Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 8

Folībīča, Dienvidkarolīna

1942. gada janvāris

Lulū sēdēja uz gultas malas un vēroja, kā Megija pošas randiņam ar Novāka kungu. Pat domās viņš bija tikai Novāka kungs, lai gan Džims viņai allaž bija tikai Džims. Novāka kungs šķita tik pieaudzis, ka viņa nespēja viņu iztēloties kā zēnu. Viņš bija jauks un patīkams, bet viņš nebija Džims.

Lulū lauzīja galvu, kāpēc gan Megija bija ierosinājusi doties pie Andrē. Protams, ceptās garneles tur bija visgardākās, un tas kopš bērnības bija Megijas vismīļākais restorāns, uz kuru vecāki mēdza viņu vest svētku reizēs. Bet Lulū zināja arī to, ka tā bija pirmā vieta, kurp viņu aizveda Džims, tālab meitene nespēja saprast, kāpēc Megija grib uz turieni doties ar citu vīrieti. Varbūt Megijai nebija laika apdomāties? Arī Lulū reizēm mēdza paziņot, ka dodas uz vannasistabu, un tikai pēc tam apjauta, ka to pateikusi skaļi.

Viņa vēroja, kā māsa labākās uz baznīcu velkamās kleitas vietā, kuru bija valkājusi tikšanās reizēs ar Džimu, izvēlas otru labāko, un nosprieda, ka viņa tomēr visu atceras.

– Ketu neesi redzējusi? – Megija apvaicājās, lūkodamās spogulī. Piešķiebtā galva liecināja, ka viņa nespēj pieņemt lēmumu.

– Kopš atgriezāmies mājās, viņa ir savā istabā. Man liekas, viņa ir sapīkusi.

Megija savilka uzacis, tomēr nebārās.

– Viņai ir tik laba gaume. Gribētos zināt viņas viedokli.

Lulū piešķieba galvu, atdarinot māsu, un centās izprast, vai tiešām cilvēks uztver lietas citādi, ja neskatās tieši tām virsū. Viņa redzēja māsu, kuru no sirds mīlēja un kuru uzskatīja par skaistu. Ar piešķiebtu galvu viņa, iespējams, redzēja Megiju Ketas acīm – neizteiksmīgu mājsaimnieci.

– Tev jāuzkrāso lūpas. Ar koši sārtām lūpām tu izskatīsies daudz labāk.

Megija paraudzījās spogulī un novaikstījās.

– Man nav lūpu krāsas, – viņa noteica, – bet domāju, ka varētu palūgt Ketai.

Māsu skatieni spogulī sastapās. Lulū redzēja, ka pelēkā kleita ir par lielu māsas smalkajam augumam un tās audums vairāk līdzinās gultas pārklājam. Tā nebija kleita, ar kuru doties uz satikšanos. Lulū prātā iešāvās kāda doma. Viņa izrāpās no gultas un paziņoja:

– Iešu un apvaicāšos.

Meitene aizgāja līdz māsīcas istabas durvīm, nospieda rokturi un pa spraudziņu palūrēja istabā. Aizkari bija aizvilkti, un Keta gulēja zem segas, aizklājusi acis ar melnu zīda masku.

Klusi kā pelīte meitene aizlavījās līdz drēbju skapim un izņēma savu dārgumu kastīti. Uzmetusi ašu skatienu guļošajai māsīcai, viņa to atvēra, izvilka jūras eža bruņu auskarus un bruņurupuča piespraudi, tad nolika kastīti vietā.

Iebāzusi rotaslietas kabatā, viņa uz pirkstu galiņiem devās pāri istabai pie Ketas tualetes galdiņa, kur uz Megijas tamborētās, ar kosmētiku notraipītās apaļās sedziņas mētājās māsīcas “burvju līdzekļi”, kā Keta tos dēvēja. Lulū ieraudzīja meklēto lūpu krāsu – tā gulēja galdiņa tālākajā stūrī.

Meitene uzmanīgi paņēma pomādes tūbiņu un uz pirkstu galiņiem tuvojās durvīm. Tikko Lulū pirksti pieskārās spraudziņā pavērtajām durvīm, lai tās atvērtu, atskanēja Ketas balss:

– Ko tu dari?

Cieši sažņaugusi lūpu krāsas tūbiņu saujā, Lulū apgriezās. Melnā maska tagad bija pavilkta uz pieres, bet Keta gulēja uz sāna, atbalstījusies uz elkoņa.

– Es tikai paņēmu dažas no savām mantām, – meitene atbildēja un sāka kāpties uz durvju pusi.

– Kas tev rokā? – Keta tincināja.

– Nekas.

Keta piecēlās sēdus un noņēma masku.

– Parādi, kas ir tas nekas.

