Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 4

Folībīča, Dienvidkarolīna

1942. gada janvāris

Tas iesīcās kā knislis, tomēr, tuvojoties Senterstrītai, B-24 bumbvedēja rūkoņa pieņēmās spēkā, līdz Megija neko citu vairs nedzirdēja. Viņa izskrēja uz lieveņa brīdī, kad Džeka Makdāno lidaparāts kārtējo reizi traucās pāri dzimtajai pilsētai. Viņa pamāja, lai gan nebija pārliecināta, ka pilots vispār viņu spēj saskatīt, tad atgriezās mājā un metās augšup pa kāpnēm uz māsas guļamistabu, kas tagad bija atvēlēta nesen atraitnēs palikušajai māsīcai Ketrinai.

– Velns lai parauj to Džeku! – no guļamistabas atskanēja sievietes balss.

Megija nepūlējās pieklauvēt, viņa atvēra durvis un veltīja māsīcai pārmetošu skatienu.

– Domā, ko runā, Ket! Ne visi šeit ir pieauguši!

Ketrina stāvēja uz krēsla, bet Megijas mazā māsa, deviņus gadus vecā Lulū, ar acu zīmuli vilka līniju uz Ketas slaidā, nosauļotā apakšstilba. Lulū bažīgi uzlūkoja māsu. Meitenei nepatika nostāties kāda pusē, tomēr neatkarīgi no savas vēlēšanās beigu beigās viņa allaž attapās, atbalstot Ketu. Tā nu tas bija, Ketai neviens nespēja pretoties.

Keta pavēcināja kreiso roku, kuras vidējā pirkstā mirdzēja zelta laulības gredzens.

– Esmu pieaugusi un tagad varu teikt, ko vien vēlos. Re, viņa dēļ Lulū novilkusi greizu līniju un viss jāsāk no jauna, – viņa paziņoja un notrausa no pieres sviedrus. – Nolādēts, ir janvāris, bet iekšā tik karsts. Nekavējoties jāatver logs.

Viņa nokāpa no krēsla un uzrāpās uz loga platās palodzes, notupusies pagrieza rokturi un ar gurnu pastūma vērtni.

Megija iekoda lūpā un turējās, līdz vairs nespēja klusēt.

– Ja spiedīsies pret rūti, Ket, tas atvērsies un tu nositīsies. Vai nevaram pagaidīt, līdz sameklēšu kādu, kas var to salabot?

– Un mirsim no pārkaršanas? Pateicos, bet to nu gan es nevēlos. Turklāt es vingrinājos un tagad zinu, kā to izdarīt. Pat mehānismi nespēja turēties pretī Ketai. Logs atvērās, un tajā pašā mirklī jaunā sieviete parāvās nostāk, lai neizveltos no otrā stāva.

– Nu, redzi? – viņa izmeta, apmierināti smaidot, nokāpa no palodzes un atkal nostājās uz krēsla.

Megija apsēdās uz balti pārklātās gultas maliņas iepretim logam un novilka svīteri.

– Ket, ir tikai sešdesmit grādu. Diez vai kāds to sauktu par karstumu, kura dēļ būt vērts riskēt ar dzīvību, lai atvērtu logu.

Liegi vēss okeāna vējiņš sašūpoja broderī tehnikā izšūtos aizkarus, it kā piekrītot Megijas teiktajam. Viņa tikai tagad pamanīja, ka māsīca uzģērbusi pieguļošu baltu blūzi un sarkanus svārkus.

– Vai tu kaut kur dosies?

– Laukā. Vienalga kurp, ka tik laukā. Lai gan nav vasara, piestātnē būs dejas, jo sabraukuši daudz kareivju. Zvēru, ka dzirdu mūziku skanam. Turklāt nesaprotu, kāpēc gan es nevarētu priecāties kā citas meitenes.

Žēlabainais skatiens, ko viņa veltīja Megijai, darīja Ketu vēl iekārojamāku. Līdz pat savai nāves stundiņai Ketas māte loloja cerību, ka reiz viņas meitu pamanīs kāds Holivudas producents un padarīs daiļavu par filmu zvaigzni. Gaišo matu, zaļo acu un sievišķīgo auguma aprišu dēļ viņu šad tad jauca ar Lanu Tērneri. Tikai pārskatīšanās pēc, tomēr Keta misēkli laboja retu reizi.

Megija iekoda lūpā un klusēja, jo nevēlējās kārtējo strīdu. Savai mirstošajai mātei viņa bija apsolījusi, ka centīsies turēt Ketu grožos, ja vien tas vispār iespējams. Smagi nopūtusies, Megija ierunājās:

– Vēl ir par ātru, Ket. Ko gan ļaudis sacīs? Džimu apglabājām pavisam nesen. Atraitnei būtu jāizrāda cieņa, viņš to ir pelnījis.

Keta pat nepakustējās un dīvainā kārtā klusēja. Nojauzdama tuvojošos vētru, Lulū iebēga kaktā un savilkās kamoliņā.

Keta ierunājās, viņas balss bija neierasti dobja.

– Džims ir miris, Megij. Es esmu dzīva. Dieva dēļ, man ir tikai deviņpadsmit gadu! Man vēl visa dzīve priekšā! Esmu par jaunu, lai tiktu apglabāta līdzās vīrietim, ar kuru biju precējusies vien trīs mēnešus.

