Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 9

Folībīča, Dienvidkarolīna

2009. gada jūlijs

Atskanēja džinksti, un kaut kas mikls pārlīdēja Emijas degunam un vaigam, tomēr viņa acis neatvēra, jo likās, ka tas ir tikai sapnis. Mosties nepavisam negribējās. Ieskanējās soļi, un šoreiz tie nevis tuvojās vai attālinājās, bet apstājās. Emija samiegojusies pastiepa roku. Atgriezies pie manis.

Kaut kas pieskārās rokai, un Emija sajuta mitra suņa smaku. Viņa lēnām atskārta, ka lietus ir beidzies un tas, kas kņudināja roku, pavisam noteikti ir elpas siltums. Strauji atvērusi acis, viņa ieraudzīja milzīgu nenosakāmas šķirnes zemes krāsas suni, kuram no kaklasiksnas nokarājas metāla žetoni un nevērīgi piesiets raibs lakatiņš, un vīrieti vieglos vasaras apavos, šortos ar lielām uzšūtām kabatām un teniskreklā. Vīrietis sēdēja krēslā, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, un vēroja viņu ar skatienu, kāds, viņasprāt, būtu Sezamstrītas lāču ģimenes junioram, kurš ieraudzījis kādu guļam viņa gultiņā.

Emija strauji slējās sēdus un gandrīz izvēlās no krēsla, kurā bija gulējusi. Atguvusi līdzsvaru, viņa piecēlās kājās un uzlūkoja gan svešinieku, gan suni, kurš tagad sēdēja viņai pie kājām.

– Kas jūs esat? – viņa pārsteidzoši mierīgi apvaicājās. Vīrietis bija slaids un gara auguma, neapšaubāmi garāks par viņu, tomēr viņa gaišbrūno acu skatienā jautās drīzāk apmulsums, nevis draudi.

– Jūs miegā raudājāt, – vīrietis lietišķi noteica.

Emija nobrauca ar delnu pār vaigiem un samulsumā atkārtoja jautājumu:

– Kas jūs esat?

Atspiedis plaukstas pret augšstilbiem, vīrietis piecēlās. Viņš bija vismaz pēdu garāks par Emiju. Arī Bens bija gara auguma, tāpēc līdzās nepazīstamajam vīrietim Emija neizskaidrojamā kārtā jutās pasargāta. Viņa soli atkāpās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Grasījos jums uzdot to pašu jautājumu, – viņš sacīja ar tikko manāmu akcentu, it kā daudz laika pavadītu citur, nevis Amerikas dienvidos. Vai arī daudz laika būtu veltījis tam, lai atbrīvotos no dienvidniekiem raksturīgās izrunas.

Rokas joprojām sakrustojusi, Emija paziņoja:

– Mans vārds ir Emija Hamiltone. Esmu noīrējusi šo māju uz vairākiem mēnešiem.

Vīrietis sarauca gaišās uzacis, kuras bija vienā tonī ar saulē pabalējušajiem matiem. Sānos tie sniedzās zem ausīm, bet pakausī pieskārās krekla apkaklītei. Savulaik Emijai patika garmataini vīrieši. Iepazinusies ar Benu, kura mati, kā jau militāristam, bija īsi apcirpti, viņa vairs nespēja atcerēties, kāpēc gari mati likušies tik pievilcīgi. Un šis vīrietis ar mazliet nevīžīgo izskatu, biksēs nesabāzto kreklu un garajiem matiem, likās, teju vai aizvainoja viņas estētikas jūtas.

– Hīts Reinoldss. Esmu mājas īpašnieks. Atbraucu pastrādāt piestātnē un ieraudzīju jūsu automašīnu. Nezināju, ka māja ir izīrēta.

Emija apmulsumā tik mirkšķināja acis.

– O, bet tā ir izīrēta. Man automašīnā ir īres līgums.

Vīrietis atmeta ar roku un noteica:

– Viss kārtībā! Mamma pēdējā laikā bijusi pārāk aizņemta, meklējot pircēju savam grāmatu veikalam un gatavojoties pensijai. Viņa noteikti piemirsusi mani brīdināt.

