Читать книгу Kad pudeļkokā dzied vējš - Kārena Vaita - Страница 7

Folībīča, Dienvidkarolīna

2009. gada jūlijs

Autoceļi starp Indiānas un Dienvidkarolīnas štatiem bija daļa no nacionālās aizsardzības plāna un pēc prezidenta Eizenhauera rīkojuma tika izbūvēti vēl piecdesmitajos gados. Emija to zināja, jo neskaitāmas stundas bija pētījusi mātes veikala karšu krājumus, ar pirkstu vilkusi pa zirnekļa tīmeklim līdzīgo ceļu tīklu, kas ieskāva gan pazīstamas vietas, gan tādas kā Enkavilidža vai Sautkongarija, kas šķita piederam citai pasaulei.

Izplānojot teju ik pagriezienu gaidāmajā braucienā, Emijai šķita, ka spēs kontrolēt situāciju un izvairīties no tik pazīstamās sajūtas, ka notiekošais ir kā zemē nomesta akmens lodīte, kas ripo tur, kur nav šķēršļu.

Vecāki palīdzēja salikt mantas Bena vecajā Ford Explorer, uzspieda skūpstu meitas pierei, un tēvs pieliecās, lai apliktu Emijai drošības jostu, it kā tā spētu pasargāt no visām likstām, kas varētu viņu piemeklēt brauciena laikā.

– Es vēlos, lai tu ik pēc pāris stundām apstātos un piezvanītu mums no mobilā telefona. Lādētāju paņēmi? Un rezerves akumulatoru katram gadījumam?

– Jā, tēt. Un arī naudu noslēpu trīs dažādās vietās, paņēmu ūdens pudeles un asaru gāzes baloniņu.

– Tev ir pilna bāka ar degvielu. No rīta aizbraucu uz benzīntanku.

– Paldies, tēt, tu esi lielisks.

Tēvs atkal pieliecās un vēlreiz noskūpstīja meitu uz pieres.

– Neaizmirsti piezvanīt.

Tēvs pakāpās sāņus, un pie durvīm parādījās Peidža. Atšķirībā no vīra viņa nepieliecās, lai noskūpstītu meitu.

– Vai paņēmi visas “Folijas atradumu” sūtītās grāmatas? Emija pabungoja pa kasti, kura gluži kā sena draudzene gozējās pasažiera sēdeklī viņai līdzās.

– Protams! Bet es gan būtu gribējusi par tām samaksāt.

Peidža pasmaidīja.

– Manuprāt, tev tās ir vairāk nepieciešamas. Uzskati, ka tā ir dāvana. – Māte uz mirkli novērsās, un viņas acīs atspīdēja zilais debess jums. – Tu taču kaut ko sajuti tām pieskaroties? Tas priecē, jo citādi nebūtu spējusi pārliecināt tevi doties ceļā.

Mamma atkāpās un enerģiski aizcirta automašīnas durvis. Būkšķis izteica vairāk nekā atvadu vārdi.

Emija pāris reižu iekāsējās, lai atgūtu balsi, un paziņoja:

– Burku ar smiltīm es atstāju uz rakstāmgalda kabinetā. Domāju, ka tur, kurp dodos, tā man nebūs vajadzīga.

Lūpas iedrebējās, tomēr Emija centās pasmaidīt.

– Mammu… – viņa iesāka.

Peidža atgriezās pie durvīm un uzlika plaukstas uz sānloga malas.

– Neaizmirsti piezvanīt, citādi tētis nespēs aizmigt. Un esi uzmanīga.

Peidža nepaspēja atraut rokas, Emija tās satvēra savās plaukstās un saspieda.

– Uz redzēšanos, mamm!

Peidža paturēja meitas plaukstas savējās, tad saspieda un atlaida. Tās ļengani ievēlās Emijai klēpī.

– Uz redzēšanos, Emij!

Emija iedarbināja dzinēju, aizvēra logu un sāka braukt pa garo grants ceļu, kas veda viņu prom no vecāku mājas. Atpakaļskata spogulītī viņa redzēja tēvu, kurš māja ar roku, un tad skatu aizklāja riepu saceltais putekļu mākonis. Neatraujot acis no ceļa, viņa ieslēdza radio un gaisa kondicionētāju un ieklausījās riepu švīkstoņā, cenzdamās nedomāt, cik ilgs būs viņas brauciens.