Lulū ieraudājās kā smilkstošs kucēns. Viņa mīlēja Džimu, kā vien deviņus gadus vecs meitēns spēj mīlēt. Džims ienāca viņu dzīvē, tikai pateicoties Lulū. Meitene bija pakritusi skrituļlaukumā un savainojusies, bet Džims aiznesa viņu mājās gluži kā mirdzošās bruņās tērpts bruņinieks. Arī Megijai patika puiša atklātais smaids un pelēkās acis, aizkustināja stāsti par mazo māsu, kura palikusi Luiziānā. Džims divas reizes viņu aizveda uz dejām un vienreiz noskūpstīja. Kad Džims satika Ketu, dejām un skūpstiem pienāca gals.

Viņa vērās uz māsīcu, un sen dotais solījums berza kā jauna, neievalkāta kurpe. Kopā augušas, viņu mātes bija māsas, Ketas tēvs ģimeni bija pametis krietnu laiku pirms meitiņas piedzimšanas. Varbūt tāpēc Megija sajuta izmisumu, alkas un vientulību, kas vajāja Ketu viņas cīņā par mīlestību.

Megijai skaistās māsīcas bija žēl, bet Keta būtu sarūgtināta, to uzzinot.

– Tu tā nedomā, Ket. Es to zinu.

Ketas skatiens bija pievērsts logam.

– Es vēlos dzīvot. Es vēlos dejot, – viņa sacīja, tad pagriezās un uzmeta māsīcai cerību pilnu skatienu. – Nāc man līdzi, Megij! Tu mani pieskatīsi, kaut gan vajadzētu būt otrādi, jo tu neesi precēta, bet es esmu atraitne. Būs jautri, gluži kā senāk.

Megija pārlaida skatienu savai ne tik sen melni pārkrāsotajai kleitai, aplūzušajiem nagiem un bālajām kājām. Doties uz dejām ar Ketu – tā nebija izprieca. Keta bija kā saule, bet Megija vien pavadonis, kas riņķoja orbītā ap zvaigzni, vienmēr tās spožuma ēnā. Reizēm Megija prātoja, ka Ketrina vēlas pierādīt, cik iekārojama un apbrīnota viņa ir, ka tēva trūkums un mātes nāve nekādi nav ietekmējusi viņas pievilcību vīriešu acīs.

Keta nokāpa no krēsla, noāva Džimam izkauktās, par īres naudu nopirktās augstpapēžu laiviņas un nostājās Megijas priekšā. Zaļo acu skatiens bija lūdzošs.

– Lūdzu, Megij! Es nevaru iet viena. Ko teiks kaimiņi!

Megija novērsās un tikai nošūpoja galvu, dzirdot, cik veikli Keta manipulē ar viņas teikto.

– Nav ilgs laiks pagājis, kopš esi atraitne, Ket. Tev nevajadzētu iet uz dejām. Tu vispār nedrīksti uzturēties vīriešu sabiedrībā.

Atmiņas par Džimu allaž lika sirdij iesmelgties. Viņa atcerējās smieklu krunciņas puiša acu kaktiņos, skatienu, kad viņš meiteni uzklausīja, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka par viņas teikto.

Keta iesāņus aplūkoja sevi augstajā spogulī istabas kaktā, piekārtoja blūzi un svārkus, lai izceltu auguma aprises.

– Ir karš, Megij, ja nu gadījumā neesi to pamanījusi. Noteikumi ir mainījušies. Tas, kas agrāk šķita aplams, tagad ir gana pieņemams, – viņa paziņoja, gluži kā Skārleta O’Hāra izteiksmīgi pacēlusi kreiso uzaci. Šo grimasi Keta bija rūpīgi noslīpējusi pēc tam, kad bija noskatījusies “Vējiem līdzi”.

– Es tev aizdošu zilo kleitu, to ar skaisto apkakli, un vēl mammas piespraudi. Un vēl es tevi uzkrāsošu. Tu izskatīsies kā Beta Deivisa tajā filmā, kas tev tik ļoti patīk. Tu izskatītos tikpat glīta, ja vien nedaudz papūlētos. Vai tad tu negribi apprecēties? Vīriešu tagad te ir papilnam. Un mums, sievietēm, jārāda viss, ko spējam, pirms viņi aizsteigušies pildīt savu pienākumu.

– “Džezbela,” – Megija atgādināja māsīcai filmas nosaukumu, kuru Keta, kā šķita, nespēja iegaumēt, gluži kā mīļāko saldējuma šķirni vai to, ka Megijai vīriešu sabiedrībā neizdevās atraisīties. Vismaz līdz dienai, kad viņa sastapa Džimu un aizmirsa, kas ir kautrība.

– Ko tu teici? – Keta izklaidīgi atvaicāja, joprojām pētīdama savu atspulgu. – Ak jā. Tā filma. Lai nu kā, tu vari līdzināties viņai, ja vien ļausi man tev palīdzēt.

Keta satvēra māsīcas plaukstas savējās, saspieda tās un ielūkojās viņai acīs. Viņa vēl muti nebija atvērusi, bet Megija jau zināja, ko Keta teiks.

– Tu esi mana parādniece, neesi taču aizmirsusi, vai ne?

Protams! Keta to pastāvīgi atgādināja, kopš tā brīža, kad Megija, astoņus gadus vecs meitēns, savā pārgalvībā bija sadūšojusies pamest smilšainās pludmales drošo patvērumu un pārsteidzīgi metusies vilnī, kas tuvojās krastam. Visticamāk, ne viena, ne otra neapjauta, ka Megija neprot peldēt, tomēr drošiem un spēcīgiem vēzieniem Ketai izdevās piepeldēt klāt un gluži kā vali izvilkt māsīcu liedaga smiltīs, pirms nākamais vilnis atplūstot aiznestu viņu vēl tālāk no krasta. Lai arī Keta to allaž atgādināja, viņa nekad nepieminēja, ka pati bija Megiju iedrošinājusi doties ūdenī.