Emija nolaida rokas gar sāniem un apjautājās:

– Tātad Ebigeila ir jūsu māte?

Viņš pamāja un iebāza rokas kabatās. Emiju nedaudz tracināja vīrieša paviršais koptēls, un viņa nosprieda, ka daudz labāk Hīts izskatītos, ja sabāztu kreklu biksēs un apliktu siksnu. Jūs miegā raudājāt. Vai tiešām? Kāpēc tas viņam bija jāsaka? Aizvainojums un nepatika pieauga.

Daudz nedomādama, viņa nomurmināja:

– Tad jau tā Lulū ir jūsu krustmāte.

Hīts pasmaidīja.

– Patiesībā tā Lulū ir mana vectante. Mans tēvs ir viņas krustdēls – viņas māsas dēls.

Emijas analītiskais prāts sāka apstrādāt informāciju.

– Tad jau viņas māsa ir jūsu vecmāmiņa. Vai arī viņa dzīvo Folijā? – Emija apvaicājās, iztēlodamās vēl vienu sīku, stūrainu sieviņu, kura izskatā līdzinājās Lulū, un cerēdama sagaidīt noliedzošu atbildi.

Hīts papurināja galvu un atrauca:

– Nē, viņa gāja bojā viesuļvētras “Hugo” laikā tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītajā gadā.

– Es vienmēr esmu domājusi, ka, tuvojoties spēcīgai viesuļvētrai, cilvēki tiek evakuēti, – viņa sacīja, atbildes pārsteigta.

– Jā, bet viņa vairāk nekā četrdesmit piecus gadus ne reizi nebija atstājusi šo salu un uzskatīja, ka viesuļvētra nav pietiekams iemesls, lai to darītu.

Emija nezin kāpēc sarāvās.

– Ģimenei tas noteikti bija liels pārdzīvojums.

Hīts atspiedās pret grilu, kas izskatījās nelietots, un paskaidroja:

– Man tolaik bija tikai vienpadsmit gadu, es neko daudz neatceros, ja nu vienīgi to, ka biju sajūsmā, jo evakuācijas dēļ nebija jāiet uz skolu. Mamma, tētis un Lulū ļoti pārdzīvoja. Nekas no viņu teiktā nebija pietiekami pārliecinošs, lai pierunātu vecmāmiņu un piespiestu braukt prom. Viņa nepārtraukti apgalvoja, ka gaidot kādu. Ja viņa aizbraukšot un, iespējams, neatgriezīšoties, tad viņš nezinās, kur viņu meklēt. Vēlāk Lulū man izstāstīja, ka māsa gaidījusi kādu, kurš nekad nebūtu atgriezies.

Emijai uzmetās zosāda, jo atmiņā atausa mātes teiktais par dzīves izniekošanu, gaidot uz mūžiem aizgājušu cilvēku.

– Kas bija tas cilvēks, ko viņa gaidīja? – Viņa centās neizrādīt pārlieku lielu interesi.

– Es nezinu. Pavaicājiet Lulū. Iespējams, ka viņa to zina. Emija nodrebinājās un nosprieda, ka labāk basām pēdām staigās pa stikla lauskām nekā vēlreiz runās ar veco sievieti. Lai nu kā, bet ziņkāre urdīja, un Emija turpināja izvaicāt Hītu.

– Bet jūs esat viņas krustdēls. Gan jau esat viņai vaicājis, mēģinājis uzzināt atbildi.

Brūno acu skatiens piepeši kļuva salts.

– Pirmkārt, es esmu vīrietis. Vīrieši ne vienmēr meklē iemeslus, kāpēc cilvēks uzvedas tā vai citādi. Mēs uzvedamies tā, kā konkrētajā brīdī uzskatām par pareizu. Otrkārt, esmu iemācījies nedzīvot pagātnē. Tā ir pagātne, un nav mūsu spēkos to mainīt. Es netērēšu savu dzīvi, uztraucoties par to, ko nespēju mainīt.