Saulrieta debesis kvēloja sārtos un purpura toņos. Bija aizritējušas gandrīz trīspadsmit stundas, un Emija brauca pa Čārlstonas ielām. Viņa bija izsalkusi un nogurusi, žoklis sāpēja, jo visu ceļu viņa bija braukusi sakostiem zobiem. Un tomēr viņa vēl nebija gatava apstāties. Mērķis gandrīz bija sasniegts. Viņa zināja – ja apstāsies, tad zaudēs drosmi turpināt ceļu.

Viņa uzbrauca uz tilta, kas šķērsoja Ešlijas upi. Aiz muguras palika maigos pasteļtoņos ietonētā Čārlstonas panorāma, kuru atdzīvināja baznīcu smailes. Emija izslēdza radio un nolaida logu. Viņa ievilka plaušās gaisu, kas smaržoja pēc jūraszālēm un šķita pārlieku mitrs. Aromāts līdzinājās svešinieka skūpstam, tas vēl bija jāiepazīst. Ceļš dūca zem riepām, un Emija ceļa ritmā sasprindzināja un atslābināja žokli.

Nemiers pieauga. Emija atkal ieslēdza radio un grieza skalas pogu, līdz uzgāja kanālu, kas raidīja bez traucējumiem. Šī radiostacija atskaņoja bigbendu ēras mūziku, un Emijai tā likās gana nomierinoša. Lai gan viņas vecāki pārstāvēja hipiju paaudzi, viņiem patika dejot arī iepriekšējo desmitgažu mūzikas pavadījumā. Kabinetā bija skaņuplatēm piebāzts skapis, un laiku pa laikam no tā tika izņemta kāda plate un viesistabā uzgriezta kāda mierīga balles deja. Tā bija ierasts, kopš Emija sevi atcerējās, un parasti tad, kad viņa jau bija gultā. Saklausījusi dziedošās trompetes un dūcošo saksofonu, meitene izlavījās kāpnēs un vēroja vecākus, kuri ciešā dejas satvērienā skūpstījās un dūdoja kā balodīši, atgādinot Emijai, ka reiz bija laiks, kad viņi dzīvoja tikai viens otram.

Brīdi vērojusi vecākus, viņa atgriezās gultā. Kamols kaklā smacēja, un meitene prātoja, vai tā iemesls bija greizsirdība, apziņa, ka nav viņu pasaules centrs, vai arī neskaidra cerība, ka arī viņa kādu dienu sastaps vīrieti, kam patiks uzdejot viesistabā un kurš vērsies viņā ar mīlestības pilnām acīm.

Emija izslēdza radio, sēras uzgūla sirdij. Viņa bija pārsteigta, ka visu ceļu nebija iedomājusies par Benu. Emija dusmojās uz sevi, tomēr jutās arī atvieglota. Varbūt viņa pamazām sāk atlabt pēc smagā zaudējuma, lai gan līdz šim tas likās tikpat neiespējami, kā noķert vēja nestus smilšu graudiņus.

Viņa iemeta skatienu tēva zīmētajā kartē, kas gulēja klēpī, nogriezās pa kreisi uz garā Folijas ceļa, kas vedīs pāri diviem mazākiem tiltiem, līdz viņa nonāks uz šauras kā naža asmens zemes strēles, ko tēvs bijā apzīmējis ar uzrakstu “Folībīča”. Viņa pabrauca garām baznīcām, tirgotavām, kuras mijās ar manikīra saloniem un nekustamā īpašuma birojiem, un pat milzīgam Piggly Wiggly lielveikalam. Mirkli svārstījusies, Emija neiegriezās pārtikas veikala stāvlaukuma iebrauktuvē. Ja Folija izrādīsies citāda, nekā viņa gaidījusi, tad pārtikas un pirmās nepieciešamības preču trūkums tikai atvieglos viņas vēlmi atgriezties Indiānā.

