Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 4

Izmantojusi gandrīz veselu paciņu salvešu, lai notīrītu sēdekli un Bo, un tad apmainījusi viņam bikšeles, visu laiku atvainodamās par to, ka neesmu aizvedusi viņu uz tualeti, kad viņš man bija pavēstījis par savu vajadzību, biju nomierinājusies pietiekoši, lai sāktu domāt. Pasniedzu zēnam sulas paku un Goldfish krekerus, tad parakņājos savā somiņā un atkal atradu piezīmju papīrīti ar Rejas Vonas vārdu un adresi. Man būtu gribējies, lai tur būtu arī telefona numurs, jo ierašanās pie sveša cilvēka namdurvīm bez pieteikšanās un ar mazu zēnu pie rokas nebija nekas tāds, kam mani būtu sagatavojusi Jaunanglijas audzināšana.

Ievadot adresi navigatorā, es atkal iedomājos, cik tālu no mājām šobrīd atrodos un kā iespēja, kuru es agrāk biju uzskatījusi par neiedomājamu, bija kļuvusi par vienīgo, jo man nebija rezerves plāna.

Atkal uzbraucu uz ceļa un devos uz austrumiem saskaņā ar navigatora norādījumiem. Gērtijas možā balss lika man sakost zobus. Šajā pusē bija daudz jaunceltņu, un vairums no tām izskatījās pēc grezniem mājokļiem pamīšus ar lieliem kazino, un es iedomājos, kas gan noticis ar visām tām mājām, kas reiz atradušās tur, pie ūdens, pirms azartspēles bija kļuvušas legālas… un pirms vētras.

Veicu kreiso pagriezienu un nonācu Belmena ielā, un apkārtne atkal kļuva apdzīvota, ar daudzām mājām un tukšiem zemes gabaliem, kas rindojās ceļa abās pusēs. Sekodama Gērtijas norādījumiem, es nonācu pie sīciņas, taču kārtīgas rozā mājas, kuras vienīgās ārdurvis bija nokrāsotas spoži dzeltenā krāsā un nosegtas ar lubiņu portiku, kas turējās uz kaļamās dzelzs stabiem. Zaļas, dzeltenas un violetas puķes ieskāva ieejas durvis, piešķirdamas mazajai mājelei dižmanību. Koši augi, kuru nosaukumus es nezināju, spraucās ārā no kastēm uz zemes un uz palodzēm. Iedomājos, ka cilvēkam, kurš spēj paveikt tādus brīnumus ar ziediem, jābūt no tiem, kas neiebilst pret svešinieku saucieniem pēc palīdzības.

Palīdzēju Bo izkāpt ārā no sēdekļa un dažas minūtes slaucīju oranžas krekeru drupatas no viņa sejas un krekla, lai tad saķemmētu zēna matus. Saslapināju īkšķi, kā tūkstošiem reižu biju redzējusi to darām Moniku, lai notīrītu no puikas zoda marķiera atstātās pēdas. Zināju, ka nav jēgas lūgt atstāt sarkano cepuri mašīnā, tāpēc pasniedzu viņam roku un devos pie ieejas durvīm.

Kādu laiku nostāvēju nekustīgi, sajuzdama silto septembra gaisu, kas likās piesātināts ar sāļa ūdens un mitru augu smaržu. Nevarēju atrast durvju zvanu, tāpēc īsi pieklauvēju pie dzeltenajām durvīm un gaidīju. Manu uzmanību piesaistīja stiepts ņaudiens, un es pagriezu galvu pret resnu melnu kaķi, kurš bija uzmeties uz puķu poda un nolūkojās uz mums ar domīgu zaļu acu skatienu.

– Minka, – Bo noteica ar īkšķi mutē.

Kaķis klusējot viņu uzlūkoja, nolēca no savas laktas, paberzējās gar Bo kājām un tad metās prom ap mājas stūri.

– Nevajag ļaut melnam kaķim pārskriet pār ceļu.

Mēs ar Bo pagriezāmies, izdzirdējuši skaņu balsi ar nevainojamu dikciju, un ieraudzījām vecu sievieti ar pelnu krāsas ādu stāvam atvērtajās durvīs. Spriežot pēc salīkušās muguras un tievajām kājām un rokām, kas sastāvēja galvenokārt no dzīslām, nevis no miesas, viņai vajadzēja būt vismaz deviņdesmit gadus vecai. Īsti nezināju, ko biju gaidījusi, taču tā noteikti nebija veca melnā sieviete, kura nepavisam nelikās pārsteigta, ieraugot mani.

