Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 5

Noblsvila, Indiāna

2009. gada jūnijs

Emija sēdēja Peidžas grāmatveikala dibenistabā, tukšoja piegādātās kastes un reģistrēja grāmatu nosaukumus elektroniskajā uzskaites katalogā. Viņa bija vēl pavisam maza, kad veikaliņš pārgāja mammas īpašumā. Bija aizritējuši seši mēneši, kopš Bens atgriezās no Afganistānas ar karogu pārklātā zārkā un tika apglabāts līdzās tēvam un nezināmiem senčiem, kuri vairāk nekā simts gadu bija kopuši zemi, ko kvēli mīlēja. Emija nemanīja laika straujo plūdumu, ko iezīmēja katra nākamā pāršķirtā kalendāra lapiņa. Arī gadalaiku maiņa paslīdēja garām nepamanīta, līdz Peidža pierunāja meitu nomainīt ziemas svīterus pret kokvilnas apģērbu ar īsām piedurknēm.

Emija sēroja klusējot. Skumjas kā neredzams vīruss saēda viņu no iekšienes, ārieni atstājot neskartu. Viņa allaž bija pārsteigta, uzlūkojot savu atspulgu, – ne miņas no pelēkas, panīkušas būtnes vai melna cauruma tur, kur reiz bijusi viņas seja. Skumjas viņai bija kā skābeklis; viņa nespēja aizmigt un pamosties, ja nejuta tās nospiežam sirdi – tik smagas kā ceļasomas, kuras viņa nemācēja iztukšot. Emija neredzēja sapņus, tomēr pamodusies bija pārliecināta, ka guļamistabā dzirdējusi gaistošus soļus. Vienīgi viņa nezināja, vai tie bija atnācēja vai aizgājēja soļi. Ik vakaru viņa gulēja aizvērtām acīm un cerēja vēl pēdējo reizi ieraudzīt Benu, kurš viņai pateiktu, kurp soļi ved.

Mammas grāmatveikala bagātīgais krājums sniedza Emijai īslaicīgu atvieglojumu. Mēmie vārdi burtiem klātajās lappusēs sniedza mierinājumu tāpat kā bērnībā, un viņa labprāt ļāvās uzspiestajai vientulībai, šķirojot grāmatas un izvietojot tās plauktos. Klientus un tos, kuri vēlējās izteikt līdzjūtību, viņa atstāja mammas ziņā, pati rodot mierinājumu pieputējušā veikaliņa dibentelpā. Sāpes un tukšums viņu neaizsniedza tur, kur viņas prāts bija nodarbināts.

Emija šad un tad bija apsvērusi iespēju atgriezties dzīvē, īstenot to, ko bija iecerējusi, pirms viņas dzīvē ienāca Bens. Ar maģistra grādu bibliotēku zinātnē viņa gribēja kļūt par kāda muzeja vai universitātes manuskriptu un retumu kolekcijas kuratori. Emijas azartiskā nodošanās aizgājušo laiku pētīšanai balējošiem vārdiem klātās trauslās lappusēs pārsteidza daudzus mazpilsētas iedzīvotājus, tikai ne viņas māti. Galu galā viņa taču vienīgai meitai bija devusi sava mīļākā romāna – “Kalnu aukas” – autores vārdu.

Pēc universitātes beigšanas Emija sāka strādāt mammas veikaliņā un gaidīja, uz kuru pasaules malu viņu dzīve aizvedīs. Un tad kādā pēcpusdienā veikaliņā ienāca Bens Hamiltons, kurš meklēja grāmatu savai krustmeitai. Emija tolaik pārlasīja Džeinas Ostinas romānu “Lepnums un aizspriedumi” un bija pilnīgi pārliecināta, ka veikalā ienācis viņas Dārsija kungs. Uniformā tērpies Bens bija slaids gaišmatis, kurš tikko kā pabeidzis virsnieku skolu. Vispirms viņš uzaicināja Emiju uz kafijas tasi, tad aizveda vakariņās. Pēc mēneša viņi jau bija saderinājušies, pēc sešiem – iestūrējuši laulības ostā. Emija tā arī nebija pamanījusi, ka viņas sapņi pagaisuši – ne tāpēc, ka viņai tie nebija dārgi, bet tāpēc, ka mīlestība pret Benu bija stiprāka. Tagad, kad Bena vairs nebija, viņas sapņi līdzinājās izbāžņiem un izbalojušajiem ņieburiem, kas joprojām greznoja viņas bērnības guļamistabu.