Lulū zināja – ja viņa labprātīgi neparādīs plaukstu, Keta viņu piespiedīs ar varu. Meitene lēnām atvēra plaukstu, kurā gulēja lūpu krāsas tūbiņa.

– Cerams, tu nebija nodomājusi spēlēt pārģērbšanos un krāsot lūpas ar manu lūpu krāsu. Šis ir mans mīļākais tonis, turklāt tā gandrīz ir beigusies.

– Nebiju domājusi to izniekot, – Lulū atcirta, juzdamās aizvainota.

Viņa nekad nespēlēja pārģērbšanos atšķirībā no citām viņas vecuma meitenēm un brīvo laiku aizpildīja lasot vai zīmējot.

– Gribēju, lai Megija uzkrāso lūpas pirms tikšanās ar Novāka kungu, – viņa paziņoja un tajā pašā brīdī atskārta, ka izrunājusies nevietā.

– Tu, mazā zagle, – Keta pielēca kājās un tuvojās Lulū.

– Tūliņ pat to atdod!

Keta stāvēja meitenes priekšā, vienu roku iespraudusi sānos, bet otru pastiepusi pēc lūpu krāsas. Lulū sažņaudza tūbiņu saujā.

– Bet Megijai nav lūpu krāsas. – Tā ir viņas problēma. Atdod!

Meitene pacēla trīcošo dūrīti un ļāva lūpu krāsai ieripot Ketas plaukstā.

– Ja tu vēlreiz man kaut ko nozagsi, zvēru, ka pārmetīšu tevi pār celi un noslānīšu ar rīksti. Piemini manus vārdus! Tu vēl esi pietiekami maza, lai saņemtu pērienu.

Lulū vaigi dega kā ugunī, iedomājoties Ketas solīto pērienu un apzinoties, ka pievīlusi Megiju. Acīs saskrēja asaras. Viņa pagriezās, lai atvērtu durvis, bet sastinga pusceļā. Meitene elsoja tā, it kā būtu nopeldējusi neskaitāmas jūdzes. Viņa īsti nezināja, ko grasās sacīt, tomēr, kad sakāmais bija pateikts, bija par vēlu to nožēlot.

– Tu man to atdosi, Keta, – meitene centās runāt drosmīgi, kā Megija viņai bija mācījusi. Iespējams, ka rūpes par māsu deva Lulū drosmi. Meitene turpināja jau skaļākā balsī.

– Tu to man atdosi, vai arī es pastāstīšu Megijai, ka redzēju tevi paviljonā skūpstāmies ar to kareivi, kad vēl biji precējusies ar Džimu. Vai arī to, ka tu Džimam iestāstīji, ka viņš Megijai vairs nepatīk, un neļāvi viņam aplidot Megiju. Es nesapratu, ka tie bija meli, bet tad jūs apprecējāties un bija par vēlu to stāstīt Megijai. Ja izstāstīšu tagad, varu saderēt, ka viņa tev neļaus šeit palikt.

Telpā iestājās klusums, un meitene varēja saklausīt vien savu elpu. Viņa juta Ketas smaržas un zināja, ka māsīca joprojām stāv aiz muguras. Un tad viņa izdzirdēja Ketas baso pēdu soļus uz grīdas dēļiem un vēl kādu skaņu – kaut kas mazs un ciets atsitās un aizripoja pa grīdu.

Lulū lēnām pagriezās, un māsīcu skatieni sastapās. Ketas skatiens bija kā aligatoram, kas guļ pie krasta un izliekas par baļķi. Viņas smaids bija salts.

– Lulū, tu esi laba māsa. Uzticama. Tas labi. No tevis neko nevar noslēpt, vai ne?

Lulū pārlaida skatienu grīdai, meklējot lūpu krāsas tūbiņu. Tā bija aizripojusi aiz Ketas tualetes galdiņa kājas. Meitene nometās rāpus, pastiepa roku, paķēra lūpu krāsu un izskrēja no istabas. Tikai skrienot pa gaiteni, viņa atcerējās, ka Keta bija uzdevusi jautājumu. Meitene apstājās un lēnām atgriezās istabā. Keta joprojām sēdēja gultā, kura reiz piederēja Lulū.

– Nē, – viņa sacīja. – Nevar gan.

To pateikusi, viņa satvēra rokturi un aizvēra aiz sevis durvis.

Pīters ieradās tieši septiņos vakarā. Izdzirdējusi viņu klauvējam pie durvīm, Megija lūdza, lai Lulū noskrien lejā un ielaiž viesi. Keta joprojām nebija iznākusi no guļamistabas. Megija pati būtu atvērusi durvis, bet Lulū viņai atgādināja, ka īsta dāma vienmēr liek džentlmenim gaidīt, lai neliktos pārlieku dedzīga. Meitene gluži vārds vārdā bija citējusi Ketu, kura jau gadiem centās izglītot māsīcas flirta gudrībās. Tātad vismaz viena no O’Šī māsām bija vērīgi ieklausījusies viņas dotajos padomos.

