Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 10

Džūlija

Atpakaļbrauciens uz Ņūorleānu tumsā bija klusāks nekā brauciens uz Biloksi. Pat radio neiejaucās manā nedrošībā un Treja rūgstošajās dusmās pēc mūsu sarunas par ozoliem. Traucoties naktī garām purvājiem un mežu biezokņiem, es iztēlojos visus logam garām slīdošos reptiļus, un tie nebiedēja mani tik ļoti kā doma par Monikas mājas atjaunošanu. Nebiju pārliecināta, kas mani satrauc vairāk: neizdevies mēģinājums piepildīt otra cilvēka sapni vai atklājums, ka manis izmestais līkums varētu negaidīti ieilgt.

Mans telefons iezvanījās ap pusastoņiem. Tā bija Nensija Meiere no Mayer & Ryan, kura man pavēstīja, ka saņemts dāsns piedāvājums no anonīma pircēja, kurš ir gatavs pirkt portretu. Pieņēmu piedāvājumu, daudz nedomādama, jo gribēju pierādīt Trejam, ka spēju uzturēt Bo un pati sevi. Tomēr man gribējās viņu arī mazliet ilgāk paspīdzināt, tāpēc paturēju sarunas detaļas pie sevis, ļaujot viņam minēt un vēlēdamās, lai viņš pajautātu. Viņš nejautāja.

Kad mēs pietuvojāmies pilsētai, es lūkojos ārā pa logu tumsā, vērodama, kā tās mirdzošās ugunis kļūst aizvien spilgtākas. Ņūorleāna valkāja nakti gluži kā karnevāla masku, slēpjot savus trūkumus zem piedodošajām un retajām gaismas strēlēm. Pilsēta man vēl aizvien bija sveša, un man gribējās to iepazīt savām acīm, nevis no Monikas stāstiem un vakara ziņu attēliem.

Man briesmīgi gribējās ēst, un es jutos pārliecināta, ka Trejam tāpat, jo mēs nebijām ēduši kopš nelielajām pusdienām kopā ar cilvēkiem no būvfirmas. Tomēr mēs ar Treju, šķiet, sacentāmies, kurš no mums būs niknāks uz otru, un abi palikām klusējoši un izsalkuši, līdz nogriezāmies Pirmajā ielā. Tas nepierādīja neko citu kā vien to, ka Jaunanglijas apņēmība ir atradusi sev cienīgu pretinieku dienvidštatu spītībā.

Ārdurvis atvērās, un tajās nostājās Eimija, kamēr Bo, ģērbies savā lego pidžamā, metās man klāt, teju apgāžot mani uz apakšējā pakāpiena, uz kura biju nostājusies.

– Ei, draudziņ, es arī pēc tevis ilgojos. – Pacēlu viņu gaisā, un, kad viņš bija nolicis galvu uz mana pleca, sajutu ziepju un bērnu šampūna smaržu.

– Ketija viņu novannoja, jo viņš bija galīgi nosmērējies dārzā – protams, ja neskaita to, ko izdevās nomazgāt nost strūklakā. Ceru, ka tas nekas.

Pievārēju atlikušos pakāpienus.

– Protams. Paldies.

Viņa atkāpās, lai ielaistu mūs iekšā.

– Bo teica, ka viņš gaidīs tevi, lai tu viņam palasītu pasaku pirms gulētiešanas. Ļāvu viņam palikt nomodā, līdz tu atgriezīsies. – Viņas skatiens pievērsās Treja noslēgtajai sejas izteiksmei. – Spriežot pēc telefona sarunas ar Treju, pieņemu, ka neviens no jums nav ēdis. Liku Ketijai sagatavot divus šķīvjus un ielikt cepeškrāsnī, ja jūs gadījumā ko gribēsiet.

– Paldies, Eimij. Vispirms nolikšu gulēt Bo un tad nākšu lejā.

Man par pārsteigumu Bo apskāva Eimiju un skaļi nobučoja viņu uz vaiga, pirms mesties augšā pa kāpnēm. Kā apdomājies viņš apstājās kāpņu laukumiņā un atkal pagriezās.