– Lai notiek, – Megija padevās nenovēršamajam, lai gan klusībā alka palikt mājās pie Lulū un grāmatām, iegrimt fantāzijas pasaulē, kur viņa būtu tik pašpārliecināta un skaista kā Keta, bet vīrieši cienījami un godīgi kā Džims.

– Lieliski, – Keta pasmaidīja, – tu to nenožēlosi.

Sirds iesmeldzās nožēlā, tomēr Megija gļēvi uzsmaidīja māsīcai, uzmeta skatienu Lulū, kura novērsās un atkal ieraudājās.

Folībīču jau izsenis uzskatīja par mežonīgāko no visām barjerrifu salām. Niecīgā saliņa Čārlstonas ostas nomalē ar tai raksturīgiem laikapstākļu zoba deldētiem namiņiem un ļodzīgiem pakāpieniem, zemesceļiem un apātisko gaisotni bija miera osta tiem, kas to mīlēja, un izsmiekla objekts tiem, kuri to pietiekami nepazina, lai iemīlētu.

Megija to mīlēja, jo ik gliemežvākā, ko viņa pacēla, ik saulrietā, kas nolaidās pār Folijas upes dumbrājiem, mājoja atmiņas par māti. Aplupušo, dzelteno māju ar plašo lieveni Otrajā ielā kā patvērumu no vasaras tveices pilsētā mammai drīz pēc kāzām bija uzcēlis tēvs, Čārlstonas advokāts. Mājā viss atgādināja par mammu – gan smalki izšūtie aizkari abās guļamistabās un milzīgais logs, kas pavēra skatu uz ielu, gan jūras ežu bruņām pilnie grozi un jūras akmentiņi, ar kuriem bija izraibinātas visas palodzes.

Ik dienu tos redzot, tiem pieskaroties, likās, ka mamma joprojām ir līdzās. Tas remdēja Megijas vientulību un izmisumu. Pēc tēva nāves tieši šī iemesla dēļ viņa un Lulū pārcēlās šeit uz pastāvīgu dzīvi un gaidīja, kad viņas dzīvē sāksies jauns posms.

Viņa pamanīja Lulū pagalmā, teju neredzamu aiz žāvēties izkārtajiem palagiem. Tos salocīt un ienest mājā, pirms tie vakara vēsuma pievilguši, bija Ketas pienākums. Megija gandrīz nedzirdami nopūtās un devās uz pagalmu.

Palagi plandījās gadalaikam neierasti siltā vakara vējā, te noslēpjot, te atklājot Lulū Megijas skatienam, un to trauksmainā kustība atgādināja filmas spoli kinoprojektorā. Vējš pluinīja Megijas matus, iznīcinot sprogas, kuru ieveidošanai Keta bija ziedojusi veselu stundu. Pūlēdamās saglaust nevaldāmās cirtas aiz ausīm, viņa tuvojās māsai, lai sarātu par to, ka meitene vēl nav gatava doties ceļā.

Megija apstājās aiz balta palaga, no kura kā tramīga kaķa acs viņā vērās ar dzeltenīgu diegu aizlāpīts caurums, un klusītēm raudzījās uz Lulū. Meitene bija nometusies ceļos pie smilšainajā zālienā iesprausta zara, kura miza no ilgās gulēšanas ūdenī bija pavisam nomelnējusi. Megija vēroja, kā Lulū paņem zaļu kokakolas pudeli, apgriež to otrādi un uzmauc zara galā, tad apsēžas un aplūko paveikto.

Vējš sagrieza smilšu vērpeti; asie graudiņi dzelstīja stilbus, izsmērējot rūpīgi izzīmētās melnās līnijas. Megija pat nepakustējās – kā apburta viņa klausījās skaņā, ko radīja pudelē ieplūstošais vējš. Tā bija dziļa un pārpasaulīga – skaņa, kas ietiecās dvēseles slēptākajās dzīlēs, kurās Megija nekad nebija ļāvusi ielūkoties. Ja neskaita vienu vienīgu reizi.

– Lulū?

Māsiņa apcirtās, pieskārās zaram, un tas sašķiebās.

Megija pacēla palagu, izlīda zem tā un nometās ceļos iepretim Lulū. Meitenes gaišbrūnās acis bija plaši ieplestas pārsteigumā un gaidās. Vismaz Megijai tā šķita.

– Mega, vai tu to dzirdēji?

– Dzirdēju, – Megija pamāja, ar ierastu kustību pieglauda māsas gaišbrūnās cirtas, ko vējš acumirklī atkal izvandīja, un piebilda: – Kas tas ir?

– Pudeļkoks. Džims man stāstīja par tiem. Viņš teica, ka no Āfrikas ievestie vergi tādus novietojuši pie mājām, lai atbaidītu ļaunos garus.

Megija satvēra mitro zaru, iztaisnoja un ar otru roku pieblīvēja zemi.

– Nezināju, ka Džims ticēja māņiem, – viņa bilda, novērsusi skatienu, it kā baidīdamās ieraudzīt Lulū acīs tikpat neatturamu vēlmi runāt par Džimu.