Apliku roku nervozajam Bo ap pleciem, juzdamās kā sargātāja.

– Piedodiet, ka traucēju, es meklēju Reju Vonu Viljamsu.

Izskatījās, ka vecā sieviete mani nedzird. Viņa lūkojās uz Bo tik cieši, ka mazais piespieda seju man pie kājas, aizsegdams vaigu ar cepuri.

Sievietes skatiens kļuva asāks, taču viņas balss ierunājoties bija maiga.

– Tas zēns ir Guidrijs. – Viņa pieskārās Bo pie pleca, un viņš sarāvās.

Lai arī zēns bija pārāk liels un smags, es pieliecos un pacēlu viņu.

– Vai jūs esat Reja Vona?

Sieviete mani uzlūkoja, un viņas acis atgādināja dzidrus zaļa marmora gabalus.

– Jā, esmu gan. – Viņa piemiedza acis un paliecās uz priekšu. – Vai jūs būtu Džūlija Holta?

Sarāvos, sajuzdama negaidītu atvieglojumu – atvieglojumu par to, ka neesmu viena šajā pamestajā vietā ar nolīdzinātiem zemes gabaliem un nekustamo īpašumu tirgotāju plakātiem. Atvieglojumu par to, ka kāds zina, kas es esmu. Man pat neienāca prātā pabrīnīties vai iedomāties par to, kā vecā sieviete zina manu vārdu.

– Jā. Jā, es tā esmu. Un šis ir Monikas dēls Bo.

Sieviete pasmaidīja, un viņai starp lūpām pavīdēja balta zobu protēze.

– Man jums kaut kas ir. – Neteikdama vairs ne vārda, viņa iegāja mazajā mājiņā, atstādama durvis vaļā. Tā kā man nekas cits neatlika, es piespiedu Bo sev klāt un sekoju Rejai Vonai iekšā.

Aizvēru aiz mums durvis, un mēs iegājām nelielā dzīvojamajā istabā, kur televizora ekrānā norisinājās ziepju opera un sienu līdzās lielajam logam klāja papjēmašē masku kolekcija. Sekodama vecajai sievietei mājas dziļumā, es uz brīdi apstājos, nespēdama saprast, kā te trūkst.

Nākamā telpa bija virtuve ar mirdzošu katlu un pannu rindu, kas karājās pie griestiem līdz ar kaltētu ārstniecības augu, zālīšu un ziedu buntēm. Kaut kas burbuļoja uz plīts, un smarža man atgādināja svētdienas pēcpusdienas Monikas dzīvoklī. Mans kuņģis sarāvās, atsaucot atmiņā, ka neesmu ēdusi kopš brokastīm un ka Bo ir vajadzīgs kas vairāk par krekeriem un sulu.

Reja Vona jau krāva telefona grāmatas uz cieta koka krēsla pie galda ar ātrām un spēcīgām kustībām, kas noliedza viņas gadus.

– Noliec mis Monikas puiku te, un es jums sadabūšu sarkanās pupiņas ar rīsiem.

Nosēdināju Bo uz krēsla, apsolīdama, ka būšu tepat līdzās, un apsēdos pie galda. Viss likās tik nereāls, taču es tam ļāvos, atbalstīdama muguru pret krēsla atzveltni, atbrīvojoties no atbildības un nedrošības smaguma un ļaujot kādam par sevi parūpēties, lai arī uz īsu brīdi.

Reja Vona nostājās pie plīts un ar lielu smeļamo kausu salika pupiņas virs rīsu kaudzītēm, kas jau atradās sagatavotas divos šķīvjos. Kad viņa tos novietoja uz galda manā un Bo priekšā, ievēroju, ka Bo domātais ir vecs plastmasas šķīvis ar izbalējušiem Mikipeles un Donalda Daka attēliem, un piepeši aptvēru, kā pietrūka dzīvojamajā istabā: ģimenes fotogrāfiju. Ilgāku laiku nolūkojos uz šķīvi, uz kura redzamo animācijas filmu varoņu attēli kontrastēja ar lauciniecisko virtuvi un veco sievieti bez ģimenes fotogrāfijām.

Reja Vona piepildīja divas plastmasas glāzes ar ūdeni no dzesētāja pie durvīm un novietoja tās līdzās mūsu šķīvjiem.