Tās bija atliekas no dzīves pirms Bena.

Iedžinkstējās durvju zvans, bet Emija pat nepakustējās, lai palūkotos, kas atnācis. Bija pusastoņi no rīta, veikals slēgts;

viņa zināja, ka ieradusies mamma, lai bārtos par to, ka Emija nav gulējusi, par daudz nododas darbam vai arī nepietiekami ēd. Emija vēlējās, lai mamma zina, ka viņa atteiksies no šī dzīvesveida, tiklīdz būs atradusi labāku veidu kā sērot.

– Atnesu brokastis, – atskanēja mammas balss.

Emija pat nepacēla galvu un turpināja rakstīt.

– Esmu paēdusi, bet paldies.

– Tavas mīļākās kviešu medusmaizītes no Krendola ceptuves. Tās vēl ir siltas.

Emija pārtrauca darbu un palūkojās uz mammu.

– Varbūt vēlāk. Noliec aiz letes.

Peidža pat nepakustējās un cieši vēroja meitu. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Emija ciešāk ieskatījās mātes sejā un ievēroja smalkās grumbiņas acu un mutes kaktiņos; dziļās rievas pierē šķita iegūlušas uz visiem laikiem. Skumju nasta, ko māte allaž nēsāja sevī, likās samilzusi kā čūska, kas grasās mest ādu; pārlieku smaga Peidžai.

Emija pamanīja, ka cerētā maiznīcas maisiņa vietā māte tur rokās burku. Tās stikls bija plankumiem klāts un dūmakains, bet metāla vāciņš no vecuma apsūbējis. Ziņkāres pārņemta, Emija piecēlās un tuvojās mātei.

– Kas tas tāds?

Atbildes vietā Peidža pastiepa burku Emijai, kura pēc īsa vilcināšanās mirkļa to satvēra. Likās, ka tajā veļas maigi okeāna viļņi. Pacēlusi burku acu līmenī, Emija saprata, kas tajā iepildīts.

– Tās ir smiltis, – viņa izdvesa, zinot, ka tās nav parastas smiltis, drīzāk daļiņa no mātes, gluži kā mammas zaļās acis un cirtainie mati. Daļiņa, par kuras eksistenci Emija nebija pat nojautusi.

– Tās ir no Folībīčas. Manā kāzu dienā māte tās sabēra burkā un iedeva man. Viņa sacīja, ka tās neļaus man aizmirst, no kurienes es nāku.

Bet viņa kļūdījās, Emija jau grasījās iebilst, tomēr apvaldījās, jo burka viņas plaukstās kļuva silta, it kā smiltis glabātu atmiņas par Dienvidkarolīnas sauli.

– Kāpēc tu to dod man?

Peidža atbalstījās pret durvju aili; viņas sejā bija manāms nogurums.

– Tāpēc… – viņa iesāka un saminstinājās. – Tāpēc, ka šī, – viņa pamāja ar roku visapkārt, – nav vienīgā vieta pasaulē. Jā, tā tev ir pazīstama, te tu jūties drošībā, tomēr tā nav tava dzīve.

Emija juta, kā kaut kur iekšienē, viņas prātā, pārplīst dusmu burbulis.

– Bet es te esmu laimīga.

– Nē, nav tiesa. Tev tā šķiet, jo tev nav citas pieredzes.

Emija samiedza acis, lai kārtīgi nopētītu sievieti, kura izklausījās pēc viņas mātes – mātes, kura bija nodrošinājusi viņai pajumti, barojusi, apģērbusi, bet ne devusi padomu. Emija allaž uzskatīja, ka daudzo bērniņu zaudējums salauzis mammas sirdi un laupījis spēku izvadīt dzīvē vienīgo meitu. Emija iedomājās par bēniņos nobēdzinātajiem molbertiem, izžuvušajām un kunkuļos sakaltušajām krāsām, nepabeigtajām gleznām. Emijas bērnībā bēniņi bija vilinoša paslēptuve, kurā meitene ne reizi vien patvērās pēc mammas brāziena. Gleznas bija daļiņa no tās dzīves, kad Peidža vēl nebija apprecējusies ar Emijas tēvu. Tie bija laiki, par kuriem Emija neko nezināja. Reiz mamma viņu bija pieķērusi slēpjamies bēniņos. Mamma nedusmojās, drīzāk šķita samierinājusies, gluži kā uzklausījusi diagnozi pēc audzēja izoperēšanas.

