Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 6

Folībīča, Dienvidkarolīna

1942. gada janvāris

Megija bija nometusies ceļos pie grāmatplaukta “Folijas atradumu” dibentelpā, lai noliktu vietā atlantu, kuru iepriekšējā vakarā bija paņēmusi uz mājām. Viņa allaž uzmanījās, lai grāmatu vāki nebūtu pirkstu nopēdoti un muguriņas salocītas. Šis atlants bija viena no veikala dārgākajām grāmatām, tāpēc viņa šoreiz bija divtik uzmanīga. Parasti viņa izvēlējās klasiskos mīlas romānus, tomēr iepriekšējā vakarā padevās vēlmei uzzināt kaut ko par Poliju.

Pārlaidusi plauktam vērtējošu skatienu, viņa pamanīja vairākas nevietā noliktas grāmatas, tāpēc ķērās pie pārkārtošanas. Zobus dusmās griežot, viņa prātoja, vai Keta tīšuprāt tā rīkojusies, lai viņai šo darbu vairs neuzticētu, vai arī vienkārši nav spējīga sakārtot grāmatas plauktā pēc autoru uzvārdiem alfabētiskā secībā. Apsēdusies uz grīdas, viņa uzsauca:

– Lulū, vai tu neatvērtu to mazo kasti aiz letes, to, kuru vakar piegādāja? Tajā ir zobu pasta un skūšanās krēms, tie jāizliek plauktā.

Lulū vilcinājās atbildēt, un Megija iztēlojās māsu, paslēpušos aiz letes, lasām kārtējo Nensijas Drū šausmu romānu. Vai arī ar tinti kaut ko zīmējam vāka iekšpusē. Kad Lulū pirmoreiz tika pieķerta zīmējam grāmatā, Megija ļoti dusmojās – līdz brīdim, kad atskārta, ka zīmējums ir ļoti labs. Viņa apvaldīja dusmas un piekodināja, lai māsa zīmē bloknotos. Par spīti tam, reizi pa reizei viņa uzgāja pa tintes zīmējumam kādas vērtīgas grāmatas vāka iekšpusē. Zīmējums savā ziņā bija Lulū paraksts.

Beidzot atskanēja Lulū nedrošā balss.

– Kur tu vēlies, lai tos novietoju?

– Priekšējā plauktā, labajā pusē, trešajā no augšas. Blakus ziepēm, ja visas nav izpirktas.

Lulū smagi nopūtās, un Megija saklausīja, kā māsa velk kasti pa dēļu grīdu. Viņa jau gribēja uzsaukt, lai Lulū paceļ kasti un neskrāpē grīdu, bet aprāvās, jo izdzirdēja ierunājamies vīrieti. Viņam bija tikko manāms akcents.

– Vai drīkstu palīdzēt, jaunkundz?

Vaigos iesitās karstums. Megija aši saglauda matus, sakodīja lūpas, lai tās būtu sārtākas, piecēlās, steigšus noraisīja priekšautu un iegrūda to plauktā aiz muguras. Savilkusi lūpas pieklājīgā smaidā, vismaz tā viņai šķita, Megija izgāja no dibentelpas veikalā.

Pīters bija ģērbies tumši zilā uzvalkā, no krūšu kabatiņas rēgojās rūpīgi izgludināta balta mutautiņa mala. Viņš novietoja kasti pie plaukta, iztaisnojās un uzsmaidīja. Megija pietvīka.

– Mārgarita, – viņš sacīja, satvēra viņas plaukstu un uzspēlēti vecmodīgi tuvināja to lūpām.

– Pīter, – viņa ierunājās. – Kāds patīkams pārsteigums tevi šeit redzēt.

Iepriekšējā vakarā Keta bija nemanāmi nozudusi, tāpēc Pīters bija pavadījis Megiju uz mājām. Atvadoties viņš uzspieda skūpstu viņas rokai un novēlēja labunakti, tādējādi aiztaupot nepamatotas gaidas. Ņemot vērā to, ka vairums vīriešu Folijā bija ieradušies tikai uz laiku, un viņas iepriekšējo pieredzi ar Džimu, Megija bija iemācījusies nedomāt nākotnes formā.

Pītera uzacs izbrīnā izliecās.

– Tu man stāstīji par savu veikalu. Es iedomājos, ka varbūt vēlies, lai to apskatu.

Megija bija laimīga, ka viņai tiek aiztaupīts neveiklības brīdis, un pasmaidīja.

– Jā, protams! Ieradies tieši uz rīta laikrakstiem. Tikko saņēmām News un Courier.