– Vispirms papūt, dzirdi? Tūlīt atgriezīšos.

Ar skaļi rūcošu vēderu es paliecos uz priekšu un aši samaisīju Bo porciju, un papūtu, cenzdamās dziļi neieelpot smaržīgos garaiņus, kas cēlās no šķīvja, jo tas man liktu sajusties vēl izsalkušākai, nekā es jau biju. Nogaršojusi Bo ēdienu, lai pārliecinātos, ka tas ir labs, pievērsos pati savam šķīvim un ātri ēdu, apdedzinādama mēli un uzdzerdama virsū ūdens malku, lai to atdzesētu. Taču tam nebija nozīmes. Šķita, ka vairs nekam nav nozīmes.

Kad Reja Vona atgriezās, mums abiem bija gandrīz tukši šķīvji. Atbalstījusi brūnā papīrā ietītu četrstūrainu saini galda paliktņa lielumā pret zemu skapīti, Reja Vona paņēma mūsu šķīvjus, uzlika uz tiem papildu porcijas un atkal novietoja uz galda.

Reja Vona apsēdās un sakrustoja rokas.

– Kāpēc tu esi te ar viņas puiku, bet bez mis Monikas?

Pēdējais sarkano pupiņu un rīsu kumoss aizķērās kaut kur rīkles dziļumos. Lēnām iedzēru no glāzes, lai iegūtu laiku atbildei. Man nebija ienācis prātā, ka nāksies atkārtot šo stāstu vēlreiz. Pametu skatienu uz Bo, kurš bija paēdis un sāka slīgt miegā savā krēslā, ar pirkstu bakstīdams caurumu sarkanajā cepurē.

Dziļi ievilku elpu, ļaudama gaisam piepildīt telpu, ko tik ilgu laiku aizņēma sāpes un sēras, un tad atkal to izpūtu.

– Monika nomira gandrīz pirms trim mēnešiem.

Kaut kas pazibēja Rejas Vonas acīs, taču viņa nenovērsa skatienu. Visbeidzot viņa noteica:

– Jādomā, ka pie vainas bija viņas sirds.

Pārsteigumā uzlūkoju viņu.

– Kā jūs to zinājāt?

Viņas seja vēl aizvien bija bezkaislīga, taču apakšlūpa nodrebēja.

– Viņa mira jau kopš piedzimšanas brīža. Jādomā, ka mēs visi mirstam, taču dažiem stundas ir skaitītas no paša sākuma.

– Es nesaprotu.

– Viņa allaž ir bijusi trausla. To sauca par “iedzimtu sirdskaiti”, un tā nav pirmā reize, kad ģimenē tas atgadījās.

Iekārtojos krēslā, elpodama tik ātri, ka atkal sagriezās galva.

– Tātad viņa zināja, ka viņai ir vāja sirds? Un neko nedarīja?

– Ak, es nezinu, vai viņa zināja, taču es gan. Es biju klāt viņas piedzimšanas brīdī un to redzēju, lai arī ārsts neredzēja. Viņas māte arī viņu pārbaudīja, lai būtu droša, un tie ārsti neko neredzēja.

Reja Vona piecēlās un aiznesa netīros šķīvjus uz izlietni, lai pēc tam turpinātu.

– Dažiem tas ir redzams uzreiz, kad viņi piedzimst. Bet citi uzzina tikai tad, kad ir vecāki, un tad sirds jau ir tik ļoti sabeigta, ka viņiem ir vajadzīga jauna. Domāju, ka mis Monika to nedabūja laikus.

Iedomājos par pēdējo gadu Monikas dzīvē, par to, cik vāja un trausla viņa bija kļuvusi, par jaunas sirds gaidīšanu. Par to, kā viņa bija aizmigusi kādā pēcpusdienā, lai vairs nekad nepamostos. Taču Monika zināja ilgi pirms tam, to es tagad sapratu. Viņa zināja un neko man neteica, līdz to vairs nevarēja noslēpt.

Paraugoties uz papīrā ietīstīto saini, man prātā ienāca kāda doma.

– Kā jūs zinājāt manu vārdu? Tievā uzacu svītriņa saraucās.

– Mis Monika man to atsūtīja līdz ar zīmīti. Viņa teica, ka sūtījums domāts Džūlijai Holtai, un lūdza man to paglabāt, līdz tu atbrauksi tam pakaļ.

No televizora otrā istabā atskanēja smieklu šalts.