– Ar labu nakti, tēvoci Trej.

Trejs pasmaidīja, un smaids pārvērta viņa seju.

– Ar labu nakti, Bo. Tiksimies rīt.

Klausījos Bo soļu dipoņā, viņam pievārējot atlikušos pakāpienus. Tad es sekoju, vēderam skaļi rūcot.

Kad atgriezos, vestibils bija tukšs, taču virtuves durvis bija atstātas vaļā. Iegāju un jutos pārsteigta, atrodot Eimiju vienu pašu ar vīna glāzi priekšā un neskartu glāzi uz virtuves galda viņai iepretī. Ar foliju aptīts šķīvis atradās tai līdzās līdz ar sudraba galda piederumiem un audekla servjeti.

– Kur ir Trejs? – es apjautājos, atvilkdama sev krēslu un apsēzdamās.

Eimija uzreiz neatbildēja, un es sajutu viņas neapmierinātību.

– Viņš paņēma savu šķīvi un aizgāja uz kabinetu. Teica, ka jātiek galā ar dažiem darbiem, jo viņš šodien visu dienu neesot strādājis.

Noņēmu foliju, vēderam burkšķot vēl skaļāk, kad sajutu ceptās vistas, saldās kukurūzas un mērcē peldošas kartupeļu biezputras smaržu.

– Kur Trejs strādā? Zinu, ka viņš mācījās Tuleina universitātē, taču tas arī viss, ko Monika man ir stāstījusi.

– Viņš iestājās Tuleina juridiskajā fakultātē un tad kādu laiku strādāja mana vīra firmā, bet tad nodibināja pats savu praksi kopā ar diviem citiem partneriem.

Es pamāju, jo mute bija pārāk piestūķēta ar vistu, lai es spētu uzreiz atbildēt. Visbeidzot apjautājos:

– Kā viņš grasās atrast laiku, lai atjaunotu Biloksi māju un strādātu?

– Trejam allaž ir labi izdevies visu apvienot. Jo īpaši, ja viņam ir motivācija. Viņš atradīs iespēju, kā visu paveikt pēc iespējas ātrāk, ja tas nozīmē, ka tu aizbrauksi, kad viss būs padarīts.

Es saraucu uzacis.

– Es tev tikai atstāstu to, ko viņš man sacīja. Pieņemu, ka šodien Biloksi viss neritēja gludi.

Iebāzu mutē kartupeli un noskaloju to ar vīna malku.

– Patiesībā pārrunas ar būvniekiem noritēja ļoti veiksmīgi. Es biju paņēmusi līdzi Monikas gleznoto “Upesdziesmu”, un viņi teica, ka vajadzēs daudz minēt, lai sāktu no paša sākuma. Turklāt viņiem bija plāni, pēc kuriem māja tika atjaunota pēc “Kamillas”, un Trejs spēja aizpildīt trūkstošos fragmentus, tā ka viņiem bija labs atspēriena punkts. Man tikai ir ļoti grūti sastrādāties ar cilvēku, kurš nevēlas, lai es te atrastos, un man jāatzīst, ka pati viņam šo uzdevumu neatviegloju. Es pieļāvu kļūdu, pasakot, ka cilvēki, kuri atjauno mājas viesuļvētras skartajās zonās, ir “egoistiski un tuvredzīgi”. – Pasmaidīju par šīm atmiņām. – Viņš nenovērtēja manu viedokli.

Eimija atzvila krēslā, ar rokām aptvērusi klēpī ielikto glāzi, un viņas sejas izteiksme bija neizdibināma.

– Nē, nedomāju, ka viņš būtu varējis to novērtēt.

Kad viņa vairāk neko neteica, es piebildu:

– Viņi apgalvo, ka varētu to paveikt septiņu līdz deviņu mēnešu laikā atkarībā no laika apstākļiem un citiem faktoriem, kurus mēs nevaram ietekmēt. Trejs grib izmantot jaunus materiālus, kas ir noturīgi pret viesuļvētrām, un tiem nav tik daudz piegādātāju, tāpēc var izrādīties, ka kļūstam atkarīgi no viņu noteiktajiem termiņiem.