Megija netika gudra, kāpēc šoreiz Lulū bija tik ļoti pretimnākoša un pakalpīga. Neviena niķa, pat tad, kad meitene uzzināja, ka vakars būs jāpavada Ketas sabiedrībā. Tik īsā laikā Lulū nespētu pieņemt Pīteru, kur nu vēl pieķerties viņam. Keta nespēja samierināties ar domu, ka Megijai ir pielūdzējs, tāpēc Lulū nekavējoties nostājās māsas pusē. Lai arī vecuma starpības dēļ māsu starpā nekad nebija valdījusi īpaša tuvība, Ketas parādīšanās visu mainīja. Megija nezināja īsto iemeslu, tomēr nojauta, ka tam ir zināma saistība ar Ketas ievākšanos Lulū istabā un daudzējādā ziņā arī ar ienākšanu viņu dzīvē.

Lūkodamās pulkstenī, Megija nogaidīja noteiktās piecas minūtes, divas reizes aplūkoja sevi spogulī, izgāja gaitenī un apstājās pie Ketas guļamistabas durvīm. Viņa pacēla roku, lai pieklauvētu, bet pārdomāja. Lai gan Megija alka uzzināt Ketas viedokli par tērpu un pateikties, ka māsīca ļāvusi aizņemties viņas sarkano lūpu krāsu, viņa zināja, ka Keta ir nelāgā omā un labāk būtu viņu netraucēt. Tādās reizēs māsīca mēdza sāpināt. Lai arī Megija bija pārliecināta, ka Keta patiesībā nevēlējās nodarīt viņām pāri, viņa negribēja bojāt omu pirms tikšanās ar Pīteru.

Kāpjot lejup pa kāpnēm, viņa atkal atskatījās uz Ketas istabas durvīm. Pēdējoreiz māsīcas nelāgo omu viņa bija izbaudījusi uz savas ādas pēc Džima nāves. Toreiz viņa norija smacējošo sāpju kamolu, lai mierinātu Ketu, bet tika atraidīta. Megija nekad nebija dzirdējusi Ketu tā runājam. Māsīca paziņoja, ka Megija pat iztēloties nespējot viņas sāpes, jo atšķirībā no Ketas viņai nekad nav bijusi piekrišana pie vīriešiem. Un, palikušai atraitnēs, viņai nekad vairs nebūs iespējas satikt citu vīrieti. Tikai mātei dotais solījums atturēja Megiju padzīt Ketu no mājas.

Lai arī nepatiesi, tomēr māsīcas vārdi bija dzeloši. Ne jau par Megiju teiktais, bet tas, ko Keta sacīja par Džimu. Turpmākajās nedēļās Megija vairākas reizes devās uz baznīcu, lai aizlūgtu par Džimu. Viņa sēroja par diviem, jo atraitne Keta to nespēja.

Megija kāpa lejup un šūpoja galvu, lai justu auskarus pieskaramies kaklam, un centās iztēloties, cik skaista ir bruņurupuča ķemme viņas matos. Lulū un Pīters viņu gaidīja priekštelpā. Māsa bija iekārtojusies divvietīgajā dīvānā, bet Pīters pētīja mammas smilšu dolāru kolekciju. Viens bija viņa pirkstos, kad viņš pagriezās, lai sasveicinātos ar Megiju.

– Mārgarit, tu esi tik skaista!

Viņa pietvīka, jo zināja, ka Pīters tikai cenšas būt laipns, tomēr jutās arī nedaudz glaimota, jo izklausījās, ka viņš to teica no tīras sirds.

– Paldies, Pīter, – viņa tencināja un nostājās viņam līdzās. Viņa sajuta odekolona aromātu un pamanīja, ka gaiši pelēkais uzvalks ir labi pašūts. Pītera mētelis bija pārlikts dīvāna parocim.

– Piedod, ka aizkavējos.

Viņš pasmaidīja, un savādo dzintarkrāsas acu kaktiņos ievilkās rieviņas.

– Gaidas visu padara vēl aizraujošāku. Turklāt man bija prieks pabūt Lulū sabiedrībā. Viņa stāstīja man par šiem, – Pīters parādīja smalko čaulu, un viņa zīmoggredzenā atspīdēja lampas gaisma.

– Smilšu dolāri, – Megija atrauca, izņemot to no Pītera plaukstas. – Vai Lulū izstāstīja teiku?

Nenovērsis skatienu no Megijas sejas, Pīters papurināja galvu.