– Neticēja. Ne gluži. Viņš teica, ka visu mūžu klausījies mammas un tēva fermā strādājošo ļaužu stādīto pudeļkoku dziesmās. Vēl viņš teica, ka ticība nav noteicošā, visbūtiskākais ir tas, kas glabā atmiņas par mīļu vietu vai mīļiem cilvēkiem. – Lulū saknieba lūpas, it kā vēlētos vēl ko piebilst, un Megija zināja, ka viņai jācieš klusu. Beidzot Lulū turpināja:

– Ļauno garu atbaidīšana, starp citu, ir laba lieta. Vai tu tā nedomā?

Megija palūkojās uz māsu.

– Tu taču netici ļaunajiem gariem, ko? Ja tici, tad jau rīt vedīšu tevi pie tēva Doila uz grēksūdzi.

Krietnu brīdi Lulū sēdēja, galvu nodūrusi. Kad meitene pacēla acis, Megija manīja, ka māsa ir sadrūmusi.

– Ja Keta tagad dzīvos pie mums, vai tev nešķiet, ka mums ir nepieciešams pudeļkoks?

Megija jau pavēra muti, lai sabārtu meiteni, tomēr atskārta, ka viss, ko viņa teiktu, būtu meli. Tāpēc viņa piecēlās un pastiepa māsai roku. Māsas trausa smiltis no ceļgaliem un lūkojās viena uz otru. Neko nesacījusi, Megija satvēra Lulū roku un veda sev līdzi.

– Nāc! Šovakar tu paliksi pie Eimijas, jo Keta un es – mēs dosimies uz piestātni. Tu palīdzēsi Eimijai un viņas mammai aprūpēt mazos brālīšus. Sarunāts? Kopš tēva nāves viņiem neklājas viegli. Tikai apsoli man, ka nerunāsi par karu kā pagājušajā reizē. Tu patiesi sarūgtināji Beilija kundzi.

Lulū nodūra galvu.

– Bet tu allaž man esi teikusi, ka jārunā tikai taisnība. Tā arī darīju. Kareivji krīt katru dienu. Džims krita karā. Varbūt arī Beilija kungs kritīs.

Megijai sirds iesmeldzās, prātojot, vai Lulū redz pasauli tik drūmās krāsās vecāku zaudējuma vai kara dēļ. It visu viņu dzīvē tagad klāj kara vēja sadzīto smilšu kārta. Viņa saspieda Lulū plaukstu savējā.

– Tā ir, Lulū, ik dienu bojā iet kareivji, viņu piederīgie nevēlas to pieņemt, bet tic un cer, ka viņu mīļie atgriezīsies. Šovakar aizlūgsim par Beilija kungu, labi?

Lulū apstājās un palūkojās uz Megiju.

– Keta taču neaizlūdza par Džimu, vai ne? Varbūt tāpēc viņš gāja bojā…

– Nē, mīļumiņ. Ne jau tāpēc…

Lulū neklausījās, viņa turpināja:

– Es uztaisīšu pudeļkokus un uzdāvināšu viņiem. Varbūt tas pasargās Beilija kungu.

Viņas lēnām tuvojās sētas durvīm un apstājās, ieraudzījušas durvju ailā sapīkušo Ketu. Pat dusmas nespēja mazināt māsīcas skaistumu. Kurpes Keta turēja rokā, jo nevēlējās tās sabojāt, brienot pa smilšaino ceļu. Viņa nemierīgi bungoja ar pēdu pa zemi.

– Pasteidzieties, jūs abas! Es jau dzirdu mūziku. Kamēr tiksim līdz turienei, labākie puiši jau būs nozvejoti.

Lulū sarauktu pieri iesteidzās mājā un paziņoja:

– Es pati aiziešu pie Eimijas.

Megija lūkojās viņai nopakaļ un nosprieda, ka bažas par māsu ir sīkums, salīdzinot ar nesaskaņām Lulū un Ketas starpā, ja viņas dotos ceļā trijatā.

– Arlabunakti, Lulū! – Megija uzsauca. – Es noteikti aiziešu tev pakaļ. Un neaizmirsti, par ko runājām.

Lulū tikai paraustīja plecus, un Megija zināja, ka māsa visu sapratusi.

– Kas viņai lēcies? – atgriezusies mājā, Keta vaicāja.

Megija neatbildēja un devās aizslēgt durvis ielas pusē. Parasti viņas neuztraucās, ja piemirsa aizslēgt durvis, bet tagad viss bija citādi – jau mēnesi Čārlstonas kara ostā un gaisa spēku bāzē mudžēt mudžēja vīrieši.

Māsīcas devās pa Otro ielu Rietumu Ešlijas virzienā, kur vecās, lielās ziemas mājas pamazām nomainīja nojumes un balsinātas vasarnīcas. Kad Rietumu Ešlija bija aiz muguras, kurpēm rokās jaunās sievietes iznāca pludmalē un uzmanīgi laipoja, lai kājas nesaslapinātu saltais Atlantijas okeāna ūdens.

Netālu no piestātnes viņas sastapa jātnieku policijas patruļu. Megijai īsti nebija skaidrs, ko viņi meklē Folībīčā, jo japāņi atradās patālu no rietumkrasta, bet Vācija bija tūkstošiem jūdžu attālumā Atlantijas okeāna pretējā krastā. Viņa nosprieda, ka patrulēšana ir veids, kā likt vīriem noticēt, ka arī viņi zināmā mērā piedalās karā. Megija zināja, ka šie vīri pēc dežūras atgriezīsies Maknelijā, nobēdzinās skapī savus automātus un steigsies dzert alu. Viņa prātoja, vai tikai nav vienīgā, kura uzskata, ka vietējiem iedzīvotājiem vairāk jābīstas no iedzērušiem, ar automātiem bruņotiem vīriem nekā no vāciešiem.