Mani iztrūcināja ass klauvējiens pie durvīm, kas veda uz dārzu, taču Eimija jau cēlās no krēsla.

– Tas ir tikai Havjers, kurš iegriezies pēc sava čeka.

Es arī piecēlos un pavēros uz durvīm.

Eimija paķēra no galda aploksni, pirms atvērt durvis. Havjers stāvēja ārpusē un sākumā nebija redzams, un es jutu, ka atslābinos. Bet tad Eimija ieaicināja viņu virtuvē, un es saskatīju viņa seju lampas dzeltenajā atspīdumā, kurā rētas likās viļņojamies nevienmērīgajā apgaismojumā, kas krita no augšas.

– Džūlija Holta, tas ir Havjers Viljamss. Tu jau esi iepazinusies ar viņa māti, Reju Vonu.

Ar piespiešanos panācos uz priekšu un pat pastiepu roku, kam viņš nepievērsa uzmanību. Es lēnām apsēdos.

– Priecājos iepazīties. – Viņš ienesa sev līdzi dārza smaržas: mitras zemes un zaļu augu aromātu. Nebiju to gaidījusi.

Viņš turpināja klusēt, un viņa vienīgā acs zem sirmas, spurainas uzacs cieši lūkojās manī.

Eimija turpināja:

– Viņa bija laba Monikas draudzene. Un Džūlija ir tā, kas atveda pie mums Bo.

Havjers pamāja, rūpīgi salocīdams Eimijas pasniegto aploksni kompaktā taisnstūrī, lai iebāztu to aizmugures kabatā.

– Paldies, Eimijas kundze. Atgriezīšos nākamnedēļ un sākšu gatavot jūsu dārzu rudenim.

Viņa balss arī mani pārsteidza. Tā bija viegla un melodiska, un viņa izruna bija tikpat precīza kā mātei. Aši atvadījies, viņš izgāja ārā pa dārza durvīm un bez skaņas nozuda pagalmā.

Paņēmu savu gandrīz tukšo šķīvi un noskaloju izlietnē, lai ieliktu trauku mazgājamajā mašīnā.

– Izskats var būt mānīgs, Džūlij. – Pagriezos pret Eimiju, kura ielēja mūsu glāzēs vīnu. – Havjers bērnībā apdega, un visu viņa mūžu cilvēki no viņa vairās. Tas ir padarījis viņu ārkārtīgi kautrīgu, taču viņš ir krietns vīrs.

Nokaunējusies apsēdos atpakaļ pie galda.

– Es zinu. Man ļoti žēl. Varētu domāt, ka, tik ilgu laiku dzīvojot pilsētā, nekas mani vairs nespēs pārsteigt. – Paņēmu savu glāzi un iedzēru vīna malku. – Monika teica, ka viņa māte Reja Vona esot strādājusi pie jums.

– Beigās. Viņa strādāja pie manas vīramātes, vēl pirms Kerolaina apprecējās. Kerolaina viņu izglītoja, iemācīja viņai runāt tā, it kā viņa būtu mācījusies angļu internātskolā. Tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā Vindzoras hercogs un hercogiene ieradās Ņūorleānā uz Mardi Gras svētkiem, un Kerolaina domāja, ka viņa būs pilsētā, lai tiktu ar viņiem iepazīstināta. Man tika stāstīts, ka viņas ar Reju Vonu mēnešiem ilgi trenējušas savu izrunu par godu šim notikumam un ka Reja Vona nepārstāja mācīties. Nelaimīgā kārtā Kerolaina neatgriezās Ņūorleānā ātrāk par vasaras beigām un palaida garām Mardi Gras.

– Žēl gan, pēc visa tā darba. Kāpēc viņa palaida to garām?

Eimija vairījās skatīties man acīs.