– To mums stāstīja mamma. Teika vēsta, ka smilšu dolārus šeit izkaisījis Kristus, lai stiprinātu ticību, – Megija turpināja.

Pīters sarauca pieri.

– Kādā veidā?

Megija nostājās tuvāk, ielika jūras eža bruņu plāksnīti plaukstā un paskaidroja:

– Šie pieci caurumi simbolizē naglu atstātās brūces Kristus miesā, šis pašā viducī ir kā ziedoša austrumu lilija, ko ieskauj Betlēmes zvaigzne.

Megija pacēla acis un pamanīja, ka Pīters raugās uz viņu, nevis smilšu dolāru. Viņa aši nodūra skatienu, apvērsa smilšu dolāru un turpināja:

– Otrā pusē ir redzams Ziemassvētku zvaigznes jeb puansetijas zieds, kas simbolizē Kristus dzimšanu. Ļaudis stāsta – ja kādam izdosies pārlauzt to vidū pušu, no tā izlidos piecas baltas dūjas, kas atnesīs mieru virs zemes, un cilvēkiem būs labs prāts.

– Brīnišķīgi, – Pīters sacīja. Viņš aizvien vēl lūkojās uz Megiju.

Viņa pagriezās pret logu un nolika smilšu dolāru grozā pie pārējiem. Cenšoties apvaldīt satraukumu, Megija turpināja stāstīt:

– Tie ir mammas. Viņa tos salasīja Folijas pludmalē.

– Tad tiem ir vēl lielāka vērtība, – viņš sacīja.

Megija pasmaidīja. Likās, ka Pīters viņu saprot. Tas bija patīkami, lai gan meitene nebija īsti droša, ka viņš patiesi uzskata viņu par skaistu.

– Vai esi gatava? – Pīters apvaicājās.

– Jā, tikai paņemšu cepuri un mēteli, – Megija atbildēja un devās pie priekšnama skapja. Lulū aizsteidzās viņai priekšā un māsas drūmi brūnā mēteļa vietā pasniedza Ketas zaļo kašmira mēteli un pieskaņotu cepuri. Zaļais mētelis mājās vienkārši uzradās. Kad Megija par to apvaicājās, Keta atbildēja, ka tā ir dāvana no kāda pielūdzēja. Sīkākus paskaidrojumus nesagaidījusi, Megija vairāk neko nevaicāja, jo nebija pārliecināta, ka vēlas dzirdēt atbildi.

Cenzdamās pievērst Lulū uzmanību, Megija tikko manāmi papurināja galvu, jo nevēlējās uzsākt strīdu Pītera klātbūtnē. Lulū izlikās to neredzam, sniedza mēteli un piemetināja:

– Brūnajam iztrūkusi poga. Ja vēlies, es to vēlāk piešūšu. Megija veltīja māsai piktu skatienu un prātoja, kādēļ Lulū melo un kāpēc māsa vēlas, lai viņa velk Ketas mēteli. Pīters paņēma Lulū sniegto mēteli un palīdzēja Megijai to uzvilkt.

– Varbūt man vajadzētu pavaicāt Ketai, vai drīkstu to aizņemties? – uzmetusi māsai zīmīgu skatienu, viņa noteica.

– Es jau pajautāju, viņa neiebilda, – nevainīgi smaidot, Lulū atbildēja, un Megija uz mirkli pat noticēja, ka brūnajam mētelim patiešām iztrūkusi poga.

Viņa joprojām vēroja Lulū, bet mazā māsiņa pieskrēja pie ārdurvīm un atvēra tās. Megija pagaidīja, kamēr Pīters uzvilka mēteli un uzlika cepuri, tad ieķērās pasniegtajā elkonī, izgāja pa durvīm un nokāpa pa kāpnēm pie jaunākā modeļa Ford sedana.

Lai gan vasarnieki Folībīčā bija gaidāmi tikai pēc vairākiem mēnešiem, militārpersonu ierašanās salā darīja savu – Andrē restorānā bija krietns apmeklētāju pieplūdums. Megija apsveicinājās ar paziņām, iepazīstināja viņus ar Pīteru un tikai tad apsēdās pie ierādītā galdiņa, kas atradās pie loga, no kura pavērās skaists skats uz purvāju. Pīters atkārtoja to cilvēku vārdus, ar kuriem bija iepazinies, it kā censtos tos iekalt atmiņā, uzdeva jautājumus un ar neviltotu interesi uzklausīja atbildes. Sirdī Pīters bija tirgonis, Megija to zināja, tomēr nespēja nejūsmot par to, cik patīkamu iespaidu viņš atstāja uz viņas draugiem un kaimiņiem.