Pīters pamāja un pārlaida skatienu nobružātajai ozolkoka letei, kura te bija, vēl pirms Megija iegādājās veikaliņu; iespējams, tā te atradusies tikpat ilgi, cik pastāv pats veikals. Viņš nopētīja letes priekšā novietotos konfekšu grozus, mazos cigarešu plauktus, bļodas, kurās bija sabērtas sērkociņu kastītes, žurnālu stendus, kuros gozējās House and Garden un Good Housekeeping numuri, kā arī Coca-cola ledusskapi.

– Izskatās, ka jums nekā netrūkst.

– Pagaidām nē. Karā iesaistījāmies tikai pirms diviem mēnešiem. Kaut gan man ir tāda sajūta, ka viss mainīsies, turklāt visai drīz. Jau tagad ar grūtībām spēju sagādāt sieviešu zeķes. Un man tā vien šķiet, ka zīds rekvizēts armijas vajadzībām.

Viņš pamāja un klusēdams turpināja pētīt plauktu saturu. – Jums pieder ļoti jauks veikaliņš, – Pīters sacīja un devās dziļāk telpā, kur pie sienas bija izvietoti grāmatu plaukti.

Lulū un Megija viņam sekoja.

– Ak, grāmatas! – viņš novilka, godbijīgi izņēma no plaukta kādu sējumu un aplūkoja tā vāku.

Megija paliecās tuvāk un izlasīja nosaukumu – “Porgijs un Besa”. It kā vēlēdamās radīt iespaidu, viņa paskaidroja:

– Tās autoram Dibosam Heivardam Folijā piederēja kotedža. Tajā viņš uzņēma Džordžu Gēršvinu, kad tas rakstīja mūziku tāda paša nosaukuma operai. Tolaik biju maza meitene, apmēram Lulū vecumā, un man šķiet, ka pat pāris reižu viņu satiku.

Megija apzinājās, ka uztraukuma dēļ mēļo bez mitas, tomēr, pamanījusi viņai pievērsto ieinteresēto Pītera skatienu, sasparojās un turpināja stāstu.

– Kad Gēršvins šeit ieradās pirmoreiz, viņš izskatījās pēc īsta ņujorkieša – ļoti lietišķs, vienmēr uzvalkā un atbilstošos apavos. Tomēr viņš visai ātri iejutās vietējā iedzīvotāja ādā. Staigāja basām kājām, jau pirmajos pāris mēnešos ataudzēja bārdu. – Megija apklusa, smaids pagaisa no lūpām, jo viņa manīja, ka Pīters nebūt nedala viņas sajūsmu par dižo komponistu. Pieri saraucis, viņš stāvēja pie plaukta un lēnām šķirstīja lappuses.

– Esmu to lasījis, tomēr nevaru apgalvot, ka tā būtu viena no manām mīļākajām grāmatām, – viņš noteica un pagriezās pret Megiju. – Džordžs Gēršvins, ebrejs, vai ne?

Megijas acis iepletās.

– Nav ne jausmas. Man patīk viņa mūzika, iespējams, tāpēc, ka tā ir manas bērnības mūzika. Mamma spēlēja klavieres, un “Zilā rapsodija” bija viens no viņas mīļākajiem skaņdarbiem. Kāpēc vaicā?

Pīters aizcirta grāmatu, ielika plauktā tieši tajā vietā, kur tā bija atradusies, un pārliecinājās, vai tās muguriņa ir vienā līmenī ar plaukta malu.

– Tikai prātoju. Eiropā visi zina, kurš ir ebrejs. Šeit, Amerikā, viņi tik ļoti asimilējušies vietējā kultūrā, ka tas pat neienāk prātā.

Megija paraustīja plecus un uzgrieza plauktiem muguru. – Nevaru runāt par visu valsti, bet šeit, Folijā, mēs esam visai viesmīlīgi. Mums te ir tāds kā kausējamais katliņš – nav būtiski, kādai nācijai vai reliģijai cilvēks pieder, visi sadzīvo bez liekām domstarpībām.

Pīters tik tikko pasmaidīja un novilka ar rādītājpirkstu pa plaukta malu.

– Domāju, ka jūsu mazā kausējamā katliņa ideja un pārliecība, ka visi šeit ir vienlīdzīgi, dara Ameriku tik pievilcīgu.

Megija vērīgi palūkojās viņā.