Saule sildīja, un Emija kļuva miegaina. Piepeši viņas uzmanību piesaistīja koši krāsota koka laiva ceļa labajā malā. Tās raibos sānus rotāja ar baltu krāsu uzpūsti uzraksti The Luv Guv un Don’t cry for me, Argentina.

Automašīna gandrīz noskrēja no ceļa, kad Emija pagrieza galvu, lai labāk saskatītu plakātu ar komentāru par Dienvidkarolīnas gubernatora ārlaulības sakariem. Šis fakts nesen bija atspoguļots arī valsts mēroga medijos. Emija nebija droša, vai tas viņai patīk, toties atskārta, ka apgalvojumā par Folībīčas iedzīvotāju fizisko un garīgo izpausmju saistību ar saules radīto karstumu ir zināms patiesības grauds.

Pārbraukusi pirmajam tiltam, Emija izslējās sēdeklī, lai labāk aplūkotu vietu, kurp bija devusies. Tālumā, nedaudz pa kreisi, slējās milzīgs zils ūdenstornis, kuru rotāja melni burti FB baltā ovālā. Tātad viņa dodas pareizajā virzienā. Satiksme kļuva lēnāka, ceļam sašaurinoties pie tilta pār Folijas upi. Dokā iebraukušie garneļu zvejas kuteri liecināja par Atlantijas okeāna tuvumu. Sāļa vēja brāzma piepildīja salonu – jauns aromāts, kas vienlaikus šķita svešs un tomēr pazīstams. Varbūt dzimšanas brīdī mamma nodevusi viņai atmiņas par savu bērnību, it kā atmiņas būtu tveramas – kā barība, drošības izjūta vai siltas smiltis, kas saķepušas starp kāju pirkstiem.

Ceļa abās malās kā skatītāji, kuri ieradušies nolūkoties svinīgā procesijā, stiepās neredzētu, sārtos ziedos saplaukušu krūmu rindas, kas nedaudz atkausēja Emijas sirdi.

Amerikas mala. Viņa atcerējās mammu tā dēvējam Folībīču. Atbilstošs nosaukums, ja cilvēkam nav citas vietas, kurp doties.

Vēlreiz ielūkojusies kartē, viņa redzēja, ka tuvojas vietai, kur Folijas ceļš pārtop par Senterstrītu – salas vienīgo ielu, kurā ir luksofors. Mamma stāstīja, ka agrākos laikos, braucot pa Senterstrītu, varēja nokļūt līdz pat krastam. Tagad viesnīcas Holiday Inn monolītā betona ēka aizšķērsoja ceļu un skatu uz okeānu, novirzot satiksmi uz labo vai kreiso pusi Ešlijas avēnijā.

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Emija nobremzēja. Viņa juta, kā pa pieri un muguru rit sviedru lāsītes, tomēr nevēlējās aizvērt logu un ieslēgt aklimatizācijas sistēmu. Tūristu un vietējo iedzīvotāju čalas, kas plūda no ietves, veikaliem un restorāniem, ritmi, kas atskanēja no garāmbraucošajām automašīnām, veidoja viņas jaunā piedzīvojuma skaņu celiņu. Emija neko nevēlējās palaist garām, jo īpaši zīmi, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu.

Viņa nogriezās pa kreisi Ešlijas avēnijā, kuras abas satiksmes joslas bija atpūtnieku transportlīdzekļu pārpildītas. Mašīnas ielas malās bija novietotas cieši cita pie citas. Ikviens, pat zīdaiņi ratiņos, te valkāja peldkostīmu vai peldbikses, bet aukstumsomas un vējdēļi bija neiztrūkstoši piederumi, ko ļaudis izcēla no automašīnas bagāžnieka, kad devās uz pludmali.

Emija brauca gar veciem, noplukušiem namiņiem, kuriem līdzās slējās jaunas un plašas savrupmājas. Vairumam māju neatkarīgi no to lieluma iebraucamā ceļa malā bija uzstādītas krāsotas koka plāksnes ar nosaukumu, piemēram, “Banānu būda” vai “Folijas augstumi”. Tomēr visām mājām bija kas kopīgs – bīstoties okeāna, tās bija celtas uz pāļiem. No Peidžas stāstītā varēja noprast, ka aizgājušo gadu laikā orkāni noslaucījuši no zemes virsas ielas ar visām mājām. Lai gan Emija zināja, kas ir tornado, viņa juta zināmu bijību pret tornado un trakojoša okeāna vienoto spēku un prātoja, vai pāļi ir pietiekams nodrošinājums.