– Viņas vīrs nedomāja, ka viņa ir gatava no jauna iekļauties sabiedrībā. Kerolainai bija zināms… sabrukums, šķiet, tā to mūsdienās dēvētu. Tāpēc viņa pārcēlās uz Atlantu kopā ar puikām. Tur bija viņas vecāki un labākie ārsti. – Viņa pasmaidīja. – Taču tovasar viņa atgriezās Ņūorleānā.

Iztukšoju savu glāzi.

– Jūs teicāt, ka jūs ar Moniku esot mīlējušas “Upesdziesmu”, jo tā ļāvusi jums justies drošībā. Kāpēc jums vajadzēja justies drošībā?

Viņas skatiens pievērsās man.

– Vai esi gatava klausīties tālāk?

Es pamāju un noskatījos, kā viņa izlej atlikušo vīnu no pudeles mūsu glāzēs.

Eimija

1950. GADA VASARA

Cigarešu dūmu smarža piepildīja agrā pavasara gaisu, man izejot uz vecmāmiņas mājas lieveņa. Tā likās aizķērusies biezajā mitrumā, kavēdamās kokos un krūmos. Aizgāju līdz kaimiņiem pa saplaisājušo trotuāru garām mūsu stīvajam un koptajam dārzam uz Guidriju māju. Atgrūzdama vaļā vārtiņus, ieraudzīju to, ko mana vecmāmiņa dēvēja par “bezgaumīgu krāsu salikumu”. Vijīgā krūmu hortenzija nekārtīgi nokarājās no režģiem, kamēr lielos māla podos atradās bezgaumīgi neaizmirstulīšu un vībotņu saaugumi strūklakas ēnā. Mazais bronzas puika priecīgi čurāja burbuļojošajā strūklakā. Laima zaļš gekons rāpās augšup pa jaunuzklāto cementu uz seklā baseina pusi, paceldams galvu un pētīdams apkārtni. Aizvēru vārtiņus, metāla čīkstoņai iejaucoties dārza klusinātajā atmosfērā. Gekons iztrūcies iešmauca vienā no māla podiem.

– Labrīt, Eimij!

Guidrijas kundze sēdēja pie neliela kaļamās dzelzs galdiņa uz lieveņa. Viņa izpūta cigarešu dūmu strūklu pa degunu, un es noskatījos, kā dūmi izplūst un izgaist, sasniedzot griestus. Prātoju, ko gan vecmāmiņa par to teiktu, jo biju gana klausījusies viņas sprediķos par smēķēšanas kaitīgumu; to piekopjot tikai zināma sieviešu suga.

– Labrīt, Guidrijas kundze, – es noteicu, uzkāpdama pa kāpnēm. Viņas acis bija sārtas un pietūkušas, ar tumšiem lokiem, kas bojāja maigo ādu zem tām, un viņas skaistums snauda zem dzelžainās grima kārtas. Viņa ievilka ilgu dūmu un aizvēra acis. Sajutu alkohola smaku, kas bija iesūkusies sievietes zīda rītakleitā, un viņas rokas drebēja, iesūcot kārtējo dūmu. Broša ar aligatoru bija piesprausta pie rītakleitas atloka, un tas mani nepārsteidza. Nedomāju, ka kādreiz būtu redzējusi viņu bez tās.

Guidrijas kundze bija mainījusies īsajā laikā, kopš biju viņu pirmoreiz redzējusi vasaras sākumā. Viņas ādas maigais sārtums bija izbalējis, viņas augums viegli ielīcis kā smalkai puķei, kas pārāk ilgi atstāta karstā saulē. Tomēr manās acīs viņa vēl aizvien bija skaista.

Viņa pavēra acis šaurās spraudziņās un nolūkojās uz mani, viegli pasmaidīdama. Vienīgās reizes, kad redzēju viņu smaidām, bija man vai kādam no viņas dēliem.

– Apsēdies, Eimij. Aprunāsimies kā divas meitenes.