– Bet tieši tāpēc arī tu esi šeit, tavi vecāki šeit tika laipni uzņemti, viņi varēja attīstīt savu uzņēmumu. Tas tāpēc, ka šeit cilvēki tiek mērīti ar vienu mērauklu – cik strādīgi viņi ir. Nevienu neinteresē, kas kuram bijis tēvs, kādam dievam viņš tic. Es uzskatu, ka tu vari ar to lepoties.

Lulū šī saruna acīmredzami garlaikoja, tāpēc meitene pagāja nostāk. Pīters un Megija noraudzījās, kā viņa attālinās.

– Tev, protams, ir pilnīga taisnība, – Pīters klusām ierunājās. – Tas, ko sacīju, bija tikai komentārs. Eiropā plosās karš, kas vērsts pret vienas vienīgas tautības cilvēkiem, savukārt šeit pret tiem izturas kā pret jebkuras citas tautības pārstāvjiem. Es ļoti lepojos, ka šī valsts mani uzņēmusi, un esmu pateicīgs, ka mana ģimene un es esam šeit, nevis tur, Eiropā.

Intonācija lika noprast, ka saruna par šo tematu ir beigusies. Viņš atkal pievērsās grāmatu plauktam. Megija vēroja, kā vīrieša rādītājpirksts pieskaras grāmatām, bet lūpas mēmi lasa nosaukumus. Uz mirkli pirksts apstājās pie “Romeo un Džuljetas”, tomēr, neizņēmis sējumu no plaukta, Pīters turpināja lasīt. Megija joprojām netika gudra, kāpēc viņš ieradies, un klusēšanu uztvēra kā vēlmi izvēlēties sev grāmatu. Viņa palika stāvam līdzās, jo īsti nezināja, kā aiziet, neaizvainojot viesi. Viņa pieķēra sevi vērojam Pītera pirkstus, kas bija slaidi un eleganti, tāpat kā viss viņa augums, un nosprieda, ka viņš varētu spēlēt klavieres. Uz labās rokas vidējā pirksta Pīters nēsāja zelta zīmoggredzenu. Izlikdamās kārtojam grāmatas, viņa pieliecās tuvāk un ievēroja, ka tajā iegravēts burts K. Pīters pamanīja, ka tiek pētīts, un negaidīti palūkojās uz Megiju, kura atkāpās, sakaunējusies, ka tikusi pieķerta.

– Tas piederēja manas mammas tēvam, – viņš smaidot paskaidroja. – Viņš krita Pirmajā pasaules karā, kad vēl nebiju nācis šajā pasaulē. Es to nēsāju viņam par godu.

Megija pacēla roku un parādīja viņam no jūras eža bruņām izgatavotu piekariņu, kas bija iekarināts smalkā zelta ķēdītē.

– Tas piederēja manai mammai. Es to valkāju, lai nekad viņu neaizmirstu.

– Vai tu biji maza, kad viņa nomira? – viņš līdzjūtīgi apvaicājās.

– Man bija piecpadsmit. Jaunākajai māsai tikko bija palikuši trīs gadi.

Pīters brīdi klusēja; likās, ka viņš ierāvies sevī.

– Mātes nāve allaž ir smags trieciens, īpaši tik mazam bērnam. Mana mamma nomira pirms diviem gadiem, bet es vēl aizvien to pārdzīvoju. Man ir viņas acis, tāpēc ikreiz, kad ieskatos spogulī, atceros viņu.

Megija bija pārsteigta atskāršot, ka acīs sariesušās asaras. Skumjas Pītera balsī lika atcerēties pašas zaudējumu un sāpes, kuras nerimās.

– Divi gadi nav ilgs laiks. Mana mamma nomira pirms sešiem gadiem, bet man vēl aizvien šķiet, ka tas noticis vakar, – viņa bilda un pacēla gaisā plaukstas. – Man ir mammas rokas, un vēl esmu mantojusi viņas mīlestību uz grāmatām. Tāpēc es nopirku šo veikaliņu. Katru gadu, kad ieradāmies Folijā, šī bija mūsu pirmā pieturvieta. Mēs ar mammu ik rītu pavadījām vairākas stundas pludmalē, lasot grāmatas. Tas bija laimīgākais laiks manā dzīvē.

Megija pietvīka, atskārtusi, ka stāsta tik intīmas lietas par savu dzīvi gandrīz pilnīgi svešam cilvēkam. Bet Pīters raudzījās viņā ar saprotošu un maiguma pārpilnu skatienu. Tas atraisīja mēli.