Viņa ar acs kaktiņu vēroja, kā Pīters nopēta plašo dēļu grīdu, uz sienām uzgleznotos garneļu zvejas kuterus un vietējās ainavas, griestiem piekārtos garneļu zvejas tīklus. Sirdī viegli iedzēla apziņa, ka Pīters un viņa vecāki ir no Eiropas, viņš ir daudz ceļojis, ir daudz izsmalcinātāks nekā vairums viņai pazīstamo Folijas vīriešu, ka viņš noteikti pieradis pie smalkākiem Čārlstonas restorāniem, nevis pludmales ēstuvēm, lai gan tur gatavo vislabākās ceptās garneles pasaulē.

Viņa pastiepās un pieskārās Pītera rokai.

– Ja tev te nepatīk, mēs varam doties uz citu vietu. Pilsētā ir daudz jauku restorānu.

Pītera plauksta uzgūla viņas rokai.

– Nē, šī ir brīnišķīga vieta. Es gribu izbaudīt vietējo virtuvi. Turklāt es nekad neesmu ēdis ceptas garneles. Nekam citam nav nozīmes, ja vien esi kopā ar skaistu sievieti. Es varētu ēst zāli un to pat nemanītu, – viņš paziņoja un iesmējās.

Pītera vārdi pārliecināja Megiju, ka viņa nav kļūdījusies, un viņa atplauka smaidā. Atlaidusies krēslā, viņa izlikās, ka pēta ēdienkarti, kaut gan patiesībā meklēja gudru un asprātīgu atbildi. Jaunā sieviete gandrīz vai nožēloja, ka līdzās nav Ketas, kura spētu izmānīt no viņas īstos vārdus.

– Es ieteiktu ceptas garneles, bet tev noteikti vajadzētu pagaršot arī eļļā vārītas kukurūzas bumbiņas un kāpostu salātus. Vienmēr izvēlos tieši tos, kad šeit iegriežos. Man vajadzētu pamēģināt arī ko citu, tomēr baidos vilties un palikt bez tik iecienītajām garnelēm un kukurūzas bumbiņām, – viņa paskaidroja un pietvīka, atskārtusi, ka pārāk daudz runā par ēdienu.

Pīters aizvēra ēdienkarti un paziņoja:

– Tad uzticēšos tavam ieteikumam un pasūtīšu to pašu, ko tu. Kā vietējais.

Lai arī viņš smaidīja, tomēr izskatījās tik pasaulīgs un izsmalcināts, ka Megija nespēja apvaldīt smieklus.

– Par ko tu smejies? – Pīters izlikās aizvainots.

No atbildes Megiju paglāba Robina Hendersone, klasesbiedrene no Riversas vidusskolas, kura ieradās, lai pieņemtu pasūtījumu. Robina bija apprecējusies jau vidusskolas laikā, un viņai bija četri cits pēc cita dzimuši bērni. Viņas vīrs Deivs strādāja jūras bāzē, bet Robina uz pusslodzi piepelnījās pie Andrē. Saņemto dzeramnaudu viņa tērēja lūpu krāsām un zeķēm, lai vīrs nezinātu, cik naudas viņa patiesībā iztērē.

Megija vēroja, kā Robina, runājot ar Pīteru, pietvīkusi koķeti rotaļājās ar gaišajām matu cirtām, un atskārta, ka tā izturas vairums sieviešu. Pat Keta. Tomēr kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ļaužu burzmā tonakt piestātnē viņš bija izvēlējies tieši Megiju. Viņa joprojām bija pārliecināta – ja tobrīd blakus sēdētu Keta, Pīters viņai pat neuzmestu skatienu. Bet te nu viņa bija, sēdēja Andrē restorāniņā pie sagrabējuša galda Pīteram iepretim, kamēr pārējās telpā esošās sievietes slepšus viņu pētīja, prātodamas, kāpēc viņš izvēlējies tieši Megiju.

Uzmetusi valšķīgu skatienu Pīteram, Robina paņēma ēdienkartes un devās uz virtuvi, pa ceļam divas reizes atskatīdamās. Pīters izlikās to neredzam.

Tikai tad, kad atnesa pasūtīto ēdienu, Megija attapās, cik izsalkusi viņa ir. Tikšanās gaidās viņa visu dienu nebija ēdusi ne kumosiņa, tāpēc tagad nācās visiem spēkiem turēties, lai nepagrābtu pilnu sauju kukurūzas bumbiņu un nepiestūķētu ar tām pilnu muti.

Viņa Pīteram pastāstīja par katru ēdienu un vēroja viņa apmulsumu, klausoties par mērcēm, kuras bija novietotas uz galdiņa. Viņš paņēma nazi un dakšiņu un pārgrieza eļļā vārīto bumbiņu. Gaisā uzvirmoja salds kukurūzas maizes aromāts, un Megijai saskrēja siekalas mutē. Pīters uzpūta karstajam kumosam, ielika to mutē un sakošļāja, acis pievēris.