– Kad viņa to atsūtīja?

Reja Vona pagriezās, lai uzlūkotu mani, atspiedusi muguru pret izlietni, un viņas galva šūpojās, kaut arī vecā sieviete centās to noturēt augstu paceltu par spīti salīkušajiem pleciem.

– Pagājušajā februārī. Nebiju saņēmusi no viņas nekādas ziņas desmit gadus, un tad pienāca tā paciņa līdz ar zīmīti, ka nedrīkstu to atvērt un ka Džūlija Holta kādreiz var ierasties, lai to paņemtu.

Es atbīdīju krēslu.

– Vai drīkstu palūkoties, kas tur ir?

Neko neatbildējusi, Reja Vona piegāja pie Bo krēsla; viņa galva miegā bija noslīgusi un mute viegli pavērta. Viņa uzmanīgi atglauda matus zēnam no pieres.

– Es mīlēju viņa vectēvu gluži kā savu bērnu, kā arī viņa mammu un viņas brāli. Viņi bija praktiski cilvēki, taču es viņus mīlēju. Jo īpaši mis Moniku, kura bija praktiskāka par pārējiem. Viņai piemita tāda taisnīguma apziņa, kas liktu nokaunēties pat svētajam. Viņa nedeva otru iespēju nevienam, kurš neatbilda viņas augstajiem morāles standartiem. – Reja Vona paņēma manu glāzi un devās pie ūdens dzesētāja, lai to piepildītu no jauna. – Jo īpaši tiem, kurus mīlēja visvairāk.

Uz brīdi viņa uzgrieza man muguru, itin kā cenzdamās izlemt, vai pastāstīt ko vairāk, tad pagriezās un uzlika glāzi uz galda, un apsēdās pati.

Es aizvēru acis, cenzdamās tikt galā ar visiem jautājumiem, kas zibēja man prātā, pārāk daudziem, lai tos saskaitītu.

– Monika man stāstīja par savu ģimeni. Par jums. Tie visi bija laimīgi stāsti, labas atmiņas. Tie man ļāva aizmirst… – Papurināju galvu, negribēdama novirzīties no temata. – Taču viņa man nekad nav teikusi, kāpēc aizbrauca un tā arī nekad neatgriezās. Un kāpēc sarāva attiecības ar visiem.

Reja Vona kādu brīdi klusēja, un es gaidīju, cerēdama uz atbildi, kas vismaz izskaidrotu, kāpēc esmu braukusi tik tālu, lai atrastu ko tādu, kas vairs neeksistēja. Tā vietā Reja Vona sacīja:

– Viņa agrāk gleznoja. Sākumā tikai Guidriju māju, pludmali un bāku. Un tad viņa sāka gleznot cilvēkus – jebkuru, kurš bija gatavs pietiekoši ilgi nosēdēt. Nezinu, kas notika ar visām tām gleznām.

Noriju siekalas, atcerēdamās ainavas un portretus, kurus Monika bija uzgleznojusi pēc atmiņas, gluži kā ilustrācijas saviem stāstiem.

– Domāju, ka viņa atradās par mata tiesu no izlaušanās. Viņai vajadzēja rīkot izstādi lielā Ņujorkas galerijā, kad viņa saslima. To nācās atcelt. – Iedzēru ūdens malku, gribēdama aizskalot zaudējuma sajūtu dziļi rīklē. – Mums abām patika māksla. Patiesībā tieši tāpēc mēs iepazināmies, divdesmitā gadsimta sākuma amerikāņu portretistu izstādē. Mans vecvectēvs Eibs Holts bija viens no izstādītajiem māksliniekiem, un viņš bija viens no Monikas iecienītākajiem. – Pasmaidīdama par šīm atmiņām, es turpināju: – Man bija briesmīgs aklais randiņš, un viņa pienāca un uzlēja viņam virsū savu dzērienu. – Kaklā uzburbuļoja viegls smiekliņš. – Viņa man ļoti atgādināja manu jaunāko māsu, tik smalku, ka drēbes viņai uz miesas karājās. Es Moniku uzreiz gandrīz vai adoptēju, jo viņa izskatījās pēc tādas, kam vajadzīgas rūpes.

– Un puika? Kur ir viņa tēvs?

Es apklusu.