Hīta balsī varēja jaust dusmas, tomēr jau pēc mirkļa viņš atguvās un turpināja runāt pavisam bezrūpīgi un mierīgi. Tas sagrāva sākotnējo iespaidu par viņu. Emija manīja, ka Hīts pārlaiž skatienu viņas sagulētajiem, mitrumā izspūrušajiem matiem, tas pievēršas viņas ceļasomām un, visbeidzot, sunim, kas joprojām tupēja viņai pie kājām. Viņš vairākas reizes uzsita sev pa augšstilbu un aicināja:

– Frenk, pie manis! Parādīsim dāmai māju.

Suns paklausīgi aizskrēja pie saimnieka, Hīts izvilka no kabatas atslēgas un atslēdza durvis.

Kad viņš pagriezās pret Emiju, smaidā pavērtās lūpas atklāja skatienam mirdzoši baltus zobus, kas izcēlās uz iedegušās ādas fona.

– Ziniet, šeit ir trīs guļamistabas, tāpēc nav nekādas vajadzības gulēt uz terases. – To pateicis, viņš plaši atvēra durvis, un suns ielēkšoja mājā, it kā tā piederētu viņam.

Emija sarauca pieri un paņēma divas ceļasomas, piemirsusi, ka nemaz nebija grasījusies tās nest mājā.

– Es vienkārši aizmirsu kodu. Tad uznāca pamatīgs gāziens. Lai neizmirktu līdz pēdējai vīlītei, nolēmu nogaidīt uz terases. Droši vien pārbrauciens mani pamatīgi nogurdinājis, tāpēc es iemigu.

Saraucis pieri, Hīts tuvojās, un Emija prātoja, kāpēc šis vīrietis viņu nebiedē.

– Es tās paņemšu un ienesīšu arī pārējās, – viņš noteica un pieliecās, lai izņemtu somas viņai no rokām.

Emija neatlaida rokturus, lai gan somas ar katru mirkli šķita aizvien smagākas un smagākas.

– Es pati esmu spējīga ienest savas somas, tomēr pateicos.

– Es neteicu, ka neesat spējīga. Ja ļautu jums pašai nest somas, saņemtu no mammas pamatīgu kāvienu. Es nejokoju. Hīta seja bija nopietnāka par nopietnu, tomēr acis smaidīja. Emija bija nogurusi un negribēja strīdēties. Turklāt bija tik patīkami, ka ir kāds, kas aiznes ceļasomas viņas vietā.

Vienkārši tāpat, pārmaiņas pēc.

– Lai notiek, ja tas jums ir tik svarīgi, – Emija bilda, atlaida rokturus un iegāja mājā.

Vispirms Emija pamanīja gaismu. Diena bija apmākusies, gaisma no logiem, kas stiepās no griestiem līdz pat grīdai, atspīdēja neitrālā tonī krāsotajās sienās un atbalsojās telpas pretējā pusē, kas bija pavērsta pret purvāju. Atvērtā plānojuma telpā bija tumša dēļu grīda, un gar griestiem stiepās skaista karnīze. Mēbeļu te nebija daudz, it kā mājas autors interjera vietā priekšroku būtu devis gaismai un plašumam. Podests dzīvojamās telpas vidū sadalīja to divās līdzīgās daļās, no tā augšup uz divām viesu guļamistabām vijās kaltas dzelzs kāpnes. Trešā, saimnieka guļamistaba, atradās pirmajā stāvā. Kad Hīts devās uz durvīm otrpus virtuvei, Emija sekoja.

Guļamistaba pletās visā mājas platumā, un no tās caur lieliem vēdekļveida logiem pavērās skats gan uz okeānu mājas priekšā, gan palu pļavām aizmugurē. Telpā bija tikai prāva gulta, drēbju skapis un naktsgaldiņš, un Emiju tas pārsteidza. Istabas tālākajā stūrī bija velvēta niša. Emija piegāja tai tuvāk un atskārta, ka uzgājusi stikla tornīti, kuru bija redzējusi no ārpuses.