Mamma pastāstīja, ka šīs gleznas tapušas laikā, kad viņa gatavojusies iestāties Rodailendas mākslas skolā. Tolaik viņa vēl nebija sastapusi Billu, Emijas tēvu. Tā bija vienīgā reize, kad viņas par to runāja, un tomēr laiku pa laikam, redzot mammu lūkojamies pa logu vai aizmirsušos turot rokā jau atdzisušas kafijas krūzi, Emija sievietē, kas izvēlējās smilškrāsas toni istabu sienām, redzēja meiteni, kurai reiz bija sapnis kļūt par mākslinieci.

Emija stāvēja iepretim mātei, viņai rokās bija smilšu burka un sirdī apņēmība aizstāvēt savu viedokli.

– Bet tev ir cita pieredze, tomēr tu esi šeit.

Peidža turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi meitas vārdus.

– Vai zini, kāpēc koijoti tagad sastopami gandrīz visos štatos? Tāpēc, ka tie pielāgojas. Viņi saprot, ka tas, ko viņi vēlas, nav tas, kas viņiem nepieciešams. Zina, ka arī citur ir labi. Tā ir viņu izdzīvošanas māksla.

Brīdi klusējusi, viņa piemetināja:

– Emij, jau pusgads ir pagājis. Es neko neteicu, kamēr tu izmisīgi cīnījies. Tagad ir pienācis laiks saņemties. Tev nepieciešamas pārmaiņas, citādi tu nekad netiksi tam pāri.

Emijas dusmas pierima, it kā viņa justu, ka mammai ir taisnība.

– Varbūt es nevēlos tikt tam pāri, aizmirst Benu. Viņš bija labākais, kas manā dzīvē vispār bijis. Mammu, šīs ir arī manas mājas. Ja aizbraukšu, tad nodošu Benu, ļaušu viņam vēlreiz nomirt.

Peidža atspieda pakausi pret durvju ailu un aizvēra acis, it kā sakopojot spēkus.

– Reizēm, kad vērojam savu dzīves plūdumu un speram soli atpakaļ, lai rastu mierinājumu, mūsu priekšā paveras jauns ceļš. Ir cilvēki, kuri turpina ceļu, jo bīstas noiet no ierastās takas. Bet ir citi, kuri droši sper soli nezināmajā, apjaušot, ka tas ir viņu īstais ceļš.

Emija atskārta, ka raud; viņas lūpas bija sāļas.

– Mamm, tu nesaproti, ko pati runā. Nav cita ceļa. Šeit ir manas mājas.

Peidža satvēra meitas plaukstas, kurās viņa joprojām turēja smilšu burku.

– Zinu. Es nekad neesmu spērusi soli sānis no ceļa, kuru izvēlējos. Bet tev tiek dota otra iespēja. Un tu, – viņa iebakstīja ar pirkstu Emijai krūtīs, – tu esi citāda. Man šķiet, es to zināju jau kopš tā laika, kad tu biji pavisam maziņa.

Peidža nopūtās, un elpas siltums Emijai atsauca atmiņā tālās dienas, kad mamma viņu auklēja savās rokās.

– Varbūt tas ir mūsu atsvešinātības iemesls. Es zināju, ka tu mani pametīsi, un negribēju, lai tas mani pārlieku sāpina.

– Es negrasos tevi pamest! – Emija pagriezās un nolika burku ar smiltīm uz rakstāmgalda. Pārsteidzošā kārtā pirksti bija smilšaini; kā negribētas domas smilšu graudiņi bija pielipuši viņas pirkstiem. Emija allaž bija iztēlojusies citu meiteņu sirsnīgi atklātās sarunas ar mātēm, bet šī nebija no tām, par kādu viņa bija sapņojusi. Šī bija no tām, kuras beidzas ar ardievām. Viņa tik ilgi bija gaidījusi šo sarunu, bet tagad šķita, ka tā pienākusi par ātru.