– Monika to nezināja. Tās attiecības bija… īslaicīgas. Viņš nebija daļa no Monikas dzīves. – Cieši sažņaudzu plaukstas, tomēr pamanījos ieskatīties Rejai Vonai acīs. – Kāpēc viņa aizbrauca? Viņa mani pārliecināja mērot visu ceļu līdz šejienei tikai to stāstu dēļ, kurus bija man pavēstījusi par šo vietu. Par savu ģimeni. Taču viņa man nekad nestāstīja, kāpēc ir to pametusi.

Reja Vona novērsās, un viņas acīs atkal pazibēja ēna.

– To es tev nevaru pateikt, tāpēc ka nezinu.

Nolūkojos uz veco sievieti, īsti nezinādama, vai varu viņai ticēt. Visbeidzot pamāju, sapratusi, ka citu atbildi nesaņemšu. Atkal jutu, kā acīs saskrien asaras; biju nobraukusi tik daudzas jūdzes, netikdama tuvāk galapunktam kā izbraukšanas brīdī.

– Monika man atstāja savu māju šeit, Biloksi, un aizbildniecību pār Bo. Es īsti nezinu, kāpēc, jo zinu, ka viņai ir ģimene. Un māja… – Aprāvos, negribēdama to apciemot vēlreiz, pat domās ne. – Jādomā, ka viesuļvētra “Kat…

Reja Vona pacēla pirkstu pie lūpām un papurināja galvu.

– Mēs te neizrunājam šo vārdu skaļi. Nekad.

Es pamāju. Pat pēc gadiem atgādinājumi par viesuļvētru bija redzami visapkārt.

– Domāju, ka ievākšos mājā kopā ar Bo, sameklēšu darbu un mēs dzīvosim laimīgi, līdz nāve mūs šķirs. – Piespiedu plaukstu pie lūpām. Pēdējo mēnešu laikā sakrājies nogurums nomāca sirdi un prātu, mana vientulība piepeši kļuva nepanesama. Monika katru nedēļu bija gājusi uz grēksūdzi, un pirmo reizi es spēju saprast, kāpēc.

Pacēlu galvu, atsaukdama atmiņā Reju Vonu no Monikas stāstiem, to Reju Vonu, kura klausījās bez nosodījuma, un vairs nespēju savaldīt vēlmi atbrīvoties no savas nastas.

– Nekad mūžā neesmu darījusi neko tik neplānotu un neapdomīgu. Un tagad man ir jādomā par mazo zēnu, un es esmu atvedusi viņu šurp, kur mums nav pat gultas, kurā gulēt. Kā es varēju rīkoties tik bezatbildīgi? – Iekodu lūpā, nožēlodama, ka esmu ko teikusi.

Reja Vona paliecās uz manu pusi, un viņas izruna kļuva neskaidrāka.

– Tu vēl neesi mirusi, tāpēc ar tevi nav cauri. – Viņa piecēlās un paņēma brūnajā papīrā ietīto saini, viegli saliekdamās no tā smaguma. Sapratu, ka Reja Vona atteiksies no palīdzības, tāpēc paliku sēžam. – Netaisi to vaļā šeit. Mis Monika negribēja, lai es to redzētu, un es negribu iztraucēt garus. – Viņa norādīja uz Bo, kura acis tagad bija vaļā, taču miegainas, un viņš nolūkojās uz virtuvi kā prātodams, kā ir te nonācis. Es gandrīz iesmējos, domādama, ka droši vien izskatos tāpat.

Vecā sieviete novietoja saini man priekšā.

– Vai tev te ir ģimene?

Papurināju galvu, nespēdama īsos vārdos paskaidrot neko par savu ģimeni un to, kāpēc man tā bija gribējies adoptēt Moniku – meiteni, kura bija tikpat apjukusi kā es pati.

– Tad tev jāved tas puika uz Ņūorleānu satikties ar viņa vecvecmāmiņu Eimiju. Viņa zinās, ko iesākt.

Mani pirksti sāka urbināt līmlentes malas, un es atpazinu smalko rokrakstu saiņa priekšpusē.

– Vajadzēja būt kādam iemeslam, kāpēc Monika viņiem neko nav teikusi par Bo. Ja nu viņa nevēlējās, lai es viņu turp vestu? Viņa atsūtīja mani šurp, uz Biloksi, nevis uz Ņūorleānu.

Reja Vona pieliecās tuvāk, un viņas acis satumsa.

– Vai tu ņemsi to puiku un liksies gulēt tukšā zemes placī? Monikas puikam ir vajadzīgs kas vairāk. Vispirms aizved viņu mājās un tad izdomā, ko darīt pēc tam.