Kamēr Hīts novietoja somas līdzās skapim, viņa pabāza galvu nišā un pārsteigumā gandrīz iekliedzās. Gluži kā krāsotās joslas uz bākas, gar sienām uz augšu vijās plaukti, kuros trīs un pat četrās kārtās bija izvietotas grāmatas. Tie sniedzās līdz pat stiklotās konstrukcijas smailei, kurā varēja nokļūt pa spirālveida kāpnēm. Grāmatas vietā noturēja kalta metāla konstrukcija, caur kuru varēja aplūkot to muguriņas.

– Jums patīk grāmatas?

Izdzirdējusi Hīta balsi, Emija apcirtās, gandrīz atsizdama pieri pret plaukta malu.

– Jā, tā varētu teikt. Man ir maģistra grāds bibliotēkzinātnē, un kopš mazām dienām esmu šad un tad piestrādājusi mammas grāmatveikalā.

– Maģistra grāds bibliotēkzinātnē. Tātad esat bibliotekāre?

Emija atkal sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Tīri tehniski droši vien tā ir. Tomēr es neesmu bibliotekāre. Man ir muzeja kuratores kvalifikācija, varu strādāt ar vēsturiskiem dokumentiem vai arī gādāt, lai universitātei būtu vēsturisku rakstu kolekcija. Apmēram tā.

Viņš pamāja, it kā apdomātu dzirdēto.

– Interesanti, tomēr jūs strādājat mammas grāmatveikalā.

Dusmas, zaudējuma izjūta un apziņa, ka viņš aizskāris stīgu, kuru viņa negribēja dzirdēt ieskanamies, apdullināja Emiju; viņa stāvēja, skatījās uz Hītu un nespēja bilst ne vārda.

It kā atskārtis, ka ielauzies aizliegtā zonā, viņš mainīja sarunas tematu.

– Tās ir no manas vecmāmiņas veikala.

Emija ieklepojās, lai atgūtu balsi.

– No jūsu vecmāmiņas veikala? – viņa pārjautāja, bet jau pēc mirkļa atguvusies turpināja: – Tātad no Ebigeilas vīramātes, ja? Ebigeila mantoja “Folijas atradumus” no viņas? Kā viņu sauca?

– Megija. Megija O’Šī Reinoldsa. Lulū māsa un mana vecmāmiņa.

Emija pamāja. Viņai ļoti gribējās tik laukā no šaurās nišas, bet Hīts bija aizšķērsojis ceļu. Viņa lūkojās viņam sejā un saprata, ka netiks garām, ja vien nepabīdīs nost no ceļa.

– Tagad viss ir skaidrs. Tātad Megija bija tā, kas gāja bojā viesuļvētras “Hugo” laikā.

Hīts palūkojās augšup, un gaisma no stikla tornīša iespīdēja viņam acīs, padarot tās pavisam gaišas.

– Jā. Un šī ir viņas privātā grāmatu kolekcija, kuru Lulū un mammai izdevās pirms vētras izglābt. Tā glabājās bēniņos; vecāku mājai brīnumainā kārtā vētra nenorāva jumtu. Megijas māja bija tuvāk okeānam, tāpēc viņas nosprieda, ka būs drošāk, ja tās nogādās manu vecāku mājā. Kad uzcēlām šo māju, pārvedām tik grāmatu, cik bija iespējams, bet pārējās palika tur. Kad mamma nolēma pārdot veikaliņu, lai dotos pelnītā atpūtā, viņa pa kastei sāka tās iztirgot ar eBay starpniecību. Lulū to uzzināja un piespieda tirgošanos pārtraukt.

– Kāpēc Lulū tās nepaturēja?

Hīts palūkojās uz Emiju un nedaudz atkāpās, it kā būtu atskārtis, cik tuvu viens otram viņi stāv.

– Lulū dzīvo pie maniem vecākiem. Viņa dzīvoja kopā ar tanti Megiju, bet pēc “Hugo” viņa ievācās manu vecāku mājā un tur palika.

– Vai viņai nav citu radinieku?

Emija nespēja iedomāties, ka ar veco kundzi kāds varētu ilgstoši sadzīvot, tomēr apjausma, cik vientuļa sieviete justos, palikusi viena, lika ierunāties sirdsapziņai.

Hīts noliedzoši pašūpoja galvu.