Tuvāk piestātnei ļaužu kļuva vairāk – kājām un mašīnās tie plūda uz paviljonu un piestātni, lai uzdejotu vai skrituļotu, uz kādu no ēstuvēm vai atrakcijām, kas darbojās arī ziemas laikā. Janvāris Folijā parasti bija kluss, bet līdz ar militārā kontingenta ierašanos vietējie centās jaunpienācējus izklaidēt, cik vien spēja.

No pundurpalmu baļķiem būvētā piestātne tālu iestiepās ūdenī. Uz tās tumšzaļā jumta sāniem mirdzēja sarkana Coca-Cola izkārtne. Piestātne bija Dienvidkarolīnas lepnums, kā liecināja teju piecpadsmit tūkstoši cilvēku, kas pirms pieciem gadiem bija šeit ieradušies uz Ceturtā jūlija svinībām. Ketai tolaik bija tikai četrpadsmit, tomēr viņa drīkstēja doties uz balli. Meitene bija nodejojusi visas dejas bez izņēmuma, kamēr Megija stāvēja malā ar māsīcas kurpēm un ik pa brīdim pienesa viņai ūdeni.

Mašīnas pamazām rindojās pludmalē līdzās piestātnei. Bija bēgums. Šeit mirdzēja gaismas, valdīja jautrība, un bija grūti iedomāties, ka pasaulē ir lielākas problēmas par to, kā sameklēt deju partneri vai aukstu alu. Un tikai formastērpos ģērbušies vīrieši, kuru skaits nemitīgi pieauga, atgādināja par to, ka Amerika karo.

Neskatoties uz Ketas lūgšanos, Megija nebija pārvilkusi melno kleitu, bet tagad, redzot formās tērpto jūrnieku un lidotāju skatienus sekojam Ketai, viņa to nožēloja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu pieradusi palikt nepamanīta Ketas klātbūtnē, bet tāpēc, ka nebija pat papūlējusies, lai tā nebūtu. Džims apgalvoja, ka viņai ir brīnišķīgs smaids un nevajadzētu to slēpt no pasaules. Megija allaž bija ģērbusies pieticīgā kleitiņā, un viņai likās, ka apkauno Džimu. No okeāna uzpūta salta brāzma. Megija nodrebinājās un savilka ciešāk mēteļa apkakli.

Keta apstājās, pirms viņas bija sasniegušas dēļiem klāto celiņu, kas savienoja Senterstrītu ar piestātni un vasaras svētku vietu, uz uzgrieza muguru ļaužu pūlim. Megija apstājās un vēroja, kā māsīca atver somiņu un izņem no tās sarkanās lūpu krāsas tūbiņu. Viņa pagaidīja, kamēr Keta veikli uzkrāsoja pilnīgās lūpas, un ļāva nedaudz uzkrāsot arī savējās. Megija zināja, ka nelīdzinās Betai Deivisai, bet viņa atcerējās Džimu un to, ko viņš bija sacījis par viņas smaidu, tāpēc atļāva Ketai uzklāt sarkano lūpu krāsu. Kad tas bija padarīts, Keta satvēra Megijas roku un vilka uz Folijas piestātni, kur uz lielās skatuves jau spēlēja orķestris.

– Mega, nāc! Parādīsim viņiem klasi!

No ļaužu pūļa un visapkārt laukumam izvietotajiem petrolejas sildītājiem plūda siltums, tāpēc Keta un Megija novilka mēteļus.

Dūša sašļuka papēžos, kad Megija ieraudzīja ar auskariem rotājušās meitenes košās kleitās un augstpapēžu kurpēs, uz kāju ikriem uzvilktām svītrām, kas imitēja zeķu vīli. Viņa piepeši jutās kā vārna, kas nolaidusies saulespuķu laukā. Formastērpos un civilā ģērbušies vīrieši bija sapulcējušies bariņos, malkoja Pabst alu un vēroja dāmas zem griestos iekārtās mirdzošās bumbas.

– Kas par izdevību, – Keta nomurmināja, atvēra somiņu un samaksāja par ieeju.

Zem viņu kājām viļņojās okeāns, viļņi vēlās pār pludmales smiltīm, un pirmie dejotāji jau iznāca uz deju grīdas. Spārēm piestiprinātās nokarenās tilandijas piešķīra šai vietai maģiski savādu gaisotni. Megija manīja Ketrinai pievērstos skatienus. Vingriem soļiem, gluži kā lauvene, Ketrina devās pie galdiņa, apsēdās, sakārtoja svārkus ap sakrustotajām kājām, tad izvilka cigareti un šķiltavas.

Megija apsēdās viņai līdzās un satvēra Ketas roku.

– Ket, nevajag. Tas izskatās tik lēti.

Keta viņai veltīja nicīgu skatienu.

– Tā es izskatīšos vecāka. Un arī elegantāka. Vismaz zaļknābji netraucēs. Mani interesē tikai virsnieki.

Un kā tad Džims? Vārdi iestrēga rīklē neizteikti, un Megija iekārtojās dziļāk krēslā. Pienāca viesmīle. Viņas pasūtīja alu, lai gan Megija labprātāk būtu dzērusi kokakolu.