– Liekas, ka mums ir daudz kopēja, – viņš noteica un atkal pievērsās plauktiem. Pēc brīža vīrietis izvilka vēl vienu grāmatu un atvēra to. Megija pieliecās tuvāk un lappuses augšmalā izlasīja tās nosaukumu – F. Skots Ficdžeralds “Lielais Getsbijs”.

– Ak, – viņš nopūtās, – Džeja Getsbija traģiskais dzīvesstāsts. Tā arī nesaprotu, vai apbrīnoju šo tēlu, vai arī man viņa ir žēl. Lai būtu kā būdams, bet šī ir viena no manām mīļākajām grāmatām.

Šis bija arī viens no Megijas mīļākajiem romāniem. Viņa juta, ka vaigos atkal iesitas sārtums.

– Jā vēlies, vari to aizņemties.

Pīters uzmeta viņai vaicājošu skatienu.

– Šīs ir manas mammas grāmatas, kuras pārvedu no mūsu mājas Čārlstonā; to pārdevu pēc tēva nāves. Tas bija pirms trim gadiem. Kotedžā nepietiek vietas, bet nevēlos no tām atbrīvoties. Šīs grāmatas ir daļiņa no viņas, no laika, ko pavadījām kopā, tāpēc atvedu tās šurp. Ļauju cilvēkiem tās aizņemties. Saprotams, Folijā ir arī bibliotēka, bet mans veikaliņš ir alternatīva. Neesmu ieviesusi lasītāju kartes kā bibliotēkā, es paļaujos uz cilvēku godaprātu, – Megija paskaidroja un norādīja uz vienu no vecajām kafijas kannām letes apakšējā plauktā. – Cilvēks paņem grāmatu un iemet kannā monētu. Kad grāmata izlasīta, viņš to atnes un saņem monētu atpakaļ.

– Bet ja es vēlos kādu grāmatu iegādāties savam priekam? Vārdi savam priekam Megijai atgādināja Ketu, kura mēdza uzsvērt atsevišķus vārdus, liekot klausītājam iegrimt pārdomās par to patieso nozīmi. Kārtējo reizi pietvīkusi, viņa atbildēja:

– Tad varu to pasūtīt, un tev jāmaksā tikai tad, kad grāmata tiek piegādāta.

Pīters pamāja, atvēra grāmatu, pašķirstīja un pārbaudīja tās muguriņu.

– Vai šo grāmatu kāds ir ņēmis lasīt?

Lai gan Megija bija ļoti rūpīga pret grāmatām, šī sējuma vāki bija ar atlocītiem stūriem un nobružāti. Šo romānu pēc viņas ieteikuma bija lasījis ikviens klients, kurš lūdzis padomu lasāmvielas izvēlē.

– Jā, ļoti daudzi. Es pati to esmu pārlasījusi vismaz piecas reizes. Ja reiz tā pieder man, to nevarētu saukt par aizņemšanos, vai ne?

Pīters plati pasmaidīja.

– Nē, nevarētu gan.

Viņš iebāza roku kabatā, izvilka no tās monētu un iemeta kannā. Džinkstoņa atbalsojās veikala klusajās telpās.

– Vai esi pārliecināts, ka nevēlies citu grāmatu… kādu, ko neesi lasījis? Vai vismaz tādu, kas nav tik nolasīta?

Pīters cieši nopētīja Megiju un atrauca:

– Nav no svara, kādu grāmatu izvēlos, ja vien tā dod iemeslu šeit atgriezties.

Megija atkal piesarka, bet no neērtās situācija viņu paglāba Lulū, kura atgriezās veikala dziļumā. Uzmetusi Pīteram aizdomīgu skatienu, meitene apvaicājās:

– Zobu pasta un skūšanās krēms ir izkārtots pa plauktiem. Vai varu turpināt lasīt?

Megija apskāva māsas plecus.

– Paldies, Lulū. Vispirms iepazīstināšu tevi ar manu jauno draugu Novāka kungu, tad varēsi atgriezties pie savas grāmatas.

Lulū klusējot nopētīja vīrieti, tad pastiepa roku un ļāva Pīteram to paspiest, kā Megija viņai bija mācījusi.

– Priecājos ar jums iepazīties! – meitene saīgusi piemetināja. – Jūs dīvaini runājat. Un kāpēc nevalkājat formastērpu?