– Viņa nav precējusies. Tomēr viņa allaž uzskatījusi manu tēvu par savu dēlu.

– Man žēl jūsu mātes, – Emija klusi nomurmināja un izspraucās garām Hītam guļamistabā. Salikusi rokas sānos, viņa pārlaida skatienu istabai un pamanīja, ka suns iekārtojies gultas vidū.

– Viņa strādā “Folijas atradumos”.

Emija palūkojās uz Hītu.

– Jūs gribat teikt – strādāja. Tagad veikaliņš pieder man. Pareizāk sakot, būs mans, kad parakstīsim visus dokumentus. Un tas nozīmē to, ka pieņemšu darbā, ko vēlēšos.

Hīts sarauca pieri, bet nekomentēja Emijas teikto.

– Parādīšu jums pārējās telpas, – viņš noteica un uzsita pa augšstilbu, aicinot suni pie sevis. Frenks izlēca no gultas un sekoja saimniekam.

Virtuve, ēdamtelpa un pārējās guļamistabas bija tikpat rūpīgi izplānotas un gaismas pielietas kā visa māja, un arī tajās nebija daudz mēbeļu. Vienīgie interjera objekti, kas atdzīvināja māju, bija ierāmētas melnbaltas fotogrāfijas. Tās bija uz visām sienām, kā arī pāris galdiņiem dažādās telpās.

Emija piegāja tuvāk kādai lielai fotogrāfijai, kas karājās pie sienas aiz ēdamgalda. Tajā bija redzamas divas sievietes un mazs, apmēram divus gadus vecs zēns. Viņi sēdēja uz pakāpieniem kādas noplukušas dēļu mājas priekšā. Mājas pirmajā stāvā bija četri, bet mansardā – divi logi. Fotogrāfijā redzamie cilvēki bija ģērbušies četrdesmito gadu stilā – sievietēm svārki sniedzās zem ceļiem, bet augumam piegulošās blūzītes bija aizpogātas līdz zodam. Puisēns bija ieģērbts jūrnieka kostīmiņā, galvā viņam bija jūrnieka cepurīte. Spožajā saulē piemiegtām acīm visi trīs lūkojās fotokameras objektīvā.

Puisēns sēdēja slaidākās sievietes klēpī. Kādu brīdi pētījusi sievieti, Emija nosprieda, ka viņa nebija skaistule, tomēr glīta. Viņai bija brūni mati, gaišas acis un pareizi sejas vaibsti, kas neiespiežas atmiņā, tomēr kaut kas lika rūpīgāk ielūkoties attēlā. Vai tās būtu acis? Emija pieliecās tuvāk. Nē, drīzāk skatiens. Tajā bija skumjas, kas ievilkušas līnijas sievietes pierē, tomēr acis bija cerību pilnas – no tām strāvoja ticība. Bija neiespējami viņā raudzīties un nenoticēt, ka dzīvē viss reiz mainīsies uz labo pusi.

Emija aplūkoja augumā īsāko un jaunāko sievieti, kas sēdēja līdzās. Pēc mirkļa viņa saprata, ka tā ir apmēram trīspadsmit vai četrpadsmit gadus veca meitene. Viņai uz sejas bija pūtītes, mati sapīti divās bizēs un celiņš pa galvas vidu. Meitenes seja bija neizteiksmīga, viņa nesmaidīja, drīzāk prātoja, ko dzīve viņai nesīs. Īszeķēs un šņorkurpēs ieautās kājas bija druknas atšķirībā no blakus sēdošās sievietes slaidajām kājām. Gaišmatainais puisēns rokā turēja mazu Amerikas karodziņu, kura zvaigznes spēcīgā vēja dēļ attēlā bija izplūdušas.

– Tā ir mana vecmāmiņa Megija, Lulū un mans tēvs. Fotogrāfija tapusi dienā, kad sabiedroto karaspēks izcēlās Ziemeļfrancijā, tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajā gadā. Tāpēc viņam rokā ir karodziņš. Un tā ir viņu māja Otrajā ielā, kuru nopostīja viesuļvētra “Hugo”. Zemes gabals pieder man, bet tas joprojām nav apbūvēts.