– Atslābinies, Mega. Mēs šeit esam, lai izklaidētos, lai aizmirstu par darbu un karu, un visām problēmām, pār kurām mums nav varas, – Keta paziņoja un, savilkusi lūpas, izpūta tievu, garu dūmu strūkliņu.

Mega samierinājās un centās atbrīvoties. Alus glāze stāvēja neskarta, jo Megija sāka skaitīt sekundes līdz mirklim, kad pie viņu galdiņa parādīsies pirmais puisis. Viņa bija aizskaitījusi līdz divdesmit viens, kad tumšzilā uniformā tērpies puisis ar platu seju un mirdzošām acīm satvēra brīvo krēslu un apsēdās uz tā jāteniski viņām iepretim.

– Matrozis Viljams Findlijs no Samitas Ņūdžersijā. Vai varu kādu no jums, dāmas, lūgt uz deju?

Viņš uzrunāja abas, tomēr lūkojās tikai uz Ketrinu.

Keta izpūta dūmus un paziņoja:

– Es nedejoju ar puišiem, kuri ir jaunāki par mani.

– Man nākamnedēļ paliks deviņpadsmit. Un dejās pase nav jāuzrāda.

Megija manīja, ka puisis uz krēsla līgojas, un prātoja, cik daudz alus viņš jau ir izsūcis. Viņa gribēja uzsākt sarunu, kad pamanīja lielu plaukstu nolaižamies uz puiša pleca. Megija pacēla acis un ieraudzīja virsnieku haki krāsas formastērpā. No vīrieša rūpīgi atķemmētā matu ērkuļa pār pieri bija noslīgusi nevaldāma cirta, pelēko acu skatiens bija dzelošs. Megija nodūra acis, jo šis vīrietis bija ieinteresējis Ketu.

– Man šķiet, ka pienācis laiks atvadīties no dāmām, jūrniek.

Matrozis Findlijs pagriezās, lai iebilstu, tomēr aprāvās, kad ieraudzīja savā priekšā virsnieku. Viņš grīļīgi pieslējās kājās un pakluptu pār krēslu, ja virsnieks nebūtu viņu pieturējis, tad paklausīja pavēlei un pameta deju grīdu.

– Piedodiet, dāmas! Ceru, ka viņš jūs neapgrūtināja.

Keta veltīja virsniekam apburošu smaidu.

– Nepavisam. Tomēr man jāpateicas, ka izglābāt mūs, – viņa sacīja un pamāja uz brīvo krēslu līdzās.

Par lielu pārsteigumu Megijai, vīrietis nenosēdās garām krēslam, lai gan viņa skatiens bija kā piekalts Ketrinai.

Virsnieks stādījās priekšā. Diemžēl viņš bija pagriezies pret Ketu un mūzika bija pārāk skaļa, tāpēc Megija no viņa teiktā neko daudz nedzirdēja. Viņai izdevās saklausīt vīrieša vārdu – Roberts – un to, ka viņš ir jaunākais leitnants no Savannas un dislocēts Čārlstonas jūras spēku bāzē. Megija nosprieda, ka nekas vairāk par Ketas jauno intereses objektu viņai nav jāzina, un nepūlējās ieklausīties abu sarunā. Gan Keta, gan Megija stādījās priekšā, tomēr vīrieša skatiens pievērsās Megijai vien uz īsu mirkli, kad meitene nosauca savu vārdu.

Viņš pasūtīja sev un meitenēm alu un turpināja sarunu. Megija no sirds centās palikt tik nemanāms piektais ritenis, cik nu tas bija viņas spēkos. Roberts iedzēra pamatīgu alus malku un atkal pievērsās Ketai.

– Meklēju kādu vietējo, kurš man pateiktu, kas tā par mūziku. Nekad neesmu tādu dzirdējis.

Ar garo, nelakoto nagu galiņiem Keta taktī bungoja pa galda virsmu, tādējādi neuzkrītoši demonstrējot savu vēlmi laisties dejā.

– Nezinu, kāds ir oficiālais nosaukums, bet mēs to dēvējam par pludmales mūziku. Svinga un melnādaino mūzikas sajaukums. Tā vien aicina ļauties dejai, vai ne?

Megija pietvīka. Ketas intonācija ļāva noprast arī to, kam vēl bez dejas varētu ļauties divi pretējā dzimuma pārstāvji, turklāt tas skaidri bija lasāms arī leitnanta sejā.

– Vai tu varētu man parādīt, kā to dejo?

– Ar prieku. Tikai jums man jāļaujas, – Ketrinas balsī ievibrējās gluži vai Holivudas kaislības.

Virsnieks pasniedza Ketrinai roku un palīdzēja piecelties. – Būs nedaudz ar to jāaprod, bet domāju, ka esmu tam gatavs.

Uz Megiju pat nepaskatījušies, abi izgāja deju laukumā. Roberta roka skāva Ketrinas vidukli. Megija palika sēžam pie galdiņa viena un stingi vērās uz neskartajām alus pudelēm līdz mirklim, kad mūzika piepeši mainījās. Orķestris sāka spēlēt vienu no viņas iemīļotajām deju melodijām – Glena Millera In the Mood. Megijai nebija žēl, ka pēkšņi uzradies Roberts un izvēlējies Ketu nevis viņu. Viņai nesāpēja arī tas, ka abi aizgāja dejot, atstājot viņu vienu. Tomēr, izdzirdot savu iemīļoto dziesmu, Megija jutās nedaudz apkrāpta, jo sēroja par vīrieti, kurš nebija viņas vīrs, un vēlējās tikai vienu – kādu, ar kuru padejot.