– Lulū! – Megija sarāja māsu un saspieda viņas plecu. Pīters viegli pieskārās Megijas plaukstai un mierināja:

– Viss ir kārtībā. Jauniešu zinātkāre nav nekas nosodāms… Tā viņi izzina pasauli. Bet tagad, jaunkundz, atbildēšu uz taviem jautājumiem. Esmu dzimis Polijā un Savienotajās Valstīs ierados, vēl būdams zēns. Es nevalkāju uniformu tāpēc, ka man ir astma, tomēr atbalstu mūsu kareivjus, kā vien varu, arī bez formas mugurā.

– Džimam bija jūras kājnieka formastērps. Viņš krita Pērlhārborā, aizstāvot mūsu valsti.

Pīters uzmeta Megijai vaicājošu skatienu.

– Džims bija Ketas vīrs. Mēs… mēs viņu ļoti mīlējām.

Viņa uzacs atkal izliecās.

– Ir grūti atvadīties no tiem, kurus mīli, vai ne? Viņš noteikti bija apbrīnojams un godājams vīrs, ja spēja iekarot trīs daiļu un gudru sieviešu mīlestību un cieņu.

Lulū sejiņa uz mirkli atmaiga, un Megija atkal saspieda meitenes plecu.

– Jā, tāds viņš bija.

Pīters notupās un iebāza roku žaketes iekškabatā.

– Sava darba dēļ es daudz ceļoju un man ir iespēja tikt pie lietām, kuras šobrīd ir visai grūti dabūt. Kad Mārgarita sacīja, ka viņai ir māsiņa, es zināju, ka man ir kas tāds, ko noteikti vēlētos viņai pasniegt, ja vien rastos tāda izdevība, – viņš sacīja.

– Tā darināta Briselē, roku darbs, – viņš paskaidroja, izvilcis no kabatas krēmkrāsas mežģīņu matu lenti. – Kad pēdējo reizi devos uz Ņujorku pēc audumiem, nopirku vairākas. Un es nezinu nevienu citu skaistu jaunu dāmu, kura būtu to pelnījusi vairāk nekā tu.

Tikai Megijas mudināta, Lulū lēnām pastiepa roku, nedroši satvēra lenti pirkstos un nopietnām acīm pavērās uz Pīteru.

– Paldies.

Megija jau grasījās ierosināt, lai meitene iesien lenti zirgastē, kas būtu patiesa pateicības izrādīšana, tomēr aprāvās. Lulū ar cilvēkiem iedraudzējās palēnām, arī ar Džimu, bet bija arī tādi ļaudis, kuriem nekad neizdevās atkausēt meitenes ledaino atturību. Ar lenti vien nepietiks, lai iekarotu Lulū sirdi.

Pīters atkal pievērsās Megijai.

– Varbūt es nedaudz visu sasteidzu, Mārgarit, bet es vēlētos tevi šovakar aizvest vakariņās un pēc tam, iespējams, arī uz dejām.

– Es…

Lulū pārtrauca lielo māsu pusvārdā.

– Viņa nevar iet, jo vakaros pieskata mani. Man ir tikai deviņi gadi.

Megija veltīja māšelei brīdinošu skatienu un atbildēja:

– Es tiešām priecātos, tikai man jāsameklē kāds, kas pieskata Lulū. Cikos gribēji doties vakariņās?

– Ap septiņiem.

– Veikalu slēdzu piecos, tātad man būs daudz laika.

– Brīnišķīgi! Un, tā kā tu esi vietējā, tad man tev jālūdz ieteikt vakariņām piemērotu vietu.

Piepeši visas Ketas gudrības par emociju slēpšanu, lai panāktu vēlamo un nevienam to neatdotu, bija izkūpējušas gaisā. Megija pat necentās maskēt savu aizrautību.

– Vai tev garšo ceptas garneles? Tad vislabākais būs Andrē restorāns. Nav jau nekāda greznā vieta, vienkārša koka māja, toties ēdiens tur ir nepārspējams. Tas ir pie upes, var vērot saulrietu… bet saule šajā gadalaikā riet jau piecos vakarā.

Atvērās durvis, un pa tām ienāca Keta. Viņas vaigi bija sasārtuši janvāra saltajā vējā, zaļās acis mirdzēja; tās bija gandrīz tikpat zaļas kā viņas vilnas mētelis. Megija juta sirdi sažņaudzamies, kad iedomājās savus brūnos matus un gaišpelēkās acis, kuras nebija pietiekami tumšas, lai tās uzskatītu par zilām. Viņa aizgriezās, lai sakārtotu kastes ar cigaretēm un neredzētu Pītera reakciju.

Keta uzreiz pamanīja Pīteru un plati pasmaidīja. Lēnām aizvērusi aiz sevis durvis, viņa atspiedās pret tām un izrieza krūtis.