Emija lūkojās uz Amerikas karodziņu, un viņai aizžņaudzās rīkle. Tā notika ikreiz, kad viņa redzēja Amerikas karogu. Viņa atcerējās salocīto karogu, ko saņēma Bena bērēs un kas šobrīd atradās vienā no ceļasomām. Ieklepojusies viņa noteica:

– Skaista fotogrāfija. Vai jūsu vectēvs piedalījās karā?

Hīts pavērās fotogrāfijā un atbildēja:

– Jā, viņš dienēja flotē. Nomira vēl pirms manas dzimšanas, tikai nezinu, kad. Patiesībā neviens par viņu neko daudz nav stāstījis, tāpēc es neko par viņu nezinu.

Emija strauji samirkšķināja acis, jo baidījās apraudāties. Kopš Bena nāves viņa bija kļuvusi ļoti emocionāla un nespēja valdīt asaras pat svešinieku klātbūtnē. Viņa pagriezās pret Hītu un sacīja:

– Ja jūsu ģimenē būtu kara veterāns, jūs to zinātu un lepotos ar to. Kā jums šķiet, vai tā nav zināma nepateicība?

Hīts iepleta acis un kādu brīdi klusējot noraudzījās viņā, tad, Emijai par lielu pārsteigumu, noteica:

– Iespējams, ka jums taisnība. Mana mamma noteikti zina. Kad dosieties parakstīt dokumentus, apvaicājieties viņai. Starp citu, vai viņa ir piekritusi visiem veikaliņa pirkšanas nosacījumiem?

Emijai drebuļi pārskrēja pār kauliem.

– Vairumam jā, bet esmu pārliecināta, ka atlikušos apspriedīsim kopā.

Lai gan izskatījās, ka Hīts gribēja ko piebilst, tomēr, nobijies no Emijas kareivīgās stājas, viņš tikai pamāja ar galvu. Emiju tas apmierināja. Hīta ierašanās bija likusi viņai aizmirst apņemšanos salikt ceļasomas mašīnas bagāžniekā un neatskatoties aizbraukt no šejienes. Vai viņa šeit paliks, tas vēl nebija izlemts. Darījums vēl nebija noslēgts, un, iespējams, viss, kas viņai nepieciešams, ir atvaļinājums okeāna piekrastē.

Un tomēr fakts, ka Hīts ierunājies par veikaliņu, bija Emiju saintriģējis. Viņu atkal pārņēma tā pati dīvainā sajūta, kas toreiz, kad atvēra grāmatas un uzgāja ierakstus. Viņai jāaplūko “Folijas atradumi”. Kad viņa to būs izdarījusi, iespējams, būs gatava aizbraukt.

Emijai acīs iekrita vēl kāda fotogrāfija. Tā bija neliela, ierāmēta un novietota uz galdiņa aiz polsterētā dīvāna. Melnbaltās fotogrāfijas centrā bija slaida, gara sieviete, ģērbusies četrdesmito gadu peldkostīmā. Rokas sānos salikusi un uzgriezusi fotokamerai muguru, sieviete bija ieņēmusi Holivudas zvaigznes cienīgu pozu – ieslīpi pagrieztiem pleciem viņa smaidot lūkojās uz fotogrāfu.

Atšķirībā no abām pārējām sievietēm šī pēc visiem kritērijiem bija īsta skaistule. Gaišie, zīdainie mati mirdzēja saules gaismā, sejas vaibsti bija proporcionāli, bet kreisā uzacs izliekta tēlotā pārsteigumā, gluži kā Skārletai O’Hārai. Viņas kājas bija garas, ar skaisti veidotām potītēm, gurni slaidi, viduklis tievs kā lapsenei. Elkonī saliektā roka skatienam daļēji apslēpa kuplās krūtis, bet āda mirdzēja kā perlamutrs uz smilšainās pludmales fona.

Emija nespēja apvaldīt ziņkāri un pastiepa roku, lai labāk aplūkotu fotogrāfiju. Sievietei kājās bija audekla laiviņas, kuru lentītes bija apsaitētas tievajām potītēm, bet uz kreisās rokas – tieva rokassprādze, no kuras nokarājās jūras eža bruņu piekariņš. Emija parādīja fotogrāfiju Hītam un apjautājās:

– Kas viņa ir?