Es sēdēju nekustīgi, klausīdamās apslāpētajās balsīs, kas nāca no televizora otrā istabā, un sapratu, ka man nav daudz iespēju.

– Man nav adreses.

Baltie zobi nozibēja, Rejai Vonai iztaisnojoties.

– Pirmā iela, numurs tūkstoš piecsimt divdesmit. Dārzu rajonā. Sārta karalienes Viktorijas stila māja ar skaistu dārzu un statuju.

Dziļi ievilku elpu un tad piecēlos.

– Paldies. Par ēdienu. Par šo. – Norādīju uz saini. – Par padomu. Monika allaž runāja par jums ar sirsnību, tāpēc domāju, ka jūs man neieteiksiet sliktu.

Reja Vona nepasmaidīja.

– Viņa atstāja mani pagātnē tāpat kā visus citus. Es domāju par to puiku. Viņš nebija pelnījis atrautību no savas ģimenes.

Saraucu pieri.

– Vai viņiem nebūs iebildumu pret to, ka… – Īsti nezināju, kā turpināt.

– Ka viņam nav tēva? Ir daži, kam tas varētu likties svarīgi, bet tikai ne Eimijas kundzei. Viņa to mīlēs gluži kā princi tikai tāpēc, ka mis Monika bija viņa mamma.

Izcēlu Bo no krēsla, un mana muguru saspringa no piepūles.

– Priecājos to dzirdēt. – Reja Vona pieliecās, lai paņemtu saini, taču es viņu apturēju. – Lūdzu, nevajag. Jūs arī tāpat esat pietiekoši daudz izdarījusi manā labā. Ļaujiet man ielikt Bo mašīnā, un es atgriezīšos, lai paņemtu šo.

Sākumā izskatījās, ka vecā sieviete atteiksies, taču tad viņa izslēja zodu un pamāja. Kad es atgriezos, Reja Vona atradās dzīvojamajā istabā un skatījās nākamo ziepju operu, un jebkādu fotogrāfiju vai ģimenes piemiņlietu trūkums likās dīvaini satraucošs. Pagāju viņai garām, lai ieietu virtuvē un paņemtu saini, sajuzdama zem papīra masīvu koka gabalu. Mirkli pavilcinājos, stāvēdama durvīs.

– Vēlreiz paldies, Reja Vona. Es novērtēju visu jūsu palīdzību.

Reja Vona neatrāva skatienu no televizora ekrāna, kur gaišmataina sieviete ar biezu lūpukrāsas kārtu uz lūpām nupat sāka raudāt.

– Un vēl pēdējais, – es sacīju. Viņa nepacēla galvu. – Iedomājos, vai jums nav Biloksi mājas dokumenti. Varbūt Monika tos atsūtīja jums. Advokātam viņa iedeva tikai atslēgu.

– Es tev atdevu visu, kas man bija. – Viņa paņēma tālvadības pulti un pastiprināja skaņu. – Ejot ārā, aizver aiz sevis durvis.

Zinādama, ka nekas cits nav sakāms, es žonglēju savu kravu, lai satvertu durvju rokturi, un tad aizcirtu durvis. Melnais kaķis, kurš bija mūs sagaidījis, gaidot sēdēja pie viena no puķu podiem, gurdeni kustinādams asti un stāvēdams sardzē, lai būtu drošs, ka mēs esam aizgājuši.

Uzgriezusi kaķim muguru, iebāzu saini furgona aizmugurē un tad izbraucu no Rejas Vonas piebraucamā ceļa, gribēdama ātrāk tikt prom no mazās, dīvainās mājeles un vēl dīvainākās sievietes. Atcerēdamās ceļu uz pludmales mājas atliekām, atgriezos ielā, kas veda turp, nespēdama atkal piebraukt pie tās. Atstājusi motoru ieslēgtu un gaisa kondicionētāju darbojamies, es apsēdos aizmugures sēdeklī līdzās Bo un iecēlu saini sev klēpī.

Uzmanīgi pabāzu pirkstu zem locījuma vietas un vieglītēm atplēsu līmlenti, lai atlocītu malu. Ielūkojusies iekšā, saskatīju apzeltīta rāmja augšdaļu, bet neko citu. Ielikusi saini klēpī, turpināju uzmanīgi atplēst līmlenti un atlocīt papīru, līdz tas bija pilnīgi attīts. Manā priekšā atradās ierāmēta audekla mugurpuse. Glezna nebija lielāka par piecpadsmit reiz astoņpadsmit collām, taču piepeši likās ārkārtīgi smaga man klēpī. Es piesardzīgi satvēru rāmja malas un to apgriezu.