– Sveicināti! Nedomāju, ka mēs būtu pazīstami.

Megija jau gribēja aizbildināties, ka iepriekšējā vakarā meklējuši viņu piestātnē, lai iepazītos, bet nav atraduši, un ka nav aizvērusi acis līdz pat trijiem naktī, kad beidzot sadzirdējusi atskanam māsīcas soļus kāpnēs un tad guļamistabā. Ja viņa to sacītu, tad būtu arī jāatzīst, ka uztraucas par viņu, bet tie jau būtu meli, jo tajās nomoda stundās Megija domāja tikai par to, ka pirmo reizi pēc ilga laika atkal sajutusies dzīva, un to, cik silta bijusi viņas viduklim apliktā Pītera roka. Un vēl viņa domāja, ka Lulū bijusi taisnība par pudeļkoku un nedienām beidzot pienācis gals.

Acis no Ketas nenovērsusi, Megija ierunājās:

– Ket, iepazīsties ar Pīteru Novāku. Viņš ir darījumu cilvēks no Aiovas. Pīter, šī ir mana māsīca Ketrina Braiera, citiem vienkārši Keta.

– Priecājos iepazīties, Braieras kundze, – viņš noteica.

Megija piespieda sevi palūkoties uz Pīteru, kad pamanīja, ka viņš neatņem Ketas rokasspiedienu. Viņš vienkārši smaidīja, it kā būtu radis katru dienu tikties ar skaistām sievietēm un kļuvis imūns pret viņu skaistumu. Pīters joprojām turēja rokas aiz muguras un tikai viegli pielieca galvu sveicienam.

– Un tagad, ja jūs, dāmas, mani atvainosiet, došos kārtot darījumus. Mārgarit, tiksimies septiņos?

Megija pamāja un vēroja, kā Keta atkāpjas no durvīm tikai pēdējā brīdī, valšķīgi pieglaužoties Pītera rokai. Viņš izlikās to nemanām, nospieda rokturi un atvēra durvis. Pēdējo reizi atskatījies, viņš uzlika galvā cepuri, piemiedza ar aci Lulū, atsveicinājās un klusām aizvēra aiz sevis durvis.

Megijas gandarījums ātri vien noplaka, kad viņa pamanīja izteiksmi Ketas sejā – tā bija kā zivju ērglim, kas vēro medījumu. Trīs sievietes pievērsās logam un noskatījās, kā Pīters stalti aizsoļo līdz ielas malā novietotajai automašīnai. Kad Megija atrāva skatienu no loga, viņa pamanīja, ka Lulū rūpīgi apsien beļģu krēmkrāsas mežģīņu lenti savai zirgastei.

Tikko Megija bija ļāvusi iet, Lulū, ko kājas nes, metās uz mājām. Saimniecības vadītāja Marta mazgāja virtuvē grīdu, kad Lulū iebrāzās pa sētas durvīm, atstājot uz mitrā linoleja pēdu nospiedumus.

Marta iesprauda rokas sānos, un Lulū, to redzot, apcirtās, steigšus noāva kurpes, pameta tās uz pakāpieniem un traucās tālāk, steidzīgi izmetot:

– Labdien!

Lulū skrēja augšup pa kāpnēm, zeķes slīdēja uz koka pakāpieniem; iebrāzusies guļamistabā, viņa aizcirta durvis, tūliņ atkal tās pavēra un uzsauca: “Piedod, Marta!” Tad atkal aizvēra durvis, šoreiz daudz mierīgāk.

Atspiedusies pret durvīm, meitene centās atgūt elpu, tad piesteidzās pie loga, aizvilka aizkarus, atkāpās līdz pretējai sienai un nometās ceļos pie drēbju skapja. Lai gan savu guļamistabu viņai nācās atvēlēt Ketai, viņas drēbes bija palikušas skapī, jo Keta izmantoja to, kas atradās pirmā stāva gaitenī.

Viņa iebāza roku apakšējās atvilktnes labajā malā un izcēla zem apakšsvārkiem un naktskrekliem paslēptu mazu rotaslietu kastīti, kas reiz piederēja viņas mammai. Tumšajai pulēta koka kastītei bija metāla eņģes, un tā bija pirkta Itālijā, kur mamma un tētis bija pavadījuši medusmēnesi. Lulū neatcerējās mammu, bet atcerējās to, kā Čārlstonas Brodstrītas mājā, kad neviens neredzēja, viņa mēdza ielavīties mammas guļamistabā, apsēsties viņas gultā un vērot, vai tur vēl jūtama mammas klātbūtne.