Atskanēja būkšķis, kāds nolika uz galda divas pudeles. Megija atrāva skatienu no Ketas un Roberta. Palūkojusies augšup, Megija ieraudzīja slaidu gaišmati, kurš stāvēja pie galdiņa un lūkojās viņā. Jaunais vīrietis bija ģērbies parastā dzeltenbrūnā uzvalkā ar rūpīgi iegludinātām kabatu ielocēm.

Pēcāk Megija atminēsies, ka vīrietis tobrīd viņai nav šķitis īpaši pievilcīgs, nedz arī neglīts. Viņam bija gara, šaura seja un tumši blondi mati. Augstie vaigukauli un spēcīgais zods darīja viņu līdzīgu kādai sengrieķu karavīra skulptūrai, toties acis atsvēra skarbo koptēlu. Tās bija dzintara brūnas, gluži kā kaķim, ar tumšiem ielokiem, gandrīz hipnotizējošas. Vīrietis pasmaidīja, viņa zobi bija līdzeni un balti, un Megija pie sevis nodomāja: bīstams.

– Jūs nedzerat alu, tāpēc nospriedu, ka varbūt vēlaties kokakolu, – viņš sacīja un iekārtojās Ketas krēslā. – Jums nebūs iebildumu, ja šeit apsēdīšos?

Bija, tomēr Megija klusēja. Viņš lūkojās Megijā tā, it kā apjaustu skaistumu viņas skumjās.

Vīrietis pastiepa roku.

– Pīters Novāks, draugi mani sauc par Pītu.

Megija nespēja iztēloties nevienu, kurš šādi uzrunātu vīrieti, un atskārta – ja pavadīs viņa sabiedrībā vairāk nekā piecas minūtes, tad viņai viņš vienmēr būs Pīters. Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu. Megija jau grasījās noskaidrot, no kurienes vīrietis ieradies, kad viņu plaukstas saskārās, vārdi pamira uz lūpām un jautājums palika neuzdots. Pītera plauksta bija maiga; Megija bija iztēlojusies, ka tik maigas plaukstas ir tikai dzejniekiem. Un tā bija karsta, gandrīz dedzinoša. Viņa gribēja atbrīvoties no rokasspiediena, tomēr Pīters cieši turēja viņas plaukstu savējā.

– Un jums noteikti ir karalisks vārds, piemēram, Anna vai Elizabete.

Megijai izdevās izraut plaukstu no dedzinošā tvēriena. Viņa jutās tik pārsteigta, ka bija pāris reižu jānoklepojas, lai atgūtu runas spējas.

– Mans vārds ir Mārgarita, Mārgarita O’Šī, bet visi mani sauc par Megiju.

Vīrietis sarauca pieri.

– Saukšu jūs par Mārgaritu. Tas jums piestāv. Megija skan kā aizvainojums tādai sievietei kā jūs.

Viņa teikto Megija neuztvēra kā tukšus glaimus. Viņa labprāt būtu devusies prom – ne jau tāpēc, ka vīrieša sabiedrība šķistu netīkama, bet tāpēc, ka Megija manīja prātu apmiglojamies un kņudošu sajūtu pakrūtē. Tomēr viņa palika un sadūšojās vēlreiz ierunāties.

– Jūs neesat šejienietis, vai ne? – Megija ievaicājās.

– Kas liek jums tā domāt? – galvu piešķiebis, acīm šķelmīgi mirdzot, viņš atvaicāja.

Megija negribot pasmaidīja.

– Droši vien jūsu akcents. Turklāt esmu vietējā un zinu visus šejienes ļaudis. Man pieder veikals “Folijas atradumi” Senterstrītā. Tirgojam grāmatas un citas lietas, piemēram, laikrakstus, žurnālus, saldumus un šādus tādus sīkumus. Nedēļas laikā veikaliņā kaut reizi iegriežas teju visi vietējie iedzīvotāji un iebraucēji, tātad varu apgalvot, ka esmu satikusies ar visiem šejieniešiem.

– Izņemot mani, – viņš atrauca.

Atgāzies krēslā, Pīters eleganti sakrustoja kājas, izvilka zelta cigarešu etviju, vispirms pastiepa to Megijai, tad pats paņēma cigareti un aizsmēķēja.

– Nupat kā ierados no Aiovas, kur dzīvoju kopš piecpadsmit gadu vecuma. Pirms tam ar ģimeni dzīvojām Varšavā, – ievilcis dūmu viņš paskaidroja.

– Polijā? – Megija ieinteresēti apvaicājās.

– Jā, – Pīters attrauca, vaicājoši pacēlis uzaci. – Ieradāmies Amerikā pirms vienpadsmit gadiem. Mans tēvs bija kristietis, bet māte – ebrejiete. Vecāki nolēma, ka šeit mēs ar brāli būsim drošībā un mums būs vairāk iespēju.

Megija pamāja, tas šķita intriģējoši. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Dienvidkarolīnas robežām, toties veikaliņā laiku īsināja, pētot koši krāsainos pasaules atlantus un iztēlojoties, ka reiz viņa apmeklēs vietas, kurām ir tik eksotiski un neizrunājami nosaukumi.

– Kāpēc ieradāties Folijā? Jūs nenēsājat formastērpu.