– Es nevaru tevi atstāt. Esmu tev nepieciešama šeit, veikalā. Un arī tēvam.

Kurš nesīs tēvam rīta kafiju un laikrakstu, kurš atgādinās, ka jāapgriež mati un jāuzvelk svīteris? Bet Emija paturēja šīs domas pie sevis, jo jau sen bija apjautusi, ka tēvs neiebilst, jo vēlas, lai meita justos vajadzīga.

Peidža pasmaidīja, it kā lasītu meitas domas un piekristu tām.

– Dzīve ir jautājums, Emij, un tu vēl esi pārāk jauna, lai domātu, ka zini visas atbildes.

Emija gribēja iebilst, teikt mātei, ka viņa maldās, bet zināja, ka mammai ir taisnība. Sirds dziļumos viņa apjauta, ka mamma nerunā tukšu, bet ne par kādu naudu viņa to neatzītu. Emija nolēma izspēlēt citu kārti.

– Es nevaru braukt uz Dienvidkarolīnu. Es tur nevienu nepazīstu, un no kā es tur dzīvošu?

Rūgtu kā vērmeles viņa sajuta vientulības dvesmu.

Peidža devās pie telpas malā sakrautajām kastēm, kuras iepriekšējā dienā bija atvedis UPS kurjers. Tās aplūkojusi, viņa nocēla kādu mazu kārbu, zem kuras atradās lielāka kaste.

– Pirms pāris nedēļām eBay veikalā meklēju lietotas grāmatas maiņas punktam. Sapratu, ka izpārdošana ir visizdevīgākais variants, jo ļaudīm, kuri komplektē šīs kastes, nav ne mazākās sajēgas, ko viņi tajās saliek. Viņi vienkārši ir laimīgi, ka radusies iespēja tikt no tām vaļā. Tāpēc arī tik zemas cenas.

Peidža pieliecās, satvēra kasti un pastūma to tuvāk Emijai.

– Lūk, ko es uzgāju!

Emija pieliecās, lai izlasītu sūtītāja adresi. “Folijas atradumi”.

– Vai tas ir veikals?

Peidža pamāja.

– Tas ir veikals. Vismaz reiz bija. Droši vien īpašnieks dodas pensijā un izpārdod preces. Man ļoti patika tas veikaliņš. Tas piederēja divām padzīvojušām kundzēm. Jaunākajai no viņām bija sava aizraušanās – viņa veidoja pudeļkokus un tirgoja tos veikaliņa dibentelpās. Manējais ir no turienes. Māsas Šovas vai O’Šī, vai tamlīdzīgi. Savulaik veikaliņā tirgoja arī citas preces, bet grāmatu nodaļa ar laiku paplašinājās un izspieda visu pārējo. Tur bija plašs labākās klasikas un ceļvežu klāsts, bet tālākais kakts bija atvēlēts sieviešu romāniem.

Emiju pārsteidza savādā izteiksme mammas sejā.

– Mēģināju to īpašo gaisotni radīt arī šeit, bet neesmu pārliecināta, ka man tas ir izdevies. Veikaliņš bija burvīgs; iespējams, tāpēc atvēru savu grāmatveikalu.

Emija pastiepa roku, paņēma šķēres no rakstāmlietu kastītes un pāršķēla līmlenti, ar kuru kaste bija aizlīmēta, tomēr vāku neatvēra.

– Nesaprotu. Kāds tam sakars ar mani?

– Kad atklāju, no kurienes ir šīs grāmatas, es zvanīju uz veikalu. Pašreizējā īpašniece Ebigeila, tā laikam viņu sauca, ir vedekla vienai no vecajām kundzēm, kuras atceros. Neviens nevēlas pirkt grāmatveikalu, tāpēc viņa nospriedusi – ja izpārdos inventāru, tad būs iespēja pārdot pašu ēku kāda cita uzņēmuma ierīkošanai. – Peidža samiedza acis un vēroja meitu. – Viņa arī stāstīja, ka pēdējos gados veikaliņš bijis izslavēts ar tur atrodamo reto grāmatu un manuskriptu klāstu, kas pieejams arī digitālā formātā un arī ir viņas pārziņā. Pašai negribot, Emiju stāsts intriģēja. Bet viņa atkal iedomājās par Benu, par to, ka šeit viņu iepazina, šeit bija viņu iemīlējusi, it kā viņas atmiņas par vīru būtu piesaistītas vienai vienīgai vietai Visumā un neizbēgami pagaistu, ja viņa dotos uz citurieni.