Viņa pievērsa skatienu kartei, kuras apakšējā maliņā bija uzrakstījusi noīrētās dzīvesvietas adresi. Likās, viņa nespēja to saskatīt. Nekas viņu vairs nespētu pārsteigt; viņa bija piekritusi nopirkt veikalu, kuru nebija pat apskatījusi. Viņa pat nekad nav bijusi Dienvidkarolīnā. Mammu, ko mēs esam izdarījušas? Emija nopūtās.

Viņa tuvojās salas austrumu galam, satiksme vairs nebija tik intensīva. Nedaudz palēninājusi automašīnas gaitu, viņa pētīja māju numurus, kas bija uzkrāsoti pastkastītēm, stabiem, pat pagalma vidū zemē ieraktam vējdēlim, līdz beidzot ieraudzīja īsto. Viņa lēnām iegrieza automašīnu smiltīm un gliemežvākiem nobērtā iebraucamajā ceļā, kurā bija iebetonētas joslas riteņiem, noslāpēja dzinēju un cauri vējstiklam aplūkoja māju.

Tā piederēja veikaliņa īpašnieces Ebigeilas Reinoldsas dēlam. Viņš bija nekustamo īpašumu attīstītājs Atlantā un pirms pāris gadiem bija to uzcēlis savai līgavai. Ebigeila neizplūda sīkumos, un Emija nosprieda, ka dēls ar līgavu apmeties uz dzīvi Atlantā, šeit uzturas reti, bet pārējā laikā māja tiek izīrēta.

Emija nebija cerējusi ieraudzīt greznu savrupmāju, tomēr jutās atvieglota, ka tā nav nekāda būdele. Koši dzeltenais divstāvu nams bija būvēts uz pāļiem, bet galos nošļauptā divslīpju jumta vienā pusē slējās stiklots tornītis. Uz paaugstinātā pirmā stāva ieejas divviru durvīm, virs kurām pletās apaļš portiks, veda plašas koka kāpnes. Uz terases, kas stiepās visapkārt mājai, okeāna vējš kā sveicinot aijāja žilbinoši baltus šūpuļkrēslus. Retajā zālājā mājas priekšā atradās vairākas dēļu grēdas, turpat netālu rēgojās arī ripzāģis un steķi, bet vējš dzenāja zāģu skaidas. Emija uz mirkli sabozās un centās atcerēties, vai Ebigeila viņu brīdinājusi par celtniecības darbiem. Pievērsusi skatienu ieejas durvīm, viņa iepleta acis.

Skatienu nenovērsusi, viņa lēnām atvēra automašīnas durvis. It kā neticēdama savām acīm, viņa noņēma saulesbrilles un piemiedza plakstus, jo spožā Dienvidkarolīnas saule ne tikai žilbināja, bet arī dedzināja kailos plecus.

Emija nelikās ne zinis par kveldinošo sauli, šķērsoja zālāju, uzkāpa pa kāpnēm un tuvojās tam, kas viņu bija tik ļoti pārsteidzis. Abās tumšā ķirškoka durvju vērtnēs bija stikla ielaidumi, kurus rotāja iegravēts pudeļkoka attēls. Krietnu brīdi viņa pētīja mezglainos zarus un pudeļu formas, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Emija juta, ka viņai uzmetas zosāda. Saule kveldēja, gar acīm sametās raibs. Emija piespieda pieri vēsajam stiklam, lai palūkotos iekšā, un stiklā pamanīja nevis savu, bet svešu atspulgu. Tā bija veca sieviete ar divās bizēs sapītiem matiem. Tēls pagaisa, līdzko viņa to bija pamanījusi. Emija ieelsās, atrāvās no durvīm un samirkšķināja acis, tad atkal piespieda pieri stiklam. Šoreiz viņa redzēja plašu, lakoniski mēbelētu telpu, kurā, par laimi, neviena nebija.