Nolūkojos uz portretu, īsti nesaprazdama, uz ko skatos, bet attapdamās, ka biju gaidījusi ieraudzīt pludmales māju, kuru Monika atcerējās, nevis tās drupas, par kādām tā bija pārvērtusies tagad. Apvaldīju savu vilšanos, nolūkodamās uz skaistas sievietes portretu ar melniem matiem un zilām acīm, krēmkrāsas ādu un Monas Lizas smaidu. Sieviete bija attēlota tikai līdz jostasvietai, taču bija skaidrs, ka viņai mugurā ir balles kleita no spīdīga tumšzila auduma, fantastiska kaklarota ap garo, eleganto kaklu un safīru un briljantu auskari ausīs. Vēl uzkrītošāka bija žilbinošā piespraude no smaragdiem un tumši zaļas emaljas – aligatora formā, ar pārspīlēti izliektu asti un sarkaniem dārgakmeņiem acu vietā.

Tas bija žilbinošs portrets, kas šķita attēlojam nepazīstamās sievietes būtību, padarot viņu dzīvu un domājošu, kamēr mani no audekla uzlūkoja viņas pa pusei smaids un pa pusei smīns. Tur bija vēl kaut kas man labi pazīstams, ko nespēju īsti atšifrēt. Sasprindzināju uzmanību, cenzdamās notvert aizklīdušu domu, kas locījās manā galvā gluži kā sausumā izmesta zivs. Un tad mans skatiens pievērsās mākslinieka parakstam.

Pacēlusi rāmi augstāk, lai labāk to saskatītu no loga nākošajā gaismā, es samiedzu acis, uzlūkojot plašo, ar sarkanu krāsu uzvilkto parakstu; nevis tādēļ, lai saskatītu to labāk – mana redze bija nevainojama –, bet tāpēc, ka biju pārliecināta: te slēpjas kāda kļūda.

– Džūlija, man gribas dzert.

Balss šķita nākam no tālienes, un es nolaidu gleznu atpakaļ klēpī un palūkojos uz mazo puiku sev līdzās, viņu īsti neredzot.

Eibs Holts. Koši sarkanās līnijas, kas veidoja mana vecvectēva labi pazīstamo parakstu, dejoja redzes perifērijā.

Eibs Holts.

No savas pieredzes izsoļu namā zināju, ka glezna, pieņemot, ka tas ir Eiba Holta oriģināls, maksā pamatīgu naudas žūksni. Bet kāpēc tā atradās pie Monikas? Monikai nekad nebija naudas; jādomā, ka viņa to būtu pārdevusi. Piemēram, toreiz, kad viņi ar Bo tika izlikti no dzīvokļa, jo nebija samaksājuši īri. Un kāpēc viņai vajadzēja to atstāt man? Monika zināja par manas ģimenes saistību ar mākslinieku; jādomā, viņa būtu man pavēstījusi par gleznas esamību. Ja vien nebija kāds pamatots iemesls, kura dēļ to nedarīt.

Lēnām sāku saiņot gleznu atpakaļ, rīkodamās vēl uzmanīgāk tagad, kad aptvēru tās vērtību. Kāpēc? Šis vienīgais vārds turpināja atbalsoties manās smadzenēs. Uzmanīgi pabāzu gleznu zem priekšējā sēdekļa un tad pasniedzu Bo sulas kārbu.

– Es gribu braukt mājās.

Atglaudu Bo brūnos matus no pieres.

– Zinu, mīļais. Es tāpat. Bet mēs vēl neesam tikuši galā ar piedzīvojumu, vai ne? Taču drīz.

Nespēdama izturēt vilšanās pilno izteiksmi viņa sejā, es pārsēdos šofera sēdeklī un ieslēdzu navigatoru. Ļoti uzmanīgi ievadīju tajā Rejas Vonas iedoto Ņūorleānas adresi. Pusotras stundas brauciens līdz galapunktam. Ieslēgusi pirmo ātrumu, izbraucu uz ceļa, atkal dodamās uz vietu, kas man bija sveša, un prom no pagātnes, kas, kā izrādījās, nevēlējās palikt pagātnē.