Emija atgriezās pie galda un apsēdās pie datora.

– Pat ja vēlētos, es nevarētu to atļauties, – viņa sacīja un gaidīja, ka māte piekritīs viņas teiktajam, izgaisinot dīvaino kņudoņu pakrūtē.

– Emij, tu vari to atļauties. Tu pārdevi māju, tev ir Bena nauda. Tā ir viņa beidzamā dāvana tev.

Piepeši Emijai šķita, ka viņas sāpju un zaudējuma valstībā iespīd cerību stariņš. Tas viņu biedēja, lika justies kā mazam bērnam, kurš ļaudīm pārpilnā vietā atlaidis mātes roku.

– Es nevaru, – viņa mazdūšīgi atkārtoja.

– Vari. Tu to spēsi. Bens izvēlējās tevi, jo tu bija stipra.

Neliec viņam tevī vilties.

Emija pārsteigta palūkojās uz mammu.

– Viņš tev tā sacīja?

Peidža nošūpoja galvu.

– Viņam nebija jāsaka. Es to zināju kopš brīža, kad tu nāci pasaulē. Tu necenties saskatīt mani, kā to dara vairums mazuļu; tu jau toreiz lūkojies man garām, it kā vēlētos izzināt pasauli.

Emija sarauca pieri.

– Tu negribēji, lai precos ar Benu, vai ne?

Peidža uz brīdi pievēra acis un papurināja galvu. Tad atbildēja:

– Mēs tagad nerunājam par Benu. Tev ir izvēle – vai nu izpakot ceļasomas pie apvedceļa zīmes un pazust ierakumos uz ilgāku laiku, vai arī būvēt pašai savu apvedceļu.

Viņa satvēra burku ar smiltīm un ielika meitai rokās.

– Tu taču zini, ka vienmēr varēsi atgriezties. Šeit allaž būs tavas mājas. Tomēr, ja paliksi te, tu būsi kā roze tuksnesī – izdzīvosi, bet nekad neizplauksi ziedos.

Peidža pagriezās, lai dotos prom, bet Emija satvēra viņas roku.

– Kāpēc tu to dari?

Peidža atbrīvoja roku un devās uz durvīm, pa ceļam pārkāpdama mazai gofrētā kartona kārbai. Neatskatījusies viņa atbildēja:

– Tāpēc, ka tu esi mana meita. Tāpēc, ka tu esi tāda, kādai es sev neļāvu būt. Nekad neesmu tikusi skaidrībā, kā man tevi mīlēt, Emij. Tu allaž esi bijusi sasodīti neatkarīga. Varbūt es beidzot esmu sapratusi, ka mīlēt tevi nozīmē ļaut tev iet.

Emijas zods noslīdēja lejup, viņas balss bija asaru aizžņaugta.

– Mammu, es viņu mīlēju vairāk, nekā iespējams mīlēt, un es nevaru pieļaut, ka šī mīlestība vienkārši pagaist. Es to nevēlos. Un vēl es netieku vaļā no domas, ka viss labais manā dzīvē jau ir pagājis.

Māte nopūtās un palūkojās uz Emiju.

– Vai apsoli, ka padomāsi par to?

Peidža aizgāja, atstājot Emiju turot rokās burku ar smiltīm no vietas, kuru viņa nekad nebija apmeklējusi. Emija aizvēra acis, sajuta smilšu siltumu burkā, domās baudīja sāļo okeāna gaisu un pāris citu nepazīstamu smaržu – spēcīgu un asu saules uzkarsētas zemes un stāvoša ūdens aromātu. Viņas iztēlē gaiss mirgoja kā nepateiktas ardievas un neremdināma vainas apziņa. Varbūt tas bija jauns sākums? Šī doma iesvēla bailes, viņai uzmetās zosāda. Emija atcerējās vēja dziesmu pudeļkokā tonakt, kad viņa kļuva par atraitni, apsēdās pie grāmatu kastes un sāka apsvērt iespējas, kas bija pavērušās.