Tukšā rotaslietu lādīte stāvēja uz mammas naktsgaldiņa, un, kad Lulū beidzot jutās pietiekami drosmīga, lai to atvērtu, viņa tās dibenā pamanīja tumšu traipu. Viņa piespieda degunu kastes dibenam un izplūda asarās, jo tā tik ļoti smaržoja pēc mammas. Meitene vairs neatcerējās mammas balsi un matus, bet atcerējās mammas smaržu. Tikai vēlāk, kad Lulū jau bija paaugusies, viņa saprata, ka mamma kastītē ielējusi nedaudz parfīma, bet tam nebija nekādas nozīmes. Tā joprojām bija daļiņa no mammas, un tagad tā piederēja viņai.

Rūpīgi izcēlusi kastīti no slēptuves, Lulū novietoja to uz pītā paklāja, kas atradās starp abām gultām, un atvēra vāciņu. Aromāts bija tikko jaušams, kā atmiņu vēsma, tomēr tas joprojām lika asarām sariesties meitenes acīs. Viņa piešķieba kastīti, lai aplūkotu tajā noglabātos dārgumus – lietiņas, kas viņai bija svarīgas un kuras viņa krāja, kopš bija pietiekami veca, lai novērtētu to nozīmi. Viņa noglāstīja tēva doto peniju, kas bija kalts tūkstoš deviņsimt trīsdesmit trešajā – viņas dzimšanas gadā, pieskārās no jūras ežu bruņām darināto auskaru pārim. Auskarus Lulū bija uzgājusi drēbju skapja dziļumā, un viņai patika iztēloties, ka tos reiz nēsājusi mamma. Viņa uzmeta skatienu Ketas dotajai bruņurupuča bruņu piespraudei, kuru nenēsāja, jo to Ketai bija uzdāvājis kāds pielūdzējs. Šī dāvana nebija nākusi no sirds, tomēr piespraude bija skaista, un Lulū to bija nolēmusi saglabāt un reizēm to piesprauda, kad bija viena guļamistabā. Keta nekad neapvaicājās par piespraudes likteni, un Lulū zināja, ka viņa par to aizmirsusi, tiklīdz atdevusi mazajai māsīcai.

Ar rādītājpirkstu paurķējusies kolekcijā, viņa sataustīja savu vislielāko dārgumu – skrituļslidu atslēgu. Viņa to satvēra pirkstos, saspieda saujā un pasmaidīja. Tā bija no slidām, kurās viņa kādu vakaru bija izmežģījusi potīti, un Džims bija viņu izglābis un aiznesis mājās. Viņa smaids un smiekli lika meitenei justies pavisam labi. Tā bija vienīgā reize meitenes mūžā, kad viņa bija vēlējusies būt vecāka, jo tieši tur un tad bija nolēmusi, ka vēlas precēties ar Džimu un ir gatava gaidīt tik ilgi, cik nepieciešams, līdz viņš uz Lulū lūkosies tā, kā lūkojās uz Ketu.

Viņa lēnītēm atraisīja lenti un izņēma to no matiem, aptina ap roku, līdz mežģīņu kamoliņš bija meitenes dūrītes lielumā, tad paņēma bruņurupuča piespraudi un nostiprināja lentes galu, lai tā neattītos. Un tad abus dārgumus ielika kastītē līdzās skrituļslidu atslēgai.

Viņa atvēlēja lentei vietu dārgumu kastītē ne jau tāpēc, ka viņai ļoti patiktu Pīters Novāks. Viņa pat nebija droša, ka vīrietis vispār viņai ir tīkams, tomēr viņai patika māsas pietvīkums, kad Pīters bija līdzās, un mirdzums viņas acīs, kas darīja Megiju teju tikpat skaistu kā Keta. Nē, vieta īpašajā kastītē lentei netika atvēlēta māsas dēļ, drīzāk tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad Keta palika zaudētājos. Viņa bija gaidījusi, ka Pīters aicinās Ketu pievienoties viņam un Megijai vakariņās, bet tas nenotika. Tas atkausēja Lulū sirdi, ko nebija spējis ne vīrieša akcents, ne viņa dāvana.

Lulū tikko bija ielikusi kastīti slēptuvē, kad izdzirdēja Martas balsi saucam:

– Mis Lulū, tūliņ pat kāpiet lejā!