Emija grīļīgiem soļiem aizgāja līdz šūpuļkrēslam, apsēdās un ļāvās vēja veldzējošajiem glāstiem. Tas noteikti bija mākoņa atspulgs, ko viņa redzēja. Noteikti mākonis vai arī karstuma izraisīta halucinācija. Mati uzplandīja spējā vēja brāzmā, atvēsinot kaklu un vaigus, un Emija atviegloti nopūtās, jo bija atradusi loģisku izskaidrojumu noslēpumainajam atspulgam durvju stiklā. Viņa jutās kā muļķe, jo bija pieradusi pie karstām vasarām un mitruma. Tas bija kas cits, un Emija to zināja, gluži kā pirms daudziem mēnešiem bija zinājusi, ka Bens ir miris. Viņai juta, ka šī māja viņu gaidījusi, ka viņai bijis lemts te ierasties.

Kad nelabums atkāpās, viņa palūkojās pāri margām un pamanīja, ka starp divām mājām ielas pretējā pusē paveras lielisks skats uz okeānu. Tas bija par tālu, lai to sadzirdētu, bet Emija redzēja saules atspīduma, ēnu ņirbu sīkajos vilnīšos un apvāršņa līniju, kur beidzās pasaule un okeāns sastapās ar debesīm.

Viņa sajuta vieglu dūrienu sirdī, it kā jaunajai un svešādajai videi būtu kāda īpaša loma viņas dzīvē, it kā okeāna vilinājums viņai būtu asinīs un viņa vienmēr būtu pazinusi šo vietu. Viņa nekad nebija redzējusi okeānu, bet tam nebija nozīmes, jo Emija jau apzinājās, cik būtiski viņai ir saskatīt okeānu, izejot pa mājas durvīm.

Emija lēnām nokāpa pa kāpnēm un lūkojās pēc taciņas, kas viņu aizvestu mājai otrā pusē. Ebigeila bija stāstījusi, ka dēls izvēlējies vietu mājai starp Folijas upi un okeānu, bet saprast to, kāpēc viņam tā šķitusi vispiemērotākā, viņa atstāja Emijas ziņā. Ebigeila bija atstājusi atslēgu kastītē pie sētas durvīm, un Emija ilgā pārbrauciena laikā neskaitāmas reizes balsī atkārtoja nosaukto kastītes kodu.

Viņa nogāja zem mājas, kur bija vieta divām automašīnām, pēc tam izsteidzās zālainā klajumā un ieraudzīja koka kāpnes, kas veda uz moskītu tīkliem ieskautu terasi un, cik nu varēja noprast, otrām ieejas durvīm. Sajutusi dzēlienu kājā, viņa notrausa knisli un pielika soli, lai ātrāk nokļūtu līdz pēdējam pakāpienam un atvērtu aizbultētās pretknišļu durvis. Spēcīga vēja brāzma lika Emijai pacelt acis un pavērties tumstošajās debesīs. Skatiens pievērsās ainavai, kas pavērās mājas otrā pusē – plašam mauriņam, ko pakāpeniski nomainīja nelīdzens zāliens, un piestātnei līdzīgai celtnei tālumā. Viņas acu priekšā bija visas iespējamās brūnās, zaļās un dzeltenās nokrāsas, kas, izstiepušās kā raibs kaķis, gulēja ūdens malā, un tālumā bija skaidri saredzama bāka. It kā iznirusi no jūras dziļumiem, bākas rūsgani balti svītrotā smaile izcēlās uz tumšās debess fona.