Emiju uzmodināja soļi, kas pamazām attālinājās. Pārāk smagi, lai būtu mātes, bet tēva krākšana no guļamistabas gaiteņa otrā galā nepārprotami liecināja, ka staigātājs nebija viņš. Viņa pieslējās sēdus un ieklausījās. Bija dziļa nakts.

Mēness bija plāns kā skaida, un tā raidītie stari cauri loga aizklājam apspīdēja burku ar smiltīm, kuru Emija nezin kāpēc bija nolikusi uz naktsgaldiņa. Viņa vērās uz to un iztēlojās, ka tās saturs kļuvis šķidrs un skalojas sīkiem vilnīšiem savā stikla sprostā.

Viņa pastiepās, ieslēdza gaismu un atviegloti uzelpoja, redzot, ka burkā joprojām ir tikai smiltis, tad pavērās uz “Folijas atradumu” grāmatu kasti, kura atradās turpat netālu uz grīdas. Emija īsti nezināja, kāpēc viņa to atnesusi šurp. Ja nu vienīgi tālab, lai būtu kāda nodarbe tādās naktīs kā šī, kad nebija nekādu cerību atkal iemigt.

Izkāpusi no gultas, viņa notupās pie kastes, atvēra to un izņēma saburzītās pakojuma avīzes. Viņa ielūkojās kastē un sajuta uzvēdījam mierinošo vecu grāmatu smaržu, ko veido nenosakāms nobružātas ādas, vecas līmes un senatnīguma aromātu sajaukums. Pastiepusi roku, Emija no kastes izcēla burbuļplēvē iesaiņotu pabiezu grāmatu cietos vākos un ielika to sev klēpī.

Kopš mamma nolēma paplašināt veikala sortimentu, piedāvājot ne tikai jaunas, bet arī lietotas grāmatas, viņa regulāri kastēm iepirka vecus sējumus, bet Emijas pienākums bija tos izšķirot. Starp iepriekšējās desmitgadēs izdotiem un lasītāju pirkstiem nomīļotiem mīlas romāniem, starp astoņdesmito gadu sāgām ar ēdiena un kafijas traipiem izraibinātām lappusēm un noplēstiem vākiem reizi pa reizei gadījās arī kāds rets un vērtīgs atradums. Sūtījumi nemainīgi pienāca no cilvēkiem, kuri garāžu izpārdošanās centās notirgot no vecmāmiņas vai vecvecāku māsām mantotas grāmatas, kuras nespēja vienkārši izmest mēslainē.

Emija nezināja, vai grāmatu šķirošana viņai uzticēta iegūtā grāda un zināšanu dēļ, vai vienkārši mamma zināja, ka Emijai pietiks vien pieskarties kastei, lai noteiktu, vai tās dzīlēs tiešām slēpjas kāds dārgums. Ne vienmēr viņa bija uzdevumu augstumos, tomēr savu pienākumu veica gana centīgi, lai attaisnotu uz viņu liktās cerības.

Viņa uzlika plaukstas uz klēpī guļošās grāmatas un sajuta no tās plūstam tik pazīstamo siltumu, kā arī tirpas aiz ausīm. Emija zināja, ka šajā kastē slēpjas kaut kas tuvākas izpētes vērts. Noņēmusi burbuļplēves iesaiņojumu, Emija piešķieba grāmatu, lai izlasītu tās pabalējušo nosaukumu. “Romeo un Džuljeta“. Viņa atvēra titullapu, konstatēja, ka grāmata izdota tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītajā gadā, aizvēra to un novietoja uz grīdas sev līdzās.

Citu pēc citas viņa metodiski izsaiņoja katru grāmatu, noplēsa burbuļplēvi un aplūkoja katru vāku. Emijai par pārsteigumu, lielākā daļa no tām bija atlanti vai ceļojumu apraksti, un tikai dažas – klasiskie romāni. Neviena autogrāfa, neviena pirmizdevuma, nekā vērtīga. No autoriem tur bija Ostina, Ficdžeralds, Tolstojs, pat Šekspīra tulkojums vācu mēlē. Vecie labie draugi, Emija nodomāja un pasmaidīja. Visticamāk, tās nāca no kāda rūpīgi veidotas mājas bibliotēkas, nevis grāmatveikala plauktiem.