Megija meklēja iemeslu nepatikai pret šo vīrieti – iemeslu, lai varētu piecelties un aizbēgt no satraukuma, kuru viņš radīja.

– Man ir smaga astmas forma. Zinu, ka smēķēt nav labi, bet liekas, ka nespēšu atmest, – Pīters pavēcināja cigareti un, nebēdnīgi smaidot, ievilka kārtējo dūmu. – Astma man ir kopš bērnības, tāpēc nederu dienestam armijā. Bet arī es dodu savu ieguldījumu.

Pienāca Megijas kārta jautājoši savilkt uzaci.

– Tēvam Aiovā pieder ādas izstrādājumu fabrika. Ražojam apavus, siksnas, zābakus un līdzīgas preces. Reorganizējām ražošanu un tagad apgādājam mūsu varonīgos karavīrus. Mans pienākums ir apmeklēt kara bāzes visā valstī, noskaidrot, vai mūsu izstrādājumu kvalitāte ir pienācīgi augsta un kā vēl trūkst kareivjiem. Un arī jāmeklē noiets mūsu produkcijai.

Pīters pasmaidīja. Smaids neatkausēja Megijas sirdi; viņai šķita, ka stāv okeāna bangās un zem kājām pamazām zūd pamats.

– Un jūs, Mārgarita? – viņš smaidot apvaicājās, nodzēsa cigareti stikla pelnutraukā uz galda un ar saviem garajiem pirkstiem aptvēra krēsla roku balstus. – Kāds ir jūsu upuris karam, ja neskaita neilona zeķes un, kā jau skaistai sievietei pienākas, dejas ar kareivjiem?

Pītera banālie izteikumi Megiju tracināja. Viņa pat bija gatava aiziet, izdzirdējusi Pīteru sakām, ka viņa ir skaista. Megija ienīda sevi, jo jutās glaimota, lai gan tie bija meli. Viņa nebija neglīta, bet arī ne skaistule. Dzīve kopā ar Ketu viņai to bija iemācījusi. Bet šis elegantais vīrietis lūkojas uz viņu, nevis Ketu, un apgalvo, ka viņa ir skaista.

Megija apspieda nemieru un padzērās kokakolu.

– Es rūpējos par veikalu. Gribēju atrast darbu Čārlstonas jūras spēku bāzē, bet esmu savas jaunākās māsas Lulū vienīgā aizbildne.

– Jums nav citu ģimenes locekļu?

– Tikai māsīca Ketrina. Viņa nesen palika atraitnēs. Reizēm viņa palīdz man veikalā, reizēm pieskata Lulū. Manuprāt, viņa vēl nevar strādāt.

– Cik skumji. Viņa šovakar palika mājās?

Megija saknieba lūpas.

– Patiesībā viņa ir šeit. Viņasprāt… Keta domā, ka dejas viņai varētu palīdzēt.

– Skaidrs, – pieri saraucis, Pīters novilka. – Sērojošā atraitne.

Megija neattapa, ko atbildēt. Viņa uztvēra sarkasmu Pītera teiktajā, tomēr Keta bija viņas māsīca.

– Mana māsīca ir ļoti skaista. Vīrieši ir traki pēc viņas. Varbūt pamanījāt – viņa ir slaidā gaišmate, kas dejo ar to leitnantu.

Pīters pat nepavērās uz deju grīdas pusi, viņa skatiens bija kā piekalts Megijai. Pakrūtē atkal iekņudējās.

– Nedomāju, ka būtu viņu pamanījis.

Megija novērsās. Pītera skatiens bija tik ciešs un caururbjošs, ka viņai bija grūti pat elpot. Ieskanējās pazīstama melodija, un Megija sāka kustināt pēdu mūzikas ritmā. Keta un Roberts dejoja zāles vidū, viņus bija ielencis skatītāju pūlis. Rokas un kājas enerģiski kustējās, sviedriem klātās sejas spīdēja. Viņi bija skaisti kā putni, kas uz brīdi pārtraukuši lidojumu, lai pārotos.

Jau atkal atgriezās atmiņas par Džimu, kuram tik ļoti patika viņas smaids, un Megija atskārta, ka par visu vairāk alkst atbrīvoties no skumjām, kas vajāja viņu kā apnicīga muša. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Pīteram.

– Vai protat dejot pie pludmales mūzikas?

Uzacs atkal vaicājoši izliecās, un Megija satraukti prātoja, vai tikai nav pateikusi kaut ko nepiedienīgu.

– Esmu diezgan apķērīgs.

Dejas Megijai padevās tikpat labi kā Ketai. Iespējams, ka vēl labāk. Drosme atgriezās, viņa piecēlās kājās un pastiepa roku.

– Tad iesim. Es jums parādīšu, kā tas darāms.

Pīters piecēlās, pasmaidīja un cieši satvēra viņas roku.

– Ar vislielāko prieku!

Viņa balss bija maiga kā zīda zeķe, un Megija beidzot pakļāvās. Palūkojusies atpakaļ, viņa pamanīja, ka uz galdiņa palikušas divas tukšas kokakolas pudeles. Viņa izspruka no Pītera apskāviena, pieskrēja pie galdiņa, paķēra vienu no tukšajām pudelēm un paslēpa zem galda, lai viesmīle to neaiznestu. Tā būs Lulū pudeļkokam.

Bija jāpaiet krietnam laikam, lai Megija aizdomātos, kāpēc vēlme tvarstīt ļaunos garus uzradās tieši tovakar, kad viņa beidzot bija nolēmusi no tiem atbrīvoties.