– Kā garšo?

– Lieliski, – mirkli apdomājies, viņš izdvesa, uzmeta skatienu garnelei un grasījās nogriezt gabaliņu.

Megija iesmējās. Viņa nezināja, vai tāpēc, ka “lieliski” no viņa mutes izskanēja kaut kā neierasti, vai arī tāpēc, ka viņš grasījās ēst garneli ar nazi un dakšiņu.

Ēdamrīki sastinga virs šķīvja, un Pīters uzmeta viņai apmulsušu skatienu.

– Kāpēc tu smejies?

– Vai tad Aiovā neēd ar pirkstiem?

Īsu mirkli Pītera sejai pārslīdēja tumša ēna, un Megijai nodomāja, ka viņai tikai izlicies. Tomēr, nolicis nazi un dakšiņu līdzās šķīvim, viņš pasmaidīja.

– Protams. Kukurūza. Mēs Aiovā ēdam kukurūzas vālītes, un tikai ar pirkstiem. Es vienkārši nospriedu, ka garnele varētu būt pārāk karsta. Tas arī viss.

Viņš piesardzīgi satvēra pirkstos vienu garneli un, sekojot Megijas piemēram, iemērca to sārtajā mērcē, nokoda gabaliņu un sakošļāja, izbaudīdams garšu.

– Garda, – viņš noteica un ar salveti noslaucīja lūpas.

– Garda, nevis lieliska?

Pīters sarauca pieri un atrauca:

– Vairāk nekā lieliska, tāpēc – garda.

Megija atkal iesmējās, jo bija droša, ka šoreiz viņas piezīme bijusi vietā, lai gan līdzās nebija Ketas, kas pamācītu. Viņa iztēlojās sevi no malas – ar koši sarkanām lūpām un bruņurupuča ķemmi matos sēžam iepretim Pīteram un smejamies par viņa jokiem. Gluži kā citi pāri. Tieši tāpat kā toreiz, kad viņa šeit bija kopā ar Džimu. Megija aizgaiņāja šo vīziju, paņēma vēl vienu garneli un pavērās uz Pīteru. Šī nav īstā reize gremdēties atmiņās par vīrieti, kurš nekad nebija īsti viņai piederējis.

Bija pāri deviņiem vakarā, kad viņi izgāja no restorāna. Pieblīdušais mēness lēja gaismu pār purvāju, vilinot paisuma viļņus otrpus ziemas balinātajām niedrēm. Netālu no mašīnas virs ūdens lidinājās naksnīgs spārnots mednieks. Megija ciešāk ietinās Ketas kašmira mētelī un vēroja, kā gaisā paceļas viņas elpas tvaiks. Viņa sen nebija jutusies tik pārsātināta un apmierināta, un viņa negribēja, lai šis vakars beigtos. Likās, ka Pīters jūtas tāpat, jo brauca daudz lēnāk nekā pirms tam. Viņa jau grasījās ielūgt vīrieti uz tasīti kafijas, kad viņš pagrieza galvu. Tumšajā salonā mēness lietā gaisma iekrāsoja viņa seju rēgaini zilganu.

– Nāc, pastaigāsimies.

Tas nebija jautājums, un Megija pat nedomāja atbildēt, jo Pīters apturēja automašīnu pie kādas mājas Senterstrītā un izslēdza dzinēju. Viņš atvēra durvis, paņēma Megiju zem rokas un veda. Ausīs knieba sals, un viņa būtu vēlējusies, kaut Ketas cepurīte būtu vairāk praktiska nekā dekoratīva. Viņi devās piestātnes virzienā kā izšķīlušies bruņurupucīši, kas seko mēness un jūras aicinājumam.

Megija jutās atvieglota, kad Pīters nogriezās pa labi Arktikavēnijā, prom no piestātnes un ļaužu radītā trokšņa. Šī iela reiz bija galvenā piekrastes satiksmes artērija, kas stiepās visā salas rietumu malas garumā. Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītā gada vētru pārdzīvoja tikai četras mājas ielas krasta pusē. Divas no tām tagad bija pamestas, un to pāļus līdz pusei aizsedza paisuma viļņi.