– Tā laikam ir manas vecmāmiņas māsīca Ketrina. Tas ir viss, ko es zinu. Visas šīs fotogrāfijas bija vecmāmiņas albumā, kuru mamma paņēma līdz, bēgot no “Hugo”. Ierāmēt fotogrāfijas un šeit izkārt bija viņas ideja. Katrai mājai esot nepieciešams kas īpašs.

Emija labprāt būtu apvaicājusies, kur palikušas pārējās mēbeles un kāpēc mājā nav jūtams sievietes pieskāriens, ja neskaita vecās ierāmētās fotogrāfijas. Ja šī māja būvēta līgavai, kāpēc nav ne mazākās norādes, ka viņa te dzīvojusi? Lai nu kā, tomēr fotogrāfijas viņai patika. Savējās, ieskaitot kāzu fotogrāfijas, viņa bija atstājusi mājās. Patiesībā tā rīkoties bija ieteikusi mamma, apsolot, ka nosūtīs tās Emijai, tikko meita būs gatava tās saņemt.

Hīta balss viņu izrāva no pārdomu gūsta.

– Iešu un ienesīšu iekšā arī pārējās mantas. Palieciet šeit un aplūkojiet māju. Un nerunājiet pretī. Kaimiņi pasūdzēsies mātei, ja redzēs, ka stiepjat smagumus.

Atbildi negaidījis, viņš atvēra mājas parādes durvis un Frenka pavadībā ienesa visas automašīnā palikušās mantas.

Visu novietojis dzīvojamās istabas vidū, viņš sacīja:

– Darbus piestātnes mājā pagaidām neuzsākšu, tāpēc varēsiet iekārtoties, neklausoties āmura klaudzoņā. Ja jums kaut kas nepieciešams, nekautrējieties, zvaniet.

To pateicis, viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasniedza Emijai.

– Paldies, manuprāt, jūsu māte ir par visu parūpējusies, – Emija smaidot atbildēja, cenšoties neizrādīt prieku par viņa aiziešanu. Vīrietis šķita kaitinošs, gluži kā biogrāfisks romāns, kas ielikts starp zinātniskās fantastikas grāmatām.

– Tikai piemirsusi pabrīdināt mani, ka mājā dzīvos īrnieks, – Hīts secināja un pakasīja pakausi. – Labi, es tagad iešu un ļaušu jums iekārtoties.

Emija vēlreiz viņam pateicās, viņi atvadījās, un Hīts izgāja pa parādes durvīm. Cauri durvju stiklam viņa noskatījās, kā Hīts aiziet līdz pundurpalmai, pie kuras bija piesliets velosipēds, uzsēžas uz tā un aizminas, Frenkam lēkšojot līdzās. Emija prātoja, vai Hīta līgava ir kļuvusi par viņa sievu, vai arī viņa ir ieradusies Folībīčā.

Emija apgriezās un atskārta, ka joprojām tur rokā vizītkarti. Pacēlusi to tuvāk acīm, viņa pamanīja reljefu pudeļkoka attēlu, identisku tiem, kas bija iegravēti ieejas durvju stiklā. Celtniecība un dizains. Hīts Reinoldss, Amerikas Arhitektūras institūta loceklis, sertificēts ekoloģiskās būvniecības un vides dizaina speciālists. Turpat bija norādīta viņa adrese Atlantā un divi telefona numuri, kuriem priekšā bija kods 404, tātad tie nebija Dienvidkarolīnas numuri.

Emija iebāza vizītkarti kabatā, skaidri apzinoties, ka nezvanīs. Viņš bija kaitinošs kā kurpē iebiris smilšu graudiņš – iesākumā nemanāms, līdz uzberzis pamatīgu tulznu. Viņa aizgaiņāja domas par pudeļkoku aiz mājas, zīmīti dzintarkrāsas pudelē, Hīta vecmāmiņu Megiju, kura pazudusi viesuļvētras “Hugo” laikā, jo gaidījusi kādu, kurš nemūžam nepārnāks, un to, cik līdzīgi likās Megijas un viņas pašas likteņi.