Tikusi līdz kastes dibenam, viņa ielūkojās tajā, lai pārliecinātos, ka neko nav palaidusi garām. Emija bija gandrīz pārliecināta, ka aiz kartona kastes sienām slēpjas kaut kas ievērības cienīgs, bet viņa to nav pamanījusi.

Pārāk pamodusies, lai domātu par miegu, viņa citu pēc citas vēlreiz pārlūkoja grāmatas, meklējot ko nepamanītu. Kad grāmatas bija pārcilātas, viņa apsēdās un uzmeta kaudzei pētošu skatienu. Acīs iekrita grāmata, kuru Emija no kastes bija izcēlusi pašu pirmo, – “Romeo un Džuljeta”. Grāmata, kurai pieskārusies, viņa juta uzmetamies zosādu. Emija pastiepa roku, nocēla to no kaudzes virspuses, atvēra un rūpīgi aplūkoja.

Tā kā titullapa jau bija izpētīta, Emija apskatīja aizmugures vāku. Pielikusi sējumu pie deguna, viņa prātoja, vai tās ir tikai iedomas, vai arī tiešām no grāmatas uzvēdī sāļš okeāna gaiss. Tikai tagad Emija pamanīja, ka grāmatas apakšējā mala ir izliekusies, it kā reiz bijusi saskarē ar ūdeni. Pagriezusi to uz augšu, viņa redzēja, ka ūdens sabojājis arī lappušu malas. Viņa sāka šķirstīt lapas, lai pārliecinātos, vai grāmatā nav puves vai pelējuma atstātu pēdu. Tā bija neskarta, tāpēc Emija nosprieda, ka grāmata ūdenī atradusies vien neilgu laiku, pēcāk rūpīgi izžāvēta un tad nolikta plauktā.

Emija jau grasījās aizvērt sējumu, bet grāmata izslīdēja no rokām, atsitās pret grīdu un atvērās. Viņa to pacēla un tuvināja gaismai. Atvēruma augšējā labajā stūrī vīdēja ieraksts. Melnā tinte bija pabalējusi un ieguvusi blāvi violetu nokrāsu.

Plašais, stingrais rokraksts noteikti piederēja vīrietim. Lampa blāvi apgaismoja istabu, tāpēc Emija pievilka grāmatu tuvāk. Ieraksts bija visnotaļ personisks, un Emija juta, ka vaigi kvēlo kā ugunī.

Kāds dižs vīrs reiz rakstīja: “Atšķirtība vājina vieglu aizraušanos, bet pastiprina lielu kaislību līdzīgi tam, kā vējš nopūš sveci, bet liek uzliesmot sārtam.”

Ja vien man piemistu Larošfuko daiļrunība… Es ilgojos, ilgojos, ilgojos pēc Tevis. Es iekāroju Tevi. Kā izslāpušais alkst ūdens, es alkstu Tavu skūpstu, Tava pieskāriena. Vienmēr.

Emijai izkalta mute, it kā nezināms pielūdzējs čukstētu šos vārdus viņai pie auss. Kas viņš bija? Kam rakstījis šos vārdus? Viņa vēl divas reizes pāršķirstīja grāmatu no viena vāka līdz otram, kamēr bija pārliecināta, ka tajā nav citu ierakstu. Ziņkārība guva virsroku un izgaisināja pēdējās miega atliekas. Emija paņēma nākamo grāmatu, pārlapoja un, neko neatradusi, atlika sāņus. Viņa turpināja meklēt, līdz piektajā grāmatā, pamatīgi nobružātā “Kalnu auku” sējumā, uzgāja citu ierakstu. Ar melnu tinti rakstītie burti bija sīki un blāvi, tāpēc Emija ierakstu pamanīja, tikai trešo reizi pārlapojot grāmatu. Ja nebijis viņas apņēmības kā bērnam, kurš meklē nozaudētu mīļāko rotaļlietu, noteikti arī šoreiz būtu palaidusi to garām. Tā bija kā salmiņš, kas pastiepts, lai būtu tumsā kur pieķerties.

Šajā grāmatā rakstījis cits – rokraksts bija maigs un sievišķīgs. Pārliecība, ka tā varētu būt vienkārša piezīme pagaisa, kad Emija izburtoja glīti rakstītos vārdus.