Droši, it kā zinādams, kurp dodas, Pīters veda viņu uz pirmo ēku, kuras pāļus un stāvo jumtu apspīdēja saltais ziemas mēness. Dienas laikā ar sāls kristāliem nosētās lubiņas saules gaismā iemirdzējās sudrabā, pievilinot bērnus, kuri ložņāja pa šīs noslēpumainās ēkas lielajām, tukšajām istabām. Tomēr naktī māja izskatījās citādi – mēness atspīdums mirdzošajā okeānā iedvesa alkas pēc nezināmā. Paisuma atnestais ūdens jau skalojās zem mājas, tomēr taciņa vēl bija sausa. Megija nodrebinājās, kad Pīters palīdzēja viņai uzkāpt pa pakāpieniem līdz ieejas durvīm, tomēr neiebilda, kad viņš atvēra neaizslēgtās durvis viņas priekšā. Viņi klusējot devās cauri istabām un izgāja pa otrām durvīm uz terases, zem kuras vēlās okeāna viļņi. Uz mirkli Megijai likās, ka viņa lido, it kā nekas vairs nesaistītu viņu pie zemes, vien mēness gaisma un viļņi, kas sitās pret pāļiem. Viņa atkal bija maza meitene, mamma vēl bija dzīva, nebija ne vētru, ne kara, ne nāves, tikai okeāna plašums un viņas sapņi.

– Mārgarita, vai esi nosalusi? Varbūt vēlies atgriezties mašīnā?

Pītera balss atgrieza viņu uz cietzemes; viņai šķita, ka jūt, kā plaušas atkal piepildās ar gaisu. Megija pagriezās pret Pīteru. Odekolona aromāts un skaņa, ko radīja bārdas rugāji uz viņa zoda, pieskaroties mēteļa apkaklei, lika viņai atskārst, cik tuvu līdzās viņš stāv.

– Nē, ir labi, – viņa atbildēja, – tikai nedaudz pavēsi.

Pīters aplika roku viņai ap vidukli, pievilka cieši sev klāt, un viņi vērās mirdzošajā okeānā. Šī māja bija augstāka nekā kaimiņu namiņi, no tās varēja skaidri saskatīt kotedžas un pundurpalmu pudurus aiz kāpām. Viņi vēroja tālumā mirguļojošās gaismas piestātnē, dzeltenīgos lieveņa gaismu starus pie mājām salas rietumu pusē.

– Kas šī ir par vietu? Neskaitāmas reizes esmu braucis tai garām un prātojis par to, – pie auss ieskanējās Pītera balss. Megija ļāvās apskāvienam, un viņai likās, ka šovakar gan mēness, gan zvaigznes spīd spožāk nekā parasti.

– Šeit dzīvoja kāda ģimene, bet pēc vētras aizpagājušajā gadā šeit neviens neatgriezās. Te bija vesela iela, bet lielāko daļu māju aizskaloja ūdens.

– Tātad tā nevienam nepieder?

Megija paraustīja plecus.

– Domāju, ka pieder. Tomēr būtu muļķīgi atkal te ievākties. Kad Čārlstonas ostā uzbūvēja molus, lai pasargātu to no plūdiem, ūdens atņēma krietnu daļu Folijas pludmales. Īpaši spēcīga erozija novērojama pēc vētrām. Nedomāju, ka atlikušās mājas pārdzīvos nākamo spēcīgo vētru.

Pīters pamāja; vīrietis vēroja okeānu, un viņa acīs atspoguļojās mēness.

– Tik daudz gaismas. Es domāju, ka pēc Pērlhārboras visa piekraste grimst tumsā, – viņš noteica un pavērās uz Megiju. Cepures mala meta ēnu pār viņa seju.

– Protams, bet tikai rietumkrastā, jo tas ir tuvāk Japānai un Havaju salām. Mūs no Eiropas šķir trīstūkstoš jūdžu plats okeāns. Mums ir krasta apsardze – iespējams, ka mēs viņus redzēsim –, bet man liekas, ka tā nepieciešama tikai tādēļ, lai cilvēki justos noderīgi. Vācieši nespēs šķērsot okeānu mums nezinot. Visi to saprot.

– Taisnība, – viņš sacīja, un viņa pērļu baltie zobi iemirdzējās mēness gaismā. – Tu šeit esi drošībā, un es jūtos labāk, zinot, ka esi drošībā.

– Tiešām? – Megija atlieca galvu, un viņu lūpas gandrīz saskārās.

– Tiešām.

Megija nemanīja, kad beidzās vārds un sākās skūpsts. Viņa atkal jutās kā lidojumā, zem viņu kājām viļņojās okeāns, bet Pītera elpa glāstīja viņas ādu tik ēteriska kā gaiss.

Piepeši viņš atvirzījās.

– Piedod. Es tikai… – viņš aprāvās, un Megija juta viņa dedzinošo skatienu. – Es tikai nespēju atturēties.

Viņu elpa saplūda, veidojot baltus tvaika mākonīšus. Megija vēroja, kā tie paceļas gaisā un izgaist, un vēlējās, kaut viņš nebūtu pārtraucis skūpstīties. Un tomēr viņa zināja, ka Pīteram bija taisnība. Keta būtu atbildējusi viņa skūpstiem un prasījusi vēl. Tomēr tā nebija Keta, kuras viņš alka.

