuvumā grimst kuģi, kuri izmanto straumes, lai dotos uz ziemeļiem, bet tas atrodas pietiekami tālu no Dienvidkarolīnas krastiem. Toties tankkuģis, kas atrastos starp vācu zemūdeni un izgaismotu krastu, būtu viegls mērķis.

Pīters uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.

– Tātad jūs gribat teikt, ka baumās ir arī daļa patiesības? Roberts apskāva Ketas vidukli, un šķita, ka viņš ir sarūgtināts.

– Es uzskatu, ka tas ir iespējams. Neviens gan zemūdenes nav redzējis. Un, manuprāt, ja Vašingtona ticētu baumām, būtu izdots rīkojums par austrumu krasta līnijas aptumšošanu.