Meitene pielēca kājās, metās pie durvīm un atgrūda ar tādu spēku, ka tās atsitās pret sienu. Viņa zināja, ka Martai jāklausa, jo Megija vecajai kundzei bija ļāvusi likt lietā rīksti, ja tas būtu nepieciešams. Šāda nepieciešamība nebija retums.

Sētas durvis bija atvērtas, Lulū izskrēja pa tām un gandrīz ietriecās Martas platajā mugurā. Sievietes tumšā āda ziemas saulē mirdzēja kā likteņa zīme. Izžautā veļa bija noņemta no auklas, un pagalma vidū kā Morisailendas bāka mirdzēja pudeļkoks.

Lulū nodūra galvu, salika rokas aiz muguras un vainīgā balstiņā iečiepstējās:

– Jā, mem?

– Man nav jājautā, kas to mantu nolicis pagalma vidū. Mis Megija smagi strādā, bet mis Keta ir pārāk slinka, lai atvēlētu laiku tādai nodarbei.

Lulū sajuta Martas pirkstu pieskaramies zodam. Meitene pacēla galvu. Martas skatienā jautās satraukums.

– Nedrīkst rotaļāties ar lietām, par kurām neko nezini. Vai saprati? Šī nav laba lieta, un tu nezini, ko tā nodara tavai dvēselei. Tā nav kristiešu tradīcija, šai mantai nav vietas šajā pagalmā.

Lulū lūpa iedrebējās.

– Slikti, ja to uztver tā. Es domāju, ka tas ir skaists. Un… – meitene apklusa, nepabeidzot sakāmo.

– Un kas, saldumiņ?

– Un vēl tas man liek atcerēties Džimu. Viņš stāstīja par pudeļkokiem viņa dzimtajā Luiziānā. Tas liek man domāt, ka viņš ir tepat līdzās, un es jūtos laimīga.

– Ak, bērns, – Martas balsī vairs nebija ne miņas no dusmām, viņa apskāva Lulū un cieši piespieda sev klāt. – Džims bija labs cilvēks. Es zinu, ka tev viņa pietrūkst. Bet nevajag izmantot tādus pesteļus, lai viņu atcerētos.

Lulū piespieda galvu Martas kuplajam vēderam un ielūkojās sejā tumšādainajai sievietei, kura par viņu rūpējās kopš dzimšanas.

– Marta, tas ir vienīgais, kas man no viņa palicis. Lūdzu, neatņem man to. Es nedomāju, ka spēšu pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.

Martas skatiens pavisam atmaiga, un Lulū zināja, ka viņa ir uzvarējusi.

– Un es apsolu, ka no diviem zariem izveidošu krustu, kā pieklātos Džima piemiņas zīmei, ja vien tas tev liksies labāk.

Meitene juta, ka Martas apskāviens atslābst.

– Lai notiek, manuprāt, tas būs gana labi. Tikai izdari to tūliņ pat, dzirdi? Pirms kāds to ir ieraudzījis.

– Jā, mem, – Lulū svinīgā balsī noteica un nodurtu galvu izgāja pagalma vidū. Šī cīņa nemaz nebija tik smaga, viņa nosprieda un pasmaidīja. Atskatījusies viņa nespēja apvaldīt smaidu, tomēr tas pagaisa, jo Lulū pamanīja, ka Martas sejā nav pat smaida atblāzmas. Vecās kundzes acis bija vērīgi samiegtas, lūpas cieši sakniebtas, un viņa raižpilni šūpoja galvu.

Piegājusi pie pudeļkoka, Lulū nometās ceļos un vēlējās, kaut tam piemistu burvju vara. Tas bija pretstatā tam, ko viņa vēl pirms mirkļa bija centusies iegalvot Martai. Tagad viņām visām nepieciešams nedaudz burvestības. Viss šķita zaudējis līdzsvaru, it kā viņas būtu panorāmas ratā, kas apstājies visaugstākajā punktā, radot šķebīgi biedējošu nojautu, ka kaut kas notiks, bet neviens to nespēj novērst.

Šobrīd Lulū jutās tieši tā, pat baznīcā skaitītās lūgsnas nepalīdzēja. Tikai pudeļkoks, tā krāsainās pudeles un vēja dziesma tajā spēja meiteni mierināt, liekot noticēt tam, kas nav ar acīm saskatāms. Viņa to pārveidos, ja jau Marta tā vēlas, tomēr tas neatņems viņas ticību pudeļkoka spēkam. Notupusies viņa aizvēra acis un ieklausījās, kā pudeļu kaklos žūžo ziemas vējš, un centās atcerēties, kāds Džims izskatījās, kad smaidīja.