Atkal uzmetās zosāda. Kad Emija satvēra durvju rokturi, viņa izdzirdēja mauriņā aiz muguras pazīstamas skaņas. Durvis vēlreiz ar troksni aizcirtās, kājas pašas nesa lejup pa kāpnēm – turp, no kurienes plūda vēja un pudeļu dziesma. Apstājusies pagalma vidū, Emija uz mirkli aizvēra acis un ieklausījās, tad, sekojot skaņai, devās aiz brangas pundurpalmas. Pudeļkoks bija Emijas augumā, un tā metāla stumbrs bija tik resns kā viņas roka. Smalkie zari slējās debesīs, to nejaušais raksts koku darīja neticami skaistu. Katra zara galā bija pa pudelei, kuras zaigoja visās varavīksnes nokrāsās. Tās bija droši nostiprinātas, lai spēcīgāka vēja brāzma koku neizpostītu. Kā negaidīts pērkona grāviens Emiju pārņēma ilgas pēc mājām. Koks bija tik līdzīgs mammas pudeļkokam! Viņa pastiepa roku un pieskārās zaļai pudelei, kas stingri turējās zarā, it kā pārliecinot viņu, ka nav tikai iztēles auglis. Emija lēnām virzījās apkārt kokam, apbrīnojot tā skaistumu un veidotāja prasmi. Tīksminoties par kādam zaram teju šķērsām piestiprinātu dzintarkrāsas pudeli ar platu kaklu, Emija pamanīja, ka pudelē kaut kas ir.

Pieliekusies tuvāk, viņa pārbaudīja, vai to ir iespējams noņemt, tad pietupās un ielūkojās pudelē. Tajā bija saritināta papīra strēmele. Ziņkārība un vājība uz rakstītām liecībām un to vēsturi bija spēcīgāka par sirdsapziņas pārmetumiem – Emijai izdevās pieripināt sarullēto papīra gabaliņu tuvāk pudeles kaklam un atbrīvot to no stikla cietuma.

Papīrs bija mitruma pievilcies, bet ne nodzeltējis, liekot noprast, ka pudelē atradies ne pārāk ilgu laiku. Zinātkāre apklusināja sirdsapziņu, un Emija atritināja papīra strēmeli. Uz tās lieliem, ķeburainiem burtiem bija uzrakstīts viens vienīgs teikums:

“Atgriezies pie manis.”

– Jūs pārkāpjat robežas.

Emijai izbīlī zīmīte izkrita no rokas, un viņa pagriezās turp, no kurienes skanēja sievietes balss.

– Atvainojiet, – viņa noteica un pieliecās, lai paceltu zīmīti, cerot, ka aiz degunam uztupināto aceņu biezajiem stikliem sievietes acis nav pietiekami vērīgas. Satvērusi zīmīti plaukstā, viņa centās to saritināt.

– Esmu Emija Hamiltone. Esmu noīrējusi šo māju uz vairākiem mēnešiem.

– Tieši tā. Jūs esat noīrējusi māju, nevis šo koku, – sieviete noteica, un viņas modrais skatiens kā piekalts sekoja Emijas pirkstiem, kas pūlējās iebīdīt papīra ritulīti atpakaļ pudelē. – Droši vien nekad neesat dzirdējusi par ziņkārību un kaķi.

Pirksti neklausīja. Zīmīte atkal nokrita zemē.

– Ai! – Neattapdama, ko teikt, viņa, pietupās un satvēra papīra ritulīti. – Piedodiet, es tiešām negribēju okšķerēt.

– Tiešām? Un kā jūs sauktu grābstīšanos ap citiem piederošām lietām?

Emija nopētīja savu pratinātāju un apsvēra atbildi. Sieviete bija maza auguma, droši vien ne garāka par piecām pēdām, un visticamāk, viņai bija pāri septiņdesmit. Garie, iesirmie mati bija sapīti divās pār pleciem pārliktās bizēs. Viņai mugurā bija balta blūze bez piedurknēm, kuras apakšmalu slēpa džinsu īsbikšu jostasvietas savilkums. Neglītas brūnas sandales slēpa platās pēdas ar nelakotajiem nagiem. Tas viņai piederas, Emija nosprieda, jo sieviete nenēsāja rotaslietas un nelietoja kosmētiku.

Emija norija siekalas, vienlaikus apmulsusi un dusmīga, turklāt neizskaidrojami atvieglota, ka spēj sajust arī citas emocijas, ne tikai skumjas.

– Atvainojiet, kā jūs sauc, kundze? – Emija ierunājās, bet, nesagaidījusi atbildi, turpināja: – Jums ir taisnība. Es okšķerēju. Droši vien tas ir manā dabā, jo pētu senus rokrakstus, tāpēc ikviens papīra gabaliņš, kas kaut kur mētājas, piesaista manu uzmanību. Es ļoti atvainojos. Kā jau sacīju, esmu noīrējusi šo īpašumu, un, cik noprotu, tajā ietilpst arī zemes gabals, tāpēc diezin vai man var pārmest ielaušanos svešā īpašumā.