Megija pieskārās viņa lūpām.

– Neko vairāk nesaki. Piespied mani ciešāk klāt un runā, pastāsti kaut ko.

Viņš atkal aplika roku viņai ap pleciem un pievilka tuvāk.

Abi atkal vērās okeānā.

– Saki, ko tu no šejienes vari redzēt.

Megija satvēra viņu aiz rokas, ieveda mājā pie plaša loga un ar pirkstu rādīja tālumā.

– Šī ir Folijas rietumdaļa. Ielu nosaukumi abpus Senterstrītai ir vienādi, tikai šeit tie sākas ar Rietum-, bet tur – Austrum-, piemēram, Rietumešlija un Austrumešlija. Tā ir iela, kas ir viena kvartāla attālumā no okeāna krasta pilsētas austrumdaļā, bet šeit sniedzas līdz pat okeānam vietā, kur beidzas Arktikavēnija.

Pīters pētīja gaismiņas tālumā, bet Megija turpināja rādīt un stāstīt.

– Otrā iela, kur es dzīvoju, stiepjas perpendikulāri krastam. Turpat blakus Rietumu Ešlijā atrodas viesnīca, kuru visi dēvē par “Pludmales māju”. Runā, ka krasta apsardze tajā grib ierīkot barakas.

Pīters pamāja. Kādu brīdi abi klusēja, līdz viņš ierunājās:

– Cilvēki, kuri dzīvo tajās mājās… kur viņi strādā? Ar ko nodarbojas?

– Mums ir bibliotēka, policijas iecirknis, pasts, tomēr lielāka daļa strādā Čārlstonas ziemeļu ostā. Tie galvenokārt ir pastāvīgie iedzīvotāji. Vasarās šeit ir daudz iebraucēju, cilvēku skaits divkāršojas. Saprotams, ka tagad te ir daudz karavīru un militārā personāla, jo Čārlstonas apkārtne ir nosēta ar kara bāzēm.

Pīters maigi pieskārās viņas zodam.

– Gudra un skaista. Tā ir izcila kombinācija.

Pirms viņa attapa, ko atbildēt, viņš satvēra Megijas roku, pacēla pie loga un atkal ievaicājās:

– Un kas atrodas salas galos?

Megijai likās, ka gaismas izdziest.

– Tikai ar mežu apaugušas zemes strēles. Mājas saceltas starp okeānu un Folijas upi.

Pīters atbalstīja zodu pret Megijas galvu, un jaunā sieviete piespieda vaigu pie viņa krūtīm.

– Jauka peldvieta?

– Ļoti skaistas pludmales. Austrumdaļā nav tik pievilcīgas. No šejienes var saskatīt – lūk, tur ir Morisailendas bāka. Tā darbojas automātiski, jo atrodas ūdenī. Bet skats ir patiesi skaists. Straumes tur ir ļoti viltīgas, tāpēc nedrīkst peldēt. Bēguma laikā līdz bākai var nokļūt ar laivu un uzkāpt līdz pašai augšai.

Pīters ielūkojās viņai acīs.

– Vai tu tur esi bijusi? Esi bijusi pašā augšā?

Viņa novērsās, jo atcerējās to reizi. – Jā, bet tā ir augstāka nekā liekas.

Megija nodūra galvu, jo nevēlējās, lai Pīters ielūkotos viņas acīs un atmiņās par Džimu, ar kurām viņa nevēlējās ne ar vienu dalīties.

– Varbūt tu varētu mani kādu dienu turp aizvest, – viņš smaidot sacīja, it kā nojaustu to, kas notiek Megijas dvēselē.

– Labprāt, – viņa atbildēja un palūkojās ūdenī, kas mēness gaismā jau pamatīgi viļņojās. – Labāk dosimies prom no šejienes, kamēr paisums nav mūs aizskalojis.

Pīters satvēra viņas roku un veda uz durvīm. Palūkojies uz kāpnēm, viņš noteica:

– Laikam esam nedaudz nokavējuši. Es tevi iznesīšu krastā.

Viņš pacēla Megiju gluži kā Rets Batlers Skārletu un iznesa smilšainajā krastā. Brīdi vilcinājies, viņš maigi nolaida Megiju zemē.

– Paldies, – Megija sacīja. Viņa bija apmulsusi, un trūka elpas.

Pīters satvēra viņas seju plaukstās, pievilka klāt, ar lūpām viegli pieskārās Megija lūpām.

– Paldies tev, – viņš noteica, atrāvās un pasniedza elkoni.

Tikai dziļā naktī, kad viņa jau gulēja blakus aizmigušajai Lulū, Megija aizdomājās, par ko gan Pīters teica viņai paldies.