Pagalmā aiz Folijas grāmatveikaliņa ar šķērēm rokā stāvēja Lulū un aplūkoja lauru koku, kuru tikko bija apcirpusi. Viņa priecājās par tumši zaļajām lapām, kas brīnišķīgi harmonēja ar spilgti sarkanām pudelēm izrotāto kociņu līdzās. Viņa mīlēja šo dārzu, aprūpēja to kā savu bērnu, un zināmā mērā tas tāds arī bija. Džons jau sen bija izaudzis, viņa dēls arīdzan, viņai bija atlicis vien dārzs. Augi tajā pastāvīgi mainījās, bet pudeļkoki palika. Tos aplūkot nāca kā tūristi, tā vietējie iedzīvotāji, radot iespēju izveidot plaukstošu biznesu. Viņas pudeļkoki nu jau bija zināmi un pieprasīti visā Austrumkrastā.

Džima koka te sen vairs nebija – to, tāpat kā daudzus citus, bija izpostījis “Hugo”, tomēr Lulū joprojām atminējās vietu neapbūvētajā zemes gabalā, kur tas bija stāvējis. Viņa joprojām to apraudzīja, ik reizi tur atstājot smilšu sauju, lai Džims zinātu, ka viņa tur bijusi. Zemesgabala sēta pamazām bija pazudusi dzelkšņainajos kazenājos, kas ik gadu iekaroja aizvien lielāku teritoriju, lai gan Hīts vaiga sviedros pūlējās atsist to nerimstošo uzbrukumu. Viņai patika kazenāji un tumšās, saldās ogas, jo Lulū atminējās, cik ļoti Džimam garšoja viņas un Megijas vārītais kazeņu ievārījums.

Lulū pieskārās asinssarkanajai pudelei koka apakšējā zarā un sajuta tajā plūstošo gaisu, it kā pudele būtu dzīva un elpotu. Viņa bija pateicīga, ka var būt noderīga un palikt Folībīčā, kur mijās paisumi ar bēgumiem, vasarnieki ieradās un aizbrauca, bet nekas nemainījās un palika tāds, kāds allaž bijis. Lulū nepatika pārmaiņas – tās sajauca lietu dabisko secību.

Viņa domāja par sievieti, kura apmetusies Hīta mājā, un viņas klīrīgi savilktajām lūpām. Lulū nepatika šī sieviete. Viņa bija nelūgts viesis, gluži kā vasarnieki, tomēr bija viena atšķirība – sieviete neplānoja no šejienes aizbraukt. Lulū gribējās ticēt, ka šī nepatika nav personiska, jo viņai netīk atbraucēji, kuri aizkavējas Folībīčā ilgāk par vasaru. Tomēr Emija Hamiltone bija citāda. Viņa šķita pazīstama. Ne kā sena draudzene, bet drīzāk kā gaiss, kas vēstī par vētras tuvošanos. Varbūt vainīgs skumjais skatiens, kas atsauca atmiņā Megiju. Varbūt pie vainas tieksme okšķerēt, kas piemita pašai Lulū.

Viņa atcerējās, kā Ebigeila priecājās, ka atradusi kādu, kurš nopirks veikaliņu, lai to nevajadzētu nojaukt un pārdot pa daļām. Tomēr Lulū zināja, ka atmiņas nav attēlu atjautības uzdevums. Tās ir kā mājas pāļi – ja sāksi zāģēt pa vienam, māja pamazām sašķiebsies un sabruks.

Viņa atkal pievērsās lauru kokam, aplūkoja tā tumši zilos auglīšus, kas pēkšņi likās bīstami kā viņas pagātne. Jā, ir atmiņas, kuras nevajag cilāt, un noslēpumi, ar kuriem nevajag dalīties, viņa nosprieda un noknieba paresnu zaru ar gaišzaļām lapām un tumšu augļu čemuru. Tas novēlās smiltīm piedzītajā zālienā pie viņas kājām.