Nekad agrāk nebiju Guidrijas kundzi tādu redzējusi. Viņa allaž bija kopta un izstaroja enerģiju. Taču šajā rītā viņa bija novītusi, izplūkāta. Piesardzīgi apsēdos krēslā ar spilvenu viņai pretī, un audums, kas piespiedās manām kailajām kājām, bija mitrā gaisa saslapināts. Lai arī biju saņēmusi brāzienu no vecmāmiņas un vieglu rājienu no Guidrija kunga par to, ko biju nodarījusi Gerijam uz aizsargdambja, Guidrijas kundze man vēl neko nebija teikusi, un es prātoju, vai viņa ir gaidījusi tādu iespēju kā šī, lai sastaptu mani divatā. Noriju siekalas un gaidīju.

Viņa turpināja mani vērot ar puspavērtām acīm.

– Tā kā tu audz bez mātes, cerēju, ka varēšu tev dot kādu mātišķu padomu.

Ziņkārības pārņemta, atzvilu krēslā, sajuzdama kaļamās dzelzs vēsumu uz savām kailajām rokām. Guidrijas kundze paliecās uz priekšu un nospieda savu cigareti kristāla pelnutraukā. Viņas acis bija tumši, duļķaini dīķi bez kāda fokusa. Tā vien likās, ka viņa skatās man cauri, saskatīdama ko tādu, ko es neredzu. Pieliekusies viņa saņēma mani aiz rokas. Es sarāvos no pieskāriena aukstuma.

Kerolaina Guidrija paņēma manu plaukstu un lēnām apgrieza to otrādi. Gerijs bija man teicis, ka viņa mātei patīkot pareģot cilvēkiem likteni, skatoties viņu plaukstās, un es sajutu priecīgas trīsas, kamēr viņa pētīja manu apvērsto plaukstu. Garš, sarkans nags, ko mana vecmāmiņa būtu nosodījusi, izsekoja plaukstas līnijām, kamēr Guidrijas kundze klusēdama pētīja manu bālo ādu. Visbeidzot viņa saspieda manu roku un ielika to manā klēpī.

Atzvilusi krēslā, viņa pasniedzās pēc savas zelta cigarešu etvijas.

Nespēju novaldīt savu ziņkārību.

– Vai jūs kaut ko redzējāt? – Mana balss likās nedroša.

Viņa pabungoja ar cigaretes galu pa aizvērto etviju un tad uzlūkoja mani bez kāda smaida.

– Jā gan. – Pieskaņotas zelta šķiltavas tika izņemtas no rītakleitas kabatas. Viņas garie, elegantie pirksti tās noklikšķināja un pielika pie cigaretes gala. Viņa dziļi ievilka dūmu un atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni.

– Tev ir skaistas rokas, Eimij. Smalkas, bet stipras. Tāpat kā tavai mātei. Tādas pašas kā tu. Tev vajadzēs būt stiprai. – Sievietes balss pārvērtās čukstā, viņai paceļot galvu, lai uzlūkotu mani. – Vai tu dziedi, Eimij? Tavai mātei bija ārkārtīgi skaista balss. Viņa varēja kļūt par lielu dziedātāju, ja nebūtu apprecējusies un dzemdējusi tevi.

Es atcerējos savas mātes dziedāšanu. Viņa dziedāja dārzā un virtuvē, un man. Šķiet, nedabiskais klusums mājā pēc viņas nāves galu galā kļuva tēvam tik neizturams, ka mēs aizbraucām. Pat tagad aizmiegot man šķiet, ka spēju sadzirdēt mātes dziedāšanu. Taču es nekad nebiju domājusi, ka apprecēšanās ar manu tēvu un mana piedzimšana būtu upuris. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, ko Guidrijas kundze grib teikt.

Piepeši viņa izslējās, nodzēsa cigareti pelnutraukā un paliecās uz manu pusi, lai saķertu mani aiz abām roku locītavām.

– Uzmani savu sirdi. Tev vajadzēs izdarīt izvēli, taču tavs liktenis ir mīlēt tikai vienreiz. Izvēlies gudri. – Viņa saspieda manas locītavas, likdama pirkstiem notirpt, taču aizrautība viņas acīs neļāva man atrauties.