Vakar vakarā redzēju Tevi piestātnē un zinu, ka arī Tu mani redzēji, bet mūsu skatieni nesastapās, jo līdzās bija viņa. Es saprotu un priecājos, ka nebiji tik drosmīgs, lai viņas klātbūtnē izrādītu, ka mani pazīsti. Tad redzēju, kā pieskaries viņas rokai, apliec viņas pleciem savu roku, un man bija jānovēršas. Visu nakti pavadīju nomodā, jo atcerējos Tavu roku pieskaramies viņai, un manī kaut kas nomira. Cik ilgi mēs spēsim izlikties? Kā tas beigsies? Esmu kā putns, kas nepārstāj triekties loga rūtī, mēģinot sasniegt nesasniedzamo, gatavs mirt, lai to sasniegtu. Mums jāsatiekas. Kur?

Emija iekārtojās ērtāk, lai atbrīvotu sasprindzinātos muskuļus, viņas elpa bija smaga un skaļa, bet rādītājpirksts piespiests grāmatas lappusei. Kas bija šie cilvēki? Šīs grāmatas ir vecas, rokraksts pabalējis. Lai kurš to būtu rakstījis, tas nav noticis tuvā pagātnē.

Kaut kur mājā pulkstenis nozvanīja ceturto stundu. Emija pievēra acis. Viņai kaut nedaudz jāatpūšas, lai dienā nejustos kā dzīvs mironis. Viņa negribīgi salika grāmatas kastē, iepriekš rūpīgi sakārtojusi jau pārbaudītās atsevišķi no pārējām un ielikusi grāmatzīmes tajās, kurās bija uzgājusi ierakstus. Emija bija pārliecināta, ka viņu gaida kaut kas satraucošs.

Pastiepusi roku, lai paņemtu nedaudzās vēl atlikušās grāmatas, viņa netīšām pavēra krietni nobružātā “Ardievas ieročiem” sējuma aizmugurējo vāku. Paliekusies tuvāk, viņa juta, ka atkal uzmetas zosāda. Emijai bija skaidrs, ka tā ir zīme – kaut kas viņas dzīvē noteikti mainīsies, kaut kas notiks, un viņa nespēs to ietekmēt. Mirkli padomājusi, Emija nosprieda, ka viņai ir vienalga, jo patlaban sasniegusi melnāko punktu savā dzīvē.

Emija aizturēja elpu un pievērsa skatienu grāmatai. Vāka iekšpusē bija zīmējums – gari, zemē sadurti mieti, kas izskatījās pēc zaraina koka. Katra zara galā bija uzmaukta pudele. Tās bija dažādas, cita lielāka, cita mazāka, un visas rūpīgi ietonētas ar melnu tinti.

Emija apsēdās gultā un ielika atvērto grāmatu klēpī. Pārņēma negaidīta vēlme iesmieties, tomēr viņa atlaidās guļus un cieši satvēra grāmatu rokās. Kopš mamma viņai bija iedevusi burku ar smiltīm, gaisā virmoja neizbēgamības izjūta, it kā Emija būtu paslīdējusi uz ledus un nespētu noturēties kājās.

Laiks doties tālāk. Emija ieklausījās iekšējā balsī un prātoja, vai tās ir viņas domas, vai arī Bena balss viņas atmiņu apcirkņos. Brīdi ieklausījusies klusumā, viņa saņēma drosmi un skaļā balsī paziņoja:

– Laiks doties tālāk.

Emija nezināja, kurš rakstījis grāmatās, kurš uzzīmējis pudeļkoku, tomēr viņiem bija izdevies viņu atmodināt. Viņi mudināja meklēt atbildes uz neatbildētiem jautājumiem viņas dzīvē. Dzīvē, kuru Emija jau uzskatīja par nodzīvotu. Folībīča bija viņai nepazīstama vieta, tomēr pietiekami laba, kā jebkura cita, lai turpinātu dzīvi nu jau bez Bena. Emija labprāt iegrieztu globusu un ļautu nejaušībai un pirkstam izvēlēties kādu vietu, tomēr viņa apjauta, ka šīs grāmatu kastes dēļ viņas pirksts pieskarsies mazajai barjerrifu salai Dienvidkarolīnas piekrastē.

Viņa atkal pievēra acis, sasprindzināja dzirdi, bet soļu vietā saklausīja vien vasaras vēju nopūšamies mammas pudeļkokā.