Nebildusi ne vārda, vecā sieviete apgriezās un devās uz iebraucamā ceļa pusi. Emija steidzās viņai nopakaļ.

– Pagaidiet! Vai jūs esat Ebigeila?

– Nē.

Emija uz mirkli apjuka. Runājot ar Ebigeilu pa telefonu, nekas neliecināja, ka sieviete būtu tik veca.

– Vai esat viņas dēla līgava?

Sieviete it kā iekrekšķējās, it kā iesmējās, bet turpināja iet. Emija viņu panāca uz iebraucamā ceļa, aizelsusies no neierastās fiziskās piepūles. Viņa apstājās, sieviete turpināja iet.

Atskārsme bija negaidīta.

– Pagaidiet… lūdzu. Atšķirībā no citiem, ko esmu redzējusi, šis pudeļkoks dzied tāpat kā tas, kas atrodas manas mammas pagalmā. Vai jūs tos izgatavojāt?

Sieviete apstājās, lēnām pagriezās, tomēr neteica ne vārda, it kā gaidītu, ka Emija kaut ko piebildīs.

Emija turpināja:

– Šī skaņa man vienmēr likusi domāt par okeānu, lai gan līdz šai dienai nebiju to redzējusi. Tā ir kā dziesma, vai ne? Žēlabaina un spocīga, tā stāsta par piedzīvoto. Un par iespējām. Vai jūs vēlaties, lai cilvēki to dzird?

Sievietes acis iedzirkstījās, tomēr viņa ne ar vārdu nelika noprast, ka dzirdējusi Emijas jautājumu.

– Mani sauc Lulū O’Šī. Šī māja pieder manam krustdēlam, – sieviete sausi noteica. Emija nepaspēja bilst ne vārda, kad sieviete pagriezās un devās prom.

Atgriezies pie manis. Atcerējusies zīmītē rakstīto, Emija metās pakaļ kundzei, kura vairāk nekā septiņdesmit gadu vecumā spēja soļot neticami naski.

– Pagaidiet! Vai zīmīti pudelē rakstījāt jūs?

Emija bija droša, ka zīmīti rakstījis vīrietis, tomēr viņa negribēja, lai Lulū aiziet.

– Nesaskrāpējiet grīdu. Tā ir Brazīlijas ķirškoka dēļu grīda, un mans krustdēls pamatīgi nopūlējās, lai tiktu pie tādas, – viņa pār plecu uzsauca.

Smagi elsodama, Emija nolūkojās, kā sieviete attālinās, līdz viņas uzmanību piesaistīja liels suns, kas vilka pa ielu pusaudzi uz skrituļdēļa. Traucoties garām, puika viņai parādīja uzvaras zīmi. Pēc mirkļa viņa dzirdēja vairs tikai troksni, ko radīja ritenīši, ripojot pa asfaltu.

Uz galvas uzkrita pamatīga lietuslāse. Emija atvēra bagāžnieku, paķēra ceļasomas un metās uz sētas durvīm. Tikusi līdz kāpnēm, viņa atskārta, ka negaidīti spēcīgais lietus izmērcējis viņu līdz pēdējai vīlītei.

– Laipni lūgta Folībīčā, – viņa aizelsusies noteica, ejot augšup pa pakāpieniem. Atvērusi ar moskītu tīklu apvilktās durvis, Emija ienesa ceļasomas slēgtajā terasē. Viņa klausījās, kā tīrelī čab lietus, un jutās tik vientuļa, kā vēl nekad mūžā, līdz atskārta, ka aizmirsusi atslēgu kastītes kodu.

Pat nepūlēdamās aiziet līdz krēslam, Emija noslīga uz grīdas, piespieda pieri ceļgaliem un prātoja, cik ilgi jāgaida, līdz lietus pāries, lai viņa varētu salikt mantas atpakaļ bagāžniekā un pamest šo vietu uz visiem laikiem.